Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS-HAKLAS SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 5. februārī. (1)

Lieta C-400/02

Gerard Merida

pret

Bundesrepublik Deutschland

[Bundesarbeitsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme koplīgumos – Pagaidu papildu pabalsts – Francijā dzīvojošo bijušo Vācijas darba ņēmēju diskriminācija





I –    Ievads

1.        Šī prāva attiecas uz noteikta maksājuma aprēķināšanu saskaņā ar koplīgumu Überbrückungsbeihilfe (turpmāk tekstā – "pagaidu papildu pabalsts"), kas tiek maksāts pēc darba attiecību izbeigšanas.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Padomes 1968. gada 15. oktobra Regula (EEK) Nr. 1612/68 (2) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (turpmāk tekstā – Regula Nr. 1612/68)

2.        7. panta 4. daļa nosaka:

"Jebkura koplīguma, individuāla līguma vai jebkura cita kolektīva regulējuma klauzula par tiesībām uz darbu, nodarbinātību, atalgojumu un citiem darba vai atlaišanas nosacījumiem nav spēkā tiktāl, ciktāl tā izvirza vai pieļauj diskriminējošus nosacījumus attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi."

B –    Valsts tiesības

3.        Saskaņā ar neapstrīdētiem iesniedzējtiesas izteikumiem iepriekšējā lēmumā un Vācijas Federatīvās Republikas pārstāvja izteikumiem mutvārdu procesā, attiecīgās Vācijas tiesību normas nosaka šādu kārtību.

4.        Vācijas teritorijā izvietotajos Francijas bruņotajos spēkos līdz to izvešanai bija nodarbināti civili darba ņēmēji, kuru darba devējs bija Francijas bruņotie spēki. Atalgojumu viņiem maksāja Vācijas Federatīvās Republikas iestādes Francijas bruņoto spēku vārdā un uz to rēķina. Pamatojoties uz Vācijas un Francijas Dubultās nodokļu uzlikšanas konvenciju, uz izpeļņu tika attiecinātas nodokļu tiesības atbilstoši darba ņēmēja dzīvesvietai. Saskaņā ar to Vācijas iestādes neieturēja no Francijā dzīvojošo darba ņēmēju bruto darba algas nodokļus, bet izmaksāja viņiem summu, kas bija lielāka nekā Vācijā dzīvojošiem darbiniekiem. Šī agrākā darba devēja samaksātā summa tika aplikta ar nodokļiem Francijā.

5.        Pagaidu papildu pabalsts ir sociāls maksājums, ko Vācijas Federatīvā Republika savā vārdā un no Vācijas Federatīvās Republikas budžeta maksā bijušajiem "Francijas bruņoto spēku darbiniekiem Vācijas teritorijā", pamatojoties uz 1971. gada 31. augusta Tarifvertrag zur sozialen Sicherung der Arbeitnehmer bei den Stationierungsstreitkräften im Gebiet der Bundesrepublik Deutschland [Koplīgums par darbinieku, kurus nodarbina Vācijas Federatīvajā Republikā izvietotie bruņotie spēki, sociālo nodrošinājumu ] (turpmāk tekstā – "Sociālās apdrošināšanas koplīgums"), kad to darba attiecības ir izbeigtas, pamatojoties uz bruņoto spēku izvešanu no Vācijas.

6.        Saskaņā ar Sociālās apdrošināšanas koplīguma noteikumiem, kas attiecas uz pamata prāvu, pagaidu papildu pabalsta apmērs tiek aprēķināts vienādi visiem saņēmējiem. Būtībā šis aprēķins tiek veikts šādi: no pamata darba algas, kas saskaņā ar koplīgumu darbiniekam par veselu kalendāro mēnesi pienācās brīdī, kad viņš tika atbrīvots no darba, atrēķina ne tikai saņemtos bezdarba pabalsta maksājumus, bet arī fiktīvi aprēķinātu Vācijas algas nodokli atbilstoši pagaidu papildu pabalsta izmaksas brīdī spēkā esošajiem nodokļu noteikumiem. Fiktīvi aprēķinātie Vācijas nodokļi tātad tiek atrēķināti arī bijušajiem Francijas darbiniekiem, kuriem izpeļņas laikā netika ieturēti algas nodokļi saskaņā ar Vācijas tiesībām.

