Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS-HAKLAS [CHRISTINE STIX-HACKL] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 8. septembrī (1)

Lieta C-66/02

Itālijas Republika

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – EKL 87. pants – Komisijas 2001. gada 11. decembra Lēmums 2002/581/EK – Bankām piešķirtie nodokļu atvieglojumi






Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Fakti un atbilstošās valsts tiesību normas

III – Procedūra Komisijā un apstrīdētais lēmums

IV – Par prasību

A –   Sākotnējas piezīmes par prasības pamatiem

B –   Par vispārējo prasības pamatu attiecībā uz nepietiekamu strīdīgo pasākumu mērķu un rakstura ievērošanu (pirmais prasības pamats)

1.     Itālijas valdības galvenie argumenti

2.     Vērtējums

C –   Par iebildumu, ka Komisija nepamatoti un, pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, kvalificēja strīdīgos pasākumus kā atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (otrais prasības pamats)

1.     Par apstrīdētā lēmuma kļūdaino raksturu attiecībā uz jautājumu, vai ar strīdīgajiem pasākumiem tiek piešķirta selektīva priekšrocība no valsts līdzekļiem

a)     Itālijas valdības galvenie argumenti

b)     Vērtējums

2.     Par konkurences izkropļošanu un tirdzniecības ietekmēšanu starp dalībvalstīm

a)     Itālijas valdības galvenie argumenti

b)     Vērtējums

3.     Par pamatojuma trūkumu saistībā ar strīdīgo pasākumu nedalītu pārbaudi saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu un EKL 87. panta 3. punktu un saistībā ar pārāk vispārīgu strīdīgo pasākumu novērtējumu

a)     Itālijas valdības galvenie argumenti

b)     Vērtējums

D –   Par EKL 87. panta 3. punkta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu attiecībā uz jautājumu par saderību ar kopējo tirgu pārkāpumu (trešais prasības pamats)

1.     Itālijas valdības galvenie argumenti

2.     Vērtējums

V –   Par tiesāšanās izdevumiem

VI – Secinājumi

I –    Ievads

1.     Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 21. februārī, Itālijas Republika saskaņā ar EKL 230 panta 1. punktu lūdz atcelt Komisijas 2001. gada 11. decembra Lēmumu 2002/581/EK par valsts atbalstu sistēmu, ko attiecībā uz bankām ieviesusi Itālija (2).

II – Fakti un atbilstošās valsts tiesību normas

2.     Līdz 80. gadiem Itālijas banku sektors daļēji atradās valsts īpašumā un tam bija raksturīga liela valsts ietekme uz banku sistēmu, kā arī specializācija un reģionalizācija. 80. gadu sākumā Itālijas valdība aizsāka banku sektora privatizācijas procesu, kura mērķis bija arī palielināt banku kapitālu un likvidēt banku sektora sadalījumu pa nozarēm. Itālijas valdība ar 1990. gada 30. jūlija Likumu Nr. 218/90, tā saucamo “Amato likumu” (turpmāk tekstā – “Amato likums”) pieņēma pamatpasākumus pakāpeniskai banku sektora privatizācijai.

3.     Saskaņā ar šo likumu bankas, kuras atradās valsts īpašumā, varēja pārveidot par akciju sabiedrībām, bet no 1993. gada tām bija pienākums mainīt savu statusu. To akcijas tika nodotas publiskajā piedāvājumā vai arī tās tika nodotas uz peļņu orientētām organizācijām, kas tiek dēvētas par “banku fondiem”. Šo darbību ietvaros tika veikta sekojoša banku sektora sadalīšana: no jauna dibinātās bankas (turpmāk tekstā vispārīgi – “bankas”) veica bankas darbības, bet bankas fondi savā īpašumā pārņēma bankas kapitāla daļas un tās pārvaldot arī kontrolēja šīs bankas. Banku fondi saskaņā ar Amato likumā noteiktajiem konkrētiem nodokļu noteikumiem varēja nodot bankām noteiktus līdzekļus un aktīvus, kas nav būtiski banku darbības mērķa īstenošanai.

4.     90. gadu beigās Itālijas valdība veica papildus darbības, lai veicinātu banku sektora pārstrukturēšanu un konsolidāciju. 1998. gada 23. decembra Likums Nr. 461/98 (turpmāk tekstā – “Ciampi likums”) pilnvaroja Itālijas valdību pieņemt nodokļu noteikumus, lai atvieglotu banku līdzekļu un aktīvu, kas nav būtiski bankas darbības mērķu īstenošanai, atpakaļnodošanu banku fondiem, kā arī, lai atvieglotu banku sektora pārstrukturēšanu, veicot banku apvienošanos vai līdzīga veida pārstrukturēšanas pasākumus.

5.     Ciampi likums tika ieviests ar 1999. gada 17. maija Likumu-dekrētu Nr. 153/99 (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 153/99”), kurš paredzēja īpašu nodokļu regulējumu attiecībā uz noteiktām pārstrukturēšanas un atpakaļnodošanas darbībām.

6.     Ar Ciampi likumu un Dekrētu Nr. 153/99 (turpmāk tekstā – “strīdīgā valsts atbalsta sistēma”) tika ieviesti šādi apstrīdētā lēmuma 5. punkta 1.–5. apakšpunktā uzskaitītie nodokļu atvieglojumi (turpmāk tekstā – “strīdīgie pasākumi”):

1)      ienākuma nodokļa (IRPEG) likmes samazinājums uz 12,5 % tām bankām, kas veic apvienošanos vai līdzīga veida pārstrukturēšanu, pieciem secīgiem nodokļu taksācijas laika posmiem ar nosacījumu, ka ienākumi tiek ieskaitīti īpašā rezervē, kas trīs gadus nav sadalāma. Īpašajā rezervē ieskaitītie ienākumi nedrīkst pārsniegt 1,2 % no starpības starp apvienošanās dalībnieces bankas līdzekļu un parādsaistību kopējās summas un tādiem pašiem šajā darbībā dalību ņēmušās vislielākās bankas rādītājiem (Dekrēta Nr. 153/99 22. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts);

2)      nodokļu neitralitāte attiecībā uz darbībām, veicot atpakaļnodošanu organizācijai, kas ieguldījusi līdzekļus un aktīvus, kas nav būtiski sabiedrības mērķa īstenošanai un kas iepriekš bija novirzīti banku sabiedrībām saskaņā ar 1990. gada 30. jūlija Likumu Nr. 218/90 (Dekrēta Nr. 153/99 16. panta 3. punkts);

3)      fiksēta nodokļa piemērošana to nodokļu vietā, kas maksājami saistībā ar 1. un 2. punktā paredzētajām darbībām (Dekrēta Nr. 153/99 24. panta 1. punkts un 16. panta 5. punkts);

4)      nodokļu neitralitāte attiecībā uz pašvaldības nodokli par nekustamā īpašuma vērtības pieaugumu saistībā ar 1. un 2. punktā paredzētajām darbībām (Dekrēta Nr. 153/99 24. panta 1. punkts un 16. panta 5. punkts);

5)      nodokļu atbrīvojums attiecībā uz banku sabiedrību veikto Banca d’Italia kapitāla daļu nodošanu banku fondiem (Dekrēta Nr. 153/99 27. panta 2. punkts).

7.     Šie strīdīgie pasākumi bija piemērojami darbībām, kas tika veiktas no 1998. gada līdz 2004. gadam.

III – Procedūra Komisijā un apstrīdētais lēmums

8.     Pēc jautājuma saņemšanas no Eiropas Parlamenta Komisija 1999. gada martā uzsāka iepriekšējas izskatīšanas procedūru attiecībā uz Ciampi likumu un Dekrētu Nr. 153/99. Ar 2000. gada 23. marta vēstuli Komisija EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras ietvaros informēja Itālijas iestādes, ka Ciampi likums un Dekrēts Nr. 153/99 varētu ietvert valsts atbalsta elementus un aicināja tās strīdīgos pasākumus pagaidām vairs nepiemērot. 2000. gada 12. aprīlī Itālijas iestādes atbildēja, ka tās apturēs šo pasākumu piemērošanu tā, ka nodokļu atvieglojumus varēs piešķirt tikai 1998., 1999. un 2000. gadā.

9.     Ar 2000. gada 25. oktobra vēstuli Komisija paziņoja Itālijas valdībai par lēmumu uzsākt valsts atbalsta izskatīšanas procedūru.

10.   2001. gada 11. decembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā tā secināja, ka strīdīgie pasākumi, izņemot 5. punkta 5. apakšpunktā minētos pasākumus, sniedzot bankām priekšrocības, ir valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu (lēmuma 1. un 2. pants). Papildus tam Komisija uzliek Itālijas valdībai pienākumu atcelt strīdīgo valsts atbalsta sistēmu (lēmuma 3. pants), atgūt ar minēto atbalsta sistēmu piešķirto atbalstu, ieskaitot procentus (lēmuma 4. pants), un informēt Komisiju divu mēnešu laikā pēc lēmuma paziņošanas par veiktajiem lēmuma izpildes pasākumiem (lēmuma 5. pants).

IV – Par prasību

A –    Sākotnējas piezīmes par prasības pamatiem

11.   Savā prasībā Itālijas valdība norāda, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, EKL 87. panta 1. punkts, EKL 253. pants, kā arī EKL 87. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkts. Komisija šo prasības pamatu pamatotību vienmēr ir apstrīdējusi.

