Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2001. gada 8. martā (1)

Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Kapitāla brīva aprite – Uzņēmumu ienākuma nodokļa avanss par peļņas daļu, ko meitasuzņēmums izmaksā mātesuzņēmumam – Mātesuzņēmums, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī – Kopienu tiesību pārkāpums – Restitūcijas prasība vai prasība par zaudējumu atlīdzību – Procenti

Apvienotās lietas C-397/98 un C-410/98

par lūgumiem, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam (jaunajā redakcijā – EKL 234. pants) iesniedza High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Apvienotā Karaliste) nolūkā saņemt prāvās, kuras iztiesā šī tiesa, starp

Metallgesellschaft Ltd      u.c. (C-397/98),

Hoechst AG,

Hoechst (UK) Ltd (C-410/98)

un

Commissioners of Inland Revenue,

HM Attorney General

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 6. un 52. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 12. un 43. pants), EK līguma 58. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 48. pants) un/vai EK līguma 73.b pantu (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants).

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. La Pergola [A. La Pergola], tiesneši M. Vatelē [M. Wathelet] (referents), D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], P. Janns [P. Jann] un L. Sevons [L. Sevón],

ģenerāladvokāts N. Fennelijs [N. Fennelly],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–       Metallgesellschaft Ltd u.c. vārdā – Dž. Gārdiners [J. Gardiner], QC, un F. Ficpatriks [F. Fitzpatrick], barrister, Slaughter and May, solicitors, uzdevumā;

–       Hoechst AG un Hoechst (UK) Ltd vārdā – M. Bārns [M. Barnes], QC, Slaughter and May, solicitors, uzdevumā;

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. E. Kolinss [J. E. Collins], pārstāvis, D. Vaijats [D. Wyatt], QC, un R. Sings [R. Singh], barrister;

–       Nīderlandes valdības vārdā – M. Fīrstrā [M. A. Fierstra], pārstāvis;

–       Somijas valdības vārdā – H. Rotkiršs [H. Rotkirch] un T. Pinne [T. Pynnä], pārstāvji;

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal], H. Mišāra [H. Michard] un M. Patakja [M. Patakia], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2000. gada 25. maijā sniedza Metallgesellschaft Ltd u.c., ko pārstāvēja Dž. Gārdiners un F. Ficpatriks, Hoechst      AG un Hoechst (UK) Ltd, ko pārstāvēja M. Bārns, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja Dž. Amodeo [G. Amodeo], pārstāve, kam palīdzēja D. Vaijats, Vācijas valdība, ko pārstāvēja B. Mutelzē-Šona [B. Muttelsee-Schön], pārstāve, Francijas valdība, ko pārstāvēja S. Sems [S. Seam], Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja M. Fīrstrā, un Komisija, ko pārstāvēja R. Liāls un H. Mišāra,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2000. gada 12. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar diviem 1998. gada 2. oktobra rīkojumiem, kas Tiesas kancelejā saņemti attiecīgi 1998. gada 6. novembrī (C-397/98) un 1998. gada 17. novembrī (C-410/98), High Court of Justice of England and Wales Chancery Division saskaņā ar EK līguma 177. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 234. pants) ir iesniegusi piecus prejudiciālus jautājumus par EK līguma 6. un 52. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 12. un 43. pants), 58. panta (jaunajā redakcijā – EKL 48. pants) un/vai 73.b panta (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants) interpretāciju.

2       Šie jautājumi ir radušies tiesvedībā starp Metallgesellschaft Ltd, Metallgesellschaft AG, Metallgesellschaft Handel & Beteiligungen AG un The Metal and Commodity Company Ltd (turpmāk tekstā – “Metallgesellschaft u.c.”) lietā C-397/98, bet Hoechst AG un Hoechst (UK) Ltd (turpmāk tekstā – “Hoechst u.c.”) lietā C-410/98 un Commissioners of Inland Revenue [Iekšzemes nodokļu pārvalde] par pienākumu Apvienotajā Karalistē rezidentiem uzņēmumiem maksāt uzņēmumu ienākuma nodokļa avansu par dividendēm, ko tie izmaksā saviem mātesuzņēmumiem.

 Atbilstošās valsts tiesību normas

3       Saskaņā ar Income and Corporation Taxes Act 1988 (1988. gada likums “Par ienākuma un uzņēmuma nodokļiem”, turpmāk tekstā – “ICTA”) I daļu Apvienotajā Karalistē rezidentu uzņēmumu vai nerezidentu uzņēmumu, kas Apvienotajā Karalistē veic saimniecisko darbību ar filiāles vai pārstāvniecības starpniecību, taksācijas perioda peļņa ir apliekama ar uzņēmuma ienākumu nodokli (corporation tax).

4       Saskaņā ar ICTA 12. pantu taksācijas periods parasti ir divpadsmit mēneši. Par taksācijas periodiem pirms 1993. gada 1. oktobra uzņēmumu ienākuma nodoklis bija jāsamaksā pēc nodokļu maksātāja izvēles deviņu mēnešu laikā pēc taksācijas perioda beigām vai arī vienu mēnesi pēc paziņojuma par nodokļu uzlikšanu izdošanas. Par taksācijas periodiem, kas beigušies pēc 1993. gada 1. oktobra, uzņēmumu ienākuma nodoklis ir jāsamaksā deviņu mēnešu un vienas dienas laikā pēc taksācijas perioda beigām.

 Uzņēmumu ienākuma nodokļa avanss (advance corporation tax)

5       Saskaņā ar ICTA 14. pantu visiem Apvienotās Karalistes rezidentiem uzņēmumiem, kas izmaksā peļņas daļas, piemēram, pārskaita dividendes akcionāriem, ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodokļa avanss (advance corporation tax, turpmāk tekstā – “ACT”), kas aprēķināts atkarībā no peļņas sadales summas vai vērtības.

6       Jānorāda, ka ACT nav atskaitījums no dividendēm, kas tiek izmaksātas pilnā apjomā, bet gan no uzņēmuma, kas izmaksā dividendes, ienākuma nodokļa, kas tiek iemaksāts avansā un atskaitīts no kopējā uzņēmumu ienākuma nodokļa (mainstream corporation tax, turpmāk tekstā – “MCT”), kas ir jāmaksā par attiecīgo taksācijas periodu.

7       Visiem uzņēmumiem ir jāiesniedz nodokļa deklarācija reizi ceturksnī, norādot visas minētajā periodā veiktās izmaksas un maksājamā ACT apmēru. ACT par veiktajām izmaksām ir jāsamaksā četrpadsmit dienu laikā pēc ceturkšņa, kurā veiktas konkrētās izmaksas, beigām.

8       Saskaņā ar ICTA 239. un 240. pantu ACT, ko uzņēmums ir samaksājis par peļņas sadali noteiktā taksācijas periodā, uzņēmumam paturot tiesības no tā atteikties, principā tiek atskaitīts no MCT, kas uzņēmumam jāmaksā konkrētajā taksācijas periodā, vai arī pārnests uz uzņēmuma meitasuzņēmumiem, kuri minēto summu var atskaitīt no MCT, kas tiem ir jāmaksā pašiem. Ja uzņēmumam par konkrēto taksācijas periodu uzņēmumu ienākuma nodoklis nav jāmaksā (piemēram, ja tas nav guvis peļņu), tas var ieskaitīt ACT uzņēmumu ienākuma nodoklī nākamajā taksācijas periodā vai lūgt to ieskaitīt pagājušajos taksācijas periodos.

9       Tā kā MCT ir jāsamaksā deviņus mēnešus vai deviņus mēnešus un vienu dienu pēc taksācijas perioda beigām atkarībā no tā, vai šis periods beidzies pirms vai pēc 1993. gada 1. oktobra, ACT ir jāsamaksā četrpadsmit dienas pēc ceturkšņa, kurā veiktas izmaksas, beigām. Tādējādi ACT vienmēr tiek samaksāts, pirms ir jāmaksā MCT, kurā tas principā tiek ieskaitīts. Iesniedzējtiesa norāda, ka faktiski uzņēmumiem, kas izmaksā dividendes, uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksas termiņš par izmaksātajam dividendēm tiek pārcelts no astoņiem ar pusi mēnešiem (ja izmaksas veiktas pēdējā taksācijas perioda dienā) līdz vienam gadam un pieciem ar pusi mēnešiem (ja izmaksas veiktas taksācijas perioda pirmajā dienā) uz priekšu.

10     Tā kā gadījumos, kad par konkrēto periodu MCT nav jāmaksā, ACT var tikt atrēķināts no nākamo taksācijas periodu peļņas, iesniedzējtiesa atzīmē, ka tādā gadījumā avanss tiek iemaksāts ilgāku, bet atsevišķos gadījumos pat nenoteiktu periodu uz priekšu.

