Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-472/03

Staatssecretaris van Financiën

pret

Arthur Andersen & Co. Accountants c.s.

(Hoge Raad der Nederlanden lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sestā PVN direktīva – 13. panta B daļas a) punkts – Tādu ar apdrošināšanu saistītu pakalpojumu atbrīvojums, ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti – Dzīvības apdrošināšana – “Back office” darbības

Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumi, sniegti 2005. gada 12. janvārī  

Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2005. gada 3. martā  

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Sestajā direktīvā paredzētie atbrīvojumi no nodokļa – Atbrīvojums attiecībā uz tādiem ar apdrošināšanu saistītiem pakalpojumiem, ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti – Jēdziens – “Back office” darbības, kas izpaužas kā palīdzība apdrošināšanas uzņēmumam tā darbību veikšanā – Izslēgšana

(Padomes Direktīvas 77/388 13. panta B daļas a) punkts)

Sestās direktīvas 77/388 13. panta B daļas a) punkts, kas attiecas uz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darījumu – ieskaitot atsevišķus ar šiem darījumiem saistītus pakalpojumus – atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa, ir interpretējams tādā veidā, ka “back office” darbības, kas izpaužas, par samaksu sniedzot pakalpojumus apdrošināšanas uzņēmumam, nav ar apdrošināšanas darījumiem saistīti pakalpojumi, ko veic apdrošināšanas mākleris vai apdrošināšanas aģents minētās normas nozīmē.

Ciktāl, pirmkārt, minētajiem pakalpojumiem ir sava specifika, piemēram, attiecībā uz starpniecības atlīdzības (komisijas) noteikšanu un izmaksu apdrošināšanas aģentiem, saziņas uzturēšanu ar apdrošināšanas aģentiem, ar pārapdrošināšanu saistīto jautājumu pārvaldību, kā arī informācijas sniegšanu apdrošināšanas aģentiem un nodokļu administrācijai, un ciktāl, otrkārt, apdrošināšanas aģenta uzdevumu būtisko aspektu, piemēram, potenciālo apdrošināšanas ņēmēju meklēšanas un starpniecības attiecību nodibināšanā ar apdrošinātāju nav, attiecīgās darbības ir jāaplūko kā sadarbības forma, kuras mērķis ir palīdzēt apdrošināšanas uzņēmumam veikt darbības, kuras principā jāuzņemas šim uzņēmumam, vienlaikus neesot līgumiskās attiecībās ar apdrošinātajiem, un atbilst daļai apdrošināšanas uzņēmuma darbību, nevis pakalpojumiem, ko sniedz apdrošināšanas aģents.

(sal. ar 35., 36., 38. un 39. punktu un rezolutīvo daļu)




TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2005. gada 3. martā (*)

Sestā PVN direktīva – 13. panta B daļas a) punkts – Tādu ar apdrošināšanu saistītu pakalpojumu atbrīvojums, ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti – Dzīvības apdrošināšana – “Back office” darbības

Lieta C-472/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 7. novembrī un Tiesā reģistrēts 2003. gada 12. novembrī, tiesvedībā

Staatssecretaris van Financiën

pret

Arthur Andersen & Co. Accountants c.s.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), N. Kolnerika [N. Colneric], K. Šīmans [K. Schiemann] un E. Juhāss [E. Juhász],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretāre M. F. Kontē [M.-F. Contet], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 11. novembrī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Arthur Andersen & Co. Accountants c.s. vārdā – R. Foss [R. Vos] un P. J. B. H. Shreifers [P. J. B. G. Schrijver], advocaten,

–       Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un N. A. J. Bels [N. A. J. Bel], pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un A. Veimārs [A. Weimar], kā arī L. Strēma-van Līra [L. Ström-van Lier], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 12. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz 13. panta B daļas a) punkta interpretāciju Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

2       Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar prāvu, kas uzsākta sakarā ar Staatssecretaris van Financiën (Nīderlandes valsts sekretāra finanšu jautājumos) atteikumu atbrīvot no pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) “back office” darbības, ko dzīvības apdrošināšanas nozarē veic sabiedrība Arthur Andersen & Co. Accountants c.s. (turpmāk tekstā – “atbildētāja”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       Atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 1. punktam nodokļa maksātājs ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru šī paša panta 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

4       Tā paša panta 4. punktā ir paredzēts, ka vārda “patstāvīgi” lietojums 1. punktā atbrīvo no nodokļa nodarbinātas un citas personas, ciktāl tās ar darba devēju saista darba līgums vai jebkādas citas juridiskas saites, kas rada darba devēja un darba ņēmēja attiecības saistībā ar darba apstākļiem, atalgojumu un darba devēja atbildību.

