Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-345/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Portugāles Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Nodokļu tiesību akti – Nosacījumi tādas peļņas atbrīvošanai no nodokļa, kas gūta no nekustamā īpašuma atsavināšanas par atlīdzību – EKL 18., 39. un 43. pants – Eiropas Ekonomikas zonas līguma 28. un 31. pants – Nodokļu sistēmas saskaņotība – Mājokļu politika

Sprieduma kopsavilkums

Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Eiropas Savienības pilsonība – Nodokļu tiesību akti

(EKL 18., 39. un 43. pants, EEZ līguma 28. un 31. pants)

Saglabājot spēkā tādas nodokļu tiesību normas, saskaņā ar kurām atbrīvojumu no nodokļa par peļņu, kas gūta, par atlīdzību atsavinot nekustamo īpašumu, kurš paredzēts izmantošanai paša nodokļu maksātāja vai viņa ģimenes locekļu pastāvīgai dzīvesvietai, piešķir tikai ar nosacījumu, ka iegūtos ienākumus iegulda, iegādājoties nekustamo īpašumu valsts teritorijā, dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39. un 43. pants, kā arī Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 28. un 31. pants.

Nodokļu maksātājam, kas, īstenojot Eiropas Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras ir detalizētas EKL 43. pantā par brīvību veikt uzņēmējdarbību un EKL 39. pantā par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, proti, EEZ līguma 28. pantā par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un 31. pantā par brīvību veikt uzņēmējdarbību paredzētās tiesības, vēlas pārdot dzīvesvietai izmantoto šajā dalībvalstī tā īpašumā esošo nekustamo īpašumu, lai pārceltu savu dzīvesvietu uz citu dalībvalsti un šajā nolūkā mājoklim tur iegādātos citu nekustamo īpašumu, tiek piemērota nelabvēlīgāka attieksme nodokļu uzlikšanas jomā nekā personai, kas saglabā savu dzīvesvietu attiecīgajā dalībvalstī.

Ar nepieciešamību saglabāt nodokļu sistēmas saskaņotību nevar pamatot šādu atšķirīgu attieksmi, jo, lai arguments, kurš balstīts uz šādu pamatojumu, tiktu atbalstīts, ir jāpierāda, ka pastāv tieša saikne starp attiecīgo nodokļu priekšrocību un šīs priekšrocības kompensāciju ar noteiktu nodokļu maksājumu, kas šajā gadījumā nav izdarīts.

Tā kā Līguma noteikumi un EEZ līguma noteikumi par personu pārvietošanās brīvību nepieļauj šādu tiesisko regulējumu, nav atsevišķi jāpārbauda minētais tiesiskais regulējums, ievērojot EKL 56. panta 1. punktu un EEZ līguma 40. punktu par kapitāla aprites brīvību.

(sal. ar 13., 21., 43. un 45. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2006. gada 26. oktobrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Nodokļu tiesību akti – Nosacījumi tādas peļņas atbrīvošanai no nodokļa, kas gūta no nekustamā īpašuma atsavināšanas par atlīdzību – EKL 18., 39. un 43. pants – Eiropas Ekonomikas zonas līguma 28. un 31. pants – Nodokļu sistēmas saskaņotība – Mājokļu politika

Lieta C-345/05

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2005. gada 21. septembrī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv R. Liāls [R. Lyal] un M. Afonso [M. Afonso], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Portugāles Republiku, ko pārstāv L. Fernandišs [L. Fernandes] un H. Menezišs Leitau [J. Menezes Leitão], pārstāvji,

atbildētāja.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen], P. Kūris [P. Kūris], Dž. Arestis [G. Arestis] (referents) un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 30. martā,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka saglabājot spēkā nodokļu tiesību normas, saskaņā ar kurām atbrīvojumu no nodokļa par peļņu, kas gūta, par atlīdzību atsavinot nekustamo īpašumu, kurš paredzēts izmantošanai paša nodokļu maksātāja vai viņa ģimenes locekļu pastāvīgai dzīvesvietai, piešķir tikai ar nosacījumu, ka iegūtos ienākumus iegulda, iegādājoties nekustamo īpašumu Portugāles teritorijā, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39., 43. pants un 56. panta 1. punkts, kā arī 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma 28., 31. un 40. pants (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”).