 Nodokļu atlaide (tax credit)

11     Apvienotajā Karalistē rezidents uzņēmums ir atbrīvots no uzņēmumu ienākuma nodokļa par dividendēm, ko tas saņem no cita Apvienotās Karalistes rezidenta uzņēmuma (ICTA 208. pants). Tādējādi dividenžu izmaksa, par kuru ir jāmaksā ACT, no viena rezidenta uzņēmuma citam paredz nodokļu atlaidi (tax credit) uzņēmumam, kurš saņem dividendes (ICTA 231. panta 1. punkts).

12     Nodokļu atlaide ir vienāda ar ACT summu, ko uzņēmums, kas izmaksā dividendes, maksā par šo izmaksāšanu (ICTA 231. panta 1. punkts).

13     Ja Apvienotajā Karalistē rezidents uzņēmums no meitasuzņēmuma saņem peļņas daļu, kas tam dod tiesības uz nodokļu atlaidi, tas ACT summu, ko samaksājis tā meitasuzņēmums, var atskaitīt no ACT, kas tam savukārt jāmaksā, ja tas izmaksā peļņas daļu saviem akcionāriem, tādējādi maksājot tikai ACT starpību.

14     Ja Apvienotās Karalistes rezidents uzņēmums, kas ir pilnībā atbrīvots no MCT, saņem no rezidenta meitasuzņēmuma dividendes, par ko ir samaksāts ACT, tam ir tiesības uz atlīdzību nodokļu atlaides apjomā (ICTA 231. panta 2. punkts).

15     Uzņēmumi, kas nav rezidenti Apvienotajā Karalistē un neveic tur saimniecisku darbību ar filiāles vai pārstāvniecības starpniecību, nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli Apvienotajā Karalistē. Taču tiem Apvienotajā Karalistē ir jāmaksā ienākuma nodoklis (income tax) par ienākumiem, ko tie guvuši šajā dalībvalstī, ieskaitot dividendes, ko tiem izmaksājuši to rezidenti meitasuzņēmumi.

16     Taču saskaņā ar ICTA 233. panta 1. punktu mātesuzņēmumam, kas nav rezidents un kam principā nav iespēju saņemt nodokļa atlaidi, ja vien starp Apvienoto Karalisti un tā rezidences valsti nav noslēgta konvencija par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, nav Apvienotajā Karalistē jāmaksā ienākuma nodoklis par dividendēm, ko tas saņem no tā rezidenta meitasuzņēmuma.

17     Un pretēji, ja nerezidentam mātesuzņēmumam ir tiesības uz nodokļu atlaidi saskaņā ar konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas noslēgta starp Apvienoto Karalisti un uzņēmuma rezidences valsti, tam ir pienākums maksāt ienākuma nodokli par dividendēm, kas saņemtas no tā rezidenta meitasuzņēmuma.

18     Konvencijā par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas noslēgta starp Apvienoto Karalisti un Vācijas Federatīvo Republiku 1964. gada 26. novembrī, ar grozījumiem, kas izdarīti 1970. gada 23. martā, nav paredzētas nodokļu atlaides Vācijas rezidentiem uzņēmumiem, kam pieder Apvienotās Karalistes rezidentu uzņēmumu kapitāla daļas un kas no tiem saņem dividendes.

19     Tādējādi mātesuzņēmumam ar juridisko adresi Vācijā, kas saņem ienākumus no Apvienotās Karalistes rezidenta meitasuzņēmuma peļņas sadales, par ko ir maksājams ACT, nav tiesību uz nodokļu atlaidi saistībā ar samaksāto ACT, un tas saskaņā ar Apvienotās Karalistes nodokļu tiesību aktiem nemaksā nodokli par dividendēm, ko tas saņem no rezidenta meitasuzņēmuma.

20     Ja nerezidents mātesuzņēmums saņem nodokļa atlaidi saskaņā ar konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas noslēgta starp Apvienoto Karalisti un tā rezidences valsti, šis uzņēmums var lūgt, lai ienākuma nodoklim, kas tam ir jāmaksā Apvienotajā Karalistē par dividendēm, ko tas saņem no rezidenta meitasuzņēmuma, piemēro nodokļu atlaidi un, ja nodokļu atlaide pārsniedz nodokļa apmēru, šī starpība tiktu atlīdzināta. Ja lūgums tiek noraidīts, to iesniegušais uzņēmums var iesniegt prasību Special Commissioners [Īpašā nodokļu pārvalde] vai General Commissioners [Vispārīgā nodokļu pārvalde] un vajadzības gadījumā vēlāk – High Court.

 Iespēja izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli (Group Income Election)

21     Saskaņā ar ICTA 247. pantu divi Apvienotās Karalistes rezidenti uzņēmumi, no kuriem viena uzņēmuma līdzdalības daļa otrā uzņēmumā ir vismaz 51 %, var izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli.

22     Izvēloties šo režīmu, meitasuzņēmums nemaksā ACT par dividendēm, ko tas izmaksā mātesuzņēmumam, ja vien tas nepaziņo, ka nevēlas, lai saistītais uzņēmumu ienākuma nodoklis tiktu piemērots konkrētai dividenžu izmaksai.

23     Pieteikums par saistīto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanu ir jāiesniedz Inspector of Taxes [nodokļu inspektors]. Ja pieteikums tiek noraidīts, to iesniegušais uzņēmums šo lēmumu var apstrīdēt attiecīgi Special Commissioners vai General Commissioners un vajadzības gadījumā par tiesību piemērošanas jautājumiem pārsūdzēt High Court.

24     Par dividendēm, kuras Apvienotās Karalistes rezidents meitasuzņēmums maksā tās pašas Apvienotās Karalistes rezidentam mātesuzņēmumam, piemērojot saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, meitasuzņēmumam nav jāmaksā ACT un mātesuzņēmumam nepienākas nodokļu atlaide. Saistīti uzņēmumi nevar vienlaikus izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli un saņemt nodokļu atlaidi par vienām un tām pašām dividendēm.

25     Jāprecizē, ka no 1999. gada 6. aprīļa ACT ar Finance Act 1998 (1998. gada Finanšu likums) 31. pantu tika atcelts. Tiesību normas, kas aprakstītas šī sprieduma 5.–24. punktā, bija spēkā līdz šim datumam.

 Pamata prāvas fakti

26     Lietā C-397/98 Metallgesellschaft Ltd un The Metal and Commodity Company Ltd, Apvienotās Karalistes rezidenti uzņēmumi, maksāja dividendes attiecīgi saviem mātesuzņēmumiem Metallgesellschaft AG un Metallgesellschaft Handel & Beteiligungen AG, kuru juridiskā adrese ir Vācijā, un tādējādi tiem bija jāmaksā ACT. Abi meitasuzņēmumi vēlāk varēja atskaitīt ACT no MCT, kas tiem bija jāmaksā.

27     Metallgesellschaft u.c. iesniedza prasību High Court of Justice of England and Wales Chancery Division pret Commissioners of Inland Revenue, lūdzot tiesu atzīt, ka tiem ir nodarīti zaudējumi, tāpēc ka meitasuzņēmumiem, izmaksājot dividendes mātesuzņēmumiem, bija jāmaksā ACT. Pamata strīds ir par ACT apmēru, ko Metallgesellschaft Ltd samaksājis no 1974. gada 16. aprīļa līdz 1995. gada 1. novembrim, bet The Metal and Commodity Company Ltd – no 1991. gada 11. aprīļa līdz 1995. gada 13. oktobrim.

28     Lietā C-410/98 Hoechst (UK) Ltd, Apvienotās Karalistes rezidents uzņēmums, izmaksāja dividendes mātesuzņēmumam Hoechst AG, kura juridiskā adrese ir Vācijā, un maksāja ACT par šīm dividendēm Apvienotajā Karalistē. Tas varēja vēlāk atskaitīt ACT no MCT, kas tam bija jāmaksā.

29     Hoechst u.c. arī iesniedza prasību High Court pret Commissioners of InlandRevenue, lūdzot tiesu atzīt, ka tiem ir nodarīti zaudējumi, tāpēc ka par Hoechst (UK) Ltd izmaksātajam dividendēm Hoechst AG no 1989. gada 16. janvāra līdz 1994. gada 26. aprīlim bija jāmaksā ACT. Pamata strīds ir par ACT apmēru, kas samaksāts no 1989. gada 14. aprīļa līdz 1994. gada 13. jūlijam.

30     Abās pamata prāvās mātesuzņēmumi apgalvo, ka sakarā ar to, ka tiem un to meitasuzņēmumiem nebija iespējams izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, saskaņā ar kuru meitasuzņēmumiem nebūtu jāmaksā ACT, to meitasuzņēmumiem tika apgrūtināta naudas plūsma atšķirībā no meitasuzņēmumiem, kuru mātesuzņēmumi bija rezidenti Apvienotajā Karalistē un kuri, izvēloties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, līdz MCT maksāšanas datumam varēja paturēt naudas summas, kas pretējā gadījumā tiem būtu jāsamaksā kā ACT par mātesuzņēmumiem izmaksātajām dividendēm. Tie uzskata, ka šādi zaudējumi ir netieša diskriminācija pilsonības dēļ, kas ir aizliegta EK līgumā.