7.        Šādi aprēķinātais pagaidu papildu pabalsts, kas pārsniedz neapliekamo minimumu, Vācijā dzīvojošiem saņēmējiem tiek aplikts ar nodokļiem. Francijā dzīvojošiem saņēmējiem no pagaidu pabalsta jāmaksā Francijas nodokļi. Sociālās apdrošināšanas koplīguma 4. panta 4. punkta otrais teikums nosaka: "Ja pagaidu pabalstu izmaksā papildus Bundesanstalt für Arbeit [Federālā nodarbinātības biroja] maksājumiem vai likumiskajiem slimības vai negadījumu apdrošināšanas pabalstiem, tam jāpievieno summa, kas nepieciešama, lai segtu algas nodokli." Saskaņā ar Vācijas valdības pārstāvja izteikumiem mutvārdu procesā, "šāds pielikums neitralizē iespējamo aplikšanu ar nodokļiem. Pie tam neatkarīgi no tā, kura dalībvalsts [..] iekasē šos nodokļus, [..] saņēmējs Vācijā arvien tiek nostādīts stāvoklī, kad viņš ekonomiski netiek apgrūtināts ar nodokli. Šajā gadījumā nodokļi, kas prasītājam no pagaidu papildu pabalsta ir jāmaksā Francijā, varētu [..] tikt atmaksāti. Šim nolūkam ir nepieciešams atbilstošs pierādījums par nodokļu maksājumu apmēru. Attiecībā uz [..] faktiski maksājamiem nodokļiem attieksme pret personām ar dzīvesvietu šajā valstī un ārzemēs [..] viennozīmīgi ir vienāda".

III – Fakti, pamata tiesvedība un prejudiciālais jautājums

8.        Meridā kungs ir Francijas pilsonis un dzīvo Francijā. Līdz darba devēja uzteikumam viņš strādāja Francijas bruņotajos spēkos Vācijā. Pēc darba attiecību izbeigšanas Meridā kungs saņēma pagaidu papildu pabalstu saskaņā ar Sociālās apdrošināšanas koplīgumu. Maksājuma apmērs tika aprēķināts saskaņā ar Sociālās apdrošināšanas koplīgumu, t. i., no kādreizējās bruto samaksas tika atrēķināta Francijā faktiski saņemtā bezdarba pabalsta summa un fiktīvi aprēķinātie Vācijas algas nodokļi. Šādi aprēķinātais pagaidu papildu pabalsts ir apliekams ar nodokļiem Francijā atbilstoši Dubultās nodokļu uzlikšanas konvencijai kā ienākumi, un līdz ar to tas bija pakļauts Francijas nodokļu sistēmai.

9.        Tā kā Meridā kungs uzskatīja, ka fiktīvi aprēķinātu Vācijas algas nodokļu ieturēšana viņu nepieļaujami diskriminē salīdzinājumā ar darbiniekiem, kuru dzīvesvieta ir Vācijā, viņš cēla prasību pret Vācijas Federatīvo Republiku. Kompetentā Arbeitsgericht [Darba strīdu tiesa] un Landesarbeitsgerich t [Pavalsts Darba strīdu tiesa] prasību noraidīja. Pret Landesarbeitsgericht spriedumu Meridā kungs iesniedza kasācijas sūdzību Bundesarbeitsgericht [Federālajā Darba strīdu tiesā]. Tai radās šaubas par to, vai Sociālās apdrošināšanas koplīgums attiecībā uz pagaidu papildu pabalstu aprēķina veidu tādā gadījumā, kāds ir pamata prāvā, ir saderīgs ar Kopienu tiesībām par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Šī iemesla dēļ Bundesarbeitsgericht ar 2002. gada 27. jūnija lēmumu apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

"Vai tiek pārkāpts EKL 39. pants, ja, nosakot pagaidu pabalsta aprēķina bāzi TV SozSich [Sociālās apdrošināšanas koplīguma] 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā [TV SozSich 4. panta 3. punkta b) apakšpunkta otrajā teikumā] paredzētajā gadījumā, fiktīvi balstās uz Vācijas algas nodokli, kad bijušais darbinieks dzīvo un ir nodokļu maksātājs ārvalstīs?"