5       Sestās direktīvas 13. panta B daļa nosaka:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

a)      apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darījumus, ieskaitot saistītus pakalpojumus, ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti.

[..]”

6       2. pants Padomes 1976. gada 13. decembra Direktīvā 77/92/EEK par pasākumiem, lai veicinātu uzņēmējdarbības veikšanas brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvu īstenošanu apdrošināšanas aģentu un brokeru darbības jomā (ex ISIC Group 630), un jo īpaši par pārejas posma pasākumiem attiecībā uz šo darbības jomu (OV 1977, L 26, 14. lpp.), redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad iestājās faktiskie apstākļi, paredzēja:

“1. Direktīvu piemēro šādām darbībām, kas ietvertas Uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumu atcelšanas vispārējās programmas III pielikuma ex ISIC Group 630:

a)      tādu personu profesionālā darbība, kuras, pilnīgi brīvi izvēloties uzņēmumu, saved kopā, ar mērķi apdrošināt vai pārapdrošināt, personas, kas vēlas saņemt apdrošināšanu vai pārapdrošināšanu, un apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas uzņēmumus, veic sagatavošanas darbu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas līgumu noslēgšanai un, vajadzības gadījumā, piedalās šādu līgumu izpildē un veikšanā, jo īpaši prasības gadījumā [jo īpaši, ja iestājas apdrošināšanas gadījums];

b)      tādu personu profesionālā darbība, kurām vairākos līgumos ir uzdots vai kuras ir pilnvarotas rīkoties viena vai vairāku apdrošināšanas uzņēmumu vārdā un uzdevumā vai tikai uzdevumā, ievadot, ierosinot un veicot sagatavošanas darbu apdrošināšanas līgumu slēgšanai vai slēdzot apdrošināšanas līgumus, vai piedaloties šādu līgumu izpildē un veikšanā, jo īpaši prasības gadījumā [jo īpaši, ja iestājas apdrošināšanas gadījums];

[..].

2. Šo direktīvu jo īpaši piemēro darbībām, ko dalībvalstīs parasti raksturo šādi:

[..]

b)      šā panta 1. panta [1. punkta] b) apakšpunktā minētās darbības:

[..]

–      Nīderlandē:

–      Gevolmachtigd agent,

–      Verzekeringsagent

[..].”

 Valsts tiesiskais regulējums

7       Wet op de omzetbelasting 1968 (1968. gada likuma par apgrozījuma nodokli) 11. pants paredz:

“1.      Apstākļos, ko vispārēja pasākumā veidā nosaka pārvaldes iestāde, no [šī] nodokļa ir atbrīvot[a]:

[..]

k)      apdrošināšana un pakalpojumi, ko veic apdrošināšanas aģenti.”

 Prāvas rašanās fakti un prejudiciālais jautājums

8       Laikā, kad iestājās faktiskie apstākļi pamata lietā, atbildētāja, kas izveidota Roterdamā (Nīderlande), bija saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta [privāta] sabiedrība, kuras nosaukums bija Andersen Consulting Management Consultants (turpmāk tekstā – “ACMC”).

9       1997. gada 26. maijā Royal Nederland Verzekeringsgroep NV, Universal Leven NV (turpmāk tekstā – “UL”), sabiedrība, kas, pateicoties apdrošināšanas aģentiem, aktīvi darbojas dzīvības apdrošināšanas tirgū, noslēdza sadarbības līgumu ar ACMC, kurā bija paredzēts, ka pēdējā UL uzdevumā veic dažādas darbības, kas šajā līgumā atzītas par “back office” darbībām. ACMC uzticēja minēto darbību izpildi savai nodaļai Accenture Insurance Services (turpmāk tekstā – “AIS”), kas atrodas tajā pašā ēkā, kur UL.

