Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-533/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Eiropas Savienības Padomi

Regula (EK) Nr. 1798/2003 – Direktīva 2003/93/EK – Juridiskā pamata izvēle

Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [Juliane Kokott] secinājumi, sniegti 2005. gada 2. jūnijā 

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 26. janvārī 

Sprieduma kopsavilkums

Tiesību aktu tuvināšana — EKL 95. pants — Piemērošanas joma

(EKL 93. pants, EKL 94. pants un EKL 95. pants, Padomes Regula Nr. 1798/2003, Padomes Direktīva 2003/93)

EKL 95. panta 2. punktā minētais jēdziens “fiskāli noteikumi” ietver ne tikai visas nodokļu jomas, neizšķirot attiecīgo nodokļu vai nodevu veidus, bet arī visus šīs nozares aspektus gan attiecībā uz materiālajām, gan procesuālajām normām.

Šajā sakarā gan Regulas Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā un Regulas Nr. 218/92 atcelšanu, kas pieņemta, balstoties uz EKL 93. pantu, gan arī Direktīvas 2003/93, ar ko groza Direktīvu 77/799, kas attiecas uz dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpējo palīdzību tiešu un netiešu nodokļu piemērošanas jomā un kas pieņemta, balstoties uz EKL 93. pantu un EKL 94. pantu, mērķis un saturs ir procesuālo noteikumu nodokļu jomā tuvināšana.

Līdz ar to EKL 95. panta 1. punkts nav pareizs juridiskais pamats Regulas Nr. 1798/2003 un Direktīvas 2003/93 pieņemšanai.

(sal. ar 47., 59., 60. un 62.–64. punktu)




TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2006. gada 26. janvārī (*)

Regula (EK) Nr. 1798/2003 – Direktīva 2003/93/EK – Juridiskā pamata izvēle

Lieta C-533/03

par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. pantam,

ko 2003. gada 19. decembrī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv R. Liāls [R. Lyal], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. M. Kolerta [A.-M. Colaert] un E. Karlsone [E. Karlsson], pārstāves,

atbildētāja,

ko atbalsta:

Īrija, ko pārstāv D. O'Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz E. Kolinss [A. Collins], SC, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Portugāles Republika, ko pārstāv L. Fernandišs [L. Fernandes], pārstāvis,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāve, kam palīdz D. Vaijats [D. Wyatt], QC, kas norādīja adresi Luksemburgā,

personas, kas iestājušās lietā.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], P. Kūris [P. Kūris] un Dž. Arestis [G. Arestis],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 2. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesai, pirmkārt, atcelt Padomes 2003. gada 7. oktobra Regulu (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā un Regulas (EEK) Nr. 218/92 atcelšanu (OV L 264, 1. lpp.), kā arī Padomes 2003. gada 7. oktobra Direktīvu 2003/93/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 77/799/EEK, kas attiecas uz dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpējo palīdzību tiešu un netiešu nodokļu piemērošanas jomā (OV L 264, 23. lpp.; turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie akti”), un, otrkārt, saglabāt šo divu aktu radītās sekas līdz brīdim, kad stāsies spēkā akti, kas tos aizstās un kas tiks pieņemti, balstoties uz pareizu juridisko pamatu.

2       Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 8. jūnija rīkojumu Īrijai, Portugāles Republikai un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika ļauts iestāties lietā, atbalstot Eiropas Savienības Padomes, kas lūdz Tiesai noraidīt prasību, prasījumus.

 Prāvas priekšvēsture un atbilstošās tiesību normas

3       Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīva 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo nodokļu jomā, dažu akcīzes nodokļu jomā un nodokļu piemērošanā apdrošināšanas prēmijām (OV L 336, 15. lpp.) atbilstoši tās 1. panta 1. punktam paredz dalībvalstu kompetento iestāžu apmaiņu ar jebkuru informāciju, kas var tām palīdzēt pareizi aprēķināt ienākuma nodokļus un kapitāla nodokļus. Saskaņā ar šīs direktīvas 2.–4. pantu informācijas apmaiņa atkarībā no gadījuma notiek, saņemot lūgumu vai automātiski, vai arī spontāni. Tomēr atbilstoši minētās direktīvas 8. pantam šī direktīva neuzliek pienākumu veikt izmeklēšanu vai sniegt informāciju, ja dalībvalstij, kas varētu informāciju sniegt, tās likumi vai administratīvā prakse neļauj veikt izmeklēšanu vai arī vākt vai izmantot šo informāciju pašai saviem nolūkiem.

4       Padomes 1992. gada 27. janvāra Regula (EEK) Nr. 218/92 par administratīvu sadarbību netiešo nodokļu jomā (PVN) (OV L 24, 1. lpp.) paredz izveidot sistēmu, kurā dalībvalstu nodokļu iestādes apmainītos ar informāciju par darījumiem Kopienas iekšienē, lai izvairītos no krāpšanas iespējām, kas ir saistītas ar fiskālās kontroles atcelšanu uz iekšējām robežām.

5       2001. gada 18. jūnijā Komisija iesniedza Padomei Eiropas Parlamenta un Padomes regulas par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļa jomā priekšlikumu (OV C 270 E, 87. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas, kas groza Direktīvu 77/799, priekšlikumu (OV C 270 E, 96. lpp.). Šie priekšlikumi, kuru mērķis bija konsolidēt un nostiprināt noteikumus par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) jomā, kas ir minēti šajā direktīvā un Regulā Nr. 218/92, izslēgt PVN no minētās direktīvas piemērošanas jomas un tajā iekļaut nodokļus apdrošināšanas prēmijām, bija balstīti uz EKL 95. pantu.

6       2002. gada 6. februārī Eiropas Parlaments pirmajā lasījumā atbalstīja minēto regulas priekšlikumu ar nosacījumu, ka tas tiks nedaudz grozīts (OV C 284, 178. lpp.).

