Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-433/04

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Beļģijas Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 49. un 50. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darbības būvniecības nozarē – Krāpšanas nodokļu jomā apkarošana būvniecības nozarē – Valsts tiesiskais regulējums, kas uzliek pienākumu ieturēt 15 % no summām, kuras maksājamas Beļģijā nereģistrētiem darījuma partneriem – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ievieš solidāru atbildību par Beļģijā nereģistrētu darījuma partneru nodokļu parādiem

Sprieduma kopsavilkums

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti

(EKL 49. un 50. pants)

Dalībvalsts, kas uzliek pienākumu pasūtītājiem un uzņēmējiem, kas pieaicina minētās dalībvalsts iestādēs nereģistrētus ārvalstu darījuma partnerus, ieturēt 15 % no summas, kas maksājama par veiktajiem darbiem, un kas paredz šo pasūtītāju un uzņēmēju solidāru atbildību par šādu darījuma partneru nodokļu parādiem, nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar EKL 49. un 50. pantu.

Faktiski ieturēšanas pienākums un solidārā atbildība, pat ja tā nereģistrētam pakalpojumu sniedzējam, neatkarīgi no tā, vai tas atrodas attiecīgajā dalībvalstī vai citā dalībvalstī, tā pieaicināšanas gadījumā ir piemērojama vienlīdzīgi, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo tas pakalpojumu sniedzējus, kas nav reģistrēti un neatrodas minētajā dalībvalstī, var atturēt no ienākšanas šīs dalībvalsts tirgū, lai sniegtu tur pakalpojumus, vai atturēt pasūtītājus un uzņēmējus pieaicināt minētos pakalpojumu sniedzējus.

Vajadzība apkarot krāpšanu nodokļu jomā nav pietiekama, lai pamatotu ieturēšanas pienākuma un solidārās atbildības piemērošanu vispārējā un preventīvā veidā visiem pakalpojumu sniedzējiem, kas neatrodas un nav reģistrēti attiecīgajā dalībvalstī, jo daļai no tiem principā nodokļi, priekšnodokļi un nodevas, kuru piedziņu ar šiem piesākumiem cenšas garantēt, nav jāmaksā, un pastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, lai garantētu tādu nodokļu, priekšnodokļu un nodevu piedziņu, kurus šādiem pakalpojumu sniedzējiem atsevišķos gadījumos varētu būt jāmaksā.

(sal. ar 30.–32., 36., 37. un 42. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2006. gada 9. novembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 49. un 50. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darbības būvniecības nozarē – Krāpšanas nodokļu jomā apkarošana būvniecības nozarē – Valsts tiesiskais regulējums, kas uzliek pienākumu ieturēt 15 % no summām, kuras maksājamas Beļģijā nereģistrētiem darījuma partneriem – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ievieš solidāru atbildību par Beļģijā nereģistrētu darījuma partneru nodokļu parādiem

Lieta C-433/04

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2004. gada 8. oktobrī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Beļģijas Karalisti, ko pārstāv E. Dominkovica [E. Dominkovits], pārstāve, kam palīdz B. van de Valle de Gelke [B. van de Walle de Ghelcke], avocat,

atbildētāja.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un E. Levits (referents),

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 6. aprīlī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, uzliekot pienākumu pasūtītājiem un uzņēmējiem, kas pieaicina Beļģijā nereģistrētus darījuma partnerus, ieturēt 15 % no summas, kas maksājama par veiktajiem darbiem (turpmāk tekstā – “ieturēšanas pienākums”), un paredzot šo pašu pasūtītāju un uzņēmēju solidāru atbildību par šādu darījuma partneru nodokļu parādiem (turpmāk tekstā – “solidāra atbildība”), Beļģijas Karaliste nav izpildījusi tai ar EKL 49. un 50. pantu uzliktos pienākumus.

