Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-369/04

Hutchison 3G UK Ltd u.c.

pret

Commissioners of Customs and Excise

(VAT and Duties Tribunal (Londona) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sestā PVN direktīva – Ar nodokli apliekami darījumi – “Saimnieciskās darbības” jēdziens – 4. panta 2. punkts – Tādu licenču piešķiršana, kas ļauj izmantot telekomunikāciju pakalpojumiem paredzēto radio frekvenču spektra noteiktu daļu

Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [Juliane Kokott] secinājumi, sniegti 2006. gada 7. septembrī 

Tiesas (virspalāta) 2007. gada 26. jūnija spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Saimnieciskā darbība Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta nozīmē

(Padomes Direktīvas 77/388 4. panta 1. un 2. punkts)

Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 4. panta 1. un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka par frekvenču piešķiršanu atbildīgās valsts reglamentējošās iestādes veikta tādu licenču kā trešās paaudzes mobilo telekomunikāciju t.s. “UMTS” licenču piešķiršana izsoles kārtībā tiesībām izmantot telekomunikāciju iekārtas nav saimnieciska darbība šīs normas nozīmē un tādēļ šī direktīva tai nav piemērojama.

Šāda darbība ir aplūkojama kā nepieciešamība un priekšnosacījums saimnieciskās darbības subjektu piekļuvei mobilo telekomunikāciju tirgum, un tā nav valsts kompetentās iestādes piedalīšanās minētajā tirgū. Tikai tie subjekti, kas saņēmuši piešķirtās tiesības, darbojas attiecīgajā tirgū, izmantojot attiecīgo ķermenisko lietu, lai pastāvīgi gūtu ienākumus.

Tādēļ, piešķirot šādas atļaujas, kompetentā valsts iestāde nepiedalās tādas ķermeniskas lietas izmantošanā, ko veido minētās izmantošanas tiesības, lai pastāvīgi gūtu ienākumus. Ar šo piešķiršanas procedūru šī iestāde tikai veic tai uzticētās elektromagnētiskā spektra izmantošanas kontroles un reglamentācijas darbības.

Turklāt tas, ka par attiecīgo licenču piešķiršanu ir jāmaksā atlīdzība, negroza šīs darbības juridisko kvalifikāciju.

(sal. ar 36., 38., 39. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2007. gada 26. jūnijā (*)

Sestā PVN direktīva – Ar nodokli apliekami darījumi – “Saimnieciskās darbības” jēdziens – 4. panta 2. punkts – Tādu licenču piešķiršana, kas ļauj izmantot telekomunikāciju pakalpojumiem paredzēto radio frekvenču spektra noteiktu daļu

Lieta C-369/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko VAT and Duties Tribunal, Londona (Apvienotā Karaliste), iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 24. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 26. augustā, tiesvedībā

Hutchison 3G UK Ltd,

mmO2 plc,

Orange 3G Ltd,

T-Mobile (UK) Ltd,

Vodafone Group Services Ltd

pret

Commissioners of Customs and Excise.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Lēnarts [K. Lenaerts], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász] un J. Klučka [J. Klučka], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], J. Makarčiks [J. Makarczyk] (referents) un U. Lehmuss [U. Lõhmus],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāri B. Fileps [B. Fülöp] un K. Štranca-Slavičeka [K. Sztranc-Sławiczek], administratori,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 7. februārī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Hutchison 3G UK Ltd, mmO2 plc, Orange 3G Ltd, T-Mobile (UK) Ltd un Vodafone Group Services Ltd vārdā – K. P. E. Leisoks [K. P. E. Lasok], QC, kā arī Dž. Ternbuls [J. Turnbull] un P. Lomass [P. Lomas], solicitors,

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā – M. Bezels [M. Bethell] un R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāvji, kuriem palīdz P. Goldsmits [P. Goldsmith], K. Parkers [K. Parker] un K. Vajda [C. Vajda], QC, kā arī Dž. Perecs [G. Peretz], barrister,