7       Padome grozīja minētos priekšlikumus un nolēma mainīt juridisko pamatu, jo priekšlikumi attiecās uz nodokļu jautājumiem un līdz ar to tie var tikt pieņemti, tikai balstoties uz EKL 93. un 94. pantu. Tādēļ no jauna notika apspriede ar Parlamentu. Tas ar 2003. gada 2. septembra rezolūciju apstiprināja, ka pareizais juridiskais pamats šo abu aktu pieņemšanai ir EKL 95. pants.

8       2003. gada 7. oktobrī Padome, balstoties uz EKL 93. pantu, pieņēma Regulu Nr. 1798/2003 un, balstoties uz EKL 93. un 94. pantu, Direktīvu 2003/93.

9       Pēc minētās regulas pieņemšanas Komisija lika ierakstīt Padomes minētajā datumā notikušās sēdes protokolā paziņojumu, ka tā “pieņem zināšanai, ka Padome ir vienprātīgi pieņēmusi tekstu regulai par administratīvu sadarbību PVN jomā, kas balstīta uz Līguma 93. pantu, un direktīvai par savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā, kas balstīta uz Līguma 93. un 94. pantu; tā atkārtoti apstiprina savu nostāju, kas atbilst sākotnējam priekšlikumam, ka Līguma 95. pantam būtu jākalpo par juridisko pamatu, un atgādina, ka Regulas un Direktīvas galvenais mērķis nav saskaņot fiskālos noteikumus, bet gan paredzēt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm”.

10     Regulas Nr. 1798/2003 pirmo piecu apsvērumu redakcija ir šāda:

“(1)      Nodokļu nemaksāšana [krāpšana nodokļu jomā] un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kas notiek vairāk nekā vienā dalībvalstī, rada zaudējumus budžetā un pārkāpj taisnīgas nodokļu uzlikšanas principu, kā arī var izraisīt kapitāla plūsmu un konkurences apstākļu traucējumus. Tādēļ tie ietekmē iekšējā tirgus darbību.

(2)      Lai apkarotu izvairīšanos no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksāšanas [krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā], vajadzīga katras dalībvalsts to iestāžu cieša sadarbība, kas ir atbildīgas par noteikumu piemērošanu šajā jomā.

(3)      Tādēļ nodokļu saskaņošanas pasākumiem, kas veikti, lai pilnībā izveidotu iekšējo tirgu, jāietver kopējas sistēmas izveide apmaiņai ar informāciju starp dalībvalstīm, kur dalībvalstu administratīvās iestādes sniegtu savstarpēju palīdzību un sadarbotos ar Komisiju, lai nodrošinātu pareizu PVN piemērošanu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, preču iegādei Kopienas iekšienē un preču importam.

(4)      Lai PVN sistēma varētu pareizi darboties, PVN kontroles nolūkos vajadzīga dažādu datu elektroniska uzglabāšana un nosūtīšana.

(5)      Skaidri jādefinē nosacījumi par katras dalībvalsts elektroniski uzglabātu datu apmaiņu un dalībvalstu tiešu piekļuvi šiem datiem. Uzņēmējiem jābūt piekļuvei atsevišķiem datiem, ja tas vajadzīgs viņu pienākumu izpildei.”

11     Regulas Nr. 1798/2003 1. pants paredz:

“1.      Šī regula paredz nosacījumus, ar kuriem dalībvalstu administratīvās iestādes, kas atbild par PVN likumu piemērošanu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, preču iegādei Kopienas iekšienē un preču importam, sadarbojas savā starpā un ar Komisiju, lai panāktu šo likumu ievērošanu.

Tālab šī regula paredz noteikumus un procedūras, lai dalībvalstu kompetentās iestādes varētu sadarboties un apmainīties ar informāciju, kas tām varētu palīdzēt pareizi aprēķināt PVN.

Šī regula paredz arī noteikumus un procedūras attiecībā uz elektronisku konkrētas informācijas apmaiņu, jo īpaši par PVN darījumiem Kopienas iekšienē.

Direktīvas 2002/38/EK [..] 4. pantā noteiktajam laika posmam tā paredz arī noteikumus un procedūras attiecībā uz elektronisku pievienotās vērtības nodokļa informācijas apmaiņu par elektroniski sniegtiem pakalpojumiem saskaņā ar īpašo režīmu, kas noteikts Direktīvas 77/388/EEK 26.c pantā, un arī attiecībā uz turpmāku informācijas apmaiņu un, ciktāl tas attiecas uz pakalpojumiem saskaņā ar minēto īpašo režīmu, attiecībā uz naudas pārskaitīšanu starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

2.      Šī regula neietekmē to, kā dalībvalstīs piemēro noteikumus par savstarpēju palīdzību krimināllietās.”

12     Atbilstoši minētās regulas 5. pantam:

“1.      Pieprasījuma saņēmēja iestāde 1. pantā minēto informāciju, ieskaitot jebkādu informāciju, kas attiecas uz kādu konkrētu gadījumu vai vairākiem konkrētiem gadījumiem, paziņo pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma.

2.      Lai nosūtītu šā panta 1. punktā minēto informāciju, pieprasījuma saņēmēja iestāde noorganizē jebkādu administratīvo procedūru veikšanu, kas vajadzīgas šādas informācijas iegūšanai.

3.      Šā panta 1. punktā minētajā pieprasījumā var būt pamatots īpašas administratīvās procedūras pieprasījums. Ja dalībvalsts uzskata, ka administratīvā procedūra nav vajadzīga, tā nekavējoties paziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei attiecīgos iemeslus.

4.      Lai iegūtu vajadzīgo informāciju vai lai veiktu pieprasīto administratīvo procedūru, pieprasījuma saņēmēja iestāde vai administratīvā iestāde, pie kuras tā vēršas, darbojas tā, it kā tā rīkotos pati savā vārdā vai pēc citas iestādes pieprasījuma savā valstī.”

