ES
CS
DA
DE
ET
EL
EN
FR
IT
LV
LT
HU
MT
NL
PL
PT
SK
SL
FI
SVInfo
- Referral date: 21-02-2002
- Show case reference
- Opinion date: 08-09-2005
- Ruling date: 15-12-2005
- AG: Stix-Hackl
References in this case
Highlight in text
GoLieta C-66/02
Itālijas Republika
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – Lēmums 2002/581/EK – Bankām piešķirtie nodokļu atvieglojumi – Lēmuma pamatojums – Atzīšana par valsts atbalstu – Nosacījumi – Saderīgums ar kopējo tirgu – Nosacījumi – Svarīgs projekts visas Eiropas interesēs – Noteiktu darbību attīstīšana
Ģenerāladvokātes Kristīnes Štiksas-Haklas [Christine Stix-Hackl] secinājumi, sniegti 2005. gada 8. septembrī
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 15. decembrī
Sprieduma kopsavilkums
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pamatojuma nenorādīšana vai nepietiekams pamatojums – Pamats, kas ir atšķirīgs no pamata attiecībā uz likumību pēc būtības
(EKL 230. un 253. pants)
2. Valstu piešķirtie atbalsti – Jēdziens – Nodokļu pasākumi, kas atbrīvo no nodokļa, samazina nodokļus vai atliek to samaksu saistībā ar atsevišķām banku pārstrukturēšanas darbībām – Ietveršana
(EKL 87. panta 1. punkts)
3. Valstu piešķirtie atbalsti – Novērtējums, ko veic Komisija – Atbalsta sistēmas novērtējums tās kopumā – Pieļaujamība – Sekas
(EKL 87. panta 1. punkts)
4. Valstu piešķirtie atbalsti – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Nodokļu pasākums, kas piešķir priekšrocības vienīgi banku nozares uzņēmumiem, kas veic noteiktas darbības – Ietveršana
(EKL 87. panta 1. punkts)
5. Valstu piešķirtie atbalsti – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Novērtējuma kritēriji
(EKL 87. panta 1. punkts)
6. Valstu piešķirtie atbalsti – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, kas veicina svarīga projekta visas Eiropas interesēs īstenošanu – Atbalsts, kas paredzēts kādas tautsaimniecības nozares attīstībai – Komisijas rīcības brīvība – Tiesas kontrole – Robežas
(EKL 87. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkts)
1. Prasības atcelt tiesību aktu ietvaros jautājums par tiesību akta motivācijas pamatotību ir saistīts ar tā likumību pēc būtības. Tādējādi šīs motivācijas pamatotības trūkumu nevar pārbaudīt posmā, kad tiek izskatīts, vai ir ievērots EKL 253. pantā paredzētais pienākums.
(sal. ar 26. un 55. punktu)
2. Atbalsta jēdziens ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo ar to saprot ne tikai pozitīvu palīdzību, kas ir subsīdija kā tāda, bet arī dažāda veida pasākumus, kas dažādos veidos atvieglo nastu, kas parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu, un kas, kaut gan tās nav subsīdijas šī vārda šaurākajā nozīmē, ir identiski pēc rakstura un rada vienādas sekas. No tā izriet, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir nodokļu atbrīvojumu, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, nostāda saņēmējus finansiāli izdevīgākā stāvoklī nekā pārējos nodokļu maksātājus, ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tāpat par valsts atbalstu var tikt uzskatīts pasākums, ar kuru atsevišķiem uzņēmumiem tiek piešķirts nodokļa samazinājums vai atlikts parasti maksājama nodokļa samaksas termiņš.
Tā tas ir tāda nodokļu tiesiskā regulējuma gadījumā, kas attiecībā uz banku pārstrukturēšanas darbībām paredz pasākumus, kas ir saistīti vai nu ar nodokļa samazinājumu, kas ietver samazinātas likmes piemērošanu vai parasti maksājamu nodokļu aizstāšanu ar fiksētu nodokli, vai arī ar atbrīvojumu no nodokļiem gadījumā, kad ir palielinājusies to līdzekļu un aktīvu faktiskā vērtība, kas nav būtiski bankas darbības mērķa īstenošanai un kuri ir nodoti bankas fondam, kurš iepriekš bija nodevis šos līdzekļus un aktīvus bankai, vai ja banka cesionāre nodod savas kapitāldaļas dalībvalsts centrālajā bankā bankas fondam, kas tai iepriekš bija nodevis šīs daļas, it īpaši, ja minētās daļas sākotnēji tika iegūtas par velti un vēlāk tika nodotas fondam pret atlīdzību vai atkārtoti novērtētas.
Šo secinājumu saistībā ar pasākumiem, kas paredz atpakaļnodošanas darbību nodokļu neitralitāti, neatspēko arguments, saskaņā ar kuru parasti maksājama nodokļa samaksa ir tikai atlikta līdz brīdim, kad šie aktīvi tiek realizēti. Par valsts atbalstu var tikt uzskatīta ne tikai nodokļu parāda samaksas atlikšana, bet arī tāda atpakaļnodošana kā šajā gadījumā, ar kuru tiek veikta īpašumtiesību nodošana no viena tiesību subjekta otram tādējādi, ka attiecībā uz bankas sabiedrību, kas veic atpakaļnodošanu bankas fondam, kas ir citu tiesību subjekts, atbrīvojums ir galīgs.
(sal. ar 77.–82. punktu)
3. Atbalstu sistēmas gadījumā Komisija, lai pārbaudītu, vai šī sistēma ietver atbalsta elementus, var tikai izpētīt attiecīgās sistēmas vispārīgās īpašības un tai nav jāizskata katrs atsevišķais piemērošanas gadījums. Līdz ar to, ja ir vispārzināms, ka atbalsta sistēma piešķir priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem, tas apstāklis, ka attiecīgā gadījumā tas piešķir priekšrocības arī tādiem [atbalsta] saņēmējiem, kas nav uzņēmumi, neapgāž šo secinājumu, kas ir pietiekams, lai varētu piemērot EKL 87. panta 1. pantu.
(sal. ar 91. un 92. punktu)
4. EKL 87. panta 1. punkts aizliedz atbalstu, “kas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, tas ir – selektīvu atbalstu. Saskaņā ar šo noteikumu atbalsts var būt selektīvs pat tad, ja tas attiecas uz visu tautsaimniecības nozari.
Tā tas ir tādu nodokļu pasākumu gadījumā, kas ietver vai nu nodokļa samazinājumu, vai atbrīvojumu no nodokļa, vai arī tā samaksas atlikšanu un kas ir piemērojami tikai banku nozarei un banku nozares iekšienē piešķir priekšrocības tikai tiem uzņēmumiem, kas veic noteiktas darbības. Tā kā šie pasākumi neattiecas uz visiem saimnieciskās darbības subjektiem un faktiski atkāpjas no parastās nodokļu sistēmas, tos nevar uzskatīt par vispārīgiem nodokļu vai ekonomiskās politikas pasākumiem.
Līdz ar to šādi nodokļu pasākumi ir aizliedzami atbilstoši EKL 87. panta 1.punktam, jo tā nav vispārējās sistēmas pielāgošana bankas uzņēmumiem raksturīgajām īpatnībām, bet gan tikuši izveidoti kā līdzeklis atsevišķu uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanai attiecīgajā nozares attīstības brīdī.
(sal. ar 94.–101. punktu)
5. EKL 87. panta 1. punkts aizliedz atbalstu, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus. Izvērtējot šos divus nosacījumus, Komisijai ir nevis jākonstatē faktiskā atbalsta ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktisks konkurences izkropļojums, bet tikai jāpārbauda, vai konkrētais atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci.
Atbalsta nesaderība ar kopējo tirgu ir konstatējama, tiklīdz tas ietekmējis vai var ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību un izkropļot tajā pastāvošo konkurenci. It īpaši, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir uzskatāms, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību. Šajā sakarā tas apstāklis, ka kāda no tautsaimniecības nozarēm tiek liberalizēta Kopienu līmenī, var liecināt par faktisku vai iespējamu atbalsta ietekmi uz konkurenci, kā arī par tā sekām tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Turklāt nav nepieciešams, lai uzņēmums, kas saņem atbalstu, pats piedalītos Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Ja dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, iekšējās darbības var saglabāties tādā pat līmenī vai pieaugt, taču līdz ar to tiek samazinātas citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu izredzes iekļūt šīs dalībvalsts tirgū. Turklāt tāda uzņēmuma nostiprināšana, kurš līdz šim nav piedalījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā, var to nostādīt tādā stāvoklī, kas ļauj tam iekļūt citas dalībvalsts tirgū.
Tieši tādēļ ir aizliedzami tādi nodokļu atvieglojumi, kas nostiprina uzņēmumu, kas saņem atbalstu, stāvokli attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas darbojas Kopienas iekšējā tirdzniecībā, it īpaši pastāvot nozīmīgam liberalizācijas procesam Kopienu līmenī finanšu pakalpojumu nozarē, kas ir saasinājis konkurenci, kas jau varēja izrietēt no EK līgumā paredzētās kapitāla brīvas aprites.