31     Pakārtoti, lietā C-397/98 Metallgesellschaft AG un Metallgesellschaft Handel & Beteiligungen AG uzskata, ka tiem bija jāsaņem nodokļu atlaide, kas vismaz daļēji atbilstu ACT, ko samaksājuši to meitasuzņēmumi, līdzīgi kā Apvienotajā Karalistē rezidenti mātesuzņēmumi vai mātesuzņēmumi, kas nav rezidenti Apvienotajā Karalistē, nodokļu atlaidi saņem saskaņā ar konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu.

32     Ja Tiesa lietā C-410/98 atzītu, ka Hoechst (UK) Ltd nav tiesību saņemt procentus par samaksāto ACT, Hoechst AG pakārtoti pieprasa šim ACT atbilstošu nodokļu atlaidi vai atlīdzību, kas būtu vienāda ar atlaidi, ko saņemtu Nīderlandes rezidents mātesuzņēmums. Hoechst AG uzskata, ka tas, ka Apvienotās Karalistes nodokļu tiesību aktos Apvienotās Karalistes nerezidentiem mātesuzņēmumiem ir piešķirtas tiesības uz nodokļu atlaidi par ACT, ko samaksājuši to meitasuzņēmumi, tikai, ja tas ir paredzēts konvencijā par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas ir paredzēts konvencijā, kas noslēgta starp Apvienoto Karalisti un Nīderlandes Karalisti, bet nav paredzēts konvencijā, kas noslēgta starp Apvienoto Karalisti un Vācijas Federatīvo Republiku, pārkāpjot Līgumu, rada neattaisnojumu diskrimināciju starp dažādu dalībvalstu rezidentiem mātesuzņēmumiem.

 Prejudiciālie jautājumi

33     Tā kā High Court of Justice of England and Wales Chancery Division uzskatīja, ka tajā ierosināto lietu iznākums ir atkarīgs no Kopienu tiesību interpretācijas, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus piecus abās lietās vienādi formulētus prejudiciālus jautājumus:

“1.      Vai apstākļos, kas izklāstīti rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, dalībvalsts tiesību akti, kuros iespēja izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli (dodot iespēju meitasuzņēmumam izmaksāt dividendes mātesuzņēmumam bez uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa (ACT) maksāšanas) paredzēta tikai tad, ja mātes un meitasuzņēmumi abi ir rezidenti minētajā dalībvalstī, atbilst Kopienu tiesībām un konkrēti EK līguma 6., 52., 58. un/vai 73.b pantam?

2.      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai iepriekš minētās EK līguma normas dod rezidentam meitasuzņēmumam, kura mātesuzņēmums ir rezidents citā dalībvalstī, tiesības uz restitūcijas prasību un/vai minētais mātesuzņēmums var celt prasību par procentu samaksu par ACT, ko ir samaksājis meitasuzņēmums, zinot, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem tam nebija atļauts izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, vai arī šāda summa vajadzības gadījumā var tikt piedzīta, tikai ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas iedibinātajiem principiem 1996. gada 5. marta spriedumā apvienotajās lietās C-46/93 un C-48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame (Recueil, I-1029. lpp.) un 1997. gada 22. aprīļa spriedumā lietā C-66/95 Sutton (Recueil, I-2163. lpp.); vai abos gadījumos valsts tiesai ir jāpiespriež atlīdzība arī tad, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav iespējams (ne tieši, ne arī ar restitūcijas vai zaudējumu atlīdzības prasību) piespriest procentus par galveno parādu, uz ko prasītājam vairs nav tiesību?

3.      Vai rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izklāstītajos apstākļos iepriekš minētajām EK līguma normām atbilst dalībvalsts iestāžu atteikums piešķirt nodokļu atlaidi citas dalībvalsts rezidentam uzņēmumam, ja tā tiek piešķirta rezidentiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas ir rezidenti citā dalībvalstī, pamatojoties uz starp šīm dalībvalstīm noslēgtas konvencijas par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu noteikumiem?

4.      Ja atbilde uz trešo jautājumu ir noraidoša, vai šajā lietā būtiskajā periodā pirmajai dalībvalstij bija un ir pienākums piešķirt šādam uzņēmumam nodokļu atlaidi ar tādiem pašiem noteikumiem kā rezidentiem uzņēmumiem vai kā uzņēmumiem, kas ir rezidenti dalībvalstīs, kuras šādas atlaides iespēju ir paredzējušas konvencijās par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu?

5.      Vai dalībvalsts, atbildot uz restitūcijas, nodokļu atlaides vai zaudējumu atlīdzības prasību, var iebilst, ka prasītājiem nav šādu tiesību vai ka to prasījums ir jāsamazina, pamatojoties uz to, ka, lai gan valsts tiesību aktos bija noteikts pretējais, tiem bija jāizvēlas saistīto uzņēmumu ienākuma nodoklis vai jālūdz nodokļu atlaide un jāpārsūdz Inspector of Taxes lēmums to nepiešķirt Commissioners un vajadzības gadījumā – tiesās, pamatojoties uz Kopienu tiesību normu pārākumu un tiešo iedarbību?”

34     Ar 1998. gada 14. decembra Tiesas priekšsēdētāja lēmumu lietas C-397/98 un C-410/98 rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma pieņemšanai tika apvienotas.

 Par pirmo prejudiciālo jautājumu

35     Pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādi dalībvalsts nodokļu tiesību akti kā pamata prāvā, kuros noteiktas dalībvalsts rezidentiem uzņēmumiem paredzēta iespēja izmantot nodokļu režīmu, kas tiem ļauj izmaksāt dividendes mātesuzņēmumiem, nemaksājot uzņēmumu ienākuma nodokļa avansu, ja to mātesuzņēmumi arī ir rezidenti tajā pašā dalībvalstī, bet liedz šādu iespēju, ja mātesuzņēmuma juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, ir pretrunā EK līguma 6., 52., 58. un/vai 73.b pantam.

36     Metallgesellschaft u.c. un Hoechst u.c. uzskata, ka pamata prāvā apstrīdētie valsts tiesību akti var atturēt citas dalībvalsts rezidentus uzņēmumus no meitasuzņēmumu dibināšanas Apvienotajā Karalistē un tāpēc neattaisnoti ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību. Otrkārt, tiem šķiet, ka šie tiesību akti nav saderīgi arī ar Līguma nosacījumiem par kapitāla brīvu apriti.

37     Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, tām sava kompetence ir jāīsteno saskaņā ar Kopienu tiesībām un, nepieļaujot diskrimināciju pilsonības dēļ (1995. gada 11. augusta spriedums lietā C-80/94 Wielockx, Recueil, I-2493. lpp., 16. punkts; 1996. gada 27. jūnija spriedums lietā C-107/94 Asscher, Recueil, I-3089. lpp., 36. punkts; 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-311/97 Royal Bank of Scotland, Recueil, I-2651. lpp., 19. punkts, un 2000. gada 13. aprīļa spriedums lietā C-251/98 Baars, Recueil, I-2787. lpp., 17. punkts).

38     No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Līguma 6. pants, kurā noteikts vispārējais princips, saskaņā ar kuru ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, pats par sevi ir piemērojams tikai tādās Kopienu tiesību regulētās situācijās, kurās Līgumā nav paredzēti speciāli nediskriminācijas nosacījumi (1989. gada 30. maija spriedums lietā 305/87 Komisija/Grieķija, Recueil, 1461. lpp., 12. un 13. punkts; 1994. gada 12. aprīļa spriedums lietā C-1/93 Halliburton Services, Recueil, I-1137. lpp., 12. punkts; iepriekš minētie spriedumi lietā Royal Bank of Scotland, 20. punkts, un lietā Baars, 23. punkts).

39     Taču ir skaidrs, ka tiesību veikt uzņēmējdarbību jomā nediskriminācijas princips ir noteikts Līguma 52. pantā (iepriekš minētais spriedums lietā Halliburton Services, 12. punkts; 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C-193/94 Skanavi un Chryssanthakopoulos, Recueil, I-929. lpp., 21. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Baars, 24. punkts).

40     Tādējādi Līguma 6. pants pamata prāvās nav piemērojams. Tādējādi tas, vai pamata prāvā apstrīdētie tiesību akti nepamatoti ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību, vispirms ir jāizlemj, balstoties uz Līguma 52. pantu.