12.   Lai pamatotu savu prasību, Itālijas valdība vispirms pirmajā vispārējā prasības pamatā norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami ņēmusi vērā vai attiecīgi sapratusi strīdīgo pasākumu mērķus un raksturu, kā arī Amato un Ciampi likumu ratio legis nepārtrauktību, un līdz ar to attiecībā uz konkurences veicināšanas novērtējumu ir pārkāpusi tās pienākumu norādīt pamatojumu.

13.   Otrajā prasības pamatā, kurš sastāv no vairākām daļām, Itālijas valdība uzsver, ka strīdīgie pasākumi ir nepamatoti kvalificēti kā atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

14.   Trešajā prasības pamatā Itālijas valdība norāda, ka Komisija, sniedzot juridiski kļūdainu un pretrunīgu pamatojumu un atsakoties atzīt atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu kā tādu, “kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs” vai “kas veicina konkrētas saimnieciskās darbības attīstību” šo noteikumu izpratnē, ir pārkāpusi EKL 87. panta 3. punktu un EKL 253. pantu.

15.   Itālijas valdība savā atbildē uz repliku turklāt norādīja uz tās aizstāvības tiesību pārkāpumu. Šis tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir saskatāms tajā, ka Komisija tikai apstrīdētajā lēmumā, nevis jau iepriekšējās procedūras laikā, ir izvirzījusi iebildumus pret strīdīgajiem nodokļu pasākumiem, kas pieņemti netiešās aplikšanas ar nodokli jomā, tādējādi iepriekš nedodot Itālijas valdībai un atbalsta saņēmējiem iespēju izmantot to tiesības uz aizstāvību.

16.   Šī pārmetuma sakarā ir jāsecina, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punktam tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā (3).

17.   Tā kā Itālijas valdība praktiski uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumiem pirmo reizi norādīja tikai replikas sniegšanas stadijā, nepamatojot to ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, tad šis pārmetums, kā jau to pamatoti ir norādījusi Komisija, ir nepieņemams un tādēļ turpmāk pēc būtības nav jāizvērtē.

B –    Par vispārējo prasības pamatu attiecībā uz nepietiekamu strīdīgo pasākumu mērķu un rakstura ievērošanu (pirmais prasības pamats)

1.      Itālijas valdības galvenie argumenti

18.   Itālijas valdība uzskata, ka Komisija nav apzinājusies strīdīgo pasākumu svarīgo nozīmi Itālijas banku sektora reformā un nav sapratusi ciešo saikni starp Amato un Ciampi likumiem. Strīdīgie pasākumi ir būtisks etaps ar Amato likumu aizsāktās banku sektora privatizācijas un pārstrukturēšanas procesa pabeigšanai un tie ir saderīgi ar integrācijas un konkurences mērķiem. Ar Amato likumā ietvertajiem nodokļu pasākumiem nebūtu izdevies sasniegt vēlamos mērķus, piemēram, tirgus segmentēšanu, kas lielākoties turpināja pastāvēt. Ciampi likums un Dekrēts Nr. 153/99, ar kuru likums tika īstenots un kurā ir ietverti strīdīgie pasākumi, bija nepieciešami, lai sasniegtu Amato likumā paredzētos mērķus. Maldīgs ir arī Komisijas uzskats, ka privatizācijas process tika pabeigts 1992. gadā. Nevērtējot šo pasākumu īpašo dabu kā banku sektora reformas daļu, Komisija pārkāpa pienākumu norādīt pamatojumu. Tādēļ nav pietiekamā apjomā izvērtēts, vai strīdīgie pasākumi patiešām ietekmē konkurenci banku sektorā, vai arī, kā to uzskata prasītājs, nāk tai par labu.

2.      Vērtējums

19.   Vispirms būtu jāatgādina, ka EKL 87. panta 1. punkts par atbalstu, ko regulē EK līgums, atzīst tādu atbalstu, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

20.   Tādēļ saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai kādu pasākumu varētu atzītu par atbalstu šī panta izpratnē, ir jābūt izpildītiem šādiem nosacījumiem: i) pasākumam ir jārada vienpusēja priekšrocība konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai; ii) šīs priekšrocības ir netieši vai tieši jānodrošina no valsts līdzekļiem; iii) pasākumam ir jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus, un iv) tam ir jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (4).

21.   Turpretī kāda valsts pasākuma mērķi un iemesli kā tādi nav būtiski, lai šo pasākumu varētu atzīt par atbalstu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 87. pants “valsts intervences pasākumus nenošķir atbilstoši to cēloņiem vai mērķiem, bet gan definē tos atkarībā no to sekām” (5).

22.   Arī no kāda pasākuma “rakstura” kā tāda nav iespējams noteikt, vai šis pasākums izpildīs vai neizpildīs visus nosacījumus, kas nepieciešami, lai to varētu atzīt par atbalstu. Tā Tiesa, piemēram, attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmām saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir noteikusi, ka valsts pasākumus kā atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē “nevar definēt to sociālā rakstura dēļ” (6).

23.   Arī nodokļu noteikumu īsto mērķi ir ļoti grūti viennozīmīgi un vispārēji noteikt. Kā to savā prasības pieteikumā norādīja Itālijas valdība, tad, raugoties uz šādiem noteikumiem no dažādiem viedokļiem, var atrast arī dažādus mērķus un iemeslus. Tādējādi šie strīdīgie pasākumi var būt lielākā vai mazākā mērā saistīti ar privatizācijas projektu, bet, neskatoties uz to, Itālijas valdība izklāstīja, ka šie pasākumi bija kā pamudinājums banku apvienošanās vai atpakaļnodošanas procesam ar mērķi palielināt attiecīgo banku rentabilitāti vai kapitalizāciju, kā arī banku sektora konkurētspēju. Savukārt citā sava prasības pieteikuma rindkopā Itālijas valdība ir norādījusi, ka šo strīdīgo pasākumu mērķis ir lielā nodokļu sloga, kāds ir banku sektoram salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm, izlīdzināšana.

24.   Ņemot vērā manis iepriekš 21. un 22. punktā minēto judikatūru, Itālijas valdības argumenti, ka strīdīgie pasākumi izriet no tādiem apsvērumiem kā privatizācija un konkurences veicināšana un ir savienojami ar Eiropas apvienošanās interesēm, kā tādi nav pietiekami, lai saskaņā ar šo secinājumu 20. punktā minētajiem kritērijiem nekvalificētu strīdīgos pasākumus kā atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Komisijai tās rīcības brīvības ietvaros, kas tai ir saskaņā ar EKL 87. panta 3. punktu attiecībā uz atbalsta atļaušanu, jebkurā gadījumā būtu jāveic atbalsta izvērtējums saskaņā ar politiskajām un ekonomiskajām interesēm, ko uzskaitījusi Itālijas valdība, un jāsniedz attiecīgs atbalsta pamatotības novērtējums (7).

25.   No otras puses, argumenti par pasākuma mērķi un piemērojamību var būt atbilstoši, izvērtējot pasākumu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, jo tie var sniegt paskaidrojumus par pasākuma ietekmes veidu un līdz ar to tiem var būt nozīme, pārbaudot, vai šim pasākumam ir valsts atbalsta raksturs šo secinājumu 20. punktā uzskaitīto “ar ietekmi saistīto” kritēriju ietvaros (8).

26.   Tomēr, raugoties arī no šāda viedokļa, jau vairākkārt minētais arguments, ka strīdīgie pasākumi ar banku sistēmas pārstrukturēšanu un stiprināšanu atdzīvinās konkurenci, proti, padarīs bankas konkurētspējīgākas, nav pretrunā tam, ka šie pasākumi varētu būt valsts atbalsts.

27.   Valsts atbalsta tiesības EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētās sistēmas ietvaros veido instrumentu, “kas nodrošina to, ka iekšējā tirgū nav izkropļota konkurence”. Šāds konkurences izkropļošanas fakts ir saskatāms tieši gadījumā, kad kāda dalībvalsts, atbalstot kādu uzņēmumu vai tautsaimniecības nozari, uzlabo to konkurētspēju un, kā rezultātā, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem vai tautsaimniecības nozarēm, tiek “stimulēta” konkurence kopējā tirgus ietvaros. Konkurences “stimulēšana” vai “palielināšana” nav pretrunā “konkurences izkropļošanai”, uz ko attiecas Kopienu valsts atbalsta tiesības. Tādēļ šī iemesla dēļ arī Tiesa pastāvošās judikatūras ietvaros ir nolēmusi, ka kādas dalībvalsts centieni ar vienpusējiem pasākumiem pietuvināt kāda noteikta tautsaimniecības sektora konkurences apstākļus citu dalībvalstu apstākļiem neatņem šiem pasākumiem atbalsta raksturu (9).

28.   Kas attiecas uz Itālijas valdības argumentiem par Amato un Ciampi likumu mērķu kontinuitāti, tad to pamatā ir viedoklis, ka strīdīgo atbalsta sistēmu nevar kvalificēt kā atbalstu tādēļ, ka Komisija to jau bija izskatījusi, pamatojoties uz Amato likumu, un nebija pret to iebildusi.