IV – Par prejudiciālo jautājumu

A –    Būtiski lietas dalībnieku apsvērumi

10.      Meridā kungs un Komisija uzskata, ka Francijā dzīvojošie pagaidu papildu pabalsta saņēmēji tiek netieši diskriminēti, ieturot fiktīvi aprēķinātus Vācijas algas nodokļus. Pagaidu pabalsta aprēķināšanas veida sekas ir tādas, ka šie saņēmēji kopumā saņem mazāku summu par to, ko viņiem kādreiz maksāja agrākais darba devējs. Pamatojoties uz dzīvesvietu Vācijā, Vācijas nodokļu tiesībām pakļautam darbiniekam no pagaidu papildu pabalsta netiek ieturētas citas summas kā vien fiktīvi aprēķināts Vācijas algas nodoklis un bezdarba pabalsta summas. Francijā dzīvojošie pagaidu pabalsta saņēmēji turpretim papildus ieturētam fiktīvi aprēķinātam Vācijas algas nodoklim no pagaidu papildu pabalsta maksā faktiskos Francijas nodokļus. Bet pagaidu papildu pabalsta mērķis ir pirmajā gadā pēc darba attiecību izbeigšanas arī turpmāk nodrošināt pilnu iepriekšējā darba devēja maksāto algu. Tas tiek nodrošināts saņēmējiem ar dzīvesvietu Vācijā. Pamatojoties uz Dubultās nodokļu uzlikšanas konvenciju, saņēmējiem ar dzīvesvietu Francijā turpretim ienākumiem vajadzētu būt lielākiem, jo darba devēja maksājumi vēl ir pakļauti Francijas algas nodokļiem. Bet pagaidu pabalsta bruto summas apmērs tiek tādējādi samazināts gan par fiktīvi aprēķinātu Vācijas algas nodokļu summu, gan arī par faktisko Francijas nodokļu summu. Šādu nostādīšanu neizdevīgākā stāvoklī nevar pamatot arī ar [nodokļu] pārvaldības vienkāršošanu. Saskaņā ar EKL 39. pantu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principu Kopienu tiesībās ar šādu pamatojumu nedrīkst ierobežot.

11.      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka pagaidu papildu pabalsta aprēķināšana, ieturot fiktīvi aprēķinātus Vācijas algas nodokļus, kā tas ir Meridā kunga gadījumā, nav diskriminējoša. Tā atsaucas jo īpaši uz [nodokļu] pārvaldības vienkāršošanas pamatiem un uz to, ka pagaidu papildu pabalsts nav turpmāka algas izmaksa bezdarba gadījumā. Mutvārdu procesā Vācijas valdības pārstāvis paskaidroja, ka drīzāk ir runa par Vācijas Federatīvās Republikas brīvprātīgu sociālo maksājumu citu valstu bijušajiem darbiniekiem, kas kalpo "pārkvalificēšanās procesa sociālam atbalstam" bezdarba gadījumā un ir "zināma palīdzība sociāla maksājuma formā". Pagaidu pabalsts tālab tiek aprēķināts vienādi visiem saņēmējiem. Kopienas tiesības neparedz prasību labvēlīgākai attieksmei pret pārrobežu darba ņēmēju salīdzinājumā ar šajā valstī dzīvojošiem darba ņēmējiem. Tiesas sēdē Vācijas Federatīvā Republika turklāt izklāstīja, ka pagaidu papildu pabalsts arī Vācijā dzīvojošiem saņēmējiem kā tāds pamatā vēl tiek aplikts ar nodokļiem. Tomēr iespējami uzliekamie nodokļi, aprēķinot pagaidu papildu pabalstu, tiek "neitralizēti", atbilstoši palielinot maksājumu. Šis noteikums neattiecas uz nodokļiem, ar kuriem pagaidu papildu pabalsts tiek aplikts Francijā.