41     Līguma 52. pants ir viena no Kopienu tiesību galvenajām normām un kopš pārejas perioda beigām ir tieši piemērojama dalībvalstīs. Saskaņā ar šo normu dalībvalsts pilsoņu brīvība veikt uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi saviem pilsoņiem ir paredzēti tiesību aktos valstī, kurā notiek uzņēmējdarbība. Brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu novēršana attiecas arī uz ierobežojumiem dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā, atvērt pārstāvniecības, filiāles un meitasuzņēmumus (1986. gada 28. janvāra spriedums lietā 270/83 Komisija/Francija, Recueil, 273. lpp., 13. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Royal Bank of Scotland, 22. punkts).

42     Šādi definēta brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar Līguma 58. pantu ietver uzņēmumu, – kas ir izveidoti atbilstoši kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, valde vai galvenā saimnieciskās darbības vieta atrodas Kopienas teritorijā, – tiesības veikt saimniecisko darbību konkrētajā dalībvalstī ar pārstāvniecību, filiāļu vai meitasuzņēmumu starpniecību (skat. 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-264/96 ICI, Recueil, I-4695. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra, un 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C-307/97 Saint-Gobain ZN, Recueil, I-6161. lpp., 35. punkts). Runājot par uzņēmumiem, jāatzīmē, ka to juridiskā adrese iepriekš minētajā izpratnē ir galvenais faktors, kas tos saista ar noteiktas valsts tiesību sistēmu, līdzīgi kā pilsonība fizisko personu gadījumā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā ICI, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, un lietā Saint-Gobain ZN, 36. punkts). Atzīstot, ka dalībvalsts, kurā uzņēmums veic saimniecisko darbību, varētu pēc saviem ieskatiem izrādīt nevienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmumu tikai tādēļ, ka tā juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, Līguma 52. pants pilnībā zaudētu savu nozīmi (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 18. punkts).

43     Šajā sakarā jānorāda, ka pamata prāvā apstrīdētajos tiesību aktos ir noteikti atšķirīgi nosacījumi tiesībām izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli Apvienotās Karalistes rezidentiem meitasuzņēmumiem atkarībā no tā, vai to mātesuzņēmuma juridiskā adrese ir vai nav Apvienotajā Karalistē. Rezidenti meitasuzņēmumi, kuru mātesuzņēmumu juridiskā adrese ir Apvienotajā Karalistē, ar noteiktiem nosacījumiem var izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli un tādā veidā tikt atbrīvoti no pienākuma maksāt ACT, izmaksājot dividendes mātesuzņēmumiem. Turpretim šāds atvieglojums ir liegts rezidentiem meitasuzņēmumiem, kuru mātesuzņēmumu juridiskā adrese nav Apvienotajā Karalistē un kuriem tāpēc katrā ziņā ir pienākums, izmaksājot dividendes mātesuzņēmumiem, maksāt ACT.

44     Nav apstrīdēts, ka meitasuzņēmumam, kura mātesuzņēmums ir rezidents Apvienotajā Karalistē, šādi tiek dots atvieglojums naudas plūsmas ziņā, jo tas līdz MCT maksāšanas termiņam, t.i., atkarībā no izmaksāšanas datuma – vismaz no astoņiem ar pusi līdz maksimāli septiņpadsmit ar pusi mēnešiem, patur summas, kas tam būtu jāsamaksā kā ACT, bet, ja par konkrēto taksācijas periodu MCT nav maksājams, tad minētais periods ir vēl ilgāks, jo ACT var tikt atskaitīts no uzņēmumu ienākuma nodokļa par nākamajiem taksācijas periodiem.

45     Saskaņā ar Apvienotās Karalistes, Somijas un Nīderlandes valdību viedokli atšķirīga Apvienotās Karalistes rezidentu meitasuzņēmumu aplikšana ar nodokļiem atkarībā no tā, vai to mātesuzņēmums ir vai nav rezidents šajā dalībvalstī, ir objektīvi attaisnojama.

46     Pirmkārt, Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka rezidentu meitasuzņēmumu un mātesuzņēmumu situācija nelīdzinās tai, kādā atrodas dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumi un meitasuzņēmumi.

47     Runājot par rezidentiem saistītajiem uzņēmumiem, Apvienotā Karaliste apliecina, ka, pat ja saistīto uzņēmumu ienākuma nodokļa izvēle meitasuzņēmumu atbrīvo no pienākuma maksāt ACT, izmaksājot dividendes mātesuzņēmumam, šis maksājums vienkārši tiek atlikts, jo rezidentam mātesuzņēmumam pašam arī ir jāmaksā ACT, kad tas veic ar šo nodokli apliekamas izmaksas. Pienākums maksāt ACT, pārskaitot dividendes, tādējādi tiek pārnests no meitasuzņēmuma uz mātesuzņēmumu, bet meitasuzņēmuma atbrīvošana no ACT tiek kompensēta ar mātesuzņēmuma pienākumu maksāt ACT.

48     Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības teikto, ja turpretim dažādu dalībvalstu meitasuzņēmums un mātesuzņēmums varētu izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu, ACT Apvienotajā Karalistē netiktu maksāts vispār. Meitasuzņēmums būtu atbrīvots no ACT, maksājot dividendes mātesuzņēmumam, taču to nekompensētu vēlāks nerezidenta mātesuzņēmuma ACT maksājums, tam izmaksājot dividendes, jo tas Apvienotajā Karalistē nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli un tāpēc arī ACT.

49     Nīderlandes valdība uzskata, ka atbilstoši teritorialitātes principam dalībvalstis var saglabāt rezidentiem mātesuzņēmumiem iespēju izvēlēties tādu režīmu kā saistīto uzņēmumu ienākuma nodoklis, jo, lai gan valsts saskaņā ar šo režīmu atsakās no nodokļa iekasēšanas no meitasuzņēmumiem, tā neatsakās no savām tiesībām uz šo nodokli, tā kā minētajā režīmā ACT iekasēšana tikai tiek pārcelta uz citu to pašu saistīto uzņēmumu līmeni. Turpretim, ja saskaņā ar saistīto uzņēmumu ienākuma nodokļa izvēli no ACT tiktu atbrīvoti uzņēmumi, kuru mātesuzņēmumi nav rezidenti Apvienotajā Karalistē, nodoklis par darījumiem starp saistītiem uzņēmumiem Apvienotajā Karalistē nebūtu piedzenams vispār, jo daži no uzņēmumiem atrodas citā dalībvalstī un nav uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji Apvienotajā Karalistē, bet tas nozīmētu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

50     Somijas valdība arī uzskata, ka, nodrošinot iespēju izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli meitasuzņēmumiem, kuru mātesuzņēmumi nav rezidenti Apvienotajā Karalistē, šie meitasuzņēmumi varētu izvairīties no nodokļu maksāšanas Apvienotajā Karalistē, jo to mātesuzņēmumi nemaksā nodokļus šajā dalībvalstī.

51     Šiem argumentiem nevar piekrist.

52     Pirmkārt, tā kā ACT nav nodoklis par dividendēm, bet gan uzņēmumu ienākuma nodokļa avanss, ir kļūdaini uzskatīt, ka atļaut dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumiem un mātesuzņēmumiem iespēju izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli nozīmētu atļaut meitasuzņēmumam izvairīties no visu nodokļu maksāšanas Apvienotajā Karalistē par dividenžu veidā saņemtu peļņu.

53     Uzņēmumu ienākuma nodokļa daļa, kas rezidentam uzņēmumam nav jāiemaksā avansā, izmaksājot dividendes mātesuzņēmumam saskaņā ar saistīto uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu, principā tiek maksāta tad, kad tam ir jāmaksā MCT. Šajā sakarā jāatgādina, ka rezidents meitasuzņēmums, kura mātesuzņēmums ir rezidents citā dalībvalstī, par savu peļņu Apvienotajā Karalistē maksā MCT tieši tāpat kā rezidenti saistītie uzņēmumi.

54     Tādējādi nerezidentu mātesuzņēmumu rezidentu meitasuzņēmumu iespēja izvēlēties saistīto uzņēmumu nodokli nebūtu nekas cits kā atļauja tiem paturēt summas, kas ir maksājamas kā ACT, līdz brīdim, kad ir jāmaksā MCT, un izmantot tādu pašu naudas plūsmas priekšrocību, kāda ir rezidentiem saistītajiem uzņēmumiem, nepastāvot nekādām atšķirībām MCT apmēra noteikšanā, ko abu veidu meitasuzņēmumi maksā par konkrēto taksācijas periodu, ja ar nodokli apliekamā bāze ir vienāda.

55     Otrkārt, tas, ka nerezidents mātesuzņēmums atšķirībā no rezidenta mātesuzņēmuma nemaksā ACT, savukārt, izmaksājot dividendes, nav attaisnojums, lai liegtu dažādu valstu mātesuzņēmumam un meitasuzņēmumam iespēju tikt atbrīvotiem no ACT maksājuma, izmaksājot mātesuzņēmumam dividendes.