(sal. ar 110., 111. un 114.–119. punktu)
6. Komisijai EKL 87. panta 3. punkta piemērošanā ir plaša rīcības brīvība, kuras realizēšana ir saistīta ar ekonomiska un sociāla rakstura apsvērumu novērtējumu, kas jāveic Kopienu kontekstā. Kopienu tiesa, pārbaudot šādas brīvības īstenošanas likumību, nevar aizvietot kompetentas iestādes sniegto novērtējumu ar savu attiecīgā jautājuma novērtējumu, bet tai ir tikai jāpārbauda, vai tajā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana.
Neatzīstot projektu par “projektu visas Eiropas interesēs” EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē attiecībā uz noteiktiem nodokļu pasākumiem, no kuriem izriet, ka tie būtībā ir vērsti uz kādā dalībvalstī reģistrēto saimnieciskās darbības subjektu konkurētspējas uzlabošanu, lai nostiprinātu to konkurences pozīcijas iekšējā tirgū, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tai nevar arī pamatoti iebilst, ka minētie pasākumi ietilpst privatizācijas procesa noslēgumā, jo kādas dalībvalsts uzsākts privatizācijas process kā tāds nevar tikt uzskatīts par projektu visas Eiropas interesēs.
Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā arī secinot, ka pasākumi, kuru mērķis būtībā ir uzlabot atvieglojumu saņēmēju konkurētspēju nozarē, kuru raksturo intensīva starptautiskā konkurence, un kuri būtībā ir vērsti uz atbalsta saņēmēju stāvokļa nostiprināšanu salīdzinājumā ar to konkurentiem, kuri to nesaņem, neatbilst nosacījumam par to, ka attiecīgais atbalsts nedrīkst izmainīt tirdzniecības nosacījumus tādā veidā, kas būtu pretrunā Eiropas interesēm, [kas ir nosacījums,] kuram ir jāatbilst atbalstam, kas paredzēts noteiktu darbību attīstīšanai EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
(sal. ar 135., 138.–140., 142., 144. un 147.–149. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2005. gada 15. decembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – Lēmums 2002/581/EK – Bankām piešķirtie nodokļu atvieglojumi – Lēmuma pamatojums – Atzīšana par valsts atbalstu – Nosacījumi – Saderīgums ar kopējo tirgu – Nosacījumi – Svarīgs projekts visas Eiropas interesēs – Noteiktu darbību attīstīšana
Lieta C-66/02
par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. pantam,
ko 2002. gada 21. februārī cēla
Itālijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja U. Leanca [U. Leanza], pēc tam I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvji, kam palīdz M. Fjorilli [M. Fiorilli], avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. di Buči [V. Di Bucci] un R. Liāls [R. Lyal], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Klučka [J. Klučka],
ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl],
sekretāre M. Fereira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 3. februārī,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 8. septembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasības pieteikumu Itālijas Republika lūdz atcelt Komisijas 2001. gada 11. decembra Lēmumu 2002/581/EK par valsts atbalstu sistēmu, ko attiecībā uz bankām ieviesusi Itālija (OV 2002, L 184, 27. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās valsts tiesību normas
2 Itālijā banku sistēmas reforma tika īstenota ar 1990. gada 30. jūlija Likumu Nr. 218 par noteikumiem attiecībā uz kredītiestāžu, kas ir publisko tiesību subjekti, kapitāla dotāciju pārstrukturēšanu un palielināšanu (1990. gada 6. augusta GURI Nr. 182, 9. lpp., turpmāk tekstā – “Likums Nr. 218/90”).
3 Šis likums radīja iespēju pārveidot kredītiestādes, kas ir publisko tiesību subjekti, par akciju sabiedrībām. Šim mērķim valsts bankai tika atļauts nodot banku iestādi akciju sabiedrībai, tādējādi nodalot juridisko personu – cedentu, kas praksē tiek saukts par “bankas fondu” (turpmāk tekstā – “bankas fonds”), kas ir daļu īpašnieks, no akciju sabiedrības cesionāres (turpmāk tekstā – “bankas sabiedrība”), kas vienīgā veic bankas darbību. Bankas fonds administrēja dalību bankas sabiedrībā un izmantoja ar to saistītos ienākumus darbības mērķu īstenošanai.
4 Veicot banku nodošanu, arī neaktīvie naudas līdzekļi, tas ir, līdzekļi, kas netiek tieši izmantoti darbības procesā, tika nodoti banku sabiedrībām. Šie līdzekļi palielināja to kapitālu. No tā izriet, ka attiecībā uz darbības rezultātu banku sabiedrības rentabilitātes ziņā uzrādīja nelabvēlīgākus rezultātus nekā konkurējošās bankas.
5 Kredītiestāžu, kas ir publisko tiesību subjekti, līdzdalība Banca d’Italia kapitālā arī tika nodota banku sabiedrībām. To nevarēja nodot bankas fondiem, jo tie neietilpa to institūciju grupā, kas varēja iegūt šādu līdzdalību.
6 2. pants 1993. gada 26. novembra Likumā Nr. 489, ar kuru tostarp tika pagarināts Likuma Nr. 218/90 7. panta 6. punktā noteiktais termiņš (1993. gada 3. decembra GURI Nr. 284, 4. lpp., turpmāk tekstā – “Likums Nr. 489/93”), noteica, ka vēlākais līdz 1994. gada 30. jūnijam valsts kredītiestādes ir jāpārveido par akciju sabiedrībām.
7 Ar 1998. gada 23. decembra Likumu Nr. 461 par kompetences deleģēšanu valdībai attiecībā uz 1990. gada 20. novembra dekrēta 11. panta 1. punktā noteikto organizāciju civiltiesiskā un nodokļu tiesiskā regulējuma, kā arī banku pārveides darbību nodokļu režīma pārstrukturēšanu (1999. gada 7. janvāra GURI Nr. 4, 4. lpp., turpmāk tekstā – “Likums Nr. 461/98”) Itālijas valdība tika pilnvarota veikt jaunu banku nozarei piemērojamā tiesiskā regulējuma reformu, īpaši pārstrukturēšanas jautājumā.
8 Minētā likuma 2. panta 1. punkta m) apakšpunktā banku fondiem, kas ir veikuši šajā reformā paredzētos statūtu grozījumus, tika dota iespēja iegūt līdzdalību Banca d’Italia.
9 1999. gada 17. maija Likums-dekrēts Nr. 153 par 1990. gada 20. novembra Likuma-dekrēta Nr. 356 11. panta 1. punktā noteikto organizāciju civiltiesisko un nodokļu tiesisko regulējumu, kā arī banku pārstrukturēšanas darbību nodokļu režīmu saskaņā ar 1. pantu 1998. gada 23. decembra Likumā Nr. 461 (1999. gada 31. maija GURI Nr. 125, 4. lpp., turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 153/99”) īstenoja ar Likumu Nr. 461/98 piešķirto deleģējumu, ieviešot šādus nodokļu atvieglojumus:
– ienākuma nodokļa (IRPEG) likmes samazinājumu uz 12,5 % tām bankām, kas veic apvienošanos vai līdzīga veida pārstrukturēšanu, pieciem secīgiem nodokļu taksācijas laikposmiem ar nosacījumu, ka ienākumi tiek ieskaitīti īpašā rezervē, kas trīs gadus nav sadalāma; īpašajā rezervē ieskaitītie ienākumi nedrīkst pārsniegt 1,2 % no starpības starp apvienošanās dalībnieces bankas līdzekļu un parādsaistību kopējo summu un tādiem pašiem šajā darbībā dalību ņēmušās vislielākās bankas rādītājiem (22. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts);
– nodokļu neitralitāti attiecībā uz darbībām, veicot atpakaļnodošanu organizācijai, kas ieguldījusi līdzekļus un aktīvus, kas nav būtiski darbības mērķa īstenošanai un kas iepriekš bija novirzīti banku sabiedrībām saskaņā ar Likumu Nr. 218/90 (16. panta 3. punkts);
– fiksēta nodokļa piemērošanu to nodokļu vietā, kas maksājami saistībā ar divos iepriekš minētajos ievilkumos paredzētajām darbībām (24. panta 1. punkts un 16. panta 5. punkts);
– nodokļu neitralitāti attiecībā uz pašvaldības nodokli par nekustamā īpašuma vērtības pieaugumu (24. panta 1. punkts un 16. panta 5. punkts);
– nodokļa atbrīvojumu attiecībā uz banku sabiedrību veikto Banca d’Italia kapitāldaļu nodošanu banku fondiem (27. panta 2. punkts).
Apstrīdētais lēmums
10 Pēc jautājuma saņemšanas no Parlamenta Eiropas Kopienu Komisija ar 1999. gada 24. marta vēstuli, kas nosūtīta atbilstoši tās kompetencei valsts atbalsta jautājumos, lūdza Itālijas iestādēm iesniegt tai informāciju, lai novērtētu Likuma Nr. 461/98 piemērojamību un sekas.
11 Ar 1999. gada 24. jūnija un 2. jūlija vēstulēm Itālijas iestādes iesniedza Komisijai informāciju par šo likumu un Dekrētu Nr. 153/99.
12 Ar 2000. gada 23. marta vēstuli Komisija informēja Itālijas iestādes, ka, pēc tās domām, Likums Nr. 461/98 un Dekrēts Nr. 153/99 varētu ietvert valsts atbalsta elementus, un aicināja tās neieviest attiecīgos pasākumus. 2000. gada 12. aprīlī Itālijas iestādes atbildēja, ka tās ir apturējušas šo pasākumu piemērošanu, un vēlāk – 2000. gada 14. jūnijā – iesniedza papildu informāciju.
