Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-437/06

Securenta Göttinger Immobilienanlagen und Vermögensmanagement AG

pret

Finanzamt      Göttingen

(NiedersächsischesFinanzgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sestā PVN direktīva – Nodokļu maksātājs, kas vienlaikus veic saimniecisku darbību, kura ir apliekama ar nodokli vai atbrīvojama no tā, un darbību, kam nav saimnieciska rakstura – Tiesības uz iepriekš samaksāta PVN atskaitīšanu – Izdevumi, kas saistīti ar akciju un netipisko kapitāla daļu emisiju – Iepriekš samaksāta PVN sadalījums atbilstoši darbības ekonomiskajam raksturam – Atskaitāmās daļas aprēķināšana

Sprieduma kopsavilkums

1.        Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Priekšnodokļa atskaitīšana – Nodokļu maksātājs, kas vienlaikus veic saimniecisku darbību un darbību, kam nav saimnieciska rakstura

(Padomes Direktīvas 77/388 2. panta 1. punkts)

2.        Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Priekšnodokļa atskaitīšana – Nodokļu maksātājs, kas vienlaikus veic saimniecisku darbību un darbību, kam nav saimnieciska rakstura

(Padomes Direktīva 77/388)

1.        Ja nodokļu maksātājs vienlaikus veic ar nodokli apliekamu vai no tā atbrīvotu saimniecisko darbību un darbību, kam nav saimnieciska rakstura un kas neietilpst Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, piemērošanas jomā, pievienotās vērtības nodokli, kas ir samaksāts attiecībā uz izdevumiem, kuri saistīti ar akciju un netipisku pasīvo kapitāla daļu emisiju, var atskaitīt tikai tad, ja šie izdevumi ir saistīti ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību šīs direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē.

(sal. ar 31. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Metožu un kritēriju noteikšana iepriekš samaksāta pievienotās vērtības nodokļa summu sadalei starp saimniecisku darbību un darbību, kam nav saimnieciska rakstura, Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, nozīmē ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, kam, īstenojot šo brīvību, ir jāņem vērā šīs direktīvas mērķis un struktūra un šajā sakarā jāparedz aprēķināšanas veids, kas objektīvi atspoguļo to, kāda daļa no ieguldījumos iztērētajiem līdzekļiem faktiski ir izmantota katrai no šīm abām darbībām.

Dalībvalstīm ir tiesības attiecīgā gadījumā piemērot vai nu ieguldījumu formulu, vai darījuma formulu, vai arī citu piemērotu formulu, nepastāvot pienākumam izmantot tikai vienu no šīm metodēm.

(sal. ar 38. un 39. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2008. gada 13. martā (*)

Sestā PVN direktīva – Nodokļu maksātājs, kas vienlaikus veic saimniecisku darbību, kura ir apliekama ar nodokli vai atbrīvojama no tā, un darbību, kam nav saimnieciska rakstura – Tiesības uz iepriekš samaksāta PVN atskaitīšanu – Izdevumi, kas saistīti ar akciju un netipisko kapitāla daļu emisiju – Iepriekš samaksāta PVN sadalījums atbilstoši darbības ekonomiskajam raksturam – Atskaitāmās daļas aprēķināšana

Lieta C-437/06

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Niedersächsisches      Finanzgericht (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 5. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 24. oktobrī, tiesvedībā

Securenta Göttinger Immobilienanlagen und Vermögensmanagement AG

pret

Finanzamt      Göttingen.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), E. Juhāss [E. Juhász], J. Malenovskis [J. Malenovský] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        SecurentaGöttingerImmobilienanlagenundVermögensmanagement AG vārdā – R. Juvenāls [R. Jouvenal], Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

–        Portugāles valdības vārdā – L. Fernandišs [L. Fernandes] un R. Lairišs [R. Laires], pārstāvji,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Z. Braianstone-Krosa [Z. Bryanston-Cross], pārstāve, kurai palīdz P. Hariss [P. Harris], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 11. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 2. panta 1. punktu un 17. panta 5. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prāvu starp SecurentaGöttingerImmobilienanlagenundVermögensmanagement AG (turpmāk tekstā – “Securenta”) un FinanzamtGöttingen [Getingenas Finanšu pārvalde] (turpmāk tekstā – “Finanzamt”) par tiesību atskaitīt pievienotās vērtības nodokļa summas apmēru (turpmāk tekstā – “PVN”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Sestās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā:

1.     par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas;

[..].”

