Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 18. oktobrī (1)

Lieta C-103/06

Philippe Derouin

pret

Union pour le recouvrement des cotisations de sécurité sociale et d’allocations familiales de Paris – Région parisienne (Urssaf)

(Tribunal des affaires de sécurité sociale de Paris (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – 8. pants, 14.a panta 2. punkts un 14.d panta 1. punkts – Pašnodarbinātas personas – Vispārēja iemaksa sociālajā budžetā – Iemaksa sociālā parāda atlīdzināšanai – Citā dalībvalstī gūto un tajā ar nodokli apliekamo ienākumu ņemšana vērā, piemērojot konvenciju par dubultas nodokļu uzlikšanas novēršanu






I –    Ievads

1.        Šajā lietā Tiesai tiek uzdots jautājums par interpretāciju Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulai (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, tās redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (2) un Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1606/98 (3) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”) (4), un tās saistību ar noteikumiem nodokļu konvencijā, kas šajā gadījumā noslēgta starp Francijas Republiku un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu ienākumiem, ko ir guvusi pašnodarbināta persona, kas dzīvo Francijā un šajā dalībvalstī ir sociāli apdrošināta, vienlaicīgi veicot pašnodarbinātas personas profesionālo darbību abās šajās dalībvalstīs.

2.        Precīzāk, jautājums ir par to, vai Regulas Nr. 1408/71 noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka tie neļauj dalībvalstij, šajā gadījumā Francijas Republikai, piemērojot attiecīgo konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, atteikties no šīs pašnodarbinātās personas darbības gūto ienākumu daļas iekasēt iemaksas, uz kurām atbilstoši Tiesas judikatūrai attiecas šī regula.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

3.        Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punktam regulu “piemēro darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām, uz kurām attiecas vai ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kas ir kādas dalībvalsts pilsoņi vai apatrīdi, vai bēgļi, kas uzturas kādas dalībvalsts teritorijā, kā arī viņu ģimenes locekļiem un viņu kā apgādnieku zaudējušām personām”.

4.        Minētās regulas 13. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, “ievērojot 14.c un 14.f pantu, personas, uz kurām ir attiecināma šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu”.

5.        Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta b) apakšpunktam, ievērojot šīs regulas 14.–17. pantu, uz pašnodarbināto, kas ir nodarbināts kādā no dalībvalstīm, attiecas šīs valsts tiesību akti, pat ja viņš dzīvo citā dalībvalstī.

6.        Minētās regulas 14.a pantā ir precizēts, ka “13. panta 2. punkta b) apakšpunktu piemēro, ievērojot šādus izņēmumus vai apstākļus:

[..]

2)      personai, kas kā pašnodarbinātais parasti strādā divu vai vairāku dalībvalstu teritorijās, piemēro tās dalībvalsts tiesību aktus, kuras teritorijā tā dzīvo, ja daļēji savu darbību tā veic šīs dalībvalsts teritorijā.

[..]”

7.        Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktam “personu, kas minēta [..] 14.a panta 2., 3. un 4. punktā, [..] nolūkā piemērot tiesību aktus, kas pieņemti [noteikti par prioritāriem] saskaņā ar šiem noteikumiem, uzskata par tādu, kas visu savu profesionālo darbību vai darbības veic attiecīgajā dalībvalstī”.

B –    Valsts tiesību akti un konvencija starp Francijas Republiku un Apvienoto Karalisti par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu

8.        Vispārēja sociālā iemaksa (turpmāk tekstā – “CSG”) tika noteikta ar 1990. gada 29. decembra Finanšu likumu Nr. 90-1168 (5), kura atbilstošie noteikumi ir kodificēti Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 136-1 un turpmākajos pantos.

9.        Atbilstoši sociālā noapdrošinājuma kodeksa L. 136-1. pantam CSG uzliek tādu fizisku personu ienākumiem no darba un tiem pielīdzināmiem ienākumiem, kas ir uzskatāmas par tādām, kuras vienlaicīgi dzīvo Francijā, lai aprēķinātu ienākuma nodokli, un uz kurām neatkarīgi no pamata attiecas obligātā Francijas veselības apdrošināšana. CSG uzliek arī pašnodarbināto personu ienākumiem no profesionālās darbības. Atbilstoši Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 136-5. pantam CSG, ko maksā no ienākumiem par darbu, iekasē iestādes, kuru pienākums ir iekasēt vispārējas sociālās apdrošināšanas sistēmas iemaksas atbilstoši noteikumiem un ievērojot garantijas un sankcijas, kas ir piemērojamas vispārējās sistēmas iemaksu iekasēšanai no šīs pašas kategorijas ienākumiem. Piemērojot Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 136-8. pantu, no šī kodeksa L. 136-1. pantā minētajiem ienākumiem iekasētās CSG likme ir 7,5 % no to bruto summas (6). No ienākumiem par darbu un tiem pielīdzināmiem ienākumiem iekasētās CSG summas atbilstoši Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 136-8. panta IV daļā noteiktajam sadalījumam tiek pārskaitītas Ģimenes pabalstu valsts kasei, Līdzatbildības par veciem cilvēkiem fondam (7), obligātās veselības apdrošināšanas sistēmai, kā arī no 2004. gada 1. jūlija Valsts kasei līdzatbildībai par patstāvību (8).

10.      Iemaksa sociālā parāda atmaksai (turpmāk tekstā – “CRDS”) tika izveidota ar 14-1. pantu 1996. gada 24. janvāra Rīkojumā Nr. 96-50 par sociālā parāda samaksu (9). CRDS aprēķina par Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 136-2 līdz L. 136-4. pantā un L. 136-8. panta III daļā minētajiem ienākumiem un atbilstoši šajos pantos minētajiem apstākļiem. Tās likme ir noteikta 0,5 % apmērā no apliekamajiem ienākumiem un to iekasē no ienākumiem, kas ir saņemti no 1996. gada 1. februāra līdz 2009. gada 31. janvārim. Atbilstoši Rīkojuma Nr. 96-50 15. panta III daļas 1. punktam CRDS ir jāmaksā arī par ārvalstīs gūtajiem ienākumiem no darba un tiem pielīdzināmiem ienākumiem, kurus Francijā apliek ar ienākuma nodokli, ievērojot konvencijas par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu. Atbilstoši šim rīkojumam CRDS summas tiek novirzītas sociāla parāda samazināšanas kasei (CADES), kas ir valsts administratīva iestāde.

11.      1968. gada 22. maijā Francijas Republikas valdība un Apvienotās Karalistes valdība parakstīja konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma nodokļiem, kas stājās spēkā 1969. gada 29. oktobrī (10) (turpmāk tekstā – “konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu”).

12.      Atbilstoši šīs konvencijas 1. panta 1. punktam nodokļi, uz kuriem tā attiecas Francijas Republikā, ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, sabiedrību ienākuma nodoklis, kā arī visi ieturējumi ienākumu gūšanas vietā, visi atvilkumi un šo nodokļu atskaitījumi avansā. Šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu “piemēro arī jebkuriem identiskiem vai pēc būtības līdzīgiem nodokļiem, ko ieviesīs kāda no Līgumslēdzējām Valstīm vai kādas no teritoriju, kurām ir piemērojama šī konvencija, valdībām [..], lai papildinātu vai aizstātu esošos nodokļus. Abu Līgumslēdzēju Valstu kompetentās iestādes savstarpēji informē viena otru par visiem nozīmīgajiem grozījumiem šo valstu attiecīgajos nodokļu normatīvajos aktos”.

13.      Atbilstoši konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu 14. panta 1. punktam Līgumslēdzējas Valsts rezidenta ienākumi, kas gūti, veicot neatkarīgu darbību, tiks aplikti ar nodokļiem tikai šajā valstī, izņemot, ja šī persona savas darbības vajadzībām izmanto tai regulāri pieejamu pastāvīgo bāzi otrā valstī. Ja tiek izmantota šāda pastāvīgā bāze, ienākumus var aplikt ar nodokļiem arī otrā valstī, bet tikai tik lielā mērā, kādā tie ir attiecināmi uz šo pastāvīgo bāzi. Šīs normas 2. punktā ir definēta “pašnodarbinātā darbības”, kas ietver visas darbības, kas nav komercdarbība, rūpnieciska vai lauksaimnieciska darbība, ko veic persona, kas no šīs darbības saņem ienākumus vai cieš zaudējumus.

14.      No lietas materiāliem izriet, ka konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu tiks aizstāta pēc tās ratifikācijas ar 2004. gada 28. janvārī parakstīto konvenciju starp Francijas Republiku un Apvienoto Karalisti par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem. Šajā jaunākajā konvencijā ir skaidri norādīts, ka tā ir piemērojama CSG un CRDS.

III – Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

15.      Deruēns [Derouin] dzīvo Francijā, kur viņš patstāvīgi praktizē kā advokāts, vienlaikus būdams atbilstoši Apvienotās Karalistes tiesībām dibinātas partnership (kas ir pielīdzināma līgumsabiedrībai) Linklaters (turpmāk tekstā – “Linklaters”) partneris. Linklaters galvenā iestāde atrodas Apvienotajā Karalistē, tomēr tai ir biroji arī citās dalībvalstīs, tostarp Francijā.

