Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta T-211/05

Itālijas Republika

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Valsts atbalsts – Atbalsta shēma, kuru Itālijas valsts iestādes ir piešķīrušas uzņēmumiem, kuri nesen ir iekļauti biržas sarakstā – Lēmums, ar kuru atbalsts ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzlikts pienākums atgūt to – Pienākums norādīt pamatojumu – Selektīvs raksturs – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums

Sprieduma kopsavilkums

1.      Valsts atbalsts – Novērtējums, ko veic Komisija – Iepriekšējas izskatīšanas stadija un stadija, kas balstīta uz sacīkstes principu – Atbalsta saderība ar kopējo tirgu – Novērtēšanas grūtības – Komisijas pienākums uzsākt procedūru, kas balstīta uz sacīkstes principu – Pienākums iepriekš apspriest valsts atbalstu ar attiecīgo dalībvalsti un izvērtēt situāciju, ņemot vērā tās iesniegto informāciju

(EKL 87. panta 1. punkts un 88. panta 2. un 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punkts)

2.      Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Komisijas sākto administratīvo procesu piemērošana – Atbalsta projektu izskatīšana

(EKL 88. panta 3. punkts)

3.      Valsts atbalsts – Novērtējums, ko veic Komisija – Lēmums uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru – Pienākums norādīt pamatojumu

(EKL 88. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr.º659/1999 6. panta 1. punkts)

4.      Valsts atbalsts – Komisijas lēmums, kurā ir atzīts, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu – Pienākums norādīt pamatojumu

(EKL 88. panta 2. punkts un 253. pants)

5.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Uzņēmumiem, kuri nesen ir iekļauti biržas sarakstā, piemērojamais nodokļu atvieglojuma pasākums – Iekļaušana – Pamatojums ar valsts nodokļu sistēmas raksturu un struktūru – Attiecīgās dalībvalsts pierādīšanas pienākums

(EKL 87. panta 1. punkts)

6.      Valsts atbalsts – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Atbalsts, kam ir nebūtiska nozīme nozarē, kurā pastāv spraiga konkurence

(EKL 87. panta 1. punkts)

7.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, kuram ir piemērojama EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe

(EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts)

1.      EKL 88. pantā paredzētās valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros ir jānošķir, pirmkārt, atbalstu iepriekšējās pārbaudes posms, kurš ir paredzēts šī panta 3. punktā un kura mērķis ir vienīgi ļaut Komisijai formulēt sākotnējās piezīmes gan par attiecīgā pasākuma valsts atbalsta raksturu, gan par attiecīgā atbalsta pilnīgu vai daļēju saderību ar kopējo tirgu, un, otrkārt, šī paša panta 2. punktā noteiktais obligātais pārbaudes posms. Tikai saistībā ar šo pēdējo minēto posmu, kura mērķis ir pilnīga Komisijas informēšana par visiem lietas faktiem, EK līgumā Komisijai ir noteikts pienākums informēt ieinteresētās personas, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus. Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999, kas attiecas uz EKL 88. panta piemērošanu, 4. panta 4. punktu Komisijai ir jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra, ja pirmās izmeklēšanas laikā tā nav novērsusi visas grūtības, kuras ir radījis jautājums, vai tās kontrolējamais valsts pasākums ir uzskatāms par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē; vismaz tad, ja pirmās šīs izmeklēšanas laikā tā nav guvusi pārliecību, ka attiecīgā darbība, ja tā ir valsts atbalsts, katrā ziņā ir saderīga ar kopējo tirgu.

Ņemot vērā juridiskās sekas, kādas ir lēmumam uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, ar ko pasākumi sākotnēji tiek atzīti par jaunu atbalstu, lai arī attiecīgajai dalībvalstij ir tiesības nepiekrist šim atzinumam, Komisijai iepriekš par attiecīgajiem pasākumiem ir jāapspriežas ar konkrēto dalībvalsti, lai tai būtu iespēja attiecīgā gadījumā norādīt Komisijai, ka tā uzskata, ka minētie pasākumi nav atbalsts vai ka tas ir pastāvošs atbalsts.

(sal. ar 35.–37. punktu)

2.      Iepriekšējās pārbaudes procedūras ietvaros tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai attiecīgā dalībvalsts varētu atbilstoši darīt zināmu savu viedokli par faktiem, ar kuriem Komisija ir pamatojusi savu novērtējumu. Tomēr, lai tiesību uz aizstāvību pārkāpuma gadījumā, kas ir pieļauts šajā posmā, tiktu atcelts galējais lēmums, ir nepieciešams, lai gadījumā, ja šāda pārkāpuma nebūtu, procedūras iznākums varētu būt citāds. Pierādīšanas pienākums šajā sakarā ir attiecīgajai dalībvalstij, jo ikviens tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir formas trūkums, kas prasa, lai ieinteresētā persona pierādītu, ka tās neievērošana īpaši negatīvi ietekmē tās subjektīvās tiesības.

(sal. ar 45. punktu)

3.      Sacīkstes princips, kas ir Kopienu tiesību pamatprincips, it īpaši – daļa no tiesībām uz aizstāvību, prasa, lai attiecīgajam lietas dalībniekam administratīvajā procesā tiktu dota iespēja pienācīgi paziņot savu nostāju par faktu, iebildumu un apstākļu esamību un atbilstību, kurus Komisija ir izmantojusi, lai pamatotu savu apgalvojumu par EK līguma pārkāpuma esamību. Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999, kas attiecas uz EKL 88. panta piemērošanu, 6. panta 1. punktu “lēmumā sākt formālu [oficiālu] izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu”. Šim lēmumam par procedūras sākšanu ir jāļauj ieinteresētajām personām efektīvi piedalīties oficiālajā izmeklēšanas procedūrā, kuras laikā tiem jābūt iespējai izvirzīt savus argumentus. Šajā nolūkā pietiek, ja lietas dalībnieki ir informēti par iemesliem, kas Komisijai sākotnēji ir likuši uzskatīt, ka attiecīgais pasākums varētu būt jauns, ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts.

Komisijai nav pienākuma informēt attiecīgo dalībvalsti par savu nostāju pirms sava lēmuma pieņemšanas, ja dalībvalstij ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.

(sal. ar 53., 54. un 58. punktu)

4.      Pienākuma norādīt pamatojumu apmērs ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta rakstura un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kura ir pieņēmusi tiesību aktu, argumentācija, lai, pirmkārt, Kopienu tiesa varētu veikt likumības kontroli un, otrkārt, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu un lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas. Pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā.

Turklāt atbalsta shēmas gadījumā Komisija var izpētīt tikai attiecīgās atbalsta shēmas vispārējās īpašības un tai nav pienākuma pārbaudīt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu, lai pārbaudītu, vai šai shēmai ir atbalsta īpašības.

Lai arī Komisijai ir pienākums sava lēmuma pamatojumā minēt vismaz apstākļus, kādos atbalsts ir piešķirts, jo tie ļauj pierādīt, ka atbalsts var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot vai mēģināt izkropļot konkurenci, Komisijai tomēr nav jāveic attiecīgo tirgu patiesās situācijas ekonomiskā analīze, uzņēmumu, kuri saņem atbalstu, tirgus daļu analīze, konkurējošo uzņēmumu stāvokļa un tirdzniecības plūsmas starp dalībvalstīm analīze. Turklāt nelikumīgi piešķirtu atbalstu gadījumā Komisijai nav jāpierāda šo atbalstu reālā ietekme uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm. Ja tas tā būtu, šāds pienākums nozīmētu, ka dalībvalstīm, kuras piešķir nelikumīgus atbalstus, būtu priekšrocības attiecībā pret tām, kas paziņo par atbalsta projektu.

(sal. ar 68., 69., 87. un 158. punktu)

5.      Ar EKL 87. panta 1. punktu ir paredzēts pienākums noteikt, vai valsts pasākums konkrētajā tiesību sistēmā var būt labvēlīgāks attiecībā pret noteiktiem uzņēmumiem atšķirībā no pārējiem, kas, ņemot vērā minētās sistēmas mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā.

Tā tas ir tādas nodokļu priekšrocības gadījumā, kas tiek atzīta vienīgi uzņēmumiem, kuri ir iekļauti biržas sarakstā regulētā tirgū īsajā laikposmā, kad tiek piemērota atbalsta shēma, savukārt visi citi uzņēmumi no šīs shēmas ir izslēgti – gan sabiedrības, kuras jau ir iekļautas biržas sarakstā, gan tās, kuras neizpilda un nevar izpildīt nepieciešamos nosacījumus, lai tiktu iekļautas biržas sarakstā laikposmā, uz kuru attiecas atbalsta shēma.

Runājot par iespējamo attiecīgo pasākumu pamatotību valsts nodokļu sistēmas rakstura un vispārējās uzbūves dēļ, ja šāda diferencēšana ir pamatota ar citiem mērķiem nekā tie, kurus ir paredzēts sasniegt ar vispārējo sistēmu, attiecīgais pasākums principā tiek uzskatīts par tādu, kas izpilda EKL 87. panta 1. punktā paredzēto selektivitātes nosacījumu. Dalībvalstij, kura ir noteikusi šādu diferenciāciju izmaksām uzņēmumu starpā, ir jāpierāda, ka to patiešām pamato attiecīgās sistēmas raksturs un vispārējā uzbūve.

(sal. ar 119., 120. un 125. punktu)

6.      Ar EKL 87. panta 1. punktu ir aizliegti valsts atbalsti, kas ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus. Izvērtējot šos divus nosacījumus, Komisijai nav jākonstatē atbalsta reālā ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet gan tikai jāpārbauda, vai atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci.

Pat samērā maznozīmīgs atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja nozarēs, kurās darbojas to saņēmušie uzņēmumi, ir spraiga konkurence.

Turklāt, ja valsts iestāde izrāda labvēlīgāku attieksmi pret uzņēmumu, kas darbojas nozarē, kurai ir raksturīga intensīva konkurence, piešķirot tam priekšrocību, rodas konkurences izkropļojums vai šāda izkropļojuma risks. Ja priekšrocība ir neliela, konkurence tiek izkropļota nedaudz, bet tomēr tā tiek izkropļota. EKL 87. panta 1. punktā paredzētais aizliegums attiecas uz visiem valsts atbalstiem, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, neatkarīgi no to apmēra, ja tie ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(sal. ar 151., 152., 154. un 155. punktu)

7.      Komisijas lēmuma, kurā tiek atzīts, ka jaunais atbalsts neatbilst nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tiek piemērots EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums, likumība ir izvērtējama vienīgi saistībā ar šo pantu, nevis ar agrāko Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi.

Darbības atbalsti principā neietilpst EKL 87. panta 3. punkta piemērošanas jomā, jo tie izkropļo konkurences apstākļus nozarēs, kurās tie tiek piešķirti, lai arī tie paši par sevi nevar sasniegt kādu no šajā tiesību normā minētajiem mērķiem.

(sal. ar 170. un 173. punktu)







PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2009. gada 4. septembrī (*)

Valsts atbalsts – Atbalsta shēma, kuru Itālijas valsts iestādes ir piešķīrušas uzņēmumiem, kuri nesen ir iekļauti biržas sarakstā – Lēmums, ar kuru atbalsts ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzlikts pienākums atgūt to – Pienākums norādīt pamatojumu – Selektīvs raksturs – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums

Lieta T-211/05

Itālijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja I. Bragulja [I. Braguglia], pēc tam – R. Adams [R. Adam] un visbeidzot – I. Bruni [I. Bruni], pārstāvji, kuriem palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. di Buči [V. Di Bucci] un E. Rigīni [E. Righini], pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu atcelt Komisijas 2005. gada 16. marta Lēmumu 2006/261/EK par atbalsta shēmu C 8/2004 (ex NN 164/2003), ko Itālija īstenojusi biržas sarakstā jauniekļauto uzņēmējsabiedrību labā (OV 2006, L 94, 42. lpp.).

EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši E. Kremona [E. Cremona] (referente) un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 9. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

1.     Attiecīgie valsts pasākumi

1        Valsts atbalsts, kuru Itālijas Republika piešķīra uzņēmumiem, kuri nesen ir iekļauti biržas sarakstā, tika ieviests ar 2003. gada 30. septembra decreto leggen° 269(su) disposizioni urgenti per favorire lo sviluppo e per la correzione dell’andamento dei conti pubblici (dekrētlikums par steidzamiem pasākumiem attiecībā uz ekonomikas attīstību un valsts finanšu korekciju; turpmāk tekstā – “DL 269/2003”), kurš tika pārveidots par 2003. gada 24. novembra leggen° 326 (Likums Nr. 326), 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 11. pantu. Valsts atbalsts stājās spēkā 2003. gada 2. oktobrī, DL 269/2003 publikācijas dienā Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana (GURI, Itālijas Republikas Oficiālais Vēstnesis), par to nepaziņojot Eiropas Kopienu Komisijai.

2        DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

“Lai piemērotu uzņēmuma ienākumu nodokli, visām sabiedrībām, kuras darbojas [DL 269/2003] spēkā stāšanās dienā, neietekmējot kārtējos nodokļu atskaitījumus, tiek piemērots atbrīvojums no šādām nodevām:

[..]

d)      izmaksas saistībā ar iekļaušanu tirdzniecībā regulētā tirgū [DL 269/2003] 11. panta izpratnē.”

3        DL 269/2003 11. pantā ir noteikts:

“1.      Visas sabiedrības, kuru akcijas ir reģistrētas kādā Eiropas Savienības dalībvalsts regulētā tirgū pēc tam, kad ir stājies spēkā [DL 269/2003], un līdz 2004. gada 31. decembrim, saņem uzņēmumu ienākumu nodokļa samazinājumu par 20 % taksācijas laikposmam, kurā sabiedrība tika iekļauta biržas sarakstā, kā arī nākamajiem diviem taksācijas laikposmiem, ja sabiedrības akcijas iepriekš nav tirgotas Eiropas Savienības dalībvalsts regulētā tirgū, [..] un ja sabiedrība, nolūkā panākt tās reģistrāciju biržas sarakstā, ir publicējusi piedāvājumu parakstīties uz akcijām, kura rezultātā neto aktīvi un pasīvi, kuri ir ierakstīti pēdējā finanšu gada bilancē pirms piedāvājuma uzsākšanas, palielinās par 15 % vai vairāk pēc darbības peļņas atskaitīšanas.

2.      Deklarētie neto ienākumi, kuriem tiek piemērots nodokļu atvieglojums šī panta 1. punkta izpratnē, ir noteikti 30 miljonu euro apmērā.