13 Teorētisko to nodokļu atvieglojumu maksimālo summu, kas saņemta atbilstoši ienākuma nodokļa samazinājumam līdz 12,5 %, kurš piešķirts saskaņā ar Dekrēta Nr. 153/99 22. panta 1. punktu un 23. panta 1. punktu, Itālijas iestādes novērtēja 5358 miljardu ITL, tas ir, 2767 miljonu EUR apmērā atbilstoši 1998., 1999. un 2000. gada laikā veiktajām darbībām.
14 Ar 2000. gada 25. oktobra vēstuli Komisija paziņoja Itālijas valdībai par savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Šis lēmums tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV 2001, C 44, 2. lpp.).
15 Pabeidzot procedūru, Komisija secināja, ka Itālijas Republika nebija pareizi ieviesusi Likumu Nr. 461/98 un Dekrētu Nr. 153/99, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu. Komisija uzskatīja, ka, izņemot atsevišķus Dekrēta Nr. 153/99 27. panta 2. punktā paredzētos Banca d’Italia kapitāldaļu nodošanas atbrīvojumus no nodokļiem, īstenotie nodokļu pasākumi ir tāda valsts atbalstu sistēma, kas nav saderīga ar kopējo tirgu. Šādi pasākumi piešķīra bankām priekšrocības, jo šie pasākumi ļāva bankām paplašināties un ar zemākām izmaksām gūt labumu no uzņēmuma paplašināšanās par zemāku pašizmaksu.
16 Līdz ar to Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, precizējot, ka Likums Nr. 461/98 un Dekrēts Nr. 153/99 ieviesa nodokļu atvieglojumus arī attiecībā uz banku fondiem, bet tie šajā lēmumā nav aplūkoti.
17 Apstrīdētā lēmuma redakcija ir šāda:
“1. pants
Izņemot 2. pantā paredzētos pasākumus, valsts atbalstu sistēma, ko Itālija ieviesusi, pamatojoties uz [Likumu Nr. 461/98] un [Dekrētu Nr. 153/99], it īpaši pamatojoties uz [Dekrēta Nr. 153/99] 16. panta 3. un 5. punktu, 22. panta 1. punktu, 23. panta 1. punktu, 24. panta 1. punktu un 27. panta 2. punktu, nav saderīga ar kopējo tirgu.
2. pants
[Dekrēta Nr. 153/99] 27. panta 2. punktā paredzētie [nodokļu] atvieglojumu pasākumi nav uzskatāmi par valsts atbalstu, jo divkāršais darījums, par kādu uzskatāma Banca d’Italia kapitāldaļu nodošana ieguldījumus saņemošajai sabiedrībai un to turpmākā nodošana fondam, neietekmē minētās sabiedrības budžetu.
3. pants
Itālija atceļ 1. pantā paredzēto valsts atbalsta sistēmu.
4. pants
1. Itālija veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atgūtu no saņēmējiem saskaņā ar 1. pantā minēto sistēmu piešķirto un jau pretlikumīgi to rīcībā nodoto atbalstu.
2. Atbalsta atgūšana notiek nekavējoties saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajām procedūrām, ar nosacījumu, ka tās ļauj tūlītēji un efektīvi izpildīt lēmumu. Atgūstamais atbalsts ietver procentus, kas maksājami par laiku kopš dienas, kad atbalsts nonāca [atbalsta] saņēmēju rīcībā, līdz tā faktiskai atgūšanai. Procentus aprēķina, pamatojoties uz references likmi, ko izmanto, aprēķinot atbalstu, kas līdzvērtīgs subsīdiju aprēķināšanai reģionāla atbalsta ietvaros.
[..]”
Lietas dalībnieku prasījumi
18 Itālijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, jo tas neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai ar Itālijas banku sistēmas reformu saistītie nodokļu pasākumi varētu tikt atzīti par “valsts atbalstu”;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Citas tiesvedības Kopienu tiesā
20 Ar prasības pieteikumiem, kas Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2002. gada 21. februārī un 2002. gada 11. aprīlī, Associazione bancaria italiana (ABI) (T-36/02), Banca Sanpaolo IMI SpA (T-37/02), Banca Intesa Banca Commerciale italiana SpA (T-39/02), Banca di Roma SpA (T-40/02), Mediocredito Centrale SpA (T-41/02), Banca Monte dei Paschi di Siena SpA (T-42/02) un Compagnia di San Paolo Srl (T-121/02) arī cēla prasību pret Komisiju ar lūgumu atcelt šajā lietā apstrīdēto lēmumu. Pirmās instances tiesā Komisija cēla iebildi par prasību nepieņemamību sakarā ar to, ka prasītājām nav individuālas intereses, jo attiecīgais atbalsts, pēc Komisijas domām, ir nevis individuāls atbalsts, bet gan ietilpst atbalstu sistēmā. Ar rīkojumiem, kas datēti ar 2003. gada 9. jūliju, Pirmās instances tiesa apturēja tiesvedību šajās septiņās lietās, gaidot Tiesas spriedumu šajā lietā. Prasītājas iesniedza apelācijas sūdzību, apstrīdot rīkojumus par tiesvedības apturēšanu apvienotajās lietās T-36/02, T-37/02, T-39/02, T-40/02, T-41/02 un T-42/02. Ar Tiesas 2003. gada 26. novembra rīkojumu apvienotajās lietās no C-366/03 P līdz C-368/03 P, C-390/03 P, C-391/03 P un C-394/03 P ABI u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts) šīs apelācijas sūdzības tika noraidītas kā acīmredzami nepieņemamas.
21 Ar 2004. gada 11. februāra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2004. gada 23. martā (lieta C-148/04), Commissione tributaria provinciale Genova vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par apstrīdētā lēmuma spēkā esamību, kā arī par EKL 87. un turpmāko pantu, 14. panta Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), un Kopienu tiesību vispārējo principu interpretāciju, kas ir lūgums, par kuru Tiesa lemj, pieņemot atsevišķu spriedumu, kas datēts ar šīsdienas datumu.
Par prasību
22 Itālijas Republika izvirza piecus prasības pamatus par EKL 253. panta, aizstāvības tiesību, EKL 87. panta 1. punkta, EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta un EKL 87. panta 3. panta c) apakšpunkta pārkāpumu.
Par prasības pamatu attiecībā uz EKL 253. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
23 Itālijas Republika uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.
24 Izvirzītais prasības pamats sastāv no trim daļām:
– apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums saistībā ar konkurences veicināšanas banku nozarē novērtējumu;
– Komisija izskatīja Itālijas valdības argumentus attiecībā uz jautājumu par strīdīgo nodokļu pasākumu kvalifikāciju par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un atsevišķo jautājumu par iespējamo [pasākumu] atzīšanu par saderīgiem, pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punktu, attiecīgi tos nenodalot;
– Komisija ir sniegusi nepietiekamu, kļūdainu un pretrunīgu pamatojumu, secinot, ka strīdīgie nodokļu pasākumi nevar tikt uzskatīti par saderīgiem ar EK līgumu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punktu.
25 Komisija nepiekrīt prasītājas apgalvojumiem. Tā uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir ievēroti judikatūrā noteiktie pamatojuma nosacījumi.
Tiesas vērtējums
26 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu (motivāciju) ir būtiska formāla prasība, kas ir jānošķir no motivācijas pamatotības jautājuma, jo tas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības. EKL 253. pantā paredzētajam pamatojumam ir jāatbilst konkrētā tiesību akta raksturam, un tajā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, un lai kompetentā tiesa varētu veikt kontroli. Šī prasība ir izvērtējama, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, tostarp tiesību akta saturu, norādītā pamatojuma raksturu un adresātu vai citu personu, kuras tiesību akts skar tieši un individuāli, iespējamo ieinteresētību saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie vai juridiskie elementi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir izvērtējams, ņemot vērā ne vien tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas attiecīgo jautājumu reglamentējošās tiesību normas (skat. it īpaši 2002. gada 7. marta spriedumu lietā C-310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I-2289. lpp., 48. punkts).
– Par prasības pamata pirmo daļu
27 Sava prasības pamata pirmajā daļā Itālijas Republika norāda uz pamatojuma trūkumu apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz konkurences veicināšanas banku nozarē novērtējumu.
28 Šim vispārīgajam apgalvojumam seko argumenti, kas galvenokārt aprobežojas ar Itālijas banku nozares tiesiskā regulējuma attīstības aprakstu, nesniedzot precīzu informāciju par izvirzītā iebilduma saturu.
29 Piemērojamo tiesību attīstības detalizētu aprakstu it īpaši sniedz Likums Nr. 218/90.
30 Šis likums tiek raksturots kā tāds, ar kuru sākotnēji tika uzsākta padziļinātu izmaiņu veikšana Itālijas banku sistēmā, kas tolaik pārsvarā bija publiska nozare, paredzot tiesiskos līdzekļus, kas ļāva pārveidot valsts bankas par akciju sabiedrībām.
31 Likums Nr. 461/98 tiek uzskatīts par pēdējo posmu Itālijas kredītiestāžu sistēmas reformas procesā.
32 Šī reforma īpaši bija nepieciešama, lai pārtrauktu vai, jebkurā gadījumā, pilnībā samazinātu publiskā sektora klātbūtni banku nozarē, kā arī lai pabeigtu Itālijas banku sistēmas privatizāciju un pārstrukturēšanu, kas tika uzsākta ar Likumu Nr. 218/90.