–       Dānijas valdības vārdā – J. Molde [J. Molde], pārstāvis, kam palīdz K. Hagels-Sorensens [K. Hagel-Sørensen], advokat,

–       Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.-D. Plessing] un K. Šulce-Bāra [C. Schulze-Bahr], pārstāvji, kuriem palīdz K. T. Štops [K.-T. Stopp], Rechtsanwalt,

–       Spānijas valdības vārdā – H. Rodrigess Karkamo [J. Rodríguez Cárcamo], pārstāvis,

–       Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz E. Estons [A. Aston], SC, un G. Kloesijs [G. Clohessy], BL,

–       Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un M. de Hrāfe [M. de Grave], pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Gross [K. Gross], R. Liāls [R. Lyal] un M. Šoters [M. Shotter], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 7. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), un it īpaši tās 4. panta interpretāciju.

2       Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu Hutchison 3G UK Ltd, mm02 plc, Orange 3G Ltd, T-Mobile (UK) Ltd un Vodafone Group Services Ltd pret Commissioners of Customs and Excise (Netiešo nodokļu administrēšanas iestāde), kas ir kompetenta iekasēt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”) Apvienotajā Karalistē, lai iegūtu tiesības atskaitīt PVN summu, ko šīs sabiedrības 2000. gadā ir samaksājušas saistībā ar Secretary of State for Trade and Industry (tirdzniecības un rūpniecības valsts sekretāra, turpmāk tekstā – “valsts sekretāra”), izsoles kārtībā piešķirtajām trešās paaudzes mobilo telekomunikāciju t.s. “UMTS” licencēm (turpmāk tekstā – “pamata prāvā aplūkotās licences”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Tiesību normas par PVN

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       Atbilstoši Sestās direktīvas 2. panta 1. punktam PVN ir jāmaksā par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.

4       Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.      “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.      Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības. Ilglaicīga materiāla vai nemateriāla īpašuma [pastāvīga ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas] izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus arī uzskatāma par saimniecisku darbību.

[..]

5.      Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā publiskās pārvaldes iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.

Katrā ziņā šīs iestādes uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka ir nenozīmīgas.

[..]”

5       Šīs direktīvas 17. pantā ir paredzēts:

“1.      Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.

2.      Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

a)      pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kurus viņam jau piegādājis vai sniedzis vai vēl piegādās vai sniegs cits nodokļa maksātājs;

[..].”

6       Sestās direktīvas D pielikuma 1. punktā ir minētas telekomunikācijas.

 Valsts tiesiskais regulējums

7       1994. gada Likuma par PVN (Value Added Tax Act 1994) 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“PVN iekasē par jebkuru Apvienotajā Karalistē veiktu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ja tā ir ar nodokli apliekama piegāde vai pakalpojums, ko nodokļu maksātājs veic saimnieciskās darbības nolūkā.”

 Tiesību normas par pamata prāvā aplūkoto licenču piešķiršanu

 Kopienu tiesiskais regulējums

8       Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīva 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu sakaru pakalpojumu jomā (OV L 117, 15. lpp.) bija spēkā līdz 2003. gada 25. jūlijam.

9       Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

d)      “pamatprasības” ir ar ekonomiku nesaistīti iemesli sabiedrības interesēs, kuru dēļ kāda dalībvalsts var noteikt sakaru tīkla izveides un/vai pārvaldības, kā arī sakaru pakalpojumu sniegšanas nosacījumus. Šie iemesli ir tīkla darbības drošība, tīkla viengabalainības uzturēšana, gadījumā, kad tie ir pamatoti, pakalpojumu savietojamība, datu aizsardzība, ar vides aizsardzību un pilsētas un lauku plānošanas mērķiem saistīti iemesli, kā arī vajadzība efektīvi izmantot frekvenču spektru un novērst radiosakaru sistēmu un citu kosmosa vai zemes tehnisko sistēmu savstarpējos traucējumus. [..]”