29.   Šeit ir jānorāda, ka kāda valsts pasākuma kvalificēšana par atbalstu EKL 87. panta izpratnē atbilstoši šajā noteikumā ietvertajām raksturpazīmēm ir atkarīga no daudziem faktoriem un tādēļ šeit katrā atsevišķā gadījumā ir nepieciešams veikt attiecīgā valsts pasākuma tehnisko un juridisko īpašību un tā ekonomiskā konteksta analīzi (10). Tieši tādēļ, ka valsts atbalsta tiesībām, kā šajā sakarā pamatoti ir norādījusi Itālijas valdība, ir jāiekļaujas ekonomiskajā realitātē, atbalstu kontrole Līguma izpratnē nav statisks jēdziens. Padome to sekojošā redakcijā izteikusi Regulas (EK) Nr. 659/1999 (11) ceturtajā apsvērumā:

“iekšējā tirgus izveide un pilnveidošana ir pakāpenisks process, ko atspoguļo nepārtraukta valsts atbalsta politikas attīstība; [..] ievērojot šīs pārmaiņas, daži pasākumi, kas laikā, kad tie stājās spēkā, nebija valsts atbalsts, kopš tā laika, iespējams, ir kļuvuši par atbalstu”.

30.   Raugoties uz šiem apsvērumiem, top skaidrs, ka no fakta, ka Komisija iepriekš nav cēlusi iebildumus pret sistēmu, kas tika ieviesta ar Amato likumu, – kuru Komisija, kā to nenoliedz arī Itālijas valdība, pārbaudīja tikai attiecībā uz dažiem aspektiem –, nevar secināt, ka turpmākā sistēma, pat ja tā ir iepriekšējās sistēmas “turpinājums” vai tai ir tādi paši mērķi, nebūtu uzskatāma par valsts atbalstu. Citiem vārdiem sakot, Komisija nekādā gadījumā netiek “kavēta” atzīt kādu valsts sistēmu par valsts atbalstu, ja tā nav cēlusi iebildumus pret iepriekšējo sistēmu.

31.   Visbeidzot, tā kā Itālijas valdība uzskata, ka ir ticis pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar EKL 253. pantu, tad vispirms ir jānorāda uz dažiem no pastāvīgās judikatūras izrietošiem pamatprincipiem.

32.   Pirmkārt, ir jāievēro, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formāla prasība, kas jānošķir no motivācijas pamatotības jautājuma, jo tas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības (12).

33.   Otrkārt, attiecībā uz prasībām, kurām jābūt ievērotām, norādot pamatojumu, no pastāvīgas judikatūras izriet, ka pamatojumam ir jāatbilst konkrētā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu kontroli. Pienākums norādīt pamatojumu ir izvērtējams, it īpaši ņemot vērā tiesību akta saturu un adresātu vai citu personu, kuras skar tiesību akts, iespējamo ieinteresētību saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie vai juridiskie elementi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir izvērtējams, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas attiecīgo jautājumu reglamentējošās tiesību normas (13).

34.   Attiecībā uz iebildumu, ka ir nepietiekami ņemts vērā pasākumu ārkārtējais raksturs kā daļa no banku sektora reformas, ir jāsecina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 16. punktā ir apkopojusi Itālijas piezīmes attiecībā uz strīdīgo pasākumu vēsturi un mērķiem. Atbalsta mērķi, it īpaši banku sektora konsolidēšana, to likumības novērtējuma ietvaros ir apskatīti arī apstrīdētā lēmuma 30. un 32. punktā.

35.   It īpaši ņemot vērā strīdīgo pasākumu mērķu nozīmi, to kvalificēšanai par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, kā jau es šo nozīmi ieskicēju šo secinājumu 21.–25. punktā, attiecībā uz strīdīgo pasākumu rakstura un mērķu ievērošanu nav iespējams konstatēt pamatojuma trūkumu.

36.   Kas attiecas uz apgalvojumiem par strīdīgo pasākumu un Amato likuma turpinātību, tad šis arguments ir aplūkots apstrīdētā lēmuma 53. punktā.

37.   Tiktāl, ciktāl Itālijas valdība tās pirmā vispārējā prasības pamata ietvaros saskata pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu saskaņā ar EKL 253. pantu, tādā gadījumā šis iebildums ir nepamatots.

38.   Pirmā prasības pamata pārbaudes ietvaros netika atrasts neviens arguments, kas ļautu apšaubīt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību.

C –    Par iebildumu, ka Komisija nepamatoti un, pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, kvalificēja strīdīgos pasākumus kā atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (otrais prasības pamats)

39.   Šis prasības pamats sastāv no vairākām neskaidri strukturētām daļām, kurās Itālijas valdība saistībā ar apstrīdēto lēmumu kopsavilkuma veidā min šādus aspektus:

–       pamatojuma trūkums, neveicot strīdīgo pasākumu atsevišķu pārbaudi attiecībā pret EKL 87. panta 1. punktu un EKL 87. panta 3. punktu un veicot pārāk vispārēju strīdīgo pasākumu pārbaudi;

–       maldīgs pieņēmums un kļūdains vērtējums par priekšrocību piešķiršanu un selektivitāti attiecībā uz 5. punkta 1. apakšpunktā minētajiem nodokļu pasākumiem;

–       strīdīgie pasākumi un pasākumu nodokļu neitralitāte attiecībā uz atpakaļnodošanas darbībām nerada slogu valsts budžetam un neizmanto valsts līdzekļus;

–       strīdīgajiem pasākumiem nav selektīvs raksturs;

–       netiek izkropļota konkurence starp bankām, kas darbojas Itālijā, vai iekšzemes bankām un ārvalstu bankām;

–       kļūdains vērtējums un nepietiekams pamatojums attiecībā uz tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu.

1.      Par apstrīdētā lēmuma kļūdaino raksturu attiecībā uz jautājumu, vai ar strīdīgajiem pasākumiem tiek piešķirta selektīva priekšrocība no valsts līdzekļiem

a)      Itālijas valdības galvenie argumenti

40.   Itālijas valdība otrā prasības pamata otrajā daļā norāda, ka, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 5. punkta 1. apakšpunktā minētajiem pasākumiem, apstrīdētais lēmums balstās uz kļūdainu pieņēmumu par priekšrocību piešķiršanu. Ienākumu nodokļa (IRPEG) likmes samazinājums uz 12,5 % attiecas uz ienākumiem, kas tiek ieskaitīti īpašajā rezervē, nevis kopumā uz visiem to banku ienākumiem, kuras ir iesaistītas apvienošanā vai citā pārstrukturēšanas procesā. Šīs fiskālas priekšrocības ir saistītas ar četriem nosacījumiem, kurus Komisija atstājusi bez ievērības. No šiem nosacījumiem var secināt, ka šo nodokļu pasākumu mērķis ir nevis akcionāru atbalstīšana, bet gan apvienošanās procesā radušās bankas kapitalizācija. Līdz ar to tiek stiprināta banku sektora konkurētspēja.

41.   Šis arī nav selektīvs pasākums, kā to secināja Komisija apstrīdētā lēmuma 33. punktā. Itālijas valdība īpaši uzsver kļūdaino Komisijas secinājumu, ka šo pasākumu ietvaros lielākās bankas būs izdevīgākā situācijā nekā mazās bankas. Šis pasākums turklāt neaprobežojas tikai ar Itālijas bankām, bet tas aptver arī citu dalībvalstu banku filiāles Itālijā.

42.   Otrā prasības pamata trešajā daļā Itālijas valdība uzsver, ka jēdziens valsts atbalsts paredz priekšrocību pastāvēšanu uzņēmumam, kā arī tiešu ietekmi uz valsts budžetu, izmantojot vai atsakoties izmantot finanšu līdzekļus. Globāli un ilgtermiņā raugoties, strīdīgie pasākumi nerada slogu valsts budžetam. Itālijas likumdevējs vienmēr ir centies izmantot tādus instrumentus, kuri būtu neitrāli gan attiecībā pret konkurenci, gan fiskālo līdzekļu kopumu banku sektorā.

43.   Itālijas valdība turklāt uzsver, ka pasākumi, kas nodrošina līdzekļu un aktīvu, kas bankām nav būtiski to darbības mērķa īstenošanai, atpakaļnodošanu banku fondiem, neatbrīvo no nodokļu maksāšanas, bet gan tikai garantē vienkāršu nodokļu neitralitāti. Šī atpakaļnodošana nerada nedz pievienoto vērtību, nedz samazināto vērtību un banku fondiem būtu jāsamaksā banku nenomaksātos nodokļus vēlāk nekā tas bija paredzēts sākotnēji, tādējādi šajā situācijā varētu runāt tikai par uz laiku ierobežotu nodokļu parāda atlikšanu. Tādēļ šajā situācijā valsts neatsakās no nodokļu ieņēmumiem. Papildus tam no šiem pasākumiem labumu gūst arī tādas vienības kā holdingkompānijas, kas nav uzņēmumi atbalsta noteikumu izpratnē.

44.   Otrā prasības pamata ceturtajā daļā Itālijas valdība uzsver, ka strīdīgajiem pasākumiem trūkst arī selektivitātes pazīmes. Tie tieši pretēji ir vispārēji pasākumi, kuri nediskriminējoši attiecas uz visām reformā iesaistītajām bankā.

45.   Pārbaudot kāda nodokļu atvieglojuma selektivitāti, vispirms būtu jānosaka, vai tas ir vispārējās spēkā esošās nodokļu sistēmas piemērošanas izņēmums par labu kādas dalībvalsts noteiktam uzņēmumam. Ja tā ir, tad jānosaka, vai šis izņēmums vai sistēmas iekšējā diferencēšana ir pamatota ar nodokļu sistēmas raksturu vai iekšējo uzbūvi.