B –    Vērtējums

1.      Par prejudiciālā jautājuma formulējumu

12.      Iesniedzējtiesa apšauba Sociālās apdrošināšanas koplīguma 4. panta 3. punkta b) apakšpunkta otrā teikuma saderīgumu ar EKL 39. pantu attiecībā uz to, ka koplīgumā noteiktā pagaidu papildu pabalsta "aprēķina bāzi" (acīmredzot domāta apmēra noteikšana) – arī attiecībā uz saņēmējiem ar dzīvesvietu Francijā – nosaka, ieturot fiktīvi aprēķinātu Vācijas algas nodokli. Tāpēc tā lūdz interpretēt EKL 39. pantu. Maksājumi, kas izriet no koplīguma, tādi kā pagaidu papildu pabalsts, tomēr ietilpst Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. punkta diskriminācijas aizlieguma piemērošanas jomā. Tiesa līdzīgos gadījumos līdz šim ir pārbaudījusi EK līgumu kopā ar Regulu Nr. 1612/68 un konstatējusi, ka Regula tuvāk paskaidro migrējošo darba ņēmēju tiesības, kas izriet no EKL 39. panta, runājot par pienākumiem, kuri izriet no darba attiecībām un/vai darba koplīguma. (3)

13.      Tādēļ piedāvāju pārformulēt prejudiciālo jautājumu šādi:

Vai EKL 39. pants un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. panta 4. punkts ir jāinterpretē tā, ka tie ir pretēji valsts darba koplīgumā noteiktajam, saskaņā ar kuru sociālā maksājuma, tāda kā "pagaidu papildu pabalsta", kas ir pamata prāvas priekšmets, apmērs tiek noteikts, saņēmējiem ar dzīvesvietu citā dalībvalstī, kuri arī tur ir nodokļu maksātāji, ņemot vērā fiktīvi aprēķinātus valsts nodokļu atvilkumus no kādreizējiem bruto ienākumiem, neskatoties uz to, ka no minētajiem saņēmējiem patieso darba attiecību laikā, pamatojoties uz Dubultās nodokļu uzlikšanas konvenciju, netika ieturēti valsts algas nodokļi?

2.      Par EKL 39. panta un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. daļas interpretāciju

a)      Par jautājumu par iespējamu diskrimināciju, pamatojoties uz faktisku dubultu aplikšanu ar nodokļiem

14.      Meridā kungs un Komisija saskata nepieļaujamu diskrimināciju apstāklī, ka, aprēķinot pagaidu pabalstu saņēmējiem ar dzīvesvietu Francijā, tiek ņemti vērā fiktīvi aprēķināti Vācijas algas nodokļi, neskatoties uz to, ka pagaidu pabalsts vēl tiek aplikts ar nodokļiem Francijā. No šī viedokļa acīmredzot ir arī uzdots iesniedzējtiesas jautājums saistībā ar nodokļu maksāšanas pienākumu Francijā.

15.      Šajā sakarā vispirms ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa nav pietiekami atspoguļojusi Sociālās apdrošināšanas koplīgumu, runājot par to kā iespējamo pamatu diskriminācijai. Vācijas Federatīvā Republika tikai tiesas sēdē, citējot attiecīgās koplīguma daļas un nesaņemot iebildumus, izklāstīja, ka arī Vācijā pagaidu papildu pabalsta saņēmējiem ir pienākums maksāt nodokļus, bet tie tiek atmaksāti, un šo atmaksāšanu var prasīt arī saņēmēji ar dzīvesvietu Francijā. Līdz ar to nepastāv Francijā dzīvojošu saņēmēju diskriminācija, ko Meridā kungs un Komisija savā argumentācijā acīmredzami pieņēma un ko iesniedzējtiesa uzskatīja par iespējamu, un kas izrietēja no it kā "dubultas" aplikšanas ar nodokļiem (teorētiski – Vācijā un faktiski – Francijā).

b)      Par jautājumu par iespējamu diskrimināciju, pamatojoties uz to, ka pagaidu pabalsta apmērs Francijā dzīvojošiem saņēmējiem neatbilst tai summai, ko viņiem maksāja agrākais darba devējs

16.      Aprēķinot pagaidu papildu pabalstu no individuālajiem bruto ieņēmumiem visiem saņēmējiem, t. i., neatkarīgi no dzīvesvietas Vācijā, tiek ņemti vērā fiktīvi aprēķināti Vācijas nodokļi, ar kuriem tiek aplikta līdzīga persona Vācijā. Līdz ar to Francijā dzīvojošie saņēmēji šajā sakarā nonāk neizdevīgākā situācijā nekā Vācijā dzīvojošie saņēmēji, jo pagaidu papildu pabalsta apmērs pirmajiem, atšķirībā no otrajiem, neatbilst summai, ko tiem maksāja agrākais darba devējs.