13     Šīs regulas 11. panta 1. un 2. punkts nosaka:

“1.      Saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas iestādes un pieprasījuma saņēmējas iestādes vienošanos un, ievērojot pieprasījuma saņēmējas iestādes noteikto kārtību, pieprasījuma iesniedzējas iestādes pilnvaroti ierēdņi nolūkā veikt 1. pantā minētās informācijas apmaiņu var atrasties birojos, kur tās dalībvalsts administratīvās iestādes, kurā atrodas pieprasījuma saņēmēja iestāde, veic savus pienākumus. Ja pieprasītā informācija ir dokumentos, kuriem pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņiem nav piekļuves, pieprasījuma iesniedzējas iestādes ierēdņiem nosūta to dokumentu kopijas, kuros ir pieprasītā informācija.

2.      Saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas iestādes un pieprasījuma saņēmējas iestādes vienošanos un, ievērojot pieprasījuma saņēmējas iestādes noteikto kārtību, pieprasījuma iesniedzējas iestādes pilnvaroti ierēdņi nolūkā veikt 1. pantā minētās informācijas apmaiņu var piedalīties administratīvās procedūrās. Administratīvās procedūras veic tikai pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņi. Pieprasījuma iesniedzējas iestādes ierēdņi neīsteno pilnvaras, kuras ir uzticētas pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņiem. Tomēr ar pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņu starpniecību un vienīgi nolūkā veikt administratīvu procedūru viņiem var būt pieejamas tās pašas telpas un tie paši dokumenti, kuri ir pieejami pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņiem.”

14     Regulas Nr. 1798/2003 17. pants paredz:

“Neskarot V un VI nodaļas noteikumus, katras dalībvalsts kompetentā iestāde, veicot automātisku vai strukturētu automātisko apmaiņu, nosūta 1. pantā minēto informāciju jebkuras citas attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei šādos gadījumos:

1)      ja galamērķa dalībvalstī paredzētā nodokļa uzlikšana un pārbaudes sistēmas efektivitāte ir noteikti atkarīga no izcelsmes dalībvalsts sniegtās informācijas;

2)      ja dalībvalstij ir pamats uzskatīt, ka citā dalībvalstī ir notikusi vai, iespējams, ir notikusi tiesību aktu neievērošana PVN jomā;

3)      ja citā dalībvalstī pastāv nodokļa zaudējumu risks.”

15     Minētās regulas 22. panta 1. punkts paredz:

“1. Katra dalībvalsts uztur elektronisku datu bāzi, kurā tā glabā un apstrādā informāciju, ko tā ievāc saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 22. panta 6. punkta b) apakšpunktu versijā, kas sniegta 28.h pantā.

Lai šo informāciju varētu izmantot šajā regulā noteiktajās procedūrās, informāciju glabā vismaz piecus gadus pēc tā kalendārā gada beigām, kurā bija jāsniedz piekļuve informācijai.”

16     Minētās regulas 23. panta redakcija ir šāda:

“Pamatojoties uz saskaņā ar 22. pantu uzglabātiem datiem, cita dalībvalsts automātiski un nekavējoties paziņo dalībvalsts kompetentajai iestādei šādu informāciju, kurai iestādei var arī būt tieša piekļuve:

1)      PVN reģistrācijas numurus, ko ir izdevusi informācijas saņēmēja dalībvalsts;

2)      visu to preču piegāžu kopējo vērtību, ko visi uzņēmēji, kuri informācijas sniedzējās dalībvalstīs ir identificēti attiecībā uz PVN, Kopienas iekšienē ir piegādājuši personām, kam ir PVN reģistrācijas numurs.

Šā panta 2. punktā minētās vērtības izsaka tās dalībvalsts valūtā, kura sniedz informāciju, un tā attiecas uz kalendārā gada ceturkšņiem.”

17     Atbilstoši Regulas Nr. 1798/2003 24. pantam:

“Pamatojoties uz datiem, kas uzglabāti saskaņā ar 22. pantu, un vienīgi nolūkā novērst tiesību aktu PVN jomā pārkāpšanu, ja dalībvalsts kompetentā iestāde uzskata to par vajadzīgu, lai kontrolētu preču iegādi Kopienas iekšienē, dalībvalsts tieši un bez kavēšanās iegūst šādu informāciju vai arī tai elektroniski ir tieša piekļuve šādai informācijai:

1)      to personu PVN reģistrācijas numuriem, kas veikušas 23. panta 2. punktā minētās piegādes, un

2)      kopējai šādu piegāžu vērtībai, kas veiktas no katras šādas personas katrai personai, kurai ir 23. panta 1. punktā minētais PVN reģistrācijas numurs.

Šā panta 2. punktā minēto vērtību izsaka tās dalībvalsts valūtā, kura sniedz informāciju, un tā attiecas uz kalendārā gada ceturkšņiem.”

18     Minētās regulas 27. panta 1.–3. punkts paredz:

“1. Katra dalībvalsts uztur elektronisku datu bāzi, kurā ir to personu reģistrs, kam tajā dalībvalstī ir izdoti PVN reģistrācijas numuri.

2. Dalībvalsts kompetentā iestāde no datiem, kas uzglabāti saskaņā ar 22. pantu, var jebkurā laikā tieši iegūt vai tai var darīt zināmu apstiprinājumu tam PVN reģistrācijas numuram, ar kuru kāda persona veikusi vai saņēmusi preču vai pakalpojumu piegādi Kopienas iekšienē.

Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc īpaša pieprasījuma arī paziņo izdošanas datumu un attiecīgajā gadījumā PVN reģistrācijas numura derīguma termiņu.