46.   Šajā gadījumā strīdīgie pasākumi, neskatoties uz to, ka tie attiecas tikai uz banku sektoru, ir nevis specifiski pasākumi, bet gan ar vispārēju raksturu, jo tie ir balstīti uz Itālijas tiesību sistēmas pamatprincipu, saskaņā ar kuru bankām tiek piemērots citādāks nodokļu režīms nekā ražošanas uzņēmumiem. Itālijas valdība uzsver, ka banku sektors ir pakļauts īpašiem pienākumiem un pārbaudēm. Banku sektors ir īpašs arī attiecībā uz konkurences dinamiku. Tādēļ pastāv objektīvas atšķirības starp banku sektora un citu sektoru nodokļu maksātājiem. Līdz ar to šī sektora aplikšanu ar īpašu nodokļa likmi ir objektīvi attaisnojama, kas izriet arī no Komisijas Paziņojuma par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas saistīti ar tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai (14). Tādēļ strīdīgie pasākumi nav uzskatāmi par “izņēmumu” no vispārējās nodokļu sistēmas. Šeit ir runa par neparastiem un laika ziņā ierobežotiem pasākumiem, ar kuriem būtu jārada motivācija nepieciešamajām strukturālajām pārmaiņām. Turklāt konkurences uzlabošana banku sektorā rada būtisku priekšrocību arī citām tautsaimniecības nozarēm.

b)      Vērtējums

47.   Jēdziens “valsts atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē paredz priekšrocību sniegšanu konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai. Šeit būtu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta jēdziens šī noteikuma izpratnē ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo ar to saprot ne tikai pozitīvu palīdzību, kas ir subsīdija kā tāda, bet tāpat arī dažāda veida intervences pasākumus, kas dažādos veidos atvieglo izmaksas, kas parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu (15).

48.   Atbalsts šajā gadījumā tādējādi tiek aprakstīts kā labvēlīga atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas, proti, parastās nodokļa piemērošanas kārtības. Līdz ar to tiek radīts “priekšrocības saņemšanai” nepieciešamais iemesls (16).

49.   Tādēļ vispirms būtu jāsecina, vai strīdīgie pasākumi ir jāvērtē saistībā ar vispārējo nodokļu sistēmu, ko parasti piemēro attiecīgajām darbībām, vai arī, kā apgalvo Itālijas valdība, šie pasākumi ir patstāvīga vispārēja nodokļu sistēma, attiecīgi – “īpaša nodokļu sistēma”.

50.   Pēc manām domām, šajā gadījumā strīdīgo pasākumu vispārējais konteksts vairāk liecina par to, ka tie ir saistīti drīzāk ar vispārējo nodokļu sistēmu, nevis ka šie pasākumi ir jauna, vispārēja sistēma vai “tiesiska normalitāte”. Šie pasākumi ir vairāku individuālu atkāpju kopums no iepriekš spēkā esošās nodokļu sistēmas, kuriem vajadzēja atvieglot noteiktas darbības saistībā ar banku apvienošanos (17). Šajā sakarā šis gadījums nav īpaši atšķirīgs no tā, kas bija pamatā lietai Steenkolenmijnen (18) vai Maribel (19), kur runa bija par īpašu nodokļu regulējumu attiecībā pret vispārējo sistēmu – šajos gadījumos vispārējo sociālā nodrošinājuma sistēmu. Arī šajās lietās Tiesa pārbaudīja īpašo regulējumu kā nodokļu sistēmas izņēmumu, nevis kā patstāvīgus pasākumus. Tā Tiesa arī spriedumā lietā Adria-Wien Pipeline nepievienojās ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] uzskatam, ka šajā lietā apstrīdētā atmaksas sistēma ir ex novo izveidots vispārējs pasākums (20).

51.   Kas attiecas uz jautājumu, vai strīdīgie pasākumi atbilst priekšnosacījumiem par priekšrocības piešķiršanu, tad šī priekšrocība ir saskatāma tajā, ka, pateicoties strīdīgajiem pasākumiem, attiecīgās bankas nemaksā vai maksā pavisam nelielus noteiktus maksājumus, kas būtu jāmaksā par atpakaļnodošanas darbībām, piemērojot parasto nodokļu sistēmu, piemēram, uzņēmuma ienākuma nodokli un maksājumus, jeb, vienā vārdā sakot, attiecīgie uzņēmumi saņem nodokļu samazinājumu. Raugoties no šāda viedokļa, Komisija strīdīgos pasākumus apstrīdētajā lēmumā pilnīgi pareizi definēja kā “nodokļu atvieglojumus” un arī šī lēmuma 42. punktā secināja, ka šie atvieglojumi tiek nodrošināti, atsakoties no noteiktiem nodokļu ieņēmumiem.

52.   Kas attiecas uz apvienošanos vai līdzīgiem pārstrukturēšanas pasākumiem, – tātad darbībām, kas paredzētas apstrīdētā lēmuma 5. punkta 1. apakšpunktā, tad ienākumu nodokļa likmes samazināšana līdz 12,5 % ir priekšrocības piešķiršana gadījumos, kuri ir aprakstīti apstrīdētā lēmuma iepriekš minētajā punktā.

53.   Pēc manām domām, Itālijas valdība nav minējusi nevienu argumentu, kas apstrīdētu to, ka ar šiem pasākumiem tiek piešķirtas priekšrocības.

54.   Vispirms ir jāsecina, ka Komisija acīmredzot šo nodokļu pasākumu pazīmes, kas minētas apstrīdētā lēmuma 5. punkta 1. apakšpunktā, ir apkopojusi Itālijas valdības izklāstītajā veidā. It īpaši minētajā punktā ir uzsvērts, ka nodokļu apmēra samazinājums tiek piešķirts “ar nosacījumu, ka ienākumi tiek ieskaitīti īpašā rezervē”.

55.   Otrkārt, šo nodokļu pasākumu (tehniskās) pazīmes nemaina situāciju, ka attiecīgajām bankām tiek piešķirts uzņēmuma ienākumu nodokļu samazinājums.

56.   Treškārt, pēc Itālijas valdības teiktā, šiem pasākumiem ir jārada nodokļu stimuls banku apvienošanās procesam.

57.   Ceturtkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 8. punktā, ko Itālijas valdība nav apstrīdējusi, ir uzsvērts, ka Itālijas iestādes pašas ir aprēķinājušas teorētisko nodokļu atvieglojumu maksimālo summu 2767 miljonu EUR apmērā, kura attiecīgajā laika posmā, iespējams, nākusi par labu atvieglojumu saņēmējiem.

58.   Kas konkrēti attiecas uz strīdīgajiem pasākumiem, tad, kamēr šie pasākumi banku pārstrukturēšanās, tai skaitā arī līdzekļu un aktīvu, kas nav būtiski to darbības mērķa īstenošanai, atpakaļnodošanas darbību ietvaros paredzēs šo darbību “nodokļu neitralitāti”, tikmēr šīs “nodokļu neitralitātes” ietekme saskaņā ar esošo informāciju būs tajā, ka nav jāmaksā nodokļi, kuri bankām parastā situācijā saskaņā ar pastāvošo nodokļu sistēmu būtu jāmaksā, veicot minētās darbības, it īpaši vērtības pieauguma nodoklis.

59.   Pēc manām domām šis gadījums noteikti ir klasificējams kā nodokļu priekšrocība. Tam, ka šie pasākumi, kā to norādīja Itālijas valdība, nesniedz nodokļu atvieglojumus noteiktām darbībām, šajā gadījumā nav nozīmes, jo šīs darbības konkrētajā gadījumā saskaņā ar citiem noteikumiem neapliek ar nodokli, vai arī dažos atsevišķos gadījumos darbības netiek apliktas ar peļņas nodokli, jo šo darbību rezultātā netiek gūta peļņa. Apstrīdētā lēmuma priekšmets, kā to Komisija norādīja šī paša lēmuma 29. punktā, ir strīdīgie pasākumi kā tādi, nevis individuāli atbalsti vai to piemērošanas gadījumi. Saskaņā ar judikatūru Komisija drīkst pārbaudīt atbalsta noteikumus pēc vispārīgiem kritērijiem tikai, lai secinātu, vai pēc šiem kritērijiem noteikumi satur atbalsta elementus (21). Nav svarīgi, vai katrā gadījumā kāds gūst labumu. Arī arguments, ka šo pasākumu ietvaros labumu gūs arī tādas vienības kā holdingkompānijas, kas nav uzņēmumi, uz kuriem attiecas atbalsta jēdziens, ir nebūtisks šo pašu iemeslu dēļ. Šajā gadījumā būtiski ir tas, ka ar šiem pasākumiem, kā jau es iepriekš minēju, tiek “neitralizēts” nodoklis, kurš bankām par šāda veida darījumu veikšanu būtu parasti jāmaksā.

60.   Neskatoties uz to, attiecībā uz Itālijas valdības iebildumu, saskaņā ar kuru strīdīgie pasākumi tiktāl, ciktāl tie attiecas uz minētajām atpakaļnodošanas darbībām, ir tikai nodokļu parāda atlikšana uz noteiktu laiku vai pagaidu apturēšana, kā to Komisija jau ir norādījusi, ir jāatzīmē, ka jau pati nodokļa samaksas termiņa atlikšana ir uztverama kā finansiāla priekšrocība (22).

61.   Visbeidzot, Itālijas valdība pati ir norādījusi, ka ar pasākumiem, kas piemērojami atpakaļnodošanas darbībām, ir jānovērš fiskālie šķēršļi.

62.   Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Itālijas valdība nav iesniegusi nekādu informāciju, kas apgāztu secinājumu par to, ka ar strīdīgajiem pasākumiem tiktāl, ciktāl tie paredz “nodokļu neitralitāti” noteiktām darbībām, tiek radītas priekšrocības EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

63.   Attiecībā uz valsts līdzekļu izmantošanu – tad tāda pastāv “negatīva” valsts atbalsta gadījumos, kāds ir šis gadījums, kur priekšrocība ir atteikšanās no nodokļu ieņēmumiem (23).