16.      Deruēns ir vienlaicīgi reģistrēts advokāts Cour d’appel de Paris [Parīzes apelāciju tiesā] (Francija) un Supreme Court of England and Wales [Anglijas un Velsas Augstākajā tiesā] (Apvienotā Karaliste) Registered Foreign Lawyer [reģistrēta ārvalstu jurista] statusā. Savus advokāta pakalpojumus viņš sniedz, veicot darbību Linklaters Parīzes birojā, un tiek atalgots saņemot daļu no Linklaters biroja gūtās peļņas.

17.      Tā kā viņa dzīvesvieta nodokļu aplikšanas nolūkos bija Francijā, Deruēnam tika uzlikti nodokļi šajā dalībvalstī un katrā valstī, kurā atradās Linklaters, pamatojoties uz viņa ienākumu daļu katrā birojā.

18.      Uz Deruēnu attiecas obligātās veselības apdrošināšanas sistēma Francijā, un tas ir reģistrēts Union pour le recouvrement des cotisations de sécurité sociale et d’allocations familiales de Paris – Région parisienne ([Parīzes Apvienība sociālās apdrošināšanas iemaksu un ģimenes pabalstu iekasēšanai] turpmāk tekstā – “Urssaf”) kā pašnodarbināta persona.

19.      No 2000. gada Urssaf aprēķināja iemaksas ģimenes pabalstiem, ka arī CSG un CRDS par ienākumiem no profesionālās darbības, ko Deruēns guvis no savas darbības advokātu birojā Linklaters Francijā, kā arī par peļņas daļu, ko Linklaters guvis Apvienotajā Karalistē.

20.      Deruēns veica iemaksas ģimenes pabalstiem, kas tika aprēķinātas par visiem viņa ienākumiem no profesionālās darbības, kas ir apliekami ar nodokli (tostarp tiem, kas gūti Apvienotajā Karalistē). Tomēr viņš apstrīd pieprasīto CSG un CRDS nodevu samaksu par Apvienotajā Karalistē viņa gūtajiem ienākumiem, jo šīs nodevas nav sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet ir jāuzskata par nodokļiem. Deruēns uzskata, ka, tā kā Apvienotajā Karalistē gūtos ienākumus tur arī apliek ar nodokli, piemērojot konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, tikai par ienākumiem, kas ar nodokli apliekami Francijā, var prasīt nomaksāt CSG un CRDS.

21.      Urssaf pretēji tam apgalvo, ka šīs nodevas ir sociālās apdrošināšanas iemaksas, ka uz tām attiecas Regula Nr. 1408/71 un ka tās tādēļ ir jāaprēķina no visiem Deruēna ienākumiem, kas gūti gan Apvienotajā Karalistē, gan Francijā.

22.      Lai šajā sakarā saņemtu skaidrojumus, Tribunal des affaires de sécurité sociale de Paris [Parīzes Sociālā nodrošinājuma lietu tiesa] (Francija) ar 2005. gada 12. aprīļa lēmumu lūdza sniegt atzinumu Cour de cassation [Kasācijas tiesai] par to, vai CSG un CRDS būtu jāuzskata par nodokļiem konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu nozīmē.

23.      Saskaņā ar Cour de cassation uzskatu “jautājums par to, vai Regula Nr. 1408/71 [..] ir interpretējama tādējādi, ka tā liedz tādā konvencijā kā konvencija [par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu] paredzēt, ka Francijā dzīvojoša un šajā dalībvalstī sociāli apdrošināta darbinieka Apvienotajā Karalistē gūtos ienākumus neietver ienākumu bāzē, no kuras aprēķina Francijā iekasējamās [CSG] un [CRDS], ir jāuzdod Eiropas Kopienu Tiesai [..]”.

24.      Ņemot vērā to, ka atbilde uz jautājumu par CSG un CRDS juridisko raksturu var būt izšķiroša, lai atrisinātu tās izskatāmo problēmu, un ka pamata lietas risinājums ir atkarīgs no tā, vai konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumu piemērošana CSG un CRDS ir pretrunā Kopienu tiesību normām, Tribunal des affaires de sécurité sociale de Paris nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regula Nr. 1408/71 [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir [Divpusējā] konvencija, kas paredz, ka ienākumi, kurus Apvienotajā Karalistē ir saņēmis darba ņēmējs, kas dzīvo Francijā un ir sociāli apdrošināts šajā valstī, tiek izslēgti no Francijā maksājamo [CSG] un [CRDS] aprēķina bāzes?”

IV – Tiesvedība Tiesā

25.      Deruēns, Urssaf, Francijas valdība, Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Kopienu Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam. Šie lietas dalībnieki tika arī uzklausīti tiesas sēdē 2007. gada 7. martā.

V –    Analīze

A –    Ievada piezīmes

26.      Ar Regulu Nr. 1408/71 ir izveidota dalībvalstu sociālās apdrošināšanas sistēmu koordinācijas kārtība un tajā ir ietverta virkne noteikumu, kas katrā konkrētajā gadījumā nosaka piemērojamos valsts tiesību aktus sociālās apdrošināšanas jomā. Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt, lai personai, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties, principā tiktu piemēroti tikai vienas dalībvalsts tiesību akti (t.s. “piemērojamo tiesību aktu unikalitātes” princips) (11) un lai tai līdz ar to sociālās apdrosināšanas iemaksas būtu jāmaksā tikai dalībvalstī, kuras tiesību akti ir piemērojami. Sociālās apdrošināšanas likumu kolīziju atrisināšanas sistēma, kas tika ieviesta ar Regulu Nr. 1408/71, loģisku seku veidā liedz par vieniem un tiem pašiem ienākumiem, ko darba ņēmējs ir guvis, izmantojot tiesības brīvi pārvietoties, prasīt veikt iemaksas divreiz (12).

27.      Divpusējo konvenciju mērķi attiecībā uz ienākumu, kas gūti no profesionālās darbības, nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu saistībā ar sociālās apdrošināšanas iemaksām būtiski neatšķiras no Regulas Nr. 1408/71 mērķiem. Lai gan konvenciju mērķi ļauj līgumslēdzējām valstīm, nepastāvot atbilstošiem unificēšanas vai saskaņošanas pasākumiem Kopienu līmenī, savstarpēji sadalīt kompetenci nodokļu jomā, lai novērstu vai mazinātu vienā vai otrā no šīm valstīm gūto vienu un to pašu ienākumu dubultu aplikšanu ar nodokli (13), regula principā aizliedz personām, kam šī regula ir piemērojama, likt divkārt maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas par vieniem un tiem pašiem ienākumiem būtu jāmaksā vienlaicīgi piemērojot abu valstu sociālās apdrošināšanas tiesību aktus (14).

28.      Tādēļ varētu ierosināt, ka šo divu veidu instrumentos, viens no kuriem ir starptautisks, bet otrs – Kopienu, noteiktās kolīziju atrisināšanas normas ir piemērojamas tajā jomā, uz kuru tās attiecas, a priori starp tiem nepastāvot savstarpējai saistībai un a fortiori starp tiem nepastāvot konfliktam.

29.      Situācija tomēr ir sarežģīta tādēļ, ka daudzi aicina uz “progresīvu sociālā nodrošinājuma fiskalizāciju” (15), kas ir prakse vai fenomens, ar ko būtībā tiek finansētas valstu sociālās apdrošināšanas sistēmas no maksājumiem, kuriem vismaz atbilstoši valsts tiesībām ir raksturīgas nodokļu iezīmes, bet uz kuriem Kopienu tiesību skatījumā varētu attiekties Regula Nr. 1408/71. Šajā gadījumā, kas ir tieši tāds, kas tiek pārbaudīts izskatāmajā lietā, kā tas tiks precizēts šajos secinājumos, rodas jautājums par sakarību starp Regulu Nr. 1408/71 un konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu.

30.      Nenoliedzami šī nav pirmā reize, kad Tiesa izskata strīdu par to, vai CSG un/vai CRDS ir nodokļi vai sociālās apdrošināšanas iemaksas.

31.      Tomēr tāpat kā attiecībā uz lietām, kurās ir pasludināti iepriekš minētie spriedumi lietās Komisija/Francija, kurās Tiesa uzskatīja, ka valsts tiesībās sniegtā nodokļa kvalifikācija neliedz attiecīgajām abu veidu iemaksām piemērot Regulu Nr. 1408/71, ciktāl tās ir īpaši un tieši paredzētas sociālās apdrošināšanas finansēšanai Francijā un tādēļ tām ir tieša un pietiekami nozīmīga saikne ar likumiem, kas reglamentē sociālās apdrošināšanas jomas, kuras ir uzskaitītas šīs regulas 4. pantā (16), es nedomāju, pretēji iesniedzējtiesas lēmuma pamatojumā piedāvātajam, ka šīs lietas izspriešanai Tiesai būtu jāizskata jautājums par šo iemaksu raksturu.

