Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-401/06

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Nodokļi – Sestā PVN direktīva – Pakalpojumu sniegšana – Testamenta izpildītājs – Pakalpojuma sniegšanas vieta – 9. panta 1. punkts un 2. punkta e) apakšpunkts

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Pakalpojumu sniegšana – Nodokļu piesaistes vietas noteikšana

(Padomes Direktīvas 77/388 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešais ievilkums)

Neatceļot tiesību aktus, saskaņā ar kuriem par testamenta izpildītāja sniegto pakalpojumu vietu ir jānosaka tā vieta, kur pakalpojumu sniedzējs veic savu darbību, dalībvalsts nav pārkāpusi Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, normas. Uz testamenta izpildītāja sniegtu pakalpojumu neattiecas Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešais ievilkums, jo tam piemīt īpašs raksturs, kas to padara atšķirīgu no pakalpojumiem, kurus galvenokārt un parasti sniedz advokāti un kuru mērķis ir personas interešu pārstāvēšana un aizstāvēšana, nevis paustās gribas izpilde. Tāpat arī testamenta izpildītāja pakalpojumus un advokāta pakalpojumus nevar uzskatīt par līdzīgiem, jo tiem nav viens un tas pats mērķis. Ja lielākajā daļā gadījumu testamenta izpildītājam ir jānovērtē, kā arī jāsadala testatora īpašums starp pakalpojuma saņēmējiem un dažreiz, it īpaši pārvaldot nepilngadīgu bērnu lietas, jāaizsargā šis īpašums un jānodrošina, lai tas rada peļņu, tad advokāta sniegto pakalpojumu mērķis galvenokārt ir nodrošināt, lai virsroku gūtu tiesību sistēmas prasība.

(sal. ar 36., 37, 39., 40. un 42. punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2007. gada 6. decembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Nodokļi – Sestā PVN direktīva – Pakalpojumu sniegšana – Testamenta izpildītājs – Pakalpojuma sniegšanas vieta – 9. panta 1. punkts un 2. punkta e) apakšpunkts

Lieta C-401/06

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2006. gada 26. septembrī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv M. Lumma [M. Lumma], pārstāvis,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], J. Klučka [J. Klučka], P. Linda [P. Lindh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents),

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 13. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, nenosakot testamenta izpildītāja sniegto pakalpojumu vietu atbilstoši Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 9. panta 2. punkta e) apakšpunktam, ja pakalpojumi tiek sniegti pakalpojumu saņēmējiem, kas reģistrēti ārpus Eiropas Kopienas, vai nodokļu maksātājiem, kas reģistrēti Kopienā, bet ne tajā valstī, kurā ir reģistrēts pakalpojuma sniedzējs, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek minētā Sestās direktīvas norma.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

2        Saskaņā ar Sestās direktīvas 2. panta 1. punktu pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk tekstā – “PVN”) ir jāmaksā par pakalpojumu sniegšanu, “ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas”.

3        Sestās direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka “par pakalpojuma sniegšanas vietu uzskata vietu, kur piegādātājs ir dibinājis savu uzņēmumu vai kur tam ir pastāvīga iestāde, no kuras sniedz pakalpojumu [..]”.

4        Šīs direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešajā ievilkumā tomēr ir precizēts:

“e)      vieta, kur sniedz turpmāk norādītos pakalpojumus, ja [tos sniedz pakalpojumu saņēmējiem], kas reģistrēti ārpus Kopienas, vai nodokļa maksātājiem, kas reģistrēti Kopienā, bet citā valstī nekā pakalpojumu sniedzējs, ir vieta, kur [pakalpojumu saņēmējs] ir reģistrējis savu uzņēmumu vai kur tam ir pastāvīga iestāde, kurai sniedz šo pakalpojumu, vai, ja nav šādas vietas, tā pastāvīgā adrese vai vieta, kur tas parasti rezidē:

[..]

–        konsultantu, inženieru, izpētes biroju, juristu, grāmatvežu un citi līdzīgi pakalpojumi, kā arī datu apstrāde un informācijas piegāde”.

