Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-544/07

Uwe Rüffler

pret

Dyrektor Izby Skarbowej we Wrocławiu Ośrodek Zamiejscowy w Wałbrzychu

(Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EKL 18. pants – Tiesību akti ienākuma nodokļa jomā – Ienākumu nodokļa samazinājums atbilstoši dalībvalsts, kas uzliek nodokļus, veselības apdrošināšanā veiktajām iemaksām – Atteikums samazināt nodokli atbilstoši citās dalībvalstīs veiktajām iemaksām

Sprieduma kopsavilkums

1.        Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Līguma noteikumi – Piemērojamība personām

(EKL 39. pants)

2.        Eiropas Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Piemērojamība personām

(EKL 17. panta 1. punkts un 18. panta 1. punkts)

3.        Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Nodokļu tiesību akti

EKL 18. pants; Padomes Regula Nr. 1408/71)

1.        Persona, kura visu savu profesionālo darbību ir veikusi savas pilsonības dalībvalstī un tikai pēc aiziešanas pensijā ir izmantojusi savas tiesības uzturēties citā dalībvalstī, turklāt bez jebkāda nolūka šajā citā valstī strādāt algotu darbu, nevar pamatoties uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

(sal. ar 52. punktu)

2.        Personai, kura pēc aiziešanas pensijā pamet pilsonības dalībvalsti, kurā tā ir veikusi visu savu profesionālo darbību, lai pārceltos uz dzīvi citā dalībvalstī, ir Eiropas Savienības pilsoņa statuss, kas noteikts EKL 17. panta 1. punktā, un tādēļ tā var pamatoties uz tiesībām, kuras tiek piešķirtas personām ar šo statusu. Šī persona izmanto tiesības, kas EKL 18. panta 1. punktā ir paredzētas visiem Savienības pilsoņiem – tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot citas dalībvalsts teritorijā.

(sal. ar 55. un 56. punktu)

3.        EKL 18. panta 1. punktam ir pretrunā dalībvalsts regulējums, kas saista tiesību samazināt ienākumu nodokli atbilstoši veiktajām veselības apdrošināšanas iemaksām piešķiršanu ar nosacījumu, ka šīs iemaksas ir veiktas šajā dalībvalstī, pamatojoties uz valsts tiesību normām, un kā rezultātā šāda nodokļa atvieglojuma piešķiršana tiek atteikta, ja iemaksas, kas var tikt atskaitītas no ienākumu nodokļa šajā dalībvalstī, tiek veiktas citas dalībvalsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros.

Šāds regulējums rada atšķirīgu attieksmi starp nodokļu maksātājiem rezidentiem, jo vienīgi tie nodokļu maksātāji, kuru veselības apdrošināšanas iemaksas ir veiktas dalībvalstī, kura apliek ar nodokļiem, var izmantot tiesības samazināt attiecīgo nodokli. Tomēr attiecībā uz viņu ienākumu aplikšanu ar nodokli attiecīgajā dalībvalstī ir jānorāda, ka nodokļu maksātāji rezidenti, kuri veic iemaksas minētās valsts veselības apdrošināšanas sistēmā, un tie nodokļu maksātāji, kuri veic iemaksas citas dalībvalsts obligātajā veselības apdrošināšanas sistēmā, objektīvi neatrodas dažādās situācijās, kas varētu izskaidrot šādu dažādas attieksmes piemērošanu atkarībā no iemaksu veikšanas vietas tiktāl, ciktāl dalībvalstī, kura apliek ar nodokļiem, pastāv neierobežots nodokļu maksāšanas pienākums. Tāds valsts tiesiskais regulējums, kas rada nelabvēlīgāku situāciju nodokļu maksātājiem, kuri ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties, pametot dalībvalsti, kurā tie ir veikuši visu savu profesionālo darbību, lai apmestos uz dzīvi attiecīgajā dalībvalstī, ir EKL 18. panta 1. punktā ikvienam Eiropas Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums.

Apstāklis, ka, pirmkārt, citas dalībvalsts obligātās apdrošināšanas iestāde sedz vienīgi tās pakalpojumu izmaksas, kurus nodokļu maksātājs rezidents patiešām ir saņēmis, tās sedzot no šajā iestādē obligāti veicamajām veselības apdrosināšanas iemaksām, un ka, otrkārt, ja šis nodokļu maksātājs neizmanto veselības pakalpojumus, šīs iemaksas netiek novirzītas attiecīgās dalībvalsts veselības apdrošināšanas sistēmas finansējumam, nevar pamatot šādu ierobežojumu. Tiktāl, ciktāl noteikumi, kas attiecas gan uz pilsoņu, kuri ir izmantojuši brīvību uzturēties citā dalībvalstī, dalību attiecīgajā sociālās apdrošināšanas sistēmā, gan uz ar šo sistēmu saistīto sociālo iemaksu veikšanu, ir tieši noteikti ar Regulas Nr. 1408/71 tiesību normām, jāuzskata, ka dalībvalsts nevar attiekties mazāk labvēlīgi pret to nodokļu maksātāju rezidentu uzturēšanos un aplikšanu ar nodokļiem, kuri, pamatojoties uz šīs regulas noteikumiem, ir veikuši iemaksas citas dalībvalsts sociālās apdrošināšanas sistēmā.