4        Sestās direktīvas 4. pantā ir iekļautas šādas definīcijas:

“1.   “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.     Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības. Ilglaicīga materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus arī uzskatāma par saimniecisku darbību. [Ķermenisku vai bezķermenisku lietu pastāvīga izmantošana, lai no tās gūtu ienākumus, arī ir uzskatāma par saimniecisku darbību].

[..]”

5        Sestās direktīvas 13. panta B daļā ir noteikts:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo tālāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu un ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

d)     šādus darījumus:

[..]

5.     darījumus, ieskaitot starpniecību, izņemot pārvaldi un uzraudzību, ar akcijām un daļām sabiedrībās vai apvienībās, bezseguma parādzīmēm un citiem vērtspapīriem [..];

[..].”

6        Sestās direktīvas 17. panta redakcija ir šāda:

“[..]

2.     Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

a)     pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kurus viņam jau piegādājis vai sniedzis vai vēl piegādās vai sniegs cits nodokļa maksātājs;

b)     pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams vai samaksāts par ievestām precēm;

c)     pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams atbilstīgi 5. panta 7. punkta a) apakšpunktam un 6. panta 3. punktam.

3.     Dalībvalstis piešķir katram nodokļa maksātājam arī 2. punktā minētās pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas vai atmaksājuma tiesības, ciktāl šīs preces un pakalpojumus izmanto šādiem mērķiem:

a)     darījumiem, kas attiecas uz 4. panta 2. punktā minētajām saimnieciskajām darbībām, kuras veiktas citā valstī un [par] kurām būtu tiesības uz nodokļu atskaitīšanu, ja tās notiktu [tiktu veiktas] šīs valsts teritorijā;

[..]

5.     Attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmanto gan darījumiem, par kuriem [..] [nodoklis] ir atskaitāms, gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms, atskaitāma ir tikai tā pievienotās vērtības nodokļa daļa, kas attiecināma uz pirmā veida darījumiem.

Šo daļu saskaņā ar 19. pantu nosaka visiem darījumiem, ko veic nodokļa maksātājs.

Dalībvalstis tomēr var:

a)     atļaut nodokļa maksātājam noteikt šādu daļu katrai savas uzņēmējdarbības nozarei ar noteikumu, ka katrai nozarei ir atsevišķa uzskaite;

b)     likt nodokļa maksātājam noteikt šādu daļu katrai savas uzņēmējdarbības nozarei un veikt atsevišķu uzskaiti katrai nozarei;

c)     atļaut vai likt nodokļa maksātājam veikt atskaitīšanu, pamatojoties uz visu preču un pakalpojumu vai to daļas izmantojumu;

d)     atļaut vai likt nodokļa maksātājam veikt atskaitīšanu saskaņā ar pirmajā apakšpunktā [daļā] noteiktajiem noteikumiem par visām tajā minētajām precēm un pakalpojumiem;

e)     noteikt, ka gadījumā, ja pievienotās vērtības nodoklis, kas nodokļa maksātajam nav atskaitāms, ir nenozīmīgs, to uzskata par nulli.

[..]”

7        Saskaņā ar Sestās direktīvas 19. pantu:

“1.   Daļu, kas atskaitāma atbilstīgi 17. panta 5. punkta pirmajai daļai, veido daļskaitlis:

–        par kura skaitītāju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez pievienotās vērtības nodokļa, kura attiecināma uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms atbilstīgi 17. panta 2. un 3. punktam,

–        par kura saucēju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez pievienotās vērtības nodokļa, kura attiecināma uz darījumiem, kas iekļauti skaitītājā, un uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms. [..]

Šo daļu nosaka ik gadu, fiksē procentos un noapaļo līdz ciparam, kas nepārsniedz nākamo vienību.

2.     Neatkarīgi no 1. punkta noteikumiem no atskaitāmās daļas aprēķiniem izslēdz apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz tādu ražošanas līdzekļu piegādēm, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām. Izslēdz arī apgrozījuma summas, kuras attiecināmas [..] uz gadījuma rakstura nekustamo īpašumu un finansiāliem darījumiem.