10     Rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu attiecīgās “back office” darbības ir raksturotas šādi: apdrošināšanas pieteikumu pieņemšana, līgumu un tarifu grozījumu izskatīšana, polišu izdošana, pārvaldība un atcelšana, apdrošināšanas gadījumu pārvaldība, starpniecības atlīdzības (komisijas) noteikšana un izmaksa apdrošināšanas aģentiem, informācijas tehnoloģijas organizēšana un pārvaldība, informācijas sniegšana UL un apdrošināšanas aģentiem, ziņojumu sagatavošana apdrošināšanas ņēmējiem un trešām personām, piemēram, Fiscale Inlichtingen- en Opsporingsdienst (Nodokļu informācijas un inspekcijas dienests). Ja informācija, ko sniedzis apdrošināšanas pieteikuma iesniedzējs, liecina, ka nepieciešams veikt medicīnisku pārbaudi, tad lēmumu uzņemties risku pieņem UL, bet pretējā gadījumā šo lēmumu pieņem ACMC, un tas ir saistošs UL. AIS ir atbildīgs gandrīz par visu saziņu ar apdrošināšanas aģentiem.

11     UL rīcībā ir darbinieki, kas atbilst 2,9 pilnām darba slodzēm (turpmāk tekstā – “PDS”), kamēr AIS “back office” darbības veic 17 PDS. AIS darbiniekiem ir izglītība dzīvības apdrošināšanā.

12     Sadarbības līgums paredz divu komiteju, proti “Review Committee” un “Operating Committee” izveidi, kuru sastāvā ir UL un ACMC pārstāvji un kuru uzdevums ir izvērtēt UL un ACMC sadarbību, raudzīties, lai tiktu ievēroti sadarbības noteikumi, plānot “back office” darbības, apspriest apdrošināšanas attīstības virzienus un to ietekmi uz šīm darbībām, kā arī izšķirt iespējamos strīdus, kas attiecas uz minēto līgumu. Līgums paredz “Service manager” un “Operational manager” iecelšanu, kuru uzdevums ir nodrošināt UL un AIS ikdienas sadarbību, lai garantētu “back office” darbību efektivitāti. Līgumā ir ietverta ekskluzivitātes klauzula, saskaņā ar kuru ACMC ir aizliegts attiecībā uz trešām personām veikt “back office” darbības, kas pielīdzināmas darbībām, ko ACMC veic UL labā. Saistībā ar šīm “back office” darbībām līgumā ir paredzēta atlīdzība, ko aprēķina pēc izpildāmo apdrošināšanas līgumu kopuma un iekasētajām prēmijām, kā arī minimālā atlīdzība.

13     Deklarācijā par 1998. gada septembri atbildētāja norādīja, ka ir samaksājusi apgrozījuma nodokli NLG 10 000 apmērā. Šī summa atbilst atlikumam, kas vienāds ar starpību, no vienas puses, starp apgrozījuma nodokli, kuru nosaka pēc atlīdzības, kas aprēķināta UL par “back office” darbībām, kas veiktas minētajā laika posmā, un, no otras puses, apgrozījuma nodokli, kuru atskaita šajā postenī.

14     Uzskatot, ka par “back office” darbībām, kas tiek veiktas UL labā, apgrozījuma nodoklis nav jāmaksā, atbildētāja vērsās pie kompetentā inspektora ar mērķi saņemt atpakaļ NLG 10 000; šajā jautājumā atbildētājai tika atteikts. Atbildētāja cēla prasību pret šo atteikumu Gerechtshof te ’s-Gravenhage [Hāgas Apelācijas tiesā] (Nīderlande), kas 2001. gada 23. oktobra spriedumā apmierināja atbildētājas prasību. Šī tiesa atzina, ka UL un ACMC sadarbības nolūks ir bijis apvienot abu sabiedrību pieredzi vienotam mērķim, tas ir, kopīgi vadīt apdrošināšanas uzņēmumu. Tādējādi, pēc minētās tiesas uzskatiem, darbības, ko ACMC veic UL labā, nevar aplūkot kā saimniecisku pakalpojumu sniegšanu, uz ko attiecas apgrozījuma nodoklis.

15     Nīderlandes valsts sekretārs finanšu jautājumos iesniedza kasācijas sūdzību par Gerechtshof te ’s-Gravenhage spriedumu Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākajā tiesā]. Atbildētāja iesniedza pretsūdzību.

16     Hoge Raad der Nederlanden uzskata, ka uz apstrīdētajām darbībām nevar attiecināt atbrīvojumu no PVN kā uz apdrošināšanas darbībām. Šajā sakarā tā norāda, ka, pirmkārt, no lietas materiāliem un Gerechtshof te ’s-Gravenhage secinājumiem izriet, ka UL viena pati uzņemas risku, kas saistīts ar apdrošināšanas darbību veikšanu, un, otrkārt, apdrošināšanas līgumi tiek parakstīti UL, nevis ACMC vārdā.

