Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK]
SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 31. martā (1)

Lieta C-269/07

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 12., 18. un 39. panta un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. panta pārkāpumu – Valsts tiesiskais regulējums par finanšu stimuliem pensijas uzkrājumam





I –    Ievads

1.        Šī tiesvedība, kas uzsākta saskaņā ar EKL 226. pantu, ir par atsevišķiem aspektiem Vācijas Federatīvās Republikas ienākumu nodokļa tiesiskajā regulējumā, kas tika pieņemti, lai veicinātu privāto pensiju, parasti sauktas par Riester pensijām jeb Riesterrente (2), izveidošanu. Vācijas Federatīvās Republikas lēmumu veicināt šo brīvprātīgo pensiju izveidošanu, sniedzot finanšu stimulus, pamatoja demogrāfiskās izmaiņas un palielinātais spiediens uz valsts sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmu. Riester pensijas tādējādi ir paredzētas, lai papildinātu valsts sociālā nodrošinājuma pensijas.

2.        Savā prasības pieteikumā Komisija apstrīd trīs Riester pensijas tiesiskā regulējuma aspektus, kas ir 79.–99. pantam Einkommensteuergesetz (Likums par ienākumu nodokli) (“EStG”) (3). Komisija tādējādi lūdz Tiesu “konstatēt, ka, pieņemot un atstājot spēkā Einkommensteuergesetz 79.–99. pantu normas par otro pensiju līmeni tiktāl, ciktāl šīs normas:

a)      pārrobežu darba ņēmējiem (un viņa laulātajiem) liedz tiesības uz papildpensiju, ja vien tiem nav pienākuma maksāt nodokli pilnā apmērā;

b)      nepieļauj, ka uzkrātais kapitāls tiek izmantots paša dzīvošanai paredzētajam dzīvoklim paša mājā, ja šī dzīvokļa nav Vācijā;

c)      beidzoties pienākumam maksāt nodokli pilnā apmērā, prasa atmaksāt finansiālo atbalstu,

Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus EKL 39. pantā, Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (4) 7. pantā, EKL 12. un 18. pantā paredzētos pienākumus”

3.        Turklāt Komisija lūdza noteikt, ka Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

4.        Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Komisijas prasība ir jānoraida un ka Komisijai jāpiespriež segt tiesāšanās izdevumus.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

5.        Regulas Nr. 1612/68 7. pants ir šāds:

“1.      Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts pilsonis, citā dalībvalstī pilsonības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

2.      Šāds darba ņēmējs bauda tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmēji.”

B –    Valsts tiesiskais regulējums

6.        EStG 1. pantā noteikts, ka:

“1.      Fiziskas personas, kuru dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta ir Vācijā, ir pilnībā apliekamas ar ienākuma nodokli. [..]

2.      [..]

3.      Pēc to lūguma fiziskas personas bez dzīvesvietas un bez pastāvīgās uzturēšanās vietas Vācijā var būt pilnībā apliekamas ar ienākuma nodokli tiktāl, ciktāl tās saņem ienākumus valstī [..]. Šī iespēja ir piemērojama tikai tad, ja to ienākumi kalendārā gada laikā vismaz 90 % apmērā ir apliekami ar Vācijas ienākuma nodokli vai ja to ienākumi, kas nav apliekami ar Vācijas ienākuma nodokli, kalendārā gada laikā nepārsniedz EUR 6136 [..].”

7.        EStG 10.a panta 1. punktā ir noteikts, ka personas, kuras ir apdrošinātas saskaņā ar valsts sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmu, var ik gadu kā īpašos izdevumus līdz zināmai robežvērtībai atskaitīt iemaksas savā pensijas uzkrājumā kopā ar pensijas uzkrājuma bonusu, kas piešķirts saskaņā ar 79. un turpmākiem pantiem. EStG 10.a panta 1. punktā arī noteikts, ka papildus personām, kuras ir apdrošinātas saskaņā ar valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, citas personu kategorijas var tikt uzskatītas par personām, kuras ir apdrošinātas saskaņā ar šo sistēmu. 10.a punkta 2. punkts nosaka saistību starp pensijas uzkrājuma iemaksu atskaitījumu un pensijas uzkrājuma bonusu un nosaka, ka ir jāpiemēro nodokļu maksātājam visizdevīgākais režīms.

8.        EStG 79. pantā ar nosaukumu “Nodokļu atvieglojumu saņēmēji” noteikts, ka:

“Nodokļu maksātāji, kam ir neierobežots pienākums maksāt ienākuma nodokli un kas saņem nodokļu atvieglojumus saskaņā ar 10. punkta a) apakšpunkta 1. daļu, ir tiesības uz pensijas uzkrājuma bonusu (bonuss). To laulāto pāru gadījumā, kas ir izpildījuši 26. panta 1. punktā noteiktos nosacījumus, ja tikai viens no laulātajiem saņem atvieglojumu saskaņā ar pirmo ievilkumu, arī otrs laulātais var saņemt bonusu, ja pensijas uzkrājuma līgums ir uz viņu vārda.”

9.        EStG 26. pants prasa, ka principā arī uz priekšrocību saņēmēja laulāto ir jāattiecina neierobežotais personisko ienākumu nodoklis Vācijas Federatīvajā Republikā.

10.      EStG 83. pantā ar nosaukumu “Pensijas uzkrājuma bonuss” paredzēts, ka:

“Bonuss, ko veido pamatpiešķīrums (84. pants) un piemaksa par bērniem (85. pants), tiek piešķirts atbilstoši iemaksām pensijas uzkrājumā.”

11.      EStG 92.a pants būtībā paredz, ka pensijas uzkrājuma bonusa saņēmējs var izmantot vismaz EUR 10 000 no uzkrātā kapitāla, kas izveidots saskaņā ar pensijas uzkrājuma līgumu, mājokļa iegādei vai būvniecībai Vācijas Federatīvajā Republikā izmantošanai personiskiem mērķiem. Maksimālā summa, ko var izmantot, ir EUR 50 000.

12.      EStG 93. pants ar nosaukumu “Nepareiza izmantošana” nosaka, ka pensijas uzkrājumā uzkrātā kapitāla nepareizas izmantošanas gadījumā saņēmējam ir jāatmaksā saņemtais pensijas uzkrājuma bonuss kopā ar summām, kuras atskaitītas kā īpašie izdevumi saskaņā ar EStG 10.a pantu. EStG 94. pants nosaka piemērojamo procedūru nepareizas izmantošanas gadījumā.

13.      EStG 95. panta 1. punkts būtībā nosaka, ka EStG 93. un 94. pants ir piemērojams mutatis mutandis, ja saņēmēja domicila vai parastās dzīvesvietas vairs nav Vācijā un līdz ar to viņam vairs nav jāmaksā nodokļi pilnā apmērā vai ja ir iesniegts lūgums saskaņā ar EStG 1. panta 3. punktu. EStG 95. panta 2. punkts nosaka, ka pēc saņēmēja lūguma attiecīgās summas atmaksa var tikt atlikta uz [pensijas] izmaksas posma sākumu. Maksājums tiek atlikts, ja vismaz 15 % no maksājumiem saskaņā ar pensijas uzkrājuma līgumu tiek izmantoti atmaksai.

III – Pirmstiesas procedūra

14.      Ar 2003. gada 16. decembra brīdinājuma vēstuli Komisija informēja Vācijas Federatīvo Republiku par savām šaubām par tiesiskā regulējuma par Riester pensijām trīs aspektu saderīgumu ar Kopienu tiesībām. Vācijas Federatīvā Republika atbildēja uz šo brīdinājuma vēstuli ar 2004. gada 19. februāra vēstuli, norādot, ka tā neuzskata, ka ar attiecīgo tiesisko regulējumu tikušas pārkāptas Kopienu tiesības.

15.      Komisija 2005. gada 19. decembrī nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai argumentēto atzinumu, kurā tā atkārtoja savu brīdinājuma vēstulē pausto nostāju un aicināja šo dalībvalsti veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību prasībām divu mēnešu laikā, skaitot no tā saņemšanas brīža. Nebūdama apmierināta ar Vācijas iestāžu sniegto atbildi uz minēto argumentēto atzinumu, Komisija nolēma celt šo prasību, kas Tiesas kancelejā tika iesniegta 2007. gada 6. jūnijā.

IV – Prasība

A –    Pirmais iebildums

1)      Lietas dalībnieku argumenti

16.      Komisija uzskata, ka prasība saskaņā ar EStG 79. pantu par to, ka persona maksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, lai saņemtu labumu no pensijas uzkrājuma bonusa, ir slēpta diskriminācija pilsonības dēļ un tādējādi ir pretrunā EKL 39. panta 2. punktam un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam. Komisija uzsver bonusa ieviešanas priekšvēsturi un faktu, ka tas tika ieviests, lai subsidētu maksājumus pensijas uzkrājumā un tādējādi palīdzētu fiziskām personām izveidot papildu pensiju valsts sociālā nodrošinājuma pensijas papildināšanai.

17.      Būtībā Komisija uzskata, ka pensijas uzkrājuma bonuss ir “sociālā priekšrocība” saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā. Attiecīgais pensijas uzkrājuma bonuss, kā uzskata Komisija, tiek “parasti” piešķirts fiziskām personām sakarā ar objektīvu darba ņēmēja statusu. Lai sagatavotos pensijai, pasākumu veikšana ir darba dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tieši profesionāla darbība sniedz ekonomisko pamatu, veicot sagatavošanos. Komisija tādējādi uzskata, ka pensijas uzkrājuma bonusa mērķis ir tostarp ekonomiskā pamata papildināšana.

18.      Komisija uzskata, ka Vācijas Federatīvā Republika nav apstrīdējusi, ka galvenokārt fiziskas personas, kuras ir noslēgušas darba līgumu, saņem valsts sociālā nodrošinājuma pensiju un ka tās tādējādi ir galvenās pensijas uzkrājuma bonusa saņēmējas. Fakts, ka ir vēl citi bonusa saņēmēji, tikai pierāda, ka iecerētais sociālais mērķis attiecībā uz darba ņēmējiem ir attiecināts uz citiem, kuri ir līdzīgā situācijā attiecībā uz valsts sociālā nodrošinājuma pensijas režīmu. Komisija apgalvo, ka atsevišķā EStG sadaļā no noteikumiem par iespēju atskaitīt kā īpašus izdevumus iemaksas pensijas uzkrājumā līdz zināmai robežvērtībai esošais bonuss ir minimālais atbalsts, kas nepalielinās attiecībā pret ienākumiem un tika pieņemts, lai aizsargātu tās fiziskās personas, kuras īpaši skar valsts sociālā nodrošinājuma pensiju režīma reforma, proti, personas ar nelieliem ienākumiem vai ar lielām ģimenēm. Šī neviengabalainā struktūra nodrošina, ka laulātajiem, kuri nestrādā, ir autonomas tiesības uz pensijas uzkrājuma bonusu saskaņā ar EStG 79. panta 2. punktu.