17.      Jautājums ir par to, vai tādējādi tiek pārkāpts EKL 39. pantā un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. daļā noteiktais netiešas diskriminācijas aizliegums.

18.      EKL 39. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. punkts aizliedz ne tikai diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkuras slēptās diskriminācijas formas, kas, piemērojot citus izšķiršanas kritērijus, faktiski vainagojas ar to pašu rezultātu. (4) Kā izriet no Tiesas judikatūras, valsts tiesību norma ir jāuzskata par netieši diskriminējošu gadījumos, kad tā nav objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo mērķi, ja tā savas iedabas dēļ var vairāk skart migrējošus darba ņēmējus nekā valsts darba ņēmējus un ja tāpēc pastāv risks, ka tā īpaši diskriminē migrējošus darba ņēmējus. (5)

19.      Kaut arī Sociālās apdrošināšanas koplīgums nenošķir pagaidu pabalsta saņēmējus pēc pilsonības, tomēr tam var būt atšķirīga ietekme atkarībā no tā, vai darba ņēmējs pagaidu papildu pabalsta saņemšanas laikā dzīvo Vācijā vai Francijā. Attiecīgās valsts pilsoņu dzīvesvieta tomēr biežāk atradīsies šajā valstī, nekā tas būs agrāk migrējošo darba ņēmēju gadījumā, līdz ar to šādam kritērijam ir tendence diskriminēt agrākos pārrobežu darba ņēmējus. (6) Tādējādi var būt runa par netiešas diskriminācijas gadījumu.

20.      Netieša diskriminācija rodas tad, ja salīdzināmām situācijām tiek piemērotas dažādas tiesību normas, vai arī tad, ja tā pati tiesību norma tiek piemērota dažādās situācijās un to nevar pamatot ar objektīvu atšķirību vai, attiecīgi, mērķi. (7) Normas, kas nosaka pagaidu pabalsta aprēķināšanas veidu, varētu pieskaitīt gadījumiem, kas vienu normu piemēro atšķirīgām situācijām.

21.      Tiesa netiešas diskriminācijas esamību lielākoties ir pamatojusi ar attiecīgā apstrīdētā pasākuma mērķi. (8)

22.      Saskaņā ar tiktāl pamatotajiem Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojumiem tiesas sēdē, pagaidu papildu pabalsta mērķis nav individuālā ienākumu līmeņa saglabāšana bezdarba gadījumā, bet gan valsts sociālās palīdzības nodrošināšana, kas nav atkarīga no darba attiecībām un kas kalpo sociālam atbalstam bezdarba gadījumā. Tas izriet no tā, ka maksājums tiek veikts nevis uz bijušā darba devēja, bet gan uz trešās personas, proti, Vācijas Federatīvās Republikas, rēķina, no tās līdzekļiem un nesaņemot nekādu atlīdzību.

23.      Ar šo mērķi, šķiet, pilnībā ir saderīga šī sociālā maksājuma vienota aprēķināšana salīdzināmiem saņēmējiem ar dzīvesvietu šajā valstī un ar dzīvesvietu citā dalībvalstī, t. i., šajā gadījumā – ņemot vērā fiktīvi aprēķinātu Vācijas algas nodokli.

24.      Proti, tas liek secināt, ka pagaidu papildu pabalsta apmērs saņēmējiem ar dzīvesvietu Francijā neatbilst bijušā darba devēja maksātās summas apmēram. Šī nomināli augstākā summa darba ņēmējiem ar dzīvesvietu Francijā tomēr bija tikai dabiskas sekas tam, ka viņu izpeļņa, pamatojoties uz Dubultās nodokļu uzlikšanas konvenciju, bija atbrīvota no Vācijas algas nodokļa.

25.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru šāda atšķirīgās dalībvalstīs dzīvojošu nodokļu maksātāju nostatīšana atšķirīgās situācijās atbilstoši Dubultās nodokļu uzlikšanas konvencijai ir saderīga ar Kopienu tiesībām tādā mērā, kādā tā pirmām kārtām izriet no atšķirīgām attiecīgo dalībvalstu nodokļu likmēm, kas ir attiecīgās dalībvalsts kompetencē. (9) No tā, ka atšķirīga attieksme, kā tas ir pamata prāvā, pret aktīviem darba ņēmējiem ar dzīvesvietu Vācijā vai Francijā ir saderīga ar Kopienu tiesībām, tomēr nevar secināt, ka tā ir jāievēro, arī aprēķinot valsts sociālo maksājumu, kas nav atkarīgs no darba devēja un kura mērķis ir sniegt sociālu atbalstu bezdarba gadījumā.