33 Reforma tostarp paredzēja:
– piešķirt priekšrocības tām darbībām, kuru mērķis ir banku vai banku grupu paplašināšana;
– atļaut banku sabiedrībām piederošo neaktīvo līdzekļu, kas tām tika novirzīti Likuma Nr. 218/90 piemērošanas ietvaros, atpakaļnodošanu banku fondiem, izmantojot nodokļu neitralitātes režīmu.
34 Nepieciešamība pabeigt privatizācijas procesu bija cieši saistīta ar projektu, kurš paredzēja veikt nodokļu reformu vispārējā nodokļu spiediena, kāds pastāvēja attiecībā uz ražošanas darbībām, samazināšanas kontekstā.
35 Ņemot vērā tā formulējumu un visu lietas dalībnieku rakstveida apsvērumus, izskatāmā prasības pamata pirmā daļa ir jāsaprot tādējādi, ka tā ietver iebildumu par to, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīti motīvi, kādēļ Komisija Likumu Nr. 461/98 un Dekrētu Nr. 153/99 kvalificēja par valsts atbalstu, lai gan tie bija tikai Likuma Nr. 218/90, kuru Komisija neapstrīdēja saistībā ar valsts atbalstu reglamentējošajiem tiesību noteikumiem, turpinājums.
36 Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 16., 30. un 32. punktā Komisija:
– apkopoja Itālijas valdības procedūras laikā sniegto Itālijas banku nozares tiesiskā regulējuma attīstības aprakstu;
– atgādināja šīs valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru Likums Nr. 218/90 un Dekrēts Nr. 153/99 ir uzskatāms par tā paša procesa, kura mērķis ir Itālijas banku nozares modernizācija, sastāvdaļu;
– atgādināja attiecīgās dalībvalsts mērķi konsolidēt un pārstrukturēt šo nozari.
37 Ir jākonstatē, ka tālāk Komisija apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 51.–54. punktā norādīja iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka apstāklis, ka Likums Nr. 218/90 netika apstrīdēts attiecībā uz noteikumiem saistībā ar valsts atbalstu, neietekmē kvalifikāciju, ko tā sniegusi Likumam Nr. 461/98 un Dekrētam Nr. 153/99 attiecībā uz tiem pašiem noteikumiem.
38 Runājot par apstākli, ka tā neapstrīdēja Likumu Nr. 218/90, Komisija vispirms uzsver, ka Itālijas valdība tai nebija paziņojusi par šo likumu. Komisija piebilst, ka tā pārbaudīja tikai atsevišķus minētā likuma aspektus saistībā ar individuāliem gadījumiem un ka attiecībā uz šiem aspektiem pieļautais attaisnojums nav piemērojams attiecīgajiem pasākumiem šajā lietā.
39 Turklāt Komisija norāda, ka kopš 1992. gada beigām valsts bankas, ar atsevišķiem retiem izņēmumiem, tika pārveidotas par akciju sabiedrībām un ka šī pārveide bija obligāta saskaņā ar Likumu Nr. 489/93.
40 Komisija turklāt uzskata – tas, ka Komisija tajā laikā neizvirzīja iebildumus par pārējiem pasākumiem, kas, iespējams, vairāk līdzinās tiem, kas tika ieviesti ar Dekrētu Nr. 153/99, nenozīmē, ka tai ir labvēlīgi jānovērtē šie pēdējie. Tādējādi bankas fondu aktīvu nodošanas bankas sabiedrībai atbrīvojums no nodokļiem ne vienmēr ir jāizvērtē tādā pašā veidā kā līdzīgas atpakaļnodošanas darbības no bankas sabiedrības fondam atbrīvojums. Faktiski aktīvu nodošana bankas sabiedrībai varēja atvieglot valsts banku pārveidi par akciju sabiedrībām, kamēr šo aktīvu, kas, iespējams, ir novērtēti no jauna, atpakaļnodošanas fondiem, piemērojot nodokļu atbrīvojumu, mērķis un sekas bija bankas sabiedrības rentabilitātes rādītāju uzlabošana.
41 Visbeidzot, pēc Komisijas domām, Likums Nr. 218/90 ir ad hoc pasākums, kuru principā varētu pamatot ar īpašiem apstākļiem, kas saistīti ar tā pieņemšanu. Tomēr šajā lietā pārbaudāmie pasākumi nekādā gadījumā nevar tikt atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu.
42 Tādējādi ir skaidrs, ka pretēji Itālijas Republikas apgalvojumam Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi pamatojumu, atbildot uz tai iesniegtajiem argumentiem.
43 Šī motivācija neatkarīgi no jautājuma par tās pamatotību bija pietiekama, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz šiem argumentiem, un lai Tiesa varētu veikt kontroli.
44 Izskatāmā prasības pamata pirmā daļa līdz ar to ir noraidāma.
– Par prasības pamata otro daļu
45 Sava prasības pamata otrajā daļā Itālijas Republika iebilst pret to, ka Komisija nav norādījusi atsevišķu pamatojumu jautājumam par strīdīgo nodokļu pasākumu kvalifikāciju, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu, un no tā neatkarīgajam jautājumam par iespējamo atzīšanu par saderīgu, pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punktu.
46 Šajā sakarā ir jānorāda, ka pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir jāizvērtē, vispirms ņemot vērā tā saturu, nevis tā pasniegšanas veidu.
47 Jebkurā gadījumā ir pietiekami konstatēt, ka šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 32.–43. punktā ir izskatījusi jautājumu par strīdīgo nodokļu pasākumu kvalifikāciju, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu, un atsevišķi – minētā lēmuma motīvu daļas 45.–48. punktā – jautājumu par iespējamo EKL 87. panta 3. punkta piemērošanu.
48 Šajos apstākļos izskatāmā prasības pamata otrā daļa ir noraidāma.
– Par prasības pamata trešo daļu
49 Sava prasības pamata trešās daļas ietvaros Itālijas Republika pārmet Komisijai nepietiekamu, kļūdainu un pretrunīgu apstrīdētā lēmuma pamatojumu jautājumam par EKL 87. panta 3. punkta b) vai c) apakšpunkta piemērošanu.
50 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 45.–48. punktā norāda argumentus, atbilstoši kuriem tā nonāca pie secinājuma, ka strīdīgos nodokļu pasākumus saskaņā ar šiem noteikumiem nevar atzīt par saderīgiem ar Līgumu.
51 Komisija tostarp norāda, ka Itālijas banku sistēmas nostiprināšanu nevar uzskatīt par “svarīgu projektu visas Eiropas interesēs” EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, jo priekšrocības galvenokārt gūst vienas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjekti, nevis visa Kopiena un nav nodrošināts atbalsts konkrētam, precīzi noteiktam un definētam projektam.
52 Runājot par strīdīgo nodokļu pasākumu saderību ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbilstoši “konkrētu saimniecisko darbību veicināšanai”, Komisija norāda, ka, pēc tās domām, nav izpildīti Kopienu vadlīniju, kas ietvertas Komisijas paziņojumā 1999/C 288/02 attiecībā uz Kopienas vadlīnijām par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu saglabāšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp.), piemērošanas nosacījumi. Sistēma neattiecas tikai uz maziem un vidējiem uzņēmumiem. Par atbalstu netika individuāli paziņots Komisijai, un netika iesniegts nekāds pārstrukturēšanas plāns. Bankas, kas saņēma atbalstu, nebija nonākušas grūtībās, un atbalsta mērķis nebija atjaunot ilgtermiņa ekonomiski finansiālo rentabilitāti. Vadlīnijas paredzēja veikt tādus pasākumus, kas, ciktāl iespējams, kompensētu iespējamās negatīvās atbalsta sekas attiecībā pret konkurentiem. Šajā lietā atbalsts faktiski bija paredzēts atbalsta saņēmēju stāvokļa nostiprināšanai attiecībā pret konkurentiem, kas to nesaņēma. [Nodokļu] atvieglojumu pasākumus nevar kvalificēt par investīcijām paredzētu atbalstu vai atbalstu cita veida izdevumiem, kurus varētu atzīt par saderīgiem. Neviena cita sistēmas raksturīpašība neļauj tos atzīt par saderīgiem citu iemeslu dēļ EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Turklāt nav izpildīts nosacījums, ko prasa iepriekš minētais noteikums, par to, ka atbalstam “nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā ar kopīgām interesēm”. Faktiski, izņemot pasākumus, kas iepriekš īpaši izrietēja no Likuma Nr. 218/90 un kas varēja veicināt valsts banku pārtapšanu par akciju sabiedrībām, no konkurences viedokļa samazinot nestabilitāti attiecībā pret citām bankām, attiecīgo pasākumu rezultātā galvenokārt tika uzlabota [atbalsta] saņēmēju konkurētspēja nozarē, kurā pastāv intensīva starptautiska mēroga konkurence.
53 Ir jāatzīst, ka tādā veidā norādītā Komisijas motivācija neatkarīgi no jautājuma par tās pamatotību bija pietiekama, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir apstrīdētā lēmuma pamatojums izskatāmajam jautājumam, un lai Tiesa varētu veikt kontroli.