19.      Komisija uzskata, ka saskaņā ar judikatūru šajā jautājumā katrā ziņā sociālās priekšrocības jēdziens attiecas uz priekšrocībām, kas piešķirtas sakarā ar saņēmēja dzīvesvietu valsts teritorijā. Šī judikatūra ir piemērojama šajā tiesvedībā. Turklāt fakts, ka bonusa piešķiršana ir pakārtota nosacījumam, ka saņēmējs noslēdz pensijas uzkrājuma līgumu, neietver to, ka priekšrocība nav saistīta ar to objektīvo darba ņēmēja vai iedzīvotāja statusu. Sociālajām priekšrocībām bieži piemēro nosacījumus, kas atspoguļo to sociālo mērķi. Šī pieeja arī atbilst Regulas Nr. 1612/68 7. panta mērķim, kas ir atvieglot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā. Darba ņēmēji no citām dalībvalstīm parasti ir tādā pašā stāvoklī kā darba ņēmēji Vācijas pilsoņi attiecībā uz noteikumiem par gatavošanos pensijai un tos vienādi skar samazinājums Vācijas sociālā nodrošinājuma režīma, kurā tie veic iemaksas, līmenī. Šajā sakarā ir jānorāda, ka 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (5), nosaka, ka no sociālā nodrošinājuma perspektīvas uz darba ņēmēju, kas ir nodarbināts kādā no dalībvalstīm, attiecas šīs valsts tiesību akti, pat ja viņš dzīvo citā dalībvalstī. Šīs normas attiecas uz tā pārrobežu darba ņēmēja gadījumu, kuram piemēro sociālā nodrošinājuma maksājumu nodarbinātības dalībvalstī, ar nosacījumu, ka viņš nav nodarbināts savā dzīvesvietas dalībvalstī. Kā uzskata Komisija, EStG 79. pants tomēr nošķir darba ņēmējus, kuri dzīvo Vācijā, un pārrobežu darba ņēmējus, pakārtojot bonusa piešķiršanu nosacījumam, ka saņēmējam jāmaksā nodokļi pilnā apmērā Vācijā. Atbilstoši EStG 1. panta noteikumiem šis nosacījums ir sinonīms prasībai par dzīvesvietu Vācijā un tādējādi izslēdz pārrobežu darba ņēmējus. Ņemot vērā, ka lielākā daļa personu, kas nav iedzīvotāji, ir nepilsoņi, šis nosacījums tādējādi ir slēpta diskriminācija pilsonības dēļ. Komisija arī norāda, ka attiecīgie darba ņēmēji no Francijas Republikas un Austrijas Republikas nevar izvēlēties būt nodokļu maksātāji Vācijā saskaņā ar EStG 1. panta 3. punktu nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu starp šīm dalībvalstīm un Vācijas Federatīvo Republiku dēļ.

20.      Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojumu par pensijas uzkrājuma brīvprātīgo raksturu Komisija norāda, ka priekšrocības klasificēšana par “sociālo priekšrocību” nav atkarīga no tā, vai pastāv sociālā nodrošinājuma maksājumiem raksturīgie faktori, konkrētāk, to obligātums, kura sociālo priekšrocību kontekstā parasti nav. Brīvprātīgā sistēma tomēr var papildināt obligātā nodrošinājuma sistēmu kā šajā lietā, kad pensijas uzkrājuma bonusa mērķis ir izveidot pensiju, kura papildina valsts sociālā nodrošinājuma pensiju.

21.      Komisija uzskata, ka pretēji Vācijas Federatīvās Republikas nostājai pensijas uzkrājuma bonuss nav nodokļu priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. Šajā sakarā ir jānorāda, ka bonuss drīzāk ietekmē nevis valsts budžeta ienākumu daļu, bet gan izdevumu daļu. Komisija uzskata, ka katrā ziņā nav būtiski, vai bonusu klasificē kā “sociālo” vai “nodokļu” priekšrocību, jo Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts paredz, ka nodokļu priekšrocības ir jāpiešķir arī pārrobežu darbiniekiem.

22.      Komisija uzskata, ka saskaņā ar Schumacker (6) lietu pārrobežu darba ņēmēji būtu drīzāk jāpielīdzina, nevis jānošķir no darba ņēmējiem iedzīvotājiem, ņemot vērā, ka attiecīgie pārrobežu darba ņēmēji šajā tiesvedībā ir uzņemti Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmā un tādējādi ir tādā pašā stāvoklī kā Vācijā dzīvojošie darba ņēmēji attiecībā uz to nākotnes pensijas tiesībām. Turklāt Komisija norāda, ka attiecīgie pārrobežu darba ņēmēji galvenokārt visus savus ienākumus gūst Vācijā. Papildus Komisija norāda, ka Vācijas Federatīvā Republika neapstrīd faktu, ka pensijas uzkrājuma bonuss ir valsts sociālā nodrošinājuma pensiju reformas neatņemama sastāvdaļa.

23.      Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas argumentiem par nodokļu saskaņotību (7) Komisija norāda, ka šie argumenti šajā tiesvedībā nav būtiski. Fakts, ka dalībvalsts maksā pensiju citas dalībvalsts iedzīvotājiem un ka pensiju var aplikt ar nodokli tikai dzīvesvietas dalībvalsts, rodas no aplikšanas ar nodokļiem kompetences sadales, par ko ir vienojušās abas valstis saskaņā ar līgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu. Tādējādi līgums starp dalībvalstīm nodrošina nodokļu saskaņotību. Turklāt, ja dalībvalstis ir noslēgušas līgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu attiecībā uz pensiju aplikšanu ar nodokli, no Wielockx (8) lietas ir skaidrs, ka “nodokļu saskaņotība nav jānosaka attiecībā pret un vienu un to pašu personu ar ciešu saikni starp iemaksu atskaitījumu un pensiju aplikšanu ar nodokli, bet gan tā tiek pārcelta citā līmenī – līgumslēdzējās valstīs piemērojamo normu savstarpīguma līmenī” (9).

24.      Komisija uzskata, ka saskaņā ar EStG 85. pantu pensijas uzkrājuma bonusa summa ir atkarīga no attiecīgās personas apgādājamo bērnu skaita. Komisija uzskata, ka ar prasību, ka šī persona maksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, lai saņemtu attiecīgo priekšrocību, tiekot pārkāpts EKL 39. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts. Turklāt EStG 79. panta 2. punkts nodrošina atvasinātas tiesības bonusa saņēmēju laulātajiem, ar nosacījumu, ka arī laulātais maksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā. Komisija uzskata, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru šajā jautājumā (10) ar prasību, ka darba ņēmēja laulātais arī maksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, tiek pārkāpts arīdzan EKL 39. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts.

25.      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka prasība maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā saskaņā ar EStG 79. panta 1. punktu nav Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta vai EKL 39. panta 2. punkta pārkāpums.

26.      Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka EStG sniedz divus līdzekļus, kas sniedz nodokļu stimulus papildu pensijas izveidošanai, proti, iespēju atskaitīt īpašās izmaksas saskaņā ar EStG 10.a panta 1. punktu un tiesības uz pensijas uzkrājuma bonusu saskaņā ar EStG 79. un turpmākiem pantiem. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam attiecīgais bonuss nav sociālā priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, bet gan nodokļu priekšrocība.

27.      Vācijas Federatīvā Republika arī apgalvo, ka pensijas uzkrājuma bonusa piešķiršana nav saistīta ar saņēmēja objektīvo darba ņēmēja vai iedzīvotāja statusu.

28.      Tādējādi Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka saskaņā ar EStG 10.a panta 1. punktu, uz ko ir atsauce EStG 79. pantā, tiesības uz pensijas uzkrājuma bonusu nav atkarīgas no tā, vai saņēmējs ir darba ņēmējs saskaņā ar Kopienu tiesībām, jo tas tiek piešķirts arī personām, kuras nav algoti darba ņēmēji. Turklāt ievērojamai darba ņēmēju grupai tiek prasīts pievienoties to profesijai (piemēram, ārsti un zobārsti) raksturīgām darba apdrošināšanas sistēmām un viņi nevar atskaitīt iemaksas pensijas uzkrājumā kā īpašos izdevumus saskaņā ar EStG 10.a punkta 1. punktu un tā rezultātā bonusu nesaņem. Turklāt bonusa piešķiršana nav atkarīga no ierastās dzīvesvietas Vācijā. Prasības saskaņā ar EStG 10.a punktu un EStG 79. pantu par apdrošināšanu saskaņā ar valsts sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmu un nodokļu maksātāja statusu Vācijā nav saistītas ar prasību par domicilu. Šajā sakarā prasība par apdrošināšanu saskaņā ar valsts sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmu saskaņā ar EStG 10.a pantu ir saistīta ar nodarbinātības vietu un nevis ar dzīvesvietu, kā tas ir redzams no Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkta. Attiecībā uz prasību par nodokļu maksāšanu pilnā apmērā Vācijā tā nav saistīta ar dzīvesvietu Vācijā, jo pārrobežu darba ņēmēji var izvēlēties saskaņā ar EStG 1. panta 3. punktu maksā nodokļus Vācijā. Turklāt, lai saņemtu bonusu, personai ir – atšķirībā no obligātajām iemaksām valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā – brīvprātīgi jānoslēdz pensijas uzkrājuma līgums ar privātu apdrošinātāju un jāveic prasītie maksājumi. Šī prasība nav saistīta ar saņēmēja objektīvo darba ņēmēja vai iedzīvotāja statusu. Turklāt pretēji Komisijas apgalvojumiem likumdevēja iecerētais mērķis, īstenojot attiecīgo pasākumu, nevar noteikt tā juridisko klasifikāciju. Lai sniegtu stimulus papildu privāto pensiju izveidošanai, Vācijas likumdevējs izvēlējās nodokļu tiesībās balstītu risinājumu, kaut arī to vadīja sociāli apsvērumi.

29.      Kā uzskata Vācijas Federatīvā Republika, attiecīgais bonuss ir nodokļu priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. EStG 79. un nākamie panti nosaka, ka, lai saņemtu attiecīgo bonusu, personai ir jāvar atskaitīt īpašos izdevumus saskaņā ar EStG 10.a panta 1. punktu. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka EStG 10.a panta 1. punkts ir galvenais noteikums nodokļu stimulā papildu pensijas izveidošanai. Tas ir redzams no šī noteikuma oficiālā nosaukuma (“papildu pensijas uzkrājums”), un ir fakts, ka EStG 10.a panta 1. punkts, uz kuru ir atsauce EStG 79. pantā, attiecībā uz tiesībām uz bonusu definē personu grupu, kurām ir tiesības uz minētajiem nodokļu stimuliem. Turklāt EStG 10.a pants sniedz tā saukto “vislabvēlīgāko režīmu”, kas nosaka, vai nodokļu maksātājam var būt tiesības uz nodokļa atskaitījumu attiecībā uz iemaksām pensijas uzkrājumā, pārsniedzot pensijas uzkrājuma bonusa summu. Vācijas Federatīvā Republika uzsver to ciešo saikni starp īpašo izmaksu atskaitīšanu un pensijas uzkrājuma bonusu, kas ir acīmredzama ne tikai no norādes pašā tiesiskajā regulējumā, bet arī no fakta, ka bonuss ir nodokļu samazinājuma avanss, kas izriet no īpašo izdevumu atskaitīšanas saskaņā ar EStG 10.a panta 1. punkta. Tādējādi pensijas uzkrājuma bonuss ļauj saņēmējam pirms nodokļu deklarācijas iesniegšanas saņemt daļu no nodokļa samazinājuma, uz ko tam ir tiesības maksājumu pensijas uzkrājumā rezultātā. Turklāt pensijas uzkrājuma bonuss ietekmē valsts budžeta ieņēmumu daļu, tā kā iemaksas pensijas uzkrājumā ir atbrīvotas no nodokļa, nodokļu ieņēmumi ir samazināti.