3.      Ja šī panta 1. punktā paredzētās akcijas ir izslēgtas no tirdzniecības un, izņemot 1998. gada 24. februāra dekrētlikuma Nr. 58 133. pantā paredzēto gadījumu [proti, gadījumā, ja sabiedrība vēlāk tiek iekļauta citā Eiropas biržas sarakstā, kura garantē ieguldītājiem tādu pašu aizsardzības līmeni, kādu tiem nodrošināja Itālijas birža], šajā tiesību normā paredzētais atvieglojums tiek attiecināts vienīgi uz finanšu gadiem, kuri noslēdzās pirms akciju atsaukšanas.

4.      1997. gada 18. decembra dekrētlikuma Nr. 466 1. un nākamajos pantos paredzētais atvieglojums nav piemērojams šī panta 1. punktā paredzētajām sabiedrībām to finanšu gadu laikā, kad tās saņem šajā tiesību normā paredzēto atvieglojumu. Šīs sabiedrības tomēr var izvēlēties [DL 269/2003] noteiktā atvieglojuma vietā piemērot iepriekš minētajā 1997. gada 18. decembra dekrētlikumā Nr. 466 paredzēto atvieglojumu.”

4        Ar 1997. gada 18. decembra decreto legislativo n° 466 (sul) riordino delle imposte personali sul reddito al fine di favorire la capitalizzazione delle imprese, a norma dell’art. 3, comma 162, lettere a), b), c), d) ed f), della legge 23 dicembre 1996, n° 662 (dekrētlikums par personisko ienākumu nodokļu reorganizāciju ar mērķi atvieglot uzņēmumu kapitalizāciju saskaņā ar 1996. gada 23. decembra Likuma Nr. 662 3. panta simts sešdesmit otrās daļas a), b), c), d) un f) punktu), kurš tika publicēts 1998. gada 5. janvāra GURI parastajā pielikumā, tika ieviests atvieglojumu mehānisms, saukts par “Super DIT” (turpmāk tekstā – “Super DIT”). Super DIT paredz nodokļu likmes samazinājumu 7 % apmērā, kas ir piemērojams parastai atlīdzībai par investētā kapitāla palielinājumu, kas nevar sasniegt vidējo nodokļu likmi, kas ir mazāka par 20 %, tām sabiedrībām, kuru kapitāla daļas ir reģistrētas regulētā tirgus sarakstā trīs taksācijas laikposmos, kas seko pirmajai iekļaušanai sarakstā. Super DIT tika atcelts ar 2001. gada 18. oktobra legge n° 383 (su) primi interventi per il rilancio dell’economia (likums par pirmo valsts iejaukšanos ekonomikas apstākļu uzlabošanai), publicēts 2001. gada 24. oktobra GURI Nr. 248. Tomēr sabiedrības, kuras 2001. gada 30. jūnijā bija veikušas kapitāla palielināšanu minētās tiesību normas izpratnē, turpināja saņemt minētos atvieglojumus.

5        Saskaņā ar DL 269/2003 11. panta 4. punktu ieinteresētās sabiedrības var izvēlēties starp nodokļu atlaidēm, kuras tika piešķirtas ar minēto pantu, un Super DIT paredzēto atvieglojumu.

2.     Administratīvais process un apstrīdētais lēmums

6        Ar 2003. gada 22. oktobra vēstuli Komisija lūdza Itālijas valsts iestādēm tai iesniegt informāciju par DL 269/2003 pieņemtajiem pasākumiem un to stāšanos spēkā, atgādinot paziņošanas pienākumu, kas izriet saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu.

7        Ar 2003. gada 5. novembra vēstuli Itālijas valsts iestādes paziņoja pieprasīto informāciju, precizējot, pirmkārt, ka DL 269/2003 vēl esot jāpārveido par likumu un, otrkārt, ka tā tiesību normas neietekmējot nodokļa samaksas noteikšanu par ienākumiem, kuri ir gūti 2003. finanšu gada laikā.

8        Ar 2003. gada 19. decembra vēstuli Komisija no jauna atgādināja Itālijas valsts iestādēm to pienākumus, kas izriet no EKL 88. panta 3. punkta, un lūdza tās informēt iespējamos atvieglojumu saņēmējus par sekām, kuras ir paredzētas EK līgumā un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 14. pantā, ja tiktu pierādīts, ka šis pasākums ir nelikumīgi īstenots valsts atbalsts. Itālijas valsts iestādes uz šo vēstuli nereaģēja.

9        Komisija 2004. gada 18. februāra vēstulē informēja Itālijas Republiku par savu lēmumu uzsākt procedūru, kas paredzēta EKL 88. panta 2. punktā, attiecībā uz nodokļu atbalsta pasākumiem, kas ir piešķirti saskaņā ar DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 11. pantu. Itālijas valsts iestādes savus apsvērumus iesniedza 2004. gada 21. aprīlī.

10      Komisijas lēmums par oficiālu pārbaudes procedūras uzsākšanu tika publicēts 2004. gada 3. septembra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 221, 7. lpp.).

11      2004. gada 16. un 27. septembrī notika sanāksmes, kurās piedalījās Komisijas dienesti un Itālijas valsts iestādes, lai pārbaudītu vairākus attiecīgo pasākumu aspektus.

12      2004. gada 4. oktobrī Komisija saņēma Borsa Italiana SpA apsvērumus. Komisija šos apsvērumus nodeva Itālijas valsts iestādēm, kuras tai savus komentārus darīja zināmus ar 2004. gada 30. novembra vēstuli.

13      2005. gada 16. martā Komisija pieņēma Lēmumu 2006/261/EK par atbalsta shēmu C 8/2004 (ex NN 164/2003), ko Itālija īstenojusi biržas sarakstā jauniekļauto uzņēmējsabiedrību labā (OV 2006, L 94, 42. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

14      Apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms aprakstīja procedūru pirms minētā lēmuma pieņemšanas (I punkts) un attiecīgajiem pasākumiem (II punkts). Tad tā izklāstīja iemeslus, kas bija oficiālas pārbaudes procedūras uzsākšanas pamatā (III punkts), Itālijas valsts iestāžu, kā arī trešo ieinteresēto personu apsvērumus (IV punkts) un savu novērtējumu par attiecīgo valsts atbalstu (V punkts).

15      Attiecībā uz savu novērtējumu Komisija, pirmkārt, norādīja, ka izvērtētais valsts atbalsts sniedz acīmredzamas selektīvas priekšrocības, jo tā ir atkāpe no nodokļu sistēmas normālas darbības un ar to tiek atbalstīti atsevišķi uzņēmumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 26.–32. apsvērums).

16      Otrkārt, tā norādīja, ka piešķirtais atbalsts ir valsts atbalsts, jo tas izriet no Itālijas valdības atteikšanās no nodokļu ieņēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 33. apsvērums).

17      Treškārt, Komisija uzskatīja, ka attiecīgie pasākumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucēt konkurenci starp uzņēmumiem, jo uzņēmumi, kas saņem atbalstu, var darboties starptautiskajā tirgū un veikt tirdzniecības un citas ekonomiskas darbības tirgos, kur valda liela konkurence (apstrīdētā lēmuma preambulas 34.–37. apsvērums).

18      Ceturtkārt, Komisija norādīja, ka Itālijas valsts iestādes attiecīgos pasākumus ir īstenojusi bez iepriekšējas paziņošanas un ka līdz ar to tie ir uzskatāmi par nelikumīgu valsts atbalstu (apstrīdētā lēmuma preambulas 38. apsvērums).

19      Piektkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 39.–45. apsvērumu veltīja tam, lai izvērtētu valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu, izslēdzot, ka tam varētu piemērot EKL 87. panta 2. un 3. punktā noteiktos izņēmumus.

20      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

Valsts atbalsta shēma, ko [Itālijas valdība] saskaņā ar [DL 269/2003] 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 11. pantu īsteno nodokļu atvieglojumu veidā par labu uzņēmējsabiedrībām, kas iekļautas reglamentētas Eiropas biržas sarakstā, ar kopējo tirgu nav saderīga.

2. pants

[Itālijas Republikai] ir jāatceļ 1. pantā minētā atbalsta shēma, sākot no tā finanšu gada, kad saņemts paziņojums par šo lēmumu.

3. pants

1.      [Itālijas Republikai] jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu no saņēmējiem 1. pantā minētā atbalsta līdzekļus, kas nelikumīgi jau nonākuši to rīcībā.

2.      Atgūšana jāveic nekavējoties un saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzēto procedūru, ar nosacījumu, ka tā ļauj bez vilcināšanās un faktiski izpildīt šo lēmumu.

3.      Atgūšana jāpaveic iespējami drīz. Jo īpaši, ja atbalsts jau ir piešķirts to nodokļu maksājumu samazinājuma veidā, kuri jāmaksā par kārtējo finanšu gadu, [Itālijas Republikai] jāiekasē visi nodokļi, kas jāsamaksā pēdējā maksājuma kārtā par 2004. gadu. Visos pārējos gadījumos [Itālijas Republikai] jāiekasē maksājamais nodoklis vēlākais līdz tā finanšu gada beigām, kura laikā iekrīt šā lēmuma paziņošanas diena.

4.      Atgūstamie atbalsta līdzekļi ietver arī procentus, ko aprēķina, sākot no dienas, kad saņēmējiem atbalsts kļuvis pieejams, līdz dienai, kad līdzekļi faktiski ir atgūti.

5.      Procentus aprēķina, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 794/2004 V nodaļu.

6.      Divu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas dienas [Itālijas Republikai] oficiāli jāpieprasa visiem šā lēmuma 1. pantā minētā atbalsta saņēmējiem, lai tie nelikumīgi saņemtos atbalsta līdzekļus atmaksātu ar procentiem.

4. pants

Divu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas dienas [Itālijas Republikai] jāinformē Komisija par veiktajiem [..] pasākumiem šā lēmuma izpildē. [..] Tikpat ilgā laikā [Itālijas Republikai] jāiesniedz visi dokumenti, kas apliecina, ka attiecībā uz nelikumīgā atbalsta saņēmējiem līdzekļu atgūšanas procedūra faktiski ir sākta.

[..]”

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

21      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 26. maijā, Itālijas Republika cēla šo prasību.

22      Saskaņā ar tiesneša referenta ziņojumu Pirmās instances tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto organizatorisko procedūras pasākumu ietvaros uzdot jautājumus lietas dalībniekiem, lūdzot tos sniegt atbildes rakstveidā. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

23      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 9. septembra tiesas sēdē.

24      Itālijas Republikas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

26      Itālijas Republika izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats būtībā izriet no sacīkstes principa pārkāpuma attiecībā uz lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Otrais pamats izriet no būtisku formas prasību pārkāpuma un EKL 253. panta pārkāpuma, jo Komisija neesot ņēmusi vērā, ka Itālijas tiesību sistēmā ir pasākums, kuram ir attiecīgajiem pasākumiem analogas pazīmes. Trešais, ceturtais un piektais pamats izriet no EKL 87. panta pārkāpuma, kā arī no pamatojuma nesniegšanas. Trešā pamata ietvaros Itālijas Republika atsaucas arī uz sacīkstes principa pārkāpumu saistībā ar īpašu iebildumu, kuru Komisija ir izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā. Pirmās instances tiesa vispirms pārbaudīs sacīkstes principa pārkāpumu, kurš ir izvirzīts pirmā pamata ietvaros, kā arī trešā pamata ietvaros, bet pēc tam pārbaudīs pamatojuma nesniegšanu, šajā saistībā apvienojot visu Itālijas Republikas izvirzīto argumentāciju, un, visbeidzot, izskatīs EKL 87. panta pārkāpumu.

1.     Par sacīkstes principa pārkāpumu

27      Itālijas Republika būtībā uz sacīkstes principa pārkāpumu atsaucas gan pirmajā pamatā, gan trešā pamata ietvaros, apvienojot to ar EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu, kurš būtībā izriet no sacīkstes principa pārkāpuma saistībā ar lēmumu uzsākt oficiālu pārbaudes procedūru

 Lietas dalībnieku argumenti

28      Itālijas Republika pārmet, ka Komisija ir uzsākusi oficiālu pārbaudes procedūru EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, neaicinot Itālijas Republiku sniegt skaidrojumus par attiecīgo pasākumu raksturu un sekām. Šajā sakarā Itālijas Republika atsaucas uz Tiesas 2005. gada 10. maija spriedumu lietā C-400/99 Itālija/Komisija (Krājums, I-3657. lpp., 29.–31. punkts). No šīs judikatūras izrietot, ka Komisijai pirms EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanas esot jāapspriež attiecīgie pasākumi ar dalībvalsti, lai tā varētu darīt zināmu, ka minētie pasākumi nav uzskatāmi par valsts atbalstu.

29      Itālijas Republika būtībā norāda, ka 2003. gada 22. oktobra vēstulē Komisija ir vienīgi formulējusi vispārēju informācijas pieprasījumu, kurš attiecas uz visiem pasākumiem, neatsaucoties uz DL 269/2003 1. un 11. pantu, tādējādi neļaujot Itālijas Republikai uzsākt sākotnēju diskusiju par attiecīgo pasākumu īpašajām pazīmēm. Turklāt 2003. gada 19. decembra vēstulē Komisija esot norādījusi, ka tās rīcībā nav faktu, kas ļautu izslēgt, ka DL 269/2003 paredzētie pasākumi var tikt uzskatīti par valsts atbalstu, kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu. Tā kā ir izmantots vienīgi šāds formulējums, šī vēstule neesot ļāvusi Itālijas valsts iestādēm noprast Komisijas šaubas par attiecīgajiem pasākumiem. Šajā pašā vēstulē apliecinot, ka tās rīcībā nav informācijas, kas ļautu izslēgt, ka divi iespējamie atbalsta saņēmēji ir saņēmuši DL 269/2003 paredzēto nodokļu samazinājumu, Komisija turklāt neesot ņēmusi vērā Itālijas valsts iestāžu iesniegtos faktus, kas pierāda, ka minētie pasākumi nekādi neietekmē 2003. gada nodokļu samaksu.

30      Turklāt no minētās vēstules 3. punkta izrietot, ka Komisija nevar izslēgt, ka DL 269/2003 11. pantā paredzētās nodokļu atlaides ir atbalsts darbībai. Komisija tomēr neesot precizējusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata vai vismaz tai ir aizdomas, ka runa ir, pirmkārt, par valsts atbalstu, otrkārt, par atbalstu darbībai un ka uz tiem “parasti” neattiecas EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums. Turklāt, tā kā šajā vēstules rindkopā nav nekādas atsauces uz DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikto pasākumu, varot tikt uzskatīts, ka Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums var tikt uzskatīts par atbalstu investīcijām, kurš ir atļauts saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

31      Ņemot vērā, ka šādos apstākļos nebija nekādas iespējas uzsākt sākotnēju diskusiju, Itālijas Republika esot atteikusies atbildēt uz Komisijas 2003. gada 19. decembra vēstuli, jo tā visu lietderīgo informāciju jau bija norādījusi savā 2003. gada 5. novembra vēstulē.