56     Jānorāda, ka nerezidents mātesuzņēmums nemaksā ACT tāpēc, ka tas nav uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs Apvienotajā Karalistē, bet valstī, kur tas ir dibināts. Tāpēc ir loģiski, ka uzņēmumam nav jāmaksā avanss par tādu nodokli, kurš tam nekad nebūs jāmaksā.

57     Treškārt, par izvairīšanās no nodokļu maksāšanas risku jāatgādina, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka tas vien, ka uzņēmums ir dibināts ārpus Apvienotās Karalistes, nenozīmē izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, jo šis uzņēmums katrā ziņā ir nodokļu maksātājs valstī, kurā tas ir dibināts (iepriekš minētais spriedums lietā ICI, 26. punkts).

58     Turklāt šķiet, ka saskaņā ar Apvienotās Karalistes nodokļu tiesībām attiecībā uz rezidentiem mātesuzņēmumiem ir pieļaujams, ka uzņēmumi, kas izvēlas saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, vispār nemaksā ACT. Atsevišķos gadījumos mātesuzņēmums, kuram tiek izmaksātas dividendes saskaņā ar šo nodokļu režīmu, pats nemaksā ACT. Tas var vispār neveikt izmaksas, par ko jāmaksā ACT, vai arī tas var veikt izmaksas, par ko būtu jāmaksā ACT, izvēloties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli. Rezidentu saistīto uzņēmumu pienākums maksāt ACT tādējādi ne vienmēr kompensē saistīto uzņēmumu ienākuma nodokļa meitasuzņēmumiem paredzēto atbrīvojumu no pienākuma maksāt ACT.

59     Ceturtkārt un visbeidzot, runājot par to, ka, atļaujot dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, tādā veidā tiekot atbrīvotiem no ACT, Apvienotās Karalistes nodokļu administrācija zaudētu ienākumus, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru nodokļos iekasēto ienākumu samazināšanos nevar uzskatīt par primāru vispārējo interešu iemeslu, ar ko var attaisnot pasākumus, kas principā ir pretrunā kādai pamatbrīvībai (skat. par Līguma 52. pantu iepriekš minēto spriedumu lietā ICI, 28. punkts).

60     Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 25. punktā, mātesuzņēmumu nodokļu režīma atšķirības atkarībā no tā, vai tie ir rezidenti vai nē, nevar attaisnot nodokļu atvieglojumu liegšanu Apvienotajā Karalistē rezidentiem meitasuzņēmumiem, kuru mātesuzņēmumu juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, ja šāds atvieglojums ir pieejams Apvienotajā Karalistē rezidentiem saistītajiem uzņēmumiem, tā kā visi šie meitasuzņēmumi maksā MCT par savu peļņu neatkarīgi no to mātesuzņēmumu atrašanās vietas.

61     Otrkārt, Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka atteikšanos paredzēt dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem tiesības izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli attaisno vajadzība nodrošināt Apvienotās Karalistes nodokļu sistēmas viengabalainību.

62     Šī valdība apgalvo, ka Apvienotās Karalistes nodokļu sistēma ir balstīta uz principu, ka uzņēmumi maksā nodokļus par savu peļņu un to akcionāri maksā nodokli par šīs pašas peļņas daļu, ko uzņēmumi tiem eventuāli izmaksā dividenžu veidā. Lai ekonomiskā ziņā novērstu šādu dubultu aplikšanu ar nodokļiem, uzņēmumi akcionāri, kas ir rezidenti Apvienotajā Karalistē, ir atbrīvoti no uzņēmumu nodokļa par dividendēm, ko tie saņem no saviem rezidentiem meitasuzņēmumiem, jo šis atbrīvojums tiek kompensēts ar ACT par dividendēm, ko meitasuzņēmumi izmaksā saviem mātesuzņēmumiem.

63     Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka tāpēc pastāv tieša saikne starp mātesuzņēmumu atbrīvošanu no uzņēmuma nodokļa par dividendēm, kas saņemtas no rezidenta meitasuzņēmuma, un meitasuzņēmuma pienākumu, izmaksājot šīs dividendes, maksāt ACT. Nosacījums, ka uzņēmumam, kas izmaksā dividendes, ir jāmaksā ACT, ir būtisks, lai nodrošinātu, ka, pirms uzņēmums, kas saņem dividendes, tiek atbrīvots no nodokļa, uzņēmums, kas izmaksā dividendes, par šīm dividendēm ir samaksājis nodokli, neatkarīgi no tā, vai tas maksā uzņēmuma nodokli par peļņu konkrētajā taksācijas periodā, kurā dividendes ir izmaksātas.

64     Ja rezidentam meitasuzņēmumam nav jāmaksā ACT par izmaksātajām dividendēm, jo tas un tā rezidents mātesuzņēmums ir izvēlējies saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, ACT maksā mātesuzņēmums, kad tas pats izmaksā dividendes, kas kompensē mātesuzņēmuma atbrīvošanu no uzņēmuma nodokļa par tā saņemtajām dividendēm.

65     Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības teikto atļaut atbrīvošanu no ACT, kad rezidents meitasuzņēmums izmaksā dividendes nerezidentam mātesuzņēmumam, nozīmētu, ka mātesuzņēmuma atbrīvošana no nodokļa par saņemtajām dividendēm netiek kompensēta ar nodokli par dividenžu pārskaitīšanu, kas būtu nesaderīgi ar Apvienotās Karalistes nodokļu sistēmas viengabalainību.

66     Šādiem argumentiem nevar piekrist.

67     Tiesa tiešām ir lēmusi, ka vajadzība nodrošināt nodokļu sistēmas viengabalainību var attaisnot tiesisko regulējumu, kas var ierobežot pamatbrīvības (1992. gada 28. janvāra spriedums lietā C-204/90 Bachmann, Recueil, I-249. lpp., un spriedums lietā C-300/90 Komisija/Beļģija, Recueil, I-305. lpp.).

68     Tomēr šis nav tāds gadījums.

69     Ja iepriekš minētajās lietās Bachmann un Komisija/Beļģija pastāvēja tieša saikne starp vecuma un dzīvības apdrošināšanas līgumu iemaksu atskaitījumiem un uz šo līgumu pamata izmaksātu summu aplikšanu ar nodokļiem, saikne, kas bija jāsaglabā, lai nodrošinātu minētās nodokļu sistēmas viengabalainību, šajā lietā šāda tieša saikne starp atteikšanos atbrīvot dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumus un meitasuzņēmumus Apvienotajā Karalistē no ACT maksājuma, izvēloties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, no vienas puses, un to, ka mātesuzņēmumi, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī un kuri saņem dividendes no saviem meitasuzņēmumiem Apvienotajā Karalistē, nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli Apvienotajā Karalistē, no otras puses, nepastāv.

70     Gan rezidenti, gan nerezidenti mātesuzņēmumi Apvienotajā Karalistē ir atbrīvoti no uzņēmumu ienākuma nodokļa par dividendēm, ko tie saņem no rezidentiem meitasuzņēmumiem. Tādu nodokļu atvieglojumu piešķiršanai kā atbrīvojums no ACT maksāšanas saistīto uzņēmumu ienākuma nodokļa režīma gadījumā nav nozīmes tam, ka rezidentiem mātesuzņēmumiem šāds nodokļa atvieglojums ir ieviests, lai novērstu meitasuzņēmumu peļņas dubultu aplikšanu ar nodokļiem Apvienotajā Karalistē, un ka nerezidentiem mātesuzņēmumiem tas ir tikai tāpēc, ka tie šajā dalībvalstī nemaksā uzņēmumu ienākuma nodokli, jo šādu nodokli maksā dalībvalstī, kurā tie ir dibināti.

71     Turklāt ienākuma nodoklis ir vienīgais nodoklis, ko par dividendēm, kas saņemtas no rezidenta meitasuzņēmuma, Apvienotajā Karalistē maksā nerezidents mātesuzņēmums, taču šis pienākums ir saistīts ar iespējamu nodokļa atlaidi saskaņā ar konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas noslēgta starp Apvienoto Karalisti un mātesuzņēmuma rezidences valsti.

72     Prasītāju pamata prāvā Vācijas rezidenti mātesuzņēmumi Apvienotajā Karalistē nemaksā ienākuma nodokli par dividendēm, kas saņemtas no Apvienotās Karalistes rezidentiem meitasuzņēmumiem, jo Apvienotās Karalistes un Vācijas Federatīvās Republikas konvencijā par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu nav paredzēta tādu nodokļu atlaižu piešķiršana, kas atbilstu meitasuzņēmumu maksātajam ACT.

