Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-451/05

Européenne et Luxembourgeoise d’investissements SA (ELISA)

pret

Directeur général des impôts,      

Ministère public

(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiešie nodokļi – Nodoklis, kas uzlikts juridisko personu īpašumā esoša nekustamā īpašuma Francijā tirgus vērtībai – Atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibinātas holdinga sabiedrības – Atteikums atbrīvot no nodokļiem – Direktīva 77/799/EEK – Neizsmeļošs nodokļu uzskaitījums – Līdzvērtīgs nodoklis – Informācijas apmaiņas ierobežojumi – Divpusēja konvencija – EK līguma 73.b pants (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants) – Kapitāla brīva aprite – Cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā

Ģenerāladvokāta Jana Mazaka [Ján Mazák] secinājumi, sniegti 2007. gada 26. aprīlī 

Tiesas (ceturtā palāta) 2007. gada 11. oktobra spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Tiesību aktu tuvināšana – Dalībvalstu iestāžu savstarpēja palīdzība tiešo un netiešo nodokļu jomā – Direktīva 77/799

(Padomes Direktīvas 77/799 1. panta 2.un 3. punkts)

2.     Tiesību aktu tuvināšana – Dalībvalstu iestāžu savstarpēja palīdzība tiešo un netiešo nodokļu jomā – Direktīva 77/799

(Padomes Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkts)

3.     Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Nodoklis, kas uzlikts juridisko personu īpašumā esoša nekustamā īpašuma tirgus vērtībai

(EK līguma 73.b pants (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants))

1.     Nodoklis, kuru dalībvalsts uzliek juridisko personu īpašumā esoša nekustamā īpašuma šajā dalībvalstī tirgus vērtībai, ir līdzīgs Direktīvas 77/799 par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā 1. panta 3. punktā uzskaitītajiem nodokļiem, kas tiek iekasēti no kapitāla daļām šīs direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē.

(sal. ar 37. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)



2.     Direktīva 77/799 par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā un it īpaši tās 8. panta 1. punkts pieļauj, ka divas dalībvalstis ir noslēgušas starptautisku nolīgumu, lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu un paredzētu savstarpējās administratīvās palīdzības noteikumus ienākuma un kapitāla nodokļu jomā, kas no savas piemērošanas jomas attiecībā uz vienu dalībvalsti izslēdz vienu nodokļu maksātāju kategoriju, kas maksā nodokli, uz ko attiecas minētā direktīva, ja dalībvalsts, kurai ir jāsniedz informācija, likumdošana vai administratīvā prakse neļauj kompetentajai iestādei vākt vai izmantot šo informāciju pašas minētās dalībvalsts vajadzībām, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.

(sal. ar 55. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3.     EK līguma 73.b pants (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants) ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tādi valsts tiesību akti, kas šajā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības atbrīvo no nodokļa, kas uzlikts juridisko personu īpašumā esoša nekustamā īpašuma minētajā dalībvalstī tirgus vērtībai, bet citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības atbrīvo no šī nodokļa tikai tad, ja starp attiecīgo dalībvalsti un šo valsti ir noslēgts administratīvās sadarbības nolīgums par cīņu pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, vai arī, piemērojot kādā līgumā ietvertu atrunu par nediskrimināciju pilsonības dēļ, saskaņā ar kuru šīm sabiedrībām nav jāmaksā lielāks nodoklis nekā tas, kas jāmaksā sabiedrībām, kas ir reģistrētas pirmajā dalībvalstī, un neļauj citā dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai sniegt pierādījumus, kas ļautu noteikt tās akcionāru – fizisko personu – identitāti.

(sal. ar 102. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2007. gada 11. oktobrī (*)

Tiešie nodokļi – Nodoklis, kas uzlikts juridisko personu īpašumā esoša nekustamā īpašuma Francijā tirgus vērtībai – Atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibinātas holdinga sabiedrības – Atteikums atbrīvot no nodokļiem – Direktīva 77/799/EEK – Neizsmeļošs nodokļu uzskaitījums – Līdzvērtīgs nodoklis – Informācijas apmaiņas ierobežojumi – Divpusēja konvencija – EK līguma 73.b pants (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants) – Kapitāla brīva aprite – Cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā

Lieta C-451/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Cour de cassation (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 13. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 19. decembrī, tiesvedībā

Européenne et Luxembourgeoise d’investissements SA (ELISA)

pret

Directeur général des impôts,

Ministère public.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši Dž. Arestis [G. Arestis] (referents), E. Juhāss [E. Juhász], J. Malenovskis [J. Malenovský] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretārs J. Svedenborgs [J. Swedenborg], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 24. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Européenne et Luxemburgeoise d’investissements SA vārdā – Ž. Ž. Gatino [J.-J. Gatineau], avocat,

–       Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un Ž. K. Grasija [J.-C. Gracia], pārstāvji,

–       Grieķijas valdības vārdā – S. Spiropuls [S. Spyropoulos], Z. Hadzipavlu [Z. Chatzipavlou] un K. Boskovits [K. Boskovits], pārstāvji,

–       Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. de Bellis [G. De Bellis], avvocato dello Stato,

–       Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un M. de Hrāfe [M. de Grave], pārstāvji,

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā – V. Džeksone [V. Jackson], pārstāve, kurai palīdz T. Vards [T. Ward], barrister,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un Ž. P. Kepēns [J.-P. Keppenne], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 26. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EK līguma 52. panta interpretāciju (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 43. pants) un EK līguma 73.b panta interpretāciju (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants), kā arī 1. panta interpretāciju Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvā 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (OV L 336, 15. lpp.), kura grozīta ar Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvu 92/12/EEK (OV L 76, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 77/799”).

2       Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Européenne et Luxembourgeoise d’investissements SA (turpmāk tekstā – “ELISA”) un nodokļu ģenerāldirektoru sakarā ar šīs sabiedrības maksājamo nodokli, kas uzlikts juridisko personu īpašumā esoša nekustamā īpašuma Francijā tirgus vērtībai (turpmāk tekstā – “apstrīdētais nodoklis”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesības

3       Direktīvas 77/799 1. pants “Vispārīgi noteikumi” paredz:

“1.      Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar ziņām, kas var palīdzēt pareizi novērtēt ienākuma un kapitāla nodokļus [..]

2.      Par ienākumu nodokļiem un kapitāla nodokļiem neatkarīgi no iekasēšanas formas uzskata visus nodokļus, kas uzlikti kopējiem ienākumiem, kopējam kapitālam vai ienākumu vai kapitāla daļām, ieskaitot nodokļus no ieņēmumiem par kustama vai nekustama īpašuma atsavināšanu, nodokļus no uzņēmumu maksātās algas, kā arī kapitāla vērtības pieauguma nodokļus.

3.      Šā panta 2. punktā minētie nodokļi pašlaik [cita starpā] ir:

[..]