32      Itālijas Republika turklāt apstrīd Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru sākotnējā posmā neesot bijis jāuzsāk diskusiju par iespējamu attiecīgo pasākumu kvalifikāciju par valsts atbalstu, jo nodokļu priekšrocības, kas tika paredzētas ar šo atbalstu, esot bijis jāizvērtē to priekšrocību ietvaros, kas pirms tam tika piešķirtas ar decreto legislativo Nr. 466, ar kuru tika ieviests Super DIT.

33      Katrā ziņā Itālijas Republika uzskata, ka attiecīgie pasākumi tehniski nevarot tikt pārtraukti un lēmums par procedūras uzsākšanu, ņemot vērā attiecīgo pasākumu piemērošanas termiņu, nav radījis nekādu apturošu iedarbību. Itālijas Republika uzskata, ka līdz ar to tai esot tiesības nerīkoties pretēji lēmumam par procedūras uzsākšanu, tomēr saglabājot iespēju atsaukties uz iespējamajām šī lēmuma nepilnībām tās prasības ietvaros, kura ir celta pret galīgo lēmumu.

34      Komisija Itālijas Republikas argumentus noraida.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

35      Jānorāda, ka EKL 88. pantā paredzētās valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros ir jānošķir atbalstu iepriekšējās pārbaudes posms, kurš ir paredzēts šī panta 3. punktā un kura mērķis ir vienīgi ļaut Komisijai formulēt sākotnējās piezīmes par attiecīgā atbalsta pilnīgu vai daļēju saderību ar kopējo tirgu, no vienas puses, un šī paša panta 2. punktā noteiktais obligātais pārbaudes posms, no otras puses. Tikai saistībā ar šo pēdējo minēto posmu, kura mērķis ir pilnīga Komisijas informēšana par visiem lietas faktiem, EK līgumā Komisijai noteikts pienākums informēt ieinteresētās puses, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus (Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra spriedums lietā T-95/03 Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, Krājums, II-4739. lpp., 133. punkts).

36      No Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punkta izriet, ka Komisijai ir jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra, ja pirmās izmeklēšanas laikā tā nav novērsusi visas grūtības, kuras ir radījis jautājums, vai tās kontrolējamais valsts pasākums ir uzskatāms par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē; vismaz, ja pirmās šīs izmeklēšanas laikā tā nav guvusi pārliecību, ka attiecīgā darbība, ja tā ir valsts atbalsts, katrā ziņā ir saderīga ar kopējo tirgu (iepriekš šī sprieduma 35. punktā minētais spriedums lietā Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, 134. punkts).

37      Ņemot vērā juridiskās sekas, kādas ir lēmumam uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, ar ko provizoriski attiecīgais pasākums tiek atzīts par jaunu atbalstu, lai arī attiecīgajai dalībvalstij ir tiesības nepakļauties šim atzinumam, Komisijai iepriekš par attiecīgajiem pasākumiem ir jāapspriežas ar konkrēto dalībvalsti, lai šai dalībvalstij būtu iespēja attiecīgā gadījumā norādīt Komisijai, ka tā uzskata, ka minētie pasākumi nav atbalsts vai ka tas ir pastāvošs atbalsts (iepriekš šī sprieduma 28. punktā minētais spriedums lietā Itālija/Komisija, 29. punkts).

38      Tomēr viedokļu apmaiņas izpēte, kas ir notikusi starp Itālijas valsts iestādēm un Komisijas dienestiem, neatklāj, ka Komisija būtu pārkāpusi kādu no tai noteiktajiem pienākumiem.

39      Pirmkārt, Komisijas 2003. gada 22. oktobra vēstulē, kas ir uzskatāma par vispārēju informācijas pieprasījumu par visiem DL 269/2003 ietvertajiem pasākumiem, sadaļā ar nosaukumu “4. pasākums” ir ietverti attiecīgie pasākumi.

40      Šajā vēstulē, kurā ir norādīts, ka noteikti nodokļu pasākumi “šķietami ietver nodokļu atvieglojumus noteiktai uzņēmumu kategorijai, proti, ad hoc atbalstu noteiktiem uzņēmumiem [EKL] 87. panta 1. punkta izpratnē”, Komisija lūdza Itālijas valsts iestādes norādīt precīzu paredzēto nodokļu priekšrocību raksturu, priekšrocību saņēmēju (vismaz aptuvenu) identitāti un skaitu, (vismaz aptuvenu) finanšu ietekmi saistībā ar šo priekšrocību piešķiršanu, to iespējamo pamatojumu nodokļu sistēmas ietvaros un jebkādus citus faktus, kas tai ļautu izstrādāt viedokli.

41      Itālijas valsts iestādes uz šo vēstuli atbildēja ar 2003. gada 5. novembra vēstuli, uzsverot attiecīgo pasākumu vispārējo raksturu, lai apstrīdēto to kvalificēšanu par valsts atbalstu.

42      Otrkārt, savā 2003. gada 19. decembra vēstulē Komisija precizēja, ka tās rīcībā nav faktu, kas ļautu izslēgt, ka pārbaudītie nodokļu atvieglojumi ir uzskatāmi par nodokļu priekšrocībām, kuras attiecas vienīgi uz noteiktiem uzņēmumiem, kuri ir iekļauti regulētā tirgus biržas sarakstā atbalsta sistēmas piemērošanas laikposmā, un ka šī priekšrocība izkropļo konkurenci un tirdzniecību Kopienā. Komisija arī precizēja, ka tās rīcībā nav faktu, kas ļautu izslēgt, ka DL 269/2003 11. pantā paredzētie nodokļu atbrīvojumi būtu uzskatāmi par atbalstu darbībai, kas parasti nav saderīgs ar vienotu tirgu, tiktāl, ciktāl tas neattiecas uz investīcijām vai EKL 87. panta 3. punktā noteiktajiem mērķiem. Visbeidzot, Komisija lūdza Itālijas valsts iestādes informēt iespējamos minēto nodokļu atvieglojumu saņēmējus par iespēju atgūt tiem piešķirto atbalstu, ja tas tiks atzīts par pretlikumīgu.

43      Ar šo vēstuli Komisija darīja zināmu Itālijas valsts iestādēm savu sākotnējo analīzi un tādējādi deva tām iespēju darīt zināmus iespējamos iebildumus. Tomēr Itālijas valsts iestādes uz to nereaģēja.

44      Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka pretēji tam, ko norāda Itālijas Republika, apstrīdētie pasākumi tomēr tika ar to apspriesti, pirms Komisija pieņēma lēmumu par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu.

45      Katrā ziņā ir jānorāda, ka, pat ja tiesību uz aizstāvību ievērošana pieprasa, lai attiecīgā dalībvalsts varētu atbilstoši darīt zināmu savu viedokli par faktiem, ar kuriem Komisija pamatojusi savu novērtējumu (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C-142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I-959. lpp., 47. punkts), tomēr, lai tiesību uz aizstāvību pārkāpuma pirmstiesas procedūras laikā tiktu atcelts galējais lēmums, nepieciešams, lai gadījumā, ja šāda pārkāpuma nebūtu, procedūras iznākums varētu būt citāds (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 48. punkts, kā arī 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-288/96 Vācija/Komisija, Recueil, I-8237. lpp., 101. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-198/01 Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājums, II-2717. lpp., 201. punkts un tajā minētā judikatūra). Pierādīšanas pienākums šajā sakarā ir attiecīgajai dalībvalstij, jo ikviens tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir formas trūkums, kas pieprasa, lai ieinteresētā persona pierādītu, ka tās neievērošana īpaši negatīvi ietekmē tās subjektīvās tiesības (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 203. punkts).

46      Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Itālijas Republika nav iesniegusi nevienu faktu, kas ļautu secināt, ka, nepastāvot iespējamajam pārkāpumam, procedūras iznākums varētu būt citāds, bet vienīgi norādījusi, ka “neviens nevar “iztēloties”, kādas varētu būt sākotnējās diskusijas, kura nekad nav notikusi, sekas uz procedūras vēlāku attīstību”.

47      Itālijas Republika nav pierādījusi negatīvo ietekmi, kas varētu rasties no iespējamajiem EKL 88. panta 2. punktā paredzētā lēmuma par procedūras uzsākšanu trūkumiem.

48      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka apstrīdētie pasākumi tomēr ir apspriesti ar Itālijas valsts iestādēm, pirms Komisija pieņēma lēmumu uzsākt procedūru, un katrā ziņā Itālijas Republika nav pierādījusi, ka pastāvētu pārkāpums vai formas trūkums saistībā ar lēmumu par uzsākšanu, attiecībā uz kuriem, ja tie netiktu pieļauti, procedūras iznākums varētu būt citāds.

49      Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par trešā pamata daļu, kas izriet no sacīkstes principa pārkāpuma

 Lietas dalībnieku argumenti

50      Itālijas Republika uzskata, ka iebildumu par priekšrocību, kuru Itālijas uzņēmumi saņēma no attiecīgo nodokļu atvieglojumu piemērošanas peļņai visā pasaulē, un faktu, ka ārvalstu uzņēmumi šo atvieglojumu varēja izmantot vienīgi peļņai, kas tika gūta Itālijā, Komisija pirmo reizi izvirzījusi vienīgi apstrīdētajā lēmumā, īpaši tā 30. apsvērumā. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi sacīkstes principu.

51      Itālijas Republika norāda, ka lēmumā par procedūras uzsākšanu un visā procedūras laikā Komisija ir izvirzījusi vienīgi jautājumu par iespējamu nevienlīdzīgu attieksmi starp Itālijas uzņēmumiem un ārvalstu uzņēmumiem, kas izrietēja no tā, ka Itālijas uzņēmumi varēja izmantot aplūkoto labvēlīgo režīmu, savukārt ārvalstu uzņēmumi no minētā režīma tika izslēgti. Komisija turpretī nekad neesot izvirzījusi jautājumu par iespējamu nevienlīdzīgu attieksmi starp tiem Itālijas uzņēmumiem un ārvalstu uzņēmumiem, visi no kuriem būtu ietverti attiecīgajā valsts atbalsta režīmā.

52      Komisija Itālijas Republikas argumentus noraida.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

53      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sacīkstes princips, kas ir Kopienu tiesību pamatprincips, it īpaši – daļa no tiesībām uz aizstāvību, prasa, lai attiecīgajam lietas dalībniekam administratīvajā procesā tiktu dota iespēja pienācīgi paziņot savu pozīciju par apgalvoto faktu un apstākļu esamību un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu savu apgalvojumu par EK līguma pārkāpuma esamību (Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I-4951. lpp., 61. punkts, šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas 2008. gada 9. jūlija spriedumu lietā T-301/01 Alitalia/Komisija, Krājums, II-1753. lpp., 169. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu “lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu”. Lēmumam par procedūras sākšanu ir jāļauj ieinteresētajiem lietas dalībniekiem efektīvi piedalīties oficiālajā izmeklēšanas procedūrā, kuras laikā tiem jābūt iespējai izvirzīt savus argumentus. Šajā nolūkā ir pietiekami, ka lietas dalībnieki ir informēti par iemesliem, kas Komisijai sākotnēji likuši uzskatīt, ka attiecīgais pasākums varētu būt jauns, ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts (Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T-195/01 un T-207/01 Government of Gibraltar/Komisija, Recueil, II-2309. lpp., 138. punkts).

55      Jāatgādina arī, ka oficiālā izmeklēšanas procedūra ļauj izpētīt un noskaidrot jautājumus, kuri ir norādīti lēmumā par procedūras uzsākšanu, līdz ar to iespējamās atšķirības starp šo lēmumu un galīgo lēmumu pašas par sevi nebūtu jāuzskata par pārkāpumu, kas varētu ietekmēt galīgā lēmuma spēkā esamību.

56      Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka lēmumā par oficiālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, precīzāk, tā 19. punktā, Komisija ir norādījusi, ka tā uzskata, ka tas, ka attiecīgie pasākumi ir labvēlīgi vienīgi tiem uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir Itālijā, nelabvēlīgi ietekmē ārvalstu uzņēmumus, kuri darbojas Itālijā, jo tiem nav tiesību uz nodokļu atvieglojumiem, kas tiek piešķirti ar minētajiem pasākumiem. Ar 2004. gada 21. aprīļa vēstuli Itālijas valsts iestādes norādīja, ka saskaņā ar DL 269/2003 11. pantu ārvalstu sabiedrības, kuras darbojas Itālijā, izmantojot pastāvīgu iestādi, un kuras ir reģistrētas regulētā Eiropas Savienības tirgū, arī var izmantot attiecīgos pasākumus. Pēc šīs vēstules Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 30. apsvērumā konstatēja un precizēja, ka pret Itālijas un ārvalsts uzņēmumiem tomēr ir nevienlīdzīga attieksme, jo tiem ar attiecīgo atbalsta sistēmu piemērotos nodokļu atvieglojumus attiecina uz pasaules līmenī gūto peļņu, savukārt attiecībā uz ārvalstu uzņēmumiem – uz to peļņas daļu, kas gūta un aplikta ar nodokli Itālijā.

57      Līdz ar to, kā to pamatoti norāda Komisija, ir jāatzīmē, ka, ja šī Komisijas nostāja noteikti ir precīzāka, salīdzinot ar šaubām, kuras tika izteiktas lēmumā par procedūras uzsākšanu, tās ir tiešas sekas pretrunīgajam dialogam ar Itālijas valsts iestādēm, kurām visas oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā bija iespēja precizēt savu nostāju par Komisijas iebildumiem. Pretēji tam, ko norāda Itālijas Republika, apstrīdētā lēmuma 30. punktā Komisijas formulētā iebilduma priekšmets neatšķiras no tā, kurš tika izvirzīts lēmumā par procedūras uzsākšanu, īpaši tā 19. punktā. Tas atšķiras vienīgi attiecībā uz atšķirīgas attieksmes starp Itālijā reģistrētu uzņēmumu un nereģistrētu uzņēmumu apmēra izvērtējumu un līdz ar to arī uz priekšrocības, kuru var izmantot Itālijā reģistrēti uzņēmumi, selektīvā rakstura apmēru.