73     Tādējādi atteikšanos atļaut Apvienotās Karalistes rezidentiem meitasuzņēmumiem, kuru mātesuzņēmumi ir rezidenti citā dalībvalstī, izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli nevar pamatot ar vajadzību nodrošināt Apvienotās Karalistes nodokļu sistēmas viengabalainību.

74     Turklāt tas, ka pa šo laiku ACT ir atcelts, liek domāt, ka šis maksājums nebija vajadzīgs Apvienotās Karalistes uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas pienācīgai darbībai.

75     Tā kā pamata prāvā apstrīdētie tiesību akti ir pretrunā Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību, nav jālemj, vai tie ir pretrunā arī Līguma normām par kapitāla brīvu apriti.

76     Tāpēc atbilde uz pirmo jautājumu ir, ka tādi dalībvalsts nodokļu tiesību akti kā pamata prāvā apstrīdētie, kuros minētās dalībvalsts rezidentiem uzņēmumiem piešķirta iespēja izmantot nodokļu režīmu, kas tiem ļauj, izmaksājot dividendes mātesuzņēmumiem, nemaksāt uzņēmumu ienākuma nodokļa avansu, ja to mātesuzņēmums arī ir rezidents šajā dalībvalstī, bet liedz tiem šādu iespēju, ja to mātesuzņēmuma juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, ir pretrunā Līguma 52. pantam.

 Par otro prejudiciālo jautājumu

77     Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmo prejudiciālo jautājumu, otrais jautājums būtībā ir par to, vai Līguma 52. pants ir jāinterpretē tā, ka, ja dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumam un mātesuzņēmumam pretlikumīgi ir liegti nodokļu režīma atvieglojumi, kas ļautu meitasuzņēmumam izmaksāt dividendes mātesuzņēmumam, nemaksājot uzņēmumu ienākuma nodokļa avansu, šim meitasuzņēmumam un/vai tā mātesuzņēmumam ir tiesības uz atlīdzību, kas būtu vienāda ar procentiem par meitasuzņēmuma veikto avansa maksājumu no maksājuma dienas līdz dienai, kad jāmaksā nodoklis, pat ja valsts tiesībās ir aizliegts maksāt procentus par tādu galveno parādu, kas nav jāmaksā. Iesniedzējtiesa jautājumu ir formulējusi gan gadījumā, ja meitasuzņēmuma un/vai mātesuzņēmuma prasība ir atmaksāt nodokļus, kas iekasēti, pārkāpjot Kopienu tiesības, gan gadījumā, ja prasība ir par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ.

78     Šajā sakarā Apvienotās Karalistes valdība, pirmkārt, apgalvo, ka, ja tiktu nolemts, ka, liedzot rezidentu meitasuzņēmumu Apvienotajā Karalistē nerezidentiem mātesuzņēmumiem saistīto uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu, tiek pārkāptas Kopienu tiesības, Kopienu tiesībās būtu paredzēts, ka šis pārkāpums ir jāvērš par labu, nevis ceļot restitūcijas prasību, bet gan prasību pret valsti par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ. Pēc šīs valdības domām, ACT nav nodoklis, kas iekasēts pretrunā Kopienu tiesībām, jo meitasuzņēmumiem katrā ziņā, maksājot MCT, ir jāsamaksā summas, kas tiek maksātas kā ACT. Faktiski Apvienotās Karalistes likumdevējs nav paredzējis dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumiem un mātesuzņēmumiem iespēju izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākumu nodokli, kas ir izraisījis pamata prāvas un kā rezultātā varētu iestāties Apvienotās Karalistes ārpuslīgumiskā atbildība. Taču iepriekš minētajā spriedumā lietā Sutton Tiesa it īpaši ir nospriedusi, ka Kopienu tiesībās nav prasīts, lai dalībvalsts gadījumā, ja zaudējumi radušies direktīvas pārkāpuma dēļ, maksātu summu, kas atbilst procentiem par nokavētu maksājumu, kas tajā gadījumā bija sociālās palīdzības pabalsts. No tā Apvienotās Karalistes valdība secina, ka Kopienu tiesībās nav prasīts maksāt procentus par naudas lietošanas ierobežojumu noteiktā laika periodā sakarā ar priekšlaicīgu nodokļa iekasēšanu, pārkāpjot Kopienu tiesības.

79     Otrkārt, Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka, pat ja prasītāja prasības tiktu uztvertas kā prasības kompensēt summas, kas iekasētas, pārkāpjot Kopienu tiesības, šādas prasības nevar tikt apmierinātas, jo no pastāvīgās judikatūras izriet, ka to, vai par Kopienu tiesību aspektā nelikumīgi iekasētām nodevām ir maksājami procenti, nosaka valsts tiesības. Saskaņā ar Anglijas tiesībām tiesības uz procentiem ir atkarīgas no tā, vai tiesvedība tikusi uzsākta pirms vai pēc tāda maksājuma izdarīšanas, par kuru tiek pieprasīti procenti.

80     Tādējādi prasītājiem pamata prāvā neesot tiesību uz procentiem ne restitūcijas, ne prasības par zaudējumu atlīdzību gadījumā, tā kā prasītās summas tika atmaksātas, ieskaitot ACT meitasuzņēmumu maksātajā MCT pirms tiesvedības ierosināšanas.

81     Jāprecizē, ka Tiesa nenosaka prasītāju pamata prāvā valsts tiesā celto prasības pieteikumu tiesisko klasifikāciju. Šajā lietā Metallgesellschaft u.c. un Hoechst u.c. ir jākonkretizē savu prasību daba un pamatojums (vai tā ir restitūcijas prasība vai prasība par zaudējumu atlīdzību), ko izvērtē iesniedzējtiesa.

82     Pirmkārt, pieņemot, ka prasītāju pamata prāvā iesniegtie prasības pieteikumi ir prasība atmaksāt nodokli, kas iekasēts, pārkāpjot Kopienu tiesības, jautājums ir, vai tādos apstākļos kā pamata prāvā dalībvalsts pieļauts Līguma 52. panta pārkāpums nodokļu maksātājiem dod tiesības uz procentiem par nodokli, ko tie ir samaksājuši, no priekšlaicīgā maksājuma izdarīšanas datuma līdz datumam, kad iestājās tā termiņš.

83     Šajā sakarā jāatgādina, ka pamata prāvās Kopienu tiesībām pretrunā ir nevis nodokļa iekasēšana Apvienotajā Karalistē par meitasuzņēmumu samaksātajām dividendēm mātesuzņēmumiem, bet gan tas, ka Apvienotajā Karalistē dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumiem un mātesuzņēmumiem nodoklis bija jāmaksā avansā, kamēr rezidentiem saistītajiem uzņēmumiem bija iespēja izvairīties no šī pienākuma.

84     Saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesības uz pretrunā Kopienu tiesībām iekasētu dalībvalstu nodevu atmaksāšanu ir Kopienas noteikumos, kā tos ir interpretējusi Tiesa, personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums (1983. gada 9. novembra spriedums lietā 199/82 San Giorgio, Recueil, 3595. lpp., 12. punkts; 1988. gada 2. februāra spriedums lietā 309/85 Barra, Recueil, 355. lpp., 17. punkts; 1995. gada 6. jūlija spriedums lietā C-62/93 BP Soupergaz, Recueil, I-1883. lpp., 40. punkts; 1999. gada 9. februāra spriedums lietā C-343/96 Dilexport, Recueil, I-579. lpp., 23. punkts, un 2000. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās C-441/98 un C-442/98 Michaïlidis, Recueil, I-7145. lpp., 30. punkts). Dalībvalstij tāpēc principā ir jāatmaksā nodokļi, kas iekasēti, pārkāpjot Kopienu tiesības (1997. gada 14. janvāra spriedums apvienotajās lietās no C-192/95 līdz C-218/95 Comateb u.c., Recueil, I-165. lpp., 20. punkts; iepriekš minētie spriedumi lietā Dilexport, 23. punkts, un lietā Michaïlidis, 30. punkts).

85     Trūkstot Kopienas tiesiskajam regulējumam par nepareizi iekasētu valsts nodokļu atmaksāšanu, katras dalībvalsts iekšējo tiesību sistēmai jānorīko kompetentās tiesas un jānosaka procesuālie noteikumi, kas regulē prasības, kas paredzētas, lai nodrošinātu tādu tiesību aizsardzību, ko personas iegūst uz Kopienu tiesību pamata, tā, lai, pirmkārt, šie noteikumi nebūtu mazāk labvēlīgi kā tie, kas regulē līdzīgas iekšējās prasības (līdzvērtības princips), un lai, otrkārt, tie nepadarītu ar Kopienu tiesībām piešķirtās tiesības praktiski neiespējami vai pārlieku grūti izmantojamas (efektivitātes princips) (skat. it īpaši 1998. gada 15. septembra spriedumus lietā C-231/96 Edis, Recueil, I-4951. lpp., 19. un 34. punkts, un lietā C-260/96 Spac, Recueil, I-4997. lpp., 18. punkts; 1998. gada 17. novembra spriedumu lietā C-228/96 Aprile, Recueil, I-7141. lpp., 18. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Dilexport, 25. punkts).