54 Pārējā daļā Itālijas Republikas izvirzītais iebildums par motivācijas kļūdaino un pretrunīgo raksturu patiesībā apstrīd tās pamatotību un ar to tiek apgalvots, ka nav pietiekami pamatota Komisijas iepriekš pieņemtās pozīcijas maiņa. Itālijas valdība īpaši norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru attiecīgā sistēma galvenokārt piešķir priekšrocības vienas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjektiem, nevis Kopienai, “šķiet pārāk vienkāršots un patvaļīgs”. Itālijas valdība turklāt norāda, ka Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru attiecīgā sistēma nenodrošina atbalstu konkrētam, precīzi noteiktam un definētam projektam, ir “ne tikai pretrunīgs, bet arī pilnībā nepamatots”. Visbeidzot, attiecībā uz tāda atbalsta saderību, kas paredzēts konkrētu saimniecisko darbību attīstības veicināšanai, tā uzskata, ka Komisijas argumenti ir “pretrunīgi” un tie “nesaskan” ar tiem secinājumiem, pie kuriem tā nonākusi citās lietās un no kuriem tā nepārprotami novirzījusies šajā gadījumā.
55 Tomēr, kā minēts šī sprieduma 26. punktā, jautājums par tiesību akta motivācijas pamatotību ir saistīts ar tā likumību pēc būtības. Tādējādi šīs motivācijas pamatotības trūkumu nevar pārbaudīt posmā, kad tiek izskatīts, vai ir ievērots EKL 253. pantā paredzētais pienākums.
56 Turklāt attiecībā uz motivāciju par atšķirīgo nostāju, ko Komisija pieņēmusi salīdzinājumā ar iepriekšējām lietām, apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 51.–54. punktā ir ietverta norāde par tiem faktiem, kas, pēc šīs iestādes domām, nošķir salīdzinātās situācijas un tādējādi pamato šo nostāju.
57 Šajos apstākļos izskatāmā prasības pamata trešā daļa arī ir jānoraida.
58 No iepriekš minētā izriet, ka prasības pamats attiecībā uz EKL 253. panta pārkāpumu ir jānoraida tā kopumā.
Par prasības pamatu saistībā ar aizstāvības tiesību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
59 Itālijas Republika uzskata, ka Komisija pirmo reizi apstrīdētajā lēmumā ir izvirzījusi iebildumus pret strīdīgajiem nodokļu pasākumiem, kas pieņemti netiešās aplikšanas ar nodokli jomā, iepriekš nedodot Itālijas valdībai un saņēmējiem iespēju sniegt paskaidrojumus. Komisija tādējādi ir pārkāpusi tiesību uz aizstāvību principu.
60 Komisija uzskata, ka šis arguments ir jauns prasības pamats, kas ir nepieņemams saskaņā ar [Tiesas] Reglamenta 42. panta 2. punktu, jo tas pirmo reizi tika izvirzīts replikas sniegšanas stadijā.
Tiesas vērtējums
61 Atbilstoši Reglamenta 42. panta 2. punktam tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
62 Prasības pieteikumā Itālijas Republika nav izvirzījusi prasības pamatu saistībā ar aizstāvības tiesību pārkāpumu, kas izdarīts procedūras laikā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.
63 Šis prasības pamats tika izvirzīts tikai replikas sniegšanas stadijā, nepamatojot to ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
64 Attiecīgais prasības pamats tādējādi ir jauns pamats, kas kā tāds ir jāatzīst par nepieņemamu.
Par prasības pamatu attiecībā uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
65 Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija, kvalificējot strīdīgos nodokļu pasākumus par valsts atbalstu, ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punktu.
66 Izvirzītais prasības pamats iedalāms sešās daļās.
67 Pirmās daļas ietvaros prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums balstās uz kļūdainu pieņēmumu par ienākuma nodokļa likmes samazināšanu uz 12,5 % tām bankām, kas veic apvienošanos vai līdzīgu pārstrukturēšanu. Šis samazinājums tiek piešķirts nevis attiecībā uz vispārīgajiem bankas, kas veic apvienošanos vai līdzīgu pārstrukturēšanas darbību, ienākumiem, bet tikai par to ienākumu daļu, kas tiek ieskaitīta īpašā rezervē. Turklāt nodokļa samazinājums nedrīkst pārsniegt vispārējo 1,2 % robežu no kopsummas rādītājiem, kas paredzēti Dekrēta Nr. 153/99 22. panta 1. punktā un 23. panta 1. punktā. Visbeidzot, Itālijas valdība uzskata, ka Komisija nav ņēmusi vērā nosacījumu, saskaņā ar kuru īpašo rezervi trīs gadu laikposmā nedrīkst izmaksāt akcionāriem.
68 Piecu pārējo prasības pamata daļu kontekstā Itālijas Republika uzskata, ka strīdīgie pasākumi:
– nebija nedz valsts resursu piešķiršana, nedz arī valsts atsacīšanās no noteiktiem nodokļu ieņēmumiem;
– nav uzskatāmi par valsts atbalstu, jo tie sniedz labumu arī tādiem saņēmējiem kā holdingkompānijas, kas nav uzņēmumi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē;
– ir nevis selektīva, kā to apgalvo Komisija, bet tieši pretēji – vispārēja rakstura pasākumi, jo tie ietver nediskriminējošas prasības un prasības, kuru piemērošana nav atkarīga no diskrecionārās varas;
– neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm vai vismaz ietekmē to tikai daļēji, un tādēļ būtu jāpiespriež tikai daļēja atbalsta atgūšana;
– neizkropļo konkurenci.
69 Konkrētāk, runājot par Dekrēta Nr. 153/99 16. panta 3. punktā noteiktajiem pasākumiem, kas paredz to līdzekļu un aktīvu, kas nav būtiski darbības mērķa īstenošanai, atpakaļnodošanas darbību nodokļu neitralitāti, tie nav radījuši ekonomisku priekšrocību, kas ietver sabiedrības, kas veic atpakaļnodošanu, atbrīvošanu no nodokļa, bet gan tikai šīs pēdējās sabiedrības nodokļu maksājumu nodošanu atpakaļnodoto līdzekļu saņēmējam un nodokļu, kas maksājami par atpakaļnodošanas darbībām, samaksas termiņa atlikšanu līdz vēlākai minēto aktīvu realizācijai.
70 Komisija norāda, ka Itālijas Republika tikai replikas stadijā izvirzījusi argumentu, saskaņā ar kuru Dekrēta Nr. 153/99 16. panta 3. punkts, ciktāl tas paredzēja līdzekļu un aktīvu, kas nav būtiski [darbības mērķa īstenošanai], atpakaļnodošanas darbību nodokļu neitralitāti, piešķīra priekšrocības arī tādiem saņēmējiem, kas nav uzņēmumi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Šis arguments ir jauns prasības pamats, kas saskaņā ar Reglamenta 42. panta 2. punktu nav pieņemams.
71 Tāpat prasītāja tikai replikas stadijā ir paudusi argumentu, saskaņā ar kuru atbalsts varēja tikai daļēji ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un tādējādi tas ir atmaksājams tikai daļēji. Komisija uzskata, ka lūgums samazināt atgūstamo summu ir jauns prasījums, kas groza strīda priekšmetu, pārkāpjot Tiesas Statūtu 19. pantu (pēc grozījumiem – Tiesas Statūtu 21. pants) un Reglamenta 38. pantu.
72 Attiecībā uz pārējo Komisija uzskata, ka prasības pamats attiecībā uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu nav pamatots.
Tiesas vērtējums
– Par pirmo daļu attiecībā uz kļūdaino pieņēmumu saistībā ar ienākuma nodokļa samazinājumu
73 Pretēji Itālijas Republikas uzskatam Komisija nav atsaukusies uz nodokļa likmes samazinājumu, kas piešķirts visiem bankas ienākumiem. Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 5. punktā Komisija ir norādījusi uz attiecīgo samazinājumu saistībā ar īpašajā rezervē ieskaitītajiem ienākumiem, jo šis ieskaitījums ir samazinājuma nosacījums. Jebkurā gadījumā iespēja, ka tiks ņemts vērā samazinājums, kas piemērojams visiem bankas ienākumiem, ietekmēja apstrīdēto lēmumu attiecībā uz atbalsta apmēra analīzi, nevis tā esamību.
74 Turklāt tajā pašā apstrīdētā lēmuma motīvu daļas punktā Komisija tieši paredzēja vispārēju ierobežojumu 1,2 % apmērā, kā arī sadalījuma aizliegumu trīs gadu laikposmā, uz ko norādījusi Itālijas Republika un kas paredzēti Dekrētā Nr. 153/99.
75 Izskatāmā prasības pamata pirmā daļa tādējādi ir noraidāma.
– Par otro daļu attiecībā uz nosacījumu par strīdīgo pasākumu finansēšanu, ko veikusi valsts vai kas piešķirts no valsts līdzekļiem
76 EKL 87. panta 1. punkts paredz “atbalstu, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem”.
77 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta jēdziens ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo ar to saprot ne tikai pozitīvu palīdzību, kas ir subsīdija kā tāda, bet arī dažāda veida pasākumus, kas dažādos veidos atvieglo nastu, kas parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu, un kas, kaut gan tās nav subsīdijas šī vārda šaurākajā nozīmē, ir identiski pēc rakstura un rada vienādas sekas (skat. it īpaši 2001. gada 8. novembra spriedumu lietā C-143/99 Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, Recueil, I-8365. lpp., 38. punkts, un 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-501/00 Spānija/Komisija, Krājums, I-6717. lpp., 90. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
78 No tā izriet, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir nodokļu atbrīvojumu, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, nostāda saņēmējus finansiāli izdevīgākā stāvoklī nekā pārējos nodokļu maksātājus, ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (skat. 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C-387/92 Banco Exterior de España, Recueil, I-877. lpp., 14. punkts). Tāpat par valsts atbalstu var tikt uzskatīts pasākums, ar kuru atsevišķiem uzņēmumiem tiek piešķirts nodokļa samazinājums vai atlikts parasti maksājama nodokļa samaksas termiņš.