58      Turklāt nedz no kādas no tiesību normām par valsts atbalsta kontroli, nedz no judikatūras neizriet, ka Komisijai attiecīgā dalībvalsts būtu jāinformē par savu nostāju pirms lēmuma pieņemšanas, ja dalībvalstij ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus, kā tas ir šajā gadījumā (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 45. punktā minēto spriedumu lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 198. punkts)

59      Katrā ziņā, kā konstatēts šī sprieduma 45. punktā, ikviens tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir formas trūkums, kas pieprasa, lai attiecīgā dalībvalsts pierādītu, ka tās neievērošana īpaši negatīvi ietekmē tās subjektīvās tiesības. Tomēr šajā sakarā pietiek, ja tiek konstatēts, ka Itālijas Republika nav pierādījusi, ka, ja šāda iespējama pārkāpuma nebūtu, procedūras iznākums varētu būt citāds.

60      No tā izriet, ka trešā pamata daļa par sacīkstes principa pārkāpumu ir jānoraida.

2.     Par pamatojuma nesniegšanu

61      Itālijas Republika norāda uz EKL 253. panta pārkāpumu gan otrā pamata ietvaros, gan – saistībā ar EKL 87. panta pārkāpumu – trešā, ceturtā un piektā pamata ietvaros.

 Lietas dalībnieku argumenti

62      Otrā pamata ietvaros Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā nav tieši atbildējusi uz apsvērumu, kuru Itālija iesniedza savā 2004. gada 30. novembra vēstulē, atbildot uz Borsa italiana apsvērumiem, ar kuriem tā norādīja, ka pasākums, kuram ir tādas pašas pazīmes kā attiecīgajam pasākumam, Itālijas tiesību sistēmā jau pastāvēja ar nosaukumu Super DIT. Šis pasākums, kurš esot saistīts ar DL 269/2003 11. panta 4. punktā paredzētajām nodokļu atlaidēm, jau esot bijis Komisijas lūguma sniegt informāciju priekšmets saistībā ar tā, iespējams, diskriminējošiem apstākļiem, kurus Itālijas valsts iestādes vēlāk novērsa. Turklāt par šo pasākumu oficiāli tika paziņots Ekonomikas un finanšu padomei, kura uzskatīja, ka šis pasākums nerada kaitējumu Padomes un 1997. gada 1. decembra Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūcijas par uzvedības kodeksu saistībā ar uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem (OV 1998, C 2, 2. lpp.) izpratnē.

63      Īpaši, atsaucoties uz Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T-228/99 un T-233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija (Recueil, II-435. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā WestLB”, 279.–281. punkts un tajā minētā judikatūra), Itālijas Republika norāda, ka Komisijai esot bijis jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskatīja, ka tai nav jāieņem tāda pati nostāja, kādu tā ieņēma attiecībā uz Super DIT. Būtībā Komisijai esot bijis jāizskaidro iemesli, kuru dēļ apstrīdētajā lēmumā tā pasākumu, kurš esot analogs ar citu, nedaudz agrāku pasākumu, šajā gadījumā Super DIT, un par kuru tā nekādus iebildumus neizvirzīja, ir atzinusi par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

64      Trešā pamata ietvaros Itālijas Republika norāda uz EKL 253. panta pārkāpumu, jo Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka sabiedrības, kuras ir reģistrētas atbalsta shēmas piemērošanas laikposmā, gūst selektīvu priekšrocību. Komisija vienīgi esot apstiprinājusi, ka nevienlīdzīgā attieksme neatbilst nekādai būtiskai atšķirībai starp situāciju, kādā atrodas reģistrētas sabiedrības, un situāciju, kādā atrodas nereģistrētas sabiedrības, un neesot paudusi nostāju par argumentiem, kurus šajā sakarā norādīja Borsa italiana, kā arī Itālijas valsts iestādes.

65      Ceturtā pamata ietvaros Itālijas Republika uzskata, ka nav norādīts apstrīdētā lēmuma pamatojums tiktāl, ciktāl Komisija ir veikusi secinājumus par attiecīgā pasākuma sekām uz konkurenci Kopienas ietvaros. Komisijai vismaz esot bijis jānorāda īpašie apstākļi, no kuriem tā secināja, ka varētu tikt mainīta konkurence un, iespējams, varētu tikt ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstu tirgiem. Vēl jo vairāk tā tam būtu jābūt šajā gadījumā, jo attiecīgie uzņēmumi darbojoties dažādās ekonomikas nozarēs un valsts atbalsta apmērs esot ļoti neliels. Komisija neesot pierādījusi, ka attiecīgie pasākumi varētu būt atbalsts darbībai, un esot norādījusi vienīgi vispārējus un aptuvenus apgalvojumus. Itālijas Republika norāda turklāt, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija izvērtējusi tikai vienu no apstrīdētajiem pasākumiem, proti, DL 269/2003 11. pantā paredzētās nodokļu likmes samazinājumu, un ka tā nav izvērtējusi DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto atskaitījumu, kas tiek piemērots ar nodokli apliekamajām izmaksām par iekļaušanu sarakstā.

66      Visbeidzot, piektā pamata ietvaros Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā attiecīgo pasākumu nesaderību ar kopējo tirgu esot pamatojusi vienīgi ar apstākli, ka ar tiem tiekot ieviesti atbalsti darbībai, un ka Komisija katrā ziņā neesot pietiekami juridiski pamatojusi savu secinājumu par attiecīgo pasākumu nesaderību ar kopējo tirgu.

67      Komisija apstrīd Itālijas Republikas argumentus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

68      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apmērs ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta rakstura un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kura ir pieņēmusi tiesību aktu, argumentācija, lai, pirmkārt, Kopienu tiesa varētu veikt likumības kontroli un, otrkārt, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu, un lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 63. punkts; iepriekš šī sprieduma 63. punktā minētais spriedums lietā WestLB, 278. un 279. punkts un tajos minētā judikatūra). Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas. Pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (skat. iepriekš šī sprieduma 63. punktā minēto spriedumu lietā WestLB, 280. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Turklāt atbalsta shēmas gadījumā Komisija var izpētīt tikai attiecīgās atbalsta shēmas vispārējās īpašības un tai nav pienākuma pārbaudīt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu (Tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-15/98 un C-105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija, Recueil, I-8855. lpp., 51. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-278/00 Grieķija/Komisija, Recueil, I-3997. lpp., 24. punkts), lai pārbaudītu, vai šai shēmai ir atbalsta īpašības (Tiesas 2005. gada 15. decembra spriedums lietā C-66/02 Itālija/Komisija, Krājums, I-10901. lpp., 91. punkts).

70      Pārbaude, vai apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots, ņemot vērā dažādos Komisijas veiktā izvērtējuma aspektus, kurus ir apstrīdējusi Itālijas Republika, ir jāveic, ievērojot šos principus.

 Par pamatojuma nesniegšanu, kas izriet no tā, ka Komisija neesot ņēmusi vērā, ka Itālijas tiesību sistēmā ir pasākums, kuram ir tādas pašas pazīmes kā attiecīgajiem pasākumiem

71      Otrā pamata ietvaros Itālijas Republika būtībā Komisijai pārmet, ka tā nav paudusi viedokli par iespējamu turpinātību starp attiecīgi pirmo un otro pasākumu, proti, DL 269/2003 11. pantā paredzēto nodokļa samazinājumu un Super DIT.

72      Pirmkārt, ir jānorāda, ka atsauce uz Super DIT, kas radot temporālu un juridisku saistību ar attiecīgajiem pasākumiem, oficiāli pirmo reizi tika veikta apsvērumos, kurus Borsa italiana iesniedza 2004. gada 4. oktobrī un kurus Itālijas valsts iestādes komentēja 2004. gada 30. novembra vēstulē. Itālijas valsts iestādes un Borsa italiana uzskata, ka attiecīgos pasākumus būtībā pamatojot vispārējie Itālijas nodokļu sistēmas principi, pamatojoties uz to, ka Itālijas tiesību sistēmā pirms tam bija Super DIT.

73      Jānorāda arī, kā to dara Itālijas Republika, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā iemeslus, kuru dēļ DL 269/2003 paredzētās nodokļu atlaides radot selektīvu priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir darījusi zināmus, nekādi nenorādot uz saistību ar Super DIT.

74      Tomēr Itālijas Republikas norādīto argumentāciju nevar atbalstīt.

75      Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka Komisija, kā tā norādījusi savos rakstveida dokumentos, nekad nav paudusi viedokli par iespējamu Super DIT kvalificēšanu par valsts atbalstu, kurš nav ticis paziņots Komisijai saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, un, tā kā Super DIT 2001. gadā tika atcelts, ko Itālijas Republika neapstrīd, tas nav ticis ietverts attiecīgajā atbalsta shēmā. Super DIT ir minēts vienīgi DL 269/2003 11. pantā, lai neļautu attiecīgajiem uzņēmumiem gūt dubultas nodokļu priekšrocības.

76      Tālāk, attiecībā uz to, ka Komisija, iespējams, zināja par Super DIT tā darbības ietvaros, novērojot noteikumu piemērošanu iekšējā tirgū un veicot Super DIT izvērtējumu Ekonomikas un finanšu padomē, pirmkārt, ir jākonstatē, ka šie divi aspekti neietilpst valsts atbalsta kontrolē, un, otrkārt, nav nozīmes Komisijas iespējamajai bezdarbībai saistībā ar pasākumu, kurš varētu būt valsts atbalsts, ja, kā tas ir šajā gadījumā, tai par atbalsta shēmu nebija paziņots (šajā sakarā skat. Tiesas 2004. gada 11. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-183/02 P un C-187/02 P Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija, Krājums, I-10609. lpp., 52. punkts).

77      Turklāt apstāklim, ka Komisija detalizēti pārzināja Super DIT un ka, lai gan tai bija iespēja uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, tā tomēr nekad nav sniegusi viedokli par Super DIT iespējamu kvalificēšanu par valsts atbalstu, nav nekādas ietekmes nedz uz valsts atbalsta jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, nedz uz jauna vai esoša atbalsta kvalifikāciju Regulas Nr. 659/1999 izpratnē.

78      Katrā ziņā, pat ja tiktu uzskatīts, ka Super DIT un attiecīgā atbalsta shēma turpina un paplašina viena otru, apstāklim, ka Komisija neiesaistījās Super DIT gadījumā, nav nozīmes, ja attiecīgā atbalsta shēma šajā lietā, kura tiek pārbaudīta neatkarīgi no Super DIT, ir valsts atbalsts (šajā sakarā skat. Tiesas 1988. gada 7. jūnija spriedumu lietā 57/86 Grieķija/Komisija, Recueil, 2855. lpp., 10. punkts, un 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C-148/04 Unicredito Italiano, Krājums, I-11137. lpp., 105. punkts).

79      Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 69. punktā minēto judikatūru Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas. Pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (šajā sakarā skat. arī iepriekš šī sprieduma 45. punktā minēto spriedumu lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Komisijai nav arī pienākuma detalizēti pamatot apstrīdēto lēmumu, lai atbildētu uz argumentiem, kurus tā uzskata par neatbilstošiem vai par tikai nedaudz atbilstošiem (šajā sakarā skat. Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 29. aprīļa rīkojumu lietā C-404/04 P-R Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājums, I-3539. lpp., 37. punkts). Tā kā Super DIT nav daļa no attiecīgās atbalsta shēmas un tā atbilstību noteikumiem valsts atbalsta jomā Komisija nekādā veidā nav izvērtējusi, tam nav būtiskas nozīmes apstrīdētā lēmuma kontekstā.

80      Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā nav īpaši atbildējusi uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru attiecīgie pasākumi, iespējams, varētu turpināt Super DIT, un tādējādi tos var pamatot ar vispārējiem Itālijas nodokļu sistēmas principiem.

81      Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā saistībā ar attiecīgo pasākumu selektīvo raksturu

82      Apstrīdētā lēmuma preambulas 26.–32. apsvērumu Komisija veltījusi tam, lai pierādītu selektīvas priekšrocības esamību.

83      Pirmkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 26. punktā ir uzskatījusi, ka attiecīgie pasākumi ievieš atkāpi no nodokļu sistēmas normālas darbības un rada ekskluzīvas priekšrocības sabiedrībām, kuras var tikt uzņemtas biržas sarakstā īsajā atbalsta shēmas piemērošanas laikposmā, un ka līdz ar to no pasākumiem tiek izslēgti uzņēmumi, kuri jau ir iekļauti biržas sarakstā, kuri neatbilst iekļaušanas prasībām un kuri ir nolēmuši attiecīgajā laikposmā nepieteikties iekļaušanai biržas sarakstā.

84      Preambulas 27.–29. apsvērumā Komisija ir izskaidrojusi iemeslus, kādēļ šī atkāpe nav pamatota, ņemot vērā nodokļu sistēmas raksturu, jo tā neatbilst nevienai pamatatšķirībai, kāda pastāv starp tām sabiedrībām, kuras ir iekļautas biržas sarakstā, un tām, kuras tajā nav iekļautas. Komisija, pirmkārt, ir precizējusi, ka DL 269/2003 11. pantā paredzētais nodokļu likmes samazinājums, ko piemēro sagaidāmajai peļņai, kuru gūs saņēmēji, nav samērīgs, jo šai peļņai nav nekādas saistības ne ar saņēmēju iekļaušanu biržas sarakstā, ne ar to kapitāla struktūru, nedz citiem rādītājiem, kas ir saistīti ar iekļaušanu biržas sarakstā, un, otrkārt, ka DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētais ienākumu nodokļa samazinājums ir ārkārtas atbalsts, jo to saņem papildus parastajam izdevumu samazinājumam. Turklāt atbalsta shēmas īsais piemērošanas laiks, kura dēļ daudzi potenciālie saņēmēji tiek izslēgti, saskaņā ar apstrīdēto lēmumu ir pretrunā īpašajam mērķim sekmēt sabiedrību iekļaušanu biržas sarakstā.

85      Otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 30. apsvērumā ir norādījusi, ka attiecīgie pasākumi ievērojami ietekmē zināma lieluma uzņēmumus un var traucēt konkurenci, jo tie uzlabo šo uzņēmumu stāvokli attiecībā pret konkurējošajiem uzņēmumiem, kuri nav reģistrēti Itālijā. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka, tā kā attiecīgās atlaides piešķir ar nodokļu sistēmas starpniecību, no tām labumu gūst galvenokārt Itālijas uzņēmumi, jo tiem nodokļu atvieglojumus piemēro par pasaules līmenī gūto peļņu, turpretim ārvalstu uzņēmumiem tos piemēro tikai par to peļņas daļu, kas gūta Itālijā. Komisija arī ir izslēgusi jebkādu pamatojumu ar nodokļu sistēmas būtību, jo atbalsta shēma ir īpašs atbalsts, kuru nevar pamatot nodokļu sistēmas parastās pārvaldības ietvaros.