3.     Pagaidu daļa gadam ir tā, kura aprēķināta, pamatojoties uz iepriekšējā gada darījumiem. Ja nav šādu darījumu, uz ko atsaukties, vai ja to apjoms bijis nenozīmīgs, atskaitāmo daļu nodokļu iestāžu uzraudzībā provizoriski nosaka nodokļa maksātājs, balstoties uz savām prognozēm. Tomēr dalībvalstis var saglabāt savus pastāvošos noteikumus.

Atskaitījumu, kas veikts, balstoties uz šādu provizorisku daļu, pielāgo, kad nākamā gada laikā nosaka galīgo daļu.”

 Valsts tiesiskais regulējums

8        1993. gada likuma par apgrozījuma nodokli (Umsatzsteuergesetz1993, BGBl. 1993 I, 565. lpp.; turpmāk tekstā – “UStG”) 1. panta 1. punktā noteikts, ka PVN ir jāmaksā par darījumiem, ko valsts teritorijā par atlīdzību ir veicis uzņēmējs savas uzņēmējdarbības ietvaros.

9        Saskaņā ar UStG 4. panta 8. punkta e) un f) apakšpunktu no nodokļa ir atbrīvoti darījumi, to skaitā starpniecība, izņemot pārvaldi un uzraudzību, kas ir saistīti ar vērtspapīriem, kā arī darījumi un starpniecība, kura saistīta ar daļām sabiedrībās un citās personu apvienībās.

10      UStG 15. pantā ir paredzēts:

“1)   Nodokļu maksātājs var atskaitīt šādas priekšnodokļa summas:

1.     nodokli, kas [..] rēķinos norādīts atsevišķi attiecībā uz citu nodokļa maksātāju veiktajām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu tā uzņēmējdarbības veikšanai [..];

2.     apgrozījuma nodokli importam attiecībā uz precēm, kas ievestas valsts teritorijā tā uzņēmējdarbības veikšanai [..];

3.     nodokli, kas jāmaksā par Kopienā iegādātām precēm uzņēmējdarbības veikšanai.

[..]

2)     Netiek atskaitīts priekšnodoklis, kas samaksāts attiecībā uz preču piegādi, importu un iegādi Kopienā vai attiecībā uz citu pakalpojumu sniegšanu, kurus nodokļu maksātājs izmanto šādu darījumu veikšanai:

1.     no nodokļa atbrīvotiem darījumiem,

[..].

4)     Ja nodokļu maksātājs savai uzņēmējdarbībai izmanto preces, kas piegādātas, importētas vai iegādātas Kopienā, vai tam sniegto pakalpojumu tikai daļēji, lai veiktu darījumus, attiecībā uz kuriem nepastāv atskaitīšanas tiesības, nav iespējama tās priekšnodokļa daļas atskaitīšana, kura saimnieciskā ziņā attiecas uz minētajiem darījumiem. Nodokļu maksātājs neatskaitāmo summu var aprēķināt, veicot objektīvu novērtējumu.

[..]”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

11      1994. gadā, kas tiek aplūkots pamata prāvā, Securenta nodarbojās ar nekustamā īpašuma, vērtspapīru, kā arī kapitāla daļu un visu veidu ieguldījumu iegādi, pārvaldīšanu un izmantošanu. Darbojoties kā publiska sabiedrība, tā savai uzņēmējdarbībai nepieciešamo kapitālu piesaistīja, emitējot akcijas un netipiskas pasīvas kapitāla daļas. Šādā veidā, darbojoties kā publiska sabiedrība, Securenta piesaistīja lielu skaitu pasīvo partneru. Tādā veidā piesaistītās personas veica kapitāla ieguldījumus, ko Securenta izmantoja turpmākiem ieguldījumiem.

12      1994. gadā Securenta veica ar nodokli apliekamus darījumus, kuru summa sasniedza DEM 2 959 800. Kopējais Securenta apgrozījums bija DEM 6 480 006. Šajā summā bija iekļautas dividendes DEM 226 642 apmērā un no vērtspapīru tirdzniecības gūtie ienākumi DEM 1 389 930 apmērā, proti, pavisam DEM 1 616 572. No summām, kas atbilst iepriekš samaksātajam PVN, t.i., pavisam DEM 6 838 535, lielākā daļa, proti, DEM 6 161 679, neattiecās uz konkrētiem vēlāk veiktiem darījumiem.