10     Atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 3. punkta otrajam teikumam:

“Dalībvalstis var izdot individuālu licenci vienīgi tad, ja saņēmējam ir piešķirta iespēja izmantot nepietiekamus fiziskos vai citus resursus vai ja uz to attiecas īpaši pienākumi vai tiesības saskaņā ar III sadaļas noteikumiem.”

11     Direktīvas 97/13 4. panta 1. punktā vispārējo atļauju piešķiršanas nosacījumi ir precizēti šādi:

“Kad dalībvalstis paredz sakaru pakalpojumu sniegšanu pēc vispārējām atļaujām, nosacījumi, kurus var pievienot šādām atļaujām, ir noteikti pielikuma 2. un 3. punktā. Šādas atļaujas nosaka iespējami mazāk ierobežojošu režīmu, kas nodrošina pielikuma 2. un 3. punktā izvirzīto attiecīgo pamatprasību un citu prasību īstenošanu sabiedrības interesēs.”

12     Šīs direktīvas III sadaļa, kas ietver 7.–11. pantu, reglamentē individuālās licences, ja situācija pamato šādu licenču piešķiršanu. Šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “nosacījumi, kurus papildus tiem, kas noteikti vispārējām atļaujām, pamatoti var pievienot individuālām licencēm, ir norādīti pielikuma 2. un 4. punktā”. Atbilstoši minētā pielikuma 2.1. un 4.2. punktam runa ir par nosacījumiem, kas paredzēti, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajām pamatprasībām, kā arī īpaši nosacījumi saistībā ar radiofrekvenču efektīvu izmantošanu un pārvaldību.

13     Piemērojot Direktīvas 97/13 10. panta 1. punktu, dalībvalstis var ierobežot individuālu licenču skaitu tikai tiktāl, ciktāl tādējādi nodrošināma radiofrekvenču efektīva izmantošana. Atbilstoši šī panta 2. punkta pirmajam ievilkumam tām šajā sakarā ir pietiekami jānovērtē vajadzība iespējami palielināt ērtības lietotājiem un sekmēt konkurences attīstību. Šī panta 3. punkta pirmā daļa liek dalībvalstīm izdot šādas individuālas licences, pamatojoties uz atlases kritērijiem, kuriem ir jābūt objektīviem, nediskriminējošiem, pārskatāmiem, samērīgiem un pietiekami izvērstiem.

14     No šīs direktīvas 11. panta 1. punkta izriet, ka par licenču izsniegšanu var iekasēt nodevu, kas “sedz vienīgi administratīvās izmaksas, kas saistās ar piemērojamo licenču izdošanu, vadību, kontroli un īstenošanu”. Šī panta 2. punktā turklāt ir paredzēts:

“Neskarot 1. punkta noteikumus, gadījumos, kad ir jāizmanto ierobežoti resursi, dalībvalstis var atļaut savām valsts regulatīvajām iestādēm iekasēt maksājumus, ko nosaka vajadzība nodrošināt minēto resursu optimālu izmantošanu. Minētie maksājumi ir nediskriminējoši un, tos nosakot, jo īpaši ņem vērā vajadzību attīstīt jaunus pakalpojumus un konkurenci.”

15     Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.) no 2003. gada 25. jūlija tika atcelta un aizstāta Direktīva 97/13.

16     Direktīvas 2002/21 9. pantā ir noteikts:

“[..]

3.      Dalībvalstis var izveidot noteikumus uzņēmumiem attiecībā uz radio frekvenču izmantošanas tiesību nodošanu citiem uzņēmumiem.