32.      Šajā lietā pietiek norādīt, kā tam turklāt tiesas sēdē piekrita Francijas valdība, ka neviens no lietas dalībniekiem, kas Tiesai iesniedza apsvērumus šajā lietā, pēc iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Komisija/Francija, kā arī, attiecībā uz CSG, pēc nesen pasludinātā un mazliet neskaidrā sprieduma lietā Perez Naranjo (17) nopietni neapstrīd, ka CSG un CRDS ir piemērojami Regulas Nr. 1408/71 noteikumi. Katrā ziņā, kā to Tiesā centās apgalvot Deruēns, ja kopš 2002. gada CRDS vairs neatbilst iepriekš minētajos spriedumos lietās Komisija/Francija norādītajiem kritērijiem, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Francijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz šo iemaksu iespējamo izmaiņu rezultātā CRDS varētu vairs netikt īpaši un tieši novirzītas Francijas sociālās apdrošināšanas sistēmas finansēšanai, bet, tieši pretēji, būtu paredzētas, lai segtu valsts varas vispārējās izmaksas, tādējādi izvairoties no Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem. Nenoliedzami, ja tas tā būtu un ciktāl uz CRDS attiecas konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, prejudiciālais jautājums daļēji nav vajadzīgs. Tomēr atbilstoši premisai, uz kuras balstīts prejudiciālais jautājums, CRDS tāpat kā CSG joprojām ietilpst Regulas Nr. 1408/71 noteikumu materiālās piemērošanas jomā. Tieši ar šīs premisas pārbaudi ir jāsāk šī analīze.

33.      Turklāt ir jāprecizē, ka Tiesai netiek uzdots – un pamatoti – jautājums attiecībā uz konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu interpretāciju, it īpaši par to, vai uz CSG un CRDS attiecas šī konvencija. Tiesa ir kompetenta interpretēt tikai Kopienu tiesības arī tad, ja valsts tiesai nepieciešamās šo tiesību interpretācijas sniegšanai tā vajadzības gadījumā var ņemt vērā konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumus, jo iesniedzējtiesa to uzskata par daļu no tiesībām, kas ir piemērojamas pamata lietā (18). Lai šajā lietā iesniedzējtiesas uzdotais jautājums sniegtu lietderīgu rezultātu, ir jāsāk ar apgalvojumu, ka uz CSG un CRDS attiecas konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumi, piemērojot tās 1. panta 2. punktu.

34.      Turklāt pretēji lietām, kas bija pamatā iepriekš minētajiem spriedumiem Francija/Komisija, šajā lietā nepastāv kumulatīvas piemērošanas problēma, ko aizliedz Regulas Nr. 1408/71 13. un turpmākie panti, tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā darba ņēmēju dzīvesvietas dalībvalstī un dalībvalstī, kurā šie darba ņēmēji strādā, jo šajā gadījumā nav strīda, kā to norādīja iesniedzējtiesa, ka uz Deruēnu kā Francijā dzīvojošu un šajā dalībvalstī sociāli apdrošinātu pašnodarbināto attiecas Francijas tiesību akti sociālās apdrošināšanas jomā un, kā to tiesas sēdē apstiprināja Apvienotās Karalistes valdība, ka Apvienotajā Karalistē netiek atskaitītas sociālās apdrošināšanas iemaksas par ienākumiem, ko Deruēns saņem no savas šajā valstī veiktās darbības.

35.      Tādēļ, kā to atbilstoši ir atzīmējušas Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, iesniedzējtiesa nav skaidri noteikusi, pamatojoties uz kuru Regulas Nr. 1408/71 noteikumu arī uz Deruēnu attiecas šī regula. Šajā sakarā iesniedzējtiesa atsaucās, pirmkārt, uz minētās regulas 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurā, ievērojot piemērojamo tiesību aktu unikalitātes principu, ir paredzēts, ka uz pašnodarbināto, kas ir nodarbināts kādā no dalībvalstīm, attiecas šīs valsts tiesību akti, pat ja viņš dzīvo citā dalībvalstī, un, otrkārt, uz šīs pašas regulas 14.a panta 2. punktu, kurā, atkāpjoties no 13. panta 2. punkta b) apakšpunkta, ir precizēts, ka personai, kas kā pašnodarbinātais parasti strādā divu vai vairāku dalībvalstu teritorijās, piemēro tās dalībvalsts tiesību aktus, kuras teritorijā tā dzīvo, ja daļēji savu darbību tā veic šīs dalībvalsts teritorijā.

36.      Iesniedzējtiesas šaubas, iespējams, varētu izskaidrot ar to, ka Deruēns saņem ienākumus Apvienotajā Karalistē no savas dalības Linklaters laikā, kad konkrēti viņš veica profesionālo pašnodarbinātas personas darbību Francijā, kur viņš dzīvoja. Šādu vilcināšanos iespējams varēja veicināt arī Deruēna argumentācija, kurš uzskatīja, ka savu profesionālo darbību viņš veic tikai Francijā, vienlaicīgi šķietami noraidot Regulas Nr. 1408/71 noteikumu piemērojamību, jo nav izmantotas tiesības brīvi pārvietoties un šajā gadījumā tiesības veikt uzņēmējdarbību. Francijas valdība tiesas sēdē tādēļ arī uzdeva jautājumu par Regulas Nr. 1408/71 piemērojamību, ja iesniedzējtiesai būtu jāatzīst, ka situācijā, kurā Deruēns savu profesionālo darbību veica tikai Francijā, gūstot Apvienotajā Karalistē tikai ienākumus, tam nav migrējošas pašnodarbinātas personas statusa. Šī valdība uzskata, ka šādā gadījumā vairs nepastāv konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu un Regulas Nr. 1408/71 saderības problēma.

37.      Nenoliedzami EKL 234. pantā paredzētās tiesvedības laikā, Tiesai nav ne jākonstatē fakti, ne attiecīgajai lietai jāpiemēro Kopienu tiesību normas, ne arī jāpārbauda valsts tiesību vai konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu saderība ar Kopienu tiesībām. Tomēr, ja iesniedzējtiesai būtu jāapstiprina Deruēna un Francijas valdības minētie pieņēmumi par faktiem, tai noteikti tiktu liegts atbildē uz šeit uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesas sniegtās Kopienu tiesību interpretācijas lietderīgais rezultāts.

38.      Šis risks tomēr ir neliels divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, iesniedzējtiesa savā lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu jau atzina, ka neapšaubāmi uz Deruēnu attiecas Regula Nr. 1408/71 un šis vērtējums Tiesai nav jāapšauba. Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Deruēnam būtu piemērojams konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu 14. panta 1. punkts, kurā būtībā ir paredzēta Apvienotās Karalistes tiesību aktu nodokļu jomā piemērošana, ja Francijas rezidentam Apvienotajā Karalistē ir ierasta uzturēšanās vieta, lai veiktu savu pašnodarbinātā darbību. Tādēļ būtu kļūdaini uzskatīt, ka Deruēns neveic pašnodarbinātā darbību arī Apvienotajā Karalistē, kur, man tas ir jāatgādina, viņš ir reģistrēts Supreme Court of England and Wales kā registered foreign lawyer. Tādēļ man jādomā, ka Regulas Nr. 1408/71 14.a panta 2. punkta piemērošana apstākļos, kādos atrodas Deruēns, nebūtu noraidāma un tādēļ tieši ar šī apgalvojuma izskatīšanu ir jāsāk sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

39.      Diskusija starp lietas dalībniekiem, kas ir iestājušies lietā, ir tomēr par citu jautājumu. Būtībā tā ir par to, vai Regulas Nr. 1408/71 noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neļauj dalībvalstij, kurai atbilstoši šai regulai ir tiesības iekasēt tādas iemaksas kā CSG un CRDS, kas maksājamas par šajā dalībvalstī sociāli apdrošinātas pašnodarbinātas personas ienākumiem, ieskaitot to šī darba ņēmēja ienākumu daļu, kas gūta citā dalībvalstī un tur tiek aplikta ar nodokļiem (19), atteikties iekasēt šādas iemaksas par otrajā valstī gūtajiem ienākumiem, pamatojoties uz to, ka uz šīm iemaksām attiecas starp šīm divām dalībvalstīm noslēgtā konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu.

40.      Citiem vārdiem sakot, jautājums ir par to, vai Regula Nr. 1408/71 liek kompetentajai dalībvalstij ienākumu bāzē, no kuriem aprēķina tādas iemaksas kā CSG un CRDS, ietvert ienākumus, kas ir gūti no pašnodarbinātas personas profesionālās darbības otrā dalībvalstī, ja šī persona ir sociāli apdrošināta pirmajā dalībvalstī.

B –    Par pienākumu ienākumu bāzē, no kuriem aprēķina tādas iemaksas kā CSG un CRDS, ietvert visus ienākumus, ko pašnodarbināta persona ir guvusi savas darbības rezultātā (Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkts)

41.      Lai atbildētu uz iepriekšējā punktā formulēto jautājumu, vispirms katrā ziņā ir jāatgādina, ka ar Regulu Nr. 1408/71 izveidotā sistēma ir tikai koordinācijas sistēma, saskaņā ar šīs regulas II sadaļu (kurā ietverti 13. un 14. pants), lai noteiktu tiesību aktu vai aktus, kas ir piemērojami darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām, kuras dažādos apstākļos izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties (20). Tiesa ir precizējusi – ja Kopienu līmenī saskaņošana nav veikta, katras attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos ir jānosaka nosacījumi tiesībām vai pienākumiem reģistrēties sociālā nodrošinājuma sistēmā, kā arī apdrošināto personu iemaksu apmērs un ienākumi, kas ir jāņem vērā, aprēķinot šīs iemaksas (21).