Francijā:

impôt sur le revenu,

impôt sur les sociétés,

taxe professionnelle,

taxe foncière sur les propriétés bâties,

taxe foncière sur les propriétés non bâties;

[..].

4.      Šā panta 1. punktu piemēro arī jebkuriem identiem vai līdzīgiem nodokļiem, kas uzlikti vēlāk papildus 3. punktā uzskaitītajiem nodokļiem vai to vietā. [..]

[..]”

4       Direktīvas 77/799 2., 3. un 4. pants attiecīgi paredz noteikumus par šīs direktīvas 1. panta 1. punktā minētās informācijas apmaiņu pēc lūguma, automātisku informācijas apmaiņu un spontānu informācijas apmaiņu.

5       Minētās direktīvas 8. pants “Informācijas apmaiņas ierobežojumi” nosaka:

“1.      Šī direktīva neuzliek pienākumu veikt izmeklēšanu vai sniegt informāciju, ja dalībvalstij, kas varētu informāciju sniegt, tās likumi vai administratīvā prakse neļauj veikt izmeklēšanu vai arī vākt vai izmantot šo informāciju pašai saviem nolūkiem.

2.      Var atteikties sniegt informāciju, ja tas var izraisīt komerciāla, rūpnieciska vai profesionāla noslēpuma vai komercprocesa atklāšanu vai ja informācijas atklāšana varētu būt pretrunā valsts politikai.

3.      Dalībvalsts kompetentā iestāde var atteikties sniegt informāciju, ja ieinteresētā valsts praktisku vai juridisku iemeslu dēļ nespēj sniegt līdzīgu informāciju.”

6       Direktīvas 77/799 11. pants “Plašākas palīdzības piemērošana” paredz, ka “iepriekš minētie noteikumi nekavē pildīt plašākas saistības informācijas apmaiņā, kas varētu izrietēt no citiem tiesību aktiem”.

 Valsts tiesības

7       Vispārējā nodokļu kodeksa (turpmāk tekstā – “CGI”) 990.D un 990.E pants redakcijā, kas izriet no 1992. gada 30. decembra Likuma Nr. 92-1376 par finansēm 1993. gadam (1992. gada 31. decembra JORF Nr. 304) paredz:

“990.D pants

Juridiskām personām, kurām tieši vai pastarpināti pieder viens vai vairāki nekustamie īpašumi, kas atrodas Francijā, vai kurām ir lietu tiesības uz šādiem īpašumiem, ir jāmaksā ikgadējs nodoklis 3 % apmērā no šo īpašumu vai tiesību tirgus vērtības.

Tiek uzskatīts, ka juridiskai personai Francijā pastarpināti pieder īpašumi vai lietu tiesības, ja tā neatkarīgi no formas vai dalības lieluma ir dalībniece citā juridiskā personā, kurai pieder šie īpašumi vai tiesības vai arī kura pati ir dalībniece trešajā juridiskajā personā, kurai pašai vai pastarpināti pieder īpašumi vai tiesības. Šis noteikums ir piemērojams neatkarīgi no pa vidu esošo juridisko personu skaita.

990.E pants

990.D pantā minētais nodoklis netiek piemērots:

1)      juridiskām personām, kuru Francijā atrodošies nekustamie īpašumi 990.D panta izpratnē veido mazāk nekā 50 % no visiem viņu līdzekļiem, kas atrodas Francijā. Šī noteikuma piemērošanas nolūkā nekustamajā īpašumā netiek iekļauti īpašumi, kurus 990.D pantā minētās juridiskās personas vai pa vidu esošās personas izmanto komercdarbībā, kas nav saistīta ar nekustamo īpašumu;

2)      juridiskām personām, kuru juridiskā adrese atrodas tādā valstī vai teritorijā, kura ar Franciju ir noslēgusi līgumu par administratīvu palīdzību, lai novērstu nodokļu nemaksāšanu un apiešanu, un kuras katru gadu ne vēlāk kā 15. maijā 990.F pantā minētajā rīkojumā noteiktajā vietā deklarē 1. janvārī tām piederējušo nekustamo īpašumu atrašanās vietu, aprakstu un vērtību, šo personu dalībnieku identitāti un adresi minētajā datumā, kā arī katram no šiem dalībniekiem piederošo daļu vai akciju skaitu;

3)      juridiskām personām, kuru vadības faktiskā atrašanās vieta ir Francijā, vai citām juridiskām personām, kurām saskaņā ar kāda līguma noteikumiem nedrīkst uzlikt lielāku nodokļu slogu, ja šīs personas katru gadu paziņo vai uzņemas un izpilda pienākumu pēc nodokļu administrācijas lūguma paziņot tai par tām 1. janvārī piederējušo īpašumu atrašanās vietu un aprakstu, par to akcionāru, partneru vai citu locekļu identitāti un adresi, par katram šādam akcionāram, partnerim vai citam loceklim piederošo akciju, daļu skaitu vai citām tiesībām un sniegt pierādījumus par to fiskālo rezidenci [..].”

 Starptautiskās tiesības

8       Parīzē 1958. gada 1. aprīlī starp Francijas Republiku un Luksemburgas Lielhercogisti noslēgtās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu un savstarpējās administratīvās palīdzības noteikumiem attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem, kas grozīta ar Parīzē 1970. gada 8. septembrī parakstīto papildu vienošanos, (turpmāk tekstā – “1958. gada 1. aprīļa Konvencija”), 21. panta 1. punkts nosaka:

“Vienas līgumslēdzējas valsts pilsoņus, sabiedrības vai grupas otrā valstī neapliek ar citiem vai lielākiem nodokļiem kā tiem, kuri attiecībā uz šiem pilsoņiem, sabiedrībām vai grupām tiek piemēroti šajā pēdējā dalībvalstī.”

9       1958. gada 1. aprīļa Konvencijas 22. panta 1. punkts paredz:

“Lai pienācīgi piemērotu Konvenciju, abu valstu kompetentās administratīvās iestādes uz savstarpējības pamata pēc savas ierosmes vai pēc pieprasījuma var apmainīties ar tādu informāciju, kuru saskaņā ar abu valstu nodokļu likumdošanu ir iespējams iegūt, pielietojot parastus administratīvus paņēmienus [..].”

10     Francijas un Luksemburgas valdības ar 1970. gada 8. septembra vēstuļu apmaiņu par 1958. gada 1. aprīļa Konvenciju uzskatīja, ka “pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā tā nebūtu jāpiemēro holdinga sabiedrībām Luksemburgas speciālās likumdošanas izpratnē (pašlaik 1929. gada 31. jūlija likums un 1937. gada 27. decembra dekrēts-likums), ne arī ienākumiem, kurus personas ar fiskālo rezidenci Francijā gūst no šādām sabiedrībām, ne arī to daļām šādās sabiedrībās”.

11     Parīzē 1930. gada 31. martā starp Francijas Republiku un Luksemburgas Lielhercogisti noslēgtā konvencija par tiesībām veikt uzņēmējdarbību paredz vislielākā labvēlības režīma klauzulu.