79 Šajā lietā strīdīgie pasākumi ir:
– ienākuma nodokļa likmes samazinājums;
– nodokļu atbrīvojumi, kas piešķirti saskaņā ar noteikumiem, kuri nodrošina attiecīgo darbību nodokļu neitralitāti, tas ir – to, ka nodokļu iekasēšanas mērķiem netiek ņemti vērā esošie nodokļa iekasēšanas nosacījumi, jo tā samaksa ir atlikta līdz brīdim, kad, iespējams, tiks veikta tāda paša veida darbība;
– fiksēta nodokļa piemērošana tādu nodokļu vietā, kas parasti maksājami vai nu saistībā ar apvienošanos, vai līdzīgu pārstrukturēšanas darbību, vai arī saistībā ar tādu līdzekļu un aktīvu atpakaļnodošanas darbību, kas nav būtiski darbības mērķa īstenošanai;
– nodokļa atbrīvojums attiecībā uz banku sabiedrību veikto Banca d’Italia kapitāldaļu nodošanu banku fondiem.
80 Tādējādi šie pasākumi paredz vai nu nodokļa samazinājumu, kas saistīts ar samazinātas likmes piemērošanu vai parasti maksājamu nodokļu aizstāšanu ar fiksētu nodokli, vai arī atbrīvojumu no nodokļiem gadījumā, kad atpakaļnodošanas laikā ir palielinājusies līdzekļu un aktīvu, kas nav būtiski darbības mērķa īstenošanai, faktiskā vērtība, vai, kā tas norādīts apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 39. punkta beigu daļā, gadījumā, ja bankas sabiedrība, kas nodod bankas fondam savas daļas Banca d’Italia, gūst peļņu no šīs darbības, it īpaši, ja minētās daļas sākotnēji tika iegūtas par velti un tika nodotas fondam pret atlīdzību vai atkārtoti novērtētas.
81 Šādos apstākļos attiecīgie nodokļu atvieglojumi ir piešķirti, izmantojot valsts līdzekļus EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
82 Šo secinājumu saistībā ar pasākumiem, kas paredz atpakaļnodošanas darbību nodokļu neitralitāti, neatspēko arguments, saskaņā ar kuru parasti maksājamā nodokļa samaksa ir tikai atlikta līdz brīdim, kad šie aktīvi tiek realizēti. Par valsts atbalstu var tikt uzskatīta ne tikai nodokļu parāda samaksas atlikšana, bet arī tāda atpakaļnodošana kā šajā gadījumā, ar kuru tiek veikta īpašumtiesību nodošana no viena tiesību subjekta otram tādējādi, ka attiecībā uz bankas sabiedrību, kas veic atpakaļnodošanu bankas fondam, kas ir citu tiesību subjekts, atbrīvojums ir galīgs.
83 Izskatāmā prasības pamata otrā daļa tādējādi ir jānoraida.
– Par trešo daļu attiecībā uz to saņēmēju statusu, kuri gūst labumu no pasākumu, kas paredz līdzekļu un aktīvu, kas nav būtiski darbības mērķa īstenošanai, atpakaļnodošanas darbību nodokļu neitralitāti
84 Itālijas valdība replikas stadijā izvirzīja argumentu, saskaņā ar kuru pasākums, kas paredz līdzekļu un aktīvu, kas nav būtiski darbības mērķa īstenošanai, atpakaļnodošanas darbību nodokļu neitralitāti, sniedz priekšrocības arī tādiem saņēmējiem, kas nav uzņēmumi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
85 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 42. panta 2. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
86 Tomēr tāpat ir jāatgādina, ka prasības pamats, kas tieši vai netieši papildina sākotnējā prasības pieteikumā izvirzītu pamatu, ir uzskatāms par pieņemamu (1983. gada 19. maija spriedums lietā 306/81 Verros/Parlaments, Recueil, 1755. lpp., 9. punkts, un 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C-301/97 Nīderlande/Padome, Recueil, I-8853. lpp., 169. punkts).
87 Prasības pieteikumā Itālijas Republika ir izvirzījusi izskatāmo prasības pamatu attiecībā uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu, apgalvojot, ka Komisija nav ņēmusi vērā vairākus šajā noteikumā paredzētos nosacījumus.
88 Tās replikā ietvertais apgalvojums, saskaņā ar kuru pasākumi piešķīra priekšrocības arī saņēmējiem, kas nav uzņēmumi, ir uzskatāms par sākotnēji izvirzītā prasības pamata papildinājumu. Tas attiecas uz vienu no kumulatīvajiem nosacījumiem, kuram pakļauta EKL 87. panta 1. punkta piemērošana. Atbilstošais arguments netieši ir ietverts izvirzītajā prasības pamatā.
89 Līdz ar to Komisijas iebilde par nepieņemamību ir noraidāma.
90 Saistībā ar lietas būtību ir jākonstatē, ka strīdīgie pasākumi ietilpst valsts atbalstu sistēmā.
91 Atbalstu sistēmas gadījumā Komisija var tikai izpētīt attiecīgās sistēmas vispārīgās īpašības un tai nav jāizskata katrs atsevišķais piemērošanas gadījums (skat. it īpaši 2000. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-15/98 un C-105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija, Recueil, I-8855. lpp., 51. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-278/00 Grieķija/Komisija, Recueil, I-3997. lpp., 24. punkts), lai pārbaudītu, vai šī sistēma ietver atbalsta elementus.
92 Šajā gadījumā ir vispārzināms, ka izskatāmais nodokļu noteikums piešķir bankām priekšrocības. Apstāklis, ka attiecīgā gadījumā tas piešķir priekšrocības arī tādiem [atbalsta] saņēmējiem, kas nav uzņēmumi, neatspēko šo secinājumu, kas ir pietiekams, lai atbalstu sistēmai piemērotu EKL 87. panta 1. pantu.
93 Izskatāmā prasības pamata trešā daļa tādējādi ir noraidāma.
– Par ceturto daļu attiecībā uz strīdīgo pasākumu selektivitātes nosacījumu
94 EKL 87. panta 1. punkts aizliedz atbalstu, “kas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, tas ir – selektīvu atbalstu.
95 Saskaņā ar šo noteikumu atbalsts var būt selektīvs pat tad, ja tas attiecas uz visu tautsaimniecības nozari (skat. it īpaši 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C-75/97 Beļģija/Komisija, Recueil, I-3671. lpp., 33. punkts).
96 Šajā lietā strīdīgie nodokļu pasākumi attiecas uz banku nozari. Tie nedod labumu citu tautsaimniecības nozaru uzņēmumiem. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Itālijas Republika prasības pieteikumā pati ir uzsvērusi, ka darbības, uz kurām attiecas pasākumi, var ietekmēt arī citas sabiedrības, piemēram, finanšu sabiedrības, pakalpojumus sniedzošas sabiedrības, apdrošināšanas sabiedrības, bet, “jebkurā gadījumā, paredzētie [nodokļu] atvieglojumi ir piešķirti tikai un vienīgi attiecīgajām bankām”.
97 Turklāt banku nozarē strīdīgie pasākumi dod labumu tikai tiem uzņēmumiem, kas veic attiecīgās darbības.
98 Nepārbaudot, kā to apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 33. punktā norāda Komisija, vai tāda nodokļa samazinājums, kas piemērojams apvienošanās vai līdzīgas pārstrukturēšanas gadījumā, vairāk sniedz labumu lielajiem uzņēmumiem, tādējādi ir jākonstatē, ka strīdīgie pasākumi ir selektīvi attiecībā pret citām tautsaimniecības nozarēm un pat pašas banku nozares ietvaros.
99 Tā kā šie pasākumi neattiecas uz visiem saimnieciskās darbības subjektiem, tos nevar uzskatīt par vispārīgiem nodokļu vai ekonomiskās politikas pasākumiem.
100 Patiesībā tie atkāpjas no nodokļu vispārējo tiesību sistēmas. Uzņēmumi, kas saņem priekšrocības, gūst labumu no nodokļu atvieglojumiem, uz kuriem tiem nebūtu tiesības šīs sistēmas parastās piemērošanas ietvaros un uz kuriem nevar pretendēt citu nozaru uzņēmumi, kas veic līdzīgas darbības, vai banku nozares uzņēmumi, kas neveic tādas pašas darbības.
101 Strīdīgos pasākumus neattaisno attiecīgās nodokļu sistēmas īpašības un saturs (pēc analoģijas skat. 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā 173/73 Itālija/Komisija, Recueil, 709. lpp., 33. punkts). Tā nav vispārējās sistēmas pielāgošana bankas uzņēmumiem raksturīgajām īpatnībām. No lietas materiāliem izriet, ka valsts iestādes tos nepārprotami raksturojusi kā līdzekli atsevišķu uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanai attiecīgajā nozares attīstības brīdī.