3. Kompetentā iestāde pēc pieprasījuma nekavējoties paziņo arī tās personas vārdu un adresi, kam numurs ir izdots, ja vien pieprasījuma iesniedzēja iestāde šādu informāciju neglabā ar nolūku to, iespējams, izmantot kādreiz nākotnē.”

19     Atbilstoši minētās regulas 41. panta 5. punktam:

“5.      Lai pareizi piemērotu šo regulu, dalībvalstis ierobežo [Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra] Direktīvas 95/46/EK [par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.)] 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. un 21. pantā noteiktos pienākumus un tiesības, ciktāl tas vajadzīgs, lai aizsargātu minētās direktīvas 13. panta e) punktā noteiktās intereses.”

20     No Direktīvas 2003/93 apsvērumiem un 1. panta 1. punkta izriet, ka tā paplašina Direktīvas 77/799 piemērošanas jomu, ietverot tajā apdrošināšanas prēmijām piemērotos nodokļus, kas minēti Padomes 1976. gada 15. marta Direktīvā 76/308/EEK par savstarpēju palīdzību tādu prasījumu piedziņā, kas radušies no darbībām, kuras ir daļa no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības un muitas nodokļu piedziņā (OV L 73, 18. lpp.).

21     Direktīva 2003/93 cita starpā aizstāj Direktīvas 77/799 7. panta 1. punkta sākotnējo redakciju ar šādu tekstu:

“Visu informāciju, kas dalībvalstij zināma saskaņā ar šo direktīvu, šajā dalībvalstī uzglabā slepenībā tieši tāpat kā informāciju, kas saņemta saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem. Jebkurā gadījumā, šāda informācija:

–       var būt pieejama tikai personām, kas tieši iesaistītas nodokļu noteikšanā vai šādas noteikšanas administratīvā kontrolē,

–       var būt zināma tikai saistībā ar tiesvedību vai administratīvu lietu izskatīšanu, kurā paredzētas sankcijas, kas ir veiktas vai attiecas uz nodokļu summas noteikšanas veikšanu vai pārskatīšanu, un tikai tādām personām, kas tieši iesaistītas šādā lietu izskatīšanā; tomēr minēto informāciju var darīt zināmu atklātas izskatīšanas laikā vai tiesas nolēmumos, ja dalībvalsts kompetenta iestāde, kas sniedz informāciju, pret to neiebilst,

–       ja lietas apstākļi nav izmantoti tikai nodokļu piemērošanai vai saistībā ar tiesvedību vai administratīvām lietām, kas paredz sankcijas, ko piemēro, lai noteiktu nodokļus vai pārskatītu nodokļu noteikšanu, vai ir saistībā ar nodokļu noteikšanu vai to pārskatīšanu [nekādā gadījumā nav izmantojama savādāk, kā tikai, lai piemērotu nodokļus vai tiesvedībā, kriminālprocesā vai procesā, kura rezultātā tiek piemērots administratīvs sods un kas tiek uzsākts ar mērķi noteikt vai kontrolēt nodokļu apmēru vai arī sakarā ar to].

Turklāt dalībvalstis var sniegt informāciju, kas ir noteikta pirmajā daļā, lai to izmantotu citu maksājumu un nodokļu noteikšanā, kas ir ietverti Direktīvas 76/308/EEK 2. pantā.”

22     Uzskatot, ka apstrīdētie akti bija jāpieņem, balstoties uz EKL 95. pantu, Komisija iesniedza šo prasību.

 Par prasību

 Lietas dalībnieku argumenti

23     Komisija uzskata, ka EKL 93. un 94. pants nav uzskatāmi par pareizu juridisko pamatu apstrīdēto aktu pieņemšanai. EKL 95. panta 1. punkts ir uzskatāms par pareizu juridisko pamatu, un šī panta izvēle nav pareiza tikai tādos gadījumos, kad apstrīdētie akti ir uzskatāmi par “fiskāliem noteikumiem” EKL 95. panta 2. punkta nozīmē.

24     Šajā sakarā Komisija norāda, ka EKL 100. A pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 95. pants) tika pieņemts, lai atvieglotu tiesību aktu, kas bija nepieciešami iekšējā tirgus izveides pabeigšanai līdz 1992. gada beigām, ieviešanu. Tikai dažas nozares, kas bija īpaši jūtīgas un cieši saistītas ar dalībvalstu suverenitāti, tika izslēgtas no EKL 95. pantā paredzētās procedūras piemērošanas jomas. Starp šīm nozarēm ir minēti arī nodokļi, attiecībā uz kuriem tika uzskatīts, ka tiesību aktu tuvināšanai ir nepieciešama vienprātība. Tomēr šis izņēmums ir interpretējams sašaurināti, jo tas atbrīvo dažus aktus no procedūras, kas ir uzskatāma par “parasto” procedūru tādu aktu pieņemšanai, kuru mērķis ir iekšējā tirgus izveides pabeigšana.

25     Ja izņēmums būtu piemērojams noteikumiem, kas attiecas uz nodokļu maksātājiem, ar nodokli apliekamajiem darījumiem, nodokļa bāzi un likmēm, atbrīvojumiem no nodokļa, kā arī nodokļa aprēķināšanu un iekasēšanu, tad administrāciju savstarpējā palīdzība nodokļu jomā neietilpst šajā izņēmumā. Sadarbības, pārbaudes un informācijas pasākumi, kuru mērķis ir atvieglot robežu atcelšanu, neskarot valstu fiskālo noteikumu materiālo saturu, nepārkāpj dalībvalstu fiskālo suverenitāti. Tiesību akti, kas regulē šādu palīdzību, nesaskaņo pašus fiskālos noteikumus, bet gan tikai paredz katrai dalībvalstij atvieglot savu tiesību aktu piemērošanu.