4.      Valsts pārvaldes iestādes nodrošina to, ka uzņēmuma nodomu nodot radio frekvenču izmantošanas tiesības paziņo valsts pārvaldes iestādei, kas ir atbildīga par spektra piešķiršanu, un ka nodošana notiek saskaņā ar procedūrām, ko noteikusi valsts pārvaldes iestāde, un tā ir tikusi publiskota. Valsts pārvaldes iestādes nodrošina, ka jebkuras šādas nodošanas rezultātā netiek izkropļota konkurence. Ja radio frekvences izmantošana ir saskaņota ar [Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta] Lēmuma Nr. 676/2002/EK [par reglamentējošiem noteikumiem radio spektra politikai Eiropas Kopienā (radio spektra lēmums) (OV L 108, 1. lpp.)] vai citu Kopienas pasākumu piemērošanu, jebkura šāda nodošana nerada izmaiņas minētās radio frekvences izmantošanā.”

 Valsts tiesiskais regulējums

17     Saskaņā ar 1949. gada Likuma par bezvadu telegrāfiju (Wireless Telegraphy Act 1949, turpmāk tekstā – “WTA 1949”) 1. panta 1. punktu “neviens nedrīkst ierīkot vai izmantot radiotelegrāfa radiostaciju vai arī uzstādīt vai izmantot radiotelegrāfa iekārtu, ja vien šajā sakarā nav saņemta licence, ko atbilstoši šim pantam izsniedz valsts sekretārs. Par minētā aizlieguma neievērošanu WTA 1949 ir paredzēts kriminālsods.

18     1998. gada Likuma par bezvadu telegrāfiju (Wireless Telegraphy Act 1998, turpmāk tekstā – “WTA 1998”) 2. panta 1. punktā ir noteiktas pamatnostādnes attiecībā uz licenču piešķiršanu izsolē, tostarp ļaujot valsts sekretāram iekasēt naudas summas, kas pārsniedz administratīvās izmaksas. Atbilstoši šī panta 2. punkta c) apakšpunktam, nosakot šīs naudas summas, ir jāņem vērā interese veicināt:

–       elektromagnētiskā spektra efektīvu administrēšanu un izmantošanu;

–       ekonomiskās priekšrocības, kas izriet no bezvadu telegrāfijas izmantošanas;

–       jaunu pakalpojumu attīstību, un

–       konkurenci telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanas jomā.

19     WTA 1998 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ņemot vērā interesi veicināt elektromagnētiskā spektra optimālu izmantošanu, izdodot noteikumus, valsts sekretārs šajos noteikumos vai atbilstoši tiem viņa paredzētajos gadījumos var noteikt, ka pieteikumi par bezvadu telegrāfijas licenču piešķiršanu ir jāiesniedz, ievērojot procedūru, kas:

a)      ir noteikta viņa publicētajā paziņojumā, piemērojot šos noteikumus, un

b)      pieteikuma iesniedzējam liek piedāvāt summu, kādu tas valsts sekretāram vēlas maksāt par licenci.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

20     2000. gada pavasarī publiskas izsoles kārtībā valsts sekretārs piešķīra pamata prāvā aplūkotās licences.

21     Licences ieguva tie uzņēmumi, kas piedāvāja lielāko naudas summu par piedāvātajām frekvenču grupām, no kurām viena bija paredzēta jaunam tirgus dalībniekam. Izsoles rezultātā no visiem izsoles uzvarētājiem tika iekasēta kopējā summa GBP 22 477 400 000 apmērā.

22     Valsts sekretāra vārdā izsoles organizēja Radiocommunications Agency (Radio komunikāciju aģentūra, kas ir Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas pakļautībā esoša iestāde. Izsoles procedūras laikā netika izdarīta atsauce uz PVN.

23     Šādi piešķirtās licences būs spēkā līdz 2021. gada 31. decembrim, ja vien tās iepriekš neatsauks valsts sekretārs vai no tām neatteiksies pats turētājs.

24     Uzskatot, ka par šo piešķiršanu ir jāmaksā PVN un ka tas ir ietverts samaksātajā summā, izsoļu laureātes sabiedrības lūdza atmaksāt summas, ko tās uzskatīja par samaksātām kā PVN, piemērojot valsts tiesību aktus, ar kuriem transponēts Sestās direktīvas 17. pants. Tā kā šo sabiedrību lūgumi tika noraidīti, jo par pamata prāvā aplūkoto licenču piešķiršanu neesot jāmaksā PVN, tās vērsās iesniedzējtiesā.