 Valsts tiesiskais regulējums

5        1979. gada 26. novembra Likuma par apgrozījuma nodokli (Umsatzsteuergesetz, turpmāk tekstā – “UStG”) (BGBl. 1979 I, 1953. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2005. gada 21. februāra likumu (BGBl. 2005 I, 386. lpp.), 3.a pantā ir noteikts:

“1.      Pakalpojums tiek sniegts vietā, kur uzņēmējs veic savu darbību, atbilstoši 3.b un 3.f pantam [..].

[..]

3.      Ja citu 4. punktā minēto pakalpojumu saņēmējs ir uzņēmums, izņēmuma kārtā no 1. punkta pakalpojums ir uzskatāms par sniegtu vietā, kur savu darbību veic pakalpojumu saņēmējs [..].

4.      3. punkta izpratnē “citi pakalpojumi” nozīmē: [..] citi pakalpojumi advokāta [..], nodokļu konsultanta [..] darbības ietvaros un it īpaši juridisku, finanšu vai tehniska rakstura konsultāciju sniegšana.”

6        Šajā sakarā Bundesfinanzhof [Federālā Finanšu tiesa] 2003. gada 5. jūnija spriedumā (V R 25/02, BStBl.2003 II, 734. lpp.) ir precizējusi, ka UStG 3.a panta 1. punkts ir piemērojams testamenta izpildītāja pakalpojumiem, jo uz īpašajiem advokāta un nodokļu konsultanta pakalpojumiem attiecas UStG 3.a panta 4. punkta 3. apakšpunkts.

7        Vācijas Civilkodeksa (BürgerlichesGesetzbuch, turpmāk tekstā – “BGB”) 5. grāmatas 3. iedaļas 6. sadaļa attiecas uz testamenta izpildītāju.

8        Saskaņā ar BGB 2221. pantu testamenta izpildītājs sava uzdevuma izpildei var pieprasīt atbilstošu atlīdzību ar noteikumu, ka testators nav nolēmis citādi.

 Pirmstiesas procedūra

9        2005. gada 12. aprīļa brīdinājuma vēstulē, kas tika paziņota 19. aprīlī, Komisija ir norādījusi, ka tā uzskata, ka iepriekš minētie valsts noteikumi par nodokļiem ir pretrunā Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešajam ievilkumam, un ir lūgusi Vācijas iestādes iesniegt savus apsvērumus divu mēnešu laikā no dienas, kad tika izdarīta minētā paziņošana. Vācijas Federatīvā Republika 2005. gada 21. jūnija vēstulē atbildēja, ka testamenta izpildītāja sniegtie pakalpojumi nav pielīdzināmi advokāta pakalpojumiem un neietilpst Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešā ievilkuma piemērošanas jomā.

10      Komisija, neatkāpjoties no savas analīzes, 2005. gada 13. decembrī nosūtīja dalībvalstij argumentētu atzinumu, kas tika paziņots 2005. gada 19. decembrī, pieprasot tai izpildīt šo atzinumu divu mēnešu laikā, sākot no tā paziņošanas dienas. Pēc tam, kad Vācijas Federatīvā Republika bija atteikusies izpildīt minēto atzinumu, Komisija nolēma celt šo prasību.

 Par prasību

 Lietas dalībnieku argumenti

11      Komisija uzskata, ka no iepriekš minētajām Vācijas tiesību normām, no to interpretācijas, ko ir sniegušas valsts tiesas, kā arī no to administratīvās piemērojamības izriet, ka vienmēr tiek uzskatīts, ka testamenta izpildītāja pakalpojumi tiek veikti vietā, kur viņš veic savu darbību. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad šo darbību veic advokāti, nodokļu konsultanti vai auditori. Šāda prakse ir pretrunā tam, kas norādīts Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā, kurā pakalpojumu saņēmēja atrašanās vieta tiek uzskatīta par pakalpojumu sniegšanas vietu, ja pakalpojumu saņēmējs ir reģistrējies ārpus Kopienas vai ārpus pakalpojumu saņēmēja valsts.