86     Dalībvalsts tiesībās arī ir jānoregulē visi papildu jautājumi saistībā ar nepareizi iekasētu nodokļu atmaksu, tādi kā iespējamais procentu maksājums, ieskaitot datumu, no kura tie ir aprēķināmi, un to apmēru (1976. gada 21. maija spriedums lietā 26/74 Roquette Frères/Komisija, Recueil, 677. lpp., 11. un 12. punkts, un 1980. gada 12. jūnija spriedums lietā 130/79 Express Dairy Foods, Recueil, 1887. lpp., 16. un 17. punkts).

87     Tomēr pamata prāvās prasība par procentu maksājumu naudas summas apjomā, kuras lietošana tika kavēta ACT samaksas dēļ, nav papildu jautājums, bet gan pamata prāvas prasītāju prasījumu priekšmets. Šādos apstākļos, kad Kopienu tiesību pārkāpums ir radies nevis nodokļa iekasēšanas dēļ, bet gan tāpēc, ka tas ir iekasēts priekšlaicīgi, procentu piespriešana ir kompensācija par to, kas ir nepareizi samaksāts, un ir būtiska, lai atjaunotu vienlīdzīgu attieksmi, ko garantē Līguma 52. pants.

88     Tā kā iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka ir strīds par to, vai Anglijas tiesības paredz tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies naudas summas lietošanas kavējuma dēļ, ja vairs nav galvenā parāda, jāuzsver, ka restitūcijas prasījumā galvenais parāds ir tieši procenti, kurus radītu summa, kuras lietošana bija ierobežota priekšlaicīgas nodokļa iekasēšanas dēļ.

89     Tādējādi Līguma 52. pants dod tiesības Apvienotās Karalistes rezidentam meitasuzņēmumam un/vai tā mātesuzņēmumam, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, uz procentiem par ACT maksājumu, ko veicis meitasuzņēmums, par periodu no ACT samaksas līdz datumam, kad ir jāmaksā MCT, un šo summu var pieprasīt, ceļot restitūcijas prasību.

90     Otrkārt, pieņemot, ka prasītāju prasības pieteikumi ir par zaudējumu atlīdzību, kas nodarīti, pārkāpjot Kopienu tiesības, jautājums ir, vai tādos apstākļos kā pamata prāvā, dalībvalsts pieļauts Līguma 52. panta pārkāpums nodokļu maksātājam dod tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kas ir vienāda ar procentiem par nodokli, ko tie ir samaksājuši, no priekšlaicīgā maksājuma datuma līdz datumam, kad maksājums bija jāveic.

91     Šajā sakarā jāatgādina, ka negūtās peļņas zaudējums, kā Tiesa jau ir lēmusi iepriekš minētā sprieduma lietā Brasserie du pêcheur un Factortame 87. punktā, Kopienu tiesību pārkāpuma gadījumā nevar tikt pilnīgi izslēgts no atlīdzināmajiem zaudējumiem, jo citādi īpaši saimnieciska un komerciāla rakstura lietās zaudējumu atlīdzība kļūtu faktiski neiespējama.

92     Šajā sakarā nevar piekrist Apvienotās Karalistes valdības argumentam, ka prasītāji nevar pieprasīt procentus, ja tie ir iesnieguši prasību par zaudējumu atlīdzību.

93     Tiesa tiešām iepriekš minētajā spriedumā lietā Sutton ir lēmusi, ka šajā lietā apstrīdētā Kopienas direktīva deva tiesības tikai uz tādām summām, kas personai būtu pienākušās, ja nebūtu notikusi diskriminācija, un ka procentu maksājumu par parādu nevarēja uzskatīt par šādi definētas tiesības būtisku sastāvdaļu. Taču lietās pamata prāvā tieši procenti ir labums, kas būtu bijis pieejams prasītājiem, ja nebūtu pieļauta nevienlīdzīga attieksme, un kas veido tiem piešķirto tiesību būtisku sastāvdaļu.

94     Turklāt iepriekš minētā sprieduma lietā Sutton 23.-25. punktā Tiesa ir nošķīrusi šīs lietas apstākļus no apstākļiem 1993. gada 2. augusta spriedumā lietā C-271/91 Marshall (Recueil, I-4367. lpp.; saukts “Marshall II”). Pēdējā lietā, kas attiecās uz procentiem par summām, kas tika maksātas kā atlīdzība par zaudējumiem, kas radušies diskriminējošas atlaišanas no darba dēļ, Tiesa lēma, ka, lai nodrošinātu pilnīgu zaudējumu atlīdzību, nevar neievērot tādu faktoru kā laiks, kas faktiski var samazināt tās vērtību, un ka procentu piespriešana ir būtiska daļa no atlīdzības, kuras mērķis ir atjaunot patiesi vienlīdzīgu attieksmi (iepriekš minētais spriedums lietā Marshall II, 24.-32. punkts). Procentu piešķiršana šajā lietā tika atzīta par Kopienu tiesībās paredzētas atlīdzības būtisku sastāvdaļu diskriminējošas atlaišanas gadījumā.

95     Tādos apstākļos kā pamata prāvās tādējādi procentu piespriešana šķiet būtiska, lai kompensētu zaudējumus, kas nodarīti, pārkāpjot Līguma 52. pantu.

96     Atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu tāpēc ir šāda:

–       ja kādā dalībvalstī rezidentam meitasuzņēmumam ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodokļa avanss par dividendēm, ko tas izmaksā mātesuzņēmumam, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, bet līdzīgos apstākļos pirmajā dalībvalstī rezidenti saistītie uzņēmumi var izvēlēties tādu nodokļu režīmu, kas tiem ļauj izvairīties no šī pienākuma, Līguma 52. pants pieprasa, lai dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumiem un mātesuzņēmumiem tiktu garantēts efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, lai saņemtu atlīdzību vai kompensāciju par finansiāliem zaudējumiem, ko tiem radījušas attiecīgās dalībvalsts iestādes meitasuzņēmumu maksātā nodokļu avansa rezultātā;

–       tas vien, ka prasības mērķis ir procentu izmaksa, kas vienlīdzīga ar finansiālajiem zaudējumiem, kas radušies sakarā ar priekšlaicīgi samaksātas naudas summas lietošanas kavējumu, nav iemesls prasības noraidīšanai;

–       trūkstot Kopienas tiesiskajam regulējumam, attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka procesuāli noteikumi, kas regulētu šādas prasības, ieskaitot papildu jautājumus, tādus kā iespējams procentu maksājums, un šie noteikumi nedrīkst būt tādi, kas padara Kopienu tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu praktiski neiespējamu vai pārlieku grūtu.

 Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu

97     Ņemot vērā atbildi, kas dota uz pirmo prejudiciālo jautājumu, uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.

 Par piekto prejudiciālo jautājumu

98     Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, ja iesniedzējtiesa noraidītu dažādu dalībvalstu meitasuzņēmuma un mātesuzņēmuma celto prasību par tādu finansiālo zaudējumu atlīdzību vai kompensāciju, ko tie cietuši sakarā ar meitasuzņēmuma veikto uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājumu, vai samazinātu tās apjomu tikai tāpēc, ka tie nav lūguši nodokļu administrāciju tiem piemērot nodokļu režīmu, kas atbrīvotu meitasuzņēmumu no pienākuma maksāt avansu, un tādā veidā nav izmantojuši tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas bija to rīcībā, lai pārsūdzētu nodokļu administrācijas atteikumus, pamatojoties uz Kopienu tiesību pārākumu un tiešo iedarbību, lai gan valsts tiesību aktos katrā ziņā bija aizliegts dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumiem un mātesuzņēmumiem piemērot šo nodokļu režīmu, tas būtu pretrunā Kopienu tiesībām.

99     Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības viedokli, ja atteikšanās nodrošināt dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem iespēju izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli tiktu atzīta par esošu pretrunā Kopienu tiesībām, atbilstošais tiesību aizsardzības līdzeklis būtu prasība par valsts atbildības atzīšanu saskaņā ar nosacījumiem, kurus Tiesa noteikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Brasserie du pêcheur un Factortame. Tā uzskata, ka tā var iebilst pret šādu prasību atlīdzināt zaudējumus, pamatojoties uz to, ka prasītāji nav ievērojuši rūpību, tā kā tie no sākuma nelūdza piemērot saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, kas tiem dotu iespēju pārsūdzēt nodokļu administrācijas lēmumus to nepiemērot un pamatoties uz Kopienu tiesību pārākumu un tiešo iedarbību, lai it īpaši pēc iespējas ātrāk panāktu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu Tiesā.