 Atbilstošās valsts tiesību normas

2        Beļģijā 1992. gada ienākumu nodokļa kodekss [Code des impôts sur les revenus 1992], ko saskaņo 1992. gada 10. aprīļa Karaļa dekrēts (papildinājums 1992. gada 30. jūlija Moniteur belge), kurā grozījumi izdarīti ar 1998. gada 26. decembra Karaļa dekrētu par pasākumiem, lai pielāgotu tiesisko regulējumu par solidāro atbildību par sociālo nodevu un nodokļu parādiem, piemērojot 43. pantu 1996. gada 26. jūlija Likumā par sociālā nodrošinājuma modernizāciju un likumisko pensiju sistēmu dzīvotspējas nodrošināšanu [arrêté royal du 26 décembre 1998 portant des mesures en vue d’adapter la réglementation relative à la responsabilité solidaire pour les dettes sociales et fiscales en application de l’article 43 de la loi du 26 juillet 1996 portant modernisation de la sécurité sociale et assurant la viabilité des régimes légaux des pensions (1998. gada 31. decembra Moniteur belge, 42140. lpp., turpmāk tekstā – “CIR 92”)], tā VII daļā par nodokļu ieviešanu un piedziņu ietver VIII nodaļu ar virsrakstu “Nodokļu piedziņa”, kurā ir iekļauta II sadaļa ar virsrakstu “Darbības, kurās ir jāpieaicina reģistrēti uzņēmēji”.

3        Šīs darbības ir dažādas darbības būvniecības nozarē, kas saskaņā ar CIR 92 400. panta 1. punktu ir noteiktas Karaļa dekrētā.

4        CIR 92 402. pants paredz:

“1.      Pasūtītājs, kas 400. panta 1. punktā minēto darbu veikšanai pieaicina uzņēmēju, kurš līguma noslēgšanas brīdī nav reģistrēts, ir solidāri atbildīgs par sava darījuma partnera nodokļu parādu samaksu.

2.      Uzņēmējs, kas 400. panta 1. punktā minēto darbu veikšanai pieaicina apakšuzņēmēju, kurš līguma noslēgšanas brīdī nav reģistrēts, ir solidāri atbildīgs par sava darījuma partnera nodokļu parādu samaksu.

[..]

5.      Solidārā atbildība ir ierobežota līdz 35 % no kopējās nereģistrētam uzņēmējam vai apakšuzņēmējam nodoto darbu, neskaitot pievienotās vērtības nodokli, cenas.

To var piemērot pamatsummas, piemaksu, izdevumu un procentu maksājumiem, neatkarīgi no to rašanās dienas:

1)      visiem parādiem saistībā ar tiešiem nodokļiem un ienākumu nodokļiem pielīdzināmiem nodokļiem par ar nodokli apliekamajiem periodiem, kuru laikā ir veikti attiecīgie darbi, un par agrākiem ar nodokli apliekamajiem periodiem;

2)      visiem parādiem saistībā ar atskaitījumu par periodiem, kuru laikā ir veikti attiecīgie darbi, un par agrākiem periodiem;

3)      ārvalstu izcelsmes nodokļu prasījumiem, par kuriem piedziņas palīdzība tiek lūgta starptautiska nolīguma ietvaros.

[..]”

5        CIR 92 403. pants nosaka:

“1.      Pasūtītājam, kas veic visu vai daļēju 400. panta 1. punktā minēto darbu samaksu uzņēmējam, kurš maksājuma brīdī nav reģistrēts, maksājuma laikā ir jāietur un jāpārskaita 15 % no summas, kuru tas ir parādā, neskaitot pievienotās vērtības nodokli, ierēdnim, kuru Karalis ir iecēlis, un saskaņā ar nosacījumiem, kurus tas paredzējis.

2.      Uzņēmējam, kas veic visu vai daļēju 400. panta 1. punktā minēto darbu samaksu apakšuzņēmējam, maksājuma laikā ir jāietur un jāpārskaita 15 % no summas, kuru tas ir parādā, neskaitot pievienotās vērtības nodokli, ierēdnim, kuru Karalis ir iecēlis, un saskaņā ar nosacījumiem, kurus tas paredzējis.