12      Komisija vispirms norāda, ka Tiesas judikatūrā nav atzīts nekāds minētā 9. panta 1. punkta, kas paredz principu, ka pakalpojumu sniegšanas vieta ir jānosaka atkarībā no pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības veikšanas vietas, pārākums pār šī paša panta 2. punktu. Tādējādi, tā kā minētā 2. punkta e) apakšpunktam nepiemīt izņēmuma raksturs, tas nav interpretējams šauri (skat. 2001. gada 15. marta spriedumu lietā C-108/00 SPI, Recueil, I-2361. lpp., 17. punkts).

13      Komisija uzskata, ka pakalpojumi, ko sniedz testamenta izpildītājs, ir atzīstami par tādiem, ko galvenokārt un parasti sniedz advokāts. Līdz ar to, lai noteiktu, vai uz testamenta izpildītāja darbību attiecas Sestās direktīvas 9. panta 1. vai 2. punkts, svarīgi ir ņemt vērā nevis personas, kas sniedz attiecīgos pakalpojumus, profesiju, bet pašu pakalpojumu raksturu. Komisija turklāt atgādina, ka Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešajā ievilkumā minētās profesijas ir norādītas tikai kā piemēri un ka šīs normas mērķis faktiski ir aprakstīt pakalpojumu kategorijas.

14      Komisija uzskata, ka testamenta izpildītāja uzdevums ir aizsargāt pilnvarotāja intereses, viņu pārstāvēt un risināt citas personas konkrētu tiesisko situāciju. Tas apstiprina advokātu darbības un testamentu izpildītāju darbības pārklāšanos, taču tam nevar traucēt fakts, ka testamenta izpildīšanā ekonomiskie aspekti ir saistīti ar juridiskajiem aspektiem. Arī advokātu ikdienas lietas ir saistītas ar ekonomisko darbību, un mantošanas lietas nokārtošana nebūtu nekas neparasts šajā sakarā.

15      Komisija uzskata, ka nav būtiskas nozīmes tam, ka pakalpojumi ir sniegti mantiniekiem kā minēto pakalpojumu saņēmējiem, jo attiecīgie pakalpojumi tiek sniegti, ņemot vērā testatora gribas izteikumu.

16      Komisija vērš uzmanību uz to, ka advokāta profesijas attīstības rezultātā notiek specializēšanās atsevišķās jomās, tostarp Vācijā, un it īpaši mantojuma tiesību jomā, kā rezultātā advokāts kļūst par speciālistu mantojuma tiesībās (“Fachanwalt für Erbrecht”), un ikviena šāda specializācija nozīmē, ka ir iegūta praktiska pieredze attiecīgajā jomā un teorētiskas zināšanas, kas ir izmantojamas specializācijas jomā.

17      Tā turklāt norāda, ka testatoram nekādā ziņā nav pienākuma izvēlēties speciālistu, bet tam galvenokārt jau ir jāizvēlas uzticības personu, un šī uzticēšanās ir raksturīga gan attiecībās ar advokātu kopumā, gan it īpaši ar testamenta izpildītāju.

18      Visbeidzot Komisija norāda, ka pat tad, ja PVN komitejas pamatnostādnes (1997. gada 4. un 5. novembra 53. sanāksme, dokuments XXI/97/1.658), saskaņā ar kurām vieta, kurā persona, kas nosaka mantiniekus, sniedz savus pakalpojumus, ir jānosaka atbilstoši Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktam, nav saistošas, tās šajā gadījumā tomēr norāda uz Kopienu likumdevēja gribu uz mantinieku noteikšanu attiecināt šo normu. Tādējādi par pamatu ir jāņem normas, kas ir piemērojamas mantinieku noteikšanas jautājumā, lai tās piemērotu testamenta izpildītāja darbībām, neatkarīgi no iespējamām praktiskajām grūtībām, ko šī pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanas metode var radīt.