100   Jāuzsver, ka šis arguments nav pamatots ar valsts tiesību nosacījumiem par noilgumu vai termiņa notecējumu.

101   Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka tās viedoklis ir pamatots it īpaši ar iepriekš minēto spriedumu lietā Brasserie du pêcheur un Factortame (84. un 85. punkts), kurā Tiesa noteica, ka saskaņā ar vispārīgu tiesību principu, kas ir kopējs dalībvalstu tiesību sistēmām, aizskartajai personai, lai tā varētu prasīt atlīdzību, ir jāizrāda pienācīga rūpība nolūkā samazināt zaudējumu apmēru un tāpēc, lai noteiktu atlīdzināmos zaudējumus, valsts tiesa var pārbaudīt, vai aizskartā persona ir ievērojusi pienācīgu rūpību, lai novērstu zaudējumus vai ierobežotu to apmēru, un vai tā ir laicīgi izmantojusi visus pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

102   Vispirms jāatgādina, ka tādas prasības kā pamata prāvā regulē valsts procesuālie noteikumi, kas var īpaši pieprasīt no prasītājiem pamata prāvā ievērot pienācīgu rūpību, lai novērstu zaudējumus vai ierobežotu to apmēru.

103   Tālāk jānorāda, ka lietās pamata prāvā nav apstrīdēts, ka Apvienotās Karalistes nodokļu tiesību aktos bija skaidri aizliegts dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem piemērot saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli, tāpēc prasītājiem pamata prāvā nevar pārmest, ka tie nav darījuši zināmu, ka vēlas izvēlēties saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli. Saskaņā ar rīkojumiem par prejudiciālā jautājuma uzdošanu nav apstrīdams, ka, ja prasītāji pamata prāvā būtu lūguši tiem piemērot šādu nodokļu režīmu, Inspector of Taxes to iesniegumu būtu noraidījis, jo mātesuzņēmumi nebija rezidenti Apvienotajā Karalistē.

104   Visbeidzot, no rīkojumiem par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka nodokļu administrācijas atteikums tiktu apstrīdēts Special Commissioners vai General Commissioners un tad vajadzības gadījumā – High Court. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto, pirmkārt, pirms sprieduma pasludināšanas šādas prasības gadījumā meitasuzņēmumiem tik un tā būtu jāsamaksā ACT par visām to izmaksātajām dividendēm un, otrkārt, ja to sūdzība tiktu apmierināta, tie nesaņemtu ACT atlīdzību, jo tiesības uz šādu atlīdzību Anglijas tiesībās nav paredzētas. Ja meitasuzņēmumi izvēlētos nemaksāt ACT par dividendēm, kas izmaksātas pirms to sūdzību izskatīšanas, tiem tā kā tā būtu uzlikts ACT, tiem būtu jāmaksā procenti par šīm summām un, ja tiesa atzītu, ka tie bez attaisnojuma ir rīkojušies nolaidīgi, tie riskētu ar likumā paredzētu sodu.

105   Tāpēc šķiet, ka pamata prāvās Apvienotās Karalistes valdība prasītājiem pamata prāvā pārmet rūpības trūkumu tāpēc, ka tie nav ātrāk izmantojuši citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus nekā tos, kurus tie izmantoja, lai apstrīdētu valsts tiesību normas, kurā bija aizliegts dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem piemērot nodokļu atvieglojumus, atbilstību Kopienu tiesībām. Tā šādi prasītājus pamata prāvā kritizē par valsts tiesību aktu ievērošanu un par ACT samaksāšanu, nelūdzot tiem piemērot saistīto uzņēmumu ienākuma nodokli vai neizmantojot pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai pārsūdzētu atteikumu, ko nodokļu administrācija noteikti būtu pieņēmusi saistībā ar to lūgumu.

106   Bet Kopienu tiesību tieši piemērojamo normu personām piešķirto tiesību izmantošana tiktu padarīta neiespējama vai pārlieku sarežģīta, ja to restitūcijas vai zaudējumu atlīdzības prasības, kas pamatotas uz Kopienu tiesību pārkāpumiem, tiktu noraidītas vai samazinātas tikai tāpēc, ka šīs personas nav lūgušas nodokļu atvieglojumu, ko tām liedza valsts likums, lai pārsūdzētu nodokļu administrācijas atteikumu, izmantojot šim nolūkam paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, pamatojoties uz Kopienu tiesību pārākumu un tiešo iedarbību.

107   Tāpēc atbilde uz piekto prejudiciālo jautājumu ir tāda, ka Kopienu tiesības liedz iesniedzējtiesai noraidīt rezidenta meitasuzņēmuma un tā nerezidenta mātesuzņēmuma celto prasību par tādu finansiālo zaudējumu atlīdzību vai kompensāciju, ko tie cietuši sakarā ar meitasuzņēmuma samaksāto uzņēmuma ienākuma nodokļa avansu, vai samazināt tās apjomu tikai tāpēc, ka tie nav lūguši nodokļu administrāciju tiem piemērot nodokļu režīmu, kas atbrīvotu meitasuzņēmumu no avansa maksājumiem, un tādējādi nav izmantojuši tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas bija to rīcībā, lai pārsūdzētu nodokļu administrācijas atteikumus, pamatojoties uz Kopienu tiesību pārākumu un tiešo iedarbību, ja valsts tiesību aktos katrā ziņā bija aizliegts dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumiem un mātesuzņēmumiem piemērot šo nodokļu režīmu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

108   Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes, Vācijas, Francijas, Nīderlandes un Somijas valdībām un Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (piektā palāta),

atbildot uz Court of Justice of England and Wales Chancery Division 1998. gada 2. oktobrī iesniegtajos rīkojumos uzdotajiem jautājumiem, nospriež:

1)      tādi dalībvalsts nodokļu tiesību akti kā pamata prāvā apstrīdētie, kuros minētās dalībvalsts rezidentiem uzņēmumiem piešķirta iespēja izmantot nodokļu režīmu, kas tiem ļauj, izmaksājot dividendes mātesuzņēmumiem, nemaksāt uzņēmumu ienākuma nodokļa avansu, ja to mātesuzņēmums arī ir rezidents šajā dalībvalstī, bet liedz tiem šādu iespēju, ja to mātesuzņēmuma juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, ir pretrunā Līguma 52. pantam (jaunajā redakcijā – 43. pants);

2)      ja kādas dalībvalsts rezidentam meitasuzņēmumam ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodokļa avanss par dividendēm, ko tas izmaksā mātesuzņēmumam, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, bet līdzīgos apstākļos pirmajā dalībvalstī rezidenti saistītie uzņēmumi var izvēlēties tādu nodokļu režīmu, kas tiem ļauj izvairīties no šī pienākuma, Līguma 52. pants pieprasa, lai dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumiem un mātesuzņēmumiem tiktu garantēts efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, lai saņemtu atlīdzību vai kompensāciju par finansiāliem zaudējumiem, ko tiem radījušas attiecīgās dalībvalsts iestādes meitasuzņēmumu maksātā nodokļu avansa rezultātā;

tas vien, ka prasības mērķis ir procentu izmaksa, kas vienlīdzīga ar finansiālajiem zaudējumiem, kas radušies sakarā ar priekšlaicīgi samaksātas naudas summas lietošanas kavējumu, nav iemesls prasības noraidīšanai;

trūkstot Kopienas tiesiskajam regulējumam, attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka procesuāli noteikumi, kas regulētu šādas prasības, ieskaitot papildu jautājumus, tādus kā iespējams procentu maksājums, un šie noteikumi nedrīkst būt tādi, kas padara Kopienu tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu praktiski neiespējamu vai pārlieku grūtu;

3)      Kopienu tiesības liedz iesniedzējtiesai noraidīt rezidenta meitasuzņēmuma un tā nerezidenta mātesuzņēmuma celto prasību par tādu finansiālo zaudējumu atlīdzību vai kompensāciju, ko tie cietuši sakarā ar meitasuzņēmuma samaksāto uzņēmuma ienākuma nodokļa avansu, vai samazināt tās apjomu tikai tāpēc, ka tie nav lūguši nodokļu administrāciju tiem piemērot nodokļu režīmu, kas atbrīvotu meitasuzņēmumu no avansa maksājumiem, un tādējādi nav izmantojuši tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas bija to rīcībā, lai pārsūdzētu nodokļu administrācijas atteikumus, pamatojoties uz Kopienu tiesību pārākumu un tiešo iedarbību, ja valsts tiesību aktos katrā ziņā bija aizliegts dažādu dalībvalstu meitasuzņēmumiem un mātesuzņēmumiem piemērot šo nodokļu režīmu.

La Pergola

Wathelet

Edward

Jann

 

      Sevón

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 8. martā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

R. Grass

 

      A. La Pergola

1 Tiesvedības valoda – angļu.