 Atbilstošās tiesību normas

 EEZ līgums

2        EEZ līguma 6. pantā ir paredzēts:

“Neskarot tiesu prakses attīstību nākotnē, šā līguma noteikumus, ciktāl tie ir pēc būtības līdzvērtīgi attiecīgajiem Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma noteikumiem, kā arī tiesību aktiem, kas pieņemti, piemērojot šos abus Līgumus, tos ieviešot un piemērojot, interpretē saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru līdz šā līguma parakstīšanas dienai.”

3        EEZ līguma 28. pantā ir noteikts:

“1.      Starp EK [Eiropas Kopienas] dalībvalstīm un EBTA [Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas] valstīm nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

2.      Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu EK dalībvalstu un EBTA valstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

3.      Tā nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:

a)      tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;

b)      tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties EK dalībvalstu un EBTA valstu teritorijā;

c)      tiesības darba nolūkos uzturēties kādā EK dalībvalstī vai EBTA valstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību;

d)      tiesības palikt kādā EK dalībvalstī vai EBTA valstī pēc tam, kad darba attiecības šajā valstī beigušās.

[..]”

4        EEZ līguma 31. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Šā līguma ietvaros nav ierobežojumu attiecībā uz kādas EK dalībvalsts vai EBTA valsts pilsoņu tiesībām veikt uzņēmējdarbību kādas citas EK dalībvalsts vai EBTA valsts teritorijā. Tas attiecas arī uz jebkuras EK dalībvalsts vai EBTA valsts pilsoņu tiesībām dibināt pārstāvniecības, nodaļas vai filiāles, ja viņi ir reģistrēti jebkuras šīs valsts teritorijā.

Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši uzņēmumus, kas definēti 34. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā šī uzņēmējdarbība notiek [..].”

 Valsts tiesiskais regulējums

5        Fizisko personu ienākumu nodokļa kodeksa [Código do Imposto sobre o Rendimento das Pessoas Singulares], kas apstiprināts ar 1988. gada 30. novembra dekrētu–likumu Nr. 442/88, tā redakcijā pēc 2001. gada 3. jūlija dekrēta–likuma Nr. 198/2001 (Diário da República I, sērija A, Nr. 152, 03.07.2001.; turpmāk tekstā – “CIRS”) pieņemšanas, 10. pantā ir paredzēts:

“1.      Peļņa ir ienākumi, kas nav uzskatāmi par uzņēmuma vai profesionālās darbības rezultātā gūtiem ienākumiem, no kapitāla vai nekustamā īpašuma, ko saņem:

a)      nododot par atlīdzību lietu tiesības uz nekustamo īpašumu un lietojot personīgo mantu uzņēmējdarbībai un profesionālai darbībai, ko individuāli veic pats īpašnieks;

[..]

3.      Ienākumi uzskatāmi par gūtiem 1. punktā minēto darbību veikšanas brīdī, ievērojot turpmāko apakšpunktu noteikumus:

a)      solījuma pirkt vai pārdot, kā arī maiņas gadījumā ienākumi ir uzskatāmi par gūtiem, īstenojot nodošanu vai saņemot īpašumā preces, par kurām panākta vienošanās;

b)      gadījumā, kad personīgo mantu lieto pats īpašnieks, individuāli veicot uzņēmējdarbību un profesionālo darbību, ienākumi ir uzskatāmi par gūtiem tikai attiecīgās mantas pēdējās nodošanas par atlīdzību brīdī vai rodoties citiem apstākļiem, kuru rezultātā jāsaskaņo rēķini līdzīgos apstākļos.

4.      Ienākumus, kurus apliek ar IRS [fizisko personu ienākuma nodoklis], veido:

a)      starpība starp pārdošanas un iegādes cenu, atņemot to ienākumu daļu, ko var uzskatīt par ienākumiem no kapitāla izmantošanas gadījumos, kas minēti 1. punkta a), b) un c) punktā;

[..]