Uzņēmējs tomēr ir atbrīvots, saskaņā ar Karaļa paredzētajiem nosacījumiem un noteikumiem, no 1. daļā minētā ieturējuma un pārskaitījuma pienākuma, ja maksājuma brīdī apakšuzņēmējs ir reģistrēts kā uzņēmējs.

3.      Attiecīgā gadījumā, īstenojot šo pantu, pārskaitītās summas tiek atskaitītas no summas, par kuru pasūtītājs vai uzņēmējs ir atbildīgs atbilstoši 402. pantam.”

6        CIR 92 404. pants paredz, ka, ja nav veikts šī likuma 403. pantā paredzētais ieturējums, pasūtītājam vai minētā likuma 403. panta 2. punktā paredzētajā gadījumā uzņēmējam tiek uzlikts administratīvais naudas sods, kas ir noteikts parāda summas divkāršā apmērā.

7        CIR 92 406. panta 1. punkts paredz:

“Īstenojot 403. pantu, samaksātās summas tiek izmantotas vispirms 402. pantā minētā nodokļa parāda, tad naudas soda un pēc tam ar pievienotās vērtības nodokli saistītā parāda dzēšanai.”

8        Saskaņā ar CIR 92 407. pantu, tā 402. un 403. pantu nepiemēro pasūtītājam, ja runa ir par fizisku personu, kura pasūta darbus vienīgi privātiem mērķiem.

9        CIR 92 400. panta 1. punktā minētās darbības ir uzskaitītas 1. pantā 1998. gada 26. decembra Karaļa dekrētā par [CIR 92] 400., 401., 403., 404. un 406. panta un 1969. gada 27. jūnija likuma, ar kuru pārskata 1944. gada 28. decembra Dekrētu-likumu par darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu [arrêté royal du 26 décembre 1998 portant exécution des articles 400, 401, 403, 404 et 406 du [CIR 92] 1992 et de l’article 30 bis de la loi du 27 juin 1969 révisant l’arrêté-loi du 28 décembre 1944 concernant la sécurité sociale des travailleurs (1998. gada 31. decembra Moniteur belge, 42147. lpp.)], 30.a panta īstenošanu. Atbilstoši šī panta 1. punktam runa ir par šādām darbībām:

“1)      celtniecības darbu veikšana. Ar celtniecības darbu ir jāsaprot: visi būvniecības, pārbūves, pabeigšanas, piebūves, remonta, uzturēšanas, tīrīšanas un nojaukšanas darbi visā vai daļā no nekustamā īpašuma, kā arī jebkura cita darbība, kas vienlaicīgi ietver kustama īpašuma piegādi un tā ievietošanu nekustamajā īpašumā tādējādi, ka šis kustamais īpašums pēc tā būtības kļūst par nekustamo īpašumu;

2)      jebkura darbība, pat ja tā nav minēta 1. punktā, ar kuru vienlaikus piegādā un iebūvē celtnē:

a)      centrālapkures vai kondicionēšanas iekārtas pamatelementus vai to daļas, tai skaitā, degļus, tvertnes un regulēšanas un kontroles iekārtas, kas ir savienotas ar apkures katlu vai radiatoriem;

b)      celtnes santehnikas iekārtas pamatelementus vai to daļas un vispārīgi visas fiksētās iekārtas sanitārai vai higiēnas izmantošanai, kas ir pievienotas ūdensvadam vai kanalizācijai;

c)      celtnes elektrības iekārtas pamatelementus vai to daļas, izņemot apgaismes iekārtas vai lampas;

d)      elektriskās skaņas iekārtas, trauksmes ierīces ugunsgrēka gadījumā un trauksmes ierīces pret zādzībām, iekšējās tālruņa ierīces pamatelementus vai to daļas;

e)      skapjus, izlietnes, izlietņu galdus un skapjus, tualetes galdus un skapjus, tvaika nosūcējus, ventilatorus un virtuves vai vannas istabas vēdināšanas iekārtas;

f)      žalūzijas, slēģus un rullīšu aizkarus, kas izvietoti celtnes ārpusē;

3)      visas darbības, pat ja tās nav minētas 1. punktā, kuras vienlaicīgi ietver sienu un grīdas apdares materiālu piegādi un iebūvēšanu celtnē, neatkarīgi no tā, vai notiek piestiprināšana celtnei, vai arī iebūvēšanai ir vajadzīga vienkārša piegriešana uz vietas atbilstoši nosedzamās virsmas izmēriem;

4)      2. vai 3. punktā minēto preču piestiprināšanas, iebūvēšanas, remonta, uzturēšanas un tīrīšanas darbi;

5)      personāla nosūtīšana šajā pantā paredzēto darbību veikšanai.”