13      Administratīvajā procesā, kas attiecās uz Securenta nodokļu saistību noteikšanu, tā apgalvoja, ka visas iepriekš samaksātās PVN summas, kas attiecās uz izdevumiem, kuri saistīti ar jauna kapitāla iegūšanu, bija atskaitāmas tāpēc, ka akciju emisija bija saistīta ar tās kapitāla nostiprināšanu un šis darījums veicināja tās uzņēmējdarbību kopumā.

14      Finanzamt atteicās atļaut atskaitīt, pirmkārt, PVN summas, kas iepriekš samaksātas saistībā ar izdevumiem, kuri attiecas uz netipisko pasīvo kapitāla daļu emisiju, t.i., DEM 4 171 424, kā arī, otrkārt, PVN summas, kas iepriekš samaksātas saistībā ar Securenta veiktajiem nomas darījumiem, t.i., DEM 676 856. Finanzamt līdz ar to aprēķināja, ka iepriekš samaksātā PVN summa, kas neattiecas tieši uz konkrētiem vēlāk veiktiem darījumiem, ir DEM 1 990 254. Pamatojoties uz to, Finanzamt, izmantojot formulu, noteica apmēram 45 % lielu daļu, kas iegūta, piemērojot kritēriju, kurš saistīts ar veikto ieguldījumu apmēru, kā rezultātā atskaitāmās iepriekš samaksātās PVN summas ir DEM 1 567 616 un par 1994. gadu atmaksājamās summas ir DEM 1 123 647.

15      Securenta šo lēmumu pārsūdzēja tiesā. Ar 2001. gada 18. oktobra spriedumu NiedersächsischesFinanzgericht [Lejassaksijas Finanšu tiesa] prasību noraidīja.

16      Securenta par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Bundesfinanzhof [Federālā Finanšu tiesa], kas ar 2004. gada 18. novembra spriedumu atcēla NiedersächsischesFinanzgericht spriedumu.

17      NiedersächsischesFinanzgericht, kam strīds ir jāizskata no jauna, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Ja nodokļu maksātājs vienlaicīgi veic uzņēmējdarbību un darbību, kas nav uzņēmējdarbība, vai tiesības atskaitīt iepriekš samaksāto [PVN] ir nosakāmas atkarībā no, pirmkārt, attiecības starp ar nodokļiem apliekamiem un apliktajiem darījumiem un, otrkārt, ar nodokļiem apliekamajiem un no nodokļa atbrīvotajiem darījumiem, vai arī šī nodokļa atskaitīšana ir pieļaujama tikai tad, ja ar akciju un netipisko pasīvo kapitāla daļu emisiju saistītie izdevumi ir attiecināmi uz saimniecisko darbību [Sestās] direktīvas [..] 2. panta 1. punkta nozīmē?

2)     Ja iepriekš [samaksātā PVN] atskaitīšana ir atļauta tikai tad, ja ar akciju un netipisko pasīvo kapitāla daļu emisiju saistītie izdevumi ir attiecināmi uz saimniecisko darbību, vai iepriekš samaksātā [PVN] summu sadalījums starp uzņēmējdarbību un darbību, kas nav uzņēmējdarbība, ir jāveic saskaņā ar “ieguldījumu formulu” vai arī ir iespējams izmantot “darījumu formulu”, pēc analoģijas piemērojot [Sestās] direktīvas [..] 17. panta 5. punktu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Tiesā iesniegtie apsvērumi

18      Securenta apgalvo, ka visas PVN summas, kas iepriekš samaksātas saistībā ar izdevumiem, kuri attiecas uz kapitāla piesaistīšanu, ir atskaitāmas, ņemot vērā, ka akciju emisija tiek izmantota, lai palielinātu sabiedrības finanšu resursus, kas sekmē tās saimniecisko darbību kopumā. Lai noteiktu atskaitīšanas tiesību apmēru, ir jānosaka attiecība starp, pirmkārt, ar nodokli apliekamiem un apliktiem darījumiem un, otrkārt, ar nodokli apliekamiem un no tā atbrīvotiem darījumiem.