26     Savukārt Regula Nr. 1798/2003 neveic ne valstu nodokļu tiesību aktu saskaņošanu, ne tuvināšanu, jo tās mērķis ir tikai atvieglot apmaiņu ar informāciju par darījumiem Kopienas iekšienē, lai ļautu dažādu dalībvalstu kompetentajām iestādēm sadarboties savā starpā un ar Komisiju. Minētā regula neskar nevienu noteikumu, kuru varētu uzskatīt par “fiskālu noteikumu” EKL 95. panta 2. punkta nozīmē vai par “tiesību aktiem par apgrozījuma nodokļiem” Ekl 93. panta nozīmē.

27     Runājot par Direktīvu 2003/93, tā tikai groza Direktīvu 77/799, izslēdzot PVN no pēdējās minētās direktīvas piemērošanas jomas, un tajā iekļauj nodokļus apdrošināšanas prēmijām. Tā nekādā veidā neskar minētās direktīvas būtību attiecībā uz informācijas apmaiņu un nesaskaņo “fiskālos noteikumus” EKL 95. panta 2. punkta nozīmē.

28     No tā izriet, ka pareizais juridiskais pamats apstrīdēto aktu pieņemšanai ir EKL 95. pants. Līdz ar to tie ir balstīti uz nepareizu juridisko pamatu, un, lai ievērotu Līgumā noteikto institucionālo līdzsvaru, tie ir atceļami.

29     Tomēr, ievērojot apstrīdēto aktu labvēlīgo iedarbību uz kopējā tirgus izveidi, Komisija uzskata, ka atcelšanas gadījumā būtu jāsaglabā šo aktu radītās sekas līdz brīdim, kad tie tiks aizstāti ar jauniem aktiem, kuri būtu pieņemti, balstoties uz pareizu juridisko pamatu.

30     Padome, pirmkārt, norāda, ka kopš 100. A panta ieviešanas Līgumā ar Vienoto Eiropas Aktu ir pieņemts liels skaits aktu par savstarpējās palīdzības pasākumiem nodokļu jomā, kuri nav balstīti uz šajā pantā paredzēto juridisko pamatu.

31     Otrkārt, tā atgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai akta juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus tiesa var pārbaudīt. Šādu elementu starpā īpaši ir minēts akta mērķis un saturs (1993. gada 17. marta spriedums lietā C-155/91 Komisija/Padome, Recueil, I-939. lpp., 7. punkts).

32     No vienas puses, attiecībā uz apstrīdēto aktu mērķi Padome norāda, ka no Regulas Nr. 1798/2003 apsvērumiem un 1. panta izriet, ka tās mērķis ir apkarot krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodrošināt tiesību aktu ievērošanu PVN jomā, papildinot valstu budžetus un nodrošinot iekšējā tirgus pienācīgu darbību. Runājot par Direktīvu 2003/93, tās mērķis arī ir cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā, lai aizsargātu dalībvalstu finanšu intereses un iekšējā tirgus neitralitāti. Tā pastiprina Direktīvu 77/799, kuras mērķis ir nodrošināt precīzu nodokļa bāzes noteikšanu, lai aprēķinātu tiešos un netiešos nodokļus. Šīm normām, kuru mērķis ir nodrošināt nodokļa bāzes pareizu noteikšanu, arī ir fiskāls mērķis.

33     No otras puses, attiecībā uz apstrīdēto aktu saturu Padome apgalvo, ka Regulas Nr. 1798/2003 padziļināta izpēte atklāj, ka tā nodrošina fiskālu noteikumu piemērošanu un cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, veicot informācijas iegūšanas un pārrobežu apmaiņas ar to noteikumu un procedūru saskaņošanu, kad šī informācija ir nepieciešama, lai PVN jomā noteiktu nodokļa bāzi. Līdz ar to minētajai regulai ir tieša ietekme uz nodokļu maksātāju tiesībām un nodokļa bāzes noteikšanu, kā arī uz dalībvalstu nodokļu ieņēmumiem.

34     Runājot par Direktīvu 2003/93, no tās 1. panta 2. un 3. punkta izriet, pirmkārt, ka tā groza Direktīvas 77/799 piemērošanas jomu, iekļaujot tajā nodokļus apdrošināšanas prēmijām un no tās izslēdzot PVN, un, otrkārt, ka tā ļauj dalībvalstu iestādēm izmantot iegūto informāciju, lai aprēķinātu Direktīvas 76/308 2. pantā minētos nodokļus. Tā kā Direktīvas 2003/93 mērķis ir īstenot cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, veicot informācijas pārrobežu iegūšanas noteikumu un procedūru saskaņošanu, tad ir jāuzskata, ka tā attiecas uz fiskālo noteikumu saskaņošanu. Tā kā tā attiecas gan uz tiešajiem, gan netiešajiem nodokļiem, tad tā tika pareizi pieņemta, balstoties uz EKL 93. un 94. pantu kopā.

35     Padome uzskata, ka tādējādi nav nekādu šaubu, ka ar apstrīdētajiem aktiem ir pieņemti noteikumi, kas skar “tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem”, kas ir “vajadzīga, lai nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību” EKL 93. panta nozīmē. Papildus tam, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, nav iespējams atsaukties uz “parasto” likumdošanas procedūru, šīs iestādes nostājā nav ņemts vērā fakts, ka EKL 93. un 94. pants ir specifiskāks juridiskais pamats tādu pasākumu pieņemšanai kā tie, kas ir paredzēti apstrīdētajos aktos, un ka EKL 95. pants neierobežo šo pantu piemērošanas jomu.

36     Pakārtoti Padome apgalvo, ka Komisijas ieteiktā EKL 95. panta 2. punkta interpretācija ir pārāk sašaurināta. Faktiski nav veicams iedalījums atkarībā no saskaņojamās normas rakstura būtiskuma, jo šāds iedalījums nav pamatojams ne ar Līguma tekstu, ne ar dalībvalstu tiesībām.