42.      Piemērojot šo judikatūru, Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Nikula noraidīja principu, atbilstoši kuram dalībvalsts nedrīkst pieprasīt veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas par citas dalībvalsts izmaksātajām pensijām (22). Attiecībā uz situāciju, kad tādas dalībvalsts iestāde, kuras teritorijā persona dzīvo, izmaksā tam pensiju un šīs pašas dalībvalsts iestāde uzņemas segt izdevumus par šīs personas veselības apdrošināšanu, Tiesa norādīja, ka Regulas Nr. 1408/71 noteikumi neliedz šai dalībvalstij aprēķināt šīs personas sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēru no visiem tās ienākumiem, neatkarīgi no tā, vai šos ienākumus veido dzīvesvietas dalībvalsts izmaksātās pensijas, vai citu dalībvalstu izmaksātās pensijas (23). Tiesa tomēr vispārīgi atgādināja, ka, īstenojot savas tiesības, attiecīgai dalībvalstij būtu svarīgi ievērot Kopienu tiesības (24), kas šajā lietā liek dzīvesvietas dalībvalstī izveidotajā sistēmā ņemt vērā pensijas saņēmēju jau samaksātās veselības apdrošināšanas iemaksas to gadu laikā, kad tie strādāja dalībvalstī, kurā neatrodas viņu pašreizējā dzīvesvieta (25).

43.      Vai tas, ko Regulas Nr. 1408/71 noteikumi neaizliedz iepriekš norādītajā gadījumā, ir jāievēro dzīvesvietas dalībvalstij, aprēķinot tādas iemaksas kā CSG un CRDS, par visiem tāda pašnodarbināta darba ņēmēja kā Deruēns ienākumiem?

44.      Deruēns un Francijas valdība ierosina atbildēt uz šo jautājumu noliedzoši. Tie būtībā uzskata, ka atbrīvojums no CSG un CRDS samaksas, kas Deruēnam ir piešķirts, piemērojot konvenciju par dubultās uzlikšanas ar nodokļiem novēršanu, neierobežo Regulas Nr. 1408/71 principus, kuru vidū ir minēts arī piemērojamo tiesību aktu unikalitātes princips, jo uz Deruēnu joprojām attiecas Francijas tiesību akti sociālās apdrošināšanas jomā un viņš turpina saņemt visus tajā paredzētos pakalpojumus.

45.      Turpretī, atsaucoties cita starpā uz spriedumu lietā Allard (26), Urssaf un Komisija uzskata, ka Regula Nr. 1408/71 neļauj dalībvalstij atteikties iekasēt iemaksas, kurai ir tiesības veikt šādu iekasēšanu. Kaut gan savos rakstveida apsvērumos Apvienotās Karalistes valdība aizstāvēja nostāju, kas ir līdzīga Deruēna un Francijas valdības izvirzītajai nostājai, tiesas sēdē tā piekrita Komisijas argumentācijai, cita starpā apgalvojot, ka dalībvalstīm, īstenojot savu kompetenci iekasēt nodokļus, ir jāievēro Kopienu tiesības.

46.      Te būtu jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktam “personu, kas minēta [..] 14.a panta 2. punktā, [..] nolūkā piemērot tiesību aktus, kas pieņemti [noteikti par prioritāriem] saskaņā ar šiem noteikumiem, uzskata par tādu, kas visu savu profesionālo darbību vai darbības veic attiecīgajā dalībvalstī (27)”.

47.      Kā ģenerāladvokāti Džeikobss [Jacobs] un Ruiss-Harabo Kolomers [Ruiz-Jarabo Colomer] ir pamatoti precizējuši, Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkts reglamentē struktūru bāzei, no kuras sociālo apdrošināto personu valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas aprēķina tā, lai dalībvalstī, kuras tiesību akti ir atzīti par prioritāriem, veiktās iemaksas tiktu aprēķinātas no visu ienākumu bāzes, kurus personas saņem visās attiecīgajās dalībvalstīs (28).

48.      Šo vērtējumu Tiesa apstiprināja iepriekš minētajā spriedumā lietā Allard. Šī sprieduma pamatā Alārs [Allard], kas dzīvoja Beļģijā un guva ienākumus no pašnodarbinātā profesionālās darbības gan šajā dalībvalstī, gan arī Francijā, apstrīdēja Beļģijas Karalistes tiesības visus šos ienākumus iekļaut t.s. “izlīdzināšanas iemaksu” bāzē, kas paredzēta vecuma pensiju un pašnodarbināto uzturēšanas finansēšanai, neraugoties uz to, ka šis maksājums nedod tiesības par to saņemt pakalpojumus (29).

49.      Beļģijas tiesa uzdeva Kopienu tiesai prejudiciālo jautājumu par to, vai Regulas Nr. 1408/71 13. un turpmākie panti neļauj iekasēt tādu maksājumu kā izlīdzināšanas iemaksu par visiem ienākumiem, ko pašnodarbināta persona ir guvusi, patstāvīgi veicot profesionālo darbību gan dzīvesvietas dalībvalstī, gan citā dalībvalstī.

50.      Atgādinot, ka apstākļi pamata lietā ietilpst Regulas Nr. 1408/71 materiālajā un personiskajā piemērošanas jomā un ka uz Alāru atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 14.a panta 2. punktam attiecas Beļģijas tiesību akti sociālās apdrošināšanas jomā (30), Tiesa, ņemot vērā šīs regulas 14.d panta 1. punktu, atzina, ka “iesniedzējtiesas lēmumā minētajai personai, kas vienlaicīgi strādā kā pašnodarbinātais Beļģijā un Francijā, attiecībā uz šo darbību ir piemērojami attiecīgie Beļģijas tiesību akti tādos pašos apstākļos, ja tas strādātu kā pašnodarbinātais Beļģijā” (31). No minētā izriet, ka Tiesas skatījumā tāda nodeva kā Alāra Beļģijā maksājamā amortizācijas iemaksa “ir jāaprēķina, ņemot vērā Francijā gūtos ienākumus” (32). Tādēļ Tiesa secināja, ka “Regulas Nr. 1408/71 13. un turpmākie panti liek tādu iemaksu kā izlīdzināšanas iemaksu noteikt, ienākumos no profesionālās darbības ietverot ienākumus, kas gūti tādas dalībvalsts teritorijā, kas nav dalībvalsts, kuras tiesību akti tiek piemēroti”, lai arī šādas iemaksas veikšana nedod tiesības par to saņemt kādu pakalpojumu (33).

51.      Nedaudz dīvaini šķiet, ka šī sprieduma motīvu daļā Tiesa nav norādījusi, manuprāt, izšķirošo, Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkta teikuma daļu, atbilstoši kurai “nolūkā piemērot tiesību aktus, kas noteikti par prioritāriem”, pašnodarbinātās personas veikto darbību citā dalībvalstī pielīdzina kompetentajā dalībvalstī veiktajai darbībai atbilstoši šai regulai, lai iekasētu sociālās apdrošināšanas iemaksas (34). Šis atgādinājums palīdzētu nodrošināt labāku saikni starp sprieduma motīvu daļas 21.–23. punktu, skaidri uzsverot, ka Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkts pašnodarbinātai personai cita starpā garantē, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas aprēķins tiks veikts atbilstoši tiesību aktiem, kuri ir noteikti saskaņā ar šīs regulas 14.a panta 2. punktu.

52.      Tik un tā, kā to apgalvo Komisija, no Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkta interpretācijas, kas sniegta iepriekš minētajā spriedumā lietā Allard, izriet, ka dalībvalstij, kuras tiesību akti sociālās apdrošināšanas jomā atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 14.a panta 2. punktam ir atzīti par prioritāriem, ir jāiekasē maksājumi, uz kuriem attiecas šī regula, par visiem pašnodarbinātās personas gūtajiem ienākumiem no darbības dalībvalstī, kuras tiesību akti ir atzīti par prioritāriem, kā arī no darbības citā dalībvalstī (35).

53.      Turklāt ir jāpiebilst, ka mūsu lietā ne Deruēns, ne Francijas valdība neapstrīd, ka atšķirībā no CSG un CRDS Deruēna maksātās ģimenes iemaksas tiek pamatoti noteiktas par visiem viņa ienākumiem no pašnodarbinātā veiktās darbības Francijā un Apvienotajā Karalistē. No Kopienu tiesību viedokļa un tādēļ neatkarīgi no Francijas valsts tiesībās paredzētās kvalifikācijas, tā kā uz CSG un CRDS attiecas Regula Nr. 1408/71, saskaņā ar šīs regulas 14.d panta 1. punktu šīs iemaksas bāzi veido visi Deruēna gūtie ienākumi.

54.      No Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkta izrietošais pienākums šķietami izskaidro vēlēšanos maksimāli nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā pret migrējošiem darba ņēmējiem, no vienas puses, un pret visiem dalībvalsts teritorijā nodarbinātajiem darba ņēmējiem, no otras puses.

55.      Vispirms attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi pret migrējošiem darba ņēmējiem iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Hervein u.c. Tiesa precizēja, ka Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkta, kas atbilstoši šīs pašas regulas 14.c panta a) punktam ir piemērojams arī darba ņēmējam, kas dažādu dalībvalstu teritorijās vienlaicīgi strādā gan algotu darbu, gan ir pašnodarbinātais, mērķis ir novērst to, ka šis darba ņēmējs varētu “mēģināt uz daļu no savas darbības neattiecināt nevienu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu” (36).