19      Vācijas valdība uzskata, ka iepriekš samaksātā PVN atskaitīšana ir pieļaujama tikai tad, ja ar akciju un pasīvo kapitāla daļu emisiju saistītie izdevumi ir attiecināmi uz uzņēmējdarbību. Minētā valdība paskaidro, ka pamata prāvā daļa no šādā veidā iegūtā kapitāla tika izmantota jomās, kurās netika veikta nekāda uzņēmējdarbība, proti, finansiālas dalības īstenošanā. Līdz ar to iepriekš samaksātais PVN starp uzņēmējdarbību un darbību, kas nav uzņēmējdarbība, ir jāsadala, izmantojot ieguldījumu formulu.

20      Portugāles valdība norāda, ka iepriekš samaksātais PVN ir atskaitāms tikai par darījumiem, kas veikti saistībā ar uzņēmējdarbību, un ka ieguldījumu formula ir vispiemērotākā sadales metode.

21      Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka to vispārējo izdevumu daļa, kas segta iepriekš un kas saistīta ar darbību, kurai nav saimnieciska rakstura, netiek ņemta vērā aprēķinos, kas saistīti ar iepriekš samaksāta PVN atskaitīšanu. Attiecībā uz sadales metodi minētā valdība norāda, ka Sestās direktīvas noteikumi to nereglamentē un ka tā ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā.

22      Eiropas Kopienu Komisija norāda, ka uzņēmējdarbības nodokļu režīms ir atkarīgs no tā, vai ir piemērojams viens no faktoriem, kas dod tiesības uz atbrīvojumu no nodokļa. Kaut arī darījumi ar vērtspapīriem ir atbrīvoti no PVN, nekustamas mantas piegāde attiecīgā gadījumā var būt apliekama ar nodokļiem. Šajos apstākļos iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda dažādu Securenta veikto darbību raksturs. Šajā sakarā Komisija iesaka izmantot ieguldījumu formulu, kam jābūt pietiekami piemērotai, lai atspoguļotu faktisko saimniecisko situāciju.

 Tiesas atbilde

Par pirmo jautājumu

23      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādā veidā ir jānosaka tiesības atskaitīt iepriekš samaksātu PVN attiecībā uz nodokļu maksātāju, kas vienlaikus veic saimniecisku darbību un darbību, kurai nav saimnieciska rakstura.

24      Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka atskaitīšanas tiesības ir daļa no PVN reglamentējošā mehānisma, ka tās principā nevar ierobežot un ka tās ir attiecināmas uz visiem nodokļiem, kas uzlikti ar nodokli apliekamiem, iepriekš veiktiem darījumiem (skat. 1995. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-62/93 BP Soupergaz, Recueil, I-1883. lpp., 18. punkts, un 2000. gada 21. marta spriedumu apvienotajās lietās no C-110/98 līdz C-147/98 Gabalfrisa u.c., Recueil, I-1577. lpp., 43. punkts).

25      Ar Sesto direktīvu izveidotās atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar savu saimniecisko darbību. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķiem vai rezultātiem (skat. 1985. gada 14. februāra spriedumu lietā 268/83 Rompelman, Recueil, 655. lpp., 19. punkts; 1998. gada 15. janvāra spriedumu lietā C-37/95 GhentCoalTerminal, Recueil, I-1. lpp., 15. punkts, un 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-223/03 UniversityofHuddersfield, Krājums, I-1751. lpp., 47. punkts).

26      No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka Securenta veic trīs veidu darbības, proti, pirmkārt, darbību, kam nav saimnieciska rakstura un kas neietilpst Sestās direktīvas piemērošanas jomā, otrkārt, saimniecisku darbību, kura tādējādi ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, bet ir atbrīvota no PVN, un, treškārt, ar nodokli apliekamu saimniecisku darbību. Līdz ar to šajā kontekstā rodas jautājums, vai un attiecīgā gadījumā kādā mērā šādam nodokļu maksātājam ir tiesības atskaitīt PVN, kas iepriekš samaksāts saistībā ar izdevumiem, kuri nevar tikt attiecināti uz konkrētu vēlāk veiktu darbību.