26.      Līdz ar to ir jākonstatē, ka EKL 39. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. punkts neaizliedz aprēķināt pagaidu papildu pabalstu atbilstoši Sociālās apdrošināšanas koplīgumam darba ņēmējiem ar dzīvesvietu Francijā, vadoties pēc tā, ka pagaidu papildu pabalsts ir valsts sociālais maksājums, kas nav atkarīgs no darba devēja un kura mērķis ir sniegt sociālu atbalstu bezdarba gadījumā.

V –    Secinājumi

27.      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

EKL 39. pants un 7. panta 4. punkts Padomes Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā ir jāinterpretē tā, ka šīm normām nav pretējs valsts regulējums koplīgumā, saskaņā ar kuru sociālā maksājuma, tāda kā "pagaidu papildu pabalsta", apmērs, kas ir pamata prāvas priekšmets, saņēmējiem ar dzīvesvietu citā dalībvalstī, kuri arī tur ir nodokļu maksātāji, tiek noteikts, ņemot vērā fiktīvi aprēķinātus valsts algas nodokļus no iepriekšējās bruto izpeļņas, neskatoties uz to, ka no minētajiem saņēmējiem patieso darba attiecību laikā, pamatojoties uz Dubultās nodokļu uzlikšanas konvenciju, netika ieturēti valsts algas nodokļi, tad, ja citā dalībvalstī pagaidu papildu pabalstam uzliktais nodoklis tiek atmaksāts tieši tāpat kā šajā valstī iespējami uzlikts nodoklis.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 257, 2. lpp.

3 – 1990. gada 8. maija spriedums lietā 175/88 Biehl (Slg. 1990, I-1779. lpp.), 1994. gada 23. februāra spriedums lietā C-419/92 Scholz (Slg.1994, I-505. lpp.) un 1998. gada 15. janvāra spriedums lietā C-15/96 Schöning-Kougebetopoulou (Slg.1998, I-47. lpp.).

4 – 1974. gada 12. februāra spriedums lietā 152/73 Sotgiu (Slg.1974, 153. lpp., 11. punkts), 1996. gada 23. maija spriedums lietā C-237/94 O’Flynn (Slg. 1996, I-2617. lpp., 17. punkts) un 1997. gada 27. novembra spriedums lietā C-57/96 Meints (Slg.1997, I-6689. lpp., 44. punkts).

5 – 1996. gada 12. septembra spriedums lietā C-278/94 Komisija/Beļģija (Slg.1996, I-4307. lpp.) un lietā O’Flynn (minēts iepriekš 4. zemsvītras piezīmē).

6 – Spriedumi Meints (minēts iepriekš 4. zemsvītras piezīmē) un 1998. gada 24. septembra spriedums lietā C-35/97 Komisija/Francija (Slg. 1998, I-5325. lpp.).

7 – Skat. jo īpaši par ārvalstnieku aplikšanu ar nodokļiem, spriedumu lietā C-279/93 Schumacker (Slg. 1995, I-225. lpp.), 1995. gada 11. augusta spriedumu lietā C-80/94 Wielockx (Slg. 1995, I-2493. lpp.), 1996. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-107/94 Asscher (Slg.1996, I-3089. lpp.) un 1999. gada 14. septembra spriedumu lietā C-391/97 Gschwind (Slg. 1999, I-5451. lpp., 21. un turpmākie punkti); bez tam arī spriedumu lietā Meints (minēts iepriekš 4. zemsvītras piezīmē, 45. punkts) un spriedumu lietā O’Flynn (minēts iepriekš 4. zemsvītras piezīmē, 20. punkts).

8 – Skat., piemēram, jaunāko Tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-4/02 un C-5/02 Schönheit un Becker, Krājumā vēl nav publicēts, 84. un 95.  punkts.

9 – 1998. gada 12. maija spriedums lietā C-336/96 Gilly (Slg.1998, I-2793. lpp.) un 2002. gada 12. decembra spriedums lietā C-385/00 de Groo (Slg. 2002, I-11819. lpp.).