5.      No aplikšanas ar nodokli atbrīvo ienākumus, kas gūti par atlīdzību, atsavinot nekustamo īpašumu, kurš paredzēts izmantošanai paša nodokļu maksātāja vai viņa ģimenes locekļu pastāvīgai dzīvesvietai, ja:

a)      24 mēnešu laikā no pārdošanas dienas atsavināšanas rezultātā iegūtos līdzekļus iegulda, iegādājoties īpašumā citu nekustamo īpašumu, zemi ēkas būvniecībai vai arī, lai būvētu, paplašinātu vai pārveidotu citu nekustamo īpašumu, izmantošanai vienīgi minētajam mērķim, ja vien tas atrodas Portugāles teritorijā;

b)      atsavināšanas rezultātā iegūtos līdzekļus izmanto iepriekšējā punktā minētā pirkuma apmaksai, ja vien nodošana ir notikusi iepriekšējo divpadsmit mēnešu laikā;

c)      a) punktā norādīto noteikumu piemērošanai nodokļu maksātājs dara zināmu savu nodomu līdzekļus kaut arī daļēji ieguldīt, attiecīgajā atsavināšanas gadam atbilstošajā ienākumu deklarācijā norādot summu, kādu viņš ir paredzējis ieguldīt;

d)      ieguldījuma summa atšķiras no tās, kas deklarēta atbilstoši iepriekšējam c) punktam, nodokļu maksātājs, norādot faktiski ieguldītās summas, pēc a) punktā noteiktā 24 mēnešu termiņa iespējami ātrāk iesniedz labotu deklarāciju.

6.      Iepriekšējā punktā minētās priekšrocības nepiešķir, ja:

a)      līdzekļus ieguldot cita nekustamā īpašuma iegādei, pircējs sešu mēnešu laikā pēc termiņa, kurā ir jāveic ieguldījums, to neizmanto paša vai viņa ģimenes locekļu dzīvesvietai;

[..].”

 Pirmstiesas procedūra

6        Tā kā, Komisijas skatījumā pastāvot Portugāles tiesību normai, kas reglamentē nodokļa uzlikšanu peļņai, kas gūta, par atlīdzību atsavinot nekustamo īpašumu, un it īpaši CIRS 10. panta 5. punktam, nav izpildīti Portugāles Republikas pienākumi, kas ir uzlikti ar EKL 18., 39., 43. pantu un 56. panta 1. punktu, kā arī EEZ līguma 28., 31. un 40. pantu, tā ar 2003. gada 20. februāra vēstuli lūdza šo dalībvalsti šajā sakarā sniegt savus apsvērumus.

7        Portugāles iestādes iebilst pret Komisijas apgalvojumu, norādot, ka apstrīdētie CIRS noteikumi neierobežo pamatbrīvības, ka tie nav diskriminējoši un ka katrā ziņā tos pamato primāri vispārējo interešu iemesli, precīzāk, mērķis aizsargāt tiesības uz mājokli vai nodrošināt valsts nodokļu sistēmas saskaņotību.

8        Tā kā Portugāles iestāžu argumentācija Komisiju nepārliecināja, tā 2004. gada 9. jūlijā nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā, pirmkārt, tā atkārtoja savu argumentāciju, saskaņā ar kuru Portugāles nodokļu uzlikšanas tiesiskais regulējums, kas attiecas uz nosacījumiem peļņas, kas gūta no nekustamā īpašuma atsavināšanas par atlīdzību, atbrīvošanai no nodokļa, ierobežo personu pārvietošanās un kapitāla aprites brīvību, un, otrkārt, aicināja Portugāles Republiku veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atzinuma prasības divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža.

9        Tā kā Portugāles iestādes atbildē uz minēto argumentēto atzinumu saglabāja savu nostāju, uzskatot, ka valsts tiesiskais regulējums, ko pamato sociālās politikas mērķi, nav pretrunā Kopienu tiesībām, Komisija nolēma celt šo prasību.