30.      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka līdzīgas situācijas netiek aplūkotas atšķirīgi šajā lietā. Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka diskriminācija rodas dažādu noteikumu piemērošanā salīdzināmās situācijās vai tā paša noteikuma piemērošanā atšķirīgās situācijās (11). Turklāt Meindl lietā Tiesa noteica, ka “tiešo nodokļu jomā rezidentu un nerezidentu stāvoklis valstī faktiski nav salīdzināms, jo ienākumi, ko nerezidents gūst vienas valsts teritorijā, vairumā gadījumu ir tikai daļa no kopējiem ienākumiem, kas koncentrēti viņa dzīvesvietā, un personiskā nerezidenta nodokļu maksāšanas kapacitāte, ievērojot viņa kopējos ienākumus, kā arī personiskās attiecības un ģimenes stāvokli, visvieglāk ir novērtējama tajā vietā, kur atrodas viņa personisko un mantisko interešu centrs, kas parasti atbilst attiecīgās personas parastajai dzīvesvietai” (12).

31.      Vācijas Federatīvā Republika tādējādi uzskata, ka saskaņā ar Schumacker lietu (13) principā tieši dzīvesvietas valstij un nevis nodarbinātības valstij ir jāņem vērā darba ņēmēja, kas nav tās iedzīvotājs, personiskā situācija. Šajā sakarā saskaņā ar Frans Gschwind lietu (14), ja pārrobežu darba ņēmējs saņem Vācijā vairāk nekā 90 % no saviem ienākumiem, viņš var vēlēties maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā un tādējādi atskaitīt īpašos izdevumus saskaņā ar EStG 10.a panta 1. punktu un saņemt bonusu saskaņā ar EStG 79. un nākamajiem pantiem. Turklāt, ja saskaņā ar nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu, ko Vācijas Federatīvā Republika noslēgusi ar Francijas Republiku un Austrijas Republiku, pārrobežu darba ņēmēji maksā nodokļus savas dzīvesvietas valstī, tieši šai valstij ir jāņem vērā šo darba ņēmēju personiskā situācija un tā ir kompetenta piešķirt nodokļu priekšrocības. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka, ja nav tiesību aplikt ar nodokli, netiek prasīts piešķirt nodokļu priekšrocību, kuras mērķis ir izveidot papildu pensiju neatkarīgi no tā, vai tādas pašas priekšrocības tiek piešķirtas Francijā un Austrijā. Katrā ziņā Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka gan Francija, gan Austrija sniedz finansiālus stimulus šādu papildu uzkrājumu pensiju izveidošanai.

32.      Vācijas Federatīvā Republika arī uzskata, ka nav aizliegtās diskriminācijas, pat ja ņem vērā Tiesas noteikto kritēriju attiecībā uz sociālo priekšrocību piešķiršanu. Tiesa lietā Wendy Geven nosprieda, ka sociālā priekšrocība varētu tikt piešķirta personām, kurām ir pietiekami tuva saikne ar Vācijas sabiedrību, piešķirot šo pabalstu ne tikai personām, kuras dzīvo Vācijā (15). Vācijas likumdevējs tādējādi paredzēja sniegt stimulus izveidot papildu pensijas uzkrājumu tām personām, kurām ir pietiekama saikne ar Vācijas sabiedrību, stingri neprasot, ka šie stimuli ir pakārtoti prasībai par dzīvesvietu valsts teritorijā. To, ka šādas prasības nav, var redzēt no EStG 1. panta 3. punkta noteikumiem, kas ļauj pārrobežu darba ņēmējam izvēlēties maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā un tādējādi gūt labumu no bonusa. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka tiem pārrobežu darba ņēmējiem, kuru situāciju regulē nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgums, nav pietiekamu saikņu ar šo dalībvalsti un juridiskā ziņā viņi tādējādi ir būtiski saistīti ar savu dzīvesvietas valsti.

33.      Attiecībā uz laulātajiem piešķirto bonusu (16) Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka EStG 79. panta 2. punkts nepārkāpj EKL 39. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, jo laulātais, kurš nedzīvo Vācijā, var saņemt attiecīgo bonusu, kas ir rezervēts tiem, kas maksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, ja abi laulātie izvēlas maksāt nodokļus pilnā apmērā šajā dalībvalstī un ja 90 % no laulāto kopējiem ienākumiem tiek aplikti ar nodokli Vācijā un viņu ar nodokli apliktie ienākumi ārvalstīs nepārsniedz EUR 12 272.

34.      Vācijas Federatīvā Republika apgalvo arī pakārtoti, ka, ja Tiesa uzskata, ka ir netieša diskriminācija, šī diskriminācija ir pamatota ar nodokļu saskaņotību. Saskaņā ar EStG 79. pantu piešķirtais bonuss un iespēja atskaitīt īpašos izdevumus saskaņā ar EStG 10.a panta 1. punktu atbilst nodokļa samazinājumam vai priekšrocībai attiecībā par veiktajām iemaksām pensijas uzkrājumā. Šo priekšrocību līdzsvaro iespēja Vācijas Federatīvajai Republikai vēlāk aplikt ar nodokli visus maksājumus no pensijas uzkrājuma līgumiem saskaņā ar EStG 22. panta 5. punktu.

2)      Vērtējums

35.      Ar šo prasības pieteikumu Komisija uzskata, ka EStG 79. pants pārkāpj EKL 39. pantu un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, jo liek pārrobežu darba ņēmējiem un viņu laulātajiem maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā, lai gūtu labumu no šajā valsts tiesību noteikumā noteikta pensijas uzkrājuma bonusa.

36.      Lietas dalībnieku prasījumi attiecībā uz šo prasību vispirms centrējas ap to, vai pensijas uzkrājuma bonuss būtu jāklasificē kā sociālā vai nodokļu priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu un, otrkārt, vai pārrobežu darba ņēmēju, kas nemaksā nodokļus pilnā apmērā tikai Vācijā, izslēgšana no šī bonusa saņemšanas ir šo darba ņēmēju netieša diskriminācija pilsonības dēļ, lietas dalībniekiem esot vienisprātis, ka Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts tiešām ir piemērojams attiecīgajam bonusam.

37.      Vispirms es pārbaudīšu, vai šo pensijas uzkrājuma bonusu būtu jāklasificē kā sociālo vai nodokļu priekšrocību saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, pēc tam pārbaudot, vai ar EStG 79. pantu uzliktā prasība par nodokļu maksāšanu pilnā apmērā Vācijā, lai saņemtu bonusu, pēc savas būtības vai kā citādi ir diskriminējoša.

38.      Šajā sakarā ir jānorāda, ka Komisija 2008. gada 17. decembra tiesas sēdē apstiprināja, ka šis pārmetums attiecas tikai uz pārrobežu darba ņēmējiem, kas ir nodokļu maksātāji savā dzīvesvietas dalībvalstī. Komisija minētajā tiesas sēdē norādīja, ka “pirmais iebildums ierobežots tikai ar gadījumiem, kad šīs tiesības aplikt ar nodokli ir piešķirtas tikai kaimiņos esošai dzīvesvietas valstij”. Komisija tomēr uzsvēra, ka šis iebildums nav tikai par pārrobežu darba ņēmējiem no Francijas Republikas un Austrijas Republikas, kuri nevar izvēlēties maksāt nodokļus Vācijā saskaņā ar EStG 1. panta 3. punktu. Turklāt šajā tiesvedībā Komisija cenšas panākt atzinumu par diskrimināciju tikai attiecībā uz pensijas uzkrājuma bonusu un nevis iespēju atskaitīt atsevišķas iemaksas pensijas uzkrājumā saskaņā ar EStG 10.a panta 1. punktu.

39.      Kā man ir zināms, Tiesa nav spriedusi par starpību vai ko citu starp Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā noteiktajām priekšrocībām. Tiesa tomēr ir nospriedusi, ka “sociāl[ā] priekšrocīb[a]” ir jāsaprot kā “visas priekšrocības, ko neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav saistīti ar darba līgumu, piešķir darba ņēmējiem, kas ir attiecīgās valsts pilsoņi, galvenokārt viņu objektīvā darba ņēmēju statusa dēļ vai, pamatojoties vienīgi uz faktu, ka viņi dzīvo valsts teritorijā, un kuru attiecināšana uz darba ņēmējiem, kas ir citas dalībvalsts pilsoņi, tādējādi varētu veicināt šo darba ņēmēju pārvietošanos Eiropas Kopienā” (17). Turklāt Tiesa ir noteikusi, ka atsauci uz “sociālām priekšrocībām” šajā noteikumā nevar interpretēt šauri (18).

40.      Lai noskaidrotu, vai pensijas uzkrājuma bonuss ir sociālā vai nodokļu priekšrocība, ir jāpārbauda tā mērķis un nosacījumus, ar kādiem tas tiek piešķirts, un nevis tikai tā klasifikācija valsts tiesībās. Fakts, ka noteikumi par pensijas uzkrājuma bonusa piešķiršanu ir Vācijas ienākumu nodokļa likumā, nav izšķirošais, manuprāt, nosakot tā juridisko būtību vai klasifikāciju un līdz ar to vai tas būtu jāklasificē kā sociālā vai nodokļu priekšrocība Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta mērķiem.

41.      No Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem ir skaidrs, ka Vācijas Federatīvā Republika bija iecerējusi veicināt Riester pensiju izveidošanu, izmantojot pensijas uzkrājuma bonusu un iespēju kā īpašus izdevumus no ar nodokli apliekamajiem ienākumiem atskaitīt iemaksas pensijas uzkrājumā. Turklāt ir vispārzināms, ka Riester pensiju sistēmas izveidošanu motivēja demogrāfiskās izmaiņas Vācijā un vajadzība reformēt valsts sociālā nodrošinājuma pensijas sistēmu. Riester pensijas sistēma tādējādi ir paredzēta, lai papildinātu valsts sociālā nodrošinājuma pensijas sistēmu, maksājumu līmenis no kuras tiks samazināts nākotnē. Riester pensiju sistēma tādējādi ir tieši mērķēta uz tām personām, kuras ietekmē valsts sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmas reforma.

42.      Manuprāt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem ir redzams un to tiešām neapstrīd Vācijas Federatīvā Republika, ka iemesli, kas motivēja piešķirt attiecīgos finanšu stimulus (19), bija nodrošināt, ka pensionāriem ir pienācīga pensija darba dzīves noslēgumā. Tādēļ uzskatu, ka minēto finanšu stimulu piešķiršana ir sociālu apsvērumu motivēta.

43.      Lai gan piekrītu Vācijas Federatīvās Republikas argumentam, ka valsts mēroga priekšrocības sociālais nolūks ir nepietiekams, lai klasificētu šo priekšrocību kā “sociālo priekšrocību” saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, uzskatu atbilstoši Tiesas judikatūrai, ka Vācijas Federatīvās Republikas iecerētais mērķis, piešķirot pensijas uzkrājuma bonusu, sliecas par labu tā klasificēšanai par sociālo priekšrocību. Šajā sakarā es norādītu, ka Tiesa ir jau nospriedusi, ka jēdziens “sociālā priekšrocība” Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē ietver ienākumus, kurus dalībvalsts tiesiskais regulējums garantē veciem cilvēkiem (20).