37     Turklāt Komisijas piedāvātā teleoloģiskā interpretācija nonāk pretrunā ar EKL 95. panta 2. punkta redakciju, un līdz ar to tā nav atbalstāma. Turklāt “fiskālā noteikuma” kvalifikācija minētā 2. punkta nozīmē nav atkarīga no jautājuma, vai kāds noteikums pārkāpj dalībvalstu suverenitāti nodokļu jomā, vai arī, vai tas skar to nodokļu normu būtību, ja vien pareiza juridiskā pamata izvēle nav padarāma atkarīga no politiska vērtējuma.

38     Pilnībā pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa atceltu apstrīdētos aktus, Padome lūdz to radītās tiesiskās sekas saglabāt līdz brīdim, kad tie tiks aizstāti ar aktiem, kuri būtu pieņemti, balstoties uz pareizu juridisko pamatu.

39     Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka no apstrīdēto aktu mērķa un satura skaidri izriet, ka tie veic noteikumu saskaņošanu netiešo nodokļu jomā. Regula Nr. 1798/2003, kuras mērķis ir cīņa pret nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodrošina valstu fiskālo noteikumu efektivitāti attiecībā uz PVN noteikšanu un iekasēšanu. Tādējādi šī regula un it īpaši tās 30. pants acīmredzami skar nodokļu maksātāju tiesības un pienākumus, un būtu nedabiski uzskatīt, ka šādi pasākumi nav valstu tiesību aktu netiešo nodokļu jomā saskaņošana.

40     Runājot par Direktīvu 2003/93, Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka tā ļauj dalībvalstīm ārpus to robežām iegūt informāciju, kas tām ļauj noteikt maksājamo nodokli un pieteikt prasījumus saviem nodokļu maksātājiem. Līdz ar to šī Direktīva, tāpat kā Regula Nr. 1798/2003, veic valstu tiesību aktu tiešo un netiešo nodokļu jomā saskaņošanu.

41     Īrija uzskata, ka no Tiesas judikatūras un it īpaši 2004. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Padome (C-338/01, Recueil, I-4829. lpp.) izriet, ka EKL 93. un 94. pants veido pareizo juridisko pamatu apstrīdēto aktu pieņemšanai, kuri, kā tas izriet no šo aktu apsvērumiem un noteikumiem, veic tiesību aktu par PVN saskaņošanu, paredzot vienādas procedūras nodokļu maksātāju datu iegūšanai un paziņošanai, lai nodrošinātu pienācīgu piemērošanu tiesību aktiem par PVN pārvaldību, noteikšanu un iekasēšanu.

42     Portugāles valdība uzskata, ka, lasot apstrīdētos aktus, ir konstatējams, ka daži noteikumi nosaka termiņus, bet ka citi, kā, piemēram, Regulas Nr. 1798/2003 41. panta 5. punkts, tieši nosaka nodokļu maksātāju tiesības. Turklāt Direktīvas 77/799 7. panta 1. punkts tādā redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2003/93, regulē nodokļu tiesību materiālos aspektus. Savukārt šie noteikumi, kas tieši ietekmē nodokļu maksātāju tiesības, ierobežojot tās, ir uzskatāmi par “fiskāliem noteikumiem” EKL 95. panta 2. punkta nozīmē.

 Tiesas vērtējums

43     Ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai akta juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt un kuru starpā īpaši ir minēts akta mērķis un saturs (skat. it īpaši 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C-300/89 Komisija/Padome, sauktu “Titāna dioksīds”, Recueil, I-2867. lpp., 10. punkts; 2000. gada 4. aprīļa spriedumu lietā C-269/97 Komisija/Padome, Recueil, I-2257. lpp., 43. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C-211/01 Komisija/Padome, Recueil, I-8913. lpp., 38. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Komisija/Padome, 54. punkts).

44     Attiecībā uz EKL 95. panta piemērošanas jomu, par kuru Komisija apgalvo, ka šis pants bija jāizmanto par apstrīdēto aktu pieņemšanas juridisko pamatu, pirmkārt, ir jānorāda, ka no šī panta 1. punkta redakcijas izriet, ka tas ir piemērojams, ja vien šis Līgums neparedz ko citu.

45     No tā izriet, kā Tiesa to jau ir nospriedusi iepriekš minētā 2004. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Padome 60. punktā, ka, ja Līgumā pastāv specifiskāks noteikums, ko var izmantot par attiecīgā akta juridisko pamatu, tad šis akts ir jābalsta uz minēto noteikumu. Šāds gadījums attiecas uz EKL 93. pantu par tiesību aktu saska­ņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem, akcīzes nodokļiem un citiem netiešajiem nodokļiem.

46     Otrkārt, ir jāatgādina, ka EKL 95. panta 2. punkts skaidri izslēdz dažas nozares no šī panta piemērošanas jomas. Tā tas ir attiecībā uz “fiskāliem noteikumiem”, kuru tuvināšana nav iespējama, balstoties uz minēto pantu (iepriekš minētā 2004. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Padome 61. punkts).

47     Īpaši attiecībā uz EKL 95. panta 2. punktā minētā jēdziena “fiskāli noteikumi” interpretāciju ir jāatgādina, ka iepriekš minētā 2004. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Padome 63. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka sakarā ar tā vispārīgo raksturu minētais jēdziens ietver ne tikai visas nodokļu jomas, neizšķirot attiecīgo nodokļu vai nodevu veidus, bet arī visus šīs nozares aspektus gan attiecībā uz materiālajām, gan procesuālajām normām.

48     Tā kā šajā lietā nav apstrīdēts, ka apstrīdētie akti ir vajadzīgi iekšējā tirgus darbībai, ir jāpārbauda tikai, vai to vienīgais vai galvenais mērķis ir valstu normatīvo vai administratīvo aktu tuvināšana nodokļu jomā.