 Par prasību

10      Vispirms ir jāatgādina, ka, kaut gan atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai tiešie nodokļi ietilpst dalībvalstu kompetencē, tām šī kompetence tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (skat. 2004. gada 4. marta spriedumu lietā C-334/02 Komisija/Francija, Recueil, I-2229. lpp., 21. punkts, kā arī 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-446/03 Marks & Spencer, Krājums, I-10837. lpp., 29. punkts).

11      Jāpārbauda, vai, kā to norāda Komisija, Portugāles tiesiskā regulējuma noteikumi par nodokļa uzlikšanu peļņai, kas gūta, par atlīdzību atsavinot nekustamo īpašumu, un it īpaši CIRS 10. panta 5. punkts ierobežo personu pārvietošanās un kapitāla aprites brīvību, kas ir noteikta EKL 18., 39., 43. pantā un 56. panta 1. punktā, kā arī EEZ līguma 28., 31. un 40. pantā.

 Par personu pārvietošanās brīvību

12      Šī iebilduma kontekstā Komisija vispirms norāda, ka Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39. un 43. pants.

13      EKL 18. pants, kas vispārīgi nosaka Eiropas Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ir detalizēts EKL 43. pantā – par brīvību veikt uzņēmējdarbību (2006. gada 7. septembra spriedums lietā C-470/04 N, Krājums, I-7409. lpp., 22. punkts) un EKL 39. pantā – par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

14      Tādējādi vispirms ir jāpārbauda, vai EKL 39. un 43. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā CIRS 10. panta 5. punkts, saskaņā ar kuru atbrīvojumu no nodokļa par peļņu, kas gūta, par atlīdzību atsavinot nekustamo īpašumu, kurš paredzēts izmantošanai paša nodokļu maksātāja vai viņa ģimenes locekļu pastāvīgai dzīvesvietai, piešķir tikai ar nosacījumu, ka iegūtos ienākumus iegulda, iegādājoties nekustamo īpašumu Portugāles teritorijā.

15      EK līguma noteikumu kopuma par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot Kopienas pilsoņu visu veidu profesionālās darbības veikšanu visā Kopienas teritorijā, un tie aizliedz tādus pasākumus, kuri var radīt mazāk labvēlīgus apstākļus šiem pilsoņiem, ja tie vēlas veikt ekonomisku darbību citas dalībvalsts teritorijā (2005. gada 15. septembra spriedums lietā C-464/02 Komisija/Dānija, Krājums, I-7929. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

16      Noteikumi, kuri traucē vai attur kādas dalībvalsts pilsoni atstāt tā izcelsmes valsti, lai realizētu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, tādējādi ir šīs brīvības ierobežojums, pat ja tie ir piemērojami neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības (2003. gada 13. novembra spriedums lietā C-209/01 Schilling un Fleck-Schilling, Recueil, I-13389. lpp., 25. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Dānija, 35. punkts).

17      No Tiesas judikatūras izriet, ka, pat ja atbilstoši to formulējumam noteikumi par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ir paredzēti, lai ārvalsts personām uzņemošajā dalībvalstī piemērotu tādu pašu attieksmi kā savas valsts pilsoņiem, šie noteikumi arī liedz izcelsmes valstij traucēt saviem pilsoņiem pieņemt darba piedāvājumu un strādāt citā dalībvalstī (2002. gada 12. decembra spriedums lietā C-385/00 De Groot, Recueil, I-11819. lpp., 79. punkts).

18      Tas pats attiecas uz noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Atbilstoši minētajai judikatūrai, pat ja atbilstoši to redakcijai noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību ir paredzēti, lai ārvalsts personām uzņemšanas dalībvalstī piemērotu tādu pašu attieksmi kā savā valstī, tie liedz izcelsmes valstij kavēt saviem pilsoņiem vai sabiedrībai, kas dibināta atbilstoši tās tiesību aktiem, citā dalībvalstī veikt uzņēmējdarbību (2004. gada 11. marta spriedums lietā C-9/02 De Lasteyrie du Saillant, Recueil, I-2409. lpp., 42. punkts, un 2006. gada 23. februāra spriedums lietā C-471/04 Keller Holding, Krājums, I-2107. lpp., 30. punkts).