44.      Riester pensijas uzkrājuma līguma noslēgšana un iemaksas šajā sistēmā pēc sava rakstura ir acīmredzami brīvprātīgas. Tomēr, manuprāt, pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam Riester pensijas sistēmas brīvprātīgais raksturs nemazinās tādēļ, ka saskaņā ar EStG 79. pantu piešķirtais pensijas uzkrājuma bonuss ir Vācijas tiesībās nodrošināts finanšu stimuls, lai nodrošinātu, ka saņēmējiem, vai tas būtu galvenokārt pēc to pašu iniciatīvas, tiek nodrošināti pietiekami ienākumi vecumdienās. Manuprāt, tas būtu principā pretrunā Komisijas normām par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību mērķi un garu, ja priekšrocību nevarētu uzskatīt par sociālo priekšrocību saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, tikai pamatojoties uz šo priekšrocību piešķirošās sistēmas brīvprātīgo raksturu (21).

45.      Šajā tiesvedībā nav strīda par to, ka pensijas uzkrājuma bonuss tiek piešķirts tostarp personām, kuras nevar tikt klasificētas kā darba ņēmēji saskaņā ar EKL 39. pantu, un ka daži darba ņēmēji faktiski nevar saņemt bonusu, jo uz viņiem attiecas pensiju sistēmas, kas nav valsts sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmas, un tādējādi viņus neietekmē šīs sistēmas reforma. Tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem ir skaidrs, ka principā algotie darba ņēmēji var gūt labumu no valsts sociālā nodrošinājuma pensijas un tādējādi ir galvenais Riester pensijas sistēmas mērķis, un galu galā galvenie pensijas uzkrājuma bonusa saņēmēji (22). Absolūtas savstarpējās saistības neesamība starp potenciālajiem pensijas uzkrājuma bonusa saņēmējiem un darba ņēmēju definīciju saskaņā ar EKL 39. pantu, kā tā interpretēta šīs Tiesas judikatūrā, manuprāt, neietekmē faktu, ka bonusu Tiesas judikatūras vārdiem “parasti” piešķir valsts piederīgiem darba ņēmējiem sakarā ar to objektīvu darba ņēmēja statusu un tā mērķis ir nodrošināt, ka šiem darba ņēmējiem ir pienācīgi ienākumi vecumdienās atbilstoši valsts sociālā nodrošinājuma pensijas sistēmas reformai (23). Tādējādi uzskatu, ka pensijas uzkrājuma bonuss, kā apgalvo Komisija, parasti tiek piešķirts personām, pamatojoties uz to objektīvo darba ņēmēju statusu.

46.      Vācijas Federatīvā Republika cenšas savos apsvērumos pierādīt, ka pensijas uzkrājuma bonuss drīzāk ir nodokļu priekšrocība, nevis sociālā priekšrocība, tā kā šis bonuss ir neatgriežami savijies ar iespēju atskaitīt iemaksas pensijas uzkrājumā līdz zināmai robežvērtībai saskaņā ar EStG 10.a panta 1. punktu. Šī dalībvalsts apgalvo, ka bonuss ir tikai avanss turpmākam nodokļa samazinājumam, kas tiek noteikts saskaņā ar EStG 10.a panta 2. punktu. Es tomēr uzskatu, ka, lai gan ir acīmredzama saikne starp pensijas uzkrājuma bonusu un iespēju atskaitīt iemaksas pensijas uzkrājumā, ne tikai tādēļ, ka tos abus motivēja valsts sociālā nodrošinājuma pensijas sistēmas reforma, bonuss ir minimālais atbalsts, kas tiek iemaksāts saņēmēja pensijas uzkrājumā (24) neatkarīgi no šīs personas ienākumiem. Iespēja atskaitīt iemaksas pensijas uzkrājumā līdz zināmai robežvērtībai kā īpašās izmaksas saskaņā ar EstG 10.a panta 1. punktu ir, manuprāt, atsevišķa papildu priekšrocība, kuru var iegūt atkarībā no personas ienākumu līmeņa un kas ir ekonomiski nodalāma no pensijas uzkrājuma bonusa.

47.      Tādēļ uzskatu, ka attiecīgais pensijas uzkrājuma bonuss, par ko ir šī tiesvedība, ir sociālā priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta noteikumiem.

48.      Ņemot vērā, ka uzskatu, ka pensijas uzkrājuma bonuss ir sociālā priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, aplūkošu jautājumu par diskrimināciju šajā perspektīvā un nevis nodokļu perspektīvā.

49.      Attiecībā uz diskriminācijas jautājumu ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ietverts gan EKL 39. pantā, gan Regulas Nr. 1612/68 7. pantā, aizliedz ne vien atklātu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkādu slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus atšķirības kritērijus, faktiski noved pie tā paša rezultāta. Izņemot gadījumus, kad valsts tiesību norma ir objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo mērķi, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var nelabvēlīgāk ietekmēt migrējošos darba ņēmējus salīdzinājumā ar attiecīgās valsts darba ņēmējiem un tā rezultātā īpaši tiek atņemtas priekšrocības pirmajiem minētajiem darba ņēmējiem (25).

50.      Tādējādi atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 7. pantam migrējošam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās priekšrocības, kādas ir piešķirtas darba ņēmējiem valsts pilsoņiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā tiesību normā norādītais darba ņēmēja jēdziens ietver pārrobežu darba ņēmējus, kas uz to var atsaukties tāpat kā jebkurš cits šajā normā nosauktais darba ņēmējs (26).

51.      Savos apsvērumos Komisija apgalvoja, ka EStG 1. panta noteikumu rezultātā prasība par nodokļu maksāšanu pilnā apmērā Vācijā ir sinonīms dzīvesvietai šajā dalībvalstī, ar ko tādējādi faktiski liedzot pārrobežu darba ņēmējiem saņemt pensijas uzkrājuma bonusu. Lai gan Vācijas Federatīvā Republika apstrīdēja šo Komisijas apgalvojumu, šī dalībvalsts savos apsvērumos faktiski atzina, ka attiecībā uz bonusa piešķiršanu tiek nošķirti darba ņēmēji iedzīvotāji un pārrobežu darba ņēmēji no Francijas Republikas un Austrijas Republikas, tā kā šie darba ņēmēji nevar izvēlēties maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā. Attiecībā uz šiem pārrobežu darba ņēmējiem no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem ir skaidrs, ka tie darba ņēmēji, kuru dzīvesvieta vai domicils nav Vācijā, var saņemt pensijas uzkrājuma bonusu, tikai, ja izvēlas saskaņā ar EStG 1. panta 3. punktu maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā.

52.      Tādēļ uzskatu, ka principā personām, kuras nav iedzīvotāji, ir liegts gūt labumu no bonusa. Turklāt pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam neuzskatu, ka iespēja atsevišķiem pārrobežu darba ņēmējiem izvelēties maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā saskaņā ar EStG 1. panta 3. punktu groza šo secinājumu. Katrā ziņā vēlme maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā ir iespējama, tikai ja 90 % no attiecīgā darba ņēmēja ienākumiem tiek aplikti ar nodokli Vācijā un ienākumi, kas netiek aplikti ar nodokli Vācijā, nepārsniedz EUR 6136 (27). Manuprāt, ņemot vērā apgrūtinošās prasības, kuras ir uzliktas attiecīgajiem pārrobežu darba ņēmējiem, lai saņemtu Vācijā pilnā apmērā nodokļus maksājošas personas statusu, uzskatu, ka vismaz dažiem no šādiem darba ņēmējiem faktiski ir liegts gūt labumu no pensijas uzkrājuma bonusa to dzīvesvietas valsts dēļ. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru personas, kuras nav iedzīvotāji, visbiežāk nav valsts pilsoņi (28), uzskatu, ka Komisija šajā tiesvedībā ir pierādījusi, ka nosacījumu par nodokļu maksāšanu pilnā apmērā Vācijā, kas ir uzlikts ar EStG 79. pantu, lai saņemtu sociālo priekšrocību, var vieglāk izpildīt darba ņēmēji Vācijas pilsoņi nekā pārrobežu darba ņēmēji no citām dalībvalstīm un tādēļ ir netieša diskriminācija, kas ir aizliegta ar EKL 39. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu.

53.      Turklāt pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam neuzskatu, ka Tiesas nolēmums lietā Geven (29) par pietiekami ciešas saiknes neesamību ar sociālo priekšrocību piešķirošās dalībvalsts sabiedrību ir piemērojams šajā tiesvedībā.

54.      Pensijas uzkrājuma bonuss ir sociālā priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, kas tiek piešķirta Vācijas sociālā nodrošinājuma pensijas sistēmas shēmas reformas ietvaros. No EStG 10. panta 1. punkta un 79. panta noteikumiem ir skaidrs, kas pārrobežu darba ņēmējam, lai saņemtu bonusu, inter alia ir jābūt apdrošinātiem valsts sociālā nodrošinājuma pensiju shēmā Vācijā. Šis nosacījums, ko šajos apgalvojumos Komisija nekādi neapstrīd, nodrošina, ka attiecīgajiem pārrobežu darba ņēmējiem tiek prasīts veikt iemaksas Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmā. Turklāt vēlos izcelt faktu, ka pārrobežu darba ņēmējus vienlīdz skar reformas sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmā kā darba ņēmējus, kuri ir Vācijas Federatīvās Republikas iedzīvotāji un nodokļu maksātāji pilnā apmērā (30). Manuprāt, pārrobežu darba ņēmējiem, par kuriem ir šī tiesvedība, tādējādi ir pietiekami cieša saikne ar Vācijas sabiedrību, lai gūtu labumu no attiecīgās sociālās priekšrocības (31).

55.      Saskaņā ar iepriekš minēto es uzskatu arī, ka prasība, ka pārrobežu darba ņēmējam ir pilnībā jāmaksā nodokļi Vācijā, lai gūtu labumu no pensijas uzkrājuma bonusa papildinājuma saskaņā ar EStG 85. pantu, pamatojoties uz darba ņēmēja apgādībā esošo bērnu skaitu, pēc būtības ir diskriminējoša un ar to tiek pārkāpts EKL 39. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts.

56.      Turklāt no Tiesas judikatūras (32) izriet, ka sociālo priekšrocību var prasīt darba ņēmēja, kas ietilpst Regulas Nr. 1612/68 piemērošanas jomā, laulātais. Faktiski darba ņēmēja laulātais netieši gūst labumu no migrējošam darba ņēmējam piešķirtās vienlīdzīgās attieksmes (33). Ņemot vērā, ka prasība par nodokļu maksāšanu pilnā apmērā Vācijā parasti ir pielīdzināma dzīvesvietas nosacījumam, kuru ir dabiski vieglāk ievērot darba ņēmējiem Vācijas pilsoņiem vai viņu laulātajiem, kuri parasti dzīvo Vācijā, nekā darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm vai viņu laulātajiem, kuri biežāk dzīvo citā dalībvalstī (34), uzskatu, ka ar prasību, ka pārrobežu darba ņēmējs un viņa laulātais maksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā saskaņā ar EStG 79. pantu un 26. pantu, lai laulātais saņemtu pensijas uzkrājuma bonusu, tiek pārkāpts arī EKL 39. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts.

57.      Tādēļ ierosinu Tiesai atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus EKL 39. pantā un Regulas Nr. 1612/68 7. pantā paredzētos pienākumus, ieviešot un paturot spēkā noteikumus par otrā pīlāra pensijām EStG 79.–99. pantā, ciktāl šie noteikumi liedz pārrobežu darba ņēmējiem un to laulātajiem tiesības uz pensijas uzkrājuma bonusu, ja vien viņi nemaksā nodokļus pilnā apmērā šajā dalībvalstī.