25     Šādos apstākļos VAT and Duties Tribunal [PVN un nodokļu tiesa], Londona, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)      Vai, ņemot vērā apstākļus, kas ir norādīti Faktu izklāstā un kurus lietas dalībnieki neapstrīd, termins “saimnieciskā darbība” Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta nozīmē ir jāinterpretē tā, ka tas ietver trešās paaudzes mobilo telekomunikāciju licenču izsniegšanu, ko valsts sekretārs veic, pārdodot izsolē tiesības lietot telekomunikāciju iekārtas noteiktās elektromagnētiskā spektra daļās (turpmāk tekstā – “[attiecīgā] darbība”), un kādiem apsvērumiem ir nozīme, lai atbildētu uz šo jautājumu?

2)      Ņemot vērā apstākļus, kas ir norādīti Faktu izklāstā un kurus lietas dalībnieki neapstrīd, kādiem apsvērumiem ir nozīme, lai atbildētu uz jautājumu, vai valsts sekretārs, veicot [attiecīgo] darbību, rīkojas kā “valsts iestāde” Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta nozīmē?

3)      Ņemot vērā apstākļus, kas ir norādīti Faktu izklāstā un kurus lietas dalībnieki neapstrīd, vai var uzskatīt, ka i) [attiecīgā] darbība daļēji ir saimnieciska darbība un/vai ii) ka to daļēji veic tāds publisko tiesību subjekts, kas rīkojas kā valsts iestāde, kas tādējādi daļēji maksā PVN saskaņā ar Sesto direktīvu?

4)      Kādai ir jābūt nozīmīgu konkurences traucējumu varbūtības pakāpei Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas nozīmē un cik īsā laikā pēc tādas darbības kā šī [attiecīgā] darbība veikšanas ir jārodas šādiem traucējumiem, lai šī persona, kas veica šo darbību, saskaņā ar minēto tiesību normu tiktu uzskatīta par nodokļu maksātāju saistībā ar šo darbību? Kādā mērā fiskālās neitralitātes princips ietekmē, ja vispār ietekmē, atbildi uz šo jautājumu?

5)      Vai Sestās direktīvas D pielikumā minētais jēdziens “telekomunikācijas” (uz kuru ir izdarīta atsauce šīs direktīvas 4. panta 5. punkta trešajā daļā) ietver trešās paaudzes mobilo telekomunikāciju licenču izdošanu, ko veic valsts sekretārs, pārdodot izsolē tiesības lietot telekomunikāciju iekārtas noteiktās elektromagnētiskā spektra daļās apstākļos, kas ir izklāstīti Faktu izklāstā un kurus lietas dalībnieki neapstrīd?

6)      Ja i) dalībvalsts izvēlas īstenot Sestās direktīvas 4. panta 1. un 5. punktu, pieņemot likumu, kas valsts publisko tiesību subjektam (tādam kā šajā gadījumā – Apvienotās Karalistes Valsts kase) piešķir tiesības izdot instrukcijas, kurās tiek norādītas tās valsts publisko tiesību subjektu preču piegādes vai pakalpojumu sniegšana, kas ir pielīdzināmas ar nodokli apliekamiem darījumiem, un ii) ja šis publisko tiesību subjekts atbilstoši šīm tiesībām pieņem vai paredz pieņemt norādījumus, ar ko nosaka, ka daži darījumi ir apliekami ar PVN, vai, interpretējot valsts tiesību aktus un šos norādījumus, 1990. gada 13. novembra spriedumā lietā C-106/89 Marleasing (Recueil, I-4135. lpp.) 8. punktā minētajam principam ir nozīme (un, ja ir, tad kāda)?