56.      Protams, šis precizējums ir izdarīts kontekstā, kas atšķiras no šīs lietas apstākļiem. Iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Hervein u.c. Tiesai tika uzdots jautājums par Regulas Nr. 1408/71 14.c panta b) punktā un tās VII pielikumā paredzētā atbrīvojuma saderību ar piemērojamo tiesību aktu unikalitātes principu, atkāpi, kura pieļauj šīs regulas VII pielikumā minētajām dalībvalstīm vienlaicīgi piemērot abu dalībvalstu tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā, kuru teritorijā darba ņēmējs attiecīgi veic algotu darbu un strādā kā pašnodarbinātais. Pēc tam, kad Tiesa apstiprināja iepriekš minēto noteikumu saderību, tā aplūkoja Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktā precizēto Kopienu likumdevēja nolūku nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret 14.c panta a) un b) punktā minētajiem darba ņēmējiem, lai atšķirībā no tiem, uz kuriem vienlaicīgi attiecas abu valstu tiesību akti saskaņā ar šī panta b) punktu attiecībā uz katru no viņu darbībām (37), tie darbinieki, uz kuriem attiecas tikai vienas valsts tiesību akti atbilstoši 14.c panta a) punktam, neizvairītos no sociālā nodrošinājuma tiesību aktu piemērošanas daļai no savas darbības.

57.      Tomēr es nedomāju, ka Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkta kopā ar šīs regulas 14.a panta 2. punktu interpretācija varētu būtiski atšķirties no iepriekš minētā spriedumā apvienotajās lietās Hervein u.c. sniegtās interpretācijas. Precīzāk, šīs regulas 14.d panta 1. punkta teksts ir pietiekami skaidrs, lai varētu pamatoti uzskatīt, ka Kopienu likumdevējs nav paredzējis dalībvalstīm ļaut savstarpēji vienoties, ka darba ņēmējs, kas to attiecīgajā teritorijā strādā kā pašnodarbināta persona, varētu uz daļu no savas darbības neattiecināt nevienu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu.

58.      Tomēr ir jāatzīst, ka tāds nav pamata lietā izskatāmais gadījums. Francijas Republikas atteikšanās iekasēt CSG un CRDS par Deruēna gūtajiem ienākumiem no pašnodarbinātības Apvienotajā Karalistē nenozīmē pilnīgu atbrīvojumu no Francijas sociālās apdrošināšanas iemaksu maksāšanas par šādu darbību un līdz ar jebkādu tiesību aktu sociālā nodrošinājuma jomā nepiemērošanas šādai darbībai, jo Deruēns, kā tas tika atgādināts šo secinājumu 53. punktā, turpina cita starpā maksāt ģimenes iemaksas atbilstoši Francijas tiesību aktiem sociālās apdrošināšanas jomā par visiem saviem ienākumiem, kas gūti no pašnodarbinātas personas profesionālās darbības abās dalībvalstīs.

59.      Turklāt, piemērojot tikai vienas valsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktus visiem ienākumiem, ko pašnodarbinātās personas gūst, veicot profesionālo darbību vairākās dalībvalstīs, Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkts kopā ar šīs pašas regulas 14.a panta 2. punktu nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, kas strādā dalībvalsts teritorijā, nesodot tos, kas izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties (38).

60.      Tāpat ir jāatgādina, ka pienākums aprēķināt iemaksas, uz kurām attiecas Regula Nr. 1408/71, ņemot vērā visus pašnodarbinātības rezultātā gūtos tāda darba ņēmēja ienākumus, kas atrodas šīs regulas 14.a panta 2. punktā minētajos apstākļos, ir atzīts par saderīgu ar EKL 43. pantu (39).

61.      Tomēr Deruēns un Francijas valdība būtībā apgalvo, ka Regula Nr. 1408/71 neliedz dalībvalstij, kuras tiesību akti atbilstoši šai regulai ir atzīti par prioritāriem, ievērojot valsts tiesībās īstenotās starptautiskajos līgumos noteiktās valsts saistības nodokļu jomā, paredzēt labvēlīgāku attieksmi pret darba ņēmēju, kurš izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties salīdzinājumā ar darba ņēmēju, kurš kā pašnodarbinātais strādā tikai šajā dalībvalstī.

62.      Sākotnēji un nepastāvot nepieciešamībai apšaubīt iebildumus par to, ka, piemērojot konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, Deruēns bauda labvēlīgāku attieksmi (vismaz no pašnodarbinātības rezultātā gūto neto ienākumu pieejamības viedokļa) nekā pašnodarbināta persona, kas līdzīgu darbību veic tikai Francijā, šī analīze šķiet pārliecinoša. Tomēr tai ir vairāki šķēršļi, kas tiks norādīti turpmākajos punktos.

C –    Par šķēršļiem, kas traucē piemērot konvencijā minēto atkāpi no Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktā paredzētā pienākuma

63.      Kā to pamatoti apgalvoja Komisija un Apvienotās Karalistes valdība, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, īstenojot savu kompetenci, tostarp tiešo nodokļu jomā, dalībvalstīm ir jāievēro Kopienu tiesības (40). Kā tas tika atgādināts šo secinājumu 27. punktā attiecībā uz nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu vai atcelšanu, ja nepastāv Kopienas saskaņošanas vai unifikācijas pasākumi, kritēriju noteikšana ienākumu aplikšanai ar nodokļiem, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu, vajadzības gadījumā noslēdzot konvenciju, ir dalībvalstu kompetencē. Kā jau es to iepriekš norādīju (41), Tiesas pašreizējā judikatūrā ir noteikta atšķirība starp dalībvalstu kompetenču sadalījumu nodokļu jomā, no vienas puses, un dalībvalstu tiesību uzlikt nodokļus īstenošanu, no otras puses, tostarp arī tad, ja tas izriet no iepriekšējas to kompetences nodokļu jomā divpusējas vai vienpusējas sadales, kuras ietvaros dalībvalstīm ir jāievēro Kopienu tiesību normas (42).

64.      Tādēļ nav apstrīdams, ka, īstenojot savas tiesības uzlikt nodokļus vai šajā lietā Francijas valdībai izdarot izvēli atteikties no CSG un CRDS iekasēšanas par ienākumiem no Deruēna Apvienotajā Karalistē veiktās darbības atbilstoši konvencijai par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, Francijas Republikai ir jāievēro Kopienu tiesības.

65.      Šajā sakarā Deruēns un Francijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktā norādītais jēdziens “tiesību akti, kas noteikti par priotāriem”, attiecas uz visiem kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, vajadzības gadījumā un arī šajā lietā ieskaitot konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kas ir ieviesta Francijas valsts tiesībās. Līdz ar to Francijas Republika ir tikai piemērojusi savus tiesību aktus saskaņā ar attiecīgajos Regulas Nr. 1408/71 noteikumos paredzēto tiesību kolīzijas atrisināšanas mehānismu.

66.      Šis viedoklis nav pārliecinošs, jo tajā nav ņemts vērā, ka Regula Nr. 1408/71 tikai norāda tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā, kas ir piemērojami algota darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām Kopienā, kuri atrodas attiecīgajos pārrobežu apstākļos, un tādējādi neattiecas uz visiem valsts tiesību aktiem, piemēram, darba tiesībām vai tiesību aktiem nodokļu jomā. Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktu, kā to atzīst arī Urssaf, par prioritāriem atzītajos tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā, ar ko ievieš šo noteikumu, maksājumu, uz kuriem attiecas šī regula, aprēķinu bāzē ir jāietver visi ienākumi, ko no profesionālās darbības ir guvis pašnodarbinātais apstākļos, uz kuriem attiecas šīs regulas 14.a panta 2. punkts.

67.      Pat ja būtu jāpiekrīt Komisijas pamatoti aizstāvētajam apgalvojumam, ka uz konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecīgajiem noteikumiem attiecas Regula Nr. 1408/71, no tā nekādā ziņā neizriet, ka šie noteikumi būtu ietverami šīs regulas 14.d panta 1. punktā minētajā jēdzienā “tiesību akti, kas noteikti par prioritāriem”.

68.      Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 1. panta j) punktam, kurā šīs regulas nolūkos ir definēts jēdziens “tiesību akti”, šis jēdziens norāda “attiecībā uz katru dalībvalsti nozīmē likumus un citus normatīvos aktus, kā arī visus pārējos pastāvošas vai turpmākas ieviešanas pasākumus, kas attiecas uz tām sociālā nodrošinājuma jomām un sistēmām, ko aptver 4. panta 1. un 2. punkts, vai tiem īpašajiem uz iemaksām nebalstītajiem pabalstiem, ko aptver 4. panta 2.a punkts”. Šajā definīcijā tādējādi nav minētas starptautiskās konvencijas sociālā nodrošinājuma jomā (43) vai a fortiori citu starptautisku konvenciju noteikumi, uz kuriem vajadzības gadījumā varētu attiecināt Regulas Nr. 1408/71 noteikumus.

69.      Tomēr, kā to pamatoti norāda Komisija un Urssaf, starp divām vai vairākām dalībvalstīm noslēgtajām konvencijām sociālā nodrošinājuma jomā un ikvienas konvencijas noteikumiem, kas, lai gan formāli nereglamentē sociālā nodrošinājuma jautājumus, ir ietverami Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā, arī ir piemērojami šīs regulas īpašie noteikumi, proti, tās 6.–8. pants.

70.      Ir zināms, ka Regulas Nr. 1408/71 6. pantā ir noteikts princips, ka regula aizstāj jebkuru konvenciju sociālā nodrošinājuma jomā, kas ir saistoša tikai divām dalībvalstīm. Manuprāt, šis princips ir jāattiecina arī uz citu tādu divpusējo konvenciju noteikumiem, kurām ir piemērojama šī regula. Atšķirīga interpretācija ļautu dalībvalstīm izvairīties no Regulas Nr. 1408/71 6. pantā noteiktā principa, izmantojot taksonomisku procedūru, un nepiemērot šo regulu konvencijas noteikumiem, uz kuriem šī regula attiecas.