19      Vācijas Federatīvā Republika lūdz prasības pieteikumu noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

20      Šī dalībvalsts apgalvo, ka testamenta izpildītāja sniegtie pakalpojumi nav pielīdzināmi advokāta sniegtajiem pakalpojumiem un tie atšķiras arī no citiem Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētajiem pakalpojumiem.

21      Minētā valsts uzsver, ka ikviena persona, kam ir tiesībspēja, var tikt iecelta par testamenta izpildītāju. Tā norāda, ka testamenta izpildītāja darbība ir atkarīga no testatora norādījumiem un attiecas uz atšķirīgām situācijām. Tā atzīst, ka testatora gribas izteikumu īstenošanai, nododot mantojuma masu, ir vajadzīgas juridiskas zināšanas, tādēļ bieži vien tiek lūgts to darīt advokātam, bet apgalvo, ka šādā gadījumā runa nav par padomdevēja darbību.

22      Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka no 1997. gada 16. septembra sprieduma lietā C-145/96 vonHoffmann (Recueil, I-4857. lpp.) izriet, ka tikai tie pakalpojumi, ko galvenokārt un parasti sniedz Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto profesiju pārstāvji, ietilpst šīs normas piemērošanas jomā. Tas neattiecas uz pakalpojumiem, kuri tiek sniegti testamenta izpildītāja statusā, kam nav pilnvarotāja, kura intereses aizstāvēt. Runa ir par interešu saskaņošanu, nevis par kādas puses pārstāvēšanu.

23      Turklāt pakalpojumiem, kas tiek sniegti advokāta statusā, vai tiem, kas sniegti testamenta izpildītāja statusā, pat ja tas ir advokāts, ir atšķirīgi mērķi – pirmajā gadījumā tie ir juridiski un ar juridiskām konsultācijām saistīti, otrajā – ekonomiski un ar pārvaldību saistīti.

24      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka svarīgi ir ņemt vērā arī Sestās direktīvas mērķus. Šajā sakarā pakalpojumu sniegšana, ja vien tas iespējams, ar nodokļiem būtu jāapliek vietā, kur tie tiek sniegti vai izmantoti atbilstoši PVN neitralitātes principam. Kaut arī būtu iespējams noteikt saistību starp vietu, kurā atrodas advokāts un viņa klients, šādas saistības nebūtu attiecībās starp testamenta izpildītāju un mantinieku, jo testamenta izpildīšanai ir saikne galvenokārt ar mantojuma atrašanās vietu. Turklāt grūtības varētu rasties nekustamā īpašuma pārvaldīšanas gadījumā, jo saskaņā ar Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu nodokļu uzlikšanas vietai tādējādi ir jābūt tai, kur atrodas īpašums. Mantinieku atrašanās dažādās dalībvalstīs un ārpus Kopienas arī rada problēmu šajā sakarā.

25      Visbeidzot Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka runa nav arī par “līdzīgiem pakalpojumiem” Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešā ievilkuma nozīmē. Tā īpaši noraida jebkuru salīdzinājumu ar mantošanas tiesību ģenealoģista darbību.

 Tiesas vērtējums

26      Vispirms ir jāizdara šādas piezīmes.

27      Pirmkārt, ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesvedībā sakarā valsts pienākumu neizpildi, kas ierosināta atbilstoši EKL 226. pantam, pienākumu neizpilde ir jāpierāda Komisijai. Komisijai ir jāsniedz Tiesai pierādījumi, kas vajadzīgi, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv minētā pienākuma neizpilde, un tā nevar pamatoties uz kādu pieņēmumu (1990. gada 20. marta spriedums lietā C-62/89 Komisija/Francija, Recueil, I-925. lpp., 37. punkts, un 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C-341/02 Komisija/Vācija, Recueil, I-2733. lpp., 35. punkts).

28      Otrkārt, ir jānorāda, ka šajā gadījumā prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi var attiekties tikai uz vienu gadījumu, kad, pirmkārt, testamenta izpildītājs pakalpojumus sniedz par atlīdzību, kā to pieļauj BGB 2221. pants, un, otrkārt, šos pakalpojumus sniedz nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē, jo pretējā gadījumā par attiecīgo pakalpojumu PVN nebūtu jāmaksā.