64.   Itālijas valdības arguments, ka strīdīgie pasākumi gala rezultātā, t.i., ilgtermiņā, nebūs slogs valsts budžetam, ir noraidāms. EKL 87. panta mērķis ir aizkavēt to, ka valsts iestāžu piešķirtās priekšrocības, kas, dažādos veidos dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm (24). Valsts līdzekļu izmantošana kalpo kā pazīme valsts līdzekļu nošķiršanai no privātajām investīcijām, uz kurām neattiecas valsts atbalsta tiesības (25). Šī pazīme līdz ar to ir jānošķir no jautājuma, vai šī valsts līdzekļu izmantošana galu galā patiešām izrādās slogs budžetam vai rada pat pozitīvu ietekmi uz valsts budžetu. Līdz ar to nav noteicoši, vai rezultātā rodas vai nerodas slogs attiecīgās valsts budžetam (26).

65.   Visbeidzot, Itālijas valdība it īpaši apstrīd strīdīgo pasākumu selektīvo dabu.

66.   Saskaņā ar EKL 87. panta 1. punkta redakciju kādas dalībvalsts sniegtajām ekonomiskajām priekšrocībām ir valsts atbalsta raksturs tikai tad, ja tās sniedz priekšrocības “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”.

67.   Selektivitātes pazīme palīdz nošķirt valsts pasākumus, kur runa var būt par valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē, no vispārējiem pasākumiem, kas ir dalībvalsts vispārējās nodokļu un nodevu politikas sastāvdaļa un kas ietilpst dalībvalstu kompetencē.

68.   Par vispārējiem, neselektīviem valsts pasākumiem principā ir uzskatāmi pasākumi, kas kādas dalībvalsts teritorijā sniedz labumu visiem tautsaimniecības dalībniekiem (27).

69.   Bez šī vispārīguma aspekta varētu būt ļoti grūti izšķirt starp vispārējiem un selektīviem pasākumiem. Katrā ziņā saskaņā ar judikatūru par (selektīvu) atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē var runāt pat tad, ja šis atbalsts attiecas uz vienu veselu vai pat vairākām tautsaimniecības nozarēm (28).

70.   Šajā gadījumā nešaubīgi var konstatēt, ka strīdīgie pasākumi attiecas tikai uz banku sektoru.

71.   Es jau iepriekš izklāstīju, ka, manuprāt, strīdīgie pasākumi, ciktāl tie ir atvieglojuma saņēmēju atbrīvošana no normālos apstākļos nesama finanšu sloga, ir jānovērtē vispārējā nodokļu regulējuma, uz kuru attiecas šī atbrīvošana, ietvaros vai attiecībā pret to.

72.   Saskaņā ar jēdzienu, ko pirmo reizi secinājumos, kas sniegti apvienotajās lietās Sloman Neptun minēja ģenerāladvokāts Darmons [Darmon], selektīviem pasākumiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē zīmīgs ir “izņēmuma raksturs”, kāds būtībā ir šim pasākumam attiecībā pret vispārējās sistēmas struktūru, kuras sastāvdaļa tas ir (29).

73.   Jautājums par to, vai ar kādu pasākumu ieviesta diferencēšana – kur vispārējās sistēmas ietvaros, kurai pieder šis pasākums, atvieglojumu saņēmējam tiek sniegtas priekšrocības – ir vai nav selektīva, ir atkarīgs no tā, vai šī diferenciācija rodas no vispārējās sistēmas būtības vai struktūras, vienvārdsakot, no šīs sistēmas iekšējās nodokļu loģikas.

74.   Apstrīdētā lēmuma 32. punktā Komisija ir atsaukusies uz attiecīgu Tiesas secinājumu spriedumā lietā Maribel, saskaņā ar kuru “pasākumu, kas kādas noteiktas tautsaimniecības nozares uzņēmumus daļēji atbrīvo no finansiāla sloga, kas rodas no vispārējās sociālā nodrošinājuma sistēmas normālas piemērošanas, jāuzskata par valsts atbalstu, ja šo atbrīvojumu neattaisno šīs sistēmas būtība un struktūra” (30).

75.   Diferencēšana var nebūt selektīva tikai tad, ja tā attiecībā uz nodokļu regulējumu, kurā tiek veikta diferencēšana, ir objektīvi pamatota. Šādas pārbaudes līdzība ar vienlīdzīgas attieksmes pārbaudi ir acīmredzama, kas arī izpaužas Tiesas judikatūrā attiecībā uz selektivitāti, tādējādi konstatējot, vai konkrēti uzņēmumi vai konkrētu preču ražošana varētu gūt labumu “attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas attiecībā uz šī regulējuma mērķi atrodas faktiski un tiesiski salīdzināmā situācijā” (31).

76.   Ar strīdīgajiem pasākumiem ir veikta vesela rinda izmaiņu parastajā nodokļu sistēmā (uzņēmuma ienākuma nodokļa samazinājums, nodokļu neitralitāte attiecībā uz vērtības pieaugumu utt.) tikai attiecībā uz banku sektoru. Tā kā diferenciācijai nodokļu sistēmas ietvaros nav “izņēmuma raksturs” un tādēļ to nevar uzskatīt par selektīvu tikai tad, ja šī diferenciācija, tā teikt, izriet no šīs “nodokļu sistēmas iekšējās loģikas”, tad ar strīdīgajiem pasākumiem ieviestā diferenciācija nebūtu selektīva tikai tad, ja tā būtu atbilstoša vispārējās nodokļu sistēmas iekšējai loģikai vai, kā to norādījusi Itālijas valdība, tā tiktu veikta vispārējās nodokļu sistēmas pielāgošanai banku darbības īpatnībām.

77.   Taču es piekrītu Komisijai, ka šis nav tāds gadījums; citiem vārdiem sakot, strīdīgie pasākumi nav radījuši objektīvu diferenciāciju starp banku sektoru un citiem tautsaimniecības sektoriem un uzņēmumiem. Strīdīgie pasākumi ir izlases pasākumi, ar kuriem jāpanāk Itālijas banku sektora konsolidācija, t.i., Itālijas banku sektora konkurētspējas celšana, kā to minējusi Itālijas valdība. Tādēļ es uzskatu par pareizu apstrīdētā lēmuma 32. punktā Komisijas izdarīto slēdzienu, saskaņā ar kuru runa ir par ārēju elementu, kam nav iekšējas saistības ar spēkā esošās vispārējās nodokļu sistēmas struktūru, attiecībā uz apvienošanos vai citām darbībām, uz ko attiecas šie strīdīgie pasākumi. Kādas dalībvalsts banku sektora pārstrukturēšana vai privatizācija pati par sevi var būt viscaur leģitīms mērķis, taču tas nenozīmē, ka priekšrocību sniegšana vienīgi banku sektoram atbilst parasti piemērojamās nodokļu sistēmas būtībai un vispārējiem mērķiem. Strīdīgo pasākumu no sistēmas atsvešinātie mērķi, pēc maniem uzskatiem, norāda uz to, ka šeit nav runa par vispārējās sistēmas pielāgošanu.

78.   Ģenerāladvokāts Ruiss-Harabo Kolomers [Ruiz-Jarabo Colomer] šajā sakarā ir norādījis uz to, ka pierādīt, ka pasākums kalpo sistēmas iekšējai loģikai, var tikai tad, ja ir izslēgts jebkurš nodoms “uzlabot kāda sektora darbības nosacījumus attiecībā pret ārzemju konkurentiem” (32). Itālijas valdība pati vairākkārt ir paudusi, ka strīdīgie pasākumi ar apvienošanos un augstākas rentabilitātes nodrošināšanu ir domāti konkurētspējas stiprināšanai.

79.   Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu strīdīgos pasākumus, kā to apstrīdētā lēmuma 35. punktā pareizi konstatēja Komisija, par sektorāli selektīviem, jo tie katrā ziņā attiecas vienīgi uz attiecīgām darbībām banku sektorā.

80.   Cita starpā pret šo selektivitāti nerunā arī tas, ka citu tautsaimniecības nozaru uzņēmumiem, kuri nekonkurē ar bankām, ja tie veiktu pārstrukturēšanas darbības, kurām banku sektorā, pamatojoties uz strīdīgajiem pasākumiem, tiek doti nodokļu atvieglojumi, būtu jāmaksā attiecīgie maksājumi. Bieži tie ir gadījumi, kad runa ir par valsts atbalstu visai “ražošanas nozarei”, kas tieši minēts EKL 87. panta 1. punktā.

81.   Šajā pantā galvenais akcents ir likts uz ietekmi uz konkurenci Kopienas teritorijā, tas nozīmē arī, piemēram, konkurenci ar citu dalībvalstu banku sektoriem (33). Tā Tiesa arī Komisijas citētajā lietā Adria-Wien Pipeline atzina selektīvas priekšrocības pastāvēšanu, kaut gan strīdīgo valsts atbalsta pasākumu piemērošanas joma attiecās ļoti plaši uz “uzņēmumiem, kas ražo preces” (34).

82.   Komisija apstrīdētajā lēmumā (eventuāli) (35) ir izdarījusi slēdzienu par strīdīgo pasākumu selektivitāti banku sektorā, īpaši par apstrīdētā lēmuma 5. punkta 1. apakšpunktā minētajiem pasākumiem, tātad par diferenciācijas selektivitāti starp dažādām bankām.