86      No iepriekš minētajiem punktiem izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir skaidri izklāstījusi, kādā veidā uzņēmumi, kuriem ir piemērojami attiecīgie pasākumi, gūst labumu no selektīvās priekšrocības. Šādos apstākļos trešā pamata daļa, kas ir saistīta ar pamatojuma nesniegšanu, ir jānoraida.

 Par pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā par attiecīgo pasākumu sekām uz konkurenci un tirdzniecību Kopienas ietvaros

87      Jāatgādina, ka, lai arī Komisijai ir pienākums lēmuma pamatojumā minēt vismaz apstākļus, kādos atbalsts ir piešķirts, jo tie ļauj pierādīt, ka atbalsts var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucēt vai mēģināt traucēt konkurenci, Komisijai tomēr nav jāveic attiecīgo tirgu patiesās situācijas ekonomiskā analīze, uzņēmumu, kuri saņem atbalstu, tirgus daļu analīze, konkurējošo uzņēmumu stāvokļa un tirdzniecības plūsmas starp dalībvalstīm analīze. Turklāt nelikumīgi piešķirtu atbalstu gadījumā Komisijai nav jāpierāda atbalstu reālā ietekme uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm. Ja tas tā būtu, šāds pienākums nozīmētu, ka dalībvalstīm, kuras piešķir nelikumīgus atbalstus, būtu priekšrocības attiecībā pret tām, kas paziņo par atbalsta projektu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. septembra spriedumu lietā T-55/99 CETM/Komisija, Recueil, II-3207. lpp., 100.–103. punkts, un iepriekš šī sprieduma 45. punktā minēto spriedumu lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 215. punkts).

88      Ņemot vērā šo judikatūru, nešķiet, ka Komisija šajā gadījumā nebūtu izpildījusi savu pienākumu pietiekami pamatot apstrīdētā lēmuma daļu, kas ir saistīta ar attiecīgo pasākumu ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību Kopienas ietvaros.

89      Šajā sakarā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 34.–37. apsvērumu veltījusi tam, lai izpētītu attiecīgo pasākumu sekas uz konkurenci un tirdzniecību Kopienas ietvaros.

90      Vispirms Komisija ir norādījusi, ka attiecīgie pasākumi, “ievērojot, ka uzņēmējsabiedrības, kas saņem atbalstu, var darboties starptautiskajā tirgū un veikt tirdznieciskas un citas ekonomiskas darbības tirgos, kur valda liela konkurence, [..] var traucēt konkurenci starp uzņēmumiem un tirdzniecību starp dalībvalstīm” (apstrīdētā lēmuma preambulas 34. apsvērums).

91      Tad Komisija ir uzskaitījusi finansiālos mērķus, kādi ir sabiedrībām, kuras vēlas tikt iekļautas biržas sarakstā, proti, finanšu avotu palielināšanu un diferencēšanu, finansiālās spējas palielināšanu, tirgus novērtējuma saņemšanu, un noteikusi, ka, “sniedzot nodokļu ārkārtas atvieglojumu tām uzņēmējsabiedrībām, kas nolēmušas pieteikties iekļaušanai biržas sarakstā, minētā atbalsta shēma uzlabo šo uzņēmējsabiedrību konkurences un finanšu spējas attiecībā pret to konkurentiem”, tomēr precizējot, ka aprakstītās sekas “var nostādīt izdevīgākā stāvoklī Itālij[ā] reģistrētos saņēmējuzņēmumus, kas veic darījumus tirgos, kur notiek Kopienas iekšējā tirdzniecība”, un ka attiecīgi “shēma ietekmē tirdzniecību un traucē konkurenci” (apstrīdētā lēmuma preambulas 35. apsvērums).

92      Visbeidzot, Komisija ir precizējusi, ka “[desmit] Itālijas biržas sarakstā iekļautās uzņēmējsabiedrības pieder dažādām starptautiskajai konkurencei atvērtām nozarēm, sākot no rūpniecības līdz sabiedriskajiem pakalpojumiem”, un norādījusi, ka piešķirtās nodokļu atvieglojumu priekšrocības ir būtiskas, jo tās var sasniegt līdz pat 11,7 miljoniem euro saņēmējam trīs gadu laikā, kad tiek piemērota atbalsta shēma (apstrīdētā lēmuma preambulas 36. apsvērums).

93      Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 37. apsvērumā ir secinājusi, ka “dažādās saņēmējsabiedrību darbības nozarēs šīs atbalsta shēmas radītie konkurences izkropļojumi ir nozīmīgi, ņemot vērā, ka tās ir uzņēmējsabiedrības, kas attiecīgajās nozarēs Itālijā bieži vien ir priekšplānā; tas arī ir pamatā atbalsta shēmas negatīvajam vērtējumam”.

94      Tātad apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj Itālijas Republikai un Kopienu tiesai iepazīties ar iemesliem, kādēļ Komisija ir uzskatījusi, ka EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi attiecībā uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurences traucējumu šajā lietā bija izpildīti.

95      Šo apsvērumu nevar apstrīdēt Itālijas Republikas apgalvojums, ka konkurences traucējumu un attiecīgo pasākumu ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm izpēte neattiecoties uz DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto pasākumu. Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka apstrīdētā lēmuma 34.–37. apsvērumā, pieminot “shēmas” sekas, skaidri un nepārprotami parādīts, ka Komisijas argumentācija attiecas uz atbalsta shēmu kopumā un līdz ar to uz abiem attiecīgajiem pasākumiem.

96      No tā izriet, ka ceturtā pamata daļa, kas saistīta ar pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā par attiecīgā pasākuma ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību Kopienas ietvaros, arī ir jānoraida.

 Par pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā par attiecīgo pasākumu nesaderību ar kopējo tirgu

97      Apstrīdētā lēmuma 39.–45. apsvērumu Komisija veltījusi tam, lai analizētu attiecīgo pasākumu saderību ar kopējo tirgu.

98      Vispirms Komisija atzīmējusi, ka šī saderība ir jāizvērtē, ņemot vērā EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētos izņēmumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 39. apsvērums), un ka Itālijas valsts iestādes nav skaidri iebildušas pret tās lēmumā par procedūras uzsākšanu norādīto novērtējumu, saskaņā ar kuru neviens no šiem izņēmumiem šajā gadījumā nav piemērojams (apstrīdētā lēmuma preambulas 40. apsvērums). Tālāk Komisija ir norādījusi, ka “piešķirtās priekšrocības vai nu nav saistītas ne ar kādiem izdevumiem, vai ir saistītas ar neattaisnotiem izdevumiem par atbalstu saskaņā ar kategoriju atbrīvojuma regulām vai Kopienas pamatnostādnēm” (apstrīdētā lēmuma preambulas 41. apsvērums). Komisija turklāt precizējusi, ka EKL 87. panta 2. punktā un 3. punkta a), b) un d) apakšpunktā noteiktie izņēmumi šajā gadījumā nav piemērojami (apstrīdētā lēmuma preambulas 42.–44. apsvērums). Visbeidzot, runājot tieši par EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Komisija ir norādījusi, ka “ar šo shēmu piešķirtās nodokļu priekšrocības nav saistītas ar īpašiem ieguldījumiem, ar darba vietu radīšanu vai ar īpašiem projektiem” un ka “[tās] vienkārši ir to nodokļu nastas atvieglojums, kuri ieinteresētajiem uzņēmumiem parasti ir jāmaksā to ekonomiskās darbības laikā, un tādēļ tās jāuzskata par valsts piešķirtu darbības atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 45. apsvērums).

99      Tieši attiecībā uz iespējamo Komisijas pienākumu īpaši pamatot secinājumu, ka attiecīgie pasākumi nav saderīgi ar kopējo tirgu, saistībā ar iespējamību, ka atbalsts, pat atbalsts darbībai, var būt pamatots, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 68. punktā minēto judikatūru Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas. Pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā. Turklāt saskaņā ar šī sprieduma 79. punktā minēto judikatūru tai nav arī pienākuma detalizēti pamatot savu lēmumu, lai atbildētu uz argumentiem, kurus tā uzskata par neatbilstošiem vai par tikai nedaudz atbilstošiem.

100    Šajā sakarā pietiek norādīt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 39.–45. apsvērumā tiesību aktos paredzētajā apmērā ir norādījusi tās konstatējuma par atbalsta shēmas neatbilstību kopējam tirgum galvenos pamatus, kā arī apstrīdētā lēmuma preambulas 46. apsvērumā ir norādījusi, ka, tā kā šis atbalsts ir atbalsts darbībai, tam nav piemērojami nekādi izņēmumi.

101    Jāsecina, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ļauj izprast iemeslus, kuru dēļ Komisija nav pieļāvusi, ka tiek piemēroti EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētie izņēmumi, bet, precīzāk, iemeslus, kuru dēļ tā apstrīdētos pasākumus ir kvalificējusi par atbalstu darbībai, kas ir izslēgts no EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomas, nevis par atbalstu investīcijām.

102    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piektā pamata daļa, kas ir saistīta ar pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā par attiecīgo pasākumu nesaderību ar kopējo tirgu, ir jānoraida.

3.     Par EKL 87. panta pārkāpumu

103    Itālijas Republika trešā, ceturtā un piektā pamata ietvaros norāda uz EKL 87. panta pārkāpumu saistībā ar dažādiem Komisijas veiktā attiecīgo pasākumu izvērtējuma aspektiem. Trešā pamata ietvaros Itālijas Republika apstrīd, ka tiek piešķirta priekšrocība sabiedrībām, kuras nesen ir iekļautas biržas sarakstā, kā arī šīs priekšrocības selektīvo raksturu, ceturtā pamata ietvaros – attiecīgo pasākumu ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību Kopienas ietvaros un piektā pamata ietvaros – attiecīgo pasākumu nesaderību ar kopējo tirgu.

 Par sabiedrībām, kuras nesen ir iekļautas biržas sarakstā, piešķirtās priekšrocības selektivitāti

 Lietas dalībnieku argumenti

104    Trešā pamata ietvaros Itālijas Republika norāda, ka pārbaudītajiem pasākumiem nav selektīva rakstura vai ka tajos noteikto diferenciāciju pamato nodokļu sistēmas raksturs vai struktūra.

105    Itālijas Republika apstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 26. apsvērumā formulēto norādījumu, ka priekšrocības selektīvais raksturs pamatojas uz apstākli, ka attiecīgie pasākumi ir atkāpe “no nodokļu sistēmas normālas darbības un ar to atbalsta atsevišķus uzņēmumus un produkcijas veidus, jo [..] šī shēma ir īpaša, kas atbalsta tikai tās uzņēmējsabiedrības, kuras var tikt uzņemtas biržas sarakstā shēmā paredzētajā laikposmā”. Itālijas Republika uzskata, ka, tā kā attiecīgā atbalsta shēma attiecas uz visām akciju sabiedrībām, kuras potenciāli var tikt iekļautas biržas sarakstā, tā nav selektīva. Jaunā atbalsta shēma neizbēgami attiektos uz tām sabiedrībām, kuras shēmas spēkā stāšanās brīdī atbilstu tās noteiktajiem nosacījumiem, tomēr tā neattiektos uz sabiedrībām, kuras šiem nosacījumiem neatbilstu vai kuras tām atbilda agrāk.

106    Itālijas Republika apstrīd arī apstrīdētā lēmuma preambulas 27. apsvērumā formulēto norādījumu, ka attiecīgo atbalsta shēmu nevar pamatot ar Itālijas nodokļu sistēmas raksturu un tā nav samērīga, jo nodokļu likmes samazinājums tiek piemērots sagaidāmajai peļņai, kuru gūs saņēmēji, kam nav nekāda sakara ne ar faktu, ka tie ir iekļauti biržas sarakstā, ne ar to kapitāla struktūru, ne ar citiem rādītājiem, kas saistīti ar iekļaušanu biržas sarakstā, un to nepamato arī atbalsta shēmas īpašie mērķi, ņemot vērā shēmas īso darbības laiku, kas daudziem potenciālajiem saņēmējiem faktiski padara to nepieejamu. Itālijas Republika uzskata, ka attiecīgie pasākumi rada diferenciāciju, kas izriet no nodokļu sistēmas loģikas, un tādējādi tā atbilst biržas sarakstā iekļauto sabiedrību situācijai, kas objektīvi atšķiras no situācijas, kādā atrodas sabiedrības, kuras nav iekļautas biržas sarakstā. Sabiedrībām, kuras ir iekļautas biržas sarakstā, radīšoties būtiskas izmaksas, kuras daļēji būs jāsedz tām pašām, jo esot iespējams, ka tās netiks atvilktas tajā finanšu gadā, kurā tās radušās, vai, pat ja tās tiktu atvilktas, tas radītu nodokļu ietaupījumu, kas nevarētu pārsniegt nodokļu likmes, kas ir piemērojamas ar nodokli apliekamiem ienākumiem.

107    Itālijas Republika uzskata, ka Tiesas 2001. gada 8. novembra spriedums lietā C-143/99 Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke (Recueil, I-8365. lpp., 41. un 42. punkts) un 2003. gada 13. februāra spriedums lietā C-409/00 Spānija/Komisija (Recueil, I-1487. lpp., 52. punkts) apstiprina, ka atšķirīga nodokļu režīma piemērošana sabiedrībām, kuras ir iekļautas biržas sarakstā, izriet no sistēmas loģikas un nav uzskatāma par selektīvu pieeju.

108    Attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru DL 269/2003 11. pantā paredzētais nodokļa likmes samazinājums neesot saistīts ar izmaksām par iekļaušanu biržas sarakstā, bet gan ar sabiedrību gūtajiem ienākumiem, Itālijas Republika norāda, ka peļņa varētu arī netikt gūta – šādā gadījumā likmes samazinājumam nebūtu nekādas reālas ietekmes – un ka, pat ja peļņa tiktu gūta, runa noteikti būtu par peļņu, kuru stipri samazina izmaksas, kas radušās pašas sabiedrības tās iekļaušanas biržas sarakstā dēļ.

109    Attiecīgi Komisijas apgalvojums, ka atšķirīgais režīms “neatbilst nevienai pamatatšķirībai, kāda pastāv starp tām [uzņēmēj]sabiedrībām, kas ir iekļautas biržas sarakstā, un tām, kas tajā nav iekļautas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 27. apsvērums), esot kļūda tiesību piemērošanā.