29      Treškārt, ir jānorāda, ka Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka, runājot par saistību starp Sestās direktīvas 9. panta 1. punktu un tā 2. punktu, minētajā 2. punktā ir norādīta virkne īpašu piesaistes punktu, bet 1. punktā šajā jautājumā ir iekļauts vispārīga rakstura noteikums. Šo normu mērķis ir novērst, pirmkārt, konfliktus par kompetenci, kas var izraisīt dubultu nodokļu uzlikšanu, un, otrkārt, nodokļu neuzlikšanu (skat. it ipaši1985. gada 4. jūlija spriedumu lietā 168/84 Berkholz, Recueil, 2251. lpp., 14. punkts; 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C-327/94 Dudda, Recueil, I-4595. lpp., 20. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā SPI, 15. punkts).

30      Runājot par Sestās direktīvas 9. panta interpretāciju, šī panta 1. punktam nav nekāda pārsvara pār 2. punktu. Katrā atsevišķā situācijā ir jānoskaidro tas, vai situāciju var uzskatīt par kādu no 9. panta 2. punktā minētajiem gadījumiem. Ja tas tā nav, to reglamentē tā paša panta 1. punkts (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Dudda, 21. punkts, un lietā SPI, 16. punkts).

31      Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešajā ievilkumā nav paredzētas profesijas, piemēram, advokāta, padomdevēja, grāmatveža vai inženiera profesija, bet gan pakalpojumi. Šajā normā minētās profesijas Kopienu likumdevējs izmanto kā līdzekli, lai definētu tajā paredzētās pakalpojumu kategorijas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā vonHoffmann, 15. punkts). Frāze “citi līdzīgi pakalpojumi” attiecas nevis uz kādu Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešajā ievilkumā minētu atšķirīgu darbību kopīgu elementu, bet gan uz pakalpojumiem, kas ir līdzīgi katrai šai atsevišķajai darbībai. Līdz ar to pakalpojums ir jāuzskata par līdzīgu kādai no šajā pantā minētajām darbībām, ja pakalpojumam un attiecīgajai darbībai ir viens un tas pats mērķis (šajā sakarā skat. 1997. gada 6. marta spriedumu lietā C-167/95 Linthorst, PouwelsenScheres, Recueil, I-1195. lpp., 19.–22. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā vonHoffmann, 20. un 21. punkts).

32      Šī prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ir jāizskata, ņemot vērā minētos apsvērumus.

33      Komisija šajā gadījumā pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā savos tiesību aktos ir atzinusi, ka uz testamenta izpildīšanas pakalpojumu attiecas Sestās direktīvas 9. panta 1. punkts, kaut gan, kā uzskata Komisija, tas vai nu kā pakalpojums, ko galvenokārt un parasti sniedz advokāts, vai arī kā pakalpojums, kurš ir līdzīgs tam, ko sniedz advokāts, ietilpst Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

34      Līdz ar to vispirms ir jānoskaidro, vai testamenta izpildītāja sniegts pakalpojums ir kāds no pakalpojumiem, ko galvenokārt un parasti sniedz advokāta profesijas pārstāvji.

35      Testamenta izpildīšanas pakalpojums ir saistīts ar testatora vēlēšanos, lai viena vai vairākas personas izpilda viņa testamentā iekļautos gribas izteikumus. BGB ir paredzēts, ka testamenta izpildītāju var tieši izvēlēties testators vai trešā persona, ko testators ir izraudzījies, vai arī atsevišķos gadījumos Nachlassgericht (Mantojuma lietu tiesa). Darbības, kas varētu būt veicamas, pēc sava rakstura un ilguma atšķiras atkarībā no dotā pilnvarojuma.