83.   Tā kā Komisijas slēdziens par sektorālo selektivitāti, kā izklāstīts, ir pareizs un tā kā, lai kvalificētu pasākumu par valsts atbalstu, pietiek konstatēt, ka pasākums ir selektīvs vienā ziņā, tad vairs nav nepieciešams pārbaudīt, vai strīdīgie pasākumi bez visa tā patiešām ir selektīvi arī pašā sektorā (36).

84.   Tādējādi var konstatēt, ka Komisija pamatoti varēja nonākt pie slēdziena, ka strīdīgie pasākumi izpilda nosacījumu par vienpusēju priekšrocību sniegšanu no valsts līdzekļiem.

2.      Par konkurences izkropļošanu un tirdzniecības ietekmēšanu starp dalībvalstīm

a)      Itālijas valdības galvenie argumenti

85.   Ar otrā prasības pamata piekto daļu Itālijas valdība norāda, ka konkurence netiek izkropļota nedz attiecībās starp bankām, kas darbojas Itālijā, nedz attiecībās starp iekšzemes bankām un ārvalstu bankām.

86.   Tā paskaidro, ka strīdīgos nodokļu atvieglojumus var saņemt visas bankas, kas izpilda noteiktus objektīvus kritērijus. Nodokļu atvieglojumi attiecībā uz noteiktām darbībām ir piesaistīti nosacījumam, ka šīs darbības tiek veiktas Itālijā. Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 5. punkta 1. apakšpunktā minēto pasākumu, tas attiecas arī uz ārzemju banku filiālēm. Ārzemju banku piekļuve nacionālajam tirgum tādējādi netiek apgrūtināta.

87.   Papildus tam, izvērtējot strīdīgo pasākumu ietekmi uz konkurenci, ir jāņem vērā, ka Itālijā darbojošos banku nodokļu nasta salīdzinājumā ar Eiropas vidējo ir jūtami lielāka. Šāda situācija varētu attaisnot pasākumus nodokļu nastas samazināšanai. Komisija esot nepamatoti atteikusies pārbaudīt strīdīgo pasākumu ietekmi uz konkurenci, pamatojoties uz attiecīgā tirgus apstākļiem.

88.   Ar otrā prasības pamata sesto daļu Itālijas valdība konstatē kļūdainu vērtējumu un nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz tirdzniecības ietekmēšanu starp dalībvalstīm. Tā īpaši vēršas pret apstrīdētajā lēmumā ietverto secinājumu, ka strīdīgie pasākumi atvieglo Itālijas banku ekspansiju ārzemēs un apgrūtina ārzemju banku piekļuvi Itālijas tirgum. Šis pamatojums nav nedz pietiekams, nedz atbilstošs. Tomēr tas vēlreiz atkārto to, ka strīdīgie pasākumi attiecas arī uz ārzemju bankām un ka Itālijas bankām ir palielināts nodokļu slogs, kā dēļ tās nevar paplašināt savu darbību “potenciāli agresīvāk”.

b)      Vērtējums

89.   Vispirms jāņem vērā, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav jāpierāda, ka strīdīgie pasākumi patiešām ietekmē konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet vienīgi tas, ka strīdīgie pasākumi varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci (37).

90.   Turklāt jau no apstākļiem, kādos tika piešķirts atbalsts, var secināt, ka tas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus (38).

91.   Kas attiecas uz argumentu, ka nav notikusi konkurences kropļošana, es jau esmu izklāstījusi, ka Kopienu tiesības valsts atbalsta jomā ir instruments konkurences izkropļošanas kavēšanai iekšējā tirgū (39). Tāpēc EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas pamatotībai pietiek ar to, ka strīdīgie pasākumi var ietekmēt konkurenci attiecībā pret iekšējā tirgū operējošiem konkurentiem (40). Kā to izklāstījusi Komisija, tas, ka strīdīgie pasākumi ir piemērojami pēc objektīviem kritērijiem un pieejami gan iekšzemes, gan ārzemju bankām, nav nepietiekami, lai parādītu, ka šiem pasākumiem nevar būt tādas ietekmes. Izšķiroši ir, ka ar strīdīgajiem pasākumiem noteiktas Itālijā darbojošās bankas tiek stiprinātas attiecībā uz to lielumu – apvienojoties, vai attiecībā uz to finanšu ietekmi un rentabilitāti – ar atpakaļnodošanu. Arī tad, ja ārzemju banku filiāles principā tiktāl, ciktāl tās izpilda strīdīgo pasākumu nosacījumus, var gūt labumu no strīdīgajiem pasākumiem, tas neko nemaina apstāklī, ka šie pasākumi var ietekmēt konkurenci starp Itālijā darbojošām bankām un citās dalībvalstīs darbojošām bankām. Ņemot vērā pēdējos gados notikušo finanšu tirgus liberalizāciju, manuprāt, nav nopietni noliegt, ka banku sektorā Kopienas iekšienē pastāv vismaz zināma konkurence.

92.   Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Itālijā darbojošos banku nodokļu slogs esot jūtami lielāks nekā vidēji Eiropā, var konstatēt, ka saskaņā ar judikatūru mēģinājums ar vienpusējiem pasākumiem tuvināt konkurences noteikumus noteiktā tautsaimniecības sektorā citu dalībvalstu noteikumiem, nevar atņemt šiem pasākumiem valsts atbalsta iezīmes (41). Šī “kompensējošā” pieeja Itālijas valdības argumentācijā līdz ar to ir noraidāma.

93.   Tādējādi Itālijas valdība nav pierādījusi, ka Komisija ir kļūdaini pieņēmusi, ka strīdīgie pasākumi var radīt konkurences izkropļojumus.

94.   Runājot par izvērtējumu un pamatojumu attiecībā uz iespēju, ka strīdīgie pasākumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, no Tiesas judikatūras neizriet strikti kritēriji nedz attiecībā uz to, kā izvērtēt ietekmi uz konkurenci, nedz tirdzniecības ietekmēšanu starp dalībvalstīm (42).

95.   Saskaņā ar judikatūru, ko apstrīdētā lēmuma 41. punktā atbilstoši norādījusi Komisija, ja piešķirtais finanšu atbalsts nostiprina viena uzņēmuma pozīciju attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas ir tā konkurenti Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir uzskatāms, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (43).

96.   Pēc Itālijas valdības paustā, strīdīgo pasākumu mērķis ir nostiprināt Itālijas banku nozares konkurētspēju. Tiem jāpalielina attiecīgo banku rentabilitāte un jāatvieglo apvienošanās.

97.   Tālāk pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā finanšu pakalpojumu liberalizācijas un finanšu tirgu integrācijas attīstību, uz ko norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 41. punktā un kuru kā tādu nav noliegusi arī Itālijas valdība, katrā ziņā nav izslēdzams, ka labumu guvušie uzņēmumi konkurē ar uzņēmumiem citās dalībvalstīs (44).

98.   Tādējādi Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka pastāv ietekme uz tirdzniecību. Papildus tam Komisija apstrīdētā lēmuma 41. punktā izsmeļoši ir pamatojusi, kāpēc tā uzskata, ka tiek ietekmēta Kopienas iekšējā tirdzniecība.

99.   Līdz ar to argumenti par kļūdaino vērtējumu attiecībā uz konkurences un tirdzniecības ietekmēšanu starp dalībvalstīm ir nepamatoti.

3.      Par pamatojuma trūkumu saistībā ar strīdīgo pasākumu nedalītu pārbaudi saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu un EKL 87. panta 3. punktu un saistībā ar pārāk vispārīgu strīdīgo pasākumu novērtējumu

a)      Itālijas valdības galvenie argumenti

100. Itālijas valdība vispirms norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav atsevišķi izvērtēti divi dažādi jautājumi, proti, jautājums par strīdīgo pasākumu kvalificēšanu par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un jautājums par EKL 87. panta 3. punktā paredzēto izņēmuma rakstura noteikumu piemērošanu. Turklāt pamatojums, kvalificējot strīdīgos pasākumus par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir pārāk vispārīgs.

b)      Vērtējums

101. Ņemot vērā pamatprincipus attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu, kā es tos esmu izklāstījusi šo secinājumu 32. un 33. punktā, jākonstatē, ka jautājums par strīdīgo pasākumu kvalificēšanu par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un jautājums par EKL 87. panta 3. punktā paredzēto izņēmuma rakstura noteikumu piemērošanu, apstrīdētajā lēmumā tika pamatoti atsevišķi, un proti, no vienas puses, apstrīdētā lēmuma 32.–43. punktā un, no otras puses, 45.–48. punktā.

102. Tādēļ prasītājas argumentam, ka abi jautājumi netika apskatīti nošķirti, nevar piekrist.

103. Tieši tāpat, ņemot vērā tos iepriekš minētos apsvērumus par atsevišķām valsts atbalsta pazīmēm, kuros es esmu sīkāk komentējusi attiecīgos Komisijas slēdzienus, nav pamatots arī vispārīgais iebildums par pārāk vispārinātu novērtējumu vai pietiekama pamatojuma trūkumu, lai strīdīgos pasākumus kvalificētu par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

104. Līdz ar to arī otrā prasības pamata pirmā daļa ir nepamatota.

105. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, otrais prasības pamats, saskaņā ar kuru Komisija esot nepamatoti un pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu kvalificējusi strīdīgos pasākumus par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir noraidāms kā nepamatots.