17     Turpretim Hoge Raad der Nederlanden izvirza jautājumu par to, kā jāsaprot jēdziens “pakalpojum[i], ko veic apdrošināšanas aģents” Sestās direktīvas 13. panta B daļas a) punkta nozīmē. Tā atzīst, ka atsevišķu pazīmju, kas raksturo šo jēdzienu, piemēram, obligāta tieša saikne starp nodokļu maksātāju un apdrošinātajiem, šajā gadījumā trūkst. Tomēr Hoge Raad der Nederlanden piebilst, ka apstrīdētās darbības veido ar apdrošināšanas darījumiem saistītus pakalpojumus, kuros ACMC lielā mērā iesaistās kā starpnieks. Kā norāda minētā tiesa, ACMC vispirms patstāvīgi darbojas kā starpnieks starp apdrošināšanas aģentiem un UL, izskatot apdrošināšanas pieteikumus, ko ACMC nosūtījis UL, un visbiežāk tos noformējot UL vārdā, un tad – kā starpnieks starp UL un apdrošināšanas ņēmējiem – UL vārdā vēršoties pie minētajiem apdrošināšanas ņēmējiem līguma darbības laikā un tā laušanas gadījumā.

18     Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai gadījumā, ja nodokļu maksātājs ar (dzīvības) apdrošināšanas sabiedrību noslēdz tādu līgumu, kāds ir līgums starp ACMC un UL, kas paredz, ka minētais nodokļu maksātājs par zināmu atlīdzību un ar apdrošināšanas jomā diplomētu un pieredzējušu darbinieku palīdzību veiks lielāko daļu faktisko darbību, kuras saistītas ar apdrošināšanas darījumiem – to skaitā neapšaubāmi pieņems tādus lēmumus, kas apdrošināšanas sabiedrībai ir saistoši attiecībā uz līgumu slēgšanu un apdrošināšanas aģentiem un – attiecīgā gadījumā – uz līgumu uzskaiti, kas noslēgti ar apdrošinātajiem, ja apdrošināšanas līgumi tiek slēgti apdrošināšanas sabiedrības vārdā un tā uzņemas ar tiem saistīto risku – tad darbības, kuras minētais nodokļu maksātājs veic, pildot šo līgumu, ietilpst jēdzienā “ar šiem darījumiem saistīt[i] pakalpojum[i], ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti”, kurš paredzēts Sestās direktīvas 13. panta B daļas a) punktā?”

19     2004. gada 5. janvāra vēstulē iesniedzējtiesa jautāja lietas dalībniekiem, vai tie uzskata, ka Tiesas 2003. gada 20. novembra spriedums lietā C-8/01 Taksatorringen (Recueil, I-13711. lpp.) ir pamats atsaukt prejudiciālo jautājumu. 2004. gada 11. februāra vēstulē, uzklausījusi lietas dalībnieku viedokļus šajā jautājumā, iesniedzējtiesa norādīja, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tā atstāj spēkā.

 Par prejudiciālo jautājumu

20     Vispirms jānoraida atbildētājas rakstveida apsvērumos ietvertais apgalvojums, ka starp ACMC un UL pastāv pakļautības attiecības, kas izslēdz iespēju apstrīdētajām darbībām piemērot PVN atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 4. punktam.

21     Šajā normā minētie jēdzieni “nodarbināta persona” [“darbinieks”] un “darba devējs” liecina, ka nodokļi netiek piemēroti sakarā ar darba tiesiskajām attiecībām, kādu starp ACMC un UL acīmredzami nav.

22     Turklāt, kā izklāstīts nolēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un ko atbildētāja nav apstrīdējusi, ACMC nav nekādu līgumisku attiecību ar apdrošināšanas ņēmējiem, jo apdrošināšanas līgumi ir parakstīti UL vārdā. Tāpēc iesniedzējtiesa pamatoti uzskata, ka ACMC darbības nav apdrošināšanas darījumi Sestās direktīvas 13. panta B daļas a) punkta nozīmē (šajā sakarā skat. 2001. gada 8. marta spriedumu lietā C-240/99 Skandia, Recueil, I-1951. lpp., 41. un 43. punkts).

23     Tādēļ Tiesai šajā lietā tiek lūgts interpretēt tikai jēdzienu “ar šiem apdrošināšanas darījumiem saistīt[i] pakalpojum[i], ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti”, kurš paredzēts Sestās direktīvas 13. panta B daļas a) punktā, un precizēt, vai šis jēdziens, kas minētajā direktīvā nav definēts, ietver tādas darbības, par kādām ir pamata prāva.