10      Minētā Karaļa dekrēta 23. pants, ar kuru ir grozīts Karaļa 1993. gada 27. augusta CIR 92 īstenošanas dekrēta 209. pants, paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem, piemērojot CIR 92 403. pantu, ieturētās summas var tikt atlīdzinātas. Atbilstoši minētajam 23. pantam, ja šīs summas nav izmantotas nodokļu parādu dzēšanai, tās pieteikuma iesniedzējam tiek atlīdzinātas pēc iespējas īsākā termiņā un vēlākais sešu mēnešu laikā pēc tiesiska atlīdzināšanas pieteikuma iesniegšanas.

 Pirmstiesas procedūra

11      Ar 2001. gada 13. februāra brīdinājuma vēstuli un pēc tam ar 2001. gada 23. oktobra argumentēto atzinumu Komisija Beļģijas Karalistei paziņoja, ka tā valsts tiesību normas par ieturēšanas pienākumu un solidāro atbildību uzskata par nesaderīgām ar EKL 49. un 50. pantu. Minētajā atzinumā šī dalībvalsts tika aicināta veikt vajadzīgos pasākumus, lai divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas, tā īstenotu šo atzinumu. Tā kā Komisiju Beļģijas Karalistes atbilde uz šo atzinumu neapmierināja, tā cēla šo prasību.

 Par prasību

 Par prasības priekšmetu

12      Vispirms ir jānorāda, ka Beļģijas valdība apstrīdēja Komisijas izvēlēto pieeju un norādīja, ka pirms ieturēšanas pienākuma un solidārās atbildības pārbaudes bija jāveic reģistrēšanās pienākuma pārbaude, jo ieturēšanas pienākums un solidārā atbildība ir plašākas krāpšanas nodokļu jomā apkarošanas sistēmas sastāvdaļa. Šī valdība norādīja, ka, ja Kopienu tiesības neiestājas pret reģistrēšanās pienākumu, ieturēšanas pienākums un solidārā atbildība arī ir jāuzskata kā ar šīm tiesībām saderīgi.

13      Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka reģistrēšanās pienākuma saderīgums ar Kopienu tiesībām obligāti neizšķir jautājumu par ieturēšanas pienākuma un solidārās atbildības saderīgumu ar šīm tiesībām.

14      Tādēļ, pretēji attiecīgajai situācijai lietā, kurā pasludināts 2006. gada 4. maija spriedums C-98/04 Komisija/Apvienotā Karaliste (Krājums, I-4003. lpp.), ieturēšanas pienākuma un solidārās atbildības pārbaudi var veikt neatkarīgi no reģistrēšanas pienākuma pārbaudes.

 Par minēto pienākuma neizpildi

 Lietas dalībnieku argumenti

15      Komisija norāda, ka ieturēšanas pienākums un solidārā atbildība ir pretrunā EKL 49. un 50. pantam tādēļ, ka tie var atturēt pasūtītājus un uzņēmējus pieaicināt darījuma partnerus, kas nav reģistrēti un neatrodas Beļģijā, tādējādi radot patiesu šķērsli pakalpojumu sniedzējiem, kas nav reģistrēti un neatrodas Beļģijā, kas šajā valstī vēlas piedāvāt savus pakalpojumus.