110    Itālijas Republika piebilst, ka, lai izvērtētu attiecīgo pasākumu selektivitāti, būtu jāsalīdzina nevis visu akciju sabiedrību situācija, bet gan drīzāk vienīgi to akciju sabiedrību situācija, kuras potenciāli var tikt ietvertas biržas sarakstā. Šādā gadījumā būtu acīmredzami, ka apstrīdētie pasākumi vienādi attiecas uz visām akciju sabiedrībām, kuras potenciāli var tikt ietvertas biržas sarakstā, bez jebkādas “subjektīvas” izvēles.

111    Itālijas Republika uzskata, ka Komisija turklāt nav ņēmusi vērā saistību starp abiem attiecīgajiem pasākumiem, jo tie turpina iepriekšējos pasākumus nodokļu atvieglojumu sabiedrībām, kuras nesen ir iekļautas biržas sarakstā, jomā, proti, Super DIT.

112    Itālijas Republika norāda arī, ka pasākumiem būtu neselektīvs raksturs pat tad, ja tie būtu īslaicīgi, vēl jo vairāk tādēļ, ka ierobežojums laikā ļauj attiecīgo atbalsta shēmu saskaņot ar valsts budžeta prasībām un to var arī izskaidrot ar pasākuma eksperimentālo raksturu.

113    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma preambulas 28. apsvērumu, saskaņā ar kuru DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto izmaksu par iekļaušanu biržas sarakstā atskaitīšana arī ir ārkārtas atbalsts, jo to saņem papildus parastajam izdevumu samazinājumam, Itālijas Republika norāda uz pretrunu, kas ietekmē apstrīdēto lēmumu, jo Komisija, pirmkārt, ir apstiprinājusi, ka var uzskatīt, ka minēto pasākumu pamato atbalsta shēmas īpašais mērķis, un, otrkārt, nav atzinusi šo pamatojumu saistībā ar otru attiecīgo pasākumu, proti, DL 269/2003 11. pantā noteikto nodokļa samazinājumu.

114    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma preambulas 30. apsvērumu, saskaņā ar kuru attiecīgie pasākumi galvenokārt sniedz labumu Itālijas uzņēmumiem, jo tiem nodokļu atvieglojumi tiek attiecināti uz peļņu, kas ir gūta pasaules mērogā, Itālijas Republika norāda, ka pasākuma selektīvais raksturs ir jānovērtē, salīdzinot to vienīgi ar, pirmkārt, situācijām, kurām tas ir paredzēts, un, otrkārt, situācijām, kuras tas izslēdz, un ka līdz ar to, lai noteiktu, vai pastāv valsts atbalsts, nav svarīgi salīdzināt savā starpā situācijas, uz kurām attiecas attiecīgais pasākums, lai izvērtētu, vai priekšrocības, kuras uzņēmumi gūst no šī pasākuma, ir vienādi svarīgas vai arī to svarīgums atšķiras.

115    Visbeidzot, Itālijas Republika norāda, ka nevarot tikt aizliegta nekāda veida attiecīgo pasākumu atšķirīgās sekas uz Itālijas sabiedrībām, kas saņem atbalstu, un ārvalstu sabiedrībām, kas saņem atbalstu, jo esot normāli, ka nodokļu sistēma ir pamatota ar vispārējas aplikšanas ar nodokļiem principu un priekšrocībām nodokļu maksātājiem rezidentiem, kā arī nodokļu teritorialitātes principu attiecībā uz nodokļu maksātājiem nerezidentiem (šajā sakarā skat. Tiesas 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C-279/93 Schumacker, Recueil, I-225. lpp., 31., 32. un 34. punkts, un 1999. gada 14. septembra spriedumu lietā C-391/97 Gschwind, Recueil, I-5451. lpp., 21.–24. punkts).

116    Komisija apstrīd Itālijas Republikas argumentus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

117    EKL 87. panta 1. punktā aizliegts valsts atbalsts, “kas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, proti, selektīvs atbalsts (iepriekš šī sprieduma 69. punktā minētais 2005. gada 15. decembra spriedums lietā Itālija/Komisija, 94. punkts). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju uzņēmumu starpā un tādējādi a priori ir selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves (Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-159/01 Nīderlande/Komisija, Recueil, I-4461. lpp., 42. punkts, un 2006. gada 6. septembra spriedums lietā C-88/03 Portugāle/Komisija, Krājums, I-7115. lpp., 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

118    Tādējādi vispirms ir jānoskaidro, vai attiecīgie nodokļa likmes samazināšanas pasākumi ir a priori selektīvi, un vajadzības gadījumā jāpārbauda, vai, kā to apgalvo Itālijas Republika, šos pasākumus pamato Itālijas nodokļu sistēmas raksturs un struktūra.

–       Par attiecīgo pasākumu a priori selektīvo raksturu

119    Vērtējot selektivitātes nosacījumu, kas veido valsts atbalsta jēdzienu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar EKL 87. panta 1. punktu ir paredzēts pienākums noteikt, vai valsts pasākums konkrētajā tiesību sistēmā dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem atšķirībā no pārējiem, kas, ņemot vērā minētās sistēmas mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā (skat. iepriekš šī sprieduma 107. punktā minēto spriedumu lietā Spānija/Komisija, 47. punkts, un iepriekš šī sprieduma 117. punktā minēto spriedumu lietā Portugāle/Komisija, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

120    Šajā gadījumā DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā un 11. pantā noteiktā nodokļu priekšrocības selektivitāte izriet no dažādiem apstākļiem. Vispirms tiesības uz ienākumu nodokļa likmes samazinājumu trīs gadu laikā pēc darbības, kuras laikā notikusi iekļaušana biržas sarakstā, kā arī tiesības uz ar nodokli apliekamā ienākuma, kurš ir vienāds ar izmaksām par iekļaušanu biržas sarakstā, atvilkumu tiek atzītas vienīgi uzņēmumiem, kuri nesen ir iekļauti biržas sarakstā regulētā tirgū. Turklāt šiem uzņēmumiem, proti, akciju sabiedrībām, kuras nesen ir iekļautas biržas sarakstā, jātiek iekļautām oficiālā regulēta tirgus biržas sarakstā laikposmā no 2003. gada 2. oktobra, dienas, kad stājās spēkā DL 269/2003, līdz 2004. gada 31. decembrim, noteiktajam datumam pirmajai iekļaušanai biržas sarakstā atbilstoši DL 269/2003 11. pantam. Attiecīgie pasākumi sniedz labumu vienīgi uzņēmumiem, kuri veic paredzētās darbības (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 69. punktā minēto 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā Itālija/Komisija, 97. punkts) īsajā piecpadsmit mēnešu laikposmā, kad tiek piemērota atbalsta shēma (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T-92/00 un T-103/00 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Recueil, II-1385. lpp., 49. punkts). Visi citi uzņēmumi no atbalsta shēmas ir izslēgti, gan sabiedrības, kuras jau ir iekļautas biržas sarakstā, gan tās, kuras neizpilda un nevar izpildīt nepieciešamos nosacījumus, lai tiktu iekļautas biržas sarakstā laikposmā, uz kuru attiecas atbalsta shēma. Šajā sakarā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 18. apsvēruma un kā to Komisija vairākkārt ir norādījusi rakstveida dokumentos, bet Itālijas Republika to nav apstrīdējusi, vēl ir jāprecizē, ka īsais atbalsta shēmai paredzētais laikposms būtībā ir salīdzināms ar laiku, kāds ir nepieciešams, lai plānotu, uzsāktu un sekmīgi pabeigtu iekļaušanu biržas sarakstā, ņemot vērā noteikumus, kas to regulē un kas nosaka stingrus nosacījumus, kuri ir jāievēro uzņēmumiem, kuri vēlas tikt iekļauti biržas sarakstā. Līdz ar to priekšrocības, kuras sniedza attiecīgie pasākumi, kā to Itālijas Republika atzina tiesas sēdes laikā, faktiski bija pieejamas vienīgi tiem uzņēmumiem, kuri jau bija uzsākuši procedūru, lai tiktu iekļauti biržas sarakstā, kuri vismaz bija paredzējuši to darīt vai kuri bija gatavi šo pasākumu uzsākt ļoti īsā termiņā.

121    Ciktāl sabiedrības, kuras tika iekļautas biržas sarakstā laikposmā, uz kuru attiecās atbalsta shēma, gūst nodokļu atvieglojumus, – proti, ienākumu nodokļa likmes samazinājumu un ar nodokli apliekamo ienākumu atvilkumu, kas tiek pievienots parastajam atvilkumam, – atvieglojumus nevar izmantot uzņēmumi, kuri nav veikuši šajos pasākumos paredzētās darbības, tās gūst priekšrocības, uz kurām tām nebūtu tiesības parastās nodokļu sistēmas piemērošanas ietvaros. Līdz ar to attiecīgie pasākumi ir selektīvi.

122    Turklāt attiecīgie pasākumi ir selektīvi, jo tie faktiski ir labvēlīgi sabiedrībām, kuras ir reģistrētas Itālijā, salīdzinājumā ar tām, kuras nav reģistrētas Itālijā (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1983. gada 14. jūlija spriedumu lietā 203/82 Komisija/Itālija, Recueil, 2525. lpp.). Kā to pamatoti norādījusi arī Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 30. apsvērumā, no nodokļu atvieglojumiem, kurus, atkāpjoties no parastā nodokļu režīma, kurš tiek piemērots visiem uzņēmumiem, kuri ir apliekami ar nodokli Itālijā un kuri ir iekļauti biržas sarakstā regulētā tirgū, priekšrocības gūst galvenokārt Itālijā reģistrētas sabiedrības. Turklāt šo sabiedrību gadījumā nodokļu atvieglojumi tiek piemēroti pasaules līmenī gūtai peļņai, savukārt ārvalstu sabiedrībām minētie atvieglojumi tiek piemēroti vienīgi tai peļņai, kas ir gūta Itālijā.

123    Šo secinājumu nevar apstrīdēt Itālijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru pasākuma selektīvais raksts ir jāizvērtē, salīdzinot vienīgi, pirmkārt, situācijas, kuras tas paredz, no vienas puses, ar situācijām, kuras tas izslēdz, no otras puses, nevis attiecīgajā pasākumā paredzētās situācijas salīdzinot savā starpā. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 1. punktā paredzēts aizliegt jebkādu atbalstu, kurš dod priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, un noteikts atbalsta pasākums atkarībā no tā sekām. Līdz ar to, kā to pamatoti norāda Komisija, nekas neliedz pasākumam, kurš jau ir ierobežots ar konkrētiem noteiktiem subjektiem, šajā gadījumā – sabiedrībām, kuras ir iekļautas biržas sarakstā, sniegt plašākas priekšrocības konkrētiem atbalsta saņēmējiem, šajā gadījumā – Itālijas sabiedrībām, kurām nodokļu atvieglojumi attiecas uz pasaules līmenī gūtu peļņu, kā citām sabiedrībām, kuras arī gūst labumu no atbalsta shēmas, proti, ārvalstu sabiedrībām, kurām nodokļu atvieglojumi tiek piemēroti vienīgi Itālijā gūtai peļņai.

124    No iepriekš minētā izriet, ka attiecīgie pasākumi dod priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai diferenciāciju, kura tika ieviesta ar minētajiem pasākumiem, pamato nodokļu sistēmas, pie kuras tā pieder, raksturs un vispārējā uzbūve.

–       Par attiecīgo pasākumu pamatotību Itālijas nodokļu sistēmas rakstura un vispārējās uzbūves dēļ

125    Šajā sakarā ir jāprecizē, ka gadījumā, ja šāda diferencēšana ir pamatota ar citiem mērķiem nekā tie, kurus ir paredzēts sasniegt ar vispārējo sistēmu, attiecīgais pasākums principā tiek uzskatīts par tādu, kas izpilda EKL 87. panta 1. punktā paredzēto selektivitātes nosacījumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā 173/73 Itālija/Komisija, Recueil, 709. lpp., 33. punkts, un iepriekš šī sprieduma 107. punktā minēto spriedumu lietā Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, 49. punkts). Turklāt dalībvalstij, kura ir noteikusi šādu diferenciāciju izmaksām uzņēmumu starpā, ir jāpierāda, ka to patiešām pamato attiecīgās sistēmas raksturs un vispārējā uzbūve (iepriekš šī sprieduma 117. punktā minētais spriedums lietā Nīderlande/Komisija, 43. punkts).

126    Itālijas Republika uzskata, ka nodokļa samazinājums ir nodokļu stimuls sabiedrību, kuras ir paredzētas attiecīgajā atbalsta shēmā, iekļaušanai biržas sarakstā, ņemot vērā faktu, ka visām sabiedrībām, kuras vēlas tikt iekļautas biržas sarakstā vai citā regulētā tirgū, ir jāsedz būtiskas izmaksas. Līdz ar to minētie pasākumi atbilst īpašai to sabiedrību situācijai, kuras vēlas tikt iekļautas biržas sarakstā, kas objektīvi atšķiras no citu sabiedrību situācijas.

127    Šajā sakarā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 27. apsvērumā ir precizējusi, ka attiecīgie pasākumi neatbilst nevienai pamatatšķirībai, kāda nodokļu ziņā pastāv starp tām sabiedrībām, kas ir iekļautas biržas sarakstā, un sabiedrībām, kas tajā nav iekļautas.

128    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija pamatoti ir izslēgusi jebkādu saistību starp attiecīgajiem pasākumiem, un ar šiem pasākumiem piešķirto priekšrocību saņēmēju objektīvi īpašā situācija.

129    Šādā gadījumā abi pasākumi ir jāizvērtē atsevišķi.

130    Pirmkārt, kā to apstrīdētā lēmuma preambulas 27. apsvērumā pamatoti norādījusi Komisija, DL 269/2003 11. pantā paredzētos nodokļu atvieglojumus, kuri tiek piešķirti brīdī, kad notiek iekļaušana biržas sarakstā, piemēro sagaidāmajai peļņai, kuru gūs saņēmēji, kam nav nekāda sakara ne ar uzņēmumu, kuri saņem atbalstu, iekļaušanu biržas sarakstā, ne ar izmaksām, kas rodas iekļaušanas biržas sarakstā rezultātā, ne arī ar kādu citu iespējamu neizdevīgu situāciju, kas izrietētu no šīs īpašās situācijas. Turklāt, ņemot vērā tās īso piemērošanas termiņu, atbalsta shēma nav pamatota arī tās īpašo mērķu dēļ, proti, veicināt uzņēmumu iekļaušanu biržas sarakstā, jo tā faktiski izslēdz lielu skaitu iespējamo atbalsta saņēmēju.

131    Itālijas Republika turklāt nav pierādījusi, ka pastāvētu kāda saikne starp īpašām sabiedrību, kas tiek iekļautas biržas sarakstā, pazīmēm – īpaši, iespējamo neizdevīgo situāciju, kas izriet no iekļaušanas biržas sarakstā, saistībā ar piekļuvi kapitāla tirgiem un darbības izmaksām, – un minētajiem pasākumiem.