12     Atbilstoši šīs konvencijas 9. pantam “abas Līgumslēdzējas puses apņemas visīsākajā laikā noslēgt speciālu konvenciju par nodokļiem un maksājumiem, kas ir jāmaksā pilsoņiem un sabiedrībām, kā arī lai risinātu nodokļu dubultās uzlikšanas jautājumus”.

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

13     Elisa ir holdinga sabiedrība, kas dibināta atbilstoši Luksemburgas tiesībām un izveidota saskaņā ar 1929. gada 31. jūlija Likumu par nodokļu režīmu finanšu dalības sabiedrībām (Holding companies) (Mém. 1929, 685. lpp.), kurš grozīts ar lielhercoga 1989. gada 24. marta reglamentu (Mém. A 1989, 181. lpp.).

14     Atbilstoši šī likuma 1. panta otrajai daļai holdinga sabiedrība ir atbrīvota no ienākuma nodokļa, virsnodokļa, papildu nodokļa, kā arī procentu nodokļa un tā ir arī atbrīvota no pašvaldību nodevas ienākumiem. Atbilstoši minētā likuma 1. panta sestajai daļai reģistrācijas iestādei ir kontroles un izmeklēšanas tiesības, kas izmantojamas, tikai lai meklētu un izpētītu faktus un informāciju par sabiedrības fiskālo statusu, kā arī visus apstākļus, lai nodrošinātu taisnīgu un precīzu sabiedrības maksājamo nodokļu iekasēšanu.

15     Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu ELISA Francijas teritorijā pieder vairāki nekustamie īpašumi, un tādēļ tai ir piemērojami 990.D un turpmākie CGI panti par apstrīdēto nodokli.

16     No iesniedzējtiesas lēmuma arī izriet, ka ELISA bija iesniegusi likumā paredzētās deklarācijas, tomēr tā nemaksāja attiecīgos nodokļus. Pēc 1997. gada 18. decembra paziņojuma sabiedrībai par šo maksājamo nodokļu apmēru nodokļu administrācija sāka to iekasēšanu. Tā kā ELISA sūdzība tika noraidīta, tā iesūdzēja nodokļu ģenerāldirektoru tribunal de grande instance de Paris, lai panāktu atbrīvojumu no minētajiem nodokļiem.

17     Pēc diviem spriedumiem, kas bija tai nelabvēlīgi un ko attiecīgi 1999. gada 28. oktobrī pasludināja tribunal de grande instance de Paris un 2001. gada 5. jūlijā – cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesa], ELISA iesniedza kasācijas sūdzību.

18     Cour de cassation [Kasācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai EK līguma 52. un turpmākajiem pantiem, kā arī 73.b un turpmākajiem pantiem atbilst tāds regulējums, kāds paredzēts [CGI] 990.D un turpmākajos pantos, kas juridiskām personām ar vadības faktisko atrašanās vietu Francijā piešķir iespēju saņemt atbrīvojumu no [apstrīdētā] nodokļa un kas – ciktāl tas attiecas uz juridiskām personām ar vadības faktisko atrašanās vietu citas valsts teritorijā, pat ja tā būtu Eiropas Savienības dalībvalsts, – šādas iespējas izmantošanu padara atkarīgu no tā, vai starp Franciju un šo valsti ir noslēgts administratīvās sadarbības nolīgums par cīņu pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, vai arī, piemērojot kādā līgumā ietvertu atrunu par nediskrimināciju pilsonības dēļ, saskaņā ar kuru šīm juridiskajām personām nav jāmaksā lielāks nodoklis kā tas, kas jāmaksā juridiskām personām, kuru vadība faktiski atrodas Francijā?

2)      Vai tāds nodoklis, kāds ir apstrīdētais nodoklis, ir kapitāla nodoklis [..] Direktīvas [77/799] 1. panta izpratnē?

3)      Ja sniegta apstiprinoša atbilde – vai ar [..] Direktīvu [77/799] dalībvalstīm uzliktie savstarpējās palīdzības pienākumi nodokļu jomā tām liedz izpildīt līdzīga rakstura pienākumus saskaņā ar divpusēju nolīgumu par administratīvo sadarbību nodokļu jomā, izslēdzot tādus vienas kategorijas nodokļu maksātājus kā Luksemburgas holdinga sabiedrības?

4)      Vai EK līguma 52. un turpmākie panti, kā arī 73.b un turpmākie panti dalībvalstij, kas ar citu valsti, kas ir vai arī nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ir noslēgusi nolīgumu, kurā ietverta nediskriminācijas atruna nodokļu jomā, liek piešķirt juridiskai personai ar vadības faktisku atrašanās vietu citas dalībvalsts teritorijā šajā atrunā paredzētās priekšrocības, ja šai juridiskajai personai ir viens vai vairāki nekustamie īpašumi pirmās dalībvalsts teritorijā un ja otro dalībvalsti ar pirmo nesaista līdzīga atruna?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

19     Ievadā ir jānorāda, ka pamata lieta attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kas skar dalībvalstis, izslēdzot trešās valstis. Līdz ar to atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem attiecas tikai uz attiecībām starp dalībvalstīm.

 Par otro jautājumu

20     Iesniedzējtiesa ar savu otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, jautā, vai apstrīdētais nodoklis ir uzskatāms par kapitāla nodokli Direktīvas 77/799 1. panta izpratnē.

21     Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka no Direktīvas 77/799 1. panta 2. punkta izriet, ka par ienākumu nodokļiem un kapitāla nodokļiem neatkarīgi no iekasēšanas formas uzskata visus nodokļus, kas uzlikti kopējiem ienākumiem, kopējam kapitālam vai ienākumu vai kapitāla daļām, ieskaitot nodokļus no ieņēmumiem par kustama vai nekustama īpašuma atsavināšanu, nodokļus no uzņēmumu maksātās algas, kā arī kapitāla vērtības pieauguma nodokļus.

22     No šīs normas skaidri izriet, ka papildus nodokļiem, kas uzlikti kopējiem ienākumiem un kopējam kapitālam, Direktīva 77/799 attiecas arī uz nodokļiem, kas uzlikti ienākumu vai kapitāla daļām. No tā izriet, ka šādi nodokļi neatkarīgi no to nosaukuma arī ir uzskatāmi par nodokļiem, attiecībā uz kuriem dalībvalstu kompetentās iestādes atbilstoši Direktīvai 77/799 apmainās ar informāciju, kas tām palīdzētu pareizi aprēķināt minētos nodokļus.

23     Otrkārt, atbilstoši Direktīvas 77/799 1. panta 3. punktam Francijā šā panta 2. punktā minētie nodokļi cita starpā ir impôt sur le revenu, impôt sur les sociétés, taxe professionnelle, taxe foncière sur les propriétés bâties un taxe foncière sur les propriétés non bâties.