B –    Otrais iebildums

1)      Lietas dalībnieku argumenti

58.      Kā uzskata Komisija, saskaņā ar EStG 92.a pantu pensijas uzkrājuma bonusa saņēmējs var izmantot zināmās robežās uzkrāto kapitālu mājokļa iegādei vai būvniecībai izmantošanai personiskiem mērķiem, ar nosacījumu, ka īpašums ir Vācijas Federatīvajā Republikā. Komisija uzskata, ka nosacījums ierobežo apmēru, kādā var tikt izmantota sociālā priekšrocība, tā kā pārrobežu darba ņēmējs nevar izmantot minēto kapitālu mājoklim citā dalībvalstī. Kā uzskata Komisija, nelabvēlīgā attieksme pret darba ņēmēju ir netieša diskriminācija pilsonības dēļ un ar to tiek pārkāpts EKL 39. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts. Komisija arī norāda, ka uz attiecīgās diskriminācijas aizliegumu neattiecas de minimis norma. Katrā ziņā Komisija apgalvo, ka līdz pat EUR 50 000 īslaicīga izmantošana dažos gadījumos var būt ievērojama priekšrocība. Turklāt Komisija uzskata, ka Vācijas Federatīvā Republika atzina, ka attiecīgā priekšrocība atvieglo mājokļa iegādi.

59.      Pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam, ka nosacījums vienlīdz ietekmē gan migrējošos darba ņēmējus, gan darba ņēmējus no Vācijas, Komisija uzskata, ka pārrobežu darba ņēmēji parasti neapmetas Vācijā. Turklāt darba ņēmēji no Vācijas ļoti reti iegādājas mājokli ārpus šīs dalībvalsts. Ritter-Coulais lietā (35) Tiesa nosprieda, ka drīzāk nepilsoņiem pieder māja ārpus Vācijas, nevis pilsoņiem. Komisija arī norāda, ka Tiesa neņēma vērā ģenerāladvokāta secinājumus Hartmann lietā (36), jo Tiesa apstiprināja pastāvīgo judikatūru, ka pārrobežu darba ņēmējiem ir tiesības uz sociālām priekšrocībām.

60.      Komisija uzskata, ka attiecīgās priekšrocības attiecināšanai uz pārrobežu darba ņēmējiem nav, kā to apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, negatīvas ietekmes uz Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmu.

61.      Komisija uzskata, ka pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam nekas nenorāda, ka pensijas uzkrājuma bonuss ir pasākums, kas vērsts uz mājokļu būvniecības veicināšanu. Katrā ziņā šī dalībvalsts nenoliedz, ka mājokļa iegādei ārvalstīs pierobežā vispār ir pozitīva ietekme uz mājokļu situāciju Vācijā. Nav arī konflikta riska starp mājokļa politiku Vācijas Federatīvajā Republikā un tās kaimiņdalībvalstīs. Iespēja saskaņā ar EStG 92.a pantu izmantot daļu no minētā kapitāla mājoklim ir pieejama ne tikai būvniecībai, bet arī šāda mājokļa iegādei. Mājokļu pārpalikuma gadījumā citas dalībvalsts pierobežā darba ņēmējs būs ieinteresētāks nopirkt, nevis uzbūvēt mājokli, tādējādi palīdzot dalībvalstij mazināt pārpalikumu.

62.      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka ar iespēju saskaņā ar EStG 92.a pantu izmantot noteiktās robežās uzkrāto kapitālu pensijas uzkrājumā, lai iegādātos mājokli tikai dalībvalsts teritorijā, netiek pārkāpts Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts vai EKL 39. panta 2. punkts.

63.      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka attiecīgais ierobežojums nav acīmredzama diskriminācija pilsonības dēļ. Mājokļa atrašanās vietai no pircēja viedokļa ir neitrāla nozīme. Turklāt attiecīgais ierobežojums nav netieša diskriminācija, jo tas vienlīdz ietekmē gan darba ņēmējus no Vācijas, gan no citām dalībvalstīm. Gan darba ņēmēji no Vācijas, gan darba ņēmēji no citām dalībvalstīm ar domicilu ārvalstīs nevar izmantot kapitālu, lai nopirktu vai uzbūvētu mājokli ārvalstīs. Vācijas Federatīva Republika uzskata, ka nolēmums Ritter-Coulais lietā tiktāl, ciktāl personām, kas nedzīvo Vācijā, daudz biežāk pieder mājoklis ārpus Vācijas nekā tās iedzīvotājiem, norāda faktiski, ka šajā lietā nav netiešās diskriminācijas. Šajā lietā mājokļi vel nav uzbūvēti vai iegādāti, kamēr Ritter-Coulais lietā (37) aplūkotais nodokļu pasākums attiecās uz esošiem mājokļiem. Kā uzskata Vācijas Federatīvā Republika, Vācijā strādājošu darba ņēmēju no citām dalībvalstīm ilgtermiņa interese ir iegādāties mājokli šajā dalībvalstī tikai tādēļ, ka viņiem jau ir mājoklis ārvalstīs un viņi vairs nav ieinteresēti šādos stimulos. Turklāt saskaņā ar ģenerāladvokāta secinājumiem Hartmann lietā (38) Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka ārvalstu darba ņēmējiem ir tādas pašas priekšrocības “nodarbinātības valsts teritorijā”. Pasākums nav pārkāpums, ja tas sniedz priekšrocību valsts teritorijā gan darba ņēmējiem no Vācijas, gan ārvalstu darba ņēmējiem.

64.      Vācijas Federatīvā Republikas uzskata, ka minētais pasākums nav darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojums, jo tas neietekmē darba vietas izvēli. Ja uzskatītu pretēji, tas nodrošinātu, ka visas nodarbinātības dalībvalstī un nevis dzīvesvietas dalībvalstī piešķirtās priekšrocības būtu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojums. Katrā ziņā EStG 92.a panta ietekme uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ir ļoti maznozīmīga un netieša.

65.      Kā pakārtotu argumentu Vācijas Federatīvā Republika uzskata to, ka ierobežojums vai diskriminējošs pasākums var būt pamatots ar primāriem vispārējo interešu iemesliem. Savos secinājumos lietā C-152/05 Komisija/Vācija (39) ģenerāladvokāts Bots [Bot] uzskatīja, ka vēlme palielināt Vācijas dzīvojamo fondu var tikt uzskatīta par primāru vispārējo interešu iemeslu (40). Pensijas uzkrājumu bonusa kapitāla izmantošana atvieglo šī interešu iemesla īstenošanu.

66.      Turklāt fakts, ka personai pieder savs mājoklis, nodrošina tās dzīves kvalitāti vecumdienās un samazina papildu maksājumus no sociālā nodrošinājuma sistēmas, kas rodas no demogrāfiskajām izmaiņām. Ja saņēmējiem ir savs mājoklis, viņiem nebūs jāmaksā augstas īres maksas, tādējādi atvieglojot sociālā nodrošinājuma sistēmu. Sociālā nodrošinājuma sistēmu aizsardzība ir leģitīms mērķis saskaņā ar spriedumu lietā ITC (41). Pretēji Komisijas apgalvotajam šos mērķus nevar sasniegt, iegādājoties mājokli citas dalībvalsts pierobežā.

67.      Attiecībā uz mājokļu būvniecības politiku, kā uzskata Vācijas Federatīvā Republika, Kopienu tiesības nenosaka dalībvalstij pienākumu paplašināt priekšrocības nekustamā īpašuma iegādei un būvniecībai attiecībā uz citu dalībvalsti. Atbalsts būvniecībai neietilpst Kopienas kompetencēs. Turklāt Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka EStG 92.a panta paplašinājums var ietekmēt vai pat sagraut citas dalībvalsts mājokļu politiku.

 2)     Vērtējums

68.      Otrajā iebildumā Komisija uzskata, ka EStG 92.a pants, kurš liedz pensijas uzkrājuma bonusa saņēmējam izmantot pensijas uzkrājumā uzkrāto kapitālu mājokļa iegādei vai būvniecībai izmantošanai personiskiem mērķiem, ja īpašuma nav Vācijas Federatīvajā Republikā, ir netieša diskriminācija pilsonības dēļ un pārkāpj EKL 39. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka šis iebildums attiecas uz visiem pārrobežu darba ņēmējiem, nevis tikai tiem, kuri maksā nodokļus savā dzīvesvietas dalībvalstī.

69.      Netiek apstrīdēts, ka EStG 92.a pants neļauj pārrobežu darba ņēmējiem zināmās robežās izmantot to pensijas uzkrājuma kapitālu, lai uzbūvētu vai iegādātos mājokli izmantošanai personiskiem mērķiem dalībvalsts teritorijā, kas nav Vācija. Tomēr uzkrāto kapitālu var izmantot mājokļa būvniecībai vai iegādei Vācijā.

70.      Manuprāt, EStG 92.a pants faktiski ierobežo pārrobežu darba ņēmēju iespēju īstenot sociālās priekšrocības saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, jo šie darba ņēmēji nevar izmantot attiecīgo uzkrāto kapitālu, lai uzbūvētu vai iegādātos mājokli savai izmantošanai savā dzīvesvietas valsts teritorijā. Lai gan ir tiesa, kā apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, ka gan darba ņēmēji no Vācijas, gan darba ņēmēji no citām dalībvalstīm ar domicilu ārvalstīs nevar izmantot šo kapitālu, lai iegādātos vai uzbūvētu mājokli tur un tādējādi EStG 92.a pants nav īpaši mērķēts uz nepilsoņiem, pēdējie minētie, manuprāt, drīzāk vēlas iegādāties vai uzbūvēt mājas ārpus Vācijas nekā pilsoņi (42).

71.      Tādēļ uzskatu, ka attiecīgais ierobežojums ir netieša diskriminācija pilsonības dēļ. Manuprāt, EStG 92.a pants nostāda neizdevīgā stāvoklī pārrobežu darba ņēmējus Vācijā, kuri vēlas uzbūvēt vai iegādāties mājokli izmantošanai personiskiem mērķiem citas dalībvalsts teritorijā un tas, kā likums, ir pretrunā EKL 39. pantam un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam. Turklāt neuzskatu, ka attiecīgajai diskriminācijai nav praktiskas ietekmes uz pārrobežu darba ņēmējiem, jo tā faktiski liedz viņiem iespēju aizņemties (43) līdz pat EUR 50 000 no kapitāla to pensijas uzkrājumā bez procentiem, lai uzbūvētu vai iegādātos mājokli dalībvalstī, kas nav Vācija (44).

72.      Tādējādi ir jāpārbauda, vai attiecīgā prasība var tikt pamatota un vai tā ir samērīga ar sasniedzamo mērķi.

73.      Vācijas Federatīvā Republika faktiski apgalvo, ka prasību saskaņā ar EStG 92.a pantu, ka mājoklim jābūt valsts teritorijā, pamato mērķis veicināt mājokļu būvniecību. Manuprāt, saskaņā ar spriedumu lietā Komisija/Vācija (45), lai gan mērķis apmierināt mājokļu pieprasījumu ir mērķis sabiedrības interesēs, ņemot vērā, ka šis mērķis tiek sasniegts, arī ja pārrobežu darba ņēmēji drīzāk saglabā savu dzīvesvietu citā dalībvalstī, nevis Vācijā, ar EStG 92.a pantu noteiktā prasība par mājokļa atrašanās vietu Vācijā pēc sava rakstura ir nesamērīga (46). Turklāt attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojumu – iespēju izmantot pensijas uzkrājuma kapitālu mājokļa iegādei vai būvniecībai attiecināt uz citas dalībvalsts teritoriju, tas grautu šīs dalībvalsts mājokļu politiku, es uzskatu, ka šis risks būtu jāaplūko kā hipotētisks, jo Vācijas Federatīvā Republika nav sniegusi pierādījumus šādam iespējamam konfliktam vai pārrāvumam.