27      Attiecībā uz izdevumiem, kas radušies saistībā ar akciju vai netipisko pasīvo kapitāla daļu emisiju, ir jānorāda, ka, lai rastos tiesības atskaitīt iepriekš samaksātu PVN, kurš ir saistīts ar minēto darījumu, izdevumiem, kas radušies šajā sakarā, ir jābūt daļai no tādu darījumu cenas, par kuriem nākotnē jāmaksā PVN, kas dod tiesības veikt atskaitījumu (skat. 2001. gada 22. februāra spriedumu lietā C-408/98 AbbeyNational, Recueil, I-1361. lpp., 28. punkts; 2001. gada 27. septembra spriedumu lietā C-16/00 CiboParticipations, Recueil, I-6663. lpp., 31. punkts, un 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C-435/05 Investrand, Krājums, I-1315. lpp., 23. punkts).

28      Šajos apstākļos PVN, kas iepriekš samaksāts attiecībā uz izdevumiem, kuri saistīti ar akciju un netipisku pasīvu kapitāla daļu emisiju, dod atskaitīšanas tiesības tikai tad, ja šādā veidā iegūtais kapitāls ir izmantots attiecīgās personas saimnieciskajai darbībai. Tiesa ir atzinusi, ka ar Sesto direktīvu izveidotais nodokļu atskaitīšanas režīms attiecas uz visām nodokļu maksātāja saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem, ja vien pašas šīs darbības principā ir apliekamas ar PVN (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Gabalfrisa u.c., 44. punkts; 2000. gada 8. jūnija spriedumu lietā C-98/98 MidlandBank, Recueil, I-4177. lpp., 19. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā AbbeyNational, 24. punkts).

29      Pamata lietā, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa, izdevumi, kas ir saistīti ar pakalpojumiem, kuri sniegti, emitējot akcijas un finanšu kapitāla daļas, bija attiecināmi ne tikai uz saimniecisko darbību, ko Securenta bija veikusi vēlāk un līdz ar to neietilpa tikai to darījumu cenā, kuri saistīti ar minēto darbību. Ja savukārt tā tas būtu, attiecīgajiem pakalpojumiem būtu tieša un tūlītēja saikne ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā AbbeyNational, 35. un 36. punkts, kā arī lietā CiboParticipations, 33. punkts). Tomēr no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka izmaksas, kas Securenta bija radušās saistībā ar finanšu darījumiem, kuri tiek aplūkoti pamata prāvā, vismaz daļēji bija paredzētas, lai veiktu darbību, kam nav saimnieciska rakstura.

30      PVN, kas iepriekš samaksāts saistībā ar izdevumiem, kuri radušies nodokļu maksātājam, nevar radīt atskaitīšanas tiesības, ja tas ir saistīts ar darbībām, kas, ņemot vērā to nesaimniecisko raksturu, neietilpst Sestās direktīvas piemērošanas jomā.

31      Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild tā, ka gadījumā, ja nodokļu maksātājs vienlaikus veic saimniecisku darbību, kas ir apliekama ar nodokļiem vai kas ir atbrīvota no tiem, un darbību, kurai nav saimnieciska rakstura un kura līdz ar to neietilpst Sestās direktīvas piemērošanas jomā, PVN, kas samaksāts attiecībā uz izdevumiem, kuri saistīti ar akciju un netipisko kapitāla daļu emisiju, var atskaitīt tikai tad, ja šie izdevumi ir saistīti ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību šīs direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē.

Par otro jautājumu

32      Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja iepriekš samaksāta PVN atskaitīšana ir pieļaujama tikai tad, ja nodokļu maksātājam radušies izdevumi var tikt attiecināti uz saimniecisku darbību, ir jāizvēlas ieguldījumu formula vai – gadījumā, ja pēc analoģijas piemēro Sestās direktīvas 17. panta 5. punktu, – darījuma formula, lai sadalītu PVN summas, kas samaksātas saistībā ar šiem izdevumiem.