 Par Regulu Nr. 1798/2003

49     Pirmkārt, runājot par Regulas Nr. 1798/2003 mērķi, no tās pirmajiem diviem apsvērumiem izriet, ka tās mērķis ir apkarot krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodrošināt tiesību aktu ievērošanu PVN jomā, papildinot valstu budžetus un nodrošinot iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

50     Atbilstoši minētās regulas trešajam apsvērumam, lai nodrošinātu efektivitāti nodokļu saskaņošanas pasākumiem, kas veikti, lai pilnībā izveidotu iekšējo tirgu, tiem “jāietver kopējas sistēmas izveide apmaiņai ar informāciju starp dalībvalstīm, kur dalībvalstu administratīvās iestādes sniegtu savstarpēju palīdzību un sadarbotos ar Komisiju [..]”.

51     Ievērojot Regulas Nr. 1798/2003 apsvērumus, ir redzams, ka tās mērķis ir nodokļu saskaņošanas pasākumu, kas veikti, lai pilnībā izveidotu iekšējo tirgu, ietvaros izveidot sistēmu apmaiņai ar informāciju, lai nodrošinātu pareizu PVN piemērošanu.

52     Šādi īstenota apmaiņa ar informāciju ir pamatojama tikai ar mērķi pareizi aprēķināt PVN, kas jāmaksā nodokļa maksātājiem, lai nodrošinātu lielāku efektivitāti šī nodokļa iekasēšanā.

53     Šo konstatējumu apstiprina Regulas Nr. 1798/2003 1. panta 1. punkta redakcija, atbilstoši kurai šī regula paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem par PVN likumu piemērošanu atbildīgās dalībvalstu administratīvās iestādes sadarbojas savā starpā un ar Komisiju, lai panāktu šo likumu ievērošanu. Turklāt no šī punkta otrās daļas izriet, ka tādā veidā ieviestie noteikumi un procedūras ir paredzēti, lai palīdzētu pareizi aprēķināt PVN dažādās dalībvalstīs.

54     Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1798/2003 saturu vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar tās 5. pantu dalībvalsts iestādēm, saņemot citas dalībvalsts iestāžu pieprasījumu, ir pienākums sniegt visa veida informāciju, kas varētu palīdzēt pareizi aprēķināt PVN dalībvalstī, kurā atrodas pēdējās minētās iestādes, un vajadzības gadījumā veikt administratīvās procedūras, lai iegūtu šādu informāciju.

55     Šajā sakarā, kā to ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 67. punktā, ir jākonstatē, ka, kaut arī principā šādā veidā sniegtajai informācijai pieprasījuma iesniedzējas iestādes dalībvalstī ir jāsaņem tādas pašas konfidencialitātes garantijas kā pieprasījuma saņēmējas iestādes dalībvalstī, tomēr Regula Nr. 1798/2003 liek dalībvalstīm paplašināt to personu loku, kurām ir piekļuve šādai informācijai, ko bieži īpaši aizsargā nodokļu tiesību akti, vajadzības gadījumā uzliekot dalībvalstīm pienākumu grozīt savus tiesību aktus.

56     Turklāt ir jāpiebilst, ka Regulas Nr. 1798/2003 17. pants paredz, ka dalībvalstu kompetentās iestādes dažos noteiktos gadījumos veic automātisku vai strukturētu automātisko apmaiņu, nosūtot minētās regulas 1. pantā minēto informāciju citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Līdz ar to šis noteikums paredz pienākumu dalībvalstīm, no kura tās nevar izvairīties.

57     Papildus vēl ir jānorāda, ka no minētās regulas 22.–24. panta, kā arī 27. panta izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums izveidot un uzturēt elektronisku datu bāzi, kurā tās glabā un apstrādā informāciju par personām, kurām ir piešķirts PVN reģistrācijas numurs, par PVN reģistrācijas numuriem, kā arī visu to preču piegāžu kopējo vērtību, ko Kopienas iekšienē personām, kam ir PVN reģistrācijas numurs, ir piegādājušas personas, kurām ir šāds numurs; šādai datu bāzei ir jābūt tieši pieejamai citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

58     Šajā sakarā ir jāuzsver, ka nav noliedzams, ka tieša piekļuve šādām datu bāzēm ļauj dalībvalstu kompetentajām iestādēm noteikt nodokļa maksātāja nodokļa bāzi un pat noteikt maksājamā nodokļa apmēru, un tādējādi tā var skart īpašo konfidencialitāti, kas lielā skaitā dalībvalstu ir piešķirta noteiktai informācijai nodokļu jomā. Šādos apstākļos to personu loks, kurām ir piekļuve informācijai, kas ir dalībvalsts kompetento iestāžu rīcībā, tiek būtiski paplašināts, un tā rezultātā, kā tas izriet no šī sprieduma 55. punkta, vajadzības gadījumā ir jāgroza valstu tiesību akti nodokļu jomā. Tā tas ir vēl jo vairāk tādēļ, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1798/2003 41. panta 5. punktu dalībvalstīm ir jāierobežo dažu Direktīvas 95/46 normu par datu aizsardzību piemērojamība, ja šie dati ietver informāciju, kas var palīdzēt pareizi aprēķināt PVN.

59     Visbeidzot, ir jākonstatē, ka no Regulas Nr. 1798/2003 11. panta 1. un 2. punkta izriet, ka pieprasījuma saņēmējas iestādes var atļaut pieprasījuma iesniedzējas iestādes ierēdņiem atrasties birojos, kur tās dalībvalsts administratīvās iestādes, kurā atrodas pieprasījuma saņēmēja iestāde, veic savus pienākumus, kā arī piedalīties administratīvās procedūrās.