24     No Direktīvas 77/799 1. panta 3. punkta nepārprotami izriet, ka tajā minēto nodokļu uzskaitījums nav izsmeļošs.

25     Šādos apstākļos no paša sākuma ir jānoraida arguments, ka Direktīva 77/799 nav piemērojama pamata lietai, jo apstrīdētais nodoklis nav minēts starp Direktīvas 77/799 1. panta 3. punktā uzskaitītajiem nodokļiem.

26     Direktīvas 77/799 1. panta 3. punktā minēto nodokļu uzskaitījuma neizsmeļošo raksturu apliecina šā panta 4. punkts, kas paredz, ka dalībvalstu kompetentas iestādes apmainās arī ar informāciju, kas var tām palīdzēt pareizi aprēķināt jebkurus identus vai līdzīgus nodokļus, kas vēlāk uzlikti papildus minētā panta 3. punktā uzskaitītajiem nodokļiem vai to vietā.

27     Atzīstot, ka Direktīvas 77/799 1. panta 3. punktā minēto nodokļu uzskaitījums nav izsmeļošs, Francijas valdība tomēr apgalvo, ka apstrīdētā nodokļa pazīmes neļauj to pielīdzināt kapitāla nodoklim Direktīvas 77/799 1. panta 1.–3. punkta izpratnē un ka tādēļ šī direktīva nav piemērojama pamata lietai.

28     Šajā sakarā minētā valdība norāda, ka, pirmkārt, apstrīdētais nodoklis ir uzlikts nevis fiziskām, bet gan juridiskām personām un, otrkārt, šī nodokļa mērķis ir cīnīties pret nodokļu nemaksāšanu.

29     Attiecībā uz pirmo minēto argumentu uzreiz ir jākonstatē, ka no Direktīvas 77/799 1. panta 3. punkta izriet, ka nodokļi, kas ir uzlikti juridiskām personām, arī atrodas to nodokļu starpā, attiecībā uz kuriem dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar jebkuru informāciju, kas var tām palīdzēt pareizi aprēķināt šos nodokļus, kā, piemēram, “taxe professionnelle”, kas ir skaidri minēta Direktīvas 77/799 1. panta 3. punktā.

30     No tā izriet, ka arguments, ka Direktīvā 77/799 minētie nodokļi neattiecas uz juridiskām personām, ir jānoraida.

31     Attiecībā uz Francijas valdības otro argumentu ir jānorāda, ka, pat ja apstrīdētā nodokļa mērķis ir cīņa pret nodokļu nemaksāšanu, šis apsvērums nekādā ziņā pats par sevi nevar apšaubīt Direktīvas 77/799 piemērošanu pamata lietai.

32     Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīva 77/799 paredz mehānismus, lai pastiprinātu sadarbību starp nodokļu administrācijām Kopienā, tieši ar mērķi cīnīties pret krāpšanu un nodokļu nemaksāšanu, kā arī lai varētu pareizi aprēķināt ienākuma nodokļus un kapitāla nodokļus (šajā sakarā skat. 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C-420/98 W.N., Recueil, I-2847. lpp., 22. punkts, un 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā C-533/03 Komisija/Padome, Krājums, I-1025. lpp., 70. un 71. punkts).

33     Tomēr liekas, ka ar šo argumentu Francijas valdība cenšas pierādīt, ka apstrīdētais nodoklis nav uzskatāms par kapitāla nodokli Direktīvas 77/799 izpratnē. Šo apgalvojumu, pēc tās domām, pamato apstāklis, ka apstrīdētais nodoklis ir uzlikts juridiskām personām.

34     Tomēr šis arguments ir jānoraida.

35     Papildus tam, ka Direktīva 77/799 nekādā veidā neizslēdz no savas piemērošanas jomas nodokļus, kas uzlikti juridiskām personām, kā tas tika norādīts šī sprieduma 29. punktā, ir jāatgādina, ka apstrīdēto nodokli maksā juridiskas personas, kurām pieder nekustamais īpašums Francijā, un ka to aprēķina no šī īpašuma vērtības.

36     Ir jākonstatē, ka minētais nodoklis ir uzlikts daļai no attiecīgās juridiskās personas īpašuma. Līdz ar to tas ir viens no nodokļiem, kas neatkarīgi no to nosaukuma tiek iekasēts no ienākumu vai kapitāla daļām Direktīvas 77/799 1. panta 2. punkta izpratnē.

37     No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka apstrīdētais nodoklis ir līdzīgs Direktīvas 77/799 1. panta 3. punktā uzskaitītajiem nodokļiem, kas tiek iekasēti no kapitāla daļām šīs direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē.

 Par trešo jautājumu

38     Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, pirmkārt, dalībvalstīm uzliktie pienākumi, kas izriet no attiecīgajiem Direktīvas 77/799 noteikumiem, un, otrkārt, pienākumi, kas abām šajā lietā minētajām valstīm izriet no 1958. gada 1. aprīļa Konvencijas.

39     Attiecībā uz Direktīvas 77/799 uzliktajiem pienākumiem vispirms ir jāprecizē, ka atbilstoši tās 1. panta 1., 3. un 4. punktam dalībvalstu kompetentas iestādes apmainās ar jebkuru informāciju, kas var tām palīdzēt pareizi aprēķināt ienākumu nodokļus un kapitāla nodokļus, kā arī līdzīgus nodokļus, kāds ir apstrīdētais nodoklis.

40     Turklāt saskaņā ar Direktīvas 77/799 2. pantu šī informācijas apmaiņa notiek pēc dalībvalsts kompetentas iestādes lūguma. Kā tas izriet no šīs direktīvas 3. panta, dalībvalstu kompetentās iestādes bez iepriekšēja lūguma automātiski apmainās ar informāciju noteiktos gadījumos, kas ir minēti šajā direktīvā, vai arī saskaņā ar tās 4. pantu veic spontānu informācijas apmaiņu.

41     Šajā sakarā Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkts paredz, ka tā neuzliek pienākumu veikt izmeklēšanu vai sniegt informāciju, ja dalībvalstij, kas varētu informāciju sniegt, tās likumi vai administratīvā prakse neļauj veikt izmeklēšanu vai arī vākt vai izmantot šo informāciju pašai saviem nolūkiem.

42     Visbeidzot, saskaņā ar Direktīvas 77/799 11. pantu tās noteikumi nekavē pildīt plašākas saistības informācijas apmaiņā, kas varētu izrietēt no citiem tiesību aktiem.

43     Attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no 1958. gada 1. aprīļa Konvencijas, tās 22. panta 1. punkts paredz, ka, lai pienācīgi piemērotu Konvenciju, abu valstu – proti, Francijas Republikas un Luksemburgas Lielhercogistes – administratīvās iestādes uz savstarpējības pamata pēc savas ierosmes vai pēc pieprasījuma var apmainīties ar tādu informāciju, kuru saskaņā ar abu valstu nodokļu likumdošanu ir iespējams iegūt, pielietojot parastus administratīvus paņēmienus. Tomēr šī informācijas apmaiņa neattiecas uz holdinga sabiedrībām, kuras ir dibinātas atbilstoši Luksemburgas tiesībām.