16      Komisija uzskata, ka gan ieturēšanas pienākums, gan solidārā atbildība ir nepamatoti pasākumi.

17      Attiecībā uz ieturēšanas pienākumu Komisija apgalvo, ka, tā kā pakalpojumu sniedzējam, kas neatrodas Beļģijā un kas saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību tur veic darbus, lielākajā daļā gadījumu nepastāv nodokļu parādi, kuru piedziņu ar šo ieturēšanas pienākumu vēloties garantēt Beļģijas iestādes, nekādi primāri iemesli, kas saistīti ar krāpšanas nodokļu jomā novēršanu, nevar pamatot šo pasākumu.

18      Komisija norāda, ka vispārēja minētā pienākuma piemērošana katrā ziņā pārsniedz mērķi, kuru ar to vēlas sasniegt, un ka īpašās situācijās, kurās Beļģijā būtu maksājams vai piedzenams nodokļu parāds, var izmatot citus, mazāk ierobežojošus un izvirzītajam mērķim piemērotākus līdzekļus.

19      Attiecībā uz solidāro atbildību Komisija uzsver, ka tā ir nesamērīga, jo pastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, lai nodrošinātu darījuma partneru iespējamo nodokļu parādu samaksu vai piedziņu.

20      Turklāt Komisija apstrīd pasūtītāja vai uzņēmēja solidārās atbildības piemērošanu ne tikai darījuma partnera nodokļu parādiem, kas saistīti ar to vajadzībām veiktajiem darbiem, bet arī visiem tā nodokļu parādiem, kas saistīti ar darba periodu, kā arī agrākiem periodiem, kas nozīmē atbildību par nodokļu parādiem, kas saistīti ar citu personu vajadzībām veiktajiem darbiem.

21      Tāpat Komisija kritizē solidārās atbildības automātisku piemērošanu, nepastāvot nekādai pasūtītāja vai uzņēmēja vainai, un tā piebilst, ka iespējas neesamība par parādu samaksu solidāri atbildīgajam pasūtītājam vai uzņēmējam apstrīdēt nodokļu parādu pamatotību ir tiesību uz aizstāvēšanos pārkāpums.

22      Beļģijas valdība atbild, ka ieturēšanas pienākums un solidārā atbildība kā nodokļu parādu piedziņas nosacījums būvniecības nozarē neierobežo nedz piekļuvi tirgum, nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tā kā apstrīdētie pasākumi ir vienlīdzīgi piemērojami neatkarīgi no tā, vai darījuma partneri ir uzņēmumi, kas atrodas Beļģijā, vai uzņēmumi, kas atrodas citās dalībvalstīs, Komisija neesot pierādījusi, ka Beļģijas tirgus dalībnieki nelabprātāk pieaicina nereģistrētus darījuma partnerus, kas atrodas citā dalībvalstī, nevis nereģistrētus beļģu darījuma partnerus.

23      Turklāt Beļģijas valdība norāda, ka apstrīdētie pasākumi ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu iemesliem, kas saistīti ar krāpšanas nodokļu jomā apkarošanu būvniecības nozarē. Saskaņā ar šīs valdības domām ieturēšanas pienākums un solidārā atbildība ir vispārējas krāpniecisku shēmu prevencijas un novēršanas sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķis, no vienas puses, ir mudināt pieaicināt reģistrētus darījuma partnerus un, no otras puses, nodrošināt nodokļu parādu piedziņu no nereģistrētiem darījuma partneriem.

24      Beļģijas valdība turklāt apstrīd Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem vispārēji neesot jāmaksā nedz tiešie, nedz netiešie nodokļi Beļģijā. Šī valdība tostarp norāda, ka, ja būvlaukumā tiek pārsniegts noteikts būvdarbu ilgums, šādi radušies ienākumi ir apliekami ar nerezidentu nodokli Beļģijā, tāpat kā ar nodokli ir apliekami atalgojumi, kurus šāds uzņēmums, kas veic šādus būvdarbus, maksā Beļģijā nodarbinātiem darba ņēmējiem, tādējādi ārvalstu pakalpojumu sniedzējam var būt jāveic ar šiem atalgojumiem saistīts ienākumu nodokļa atskaitījums. Tāpat pakalpojumu sniedzējam varētu būt jāveic arī minētā nodokļa atskaitījums par atalgojumiem, kas samaksāti ārvalstu personālam, kurš tiek nodarbināts Beļģijā ilgāk nekā 183 dienas divpadsmit mēnešu periodā, vai personālam, kura dzīvesvieta ir Beļģijā. Turklāt Beļģijas valdība norāda vairākas situācijas, kurās citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējam ir jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis, it īpaši, ja šī pakalpojumu sniedzēja darījuma partnerim attiecībā uz šo nodokli nav periodiski jāiesniedz deklarācija (piemēram, slimnīcām un izglītības iestādēm) vai ja ārvalstīs nodokļu maksātājam Beļģijā nav nedz pastāvīga sēdekļa, nedz atbildīgā pārstāvja.