19      Portugāles Republika šajā gadījumā apgalvo, ka CIRS 10. panta 5. punkts nerada mazāk labvēlīgus apstākļus nodokļu maksātājiem, kas vēlas savu dzīvesvietu pārcelt ārpus Portugāles teritorijas. Tās skatījumā šis noteikums paredz nodokļa samazinājumu ad hoc, atkāpjoties no vispārējās normas par nodokļa uzlikšanu peļņai. Šādos apstākļos Komisija nevar pamatoti uzskatīt, ka šāds noteikums ir pretrunā EKL 39. un 43. pantam.

20      Šis arguments ir jānoraida. Pat ja CIRS 10. panta 5. punkts neaizliedz nodokļu maksātājam, kas maksā ienākumu nodokli Portugālē, strādāt citā dalībvalstī, vai izmantot savas tiesības veikt uzņēmējdarbību vispār, šis noteikums tomēr ierobežo šo tiesību īstenošanu, vismaz atturot nodokļu maksātājus no savu nekustamo īpašumu pārdošanas, lai iekārtotu dzīvesvietu citā dalībvalstī ārpus Portugāles Republikas teritorijas.

21      Nav apstrīdams, ka nodokļu maksātājam, kas, īstenojot EKL 39. un 43. pantā paredzētās tiesības, vēlas pārdot dzīvesvietai izmantoto Portugāles teritorijā tā īpašumā esošo nekustamo īpašumu, lai pārceltu savu dzīvesvietu uz citu dalībvalsti un šajā nolūkā mājoklim tur iegādātos citu nekustamo īpašumu, tiek piemērota nelabvēlīgāka attieksme nodokļu uzlikšanas jomā nekā personai, kas saglabā savu dzīvesvietu Portugālē.

22      Šī atšķirīgā attieksme, kas skar peļņas aplikšanu ar nodokli un var ietekmēt tāda nodokļu maksātāja īpašumu, kurš vēlas pārcelt savu dzīvesvietu ārpus Portugāles teritorijas, var to atturēt no dzīvesvietas pārcelšanas.

23      No minētā izriet, ka, atbrīvojumu no nodokļa par peļņu, kas gūta, par atlīdzību atsavinot nekustamo īpašumu, kurš paredzēts izmantošanai paša nodokļu maksātāja vai viņa ģimenes locekļu pastāvīgai dzīvesvietai, piešķirot tikai ar nosacījumu, ka iegūtos ienākumus iegulda, iegādājoties nekustamo īpašumu Portugāles teritorijā, CIRS noteikumi, proti, tā 10. panta 5. punkts, var ierobežot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, ko nodrošina EKL 39. un 43. pants.

24      Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts pasākumi, kas var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, var tomēr tikt pieļauti ar nosacījumu, ka tiem ir vispārēju interešu mērķis, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu tā īstenošanu, un ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi (iepriekš minētie spriedumi lietā de Lasteyrie du Saillant, 49. punkts, un lietā N, 40. punkts).

25      Šajā sakarā Portugāles Republika apgalvo – tas, ka atsavinātajam nekustamajam īpašumam un iegūtajam nekustamajam īpašumam, kas nopirkts, ieguldot atsavināšanas rezultātā iegūtos līdzekļus, ir identiskas funkcijas, nozīmē, ka CIRS 10. panta 5. punktu pamato vajadzība nodrošināt nodokļu režīma saskaņotību. Faktiski, veicot aplikšanu ar nodokli, pastāv tieša mijiedarbība starp nodokļu priekšrocībām un nodokļa uzlikšanu, kas ietekmē vienu un to pašu nodokļa maksātāju.