44     No minētās konvencijas noteikumiem skaidri izriet, ka tā paredz tāda paša veida pienākumus kā tie, kas izriet no Direktīvas 77/799.

45     Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, vai pienākumi, kurus dalībvalstīm uzliek Direktīva 77/799 par savstarpēju palīdzību nodokļu jomā, nepieļauj, ka dalībvalstis pilda pienākumus, kuri izriet no 1958. gada 1. aprīļa Konvencijas.

46     Šajā sakarā, pirmkārt, tiek apgalvots, ka pienākumiem, kas izriet no minētās konvencijas, nav nekādas ietekmes uz Direktīvas 77/799 piemērošanu. Grieķijas valdība uzskata, ka šos pienākumus jebkādā ziņā aptver direktīvas 11. pants, kas paredz, ka tās minētie noteikumi nekavē pildīt plašākas saistības informācijas apmaiņā, kas varētu izrietēt no citiem tiesību aktiem.

47     Šis arguments uzreiz ir jānoraida. Nav nekādu šaubu, ka attiecībā uz holdinga sabiedrībām, kas ir dibinātas atbilstoši Luksemburgas tiesībām, saistības, kas izriet no 1958. gada 1. aprīļa Konvencijas, nav plašākas attiecībā uz informācijas apmaiņu. Gluži otrādi, tās ierobežo vai pat izslēdz attiecīgo informācijas apmaiņu, ja tā attiecas uz minētajām holdinga sabiedrībām.

48     No tā izriet, ka Direktīvas 77/799 11. pants nav pamatoti piesaucams pamata lietas ietvaros.

49     Otrkārt, Francijas valdība apgalvo, ka no Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkta izriet, ka tā pieļauj, ka šajā lietā tiek piemērota 1958. gada 1. aprīļa Konvencija, kas izslēdz atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibinātas holdinga sabiedrības no informācijas apmaiņas starp attiecīgajām valstu iestādēm.

50     Šajā sakarā no Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkta izriet, ka tā neuzliek dalībvalstīm pienākumu veikt izmeklēšanu vai sniegt informāciju, ja dalībvalstij, kas varētu informāciju sniegt, tās likumi vai administratīvā prakse neļauj veikt izmeklēšanu vai arī vākt vai izmantot šo informāciju pašai saviem nolūkiem

51     Francijas valdība uzskata, ka attiecīgā Luksemburgas likumdošana tikai pieprasa, lai holdinga sabiedrības, kas ir dibinātas atbilstoši Luksemburgas tiesībām, sniegtu informāciju par to juridisko statusu, un tā paredz, ka tām nevar tikt pieprasītas nekādas ziņas nodokļu uzlikšanas nolūkā.

52     Līdz ar to, ja tāda ir Luksemburgas likumdošana, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibinātu holdinga sabiedrību stāvoklim sakarā ar dalībvalstu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā ir piemērojams Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkts.

53     Tas pats attiecas uz 1958. gada 1. aprīļa Konvenciju, no kuras izriet, ka līgumslēdzējas puses ir izslēgušas minētās holdinga sabiedrības no konvencijā paredzētās informācijas sistēmas.

54     1958. gada 1. aprīļa Konvencija tikai atspoguļo Luksemburgas likumdošanas stāvokli šajā jomā, līdz ar ko šai konvencijai attiecībā uz tās ierobežoto piemērošanas jomu arī ir piemērojams Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkts.

55     Šādos apstākļos uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 77/799 un it īpaši tās 8. panta 1. punkts pieļauj, ka divas dalībvalstis ir noslēgušas starptautisku nolīgumu, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu un paredzētu savstarpējās administratīvās palīdzības noteikumus ienākuma un kapitāla nodokļu jomā, kas no savas piemērošanas jomas attiecībā uz vienu dalībvalsti izslēdz vienu nodokļu maksātāju kategoriju, kas maksā nodokli, uz ko attiecas minētā direktīva, ja dalībvalsts, kurai ir jāsniedz informācija, likumdošana vai administratīvā prakse neļauj kompetentajai iestādei vākt vai izmantot šo informāciju pašas minētās dalībvalsts vajadzībām, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

 Par pirmo jautājumu

56     Iesniedzējtiesa ar savu pirmo jautājumu būtībā jautā, vai Līguma normām par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti atbilst tādi valsts tiesību akti kā pamata lietā, kas Francijā reģistrētas sabiedrības atbrīvo no apstrīdētā nodokļa, bet citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības atbrīvo no šī nodokļa tikai tad, ja starp Francijas Republiku un šo valsti ir noslēgts administratīvās sadarbības nolīgums par cīņu pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, vai arī, piemērojot kādā līgumā ietvertu atrunu par nediskrimināciju pilsonības dēļ, saskaņā ar kuru šīm sabiedrībām nav jāmaksā lielāks nodoklis kā tas, kas jāmaksā Francijā reģistrētām sabiedrībām.

57     Tā kā iesniedzējtiesa lūdz Tiesai sniegt interpretāciju par Līguma 52. pantu par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un Līguma 73.b pantu par kapitāla brīvu apriti, ir jānosaka, vai šīs tiesības var attiekties uz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā.

58     Attiecībā uz Līguma 73.b pantu ir jāatgādina, ka tiesības iegādāties, izmantot un atsavināt nekustamo īpašumu citas dalībvalsts teritorijā, kas ir brīvības veikt uzņēmējdarbību nepieciešams papildinājums, kā tas izriet no EK līguma 54. panta 3. punkta e) apakšpunkta [jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 44. panta 2. punkta e) apakšpunkts], kad tās tiek īstenotas, rada kapitāla brīvu apriti (2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C-370/05 Festersen, Krājums, I-1129. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

59     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kapitāla aprite ietver darījumus, ar kuriem nerezidenti izdara ieguldījumus nekustamā īpašumā dalībvalsts teritorijā, kā tas izriet no Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu [pants atcelts ar Amsterdamas līgumu] (OV L 178, 5. lpp.) I pielikumā minētās kapitāla aprites tipu nomenklatūras; šai nomenklatūrai pašai piemita indikatīva nozīme un tā šo nozīmi saglabāja attiecībā uz kapitāla aprites jēdziena definēšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Festersen, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

60     Nav strīda, ka prasītāja pamata lietā kā atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibināta holdinga sabiedrība ir iegādājusies nekustamo īpašumu Francijā. Nav šaubu, ka tāds pārrobežu ieguldījums nekustamajā īpašumā ir uzskatāms par kapitāla apriti minētās nomenklatūras nozīmē (skat. 2005. gada 5. jūlija spriedumu lietā C-376/03 D., Krājums, I-5821. lpp., 24. punkts).