24     Jāatgādina, ka termini, kas lietoti, lai raksturotu atbrīvojumus, kuri noteikti Sestās direktīvas 13. pantā, ir interpretējami šauri, jo šie atbrīvojumi ir atkāpe no vispārējā principa, ka PVN tiek piemērots katram pakalpojumam, ko nodokļu maksātājs sniedz par atlīdzību (iepriekš minētie spriedumi lietā Skandia, 32. punkts, un Taksatorringen, 36. punkts).

25     Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka minētie atbrīvojumi Kopienu tiesībās ir neatkarīgi jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN režīma piemērošanā dažādās dalībvalstīs un attiecībā uz kuriem ir jāaplūko kopējā PVN sistēma (iepriekš minētais spriedums lietā Skandia, 23. punkts).

26     Šajā gadījumā atbildētāja uzsver to, ka sabiedrības AIS darbiniekiem, kurai ACMC bija uzticējis apstrīdētās darbības, ir pieredze dzīvības apdrošināšanas jomā un ka minētās darbības ir saistītas ar apdrošināšanas darījumiem.

27     Tomēr, kā atbildētāja pati atzina tiesas sēdē, ar šiem diviem elementiem nepietiek, lai ACMC uzskatītu par apdrošināšanas aģentu. Ir jāpārbauda arī tas, vai apstrīdētās darbības atbilst apdrošināšanas aģenta darbībām.

28     Atbildētāja apgalvo, ka šajā gadījumā tā ir. Tā piebilst, ka ACMC ir tiesiskas attiecības gan ar apdrošinātāju – UL, gan ar apdrošināšanas ņēmējiem un labuma guvējiem.

29     Šajā sakarā jāmin, ka saskaņā ar norādēm, kas sniegtas nolēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, ACMC, veicot darbības, saista ekskluzivitātes klauzula UL labā (skat. šī sprieduma 12. punktu). Tātad ACMC nav izvēles brīvības, kāda piemīt apdrošinātājam, kas raksturīga profesionālajai darbībai, kura izklāstīta Direktīvas 77/92 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā un kura atbilst apdrošināšanas māklera darbībai.

30     Atbildētāja norāda, ka ACMC darbības ir identiskas “gevolmachtigd agent” (pilnvarota aģenta) darbībām, kas minētas Direktīvas 77/92 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā; minētā panta 1. punkta b) apakšpunktā raksturotas šīs darbības. Tiesas sēdē atbildētāja vērsa uzmanību uz to, ka ACMC, gan parakstot līgumu, gan to pildot, spēja radīt UL saistības pret apdrošināšanas ņēmējiem un labuma guvējiem.

31     Šajā sakarā jāatgādina, ka attiecībā uz Sesto direktīvu ir nospriests, ka profesionālā darbība, kas raksturota Direktīvas 77/92 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, “ietver pilnvaras radīt apdrošinātājam saistības pret apdrošināto, kam iestājies apdrošināšanas gadījums” (iepriekš minētais spriedums lietā Taksatorringen, 45. punkts).

32     Tomēr, kā secinājumu 31. punktā uzsver ģenerāladvokāts, no šīs judikatūras nevar secināt, ka spēja radīt saistības apdrošinātājam ir noteicošais kritērijs, lai atzītu apdrošināšanas aģenta statusu Sestās direktīvas 13. panta B daļas a) punkta nozīmē. Šī statusa atzīšana liek aplūkot apstrīdēto darbību saturu.

33     Šajā sakarā, neatkarīgi no tā, vai saistībā ar šīm darbībām ACMC vienlaikus ir tiesiskas attiecības ar apdrošinātāju un apdrošināšanas ņēmējiem – judikatūrā šāda prasība ir izvirzīta apdrošināšanas aģenta statusa atzīšanai (iepriekš minētais spriedums lietā Taksatorringen, 44. punkts) – no norādēm, kas sniegtas nolēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un ko atbildētāja precizējusi rakstveida apsvērumos, ACMC uzdevumi ir izskatīt apdrošināšanas pieteikumus, novērtēt apdrošināmos riskus, izvērtēt nepieciešamību noteikt medicīnisku pārbaudi, lemt par to, vai uzņemties risku, ja šāda pārbaude nešķiet vajadzīga, izdot apdrošināšanas polises, veikt to pārvaldību un atcelt tās, kā arī izskatīt līgumu un tarifu grozījumus, iekasēt prēmijas, veikt apdrošināšanas gadījumu pārvaldību, noteikt un izmaksāt starpniecības atlīdzību (komisiju) apdrošināšanas aģentiem un nodrošināt saziņas uzskaiti ar apdrošināšanas aģentiem, lemt par pārapdrošināšanas jautājumiem un sniegt informāciju apdrošināšanas ņēmējiem, kā arī apdrošināšanas aģentiem, tāpat arī citām ieinteresētajām personām, piemēram, nodokļu iestādēm.