102 Izskatāmā prasības pamata ceturtā daļa tādējādi ir jānoraida.
– Par piekto un sesto daļu attiecībā uz nosacījumiem par tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu un konkurences izkropļošanu
103 Prasības pieteikumā Itālijas Republika nepiekrīt, ka ir izpildīts nosacījums par tirdzniecības ietekmēšanu starp dalībvalstīm. Savā replikā tā pārmet Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi, vai, pilnībā neietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm, strīdīgie pasākumi to neietekmēja daļēji, kas būtu vērtējums, kurš, ja Komisija to būtu veikusi, varētu ietekmēt atbalsta atgūšanas apjomu, piemērojot samērīguma principu.
104 Komisija uzskata, ka šis iepriekš minētais arguments ir jauns prasījums, kas izmaina strīda priekšmetu. Tādējādi tas nav pieņemams saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. pantu un Reglamenta 38. pantu.
105 Šajā sakarā ir jānorāda, ka iepriekš minētie noteikumi iestājas pret tādu jaunu lūgumu iesniegšanu, kas nav bijuši ietverti prasības pieteikumā.
106 Arguments, kura pieņemamība tiek apstrīdēta, ir iesniegts, lai atbalstītu prasības pieteikumā ietverto prasību atcelt apstrīdēto tiesību aktu. Tas nav saistīts nedz ar šīs prasības grozījumu, nedz ar tās papildinājuma iesniegšanu.
107 Tādējādi to nevar kvalificēt kā jaunu prasījumu.
108 Šis arguments patiesībā ir prasības pieteikumā izvirzīta prasības pamata papildinājums, un tādēļ to nevar kvalificēt arī kā jaunu prasības pamatu Reglamenta 42. panta izpratnē (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Verros/Parlaments, 9. punkts, un lietā Nīderlande/Padome, 169. punkts).
109 Līdz ar to attiecībā uz šo argumentu nevar izvirzīt iebildi par nepieņemamību.
110 Runājot par lietas būtību, ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 1. punkts aizliedz atbalstu, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.
111 Izvērtējot šos divus nosacījumus, Komisijai ir nevis jākonstatē faktiskā atbalsta ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktisks konkurences izkropļojums, bet tikai jāpārbauda, vai konkrētais atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci (2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-372/97 Itālija/Komisija, Recueil, I-3679. lpp., 44. punkts).
112 Šajā kontekstā jēdziens tirdzniecības “ietekmēšana” starp dalībvalstīm, kas jāsaprot tādējādi, ka tiek ietekmēta minētā tirdzniecība, paredz tikai šādas ietekmes iespējamību, izslēdzot tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru visa atbalsta atgūšana būtu atkarīga no kritērija par “pilnīgu” tirdzniecības ietekmēšanu, pretstatā “daļējai” ietekmēšanai, kas saskaņā ar samērīguma principu ļautu atgūt tikai šī atbalsta daļu.
113 Turklāt attiecībā uz šo iepriekš minēto jautājumu ir jāatgādina, ka nelikumīga atbalsta atcelšana, to atgūstot, ir loģiskas sekas atzinumam par atbalsta nelikumību un ka šī atgūšana, lai atjaunotu agrāko stāvokli, principā nav uzskatāma par pasākumu, kas būtu nesamērīgs ar mērķiem, kas paredzēti Līguma noteikumos valsts atbalsta jomā (skat. iepriekš minēto 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Itālija/Komisija, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).
114 Atbalsta nesaderība ar kopējo tirgu ir konstatējama, tiklīdz tas ietekmējis vai var ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību un izkropļot tajā pastāvošo konkurenci.
115 It īpaši, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir uzskatāms, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (skat. it īpaši 1980. gada 17. septembra spriedumu lietā 730/79 Philip Morris/Komisija, Recueil, 2671. lpp., 11. punkts; 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C-53/00 Ferring, Recueil, I-9067. lpp., 21. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Itālija/Komisija, 52. punkts).
116 Šajā sakarā tas apstāklis, ka kāda no tautsaimniecības nozarēm tiek liberalizēta Kopienu līmenī, var liecināt par faktisku vai iespējamu atbalsta ietekmi uz konkurenci, kā arī par tā sekām uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. 2003. gada 13. februāra spriedumu lietā C-409/00 Spānija/Komisija, Recueil, I-1487. lpp., 75. punkts).
117 Turklāt nav nepieciešams, lai uzņēmums, kas saņem atbalstu, pats piedalītos Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Ja dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, iekšējās darbības var saglabāties tādā pat līmenī vai pieaugt, taču tā rezultātā tiek samazinātas citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu izredzes iekļūt šīs dalībvalsts tirgū (šajā sakarā skat. it īpaši iepriekš minēto 2002. gada 7. marta spriedumu lietā Itālija/Komisija, 84. punkts). Turklāt tāda uzņēmuma nostiprināšana, kurš līdz šim nav piedalījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā, var to nostādīt tādā stāvoklī, kas ļauj tam iekļūt citas dalībvalsts tirgū.
118 Šajā lietā ir jākonstatē, ka strīdīgajos pasākumos paredzētie nodokļu atvieglojumi apvienošanās, noteiktu līdzekļu un aktīvu atpakaļnodošanas gadījumā, kā arī atsevišķos Banca d’Italia kapitāldaļu nodošanas gadījumos (skat. šī sprieduma 80. punktu) nostiprina uzņēmumu, kas saņem atbalstu, stāvokli attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas darbojas Kopienas iekšējā tirdzniecībā.
119 Tāpat ir jākonstatē, ka finanšu pakalpojumu nozare tika pakļauta nozīmīgam liberalizācijas procesam Kopienu līmenī, saasinot konkurenci, kas jau varēja izrietēt no EK līgumā paredzētās kapitāla brīvas aprites.
120 Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka to pieņemšanas brīdī strīdīgie pasākumi attiecībā uz banku apvienošanās un pārstrukturēšanas darbībām tā likumprojekta pamatojuma daļas izklāstā, kas bija pamatā Likumam Nr. 461/98, tika raksturoti kā līdzeklis, lai izvairītos no tā, ka sakarā ar ievērojamu Itālijas banku sistēmas kavēšanos, salīdzinot ar tās Eiropas konkurentēm, monetārās savienības īstenošana šajos apstākļos neradītu Itālijas sistēmas sabrukumu par labu stabilākām Eiropas bankām.
121 Priekšrocības, ko konkurētspējas ziņā strīdīgie pasākumi piešķīra Itālijā reģistrētajiem saimnieciskās darbības subjektiem, ir tādas, kas apgrūtina citu dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektu iekļūšanu Itālijas tirgū un atvieglo Itālijā reģistrēto saimnieciskās darbības subjektu iekļūšanu citos tirgos.
122 Itālijas Republikas norādītais apstāklis par to, ka atbalsta sistēma Itālijā tāpat ir pieejama citu dalībvalstu banku filiālēm, nevar novērst minētās sekas.
123 Tādējādi ir jāsecina, ka attiecīgais atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci.
124 Izskatāmā prasības pamata piektā un sestā daļa tādējādi ir jānoraida.
125 No iepriekš minētā izriet, ka prasības pamats attiecībā uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu ir jānoraida kopumā.
Par prasības pamatiem attiecībā uz EKL 87. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
126 Attiecībā uz diviem prasības pamatiem, kas balstīti uz EKL 87. panta 3. punktu, Itālijas Republika norāda – tas, ka sākotnēji nebija paziņots par atbalstu sistēmu, neļauj Komisijai secināt, ka šī sistēma nav atzīstama par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar šo Līguma noteikumu.
127 Prasītāja, pirmkārt, uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, atsakoties atzīt atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu kā tādu, “kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs” šī noteikuma izpratnē. Pēc Itālijas valdības domām, Likuma Nr. 461/98 un Dekrēta Nr. 153/99 mērķis bija pabeigt Itālijas banku privatizāciju, veicinot atteikšanos no valsts kapitāla vai kapitāla, kas nepieder privātiem investoriem, samazināšanos Itālijas bankās. Tādas darbības rezultātā netika izkropļota konkurence, bet, tieši pretēji, tika samazināta nevienlīdzība, kas pirms attiecīgās sistēmas ieviešanas pastāvēja starp faktiski privātām bankām un bankām, kas tādas bija tikai formāli, nevis no kapitāla kontrolpaketes viedokļa.
128 Itālijas Republika norāda, ka Itālijas banku pilnīga un galīga privatizācija var būt “svarīgs projekts visas Eiropas interesēs”, kas savukārt ietilpst Kopienu projektā par euro zonas un iekšējā tirgus ieviešanu. Ņemot vērā EKL 295. pantu, privatizācijas projektu varēja realizēt tikai pašas attiecīgās dalībvalstis. Privatizācija pastiprināja konkurenci tādā nozīmīgā finanšu tirgū kā Itālijas tirgus, kas ir izdevīgi visai Kopienai.
129 Otrkārt, Itālijas Republika uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, neatzīstot strīdīgos pasākumus par saderīgiem ar kopējo tirgu kā “atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību”, šajā gadījumā – banku darbību.