71.      Tomēr divpusējo konvenciju, ko noslēgušas dalībvalstis, aizstāšanai ar Regulā Nr. 1408/71 noteikto principu ir vairāki izņēmumi, no kuriem es minēšu tikai tos, kas ir attiecīgi saistīti ar šo lietu.

72.      Vispirms ir jāatgādina, ka, pamatojoties uz EK līguma noteikumiem, Tiesa ir ierobežojusi Regulas Nr. 1408/71 6. pantā paredzētās normas piemērojamību, to attiecinot tikai uz situācijām, kurās attiecīgie darbinieki nevar atsaukties uz iegūtajām tiesībām, lai saglabātu labvēlīgākus noteikumus, kas ir noteikti divām dalībvalstīm saistošajā konvencijā, kura ir noslēgta pirms šīs regulas stāšanās spēkā vai pirms vienas no attiecīgajām dalībvalstīm pievienošanās Kopienām, un ja attiecīgais darba ņēmējs ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties vienā vai otrā no šiem datumiem (44).

73.      Turpretī Regulas Nr. 1408/71 6. pantā paredzēto principu tas neietekmē un šis princips joprojām atbilst EK līguma noteikumiem, ja darba ņēmējs ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties pēc šīs regulas stāšanās spēkā, vai brīdī, kad divpusējā konvencija sociālā nodrošinājuma jomā jau tika aizstāta ar šo regulu pat tad, ja šīs konvencijas piemērošana būtu radījusi labākus apstākļus apdrošinātajai personai (45).

74.      Piemērojot šo sadalījumu, kas, manuprāt, nav apšaubāms, Deruēns nevarētu atsaukties uz konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumiem, kurai ir piemērojama Regula Nr. 1408/71, jo nav apstrīdams, ka viņš izmantoja savas tiesības veikt uzņēmējdarbību pēc šīs regulas stāšanās spēkā, ko apstiprina apstāklis, kā tas tika precizēts tiesas sēdē, ka maksājumi, kurus viņam ir pieprasījis samaksāt Urssaf pamata lietā, attiecas uz dažādiem laika posmiem no 2000. līdz 2005. gadam.

75.      Turklāt, kā to Komisijas pārstāvis minēja tiesas sēdē, šī lieta var būt saistīta ar Regulas Nr. 1408/71 8. panta piemērošanu, kura 1. punktā, atkāpjoties no šīs regulas 6. panta, ir atzīts, ka divas vai vairākas dalībvalstis savstarpēji var slēgt “konvencijas, kas balstītas uz šīs regulas principiem un ir ieturētas tās garā” (46).

76.      Lai gan Regulas Nr. 1408/71 8. panta 1. punkts attiecas tikai uz “jaunajām” konvencijām, proti tām, kas tika noslēgtas pēc regulas stāšanās spēkā (47), es neuzskatu par nesaprātīgu tiesības izmantot šo dalībvalstīm paredzēto iespēju attiecināt arī uz starptautiskām konvencijām, kas, kaut gan ir noslēgtas jomā, kas nav sociālais nodrošinājums, un pirms regulas stāšanās spēkā, ietver noteikumus, kuru novitātes un/vai grozījumu, kas tajās ir izdarīti, veidojot dalībvalstu līgumiskās attiecības, rezultātā uz šiem noteikumiem attiecas šī pati regula. Tomēr, kā to tiesas sēdē norādīja Komisija, šiem noteikumiem ir jābūt balstītiem uz Regulas Nr. 1408/71 principiem un mērķiem. Šajos noteikumos ir jāievēro šīs regulas 8. panta 2. punktā paredzētās formas prasības, kas uzliek līgumslēdzējām dalībvalstīm pienākumu paziņot par attiecīgajām konvencijām atbilstoši šīs pašas regulas 97. panta 1. punkta noteikumiem (48).

77.      Tomēr nav apstrīdams, ka konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumi, uz kuriem attiecas Regula Nr. 1408/71, nav darīti zināmi pat pēc iepriekš minēto spriedumu lietās Komisija/Francija pasludināšanas, kuros Tiesa, ir jāatgādina, atzina, ka CSG un CRDS ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, neraugoties uz to, ka Francijas valsts tiesībās ir atzīts to fiskālais raksturs.

78.      Tādēļ Regula Nr. 1408/71 neļauj Francijas Republikai, pamatojoties uz konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu noteikumiem, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, atteikties ietvert CSG un CRDS bāzē daļu no ienākumiem, ko Deruēns saņēma no pašnodarbinātā profesionālas darbības, kas tika veikta Apvienotajā Karalistē, atkāpjoties no šīs regulas 14.d panta 1. punkta.

79.      Šāds risinājums, manuprāt, nepieļauj iespēju, ka dalībvalsts, kuras tiesību akti ir atzīti par prioritāriem atbilstoši Regulai Nr. 1408/71, varētu neievērot Līguma noteikumus, jo valsts pasākumi, ar kuriem tiek īstenots šīs regulas 14.d panta 1. punktā minētais pienākums, ierobežo šajā līgumā paredzētās brīvas pārvietošanās izmantošanu.

80.      Kā Tiesa to jau ir precizējusi, Līgums nenodrošina darba ņēmējam, ka viņa darbības paplašināšana vairāk nekā vienā dalībvalstī neietekmēs stāvokli sociālā nodrošinājuma jomā. Ņemot vērā atšķirības dalībvalstu tiesību aktos sociālā nodrošinājuma jomā, šāda darbības paplašināšana atkarībā no gadījuma darba ņēmējam var radīt lielākas vai mazākas priekšrocības vai trūkumus. Tādēļ, pat ja dalībvalsts tiesību aktu sociālā nodrošinājuma jomā piemērošana samazina priekšrocības, šie tiesību akti joprojām ir saderīgi ar EKL 39. un 43. panta noteikumiem, ja a) tie attiecīgajam darba ņēmējam nerada mazāk labvēlīgus apstākļus, salīdzinot ar darba ņēmējiem, kas visu savu darbību veic dalībvalstī, kurā tie tiek piemēroti, vai salīdzinot ar darba ņēmējiem, kuriem šie tiesību akti jau iepriekš ir bijuši piemēroti un b) to rezultātā sociālās iemaksas tiek veiktas tikai neatgūstamos fondos (49).

81.      Šajā gadījumā, izpildot Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktā paredzēto pienākumu attiecībā uz visiem Deruēna saņemtajiem ienākumiem, Francijas kompetentās iestādes tam nav radījušas mazāk labvēlīgus apstākļus nekā pašnodarbinātajiem, kuri visu savu pašnodarbinātā profesionālo darbību veic Francijas teritorijā un kam ir jāmaksā Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā ietvertās iemaksas par visiem saviem no šīs profesionālās darbības gūtajiem ienākumiem. Turklāt tas, ka Deruēnam tiek uzlikts pienākums maksāt CSG un CRDS par viņa ienākumu daļu, kas gūta Apvienotajā Karalistē, nenozīmē tikai to, ka viņam ir jāpārskaita šīs nodevas neatgūstamos fondos. Lai gan šo divu nodevu samaksa nedod tiesības saņemt tiešu un materiālu atlīdzību sociālo pabalstu veidā (50), tik un tā saskaņā ar līdzatbildības principu, kas pamato šos atskaitījumus, CSG un CRDS attiecas uz abām vajadzībām, attiecīgi gan uz finansējuma nepieciešamību, gan uz Francijas sociālā nodrošinājuma izdevumu segšanu, kas pretējā gadījumā, iespējams, būtu jākompensē vai nu ar sociālās apdrošināšanas iemaksu paaugstināšanu, vai arī ar sociālo pabalstu samazināšanu vai ierobežošanu (51).

82.      Pieļaujot risinājumu, kas atšķirtos no šo secinājumu 78. punktā izklāstītā risinājuma, tādā situācijā, kas tiek aplūkota pamata lietā, manuprāt, rastos reāls risks radīt izņēmumu vienlīdzīgā attieksmē, kas paredzēta Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktā “nolūkā piemērot [sociālā nodrošinājuma] tiesību aktus, kas noteikti par prioritāriem”, visām pašnodarbinātajām personām, kas strādā attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Izņemot tās atkāpes, kas ir skaidri noteiktas Regulā Nr. 1408/71, Kopienu likumdevējs, šķiet, nav paredzējis šādu izņēmumu vienlīdzīgas attieksmes principā. Kā tas tika precizēts šo secinājumu 79.–81. punktā, šāda prasība arī netiek izvirzīta EKL 43. pantā.

83.      Turklāt, saglabājot šādu atkāpi, Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkta interpretācija būtu jāveic atkarībā no katra konkrētā gadījuma, ko izskata Tiesa, tai uzliekot pienākumu noteikt apstākļus, kādos šāda atkāpe likumīgi ir pieļaujama, un vajadzības gadījumā precizēt šos apstākļus izskatot tai iesniegtās lietas.