34     Ņemot vērā šīs norādes, nākas atzīt, ka, lai gan pakalpojumi, ko ACMC sniedz UL – kas nav apdrošināšanas darījumi Sestās direktīvas 13. panta B daļas a) punkta nozīmē (skat. šī sprieduma 22. punktu) – ir būtiski apdrošināšanas sabiedrības darbībā, tomēr tie nav pakalpojumi, kas raksturīgi apdrošināšanas aģentam.

35     Minētajiem pakalpojumiem ir sava specifika, piemēram, attiecībā uz starpniecības atlīdzības (komisijas) noteikšanu un izmaksu apdrošināšanas aģentiem, saziņas uzturēšanu ar apdrošināšanas aģentiem, ar pārapdrošināšanu saistīto jautājumu pārvaldību, kā arī informācijas sniegšanu apdrošināšanas aģentiem un nodokļu administrācijai, kas acīmredzami neietilpst apdrošināšanas aģenta darbībā.

36     Turklāt, kā Eiropas Kopienu Komisija uzsvēra rakstveida apsvērumos un kā ģenerāladvokāts norāda secinājumu 32. punktā, apdrošināšanas aģenta uzdevumu būtisko aspektu, piemēram, potenciālo apdrošināšanas ņēmēju meklēšanas un starpniecības attiecību nodibināšanā ar apdrošinātāju šajā gadījumā nav. No rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet – un atbildētāja to neapstrīd –, ka ACMC iesaistās, tikai sākot ar apdrošināšanas pieteikumu izskatīšanu, ko ACMC nosūta apdrošināšanas aģenti, ar kuru palīdzību UL veic Nīderlandes dzīvības apdrošināšanas tirgus izpēti.

37     Kā Komisija apgalvoja rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē, sadarbības līgums, kas noslēgts starp ACMC un UL, ir jāaplūko kā apakšuzņēmuma līgums, saskaņā ar kuru ACMC nodod UL rīcībā cilvēkresursus un administratīvos līdzekļus, kā UL trūkst, tāpat ACMC sniedz UL virkni pakalpojumu, lai palīdzētu izpildīt uzdevumus, kas raksturīgi apdrošinātāja darbībai. Šajā sakarā, ņemot vērā iesniedzējtiesas precizējumus, ir svarīgi norādīt, ka UL darbinieki atbilst tikai 2,9 pilnām darba slodzēm, kamēr AIS “back office” darbības veic 17 PDS, un ka AIS un UL darbinieki kopīgi strādā vienā ēkā.

38     Tādējādi pakalpojumi, ko ACMC sniedz UL, ir jāaplūko kā sadarbības forma, kuras mērķis ir par samaksu palīdzēt UL veikt darbības, kuras principā jāuzņemas UL, vienlaikus neesot līgumiskās attiecībās ar apdrošinātajiem. Šādas darbības atbilst daļai UL darbību, nevis pakalpojumiem, ko sniedz apdrošināšanas aģents (pēc analoģijas skat. 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-235/00 CSC Financial Services, Recueil, I-10237. lpp., 40. punkts).

39     Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas a) punkts ir interpretējams tādā veidā, ka “back office” darbības, kas izpaužas, par samaksu sniedzot pakalpojumus apdrošināšanas uzņēmumam, nav ar apdrošināšanas darījumiem saistīti pakalpojumi, ko veic apdrošināšanas mākleris vai apdrošināšanas aģents minētās normas nozīmē.

 Par tiesāšanās izdevumiem

40     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, ko izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies sakarā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai, izņemot tādus izdevumus, kas radušies lietas dalībniekiem, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

13. panta B daļas a) punkts Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, ir interpretējams tādā veidā, ka “back office” darbības, kas izpaužas, par samaksu sniedzot pakalpojumus apdrošināšanas uzņēmumam, nav ar apdrošināšanas darījumiem saistīti pakalpojumi, ko veic apdrošināšanas mākleris vai apdrošināšanas aģents minētās normas nozīmē.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – holandiešu.