130 Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā jautājumu par EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanu ir izskatījusi tikai tās paziņojuma 1999/C 288/02 attiecībā uz Kopienas vadlīnijām par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu saglabāšanai un pārstrukturēšanai, kā arī tās paziņojuma 96/C 213/04 attiecībā uz valsts atbalsta maziem un vidējiem uzņēmumiem Kopienu tiesisko regulējumu (OV 1996, C 213, 4. lpp.), kas netieši minēts apstrīdētajā lēmumā, kontekstā. Itālijas Republika norāda, ka tā nekad nav apgalvojusi, ka atbalstu sistēmu varētu uzskatīt par tādu, kas ietver atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem vai maziem un vidējiem uzņēmumiem. Pēc prasītājas domām, saderības novērtējums būtu jāveic, tieši pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo izskatāmā sistēma neatbilst nevienam no abos Komisijas paziņojumos “kodificētajiem” gadījumiem.
131 Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā acīmredzami ir atkāpusies no nostājas, ko tā bija pieņēmusi tās 1998. gada 29. jūlija Lēmumā 1999/288/EK par Itālijas piešķirtā atbalsta Banco di Napoli apstiprināšanu ar zināmiem nosacījumiem (OV 1999, L 116, 36. lpp.) un 1999. gada 10. novembra Lēmumā 2000/600/EK par Itālijas piešķirtā atbalsta Sicīlijas valsts bankām Banco di Sicilia un Sicilcassa apstiprināšanu ar zināmiem nosacījumiem (OV 2000, L 256, 21. lpp.).
132 Šie lēmumi attiecās uz atbalstu, kas daudzos aspektos bija līdzīgs strīdīgajos pasākumos ietvertajam atbalstam, tostarp tāpēc, ka tas daļēji bija balstīts uz Likumu Nr. 218/90. Par šiem atbalstiem nekad nav ticis paziņots. Komisija ar zināmiem nosacījumiem gala rezultātā tos atzina par saderīgiem ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.
133 Dekrēta Nr. 153/99 22. un 23. pantā paredzētais ienākuma nodokļa likmes samazinājums ir līdzīgs un pat labvēlīgāks nekā Likuma Nr. 218/90 7. panta 3. punktā paredzētais nodokļu pasākums. Šis pēdējais minētais noteikums kredītiestādēm un institūcijām, kuras veica apvienošanās darbības, kā arī tām [sabiedrībām], kas bija cesijas adresāti, ja tās veica koncentrāciju, piešķīra iespēju piecu gadu laikposmā noteiktā maksimālā apmērā atskaitīt maksājumus īpašā rezervē. Tomēr Komisija nepieņēma tādu pašu nostāju attiecībā uz šo iepriekš minēto pasākumu.
134 Komisija uzskata, ka abi izvirzītie prasības pamati nav pamatoti.
Tiesas vērtējums
135 Vispirms ir jāatgādina, ka Komisijai EKL 87. panta 3. punkta piemērošanā ir plaša rīcības brīvība, kuras realizēšana ir saistīta ar ekonomiska un sociāla rakstura apsvērumu novērtējumu, kas jāveic Kopienu kontekstā. Tiesa, pārbaudot šādas brīvības īstenošanas likumību, nevar aizvietot kompetentas iestādes sniegto novērtējumu ar savu attiecīgā jautājuma novērtējumu, bet tai ir tikai jāpārbauda, vai tajā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C-456/00 Francija/Komisija, Recueil, I-11949. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
136 Turklāt uzreiz ir jākonstatē, ka pretēji prasītājas apgalvojumam Komisija apstrīdētajā lēmumā tādēļ, ka par atbalstu sistēmu iepriekš netika paziņots, nekādā gadījumā nav secinājusi, ka to nevar atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punktu.
– Par jēdzienu “atbalsts, kas veicina kāda svarīga projekta izpildi visas Eiropas interesēs”
137 EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunkts atļauj Komisijai atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu atbalstu, kura nolūks ir veicināt kāda svarīga projekta izpildi visas Eiropas interesēs.
138 Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 45. punktā Komisija norāda, ka strīdīgo pasākumu mērķis ir nostiprināt Itālijas banku sistēmu, piešķirot priekšrocības galvenokārt kādas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjektiem, nevis Kopienai kopumā.
139 Šajā sakarā pietiek konstatēt, kā tas arī izriet no prasības pamata, kas balstīts uz EKL 87. panta 1. punktu, pārbaudes un īpaši no likumprojekta, kas ir Likuma Nr. 461/98 pamatā, pamatojuma izklāsta, ka strīdīgie pasākumi būtībā ir vērsti uz Itālijā reģistrēto saimnieciskās darbības subjektu konkurētspējas uzlabošanu, lai nostiprinātu to konkurences pozīcijas iekšējā tirgū.
140 Līdz ar to, nekvalificējot to par “projektu visas Eiropas interesēs”, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
141 Itālijas Republika nevar pamatoti apgalvot, ka strīdīgie pasākumi ietilpst tādas privatizācijas nobeiguma procesā, ko varētu uzskatīt par projektu visas Eiropas interesēs.
142 Pirmkārt, atsevišķiem nodokļu atvieglojumiem nav nepieciešamās saistības ar privatizācijas procesu. Otrkārt un galvenokārt, kādas dalībvalsts uzsākts privatizācijas process kā tāds nevar tikt uzskatīts par projektu visas Eiropas interesēs.
143 Līdz ar to prasības pamats attiecībā uz EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu ir jānoraida.
– Par jēdzienu “atbalsts, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību”
144 EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts atļauj Komisijai atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu atbalstu, kas paredzēts konkrētu saimniecisko darbību veicināšanai.
145 Pretēji prasītājas apgalvojumam Komisija nav izskatījusi jautājumu par šī noteikuma piemērošanu tikai saistībā ar tās paziņojumiem 1999/C 288/02 un 96/C 213/04.
146 Pēc strīdīgo pasākumu izskatīšanas apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 47. punktā, ņemot vērā divos minētajos paziņojumos paredzētos kritērijus, Komisija norāda, ka neviena no pārbaudītās atbalstu sistēmas īpašībām neļauj to atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu citu iemeslu dēļ EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
147 Turklāt Komisija norāda, ka, pēc tās domām, nav izpildīts kritērijs, ko nosaka šis noteikums, saskaņā ar kuru attiecīgais atbalsts nedrīkst izmainīt tirdzniecības nosacījumus tādā veidā, kas būtu pretrunā Eiropas interesēm.
148 Attiecībā uz šo pēdējo minēto punktu, uzsverot, ka strīdīgie pasākumi ir vērsti uz atbalsta saņēmēju konkurētspējas uzlabošanu nozarē, kurai ir raksturīga intensīva starptautiskā konkurence, un iepriekš norādot, ka šo pasākumu mērķis ir nostiprināt atbalsta saņēmēju pozīcijas attiecībā pret konkurentiem, kas atbalstu nesaņem, Komisija nepārprotami ir izslēgusi iespēju, ka pārbaudāmās atbalsta sistēmas mērķis ir banku darbības vispārēja “attīstība”.
149 Izskatot iepriekšējo prasības pamatu pārbaudes laikā izvirzītos apsvērumus attiecībā uz strīdīgo pasākumu īpašībām, ir jākonstatē, ka šis Komisijas secinājums nav saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
150 Itālijas Republika nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija ir atkāpusies no tās pieņemtās nostājas attiecībā uz Likumā Nr. 218/90 ietvertajiem pasākumiem un it īpaši no tās Lēmumā 1999/288 un Lēmumā 2000/600 pieņemtās nostājas.
151 Ir vispārzināms, ka par Likumā Nr. 218/90 ietvertajiem pasākumiem nekad nav ticis paziņots Komisijai. Līdz ar to attiecībā uz Itālijas Republikas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Likuma Nr. 218/90 7. panta 3. punktā paredzētajam pasākumam bija cieša saikne ar ienākumu nodokļa likmes samazinājumu, kas paredzēts Dekrēta Nr. 153/99 22. un 23. punktā, ir pietiekami konstatēt, ka Komisija nebija pārbaudījusi minēto pasākumu. Turklāt, pat pieņemot, ka abi viens aiz otra sekojošie pasākumi ir viens otra turpinājums, apstāklim, ka Komisija pirmajā no tiem nebija iesaistījusies, nav nozīmes, jo pamata lietā izskatāmā sistēma, pārbaudot to neatkarīgi no iepriekšējās sistēmas, piešķir priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem (šajā sakarā skat. 1988. gada 7. jūnija spriedumu lietā 57/86 Grieķija/Komisija, Recueil, 2855. lpp., 10. punkts).
152 Runājot par Lēmumu 1999/288 un Lēmumu 2000/60, ir jāatzīmē, ka tie attiecas uz atbalstiem, kas ir piešķirti noteiktām bankām, kas saņem atbalstu, un attiecas uz pasākumiem, kas ir atšķirīgi no šajā lietā izskatāmajiem pasākumiem, proti, pamatkapitāla palielināšanas, Banca d’Italia piešķirtiem avansiem, banku, kurās ir daļas Valsts kasei, finansiālas atbalstīšanas, kā arī nodokļu atvieglojumiem darbībām, kas galvenokārt saistītas ar uzņēmuma, uzņēmuma filiāļu un īpašuma nodošanu.
153 Līdz ar to prasības pamats par EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu ir jānoraida.
154 Tādējādi neviens no Itālijas Republikas izvirzītajiem prasības pamatiem par tiesību akta atcelšanu nav pamatots.
155 Līdz ar to prasība ir noraidāma.
Par tiesāšanās izdevumiem
156 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – itāļu.