74.      Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojumu par tās sociālā nodrošinājuma sistēmas saglabāšanu no ITC (47) lietas ir skaidrs, ka finanšu līdzsvaru nopietns apdraudējuma risks var būt primārs vispārējo interešu iemesls. Tomēr, manuprāt, šajā lietā šāds finanšu nestabilitātes risks nav pierādīts. Vācijas Federatīvā Republika nav norādījusi, kā pensijas uzkrājumā uzkrātā kapitāla izmantošana, lai iegādātos vai būvētu mājokli ārpus Vācijas teritorijas, varētu apdraudēt Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvaru. Šāda izskaidrojuma neesamība ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā, ka no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem ir skaidrs, ka pārrobežu darba ņēmēji var gūt labumu no pensijas uzkrājuma bonusa tikai tad, ja viņi ir apdrošināti Vācijas sociālā nodrošinājuma pensijas shēmā.

75.      Tādēļ ierosinu Tiesai atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus EKL 39. pantā un Regulas Nr. 1612/68 7. pantā paredzētos pienākumus, liedzot pārrobežu darba ņēmējiem tiesības uz pensijas uzkrājumā uzkrāto kapitālu mājokļa iegādei vai būvniecībai personiskai izmantošanai, ja vien īpašums nav šīs dalībvalsts teritorijā.

C –    Trešais iebildums

1)      Lietas dalībnieku argumenti

76.      Komisija uzskata, ka ar pienākumu atmaksāt pensijas uzkrājuma bonusu saskaņā ar EStG 95. pantu kopā ar 93. un 94. pantu tiek pārkāpts EKL 39. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts, kā arī EKL 12. un 18. pants.

77.      Attiecībā uz darba ņēmējiem Komisija apgalvo, ka attiecīgie valsts tiesību noteikumi netieši diskriminē pārrobežu darba ņēmējus un migrējošos darba ņēmējus. Kā uzskata Komisija, drīzāk pārrobežu darba ņēmēji un migrējošie darba ņēmēji, nevis darba ņēmēji no Vācijas pārstāj maksāt nodokļus pilnā apmērā Vācijā, izbeidzot darba attiecības Vācijā, lai strādātu citā dalībvalstī. Attiecīgo tiesiskā regulējuma noteikumu rezultātā pārrobežu darba ņēmēji un migrējošie darba ņēmēji varētu vispār nepieprasīt pensijas uzkrājuma bonusu, lai izvairītos no jebkādas atmaksas.

78.      Komisija arī apgalvo, ka attiecīgie noteikumi ierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Tā norāda pēc analoģijas ar Tiesas nolēmumu lietā C-9/02 Lasteyrie du Saillant (48), ka attiecīgie valsts tiesību noteikumi ir nelabvēlīgi Vācijas pilsoņiem, kuri atstāj valsti, lai izmantotu savas pārvietošanās brīvības tiesības, salīdzinājumā ar tiem, kuri paliek Vācijā. Komisija uzskata, ka jebkurā izbraukšanas gadījumā Vācijas Federatīvā Republika iegūst daļu no attiecīgās personas īpašuma. Tas nenotiktu, ja persona paliktu Vācijā.

79.      Komisija uzskata, ka, lai gan bonusa atmaksas nosacījumi var atvieglot attiecīgo noteikumu bardzību, šie nosacījumi negroza faktu, ka bonuss ir jāatmaksā. Turklāt Komisija uzskata, atbildot uz Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojumiem (49), ka Tiesas nolēmums lietā N (50) šajā lietā nav piemērojams. N lieta bija par slēptu kapitāla vērtības pieaugumu dalībā sabiedrībās, kas, izbraucot no valsts teritorijas pirms tā īstenošanas, ja nebija garantijas, tika aplikts ar nodokli. Vācijas Federatīvā Republika cenšas pierādīt, ka maksājuma atlikšana minētajā gadījumā bez pienākuma sniegt garantiju mazinātu ar aizbraukšanu saistītā pienākuma samaksāt ierobežojošo raksturu. Komisija tomēr norāda, ka maksājuma atlikšana bez pienākuma sniegt garantiju līdz ir īstenots pieaugums novestu pie aplikšanas ar nodokli, it kā persona būtu palikusi valsts teritorijā. Tādējādi šāda aplikšana ar nodokli ir pilnībā normāla, pat ja persona paliek valstī. Šajā lietā tomēr pensijas uzkrājuma bonuss nav jāatmaksā, ja attiecīgā persona paliek valstī.

80.      Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojumu par kompetences neesamību aplikt ar nodokli tās personas, kuras atstāj Vāciju (51), Komisija norāda, ka šī dalībvalsts šādi norāda, lai atklātu, pirmkārt, ka nav diskriminācijas un, otrkārt, uz nodokļu saskaņotības balstītu pamatojumu.

81.      Komisija uzskata, ka saskaņā ar Wielockx lietu (52) un ņemot vērā nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu savstarpīgumu, fakts, ka Vāciju atstājošajām personām nevarēs prasīt maksāt nodokli šajā dalībvalstī, nerada izšķirošu starpību attiecībā pret tiem, kuri paliek Vācijā. Komisija arī norāda, ka personām, kuras paliek Vācijā, netiek prasīts maksāt nodokli vairākas desmitgades. To nevar salīdzināt ar atmaksas pienākuma atturošo raksturu.

82.      Komisija arī uzskata, ka Vācijas Federatīvās Republikas kompetences neesamība likt maksāt nodokli personām, kuras atstāj Vāciju, nevar tikt piesaukta pamatojumam, balstoties uz nodokļu saskaņotības iemesliem. Nodokļu saskaņotība tiek saglabāta ar nodokļu ieturēšanas kompetences sadalījumu, par ko valstis vienojušās nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumos.

83.      Komisija arī uzskata, ka ar attiecīgajiem noteikumiem tiek pārkāpts EKL 12. un 18. pants attiecībā uz personām, kuras ir pensijā un ar kurām nekad nav ticis noslēgts darba līgums.

84.      Komisija uzskata, ka ar attiecīgo pienākumu atmaksāt tiek pārkāpts EKL 12. pants, jo tas rada netiešu diskrimināciju, ņemot vērā, ka tas galvenokārt ietekmē personas, kuras nav pilsoņi. To personu skaits, kuras nav pilsoņi un kuras atgriežas savā izcelsmes valstī pensionējoties, ir daudzas reizes lielāks nekā Vācijas pilsoņu skaits, kas dodas pensijā ārvalstīs. Turklāt ar pienākumu atmaksāt tiek pārkāpts EKL 18. pants, jo tas attur Savienības pilsoņus neatkarīgi no pilsonības pārcelt savu dzīvesvietu uz citu dalībvalsti.

85.      Tiesas sēdē Komisija arī norādīja, ka Vācijas Federatīvā Republika nepievērš uzmanību pensijas uzkrājuma bonusa mērķim un faktam, ka bez Vācijas sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmas reformām darba ņēmēji, kuri vairs nemaksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, būtu saņēmuši pilnu sociālā nodrošinājuma pensiju, ko šajā dalībvalstī ar nodokli neapliktu.

86.      Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka EStG 95. pants nepārkāpj darba ņēmēju pārvietošanās brīvības principu vai EKL 12. un 18. pantu.

87.      Pirmkārt, pienākums atmaksāt bonusu gadījumā, ja persona vairs nemaksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, nav reāla barjera iespējai darba ņēmējiem brīvi pārvietoties, jo tā neattur personas, uz ko tas attiecas, no darba pieņemšanas ārvalstīs vai domicila mainīšanas uz citu dalībvalsti.

88.      Vācijas Federatīvā Republika uzsver faktu, ka saskaņā ar EStG 95. panta 2. punktu bonusa atmaksa var pēc lūguma tikt atlikta līdz iemaksu veikšanai, pamatojoties uz pensijas uzkrājuma līgumu (ne ātrāk kā pēc saņēmēja 60 gadu vecuma). Turklāt pat pensijas uzkrājuma izmaksas laikā bezprocentu moratorijs tiek pagarināts, ar nosacījumu, ka vismaz 15 % no saskaņā ar pensijas uzkrājuma līgumu izmaksātajām summām tiek izmantotas atmaksai. Turklāt attiecīgā persona ir atbrīvota no atmaksas pienākuma vēlreiz, ja tā atkal sāk maksāt nodokļus Vācijā pilnā apmērā.

89.      Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka bonusa saņēmējam tikai tiek prasīts atmaksāt EStG 79. un nākamajos pantos noteiktais bonuss un nodokļu samazinājums, kas rodas no īpašo izdevumu atskaitīšanas saskaņā ar EStG 10.a pantu. Tādējādi atšķirībā no situācijas lietās Lasteyrie du Saillant (53) un N (54) netiek piemērots “aizbraukšanas nodoklis”. Turklāt N (55) lietā Tiesa norādīja, ka maksājuma atlikšana, kam nepiemēro noteikumu par garantiju, var novērst ar aizbraukšanu saistītā pienākuma maksāt obligāto raksturu.

90.      Vācijas Federatīvā Republika uzskata tādējādi, ka Komisija, pastāvīgi atsaucoties uz “atturošo iedarbību”, pārspīlē atmaksas psiholoģisko ietekmi uz cilvēkiem, kuri nolemj mainīt savu darba vai domicila vietu.

91.      Vācijas Federatīvā Republika arī uzskata, ka tie, kuri vairs nemaksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, nav finansiāli neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiem, kuri šo statusu saglabā. Tādējādi nav nevienlīdzīgas attieksmes. Saskaņā ar EStG 22. panta 5. punktu, ja persona maksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, maksājumi no pensijas uzkrājuma līguma tiek aplikti ar ienākumu nodokli. Ja persona nemaksā nodokļus pilnā apmērā Vācijā, maksājumu no pensijas uzkrājuma ar nodokli Vācijā neapliek, kas faktiski kompensē attiecīgo atmaksas pienākumu. Ar vairākiem skaitliskiem piemēriem Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka persona, kura atstāj valsts teritoriju, nav neizdevīgākā stāvoklī, bet drīzāk gūst labumu tā fakta dēļ, ka šajā dalībvalstī maksājumi no pensijas ar nodokli netiek aplikti. Turklāt attiecīgo priekšrocību nelikvidē fakts, ka maksājumi no pensijas uzkrājuma tiek aplikti ar nodokli domicila dalībvalstī saskaņā ar nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumiem. Parasti domicila dalībvalstī maksājumi no pensijas uzkrājuma netiek aplikti ar nodokli vai tiek aplikti ar nodokli nepilnā apmērā.

92.      Vācijas Federatīvā Republika arī apgalvo pakārtoti, ka pienākums atmaksāt saskaņā ar EStG 95. pantu ir pamatots ar nodokļu saskaņotības iemesliem.

2)      Vērtējums

93.      Ar savu trešo iebildumu Komisija uzskata, ka ar pienākumu atmaksāt pensijas uzkrājuma bonusu, ja [persona] vairs nemaksā nodokļus Vācijā pilnā apmērā, kā noteikts EStG 95. pantā kopsakarā ar EStG 93. un 94. pantu, tiek pārkāpts EKL 39. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts vienlaikus ar EKL 12. un 18. pantu.