61     No tā izriet, ka kapitāla brīva aprite attiecas uz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā.

62     Attiecībā uz Līguma 52. pantu no Tiesas judikatūras izriet, ka tiesības veikt uzņēmējdarbību, ko šis pamats atzīst Kopienu pilsoņiem un kas tiem ietver arī tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz dalībvalsts tiesību akti, attiecībā uz sabiedrībām, kas izveidotas atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā, ietver tiesības veikt savu darbību attiecīgajā dalībvalstī ar meitas uzņēmumu, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību (2006. gada 23. februāra spriedums lietā C-471/04 Keller Holding, Krājums, I-2107. lpp., 29. punkts, un 2006. gada 14. septembra spriedums lietā C-386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer, Krājums, I-8203. lpp., 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

63     Turklāt uzņēmējdarbības jēdziens Līguma nozīmē ir ļoti plašs, paredzot Kopienu pilsonim iespēju pastāvīgi un ilgstoši piedalīties tās dalībvalsts ekonomiskajā dzīvē, kas nav viņa izcelsmes valsts, un no tā gūt labumu, tādējādi veicinot ekonomisko un sociālo mijiedarbību Kopienas teritorijā pašnodarbinātības jomā (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Centro di Musicologia Walter Stauffer, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

64     Tomēr, lai noteikumus, kas attiecas uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību, varētu piemērot, principā ir jānodrošina pastāvīga klātbūtne uzņemošajā dalībvalstī, un nekustamā īpašuma iegādes vai piederības gadījumā šī īpašuma pārvalde jāveic aktīvi (iepriekš minētais spriedums lietā Centro di Musicologia Walter Stauffer, 19. punkts).

65     Šajā lietā, kaut arī prasītājai pamata lietā pieder nekustamais īpašums Francijā, ne no iesniedzējtiesas sniegtā faktisko apstākļu izklāsta, ne arī no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem neizriet, ka tai šis īpašums pieder sakarā ar tās darbību vai ka tā pati pārvalda savu nekustamo īpašumu.

66     Līdz ar to ir jāsecina, ka noteikumi par tiesībām veikt uzņēmējdarbību principā nav piemērojami tādos apstākļos, kas minēti iesniedzējtiesas lēmumā.

67     No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ir jāpārbauda, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā rada kapitāla aprites ierobežojumu.

68     Šajā sakarā ievadā ir jāatgādina, ka, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm tā tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (skat. it īpaši 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-319/02 Manninen, Krājums, I-7477. lpp., 19. punkts; 2007. gada 6. marta spriedumu lietā C-292/04 Meilicke u.c., Krājums, I-1835. lpp., 19. punkts, un 2007. gada 24. maija spriedumu lietā C-157/05 Holböck, Krājums, I-4051. lpp., 21. punkts).

69     No Tiesas judikatūras arī izriet, ka tādi ar Līguma 73.b panta 1. punktu aizliegtie pasākumi kā kapitāla aprites ierobežojumi ietver pasākumus, kas attur nerezidentus veikt ieguldījumus dalībvalstī vai minētās dalībvalsts rezidentus veikt ieguldījumus citās valstīs (iepriekš minētais spriedums lietā Festersen, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

70     Attiecībā uz juridiskām personām, kuru vadības faktiskā atrašanās vieta ir Francijā, tās atbilstoši CGI 990.E panta 3. punktam ir atbrīvotas no apstrīdētā nodokļa, ja šīs personas katru gadu paziņo vai uzņemas un izpilda pienākumu pēc nodokļu administrācijas lūguma paziņot tai par tām 1. janvārī piederējušo īpašumu atrašanās vietu un aprakstu, par to akcionāru, partneru vai citu locekļu identitāti un adresi, par katram šādam akcionāram, partnerim vai citam loceklim piederošo akciju, daļu skaitu vai citām tiesībām un sniegt pierādījumus par to fiskālo rezidenci.

71     Attiecībā uz juridiskām personām, kuru juridiskā adrese neatrodas Francijā, CGI 990.E panta 2. punkts paredz, ka tās – tāpat kā juridiskās personas, kuru vadības faktiskā atrašanās vieta ir Francijā, – ir atbrīvotas no apstrīdētā nodokļa, ja tās katru gadu deklarē 1. janvārī tām piederējušo nekustamo īpašumu atrašanās vietu, aprakstu un vērtību, šo personu dalībnieku identitāti un adresi minētajā datumā, kā arī katram no šiem dalībniekiem piederošo daļu vai akciju skaitu.

72     Tomēr saskaņā ar šo CGI noteikumu papildus ir nepieciešams, lai būtu noslēgts līgums par administratīvu palīdzību, lai novērstu nodokļu nemaksāšanu un apiešanu, vai saskaņā ar CGI 990.E panta 3. punktu – kāds līgums, atbilstoši kuram attiecīgajām juridiskajām personām nedrīkst uzlikt lielāku nodokļu slogu nekā juridiskajām personām, kuru vadības faktiskā atrašanās vieta ir Francijā.

73     Attiecībā uz CGI 990.E panta 2. punktā minēto atbrīvojumu no nodokļa ir noslēgta šajā pantā minētā konvencija, bet tādas atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibinātas holdinga sabiedrības kā prasītāja pamata lietā ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas un tādējādi tās nevar atsaukties uz atbrīvojuma no apstrīdētā nodokļa.

74     Attiecībā uz juridiskām personām, kuru vadības faktiskā atrašanās vieta neatrodas Francijā un kuras nevar atsaukties uz CGI 990.E panta 3. punktā minēto atbrīvojumu no nodokļa, ir jānorāda, ka līdz šai dienai starp Francijas Republiku un Luksemburgas Lielhercogisti nav noslēgta neviena speciālā konvencija, lai risinātu nodokļu dubultas uzlikšanas jautājumus. Šādos apstākļos, kā tas tika skaidri norādīts iesniedzējtiesas lēmumā, pamata lietā, piemērojot CGI 990.E panta 3. punktu, nodokļu administrācija noraidīja prasītājas lūgumu atbrīvot to no apstrīdētā nodokļa.

75     No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai juridiskajām personām, kuru vadības faktiskā atrašanās vieta neatrodas Francijā, būtu tiesības uz atbrīvojumu no apstrīdētā nodokļa atbilstoši CGI 990.D pantam un 990.E panta 2. un 3. punktam, tām, atšķirībā no citiem nodokļu maksātājiem, tiek piemērots papildu nosacījums, proti – konvencijas, kas noslēgta starp Francijas Republiku un attiecīgo valsti, esamība.

76     Šajā sakarā ir jānorāda, ka, ja nav šādas konvencijas, juridiskai personai, kuras vadības vieta neatrodas Francijā, ir atņemta iespēja pieprasīt atbrīvojumu no apstrīdētā nodokļa atbilstoši CGI 990.D pantam un 990.E panta 2. un 3. punktam. Ņemot vērā, ka tikai attiecīgajām valstīm ir tiesības lemt, vai slēgt savā starpā nolīgumus, izrādās, ka nosacījums par administratīvās palīdzības konvencijas vai nolīguma pastāvēšanu var de facto radīt šai juridisko personu kategorijai pastāvīgu režīmu, kurā tās nav atbrīvotas no apstrīdētā nodokļa.