132    Attiecīgi, pat ja tiktu uzskatīts, ka sabiedrībām, kuras ir iekļautas biržas sarakstā, ir atšķirīgas pazīmes no sabiedrībām, kas nav iekļautas biržas sarakstā, īpaši attiecībā uz piekļuvi kapitāla tirgiem un darbības izmaksām, jāuzskata, ka DL 269/2003 11. pantā norādītajiem nodokļu atvieglojumiem nav nekādas saiknes ar minētajām pazīmēm.

133    Otrkārt, kā to apstrīdētā lēmuma preambulas 28. apsvērumā pamatoti norādījusi Komisija, DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētais ar nodokļiem apliekamo ienākumu atskaitījums, kas tiek pievienots parastajam izdevumu atskaitījumam, arī ir ārkārtas atbalsts. Pat ja tiktu uzskatīts, ka tas varētu būt pamatots ar atbalsta shēmas īpašo mērķi veicināt sabiedrību iekļaušanu biržas sarakstā, tomēr atkal, kā to pamatoti norādījusi Komisija, šī shēma tās īsā piemērošanas termiņa dēļ ir pretrunā minētajam mērķim, jo tā faktiski izslēdz lielu skaitu iespējamo atbalsta saņēmēju.

134    Turklāt pretēji Itālijas Republikas pieņēmumam apstrīdētajā lēmumā nav nekādas pretrunas tajā ziņā, ka Komisija šķietami šajā lēmumā izslēgusi jebkādu iespēju, ka pamatojums varētu rasties DL 269/2003 11. pantā norādīto nodokļu atvieglojumu rakstura un vispārējās uzbūves dēļ (apstrīdētā lēmuma preambulas 27. apsvērums), savukārt atzīstot iespēju, ka pamatojums varētu rasties saistībā ar DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajām nodokļu atlaidēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 28. apsvērums).

135    Šajā sakarā Komisija attiecībā uz pirmo pasākumu pamatoti jau no paša sākuma ir izslēgusi jebkādu pamatojuma iespēju, jo minētais pasākums nav saistīts ar jebkādu īpašu situāciju, kas rastos tieši sabiedrībām, kuras ir iekļautas biržas sarakstā, un attiecībā uz otro pasākumu izslēgusi jebkādu pamatojumu šajā gadījumā, norādot, ka šāds pasākums varētu būt pamatots, ja tas būtu saistīts ar izmaksām, kas ir saistītas ar iekļaušanu biržas sarakstā.

136    Līdz ar to ir jāsecina, ka, uzskatot, ka attiecīgie pasākumi dod priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētam ražošanas veidam” un ka, nepastāvot tiešai saiknei starp minētajiem pasākumiem un atbalsta shēmas mērķi, tās neietilpst Itālijas nodokļu sistēmas raksturā un vispārējā uzbūvē, Komisija nav pārkāpusi EKL 87. panta 1. punkta noteikumus.

137    Šo secinājumu nevar ietekmēt Itālijas Republikas norādītā iespējamā saistība starp attiecīgajiem pasākumiem un analogiem iepriekšējiem pasākumiem, proti, Super DIT.

138    Šajā sakarā Itālijas Republika nav pierādījusi šādas saistības esamību.

139    Vispirms ir jānorāda, ka abu sistēmu turpinātībā ir pārtraukums, jo Super DIT tika atcelts 2001. gadā, kaut arī to pārejas periodā turpināja piemērot sabiedrībām, kuras 2001. gada 30. jūnijā bija veikušas kapitāla palielināšanas darbības, bet attiecīgie pasākumi tika ieviesti 2003. gada oktobrī.

140    Turklāt abu sistēmu piemērošanas jomas pilnībā atšķiras. Super DIT paredzēja atlaides nodokļu likmei, kura ir piemērojama vienīgi parastai peļņai par kapitāla palielināšanu, kuru ir veikušas sabiedrības, kuru kapitāla daļas ir iekļautas regulēta tirgus sarakstā trīs taksācijas laikposmos, kas seko pirmajai iekļaušanai sarakstā. Kā norāda Komisija, Super DIT mērķis bija samazināt sodu par jaunām riska kapitāla iemaksām saistībā ar darbībām, kas izriet no iekļaušanas biržas sarakstā, kad nodokļu režīms ir mazāk labvēlīgs par naudas līdzekļiem no aizņēmumiem. Turpretī attiecīgie pasākumi, pirmkārt, paredzēja nodokļu likmes atlaides, kas ir piemērojamas peļņai pasaules līmenī, un, otrkārt, izmaksu saistībā ar iekļaušanu tirgus sarakstā atskaitījumu, kas tiek pievienots parastajam atskaitījumam.

141    Katrā ziņā, pat ja tiktu uzskatīts, ka abi pasākumi turpina un paplašina viens otru, ar šo aspektu vien nepietiek, lai pierādītu, ka attiecīgie pasākumi ietilpst sistēmas raksturā un vispārējā uzbūvē, jo, kā tas tika konstatēts šī sprieduma 75. punktā, Komisija nav lēmusi par Super DIT kā iespējamu valsts atbalstu.

142    Visbeidzot, attiecībā uz Itālijas Republikas argumentu par būtībā atšķirīgas attieksmes starp nodokļu maksātājiem rezidentiem un nodokļu maksātājiem nerezidentiem saistību ar valsts nodokļu sistēmu jāatgādina, ka šajā gadījumā attiecīgo pasākumu sekas neizriet no pašas nodokļu bāzes noteikšanas un līdz ar to no dažādiem nodokļu aplikšanas noteikumiem, uz saistību ar kuriem norāda Itālijas Republika. Kā to pamatoti norāda Komisija, šīs sekas drīzāk izriet no izvēles iespējas saistīt attiecīgo peļņu ar nodokļu bāzi, kas rada nodokļu sistēmas uzbūvei neatbilstošu izvēli. Citiem vārdiem sakot, priekšrocības, kuru mērķis principā ir veicināt iekļaušanu regulēta tirgus sarakstā, tiek piemērotas nodokļu bāzei, kam nav nekādas saistības ar iekļaušanu tirgus sarakstā. Līdz ar to, lai gan priekšrocību izcelsme ir saistīta ar iekļaušanu tirgus sarakstā, atbalsta shēma praktiski noved pie tā, ka dažādas priekšrocības tiek piešķirtas galvenokārt atkarībā no tā, vai atbalsta saņēmējs atrodas Itālijā vai ārvalstīs.

143    No iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats par EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu ir jānoraida.

 Par attiecīgo pasākumu sekām uz tirdzniecību Kopienas ietvaros un konkurenci

 Lietas dalībnieku argumenti

144    Ceturtā pamata ietvaros Itālijas Republika apstrīd Komisijas veikto analīzi par diviem nosacījumiem saistībā ar konkurences apdraudējumu un ietekmi uz tirdzniecību Kopienas ietvaros.

145    Itālijas Republika uzskata, ka konkurences apdraudējums pēc definīcijas ir pastāvošā konkurences līdzsvara izmainīšana, proti, ietekme, kuru var novērtēt vienīgi konkrētā laikposmā. Komisija neesot varējusi precizēt pamatus, kuru dēļ, par spīti to īsajam termiņam un ierobežotajam apmēram, apstrīdētie pasākumi tomēr paši par sevi varētu pastāvīgi izmainīt konkurences līdzsvaru. Šajā sakarā Itālijas Republika atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru relatīvi neliels atbalsta apmērs var radīt ietekmi uz tirdzniecību, “ja nozarei, kurā darbojas uzņēmums, kurš saņem atbalstu, ir raksturīga stipra konkurence”, lai secinātu, ka Komisijai esot vajadzējis veikt vispārēju analīzi par nozarēm, kurās varētu darboties dažādi ar attiecīgajiem pasākumiem piešķirto priekšrocību saņēmēji, un situāciju konkurences jomā šajās nozarēs, kas šajā gadījumā vispār netika veikta.

146    Neraugoties uz saimnieciskās darbības analīzes prasībām, Komisija esot vienīgi paudusi vispārējus apgalvojumus, nenošķirot Kopienu nozares no vienīgi valstiskas intereses nozarēm, lai gan Komisija esot atzinusi, ka vairāki atbalsta saņēmēji varētu darboties vienīgi valstiskas intereses nozarēs.

147    Komisija turklāt neesot pierādījusi, ka attiecīgie pasākumi būtu atbalsts darbībai. Itālijas Republika uzskata, ka gluži pretēji – šo pasākumu mērķis esot bijis atvieglot sabiedrību stiprināšanu valsts ietvaros pēc to iekļaušanas biržas sarakstā. Līdz ar to, tā kā runa esot par strukturāliem pasākumiem, nevis par atbalstu ikdienas pārvaldībai, Komisijai esot bijis pienācīgi jāizvērtē to iespējamā ietekme uz konkurenci.

148    Runājot par tieši konkurences izkropļošanu, Itālijas Republika norāda, ka attiecībā uz atbalsta shēmas saņēmējiem, kuri ir ņemti vērā apstrīdētajā lēmumā, proti, svarīgākajiem tirgus dalībniekiem, nodokļu atlaides, kas var sasniegt kopējo uzkrājumu 11,7 miljonu euro apmērā trīs gadu laikā, kad tiek piemērots samazinātais nodoklis, pašas par sevi nevar ievērojami ietekmēt to konkurētspējas stāvokli, ņemot vērā šo uzņēmumu apgrozījumu, izņemot, ja tiktu veikta padziļināta izmeklēšana, kas šajā gadījumā nav darīts.

149    Visbeidzot, tā kā likmes samazināšanas mērķis bija nostādīt vienlīdzīgā situācijā sabiedrības, kuras tikko ir iekļautas biržas sarakstā un kurām ir radušās paaugstinātas izmaksas, ar sabiedrībām, kuras nav iekļautas biržas sarakstā, šis samazinājums neradot priekšrocības tām sabiedrībām, kuras ir iekļautas biržas sarakstā, un līdz ar to nekādā veidā nekropļojot konkurenci.

150    Komisija apstrīd Itālijas Republikas argumentus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

151    Ar EKL 87. panta 1. punktu ir aizliegti valsts atbalsti, kas ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.

152    Izvērtējot šos divus nosacījumus, Komisijai nav jākonstatē atbalsta reālā ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet gan tikai jāpārbauda, vai atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci (skat. iepriekš šī sprieduma 69. punktā minēto 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā Itālija/Komisija, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

153    Īpaši, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību. Līdz ar to nav nepieciešams, lai uzņēmumi, kuri saņem atbalstu, paši piedalītos tirdzniecībā Kopienas ietvaros. Tiklīdz dalībvalsts uzņēmumam tiek piešķirts atbalsts, darbība valsts ietvaros var tikt uzturēta vai palielināta, un tā rezultātā tiek samazinātas citās dalībvalstīs nodibinātu uzņēmumu iespējas iekļūt šīs dalībvalsts tirgū. Turklāt viena uzņēmuma, kurš līdz šim nav piedalījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā, spēcināšana var to nostādīt tādā stāvoklī, kas tam ļauj ienākt citas dalībvalsts tirgū (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 69. punktā minēto 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā Itālija/Komisija, 115. un 117. punkts un tajos minētā judikatūra).

154    Pat relatīvi nelielas nozīmes atbalsts var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja nozarēs, kurās darbojas to saņēmušie uzņēmumi, ir spraiga konkurence (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedumu lietā T-214/95 Vlaams Gewest/Komisija, Recueil, II-717. lpp., 49. punkts).

155    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja valsts iestāde dod priekšroku uzņēmumam, kas darbojas sektorā, kuru raksturo intensīva konkurence, piešķirot tam priekšrocību, rodas konkurences izkropļojums vai šāda izkropļojuma risks. Ja atbalsts tiek samazināts, konkurence tiek ierobežoti izkropļota, bet tomēr tā tiek izkropļota. EKL 87. panta 1. punktā paredzētais aizliegums attiecas uz visiem valsts atbalstiem, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, neatkarīgi no to apmēra, ja tie ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm (iepriekš šī sprieduma 154. punktā minētais spriedums lietā Vlaams Gewest/Komisija, 46. punkts).

156    No apstrīdētā lēmuma preambulas 34.–36. apsvēruma izriet, ka Komisija atbilstoši iepriekš minētajai judikatūrai ir izvērtējusi, vai attiecīgie pasākumi var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Komisija uzskata, ka attiecīgie pasākumi var uzlabot sabiedrību, kuras saņem atbalstu un kuras var darboties starptautiskos tirgos un tirgos, kam ir raksturīga intensīva konkurence, konkurētspējas stāvokli un finanšu kapacitāti, kas turklāt var dot priekšroku Itālijas atbalsta saņēmējiem, kuri darbojas tirgos, kuros tie veic tirdzniecību Kopienas ietvaros. Komisija arī norāda, ka sabiedrības, kuras saņem atbalstu, pieder dažādām starptautiskajai konkurencei atvērtām nozarēm, sākot no rūpniecības līdz sabiedriskajiem pakalpojumiem, un ka piešķirtās nodokļu atvieglojumu priekšrocības ir būtiskas, jo tās var sasniegt līdz pat 11,7 miljoniem euro saņēmējam trīs gadu laikā, kad tiek piemērota atbalsta shēma.

157    Tomēr pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam Komisijai nebija pienākuma pierādīt “pastāvīgu” konkurences apdraudējumu, nedz veikt detalizētāku izmeklēšanu par attiecīgo pasākumu būtisko ietekmi uz atbalsta saņēmēju konkurētspējas stāvokli, vēl jo mazāk – par to apgrozījumu. Judikatūra nepieprasa, lai konkurences izkropļojums vai šāda izkropļojuma draudi un ietekme uz tirdzniecību Kopienas ietvaros būtu ievērojams vai būtisks (iepriekš šī sprieduma 120. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 78. punkts). Turklāt, kā tika norādīts šī sprieduma 155. un 156. punktā, apstāklim, uz kuru atsaucas Itālijas Republika, par atbalsta nelielo nozīmi šajā gadījumā nav nozīmes, jo uzņēmumi, kuri saņēma atbalstu, darbojas konkurencei atvērtās nozarēs.

158    Turklāt, kā jau tika norādīts šī sprieduma 87. punktā attiecībā uz atbalstu, kurš nebija paziņots Komisijai, lēmumā, ar kuru tiek konstatēta šī atbalsta neatbilstība kopējam tirgum, nav noteikti jāpamatojas uz pierādījumu, ka šim atbalstam ir reāla ietekme uz konkurenci vai tirdzniecību starp dalībvalstīm.