D –    Par EKL 87. panta 3. punkta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu attiecībā uz jautājumu par saderību ar kopējo tirgu pārkāpumu (trešais prasības pamats)

1.      Itālijas valdības galvenie argumenti

106. Itālijas valdība pārmet Komisijai EKL 87. panta 3. punkta un EKL 253. panta pārkāpšanu sakarā ar to, ka, balstoties uz juridiski kļūdainu un pretrunīgu pamatojumu, tā nav atzinusi strīdīgos pasākumus par saderīgiem ar kopējo tirgu.

107. Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 48. punktu Itālijas valdība vispirms paskaidro, ka Komisija no tā, ka par strīdīgajiem pasākumiem nebija paziņots saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, nedrīkstēja secināt, ka šie pasākumi nav atzīstami par saderīgiem ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punktu, vai tādēļ Komisija drīkstētu veikt virspusēju attiecīgo apstākļu novērtējumu. Arī citos gadījumos, kur izskatīti pasākumi, par kuriem nav paziņots, Komisija esot bez aizspriedumiem pārrunājusi to ar Itālijas valdību un visbeidzot piemērojusi izņēmumus saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Šajā gadījumā Komisija esot nesaskanīgi pielietojusi standarta formulas.

108. Tālāk Itālijas valdība apgalvo, ka strīdīgos pasākumus varēja atzīt par saderīgiem ar kopējo tirgu kā “atbalstu, kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs” EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

109. Tā atzīmē, ka Itālijas likumdevējs ar Ciampi likumu vēlējās panākt nozīmīgu ietekmi uz Itālijas banku sektoru, proti, pilnīgu un galīgu Itālijas banku privatizāciju. Šāds projekts, kas turklāt saskan ar Eiropas projektu par kopējā tirgus un eirozonas ieviešanu, ir uzskatāms par “svarīgu projektu visas Eiropas interesēs”. Šādu projektu dalībvalstis varot īstenot tikai attiecībā uz to teritorijā reģistrētajām bankām. Taču no šīs privatizācijas labumu gūtu visa Kopiena, stiprinot konkurenci tādā svarīgā finanšu tirgū kā Itālijas tirgus. Komisijas secinājums apstrīdētā lēmuma 45. punktā, saskaņā ar kuru strīdīgie pasākumi sniegtu labumu “galvenokārt vienas dalībvalsts saimnieciskās darbības subjektiem un nevis visai Kopienai”, esot nepietiekams. “Visas Eiropas interesēs” esot jābūt tikai “projektam” un nevis atbalstam, tātad tam jārada priekšrocības visai Kopienai. Papildus tam Itālijas valdība attiecībā uz mērķiem, kurus tā ir sīki minējusi, nepiekrīt tam, ka tajos netiek runāts par “konkrētu, precīzu un skaidri definētu projektu” (skat. arī apstrīdētā lēmuma 45. punktu).

110. Turpmāk, izmantojot tos pašus argumentus par strīdīgo pasākumu mērķiem, Itālijas valdība apgalvo, ka strīdīgos pasākumus būtu varēts atzīt par saderīgiem ar kopējo tirgu kā “atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību” EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

111. Papildus tam tā atzīmē, ka Komisija nedrīkstēja izslēgt iespējamību, ka strīdīgie pasākumi ir saderīgi ar Kopējo tirgu atbilstoši šim pantam, balstoties tikai uz tādām vadlīnijām kā vadlīnijas reģionālo valsts atbalstu jomā (45). Īpaši tādā gadījumā kā šis, kur runa ir par “netipiskiem” pasākumiem, būtu jāpārbauda, vai šie pasākumi, neatkarīgi no vadlīnijās minētajām kategorijām, būtu uzskatāmi par atbalstu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

112. Visbeidzot, Itālijas valdība visvairāk kritizē Komisijas secinājumu apstrīdētā lēmuma 47. punktā, saskaņā ar kuru strīdīgie pasākumi salīdzinājumā ar agrākajiem pasākumiem, īpaši tiem pasākumiem, kas pieņemti Amato likuma ietvaros, galvenokārt uzlabotu atbalsta saņēmēju konkurētspēju.

2.      Vērtējums

113.  Vispirms jāatgādina, ka Komisijai EKL 87. panta 3. punkta piemērošanā ir plaša rīcības brīvība, kuras realizēšana ir saistīta ar kompleksu ekonomiska un sociāla rakstura novērtējumu, kas jāveic Kopienu kontekstā (46).

114. Pamatojoties uz šo plašo rīcības brīvību, Tiesa, kontrolējot tāda veida brīvības īstenošanas likumību, nedrīkst aizvietot kompetentās iestādes sniegto vērtējumu ar savu attiecīgā jautājuma novērtējumu (47).

115. Tādējādi Tiesai nav arī pienākuma konstatēt, vai valsts atbalsts ir jāatzīst vai arī tas varētu tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu (48).

116. Vēl jo vairāk, Tiesai pārbaude par Komisijas pielietoto rīcības brīvību ir jāaprobežo ar pārbaudi par procesuālo noteikumu un pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu, kā arī par konstatēto faktu saturisko pareizību un juridisko kļūdu neesamību, par acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību (49).

117. Par Itālijas valdības argumentu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 48. punktu jākonstatē, ka Komisija no fakta, ka tai nav paziņots par strīdīgajiem pasākumiem, nav secinājusi, ka šie pasākumi ir nesaderīgi ar kopējo tirgu.

118. Šis Komisijas slēdziens tieši pretēji balstās uz apstrīdētā lēmuma 45.–48. punktā minētajiem apsvērumiem.

119. Komisija šajos punktos cita starpā ir aplūkojusi arī EKL 87. panta 3. punktā paredzētos iespējamos izņēmumus un ir pamatojusi, kādēļ tā, ņemot vērā šī gadījuma apstākļus, neuzskata tos par piemērojamiem.

120. Ņemot vērā manis šo secinājumu 32. un 33. punktā minētos principus attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums jautājumā par saderību ar kopējo tirgu ir pietiekami pamatots (50). Itālijas valdības minētais, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā ar agrākiem lēmumiem, nepierāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums kā tāds būtu pretrunīgs.

121. Attiecībā uz Itālijas valdības apgalvoto, ka Komisija nav izskatījusi strīdīgos pasākumus neatkarīgi no Komisijas vadlīnijām, jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 47. un 48. punkta izriet, ka Komisija jautājumu par strīdīgo pasākumu saderību ar kopējo tirgu ir izvērtējusi ne tikai no vadlīniju aspekta, pat ja arī tā nonāca pie slēdziena, ka esošie apstākļi neļauj strīdīgos pasākumus atzīt par saderīgiem ar kopējo tirgu.

122. Turklāt, kā jau es minēju, priekšnoteikums, lai pieņemtu lēmumu par to, vai strīdīgie pasākumi ir “svarīgs projekts visas Eiropas interesēs” vai “atbalsts, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību”, ir komplekss ekonomiska un sociāla rakstura novērtējums, kas Komisijai jāveic visas Kopienas kontekstā. Pat ja no tā tiktu secināts, ka strīdīgie pasākumi kalpo Itālijas banku pilnīgai un galīgai privatizācijai un tas ir saskaņā ar kopējā tirgus un eirozonas ieviešanu – kas jau pats par sevi būtu jāpārbauda –, no tā vien vēl nevar secināt, ka Komisija strīdīgos pasākumus juridiski kļūdaini nav ietvērusi EKL 87. panta 3. punkta b) vai c) apakšpunkta piemērošanas jomā.

123. Ņemot vērā jau aplūkoto strīdīgo pasākumu daudzpusīgos mērķus un to ietekmes veidus, es joprojām uzskatu, ka Itālijas valdība nav pierādījusi, ka Komisija ar apstrīdētā lēmuma 45. punktā izdarīto slēdzienu, saskaņā ar kuru šie pasākumi “galvenokārt dotu priekšrocības vienas dalībvalsts, nevis visas Kopienas saimnieciskās darbības subjektiem un neveicinātu kādu konkrētu un precīzi definētu projektu”, būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

124. Visbeidzot, par apstrīdētā lēmuma 45. punktā izdarīto slēdzienu, saskaņā ar kuru strīdīgajiem pasākumiem atšķirībā no iepriekšējiem pasākumiem (Amato likuma ietvaros) galvenokārt jāuzlabo konkurētspēja, strīdīgo pasākumu salīdzināmība ar iepriekšējiem pasākumiem attiecībā uz saderību ar kopējo tirgu jebkurā gadījumā nav izšķiroša (51). Ņemot vērā strīdīgo pasākumu acīmredzamo ietekmi uz konkurētspējas nostiprināšanu, kā to norādījusi arī pati Itālijas valdība, arī Komisijas izdarītais slēdziens par to, ka šie pasākumi galvenokārt vērsti uz atbalsta saņēmēju konkurētspējas uzlabošanu, pats par sevi nav acīmredzami kļūdains vērtējums.

125. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, arī trešais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

V –    Par tiesāšanās izdevumiem

126. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Itālijas Republikai spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

VI – Secinājumi

127. Tādēļ es iesaku Tiesai:

1)         prasību noraidīt;

2)         piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 184, 27. lpp. (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

3 – Skat. arī 2000. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C-256/98 Komisija/Francija (Recueil, I-2487. lpp., 31. punkts) un 1986. gada 7. maija spriedumu lietā 191/84 Barcella u.c./Komisija (Recueil, 1541. lpp., 5. punkts).