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

26     Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai tāda darbība kā pamata prāvā aplūkoto licenču piešķiršana, ko izsoļu kārtībā veic valsts sekretārs, ir “saimnieciska darbība” Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta nozīmē.

27     Atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 1. punktam par nodokļu maksātāju uzskata visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru tā paša panta 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta. Šis “saimnieciskās darbības” jēdziens minētajā 2. punktā ir definēts kā tāds, kas aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, tostarp pastāvīgu ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas izmantošanu nolūkā gūt no tā ienākumus.

28     Šajā sakarā ir jāprecizē – kaut gan Sestās direktīvas 4. pantā noteikta ļoti plaša PVN piemērošanas joma, šajā tiesību normā ir minēta tikai saimnieciska rakstura darbība (šajā sakarā skat. 1996. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-306/94 Régie dauphinoise, Recueil, I-3695. lpp., 15. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-77/01 EDM, Recueil, I-4295. lpp., 47. punkts, un 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C-465/03 Kretztechnik, Krājums, I-4357. lpp., 18. punkts).

29     No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka nodokļu maksātāja jēdziena un saimnieciskās darbības jēdziena definīciju analīze parāda saimnieciskās darbības jēdziena piemērošanas jomu un tā objektīvo raksturu, jo tiek aplūkota pati darbība neatkarīgi no tās mērķa un rezultāta (skat. tostarp 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-223/03 University of Huddersfield, Krājums, I-1751. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

30     No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamata lietā valsts sekretāra veikto darbību veidoja dažu elektromagnētiskā spektra frekvenču lietošanas tiesību piešķiršana uz noteiktu laiku izsoles kārtībā saimnieciskās darbības subjektiem. Pēc šīs piešķiršanas procedūras šiem saimnieciskās darbības subjektiem tiek izsniegta atļauja izmantot tādējādi iegūtās tiesības uzstādīt telekomunikāciju iekārtas, kas darbojas šajā konkrētajā elektromagnētiskā spektra sektoros.

31     Tādēļ ir jānosaka, vai šādas atļaujas izsniegšana pati par sevi ir uzskatāma par “ķermeniskas lietas izmantošanu” Sestās direktīvas 4. panta 2. punkta nozīmē.

32     Vispirms būtu svarīgi precizēt, ka šajā tiesību normā atbilstoši PVN kopējās sistēmas neitralitātes principa prasībām “izmantošanas” jēdziens attiecas uz visiem darījumiem neatkarīgi no to juridiskās formas, kurus veicot, no attiecīgās ķermeniskās lietas pastāvīgi tiek gūti ienākumi (šajā sakarā skat. 1990. gada 4. decembra spriedumu lietā C-186/89 Van Tiem, Recueil, I-4363. lpp., 18. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā EDM, 48. punkts, un 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-8/03 BBL, Krājums, I-10157. lpp., 36. punkts).

33     Šajā sakarā ir jāuzsver, ka pamata prāvā aplūkotā darbība ietver atļauju izsniegšanu, kas to saņēmējiem saimnieciskās darbības subjektiem ļauj uzsākt izmantot no atļaujas izrietošās tiesības, mobilo telekomunikāciju tirgū sabiedrībai piedāvājot savus pakalpojumus pret atlīdzību.

34     Šāda darbība ir līdzeklis, lai izpildītu Kopienu tiesībās izvirzītās prasības, tostarp lai nodrošinātu frekvenču spektra efektīvu izmantošanu un novērstu radiosakaru sistēmu un citu kosmosa vai zemes tehnisko sistēmu savstarpējos traucējumus, kā arī efektīvi pārvaldītu radiofrekvences, kā tas izriet no Direktīvas 97/13 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta, aplūkojot to kopā ar 4. panta 1. punktu un 8. panta 1. punktu.

35     Turklāt ir jāuzsver, ka šādu atļauju izsniegšana atbilstoši gan Direktīvai 97/13, gan WTA 1949 un WTA 1998 ietilpst tikai attiecīgās dalībvalsts kompetencē.