25      Atsaucoties uz 1995. gada 10. maija spriedumu lietā C-384/93 Alpine Investments (Recueil, I-1141. lpp.), Beļģijas valdība apgalvo, ka, nepastāvot saskaņotībai Kopienu līmenī, nav nesamērīgi ieviest vispārējus un vienlīdzīgi piemērojamus noteikumus, lai efektīvi apkarotu nodokļu krāpšanu būvniecības nozarē.

26      Turklāt tā norāda, ka nodokļu parādu piedziņa klasiskajos veidos (it īpaši a posteriori tiesas ceļā) īpašajā darbaspēka piedāvātāju gadījumā ir izrādījusies neefektīva.

27      It īpaši attiecībā uz solidāro atbildību Beļģijas valdība norāda, ka Komisija kļūdaini ir pamatojusies uz Beļģijas pasūtītāju vai uzņēmēju situāciju, tā vietā, lai izvērtētu nereģistrēto darījuma partneru situāciju un novērtētu attiecīgā pasākuma samērīgumu saistībā ar izvirzīto mērķi.

 Tiesas vērtējums

28      Vispirms ir jāatgādina, ka pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts – EKL 49. pants pieprasa ne tikai novērst jebkādu citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja diskrimināciju tā pilsonības dēļ, bet arī atcelt jebkuru pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu – pat ja šo ierobežojumu vienādi piemēro valsts un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem – ja tas ir tāds, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgus darījumus, kurus piedāvā citā dalībvalstī reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, kas savā izcelsmes dalībvalstī likumīgi sniedz analogus pakalpojumus (šajā sakarā skat. 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C-76/90 Säger, Recueil, I-4221. lpp., 12. punkts; 2002. gada 7. februāra spriedumu lietā C-279/00 Komisija/Itālija, Recueil, I-1425. lpp., 31. punkts; 2003. gada 13. februāra spriedumu lietā C-131/01 Komisija/Itālija, Recueil, I-1659. lpp., 26. punkts; 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-244/04 Komisija/Vācija, Krājums, I-885. lpp., 30. punkts, un 2006. gada 15. jūnija spriedumu lietā C-255/04 Komisija/Francija, Krājums, I-5251. lpp., 37. punkts).

29      Kā to savu secinājumu 25. punktā norādīja ģenerāladvokāts, uz pasākumiem, kas tirgus dalībnieku var atturēt izmantot pakalpojumu sniegšanas brīvību, attiecas EK līgumā paredzētais aizliegums (šajā sakarā skat. 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C-17/00 De Coster, Recueil, I-9445. lpp., 33. punkts; 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā C-289/02 AMOK, Recueil, I-15059. lpp., 36. punkts, un 2004. gada 18. marta spriedumu lietā C-8/02 Leichtle, Recueil, I-2641. lpp., 32. punkts).

30      Šajā lietā fakts, ka, piemērojot CIR 92 403. pantu, pasūtītājam vai uzņēmējam par labu Beļģijas valsts pārvaldes iestādēm ir jāietur summa, kas atbilst 15 % no nereģistrēta pakalpojuma sniedzēja rēķina summas, kuru viņam var atmaksāt tikai saskaņā ar īpašu administratīvu procedūru, šim pakalpojumu sniedzējam liedz iespēju daļu no tā ienākumiem saņemt nekavējoties. Neērtības, kādas ieturēšanas pienākums rada pakalpojumu sniedzējiem, kas nav reģistrēti un neatrodas Beļģijā, līdz ar to var viņus atturēt no ienākšanas Beļģijas tirgū, lai tur sniegtu pakalpojumus būvniecības nozarē.