4 – Skat. arī 2003. gada 24. jūlija spriedumu lietā C-280/00 Altmark Trans (Recueil, I-7747. lpp., 75. punkts) un 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C-172/03 Heisser (Krājums, I-1627. lpp., 27. punkts).

5 – Papildus tam skat. arī 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C-241/94 Francija/Komisija (Recueil, I-4551. lpp., 21. punkts), 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-342/96 Spānija/Komisija (Recueil, I-2459. lpp., 23. punkts), 2002. gada 13. jūnija spriedumu lietā C-382/99 Nīderlande/Komisija (Recueil, I-5163. lpp., 61. punkts) un 2003. gada 13. februāra spriedumu lietā C-409/00 Spānija/Komisija (Recueil, I-1487. lpp., 46. punkts).

6 – Tostarp skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā C-241/94, 21. punkts, un lietā C-342/96, 23. punkts.

7 – EKL 87. panta 3. punkta piemērošana šim gadījumam ir apskatīta trešā prasības pamata ietvaros. Šajā sakarā it īpaši skat. manus apsvērumus šo secinājumu 113. un turpmākajos punktos.

8 – Šajā sakarā skat. arī Sutter. Das EG-Beihilfenverbot und seine Durchführungsverbot in Steuersachen, 2005, 44. un turpmākās lpp.

9 – Šajā jautājuma skat. 1969. gada 10. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-6/69 un C-11/69 Komisija/Francija (Recueil, 523. lpp., 21. punkts), kā arī 1999. gada 19. maija spriedumu lietā C-6/97 Itālija/Komisija (Recueil, I-2981. lpp., 21. punkts).

10 – Attiecībā uz jautājumu par vienpusēju priekšrocību piešķiršanu skat. ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] apsvērumus viņa 2001. gada 8. maija secinājumos lietā C-53/00 Ferring (2001. gada 22. novembra spriedums, Recueil, I-9067. lpp., 39. punkts.).

11 – Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).

12 – Skat. it īpaši 2002. gada 7. marta spriedumu lietā C-310/99 Itālija/Komisija (Recueil, I-2289. lpp., 48. punkts).

13 – Šajā sakarā skat. 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France (Recueil, I-1719. lpp., 63. punkts), 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C-265/97 P VBA/Floremex u.c. (Recueil, I-2061. lpp., 93. punkts), 2001. gada 22. marta spriedumu lietā C-17/99 Francija/Komisija (Recueil, I-2481. lpp., 35. un 36. punkts) un iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-310/99, 48. punkts.

14 – OV C 384, 10.12.1998., 3. lpp.

15 – Skat. it īpaši 1961. gada 23. februāra spriedumu lietā 30/59 De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/EOTK Augstā iestāde (Recueil, 3., 43. lpp.), 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C-387/92 Banco Exterior de España (Recueil, I-877. lpp., 13. punkts), 1999. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-256/97 DM Transport (Recueil, I-3913. lpp., 19. punkts) un 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C-5/01 Beļģija/Komisija (Recueil, I-11991. lpp., 32. punkts).

16 – Skat., piemēram, Ross. State aid and national courts: definition and other problems – a case of premature anticipation? CMLR 2000, 407. lpp.: “No advantage can be identified without a comparator first being found as a benchmark for treatment.” Pēc manām domām, izejas punktu vispirms nevajadzētu meklēt tikai vienīgi jautājumā par kādu priekšrocību vienpusīgumu, attiecīgi, selektivitāti, bet gan apskatīt to arī saistībā ar priekšrocību gūšanas garantēšanu, jo arī uz jautājumu, vai kādam uzņēmumam ar kādu pasākumu tiek piešķirtas priekšrocības, nevar atbildēt tikai no uzņēmuma viedokļa. Tā arī pastāvīgā judikatūra nenosaka, ka ir svarīgi zināt, vai kāda priekšrocības saņēmēja situācija salīdzinoši ar iepriekšējo tiesību stāvokli ir uzlabojusies vai pasliktinājusies, vai arī tā ir palikusi nemainīga. Skat. it īpaši 1988. gada 7. jūnija spriedumu lietā 57/86 Grieķija/Komisija (Recueil, 2855. lpp., 10. punkts).

17 – Skat., piemēram, 1998. gada 12. novembra ģenerāladvokāta La Pergolas [La Pergola] secinājumus lietā C-75/97 Beļģija/Komisija (1999. gada 17. jūnija spriedums, Recueil, I-3671. lpp., 11. punkts).

18 – Iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā 30/59.

19 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C-75/97.

20 – Skat. ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] 2001. gada 8. maija secinājumus lietā C-143/99 Adria-Wien Pipeline (2001. gada 8. novembra spriedums, Recueil, I-8365. lpp.), 40. un turpmākie punkti. Skat. arī 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-308/01 GIL Insurance (Recueil, I-4777. lpp., 70. un turpmākie punkti).

21 – Skat. arī 1987. gada 14. oktobra spriedumu lietā 248/84 Vācija/Komisija (Recueil, 4013. lpp., 18. punkts) un iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-75/97, 48. punkts.

22 – Skat. iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-256/97, 19. punkts.

23 – Skat. arī 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I-6857. lpp., 26. punkts).

24 – Skat. 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā 173/73 Itālija/Komisija (Recueil, 709. lpp., 26. punkts) un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-387/92, 12. punkts.

25 – Jautājums vispirms ir par iespēju piedēvēt intervenci valstij, kā tas izriet, piemēram, no 2003. gada 20. novembra sprieduma lietā C-126/01 GEMO (Recueil, I-13769. lpp., 26. punkts).

26 – Skat. Heidenhain. Handbuch des Europäischen Beihilfenrechts, 2003, 155. lpp., 5. punkts.

27 – Skat. iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-156/98, 26. punkts.

28 – Skat. iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-75/97, it īpaši 32. un 33. punktu.

29 – 50. punkts ģenerāladvokāta Darmona 1992. gada 17. marta secinājumos apvienotajās lietās C-72/91 un C-73/91 Sloman Neptun (1993. gada 17. marta spriedums, Recueil, I-887. lpp.). Par konkrētu viedokli šajā jautājumā skatīt iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-75/97, virsraksts pirms 32. punkta.

30 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C-75/97, 33. punkts ar norādi uz iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā 173/73, 33. punkts.

31 – Skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-308/01, 68. punkts.

32 – Ģenerāladvokāta Ruisa-Harabo Kolomera 1998. gada 17. septembra secinājumi, kas sniegti iepriekš 9. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā C-6/97, 27. punkts.

33 – Šajā sakarā skat. arī manus apsvērumus šo secinājumu 27. punktā.

34 – Skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-143/99. Salīdzinājumam skat. 78. punktu ģenerāladvokātes Mišo secinājumos šajā lietā, kurā minēts, ka starp šiem sektoriem nepastāv nekādas konkurences.

35 – Skat. apstrīdētā lēmuma 35. punktu, kurā selektivitātes princips ir definēts šādi (autores uzsvars): “Ja atbalsts tiktu piešķirts visām bankām bez nekādām atšķirībām, tad šie pasākumi būtu klasificējami kā atbalsts sektoram.”

36 – Skat. 1990. gada 6. novembra spriedumu lietā C-86/89 Itālija/Komisija (Recueil, I-3891. lpp., 20. punkts).

37 – Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-409/00, 75. punkts.

38 – Skat. 2000. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-15/98 un C-105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija (Recueil, I-8855. lpp.), 66. punkts un tajā minētā judikatūra.

39 – Skatīt šo secinājumu 27. punktu.

40 – Skat. arī iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Sutter, 132. lpp.

41 – Šajā sakarā skat. iepriekš 9. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus apvienotajās lietās 6/69 un 11/69, 21. punkts, kā arī lietā C-6/97, 21. punkts.

42 – Skat. 33. punktu ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 1994. gada 23. marta secinājumos apvienotajās lietās no C-278/92 līdz C-280/92 Spānija/Komisija (1994. gada 14. septembra spriedums, Recueil, I-4103. lpp., 33. punkts). Skat. arī Keppenne. Guide des aides d’Etat en droit communautaire, 1999, 120., 132. un turpmākās lpp.

43 – Skat. it īpaši 1980. gada 17. septembra spriedumu lietā 730/79 Philip Morris/Komisija (Recueil, 2671. lpp., 11. punkts) un iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-53/00, 21. punkts.

44 – Skat. iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-172/03, 35. punkts.

45 – Skat. iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētās Komisijas vadlīnijas reģionālo valsts atbalstu jomā apstrīdētajā lēmumā (OV C 74, 9. lpp.).

46 – Skat. 1987. gada 24. februāra spriedumu lietā 310/85 Deufil/Komisija (Recueil, 901. lpp., 18. punkts), 1988. gada 8. marta spriedumu apvienotajās lietās 62/87 un 72/87 Exécutif regional wallon un SA Glaverbel/Komisija (Recueil, 1573. lpp.) un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-372/97 Itālija/Komisija (Recueil, I-3679. lpp., 83. punkts).

47 – Tostarp skat. 1997. gada 14. janvāra spriedumu lietā C-169/95 Spānija/Komisija (Recueil, I-135. lpp., 34. punkts).

48 – Skat. 2003. gada 24. jūlija spriedumu lietā C-297/01 Sicilcassa un Graci (Recueil, I-7849. lpp., 47. punkts).

49 – Skat. iepriekš 46. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-372/97, 83. punkts.

50 – Skat. arī iepriekš 46. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-372/97, 87. punkts.

51 – Šajā sakarā skat. arī manus iepriekš minētos apsvērumus šo secinājumu 29. un 30. punktā.