33      Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānorāda, ka Sestās direktīvas normās nav noteikumu, kas attiecas uz metodēm vai kritērijiem, kuri dalībvalstīm ir jāpiemēro, ja tās pieņem normas, kas ļauj sadalīt iepriekš samaksātās PVN summas atkarībā no tā, vai atbilstošie izdevumi ir attiecināmi uz saimniecisku darbību vai darbību, kurai nav saimnieciska rakstura. Kā ir norādījusi Komisija, Sestās direktīvas 17. panta 5. punktā un 19. pantā iekļautie noteikumi attiecas uz PVN, kas iepriekš samaksāts saistībā ar izdevumiem, kuri attiecas tikai uz saimniecisko darbību, minētās darbības sadalot ar nodokli apliekamajās darbībās, kas dod atskaitīšanas tiesības, un tajās, kas ir atbrīvotas no nodokļa un kas nedod šādas tiesības.

34      Šajos apstākļos, lai nodokļu maksātāji varētu veikt nepieciešamos aprēķinus, dalībvalstīm šajā sakarā ir jānosaka atbilstošas metodes un kritēriji, ievērojot principus, kas ir kopējās PVN sistēmas pamatā.

35      Šajā sakarā Tiesa ir atzinusi, ka tad, ja Sestajā direktīvā nav norāžu, kas nepieciešamas šādiem skaitliskiem aprēķiniem, dalībvalstīm minētās pilnvaras ir jāīsteno, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi un struktūru (šajā sakarā skat. 2006. gada 14. septembra spriedumu lietā C-72/05 Wollny, Krājums, I-8297. lpp., 28. punkts).

36      Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 47. punktā, pasākumiem, kas dalībvalstīm ir jāpieņem šajā sakarā, ir jāatbilst nodokļu neitralitātes principam, uz kuru ir balstīta kopējā PVN sistēma.

37      Tādējādi dalībvalstīm sava rīcības brīvība ir jāīsteno tā, lai nodrošinātu, ka atskaitīšana tiek veikta tikai attiecībā uz to PVN daļu, kas ir proporcionāla summai, kura ir saistīta ar darījumiem, kas dod atskaitīšanas tiesības. Tādējādi tām jānodrošina, ka saimnieciskas darbības un darbības, kam nav saimnieciska rakstura, proporcijas aprēķins objektīvi atspoguļo to, kāda daļa no ieguldījumos iztērētajiem līdzekļiem faktiski ir izmantota katrai no šīm abām darbībām.

38      Jāpiebilst, ka, īstenojot minēto brīvību, dalībvalstīm ir tiesības attiecīgā gadījumā piemērot vai nu ieguldījumu formulu, vai darījuma formulu, vai arī citu piemērotu formulu, nepastāvot pienākumam izmantot tikai vienu no šīm metodēm.

39      Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild tā, ka metožu un kritēriju noteikšana iepriekš samaksāta PVN summu sadalei starp saimniecisku darbību un darbību, kam nav saimnieciska rakstura, Sestās direktīvas nozīmē ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, kam, īstenojot šo brīvību, ir jāņem vērā šīs direktīvas mērķis un struktūra un šajā sakarā jāparedz aprēķināšanas veids, kurš objektīvi atspoguļo to, kāda daļa no ieguldījumos iztērētajiem līdzekļiem faktiski ir izmantota katrai no šīm abām darbībām.

 Par tiesāšanās izdevumiem

40      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1)      ja nodokļu maksātājs vienlaikus veic ar nodokli apliekamu vai no tā atbrīvotu saimniecisko darbību un darbību, kam nav saimnieciska rakstura un kas neietilpst Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, piemērošanas jomā, pievienotās vērtības nodokli, kas ir samaksāts attiecībā uz izdevumiem, kuri saistīti ar akciju un netipisku pasīvo kapitāla daļu emisiju, var atskaitīt tikai tad, ja šie izdevumi ir saistīti ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību šīs direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē;

2)      metožu un kritēriju noteikšana iepriekš samaksāta pievienotās vērtības nodokļa summu sadalei starp saimniecisku darbību un darbību, kam nav saimnieciska rakstura, Sestās direktīvas 77/388 nozīmē ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, kam, īstenojot šo brīvību, ir jāņem vērā šīs direktīvas mērķis un struktūra un šajā sakarā jāparedz aprēķināšanas veids, kas objektīvi atspoguļo to, kāda daļa no ieguldījumos iztērētajiem līdzekļiem faktiski ir izmantota katrai no šīm abām darbībām.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.