60     Kā to ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 73. punktā, šis noteikums ne tikai liek lielai daļai dalībvalstu grozīt savus tiesību aktus par procedūrām nodokļu jomā, bet arī būtiski skar nodokļu maksātāju tiesības. Viņi daudzās dalībvalstīs varēja iebilst pret citas dalībvalsts administratīvās iestādes ierēdņu piedalīšanos procedūrās. Savukārt, piemērojot Regulas Nr. 1798/2003 11. panta 1. un 2. punktu, nodokļu maksātājiem vairs nav šādu iebilduma tiesību.

61     Šādos apstākļos Regulas Nr. 1798/2003 noteikumi būtībā veicina valstu procesuālo noteikumu nodokļu jomā tuvināšanu.

62     Ievērojot šos apsvērumus, ir jāsecina, ka Regulas Nr. 1798/2003 mērķis un saturs ir procesuālo noteikumu tuvināšana nodokļu jomā, lai atvieglotu PVN iekasēšanu un tādējādi palielinātu dalībvalstu ienākumus no šī nodokļa.

63     Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 47. punktā, lai piemērotu EKL 95. panta 2. punktu, procesuālās normas nodokļu jomā ir jāuzskata par “fiskāliem noteikumiem” šīs normas nozīmē.

64     Šādos apstākļos nav atbalstāms apgalvojums, ka EKL 95. panta 1. punkts ir pareizs juridiskais pamats Regulas Nr. 1798/2003 pieņemšanai.

65     Līdz ar to Komisijas prasība daļā, kur tā lūdz atcelt minēto regulu, ir noraidāma.

 Par Direktīvu 2003/93

66     Sākotnēji attiecībā uz Direktīvas 2003/93 mērķi ir jānorāda, ka, ievērojot tās pirmo apsvērumu, Direktīvas mērķis ir, pirmkārt, stiprināt sadarbību starp dalībvalstu nodokļu administrācijām, lai cīnītos pret krāpšanu PVN jomā, un, otrkārt, kā to precizē tās trešais apsvērums, labāk aizsargāt dalībvalstu finanšu intereses un iekšējā tirgus neitralitāti, paplašinot Direktīvas 77/799 piemērošanas jomu, ietverot tajā nodokļus apdrošināšanas prēmijām, kas paredzētas Direktīvā 76/308.

67     Turpinājumā, runājot par Direktīvas 2003/93 saturu, pietiek ar konstatējumu, ka tā galvenokārt tikai paredz grozījumus, kas ir nepieciešami, lai paplašinātu Direktīvas 77/799 piemērošanas jomu, ietverot tajā nodokļus apdrošināšanas prēmijām, un aizstāj sākotnējo Direktīvas 77/799 7. panta 1. punkta redakciju ar jaunu attiecīgās normas redakciju.

68     Jaunā 7. panta 1. punkta redakcija galvenokārt atšķiras no iepriekšējās redakcijas ar to, ka tā sniedz dalībvalstīm iespēju izmantot informāciju, kas ir iegūta, piemērojot šo direktīvu, lai noteiktu citus maksājumus, nodokļus un nodevas, kas ietverti Direktīvas 76/308 2. pantā.

69     Ievērojot apstākli, ka Direktīvas 2003/93 galvenais mērķis ir paplašināt Direktīvas 77/799 piemērošanas jomu, ietverot tajā nodokļus apdrošināšanas prēmijām, ir jāpārbauda, vai pēdējās minētās direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus nodokļu jomā.

70     Kā tas izriet no tās pirmā, ceturtā un sestā apsvēruma, Direktīvas 77/799 mērķis ir cīņa pret krāpšanu un nodokļu nemaksāšanu, kas notiek vairāk nekā vienā dalībvalstī, pastiprinot nodokļu administrāciju sadarbību, lai tās varētu precīzāk aprēķināt ienākuma nodokļus un kapitāla nodokļus.

71     Lai sasniegtu šo mērķi, Direktīvas 77/799 1. panta 1. punkts liek dalībvalstu kompetentajām iestādēm veikt apmaiņu ar jebkuru informāciju, kas var tām palīdzēt pareizi aprēķināt minētos nodokļus. Kā tas ir precizēts šī sprieduma 3. punktā, minētā direktīva cita starpā 2.–4. pantā paredz noteikumus informācijas apmaiņai, kas notiek, saņemot lūgumu vai automātiski, vai arī spontāni.

72     Kaut arī pienākums veikt izmeklēšanu un nodot attiecīgo informāciju nav neierobežots, jo Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkts paredz, ka šāds pienākums kompetentajām iestādēm nepastāv, ja valsts likumi vai administratīvā prakse neļauj veikt izmeklēšanu vai arī vākt vai izmantot šo informāciju pašas attiecīgās dalībvalsts nolūkiem, tomēr šāda pienākuma pastāvēšanas dēļ to personu loks, kurām ir piekļuve šai informācijai tiek būtiski paplašināts, lai ļautu precīzāk aprēķināt ienākuma nodokļus un kapitāla nodokļus.

73     Līdz ar to ir jākonstatē, ka Direktīvas 77/799 mērķi un saturs ir lielā mērā līdzīgi vai pat identiski Regulas Nr. 1798/2003 mērķiem un saturam un ka, ievērojot šīs direktīvas pazīmes, tā ietilpst EKL 95. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

74     No tā izriet, ka Direktīva 2003/93 arī ietilpst EKL 95. panta 2. punkta piemērošanas jomā un ka nav atbalstāms apgalvojums, ka to varēja pieņemt, balstoties uz EKL 95. panta 1. punktu.

75     Līdz ar to Komisijas prasība arī daļā, kur tā lūdz atcelt Direktīvu 2003/93, ir noraidāma.

76     Tādējādi Komisijas prasība ir pilnībā jānoraida, un līdz ar to Tiesai nav jālemj par apstrīdēto aktu radīto seku saglabāšanu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

77     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar minētā panta 4. punkta pirmo daļu Īrija, Portugāles Republika, kā arī Apvienotā Karaliste, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Īrija, Portugāles Republika, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – angļu.