94.      Komisija uzskata, ka attiecīgais tiesiskais regulējums galvenokārt ietekmē darba ņēmējus, kuri nav Vācijas pilsoņi, tādējādi pārkāpjot EKL 39. pantu, jo to darba ņēmēju skaits, kas nav Vācijas pilsoņi un kas izbeidz darba attiecības, lai strādātu citā dalībvalstī, ir lielāks nekā to darba ņēmēju skaits, kas ir Vācijas pilsoņi un kas tā dara.

95.      Turklāt Komisija apgalvo, ka ar attiecīgo tiesisko regulējumu netiek pārkāpts EKL 12. pants, tā kā to personu skaits, kas nav pilsoņi un kuri atgriežas savā izcelsmes valstī, beidzot savu darba dzīvi, ir daudzas reizes lielāks nekā to pensionāru skaits, kas ir Vācijas pilsoņi un kas dodas pensijā ārvalstīs.

96.      Manuprāt, attiecīgais tiesiskais regulējums ir netieši diskriminējošs attiecībā uz pārrobežu un migrējošiem darba ņēmējiem. Šie darbinieki, kuri parasti nav Vācijas pilsoņi, drīzāk izbeigs darba attiecības Vācijā, lai strādātu citā dalībvalstī un tādējādi tiem nebūtu jāmaksā nodokļi pilnā apmērā Vācijā, nekā darba ņēmēji Vācijas pilsoņi. Tādējādi ir risks, ka attiecīgais tiesiskais regulējums būs īpaši nelabvēlīgs darba ņēmējiem, kas nav Vācijas pilsoņi (56).

97.      Turklāt uzskatu, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir netieši diskriminējošs attiecībā pret Savienības pilsoņiem no dalībvalstīm, kas nav Vācija. Personas, kas nav Vācijas pilsoņi, drīzāk atgriezīsies savā izcelsmes valstī darba dzīves beigās un tādējādi nemaksās nodokļus pilnā apmērā Vācijā, nekā Vācijas pilsoņi dosies pensijā ārvalstīs.

98.      Komisija arī uzskata, ka pienākums atmaksāt attur darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

99.      ITC(57) lietā Tiesa noteica, ka valsts tiesību normas, kas kavē vai attur citas dalībvalsts pilsoni darba ņēmēju atstāt savu izcelsmes valsti, lai īstenotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, tādējādi ir šķēršļi šai brīvībai, pat ja tie ir piemērojami neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības.

100. Uzskatu, ka attiecīgais pienākums atmaksāt ierobežo darba ņēmēju, kuri ir Vācijas pilsoņi, brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanu saskaņā ar EKL 39. pantu, jo tam ir atturoša iedarbība uz tiem, kuri vēlas strādāt citā dalībvalstī. Šāds darba ņēmējs, kurš tādējādi iespējams vairs nemaksā nodokļus Vācijā pilnā apmērā, ir pakļauts nevienlīdzīgai attieksmei salīdzinājumā ar personu, kura turpina strādāt Vācijā un maksā nodokļus Vācijā pilnā apmērā. Darba ņēmējam Vācijas pilsonim, kurš vēlas strādāt ārvalstīs, būs, ja strādāšanas ārvalstīs dēļ viņš vairs nemaksā nodokļus Vācijā pilnā apmērā, jāatmaksā pensijas uzkrājuma bonuss, kamēr šāds pienākums neradīsies, ja viņš neizmanto iespēju izmantot savu pārvietošanās brīvību saskaņā ar EKL 39. pantu un paliek strādāt Vācijā. Manuprāt, šāda atšķirība attieksmē iespējams atturēs darba ņēmējus Vācijas pilsoņus no strādāšanas ārvalstīs.

101. Attiecībā uz Savienības pilsoņiem saskaņā ar EKL 18. pantu piešķirto tiesību pārkāpumu es arī uzskatu, ka iepriekš minētais (58) pamatojums attiecas uz Vācijas pilsoņiem, kuri vēlas darba dzīves beigās doties pensijā ārvalstīs. Saskaņā ar iedibināto judikatūru valsts tiesiskais regulējums, kas ir nelabvēlīgs atsevišķiem dalībvalsts pilsoņiem tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot citā dalībvalstī, ir EKL 18. panta 1. punktā ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums (59).

102. Manuprāt, attiecīgā tiesiskā regulējuma diskriminējošā un ierobežojošā iedarbība, ko gan nešaubīgi palielina vai samazina attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktais atmaksas termiņš un nosacījumi, tomēr pastāv attiecībā uz darba ņēmējiem vai Savienības pilsoņiem, kuri vairs nemaksā nodokļus Vācijā pilnā apmērā sakarā ar darba vai dzīvesvietas pārcelšanu no Vācijas uz citu dalībvalsti (60). Turklāt fakts, ka šiem darba ņēmējiem vai Savienības pilsoņiem nav jāmaksā nodoklis Vācijā par maksājumiem no pensijas uzkrājuma, kad tam pienāk laiks, nelikvidē, kā to apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, attiecīgo diskrimināciju vai ierobežojumu. Vācijas Federatīvā Republika pati norāda savos apsvērumos, ka kompetence aplikt ar nodokli šos maksājumus ir piešķirta citai dalībvalstij saskaņā ar nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumiem starp šīm dalībvalstīm un Vācijas Federatīvo Republiku. Manuprāt, Vācijas Federatīvā Republika nevar paļauties uz faktu, ka maksājumi no pensijas uzkrājuma varētu netikt aplikti ar nodokli vai tikt aplikti pēc zemākas likmes citā dalībvalstī, lai parādītu, ka attiecīgā diskriminācija vai ierobežojums ir likvidēts. Šādi apstākļi nelikvidē attiecīgo diskrimināciju vai ierobežojumu, bet tikai nejauši mazina tās ietekmi.

103. Turklāt neuzskatu, ka nodokļu saskaņotības princips (61) varētu tikt piesaukts, lai pamatotu attiecīgo pienākumu atmaksāt. Šķiet, ka nodokļu saskaņotību nodrošina nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumi, kurus uz savstarpīguma pamatiem Vācijas Federatīvā Republika ir noslēgusi ar dalībvalstīm (62).

104. Es arī norādītu, ka, manuprāt, nav ciešas savstarpējās saistības vai saiknes starp pensijas uzkrājuma bonusa piešķiršanu un iespēju Vācijas Federatīvajai Republikai nākotnē aplikt ar nodokli maksājumus no pensijas uzkrājuma, kad tiem pienāk laiks (63).

105. Pensijas uzkrājumu bonuss drīzāk ir sociāla, nevis nodokļu priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, kuru maksā ar noteiktiem nosacījumiem personām, kuras ir apdrošinātas valsts sociālā nodrošinājuma pensiju shēmā Vācijā, lai sniegtu tām finansiālus stimulus privātās pensijas izveidošanai, veicot reformas minētajā shēmā. Tādēļ nesaskatu iemeslu, kāpēc šādiem darba ņēmējiem vai Savienības pilsoņiem, kuriem vairs nav jāmaksā nodokļi Vācijā pilnā apmērā, bet kurus tomēr skar Vācijas sociālā nodrošinājuma pensiju sistēmas reformas (64), būtu jāatmaksā pensijas uzkrājuma bonuss saskaņā ar EStG 95. pantu.

106. Tādēļ ierosinu, ka Tiesai būtu jāatzīst, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus EKL 39. pantā un Regulas Nr. 1612/68 7. pantā, un EKL 12. un 18. pantā paredzētos pienākumus, prasot saskaņā ar EStG 95. pantu kopsakarā ar EStG 93. un 94. pantu atmaksāt pensijas uzkrājuma bonusu, izbeidzot pienākumu maksāt nodokļus Vācijā pilnā apmērā.

V –    Tiesāšanās izdevumi

107. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

VI – Secinājumi

108. Ierosinu Tiesai atzīt:

1)      ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus EKL 39. pantā, Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. pantā, EKL 12. un 18. pantā paredzētos pienākumus, pieņemot un atstājot spēkā otrā pīlāra pensiju noteikumus EStG 79.–99. pantā, ciktāl šie noteikumi:

–        pārrobežu darba ņēmējiem un viņu laulātajiem liedz tiesības uz papildpensiju, ja vien tiem nav pienākuma maksāt nodokli pilnā apmērā šajā dalībvalstī;

–        pārrobežu darba ņēmējiem liedz tiesības izlietot pensijas uzkrājumā uzkrāto kapitālu personiskai izmantošanai paredzētā mājokļa iegādei vai būvniecībai, ja šī mājokļa nav šajā dalībvalstī;

–        beidzoties pienākumam maksāt nodokļus šajā dalībvalstī pilnā apmērā, prasa atmaksāt pensijas uzkrājuma bonusu;

2)      piespriest Vācijas Federatīvajai Republikas segt savus un atlīdzināt Eiropas Kopienu Komisijas tiesāšanās izdevumus.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Riester pensijas tiek dažkārt sauktas arī par otrā un trešā pīlāra pensijām.

3 – EStG noteikumi, par ko ir šī tiesvedība, ir 2004. gada 5. jūlija Alterseinkünftegesetz,Gesetz zur Neuordnung der einkommensteuerrechtlichen Behandlung von Altersvorsorgeeinkünften und Altersbezügen (Likums par jauniem noteikumiem par nodokļu režīmu ienākumu no uzkrājuma pensiju līgumiem un vecuma pensijām) (Bundesgesetzblatt 2004 I, 1427. lpp.).

4 –      OV L 39, 1. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā, Nodaļa 05, Sējums 01, 185. lpp.

5 – OV L 149, 2. lpp.

6 – 1995. gada 14. februāra spriedums lietā C-279/93 (Recueil, I-225. lpp.).

7 – Skat. 34. punktu turpmāk.

8 – 1995. gada 11. augusta spriedums lietā C-80/94 (Recueil, I-2493. lpp.).

9 – Skat. 24. punktu.

10 – 1975. gada 30. septembra spriedums lietā 32/75 Cristini (Recueil, 1085. lpp.), 1976. gada 12. decembra spriedums lietā 63/76 Inzirillo (Recueil, 2057. lpp.), 1984. gada 12. jūlija spriedums lietā 261/83 Castelli (Recueil, 3199. lpp.), 1985. gada 20. jūnija spriedums lietā 94/84 Deak (Recueil, 1873. lpp.), 1987. gada 18. jūnija spriedums lietā 316/85 Lebon (Recueil, 2811. lpp.), 1992. gada 26. februāra spriedums lietā C-3/90 Bernini (Recueil, I-1071. lpp.), 1993. gada 27. maija spriedums lietā C-310/91 Schmid (Recueil, I-3011. lpp.) un 1999. gada 8. jūnija spriedums lietā C-337/97 Meeusen (Recueil, I-3289. lpp.).

11 – Skat. iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Schumacker, 30. punkts, un 1999. gada 14. septembra spriedumu lietā C-391/97 Frans Gschwind (Recueil, I-5451. lpp., 21. punkts).

12 – 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C-329/05 SGL Carbon (Krājums, I-1107. lpp., 23. punkts).

13 – Iepriekš minēts 6. zemsvītras piezīmē.

14 – Iepriekš minēts 11. zemsvītras piezīmē.

15 – 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C-213/05 (Krājums, I-6347. lpp.).

16 – Ja laulātais nekvalificējas uzkrājumu pensijas bonusam saskaņā ar EStG 10. punkta a) apakšpunkta 1. daļu.