84.      Papildus iepriekš minētajiem juridiska rakstura šķēršļiem man šķiet, ka šāds risinājums nebūtu atbilstošs.

85.      Ja Tiesa tomēr neuzskatīs par iespējamu atbalstīt šajos secinājumos sniegto analīzi, manuprāt, konvencijā noteiktās atkāpes piemērojamība būtu jāierobežo atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punktā noteiktajam pienākumam, piemērojot to gadījumos, kad netiek ietekmēti šajā regulā noteiktie principi un mērķi. Tādēļ šāda atkāpe būtu jāpieļauj, ja, pirmkārt, tiek aizsargāts piemērojamo tiesību aktu unikalitātes princips, otrkārt, ja šāda atkāpe neliedz par prioritāriem atzītos tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā piemērot personām, kurām šie tiesību akti ir piemērojami (52), un, treškārt, šāda atkāpe neliedz attiecīgajam darba ņēmējam aizsardzību sociālā nodrošinājuma jomā (53) vai nesamazina aizsardzību, kas tam tiktu parasti piešķirta, piemērojot par prioritāriem atzītos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus. Manuprāt, tikpat svarīgi tiesiskās drošības un pārskatāmības nolūkos ir tas, ka šādai atkāpei no vispārējās kārtības ir jāatbilst formāliem paziņošanas nosacījumiem, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1408/71 8. panta 2. punktā.

86.      Šādos apstākļos es uzskatu, ka Regulas Nr. 1408/71 14.d panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liek tādu maksājumu kā CSG un CRDS, kurus aprēķina par gūtajiem ienākumiem no darba un tiem pielīdzināmiem ienākumiem un uz kuriem attiecas šī regula, aprēķinu bāzi noteikt, ienākumos no pašnodarbinātas personas profesionālās darbības ietverot arī tos ienākumus, kas gūti dalībvalsts teritorijā, kas nav tā dalībvalsts, kuras tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā ir piemērojami, arī tādā gadījumā, ja attiecīgajām dalībvalstīm, šajā gadījumā Francijas Republikai un Apvienotajai Karalistei, ir saistoši konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ienākuma nodokļu jomā noteikumi un nav izpildīti Regulas Nr. 1408/71 8. pantā paredzētie nosacījumi.

VI – Secinājumi

87.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Tribunal des affaires sociales de Paris uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

14.d panta 1. punkts Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 un Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1606/98, ir interpretējams tādējādi, ka tas liek tādu maksājumu kā vispārēja sociālā iemaksa un iemaksa Francijas sociālā parāda atmaksai, kurus aprēķina par gūtajiem ienākumiem no darba un tiem pielīdzināmiem ienākumiem un uz kuriem attiecas šī regula, aprēķinu bāzi noteikt, ienākumos no pašnodarbinātas personas profesionālās darbības ietverot arī tos ienākumus, kas gūti dalībvalsts teritorijā, kas nav tā dalībvalsts, kuras tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā ir piemērojami, arī tādā gadījumā, ja attiecīgajām dalībvalstīm ir saistoši tādi konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ienākuma nodokļu jomā noteikumi kā noteikumi 1968. gada 22. maijā starp Francijas Republiku un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti noslēgtajā konvencijā par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma nodokļiem un nav izpildīti Regulas Nr. 1408/71 8. pantā paredzētie nosacījumi.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV 1997, L 28, 1. lpp.

3 – OV L 209, 1. lpp.

4 – Jāatzīmē, ka Regula Nr. 1408/71 ir (formāli) aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp., labojums – OV L 200, 1. lpp.), kas stājās spēkā 2004. gada 20. maijā. Saskaņā ar tās 91. pantu šo pēdējo regulu tomēr piemēro tikai pēc tās piemērošanas noteikumu stāšanās spēkā, kuri šo secinājumu sniegšanas laikā vēl tika skatīti starpiestāžu likumdošanas procedūrā, pamatojoties uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka piemērošanas noteikumus Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, kuru Komisija apstiprinājusi 2006. gada 31. janvārī ((COM) 2006, 16, galīgā redakcija). Tādēļ šīs lietas pamatā esošajos apstākļos ir piemērojama tikai Regula Nr. 1408/71.

5 – JORF, 30.12.1990., 16367. lpp.

6 – Bezdarbnieka pabalstiem šobrīd piemēro likmi 6,2 % un vecuma un invaliditātes pensijai piemēro likmi 6,6 %.

7 – Atbilstoši Sociālā nodrošinājuma kodeksa L. 135-1. pantam šī fonda, kas ir izveidots kā valsts administratīva iestāde, uzdevums ir izmaksāt vecuma sociālas pensijas, kas nav atkarīga no iemaksām, atbilstoši valsts līdzatbildībai.

8 – Saskaņā ar 2004. gada 30. jūnija Likumu Nr. 2004-626 par valsts līdzatbildību par veco ļaužu un invalīdu patstāvību (JORF, 01.07.2004., 11944. lpp.). Valsts kases solidārās atbildības patstāvības nodrošināšanai, kas ir valsts administratīva iestāde, uzdevums ir finansēt vecu ļaužu un invalīdu aprūpi sakarā ar patstāvības zaudēšanu.

9 – JORF, 25.01.1996., 1226. lpp.

10 – JORF, 25.11.1969. Šīs konvencijas teksts ir pieejams šādā interneta adresē: http://www2.impots.gouv.fr/conventions_fiscales/ru68.htm

11 – Skat. 2006. gada 9. marta spriedumu lietā C-493/04 Piatkowski (Krājums, I-2369. lpp., 21. lpp.).

12 – Skat. it īpaši 1977. gada 5. maija spriedumu lietā 102/76 Perenboom (Recueil, 815. lpp., 13. punkts), 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-60/93 Aldewereld (Recueil, I-2991. lpp., 26. punkts) un 2001. gada 8. marta spriedumu lietā C-68/99 Komisija/Vācija (Recueil, I-1865. lpp., 25. punkts).

13 – Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, izņemot atsevišķus Kopienu tiesību aktus, kas neattiecas uz mūsu lietu (Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīva 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātes uzņēmumiem un meitas uzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV L 225, 6. lpp.), 1990. gada 23. jūlija Konvencija 90/436/EEK par dubultas aplikšanas ar nodokļiem novēršanu saistītu uzņēmumu peļņas korekcijas gadījumā (OV L 225, 10. lpp.) un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīva 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (OV L 157, 38. lpp.)), dalībvalstis saglabā kompetenci tiešo nodokļu jomā, it īpaši attiecībā uz nodokļu dubultās uzlikšanas izskaušanu un novēršanu, noslēdzot konvencijas (skat. 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C-336/96 Gilly (Recueil, I-2793. lpp., 24. un 30. punkts), kā arī 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C-374/04 Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation (Krājums, I-11673. lpp., 52. punkts)).

14 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Piatkowski, 24., 27. un 28. punkts.

15 – Atbilstoši Francijas valdības frāzei, kas motīvu daļā 2000. gada 15. februāra spriedumā lietā C-34/98 Komisija/Francija (Recueil, I-995. lpp., 25. punkts) (CRDS), un 2000. gada 15. februāra spriedumā lietā C-169/98 Komisija/Francija (Recueil, I-1049. lpp., 23. punkts) (CSG).

16 – Iepriekš minētais spriedums lietā C-34/98 Komisija/Francija, 34.–36. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā C-169/98 Komisija/Francija, 32.–34. punkts.

17 – 2007. gada 16. janvāra spriedums lietā C-265/05 (Krājums, I-347. lpp.). Šajā spriedumā Tiesa aplūkoja jautājumu par to, vai Regulas Nr. 1408/71 IIa pielikumā minētā papildu piemaksa pie pamata vecuma pensijas, ko izmaksā tikai Francijas rezidentiem, kas ir sasnieguši minimālo vecumu, būtu kvalificējama par īpašu no veiktajām iemaksām neatkarīgu piemaksu šīs regulas 4. panta 2.a punkta nozīmē, kuru nevar saņemt nerezidents, vai, tieši pretēji, šādi nav kvalificējama un ir jāizmaksā jebkurai personai, kas ir sasniegusi minimālo vecumu atbilstoši minētās regulas 19. panta 1. punktam neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī atrodas viņa dzīvesvieta (saskaņā ar t.s. pabalstu “eksportēšanas iespējas” normu). Lai pārbaudītu šī pabalsta izmaksas atkarību no veiktajām iemaksām, piemērojot savu judikatūru, Tiesa pārbaudīja šo pabalstu faktiskās finansēšanas veidu, proti, vai šis finansējums tika tieši vai netieši nodrošināts no sociālās apdrošināšanas iemaksām vai valsts līdzekļiem. Tā kā konkrētais pabalsts tika finansēts no Līdzatbildības par veciem cilvēkiem fonda, kas, kā mēs iepriekš jau noskaidrojām, tiek finansēts no CSG iemaksām, kuras aprēķina no ienākumiem par darbu un tiem pielīdzināmiem ienākumiem, kā Tiesa to norādīja minētā sprieduma 40. punktā, bija «jānosaka», vai CSG būtu jāuzskata par sociālās apdrošināšanas iemaksu vai par valsts līdzekļiem, kam nav šādas pazīmes. Pēc tam, kad Tiesa atgādināja iepriekš minēto spriedumu lietās Komisija/Francija būtiskāko pamatojumu, Tiesa, ņemot vērā virkni apsvērumu, tostarp saistībā ar apstākli, ka piemaksas par vecumu netiek finansētas tikai no CSG, bet arī no atskaitījumiem, kuru nodokļu īpašības nav apstrīdētas, šī paša sprieduma 52. punktā secināja, ka “pat pieņemot, ka daļa no [CSG], ko aprēķina no ienākumiem par darbu un tiem pielīdzināmiem ienākumiem, ir uzskatāma drīzāk ar iemaksām nekā par finansējumu no valsts līdzekļiem, saikne starp šo iemaksu un papildu piemaksu nešķiet pietiekami skaidra, lai šo piemaksu varētu kvalificēt par pabalstu, kas ir atkarīgs no veiktajām iemaksām” (slīpinājums mans). Ņemot vērā šo sprieduma punktu, būtu grūti izdarīt galīgu secinājumu par CSG kvalifikāciju kā sociālās apdrošināšanas iemaksu. Tomēr šis spriedums apstiprina, ka uz CSG noteikti attiecas Regulas Nr. 1408/71 noteikumi.