77     No tā izriet, ka pamata lietas valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi, lai iegūtu tiesības uz atbrīvojumu no apstrīdētā nodokļa, padara ieguldījumus nekustamajā īpašumā Francijā mazāk pievilcīgus tādām sabiedrībām nerezidentēm kā atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibinātas holdinga sabiedrības.

78     Līdz ar to minētais tiesiskais regulējums rada attiecīgajām juridiskajām personām kapitāla aprites brīvības ierobežojumu, ko principā aizliedz Līguma 73.b pants.

79     Šādos apstākļos, treškārt un visbeidzot, ir jāpārbauda, vai apstrīdētā nodokļa radīto ierobežojumu pamato primārs vispārējo interešu iemesls.

80     Šajā sakarā Francijas valdība apgalvo, ka apstrīdētais nodoklis ir daļa no pasākumiem cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā, kura mērķis ir pamudināt juridiskas personas, kurām tieši vai netieši pieder nekustamais īpašums Francijā, atklāt fizisko vai juridisko personu identitāti, kuras ir to dalībnieki.

81     Protams, no Tiesas judikatūras izriet, ka cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā ir primārs vispārējo interešu iemesls, kas var pamatot aprites brīvības ierobežojumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Centro di Musicologia Walter Stauffer, 32. punkts, kā arī 2007. gada 30. janvāra spriedumu lietā C-150/04 Komisija/Dānija, Krājums, I-1163. lpp., 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

82     Tomēr attiecīgajam ierobežojumam ir jābūt atbilstošam izvirzītā mērķa sasniegšanai un tas nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Manninen, 29. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Centro di Musicologia Walter Stauffer, 32. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 46. punkts, un 2007. gada 5. jūlija spriedumu lietā C-522/04, Komisija/Beļģija, Krājums, I-5701.lpp., 47. punkts).

83     Tādēļ ir jāpārbauda, vai apstrīdētais nodoklis ir atbilstošs cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā un vai tas nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai.

84     Francijas valdība uzskata, ka apstrīdētā nodokļa mērķis ir atturēt Francijas kapitāla nodokļa maksātājus izvairīties no šī nodokļa, izveidojot sabiedrības, kas kļūst par nekustamā īpašuma Francijā īpašniecēm, tādās valstīs, ar kurām Francijas Republika nav noslēgusi konvenciju par administratīvo palīdzību vai līgumu, kurā ir ietverta atruna par nediskrimināciju pilsonības dēļ, saskaņā ar kuru šīm juridiskajām personām nav jāmaksā lielāks nodoklis kā tas, kas jāmaksā Francijā reģistrētām juridiskām personām.

85     Apstrīdētā nodokļa mērķis ir īpaši cīnīties pret praksi, kad fiziskas personas, kuru fiskālā rezidence atrodas Francijā un kuru nekustamajam īpašumam parasti būtu uzliekams kapitāla nodoklis, izveido sabiedrības, kuru fiskālā rezidence atrodas citā valstī, no kuras Francijas Republika nevar iegūt pietiekamu informāciju par fiziskajām personām, kuras ir šo sabiedrību dalībnieki.

86     Līdz ar to izskatās, ka galvenais atbrīvojuma no nodokļiem kritērijs ir nodrošinājums, ka Francijas nodokļu administrācija var tieši pieprasīt no ārvalstu nodokļu iekasēšanas iestādēm jebkādu informāciju, kas ir nepieciešama, lai pārbaudītu deklarācijas, ko sniegušas sabiedrības, kurām pieder īpašuma tiesības vai citas lietu tiesības uz nekustamo īpašumu Francijā atbilstoši CGI 990.E pantam, kā arī deklarācijas, ko sniegušas fiziskas personas, kurām Francijā atrodas fiskālā rezidence attiecībā uz to nekustamo īpašumu, kam uzliekams kapitāla nodoklis.

87     Uzliekot nodokli visām sabiedrībām, kuras neatbilst šim nosacījumam, pamata lietā aplūkotā Francijas likumdošana uzliek nodokli nekustamajam īpašumam, kas pieder sabiedrībām, kuras kā “aizsegu” izmanto fiziskas personas, kurām, nepastāvot šādām sabiedrībām, būtu jāmaksā kapitāla nodoklis.

88     Līdz ar to apstrīdētais nodoklis ļauj cīnīties pret praksi, kuras vienīgais mērķis ir palīdzēt fiziskām personām izvairīties no kapitāla nodokļa maksāšanas Francijā, vai vismaz padarīt šādu praksi par mazāk pievilcīgu. Līdz ar to tas atbilst mērķim cīnīties pret krāpšanu nodokļu jomā.

89     Tomēr ir jāpārbauda, vai apstrīdētais nodoklis nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

90     Šajā sakarā Francijas valdība apgalvo, ka ierobežojoša pieeja atbrīvošanai no apstrīdētā nodokļa ir nepieciešama sakarā ar Francijas nodokļu iekasēšanas iestāžu grūtībām pierādīt krāpšanu nodokļu jomā, nepastāvot uzticamai informācijai, kas ļautu pārbaudīt informāciju, kuru savās deklarācijās ir norādījuši nodokļu maksātāji.

91     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojums, kas izriet no cīņas pret krāpšanu nodokļu jomā, ir pieļaujams tikai tad, ja tas attiecas uz pilnībā fiktīviem mehānismiem, kuru mērķis ir izvairīties no nodokļu tiesību aktu piemērošanas, kas izslēdz vispārēju prezumpciju par krāpšanu. Līdz ar to vispārēja prezumpcija par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai krāpšanu nevar pamatot fiskālu pasākumu, kas apdraud Līguma mērķus (šajā sakarā skat. 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C-478/98 Komisija/Beļģija, Recueil, I-7587. lpp., 45. punkts; 2004. gada 4. marta spriedumu lietā C-334/02 Komisija/Francija, Recueil, I-2229. lpp., 27. punkts, kā arī 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C-196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, Krājums, I-7995. lpp., 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

92     Arī atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai dalībvalsts var atsaukties uz Direktīvu 77/799, lai no citas dalībvalsts kompetentām iestādēm iegūtu jebkuru informāciju, kas var tai palīdzēt pareizi aprēķināt minētajā direktīvā minētos nodokļus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, 71. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 52. punkts). Turklāt no atbildes uz otro prejudiciālo jautājumu izriet, ka Direktīva 77/799 attiecas uz apstrīdēto nodokli.