36      Runājot par pakalpojumiem, ko galvenokārt un parasti sniedz advokāta profesijas pārstāvis, Tiesai ir bijis jāprecizē, ka to mērķis ir personas interešu pārstāvēšana un aizstāvēšana (iepriekš minētais spriedums lietā vonHoffmann, 17. punkts).

37      Kaut arī par testamenta izpildītāju, it īpaši Vācijā, patiešām bieži vien izvēlas advokātus viņu juridisko zināšanu dēļ un tādēļ, ka ikvienā mantojuma lietā ir nepieciešams advokāts, ir jāsecina, ka testamenta izpildītājs nepārstāv testatoru, bet tikai izpilda viņa pēdējo gribu, saglabājot neitrālu pozīciju attiecībās ar testamenta izpildīšanas pakalpojuma saņēmējiem. Tas neaizstāv testatora intereses burtiskā nozīmē, bet izpilda pausto gribu, kuras interpretētājs tas ir, bet attiecībās starp advokātu un viņa klientu pirmā uzdevums ir labāk aizsargāt otrā intereses, kas parasti notiek tad, ja pastāv pretruna un pretējas intereses. No tā izriet, ka testamenta izpildītāja sniegtam pakalpojumam piemīt īpašs raksturs, kas to padara atšķirīgu no pakalpojumiem, kurus galvenokārt un parasti sniedz advokāti.

38      Līdz ar to ir svarīgi noskaidrot, vai testamenta izpildītāja pakalpojumus var uzskatīt par līdzīgiem tiem, ko sniedz advokāts Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta trešā ievilkuma nozīmē.

39      Jānorāda, ka to uzdevumu plašā daudzveidība, ko var veikt testamenta izpildītājs, sākot ar īpašuma pārvaldīšanu un beidzot ar morālo interešu aizsardzību, vienkārši sadalot naudas summas vai kustamu vai nekustamu mantu, tāda veida pakalpojumu kā testamenta izpildi padara sarežģītu. Testamenta izpildītāja uzdevums ir izpildīt testatora gribu, kas var būt saistīta ar pārvaldības darbībām, juridiskiem aktiem, kā arī virkni materiāla vai juridiska rakstura darbību. Testamenta izpildes pakalpojums, kā to pamatoti uzsver Vācijas Federatīvā Republika, tomēr galvenokārt ir saistīts ar ekonomisku darbību, jo lielākajā daļā gadījumu testamenta izpildītājam ir jānovērtē, kā arī jāsadala testatora īpašums starp pakalpojuma saņēmējiem un dažreiz, it īpaši pārvaldot nepilngadīgu bērnu lietas, jāaizsargā šis īpašums un jānodrošina, lai tas rada peļņu. Pretēji tam, kaut arī advokāta darbība, protams, ir saistīta ar ekonomiskiem apsvērumiem, advokāta sniegto pakalpojumu mērķis galvenokārt ir nodrošināt, lai virsroku gūtu tiesību sistēmas prasība. Līdz ar to šiem abiem pakalpojumiem nav viens un tas pats mērķis.

40      Šajos apstākļos testamenta izpildītāja pakalpojumus un advokāta pakalpojumus nevar uzskatīt par līdzīgiem.

41      Līdz ar to ir jāsecina, ka testamenta izpildīšanas pakalpojums nav ne tāds pakalpojums, ko galvenokārt un parasti sniedz advokāts, ne arī pakalpojums, kurš ir līdzīgs advokāta sniegtajiem pakalpojumiem.

42      Tādējādi ir jāatzīst, ka Komisija nav pierādījusi, ka, neatceļot tiesību aktus, saskaņā ar kuriem par testamenta izpildītāja sniegto pakalpojumu vietu ir jānosaka tā vieta, kur pakalpojumu sniedzējs veic savu darbību, Vācijas Federatīvā Republika būtu pārkāpusi Sestās direktīvas normas.

43      Tādējādi Tiesai šī prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

44      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir prasījusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad ir jāpiespriež Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt Vācijas Federatīvās Republikas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Eiropas Kopienu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies Vācijas Federatīvajai Republikai.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.