36     Tādēļ tāda darbība, kas aplūkota pamata prāvā, ir aplūkojama kā nepieciešamība un priekšnosacījums tādu saimnieciskās darbības subjektu kā prasītāji pamata lietā piekļuvei mobilo telekomunikāciju tirgum. Tā nav valsts kompetentās iestādes piedalīšanās minētajā tirgū. Tikai tie subjekti, kas saņēmuši piešķirtās tiesības, darbojas attiecīgajā tirgū, izmantojot attiecīgo ķermenisko lietu, lai pastāvīgi gūtu ienākumus.

37     Šādos apstākļos tādu darbību, kas aplūkota pamata prāvā, ievērojot tās raksturu, saimnieciskās darbības subjekti neveic. Šajā sakarā ir jāuzsver – nav nozīmes tam, ka minētajiem subjektiem no tā brīža bija iespēja nodot tālāk savas radiofrekvenču izmantošanas tiesības. Šāda nodošana, kaut gan to kontrolē par frekvenču piešķiršanu atbildīgā valsts reglamentējošā iestāde, atbilstoši Direktīvas 2002/21 9. panta 4. punktam nav pielīdzināma valsts īstenotajai atļauju izsniegšanai.

38     Tādēļ, piešķirot šādu atļauju, kompetentā valsts iestāde nepiedalās tādas ķermeniskas lietas izmantošanā, ko veido tiesības izmantot radiofrekvenču spektru, lai pastāvīgi gūtu ienākumus. Ar šo piešķiršanas procedūru šī iestāde tikai veic tai uzticētās elektromagnētiskā spektra izmantošanas kontroles un reglamentācijas darbības.

39     Turklāt tas, ka par tādu licenču kā pamata prāvā aplūkotās licences piešķiršanu ir jāmaksā atlīdzība, negroza šīs darbības juridisko kvalifikāciju (šajā sakarā skat. 1997. gada 18. marta spriedumu lietā C-343/95 Diego Calì & Figli, Recueil, I-1547. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

40     Tādēļ šāda piešķiršana nav “saimnieciskā darbība” Sestās direktīvas 4. panta 2. punkta nozīmē.

41     Šo secinājumu neietekmē arguments, saskaņā ar kuru, ņemot vērā šīs direktīvas 4. panta 5. punktu, nevar noliegt, ka publisko tiesību subjekta veikta regulējoša darbība ir saimnieciskā darbība šīs pašas direktīvas 4. panta 2. punkta nozīmē, kas šo subjektu liek uzskatīt šajā direktīvā par nodokļu maksātāju.

42     Pat pieņemot, ka šādu regulējošu darbību var uzskatīt par saimniecisku darbību, ir tikai jāpiemēro Sestās direktīvas 4. panta 5. punkts, kas liek iepriekš konstatēt aplūkotās darbības saimniecisko raksturu. No šī sprieduma 40. punktā sniegtās atbildes tomēr izriet, ka tā tāda nav.

43     Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild – Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka par frekvenču piešķiršanu atbildīgās valsts reglamentējošās iestādes veikta tādu licenču kā pamata prāvā aplūkotās licences piešķiršana izsoles kārtībā tiesībām izmantot telekomunikāciju iekārtas nav saimnieciska darbība šīs normas nozīmē un tādēļ šī direktīva tai nav piemērojama.

 Par citiem jautājumiem

44     Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz citiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

45     Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 4. panta 1. un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka par frekvenču piešķiršanu atbildīgās valsts reglamentējošās iestādes veikta tādu licenču kā trešās paaudzes mobilo telekomunikāciju t.s. “UMTS” licences piešķiršana izsoles kārtībā tiesībām izmantot telekomunikāciju iekārtas nav saimnieciska darbība šīs normas nozīmē un tādēļ šī direktīva tai nav piemērojama.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – angļu.