159    Turklāt pretēji tam, ko norāda Itālijas Republika, arī fakts, ka vairāki no uzņēmumiem, kuri saņem atbalstu, var darboties vienīgi valsts intereses tirgos, nenozīmē, ka Komisijai būtu jāveic padziļināta analīze.

160    Katrā ziņā, kā tas tika noteikts arī šī sprieduma 69. punktā, atbalstu shēmas gadījumā Komisija var tikai izpētīt attiecīgās shēmas vispārējās īpašības un tai nav pienākuma pārbaudīt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu, lai pārbaudītu, vai šai shēmai ir atbalsta īpašības. Apstāklis, ka attiecīgā gadījumā no tās priekšrocības gūst arī atbalsta saņēmēji, kuri darbojas vienīgi valsts intereses tirgos, šo konstatējumu neapstrīd, un tas ir pietiekams, lai atbalsta shēmai varētu piemērot EKL 87. panta 1. punktu (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš šī sprieduma 69. punktā minēto 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā Itālija/Komisija, 91. un 92. punkts un tajos minētā judikatūra).

161    Attiecībā uz Itālijas Republikas argumentu, ka nodokļa likmes samazinājuma mērķis būtībā esot neitralizēt neizdevīgo stāvokli, kādā atrodas uzņēmumi, kas saņem atbalstu, to iekļaušanas biržas sarakstā dēļ, ir jānorāda, ka fakts, ka attiecīgo valsts pasākumu mērķis ir kompensēt papildu izmaksas, kādas uzņēmumiem, kuri saņem atbalstu, ir radušās pēc to iekļaušanas biržas sarakstā, nevar tos izslēgt no kvalificēšanas par valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē (šajā sakarā skat. Tiesas 1999. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-251/97 Francija/Komisija, Recueil, I-6639. lpp., 47. punkts).

162    Visbeidzot, attiecībā uz atšķirību, kuru Itālijas Republika mēģina norādīt starp atbalstu darbībai un strukturālu atbalstu, jānorāda, ka saskaņā ar šī sprieduma 152.–155. punktā norādīto judikatūru tam nav nozīmes šī pamata izvērtēšanā. Jebkurš atbalsts, kas piešķirts uzņēmumam, kas veic savu darbību Kopienas tirgū, var izraisīt konkurences kropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (iepriekš šī sprieduma 120. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 72. punkts).

163    Attiecīgi arī ceturtais pamats ir noraidāms kā nepamatots tiktāl, ciktāl tas attiecas uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu.

 Par attiecīgo pasākumu kvalificēšanu par atbalstu darbībai un to nesaderību ar kopējo tirgu

 Lietas dalībnieku argumenti

164    Itālijas Republika apstrīd Komisijas vērtējumu par atbalsta shēmas nesaderību ar kopējo tirgu.

165    Pirmkārt, Itālijas Republika norāda, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka attiecīgie pasākumi ir atbalsts darbībai, tas nevarētu būt šķērslis, lai tie ietilptu EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā. Šajā sakarā Itālijas Republika atsaucas arī uz Komisijas 1999. gada 22. decembra Lēmumu 2000/410/EK par atbalsta shēmu, kuru Francija vēlas īstenot Francijas ostu nozares interesēs (OV 2000, L 155, 52. lpp.), kurā Komisija esot atzinusi atbalsta darbībai likumību, pamatojoties uz vairākiem apstākļiem – piemēram, atbalsta ierobežoto ekonomisko ietekmi, apstākli, ka atbalsta saņēmēji ir mazie un vidējie uzņēmumi, un to, ka nav iebildumu no trešo ieinteresēto personu puses –, kuri ir piemērojami arī šajā gadījumā. Tādējādi Komisijai esot bijusi jāatzīst attiecīgās atbalsta shēmas likumība vai vismaz īpaši jāpamato tās secinājums par šīs shēmas neatbilstību kopējam tirgum, kas nevar tikt pamatots ar tās kvalifikāciju par atbalstu darbībai.

166    Otrkārt, Itālijas Republika norāda, ka attiecīgie pasākumi katrā ziņā ir atbalsts investīcijām, jo iekļaušana biržas sarakstā rada izdevumus saistībā ar sabiedrības, kura saņem atbalstu, patrimoniālo un strukturālo nostiprināšanu, līdz ar to tās ir ilgstošas izmaksas, proti, investīcijas.

167    Treškārt, Itālijas Republika uzskata, ka attiecīgo pasākumu mērķis, proti, palielināt un veicināt iekļaušanu biržas sarakstā, ir īpašs ekonomikas politikas mērķis, uz kuru attiecas EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts.

168    Komisija apstrīd Itālijas Republikas argumentus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

169    Jāatgādina, ka Komisijai EKL 87. panta 3. punkta piemērošanā ir plaša rīcības brīvība, kuras īstenošana ietver ekonomiskus un sociālus vērtējumus, kas jāveic Kopienu kontekstā. Tiesas kontrole, ko piemēro šīs rīcības brīvības izmantošanai, ir ierobežota ar pārbaudi, vai Komisija ir ievērojusi procesuālās normas un izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, vai faktu materiāli ir precīzi, kā arī, vai nepastāv kļūda tiesību piemērošanā, acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-372/97 Itālija/Komisija, Recueil, I-3679. lpp., 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

170    Turklāt no judikatūras izriet, ka Komisijas lēmuma, kurā tiek atzīts, ka jaunais atbalsts neatbilst nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tiek piemērots EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums, likumība ir izvērtējama vienīgi saistībā ar šo pantu, nevis ar Komisijas iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, pieņemot, ka šāda iepriekšējā prakse ir pierādīta (šajā sakarā skat. Tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-57/00 P un C-61/00 P Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Recueil, I-9975. lpp., 52. un 53. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T-171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II-2123. lpp., 177. punkts).

171    Šajā gadījumā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 45. apsvērumā ir secinājusi, ka attiecīgie pasākumi ir kvalificējami par atbalstu darbībai, uz kuru neattiecas EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums par konkrētas saimnieciskās darbības vai konkrēta ekonomiskā reģiona attīstību, un tādējādi par nesaderīgiem ar kopējo tirgu, norādot, ka “ar šo shēmu piešķirtās nodokļu priekšrocības nav saistītas ar īpašiem ieguldījumiem, ar darba vietu radīšanu vai ar īpašiem projektiem”.

172    Tomēr nevar uzskatīt, ka šādā konstatējumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Attiecīgo pasākumu mērķis nav veicināt darbības vai ekonomiskā reģiona attīstību, bet gan vienkārši samazināt izmaksas, kādas attiecīgajiem uzņēmumiem parasti rodas to saimnieciskās darbības jomā.

173    Pirmkārt, attiecībā uz iespēju, ka atbalsta shēma, pat kā atbalsts darbībai, varētu, kā to uzskata Itālijas Republika, tikt uzskatīta par saderīgu ar kopējo tirgu, jāatgādina, ka atbalsti darbībai principā neietilpst EKL 87. panta 3. punkta piemērošanas jomā, jo tie izkropļo konkurences apstākļus nozarēs, kurās tie tiek piešķirti, kaut arī tie paši par sevi nevar sasniegt kādu no šajā tiesību normā minētajiem mērķiem (skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 8. jūnija spriedumu lietā T-459/93 Siemens/Komisija, Recueil, II-1675. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

174    Šie atbalsti var tikt atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu vienīgi izņēmuma gadījumos. Kā tas izriet no lietas materiāliem un apstrīdētā lēmuma, šie ārkārtas gadījumi šajā gadījumā nav tikuši paredzēti un uz tiem nenorāda arī Itālijas valsts iestādes, kuru pienākums ir iesniegt visus elementus, kas ļautu Komisijai pārliecināties, ka lūgto atkāpju nosacījumi ir izpildīti (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 170. punktā minēto spriedumu lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija, 129. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt šo secinājumu nevar apstrīdēt ar Komisijas iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, pieņemot, ka šāda iepriekšējā prakse ir pierādīta, kā tas izriet no šī sprieduma 170. punktā minētās judikatūras.

175    Attiecībā uz attiecīgo pasākumu iespējamo atbalsta investīcijām raksturu, kā tas tika norādīts šī sprieduma 171. punktā, Komisija, ņemot vērā faktu, ka piešķirtās nodokļu atlaides nav saistītas ar īpašiem ieguldījumiem, darba vietu radīšanu vai īpašiem projektiem, šo kvalifikāciju ir izslēgusi pamatoti. Turklāt jākonstatē, ka Itālijas Republika sava apgalvojuma par šādu kvalifikāciju pamatojumam nav iesniegusi nekādus pierādījumus.

176    Visbeidzot, attiecībā uz faktu, ka pasākumus varētu pamatot kā pasākumus, kuru mērķis ir palielināt un veicināt iekļaušanu biržas sarakstā, jānošķir vērtējums saistībā ar DL 269/2003 11. pantā paredzēto nodokļu samazinājumu no vērtējuma par DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētā apliekamā ienākuma atskaitījumu no izmaksām saistībā ar iekļaušanu biržas sarakstā, kas tiek pievienots parastajam šo pašu izmaksu atskaitījumam.

177    Nodokļu samazinājums, kas ir saistīts ar atbalsta saņēmēju ienākumiem pasaules līmenī, nav tieši saistīts ar izmaksām, kas izriet no iekļaušanas biržas sarakstā, vai citiem zaudējumiem, kas izriet no iekļaušanas biržas sarakstā. Līdz ar to tas nekādā gadījumā nevar tikt kvalificēts kā pasākums, kura mērķis ir veicināt iekļaušanu biržas sarakstā. Tādējādi Komisija šajā sakarā nav pieļāvusi nekādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

178    Turpretī DL 269/2003 1. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētais apliekamā ienākuma atskaitījums tiktāl, ciktāl tas ir saistīts ar izmaksām, kas ir saistītas ar iekļaušanu biržas sarakstā, principā varētu tikt uzskatīts par tādu, kura mērķis ir veicināt iekļaušanu biržas sarakstā. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka minētajam pasākumam nav mērķa, kurš varētu būt paredzēts EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā.

179    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Komisijai EKL 87. panta 3. punkta piemērošanā ir plaša rīcības brīvība, kuras īstenošana ietver sarežģītus ekonomiskus un sociālus vērtējumus, kas jāveic Kopienu kontekstā (skat. šī sprieduma 169. punktu).

180    Jāatgādina arī, ka atbalsts darbībai netiek uzskatīts par tādu, kurš veicina kāda no EKL 87. panta 3. punktā paredzēto mērķu ievērošanu, un var tikt atļauts vienīgi ārkārtas gadījumos, kā tas ir norādīts šī sprieduma 174. punktā.

181    Komisija šajā gadījumā ir izslēgusi, ka attiecīgie pasākumi varētu tikt pamatoti EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta ietvaros, jo tie esot uzskatāmi par atbalstu darbībai. Komisija īpaši ir norādījusi, ka “ar šo shēmu piešķirtās nodokļu priekšrocības vienkārši ir [..] nodokļu nastas atvieglojums, kuri ieinteresētajiem uzņēmumiem parasti ir jāmaksā to ekonomiskās darbības laikā, un tādēļ tās jāuzskata par valsts piešķirtu atbalstu darbībai, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 45. apsvērums).

182    Pretēji tam, ko norāda Itālijas Republika, iekļaušana biržas sarakstā pati par sevi nav īpaša investīcija, jo tā nerada nedz materiālu vai nemateriālu investīciju izdevumus, nedz izdevumus jaunu darbinieku pieņemšanai darbā saistībā ar jaunu ieguldījumu. Drīzāk runa ir par kompleksu darbību, ar kuru sabiedrības, kuras liek sevi iekļaut biržas sarakstā, sasniedz finansiālus mērķus saistībā ar piekļuvi noteiktiem kapitāla avotiem.

183    Turklāt vienīgi apstāklis, ka ar attiecīgajiem pasākumiem paredzēts palielināt biržas sarakstā iekļauto sabiedrību skaitu – kas, kā uzskata Itālijas Republika, ir valsts ekonomikas politikas mērķis –, nepietiek, lai uz tiem attiektos EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums. Kā to ir konstatējusi Pirmās instances tiesa, attiecīgie atbalsti neizpilda divus nosacījumus, saskaņā ar kuriem atbalsta mērķim ir jābūt konkrētu darbību vai konkrētu ekonomisko reģionu attīstības veicināšanai un tie nedrīkst mainīt tirdzniecības nosacījumus tādā mērā, kas ir pretējs kopējām interesēm.

184    Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka attiecīgie pasākumi ir atbalsts darbībai, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu un uz ko neattiecas EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums.

185    Attiecīgi ir jānoraida arī piektais pamats tiktāl, ciktāl tas attiecas uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu.

186    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, neviens no Itālijas Republikas norādītajiem pamatiem nevar tikt atbalstīts un prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

187    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Itālijas Republikai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Azizi

Cremona

Frimodt Nielsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 4. septembrī.

[Paraksti]


Satura rādītājs


Prāvas priekšvēsture

1.  Attiecīgie valsts pasākumi

2.  Administratīvais process un apstrīdētais lēmums

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par sacīkstes principa pārkāpumu

Par pirmo pamatu, kurš būtībā izriet no sacīkstes principa pārkāpuma saistībā ar lēmumu uzsākt oficiālu pārbaudes procedūru

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešā pamata daļu, kas izriet no sacīkstes principa pārkāpuma

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

2.  Par pamatojuma nesniegšanu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par pamatojuma nesniegšanu, kas izriet no tā, ka Komisija neesot ņēmusi vērā, ka Itālijas tiesību sistēmā ir pasākums, kuram ir tādas pašas pazīmes kā attiecīgajiem pasākumiem

Par pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā saistībā ar attiecīgo pasākumu selektīvo raksturu

Par pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā par attiecīgo pasākumu sekām uz konkurenci un tirdzniecību Kopienas ietvaros

Par pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā par attiecīgo pasākumu nesaderību ar kopējo tirgu

3.  Par EKL 87. panta pārkāpumu

Par sabiedrībām, kuras nesen ir iekļautas biržas sarakstā, piešķirtās priekšrocības selektivitāti

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

–  Par attiecīgo pasākumu a priori selektīvo raksturu

–  Par attiecīgo pasākumu pamatotību Itālijas nodokļu sistēmas rakstura un vispārējās uzbūves dēļ

Par attiecīgo pasākumu sekām uz tirdzniecību Kopienas ietvaros un konkurenci

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par attiecīgo pasākumu kvalificēšanu par atbalstu darbībai un to nesaderību ar kopējo tirgu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.