17 – Skat. iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Geven, 12. punkts, skat arī 1982. gada 14. janvāra spriedumu lietā 65/81 Reina (Recueil, 33. lpp., 12. punkts), 1985. gada 27. marta spriedumu lietā 249/83 Hoeckx (Recueil, 973. lpp., 20. punkts), 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā C-57/96 Meints (Recueil, I-6689. lpp., 39. punkts) un 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C-85/96 Martínez Sala (Recueil, I-2691. lpp., 25. punkts).

18 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Meints, 39. punkts.

19 – Īpašā uzkrājumu pensijas bonusa formā un uzkrājumu pensijas iemaksu kā īpašo izdevumu atskaitīšana no ienākumu nodokļa atskaitījuma formā.

20 – Skat. pēc analoģijas iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Castelli, un 1985. gada 6. jūnija spriedumu lietā 157/84 Frascogna (Recueil, 1739. lpp.).

21 – Turklāt es uzskatu, ka šajā lietā, kad bonusu piešķir saskaņā ar brīvprātīgu sistēmu, kas daļēji aizstāj obligāto sociālā nodrošinājuma sistēmu, būtu pārmērīgi liegt darba ņēmējam priekšrocību saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, tikai pamatojot ar to, ka tā ir piešķirta brīvprātīgas sistēmas ietvaros.

22 – Savos apsvērumos Komisija, kura norāda uz statistiku no Vācijas Statistikas biroja (Statistisches Bundesamt), apgalvoja, ka no 75 līdz 80 % cilvēku, kuri aktīvi strādā, ir algoti darba ņēmēji, kuri ir pakļauti obligātajai sociālai apdrošināšanai.

23 – Ir jānorāda, ka šis iebildums attiecas tikai uz pārrobežu darba ņēmējiem un netieši viņu laulātajiem. Komisija nav lūgusi, ka Vācijas Federatīvajai Republikai būtu jāattiecina uzkrājumu pensijas bonuss uz jebkuru citu personu kategoriju.

24 – Tādēļ šķistu, ka atšķirībā no īpašo izdevumu atskaitīšanas uzkrājumu pensijas bonuss kļūst par daļu no uzkrājumu pensijas kapitāla. Turklāt Vācijas Federatīvā Republika apgalvoja apsvērumos, ka saskaņā ar EStG 88. punktu tiesības uz bonusu rodas tikai no tā, ka beidzas kalendārais gads, kurā tika veiktas iemaksas saskaņā ar uzkrājumu pensijas līgumu.

25 – Iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Meints, 44. un 45. punkts.

26 – Šajā sakarā skat. iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Meints, 50. punkts; iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Meeusen, 21. punkts, un spriedumu lietā C-212/05 Hartmann (Krājums, I-6303. lpp., 24. punkts).

27 – Pāriem šī summa tiek divkāršota.

28 – Iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schumacker, 28. punkts; 1996. gada 27. jūnija spriedums lietā C-107/94 Asscher (Recueil, I-3089. lpp., 38. punkts), iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Hartmann, 31. punkts, un iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Meeusen, 23. un 24. punkts.

29 – Iepriekš minēts 15. zemsvītras piezīmē.

30 – Vācijas Federatīvā Republika norādīja, ka tie pārrobežu darba ņēmēji no Francijas Republikas un Austrijas Republikas, kuri maksā nodokļus savā dzīvesvietas dalībvalstī, var saņemt līdzīgus finanšu stimulus savā domicila valstī. Neuzskatu, ka Vācijas Federatīvā Republika var piesaukt faktu, ka līdzīgi vai labvēlīgāki finanšu stimuli var būt pieejami šādiem darba ņēmējiem viņu dzīvesvietas dalībvalstī, lai pierādītu, ka nav diskriminācijas attiecībā uz sociālās priekšrocības piešķiršanu saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. Šajā sakarā ir vērts vēlreiz apgalvot, ka pārrobežu darba ņēmējus no Francijas Republikas un Austrijas Republikas, kuri veic iemaksas Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmā, šīs sistēmas reforma skar tik pat tieši kā darba ņēmējus, kas ir iedzīvotāji. Tādējādi šiem pārrobežu darba ņēmējiem būtu jābūt iespējai gūt labumu no uzkrājumu pensijas bonusa. Manuprāt, ir arī vērts norādīt, ka Tiesa nesekoja ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] secinājumiem Hartmann lietā, ka “Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta kontekstā pārrobežu darba ņēmējiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz visām nodarbinātības valstī sniegtajām sociālajām priekšrocībām tikai tiktāl, ciktāl šādas priekšrocības ir tieši un vienīgi saistītas ar nodarbinātību”. Salīdziniet secinājumu 55. punktu un iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma 27. punktu. Turklāt Tiesa Hartmann lietā neaplūkoja Vācijas un Apvienotās Karalistes uzdoto jautājumu, ka “būtu netaisnīgi pārrobežu darba ņēmējam, kura dzīvesvieta un darba vieta ir dažādās dalībvalstīs, ļaut īstenot tās pašas sociālās priekšrocības abās dalībvalstīs un tās apvienot. Lai šo risku mazinātu un ņemot vērā, ka Regulā Nr. 1612/68 nav ietverti koordinācijas noteikumi, lai izvairītos no pabalstu kumulācijas, iespēju “eksportēt” bērna kopšanas pabalstu uz pārrobežu darba ņēmēja dzīvesvietas dalībvalsti varētu izslēgt”. Skat. iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu, 23. punkts. Neesot Kopienu tiesiskajam regulējumam šajā jautājumā un ņemot vērā ārkārtīgi sarežģītos iesaistītos jautājumus, neuzskatu, ka Tiesai būtu jāpiemēro šādi pretkumulācijas noteikumi.

31 – Skat. pēc analoģijas iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hartmann, 36. un 37. punkts.

32 – Skat. pēc analoģijas iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hartmann, 24. un 25. punkts.

33 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.

34 – Skat. iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hartmann, 31. punkts.

35 – Lieta C-152/03 (Krājums, I-1711. lpp.).

36 – Skat. atsauci 30. zemsvītras piezīmē. Skat. 63. punktu turpmāk.

37 – Iepriekš minēts 35. zemsvītras piezīmē.

38 – Iepriekš minēts 26. zemsvītras piezīmē.

39 – 2008. gada 17. augusta spriedums (Krājums, I-39. lpp.).

40 – Skat. 86. punktu.

41 – 2007. gada 11. jūlija spriedums lietā C-208/05 (Krājums, I-181. lpp., 38.–42. punkts).

42 – Skat. pēc analoģijas iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ritter-Coulais, 36. punkts.

43 – Skat. EStG 92. punkta a) apakšpunktu attiecībā uz aizdevuma atmaksas nosacījumiem.

44 – Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojumiem par ģenerāladvokāta secinājumiem Hartmann lietā, ka pasākums nerada pārkāpumu, ja tas sniedz priekšrocību valsts teritorijā gan darba ņēmējiem no Vācijas, gan no ārvalstīm (skat. iepriekš 63. punktu), ir jānorāda, kā apgalvo Komisija, ka šie secinājumi šajā sakarā netika ņemti vērā. Tiesa vispirms konstatēja, ka dalībvalsts pilsonis, kas, saglabājot savas darba attiecības šajā valstī, ir pārcēlis savu dzīvesvietu uz citu dalībvalsti un kopš tā laika strādā kā pārrobežu darba ņēmējs, var atsaukties uz “migrējoša darba ņēmēja” statusu Regulas Nr. 1612/68 izpratnē. Tiesa nosprieda arī, ka Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts neļauj migrējoša darba ņēmēja, kurš strādā kādā dalībvalstī, nestrādājošam laulātajam, kurš dzīvo citā dalībvalstī, nepiešķirt Vācijas bērna kopšanas pabalstu tāpēc, ka viņam pirmajā minētajā valstī nav ne pastāvīgās dzīvesvietas, ne parastās dzīvesvietas.

45 – Iepriekš minēts 39. zemsvītras piezīmē.

46 – Skat. 27. un 28. punktu. Secinājumos iepriekš 39. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Komisija/Vācija ģenerāladvokāts Bots [Bot] norādīja, ka “nerezidentu [nepilsoņu], it īpaši pierobežas strādnieku, mājokļu iegāde vai būvniecība citā dalībvalstī samazina mājokļu pieprasījumu Vācijā. Tātad minētie nerezidenti neapgrūtinātu Vācijas nekustamo īpašumu tirgu un neradītu spiedienu uz augsto pieprasījumu, kas jau pastāv”. Skat. 93. punktu.

47 – Iepriekš minēts 41. zemsvītras piezīmē, 43. punkts.

48 – 2004. gada 11. marta spriedums (Krājums, I-2409. lpp.).

49 – Skat. 89. punktu turpmāk.

50 – 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C-470/04 (Krājums, I-7409. lpp.).

51 – Skat. tostarp 91. punktu turpmāk.

52 – Iepriekš minēts 8. zemsvītras piezīmē. Skat. arī Komisijas apgalvojumus iepriekš 23. punktā.

53 – Iepriekš minēts 48. zemsvītras piezīmē.

54 – Iepriekš minēts 50. zemsvītras piezīmē.

55 – Skat. 36. punktu.

56 – Lai gan Komisija neiesniedza statistiku tieši par darba ņēmējiem, tā savā prasības pieteikumā norādīja, ka laikā no 1991. līdz 2004. gadam vairāk nekā 75 % personu, kuras devās prom no Vācijas, lai dotos uz ārvalstīm, bija personas, kas nav Vācijas pilsoņi.

57 - Iepriekš minēts 41. zemsvītras piezīmē, 33. punkts.

58 – Skat. iepriekš 100. punktu.

59 – 2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C-406/04 De Cuyper (Krājums, I-6947. lpp., 39. punkts) un 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C-192/05 Tas-Hagen un Tas (Krājums, I-10451. lpp., 31. punkts).

60 – Notikums, kas izkristalizē pienākumu atmaksāt, ir darba ņēmēja nodarbinātības dalībvalsts maiņa vai Savienības pilsoņa dzīvesvietas maiņa un pienākuma zaudēšana maksāt nodokļus Vācijā pilnā apmērā. Tādēļ es uzskatu par ārkārtīgi pārliecinošu Komisijas apgalvojumu, ka pienākums atmaksāt var atturēt attiecīgo personu vispār pieprasīt bonusu, lai izvairītos no atmaksas. Skat. iepriekš 77. punktu.

61 – Tiesa ir nospriedusi, ka vajadzība nodrošināt nodokļu sistēmas saskaņotību var pamatot normas, kas var ietekmēt pamatbrīvības. Skat. 1992. gada 20. janvāra spriedumu lietā C-204/90 Bachmann (Recueil, I-249. lpp., 28. punkts) un 1992. gada 28. janvāra spriedumu lietā C-300/90 Komisija/Beļģija (Recueil, I-305. lpp., 21. punkts).

62 – Skat šajā sakarā iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minēto lietu Wielockx, 23.–26. punkts.

63 – Iepriekš 61. zemsvītras piezīmē minētajos spriedumos lietā Bachmann un lietā Komisija/Beļģija Tiesa nosprieda, ka “bija tieša saikne starp vecuma vai dzīvības apdrošināšanas līgumu ietvaros veiktu iemaksu atskaitāmību un atbilstoši šiem līgumiem izmaksāto summu aplikšanu ar nodokli, saikne, kas bija jāsaglabā, lai nodrošinātu attiecīgās nodokļu sistēmas saskaņotību”. Skat. 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C-385/00 de Groot (Recueil, I-11819. lpp., 108. punkts).

64 – Tā kā viņu Vācijas sociālā nodrošinājuma pensiju maksājumi nākotnē principā tiks samazināti, reformējot šo sistēmu.