26      Pirmkārt, ir jāatzīst, ka Portugāles Republikas apgalvojumā nav noliegts, ka citā dalībvalstī ārpus Portugāles teritorijas iegādātu nekustamo īpašumu arī var izmantot kā paša nodokļu maksātāja pastāvīgo dzīvesvietu, kurš iepriekš ir uzturējies Portugālē. Turklāt pretēji tam, ko būtībā apgalvo Portugāles iestādes, ja šo nekustamo īpašumu iegādājas, izmantojot līdzekļus, kas iegūti, pārdodot nodokļu maksātāja dzīvesvietai izmantoto Portugālē esošo nekustamo īpašumu, šis pirkums aizstāj atsavināto īpašumu un kā nodokļu maksātāja īpašuma daļa veic iepriekš īpašumā esošā nekustamā īpašuma funkciju.

27      Otrkārt, no CIRS 10. panta 5. punkta pārbaudes izriet, ka pretēji Portugāles Republikas apgalvojumam šajā lietā iespējamā saikne starp nodokļu maksātājam piešķirtajām priekšrocībām un nodokļa uzlikšanu nav pārliecinoša. Nodokli var uzlikt peļņai nākotnē tikai tad, ja šī peļņa tiek gūta. Turklāt, ja vien attiecīgā persona dzīvesvietas izveidošanai iegādājas jaunu īpašumu Portugāles teritorijā, tā vienmēr var izmantot CIRS 10. panta 5. punktā paredzēto atbrīvojumu.

28      Šādos apstākļos Portugāles iestādes nevar apgalvot, ka pastāv tieša saikne starp minētajā valsts tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa un šo priekšrocību kompensāciju, iekasējot noteiktu nodokli.

29      Tiesa ir atzinusi, ka nepieciešamība saglabāt nodokļu režīma saskaņotību var pamatot Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanas ierobežošanu. Tomēr, lai arguments, kurš balstīts uz šādu pamatojumu, tiktu atbalstīts, ir jāpierāda, ka pastāv tieša saikne starp attiecīgo nodokļu priekšrocību un šīs priekšrocības kompensāciju ar noteiktu nodokļu maksājumu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Keller Holding, 40. punkts un tajā minētā judikatūra), kas šajā gadījumā nav izdarīts.

30      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nav atbalstāms arguments, saskaņā ar kuru valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz nodokļa uzlikšanu no nekustamā īpašuma pārdošanas gūtajai peļņai, objektīvi pamato vajadzība saglabāt nodokļu sistēmas saskaņotību.

31      Portugāles Republika turklāt norāda, ka CIRS 10. panta 5. punktam ir jānodrošina nodokļu maksātāja un viņa ģimenes locekļu dzīvesvietas aizsardzība un saglabāšana un ka tādēļ tas nodrošina nodokļa maksātāja tiesības uz mājokli, kas ir valsts pienākums.

32      Pieņemot, ka uz šādu argumentu varētu atsaukties, lai pamatotu personu pārvietošanās brīvības ierobežojumus, ir jāatzīst, ka CIRS 10. panta 5. punkta izvirzītā prasība veikt ieguldījumu Portugāles teritorijā katrā ziņā pārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

33      Ja minētās valsts tiesību normas mērķis ir nodrošināt tiesības uz mājokli, tad šo mērķi var sasniegt, neizvirzot prasību veikt ieguldījumu valsts teritorijā.

34      Šajā sakarā Portugāles Republika tomēr apgalvo, ka, atceļot prasību ieguldīt peļņu valsts teritorijā, tiktu netieši finansēta citu dalībvalstu mājokļu politika.

35      Tomēr šis arguments, pat pieņemot, ka tas ir pamatots, nepierāda, ka apstrīdētie noteikumi ir nepieciešami, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Šī sprieduma 31. punktā minētais mērķis nodrošināt tiesības uz mājokli tāpat ir sasniegts, ja nodokļu maksātājs izvēlas pārcelt savu dzīvesvietu uz citas dalībvalsts teritoriju, nevis saglabāt to Portugāles teritorijā. Līdz ar to, ievērojot minēto mērķi, citu dalībvalstu mājokļu politikas iespējamās netiešās finansēšanas apstāklim nav nozīmes.