31      Tāpat fakts, ka, piemērojot CIR 92 402. pantu, pasūtītājam vai uzņēmējam, kas stājas līgumattiecībās ar Beļģijā nereģistrētu pakalpojumu sniedzēju, tiek paredzēta solidārā atbildība par visiem šī pakalpojumu sniedzēja nodokļu parādiem saistībā ar agrākiem ar nodokli apliekamiem periodiem 35 % apmērā no veikto darbu cenas, var atturēt šo pasūtītāju vai uzņēmēju izmantot pakalpojumus, kurus sniedz pakalpojumu sniedzējs, kas nav reģistrēts un neatrodas Beļģijā, kas savā dibināšanas dalībvalstī likumīgi sniedz identiskus pakalpojumus. Lai gan solidārā atbildība nereģistrēta pakalpojumu sniedzēja, neatkarīgi no tā, vai tas atrodas Beļģijā vai citā dalībvalstī, pieaicināšanas gadījumā ir piemērojama vienlīdzīgi, tomēr ir jāsecina, ka, lai gan neliedzot pakalpojumu sniedzējiem, kas nav reģistrēti un neatrodas Beļģijā, iespēju tur sniegt savus pakalpojumus, apstrīdētā tiesību norma tomēr apgrūtina viņu piekļuvi Beļģijas tirgum.

32      Līdz ar to ieturēšanas pienākums un solidārā atbildība ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

33      Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, kas attiecas uz jomu, kura nav saskaņota Kopienu līmenī, un kas vienādi attiecas uz visām personām vai uzņēmumiem, kuri veic darbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā, neņemot vērā tā ierobežojošās sekas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, var būt attaisnojams tiktāl, ciktāl to pamato primāri vispārējo interešu iemesli, kurus nenodrošina noteikumi, kam pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts dalībvalstī, kurā viņš atrodas, tiktāl, ciktāl tas garantē sasniedzamo mērķi un ciktāl tas nepārsniedz to, kas nepieciešams tā sasniegšanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Säger, 15. punkts; 1999. gada 23. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-369/96 un C-376/96 Arblade u.c., Recueil, I-8453. lpp., 34. un 35. punkts; 2002. gada 24. janvāra spriedumu lietā C-164/99 Portugaia Construções, Recueil, I-787. lpp., 19. punkts; iepriekš minēto 2002. gada 7. februāra spriedumu lietā Komisija/Itālija, 33. punkts; 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-445/03 Komisija/Luksemburga, Krājums, I-10191. lpp., 21. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 31. punkts).

34      Tā kā Beļģijas valdība apgalvoja, ka apstrīdētie pasākumi ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu iemesliem, kas ir saistīti ar krāpšanas nodokļu jomā apkarošanu būvniecības nozarē, ir jāpārbauda, vai šāds pamatojums var tikt atzīts.

35      Šajā sakarā, lai arī Tiesa patiešām ir nospriedusi, ka, lai attaisnotu ierobežojumus EK līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanai, var atsaukties uz izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošanu un nodokļu kontroles efektivitātes nodrošināšanu (skat. 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-254/97 Baxter u.c., Recueil, I-4809. lpp., 18. punkts; 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C-478/98 Komisija/Beļģija, Recueil, I-7587. lpp., 39. punkts, un 2004. gada 4. marta spriedumu lietā C-334/02 Komisija/Francija, Recueil, I-2229. lpp., 27. punkts), tā arī norādīja, ka vispārējs pieņēmums par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai krāpšanu nodokļu jomā nav pietiekams, lai pamatotu pasākumu, kas ietekmē EK līguma mērķus (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 45. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 4. marta spriedumu lietā Komisija/Francija, 27. punkts).