93     Protams, no atbildes, kas sniegta uz trešo uzdoto jautājumu, izriet, ka pamata lietas kontekstā 1958. gada 1. aprīļa Konvencija ietilpst Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkta ierobežojumā informācijas apmaiņai, līdz ar ko Francijas nodokļu iekasēšanas iestādēm var būt neiespējami efektīvi cīnīties pret krāpšanu nodokļu jomā, ko veic atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibinātas holdinga sabiedrības.

94     Tomēr no judikatūras arī izriet, ka, lai arī Direktīvas 77/799 8. panta 1. punkts neuzliek pienākumu dalībvalstu nodokļu iekasēšanas iestādēm sadarboties, ja to likumi vai administratīvā prakse neļauj kompetentajām iestādēm veikt izmeklēšanu vai arī vākt vai izmantot šo informāciju pašai saviem nolūkiem, šādas sadarbības pieprasīšanas neiespējamība nevar pamatot nodokļu priekšrocības nesniegšanu.

95     Faktiski nekas nekavē nodokļu iekasēšanas iestādes pieprasīt nodokļu maksātājam sniegt pierādījumus, ko tās uzskata par nepieciešamiem, lai precīzi aprēķinātu attiecīgos nodokļus, un vajadzības gadījumā atteikt atbrīvojumu no nodokļa, ja šie pierādījumi netiek sniegti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

96     Tādējādi nav pieļaujams a priori izslēgt, ka nodokļa maksātājs būtu spējīgs sniegt atbilstošus pierādījumus, lai dalībvalsts nodokļu iekasēšanas iestādes varētu skaidri un precīzi pārbaudīt, vai tas nemēģina izvairīties no nodokļu maksāšanas vai apiet tos (šajā sakarā skat. 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-254/97 Baxter u.c., Recueil, I-4809. lpp., 19. un 20. punkts, un 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C-39/04 Laboratoires Fournier, Krājums, I-2057. lpp., 25. punkts).

97     Ir jānorāda, ka pamata lietā pastāvošajos apstākļos neiespējamība tieši lūgt Luksemburgas Lielhercogistes nodokļu iekasēšanas iestāžu palīdzību var padarīt informācijas pārbaudi grūtāku.

98     Tomēr šīs grūtības nevar pamatot kategorisku atteikumu piešķirt nodokļu priekšrocību ieguldījumiem, ko veikuši ieguldītāji no šīs dalībvalsts. Kad atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibinātas holdinga sabiedrības lūdz tās atbrīvot no apstrīdētā nodokļa, Francijas nodokļu iekasēšanas iestādes var pieprasīt šīm sabiedrībām pašām sniegt pierādījumus, ko tās uzskata par nepieciešamiem, lai pilnībā nodrošinātu to īpašumtiesību un akcionāru struktūras pārskatāmību, neatkarīgi no konvencijas par administratīvu palīdzību vai līgumu, kas paredz nediskriminācijas atrunu nodokļu jomā, esamības.

99     Šajā gadījumā pamata lietā aplūkojamā Francijas likumdošana neļauj sabiedrībām, kuras ir izslēgtas no konvencijas par administratīvo palīdzību piemērošanas jomas un uz kurām neattiecas līgums, kas paredz nediskriminācijas atrunu nodokļu jomā, bet kas veic ieguldījumus nekustamajā īpašumā Francijā, sniegt dokumentus, kas ļauj pierādīt to akcionāru identitāti, un cita veida informāciju, ko Francijas nodokļu iekasēšanas iestādes uzskata par vajadzīgu. Līdz ar to izrādās, ka šī likumdošana visos gadījumos rada šķērsli tam, lai šīs sabiedrības varētu pierādīt, ka tām nav krāpniecisku mērķu.

100   No tā izriet, ka Francijas valdība varētu veikt pasākumus, kas ir mazāk ierobežojoši, lai sasniegtu mērķi – cīnīties pret šādu krāpšanu.

101   Līdz ar to cīņa pret krāpšanu nevar pamatot apstrīdēto nodokli.

102   Līdz ar to uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Līguma 73.b pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tādi valsts tiesību kā pamata lietā, kas Francijā reģistrētas sabiedrības atbrīvo no apstrīdētā nodokļa, bet citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības atbrīvo no šī nodokļa tikai tad, ja starp Francijas Republiku un šo valsti ir noslēgts administratīvās sadarbības nolīgums par cīņu pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, vai arī, piemērojot kādā līgumā ietvertu atrunu par nediskrimināciju pilsonības dēļ, saskaņā ar kuru šīm sabiedrībām nav jāmaksā lielāks nodoklis kā tas, kas jāmaksā sabiedrībām, kas ir reģistrētas Francijā, un neļauj citā dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai sniegt pierādījumus, kas ļautu noteikt tās akcionāru – fizisko personu – identitāti.

 Par ceturto jautājumu

103   Ņemot vērā atbildes, ko Tiesa sniegusi uz pirmajiem trīs jautājumiem, uz ceturto iesniedzējtiesas jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

104   Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1)      nodoklis, kas uzlikts juridisko personu īpašumā esoša nekustamā īpašuma Francijā tirgus vērtībai, ir līdzīgs Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvas 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā, kura grozīta ar Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvu 92/12/EEK, 1. panta 3. punktā uzskaitītajiem nodokļiem, kas tiek iekasēti no kapitāla daļām šīs direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē;

2)      Direktīva 77/799, kura grozīta ar Direktīvu 92/12, un it īpaši tās 8. panta 1. punkts pieļauj, ka divas dalībvalstis ir noslēgušas starptautisku nolīgumu, lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu un paredzētu savstarpējās administratīvās palīdzības noteikumus ienākuma un kapitāla nodokļu jomā, kas no savas piemērošanas jomas attiecībā uz vienu dalībvalsti izslēdz vienu nodokļu maksātāju kategoriju, kas maksā nodokli, uz ko attiecas minētā direktīva, ja dalībvalsts, kurai ir jāsniedz informācija, likumdošana vai administratīvā prakse neļauj kompetentajai iestādei vākt vai izmantot šo informāciju pašas minētās dalībvalsts vajadzībām, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;

3)      EK līguma 73.b pants (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants) ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tādi valsts tiesību akti kā pamata lietā, kas Francijā reģistrētas sabiedrības atbrīvo no nodokļa, kas uzlikts juridisko personu īpašumā esoša nekustamā īpašuma Francijā tirgus vērtībai, bet citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības atbrīvo no šī nodokļa tikai tad, ja starp Francijas Republiku un šo valsti ir noslēgts administratīvās sadarbības nolīgums par cīņu pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, vai arī, piemērojot kādā līgumā ietvertu atrunu par nediskrimināciju pilsonības dēļ, saskaņā ar kuru šīm sabiedrībām nav jāmaksā lielāks nodoklis kā tas, kas jāmaksā sabiedrībām, kas ir reģistrētas Francijā, un neļauj citā dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai sniegt pierādījumus, kas ļautu noteikt tās akcionāru – fizisko personu – identitāti.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – franču.