36      Tā kā nav konstatēts, ka attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, šajā gadījumā CIRS 10. panta 5. punktu, pamato primāri vispārējo interešu iemesli, ir jāsecina, ka šāds tiesiskais regulējums ir pretrunā EKL 39. un 43. pantam.

37      Visbeidzot, attiecībā uz personām, kas nav ekonomiski aktīvas, šis pats secinājums to pašu iemeslu dēļ ir izdarāms par iebildumu, kas saistīts ar EKL 18. pantu.

38      Otrkārt, Komisija norāda, ka Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EEZ līguma 28. un 31. pants par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību.

39      Kā tas ir precizēts EEZ līguma 6. pantā, šā līguma noteikumus, ciktāl tie būtībā ir līdzvērtīgi attiecīgajiem Līguma noteikumiem, kā arī tiesību aktiem, kas pieņemti, piemērojot šo līgumu, tos ieviešot un piemērojot, interpretē saskaņā ar atbilstošo Tiesas judikatūru līdz šā līguma parakstīšanas dienai.

40      Turklāt gan Tiesa, gan arī EBTA Tiesa ir atzinusi, ka ir jāraugās, lai EEZ līguma noteikumi, kas būtībā ir identiski Līguma noteikumiem, tiktu interpretēti vienādi (iepriekš minētais spriedums lietā Keller Holding, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Jānorāda, ka EEZ līguma 28. un 31. pantā minētās normas, kas aizliedz ierobežot pārvietošanās brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, ir identiskas EKL 39. un 43. pantā minētajām normām.

42      Šādos apstākļos Komisijas prasība, ciktāl tā ir saistīta ar iebildumu par normu, kas attiecas uz EEZ līgumā minēto personu pārvietošanās brīvību, pārkāpumu, ir uzskatāma par pamatotu.

43      Līdz ar to ir jākonstatē, ka, saglabājot spēkā tādas nodokļu tiesību normas kā CIRS 10. panta 5. punkts, saskaņā ar kurām atbrīvojumu no nodokļa par peļņu, kas gūta, par atlīdzību atsavinot nekustamo īpašumu, kurš paredzēts izmantošanai paša nodokļu maksātāja vai viņa ģimenes locekļu pastāvīgai dzīvesvietai, piešķir tikai ar nosacījumu, ka iegūtos ienākumus iegulda, iegādājoties nekustamo īpašumu Portugāles teritorijā, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39. un 43. pants, kā arī EEZ līguma 28. un 31. pants.

 Par kapitāla aprites brīvību

44      Komisija turklāt lūdz Tiesu atzīt, ka Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 56. panta 1. punkts un EEZ līguma 40. pants.

45      Tā kā Līguma noteikumi un EEZ līguma noteikumi par personu pārvietošanās brīvību nepieļauj apstrīdēto tiesisko regulējumu, minētais tiesiskais regulējums, ievērojot EKL 56. panta 1. punktu un EEZ līguma 40. pantu par kapitāla aprites brīvību, nav atsevišķi jāpārbauda (skat. pēc analoģijas 2002. gada 4. jūnija spriedumu lietā C-483/99 Komisija/Francija, Recueil, I-4781. lpp., 56. punkts).

 Par tiesāšanās izdevumiem

46      Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, Portugāles Republikai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      saglabājot spēkā tādas nodokļu tiesību normas kā Fizisko personu ienākumu nodokļa kodeksa 10. panta 5. punkts, saskaņā ar kurām atbrīvojumu no nodokļa par peļņu, kas gūta, par atlīdzību atsavinot nekustamo īpašumu, kurš paredzēts izmantošanai paša nodokļu maksātāja vai viņa ģimenes locekļu pastāvīgai dzīvesvietai, piešķir tikai ar nosacījumu, ka iegūtos ienākumus iegulda, iegādājoties nekustamo īpašumu Portugāles teritorijā, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39. un 43. pants, kā arī 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma 28. un 31. pants;

2)      Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – portugāļu.