36      Šajā lietā, pat pieņemot, ka Beļģijas valdības minētajos noteiktos gadījumos pakalpojumu sniedzējiem, kas nav reģistrēti un neatrodas Beļģijā, var būt pienākums maksāt nodokļus, atskaitījumus un nodevas, kuru piedziņu tā cenšas garantēt ar ieturēšanas pienākumu un solidāro atbildību, ir skaidrs, ka šo pasākumu piemērošana nav ierobežota ar šiem gadījumiem.

37      Tomēr vajadzība apkarot krāpšanu nodokļu jomā nav pietiekama, lai pamatotu ieturēšanas pienākuma un solidārās atbildības piemērošanu vispārējā un preventīvā veidā visiem pakalpojumu sniedzējiem, kas nav reģistrēti un neatrodas Beļģijā, jo daļai no tiem principā iepriekš minētie nodokļi, atskaitījumi un nodevas nav jāmaksā.

38      Tā kā apstrīdētie pasākumi tiek piemēroti automātiski un beznosacījumu veidā, tie neļauj ņemt vērā pakalpojumu sniedzēju, kas nav reģistrēti un neatrodas Beļģijā, individuālo situāciju.

39      Attiecībā uz ieturēšanas pienākumu, mazāk ierobežojošs veids nekā liegt pakalpojumu sniedzējiem iespēju nekavējoties saņemt ievērojamu daļu no to ienākumiem būtu sistēmas ieviešana, kas pamatota ar informācijas apmaiņu starp pasūtītājiem un uzņēmējiem, pakalpojumu sniedzējiem un Beļģijas nodokļu administrāciju, ļaujot, piemēram, pasūtītājiem un uzņēmējiem saņemt informāciju par iespējamiem to darījuma partneru nodokļu parādiem vai ieviešot pienākumu informēt Beļģijas nodokļu administrāciju par jebkura līguma noslēgšanu ar nereģistrētiem darījuma partneriem vai jebkuru to sakarā veiktu maksājumu.

40      Tāpat attiecībā uz solidāro atbildību, lai ierobežotu atturošo iedarbību, ko tā rada pasūtītājiem un uzņēmējiem saistībā ar visiem nereģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem, neatkarīgi no tā, vai tiem principā ir pienākums maksāt iepriekš minētos nodokļus, atskaitījumus un nodevas vai nav, un vai tie ir nokārtojuši savas saistības attiecībā uz nodokļu maksājumiem vai nav, mazāk ierobežojošs pasākums būtu bijis paredzēt šiem pakalpojumu sniedzējiem iespēju pierādīt to nodokļu likumīgu nomaksu vai ļaut pasūtītājiem un uzņēmējiem izvairīties no solidārās atbildības, ja viņi ir veikuši noteiktas formalitātes, lai pārliecinātos par pakalpojumu sniedzēju, ar kuriem tie vēlas stāties līgumattiecībās, nodokļu likumīgu nomaksu.

41      Turklāt, kā to savu secinājumu 42. punktā norādīja ģenerāladvokāts, apstrīdēto pasākumu nesamērīgo raksturu pastiprina to kumulatīvā piemērošana.

42      Līdz ar to ir jāatzīst, ka, uzliekot pienākumu pasūtītājiem un uzņēmējiem, kas pieaicina Beļģijā nereģistrētus ārvalstu darījuma partnerus, ieturēt 15 % no summas, kas maksājama par veiktajiem darbiem, un paredzot šo pasūtītāju un uzņēmēju solidāru atbildību par šādu darījuma partneru nodokļu parādiem, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi tai ar EKL 49. un 50. pantu uzliktos pienākumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

43      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) pasludina:

1)      uzliekot pienākumu pasūtītājiem un uzņēmējiem, kas pieaicina Beļģijā nereģistrētus ārvalstu darījuma partnerus, ieturēt 15 % no summas, kas maksājama par veiktajiem darbiem, un paredzot šo pasūtītāju un uzņēmēju solidāru atbildību par šādu darījuma partneru nodokļu parādiem, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi tai ar EKL 49. un 50. pantu uzliktos pienākumus;

2)      Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – franču.