18 – Šajā sakarā skat. 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-265/04 Bouanich (Krājums, I-923. lpp., 51. punkts un tajā minētā judikatūra) un 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-170/05 Denkavit Internationaal un Denkavit France (Krājums, I-11949. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī manis 2007. gada 29. martā sniegto secinājumu lietā C-298/05 Columbus Container Services (lieta tiek vēl skatīta) 46. un 47. punktu.

19 – Francijas valdība nenoliedz, ka tai ir tiesības iekasēt šādas iemaksas, kā arī ikvienu sociālās apdrošināšanas iemaksu par Apvienotajā Karalistē gūtajiem Deruēna ienākumiem, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. Apstākļos, kas ir izveidojušies pamata lietā, šāda pieeja šķiet pareiza. Skat. arī 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-50/05 Nikula (Krājums, I-7029. lpp., 31. punkts) attiecībā uz situāciju, kurā dalībvalsts, kas sociālās apdrošināšanas iemaksas iekasēja par visiem šajā dalībvalstī sociāli apdrošinātās personas rezidenta ienākumiem, ko veido gan šīs valsts, gan citas dalībvalsts izmaksātās pensijas.

20 – Šajā sakarā skat. 2002. gada 19. marta spriedumu apvienotajās lietās C-393/99 un lietā C-394/99 Hervein u.c. (Recueil, I-2829. lpp., 52. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Piatkowski, 20. punkts.

21 – Iepriekš minētais spriedums lietā Piatkowski, 32. punkts un tajā minētā judikatūra.

22 – 26. punkts.

23 – Turpat, 31. punkts.

24 – Turpat, 24. punkts. Skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Piatkowski, 33. punkts.

25 – Iepriekš minētais spriedums lietā Nikula, 33. punkts. Šajā sakarā skat. arī 2000. gada 15. jūnija spriedumu lietā C-302/98 Sehrer (Recueil, I-4585. lpp., 36. punkts).

26 – 2005. gada 26. maija spriedums lietā C-249/04 (Krājums, I-4535. lpp.).

27 – Slīpinājums mans.

28 – Skat. 68. punktu ģenerāladvokāta Ruisa Harabo-Kolomera [Ruiz-Jarabo Colomer] 1998. gada 30. aprīlī sniegtajos secinājumos lietā C-18/95 Terhoeve (1999. gada 26. janvāra spriedums, Recueil, I-345. lpp.), 41. punktu šī paša ģenerāladvokāta 2000. gada 8. februārī sniegtajos secinājumos lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Sehrer, 24. punktu šī ģenerāladvokāta 2000. gada 24. oktobrī sniegtajos secinājumos lietā, kurā pasludināts spriedums [C-68/99] Komisija/Vācija, kā arī 55. punktu ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2001. gada 5. aprīlī sniegtajos secinājumos lietās, kurās pasludināts iepriekš minētais spriedums Hervein u.c. Skat. arī 20. punktu ģenerāladvokāta Gulmana [Gulmann] 1994. gada 2. februārī sniegtajos secinājumos lietā C-71/93 Van Poucke (1994. gada 24. marta spriedums, Recueil, I-1101. lpp.).

29 – Kā tas izriet no minētā sprieduma 15. punkta, šīs nodevas, tāpat kā CSG un CRDS šajā lietā, raksturs ir apstrīdams, jo valsts tiesa uzskata, ka šāda iemaksa vairāk atgādina “krīzes nodokli” nekā maksājumu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1408/71 noteikumi.

30 – Iepriekš minētais spriedums lietā Allard, 18. un 20. punkts.

31 – Turpat, 21. un 22. punkts.

32 – Turpat, 23. punkts; slīpinājums mans.

33 – Turpat, 24. punkts; slīpinājums mans.

34 – Jāpiebilst, ka 24. punktā iepriekš minētajā spriedumā lietā Van Poucke, uz kuru ir izdarīta atsauce 21. punktā spriedumā lietā Allard, tomēr ir norādīta frāzes daļa, kuras izlaišana šeit tika kritizēta.

35 – Te būtu jānorāda, ka šī interpretācija ir pārņemta Regulas Nr. 883/2004 13. panta 5. punktā, atbilstoši kuram darba ņēmējus, kas strādā divās vai vairākās dalībvalstīs, uzskata par tādiem, kas visu savu algoto darbu veic vai ir pašnodarbināti un visus savus ienākumus saņem dalībvalstī, kuras tiesību akti ir atzīti par prioritāriem, piemērojot šī paša 13. panta 1.–4. punktu.

36 – 60. punkts; slīpinājums mans.

37 – Pēdējais minētais precizējums izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Piatkowski, 27.–29. punkts. Tā kā Regula Nr. 1408/71 aizliedz divkārt iekasēt iemaksas par vieniem un tiem pašiem ienākumiem tās VII pielikumā minētajos gadījumos, sociāli apdrošinātai personai ir jāievēro tās dalībvalsts tiesību akti, kurā tā veic algotu darbu, attiecībā uz šo darbu un tās dalībvalsts tiesību akti, kurā šī persona ir pašnodarbināta, attiecībā uz šo pašnodarbinātā darbību.

38 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Allard, 31. punkts.

39 – Turpat, 28.–32. punkts un rezolutīvās daļas 2. punkts.

40 – Skat. it īpaši 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C-279/93 Schumacker (Recueil, I-225. lpp., 21. punkts), 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-264/96 ICI (Recueil, I-4695. lpp., 19. punkts), 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-35/98 Verkooijen (Recueil, I-4071. lpp., 32. punkts) un 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C-55/00 Gottardo (Recueil, I-413. lpp., 32. punkts).

41 – 84. punkts manos secinājumos iepriekš minētajā lietā Columbus Container Services.

42 – Skat. it īpaši 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C-385/00 de Groot (Recueil, I-11819. lpp., 93. un 94. punkts) un 2006. gada 3. oktobra spriedumu lietā C-290/04 FKP Scorpio Konzertproduktionen (Krājums, I-9461. lpp., 55. punkts).

43 – 1993. gada 2. augusta spriedums lietā C-23/92 Grana-Novoa (Recueil, I-4505. lpp., 15. punkts).

44 – Skat. it īpaši 1991. gada 7. februāra spriedumu lietā C-227/89 Rönfeldt (Recueil, I-323. lpp., 27.–29. punkts), 2002. gada 5. februāra spriedumu lietā C-277/99 Kaske (Recueil, I-1261. lpp., 27. un 28. punkts) un 2002. gada 24. septembra spriedumu lietā C-471/99 Martínez Domínguez u.c. (Recueil, I-7835. lpp., 28.–30. punkts).

45 – 1995. gada 9. novembra spriedums lietā C-475/93 Thévenon (Recueil, I-3813. lpp., 26. un 28. punkts). Šajā lietā attiecīgā divpusējā konvencija tika noslēgta 1950. gadā. Skat. arī 1997. gada 9. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C-31/96 līdz C-33/96 Naranjo Arjona u.c. (Recueil, I-5501. lpp., 26. punkts) un 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C-153/97 Grajera Rodríguez (Recueil, I-8645. lpp., 28. punkts). Jāprecizē, ka visa šī judikatūra ir būtībā pārņemta iepriekš minētās Regulas Nr. 883/2004 8. panta 1. punktā.

46 – Jāatzīmē, ka Regulā Nr. 883/2004 ir pārņemta šī atkāpe tās 8. panta 2. punktā.

47 – Iepriekš minētais spriedums lietā Grana-Novoa, 22. punkts, un 1994. gada 28. aprīļa spriedums lietā C-305/92 Hoorn (Recueil, I-1525. lpp., 19. punkts).

48 – Jāpiebilst, ka šāds paziņošanas pienākums ir norādīts arī Regulas Nr. 883/2004 9. panta 1. punktā.

49 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Hervein u.c., 51. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Piatkowski, 34. punkts.

50 – Iepriekš minētais spriedums lietā C-34/98 Komisija/Francija, 39. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā C-169/98 Komisija/Francija, 37. punkts.

51 – Skat. 9. un 26. punktu ģenerāladvokāta La Pergolas [La Pergola] secinājumos lietās, kurās pasludināti iepriekš minētie spriedumi Komisija/Francija, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā C-169/98 Komisija/Francija, 36. punkts.

52 – Skat. 1990. gada 3. maija spriedumu lietā C-2/89 Kits van Heijningen (Recueil, I-1755. lpp., 20. punkts).

53 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kits van Heijningen, 12. punkts; 1998. gada 11. jūnija spriedumu lietā C-275/96 Kuusijärvi (Recueil, I-3419. lpp., 28. punkts) un 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C-227/03 Van Pommeren-Bourgondiën (Krājums, I-6101. lpp., 34. punkts).