(sal. ar 67.–69., 72., 73, 78., 85. un 87. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2009. gada 23. aprīlī (*)

EKL 18. pants – Tiesību akti ienākumu nodokļa jomā – Ienākumu nodokļa samazinājums atbilstoši dalībvalsts, kas uzliek nodokļus, veselības apdrošināšanā veiktajām iemaksām – Atteikums samazināt nodokli atbilstoši citās dalībvalstīs veiktajām iemaksām

Lieta C-544/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Polija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 3. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 4. decembrī, tiesvedībā

Uwe Rüffler

pret

Dyrektor Izby Skarbowej we Wrocławiu Ośrodek Zamiejscowy w Wałbrzychu.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas] (referents), tiesneši J. Klučka [J. Klučka], U. Lehmuss [U. Lõhmus], P. Linda [P. Lindh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        U. Riflera [U. Rüffler] vārdā – viņš pats,

–        Polijas valdības vārdā – M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], pārstāvis,

–        Grieķijas valdības vārdā – K. Giorgiadis [K. Georgiadis], kā arī S. Aleksandriu [S. Alexandriou] un M. Tasopulu [M. Tassopoulou], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un K. Hermane [K. Herrmann], pārstāvji,

–        EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – P. Bjērgans [P. Bjørgan] un L. Janga [L. Young], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 12. un 39. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedības ietvaros starp U. Rifleru, Vācijas pilsoni, kurš pastāvīgi uzturas Polijā, un Dyrektor Izby Skarbowej we Wrocławiu Ośrodek Zamiejscowy w Wałbrzychu (Vroclavas Finanšu kameras direktors, Valbžihas nodaļa; turpmāk tekstā – “Dyrektor”) par Polijas nodokļu administrācijas atteikumu piešķirt viņam ienākumu nodokļa samazinājumu atbilstoši citā dalībvalstī veiktajām veselības apdrošināšanas iemaksām, lai gan šāds samazinājums tiek piešķirts nodokļa maksātājam, kurš veic veselības apdrošināšanas iemaksas Polijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), 3. panta 1. punktā ir noteikts vienlīdzīgas attieksmes princips, saskaņā ar kuru:

“Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī, uz kuru attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecas uz šīs valsts pilsoņiem.”

4        Regulas Nr. 1408/71 28. pantā ar nosaukumu “Saskaņā ar vienas vai vairāku valstu tiesību aktiem maksājamas pensijas gadījumā, kad nepastāv tiesības uz pabalstiem dzīvesvietas valstī” ir noteikts:

“1.      Pensionārs, kuram ir tiesības saņemt pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem un kuram nav tiesību uz pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā viņš dzīvo, tomēr saņem šādus viņam un viņa ģimenes locekļiem paredzētus pabalstus, ciktāl, attiecīgā gadījumā ņemot vērā 18. pantu un VI pielikumu, viņam būtu uz to tiesības saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem vai vismaz vienas no to dalībvalstu tiesību aktiem, kas ir kompetentas attiecībā uz pensijām, ja viņš dzīvotu tādā valstī. Pabalstus piešķir ar šādiem nosacījumiem:

a)      pabalstus natūrā šā panta 2. punktā minētās institūcijas vārdā nodrošina dzīvesvietas institūcija tā, it kā attiecīgā persona būtu pensionārs saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā viņš dzīvo, un viņam būtu tiesības uz šādiem pabalstiem;

b)      naudas pabalstus attiecīgā gadījumā nodrošina tā kompetentā institūcija, kas noteikta 2. punktā, saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro. Vienojoties kompetentajai institūcijai un dzīvesvietas institūcijai, dzīvesvietas institūcija tomēr var nodrošināt šādus pabalstus kompetentās institūcijas vārdā saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem.

2.      Gadījumos, uz kuriem attiecas šā panta 1. punkts, pabalstu natūrā izmaksas sedz institūcija, ko nosaka saskaņā ar šādiem noteikumiem:

a)      ja pensionāram ir tiesības uz minētajiem pabalstiem saskaņā ar vienas vienīgas dalībvalsts tiesību aktiem, izmaksas sedz šīs valsts kompetentā institūcija;

[..].”

5        Šīs pašas regulas 28.a pantā ar nosaukumu “Pensijas, kas saskaņā ar vienas vai vairāku tādu dalībvalstu tiesību aktiem, kuras nav dzīvesvietas valsts, maksājamas gadījumā, kad pastāv tiesības uz pabalstiem dzīvesvietas valstī” ir noteikts, ka:

“Ja pensionārs, kuram ir tiesības saņemt pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, dzīvo tādā dalībvalstī, saskaņā ar kuras tiesību aktiem tiesības uz pabalstiem natūrā nav atkarīgas no nosacījuma par apdrošināšanu vai nodarbinātību, kā arī nav izmaksājama nekāda pensija, tad izmaksas par viņam un viņa ģimenes locekļiem nodrošinātajiem pabalstiem natūrā sedz institūcija, kas pieder vienai no attiecībā uz pensijām kompetentajām dalībvalstīm, ko nosaka saskaņā ar 28. panta 2. punktu, tādā mērā, kādā pensionārs un viņa ģimenes locekļi būtu tiesīgi uz šādiem pabalstiem saskaņā ar tiesību aktiem, ko piemēro minētā institūcija, ja viņi dzīvotu tajā dalībvalstī, kur atrodas šī institūcija.”

6        Saskaņā ar Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, 95. panta 1. punktu:

“Summu pabalstiem natūrā, kas piešķirta saskaņā ar regulas [Nr. 1408/71] 28. panta 1. punktu [..], kompetentās institūcijas atlīdzina tām institūcijām, kuras sniegušas minētos pabalstus, pamatojoties uz vienreizēju kopsummas maksājumu, kurš ir pēc iespējas tuvāks faktiskajiem izdevumiem.”

 Konvencijas normas

7        Saskaņā ar 2003. gada 14. maija Konvencijas starp Vācijas Federatīvo Republiku un Polijas Republiku par dubultās aplikšanas ar nodokļiem ienākumu nodokļa un īpašuma nodokļa jomā novēršanu 18. panta 1. un 2. punktu (umowa z dnia 14 maja 2003 r. między Rzeczypospolitą Polską a Republiką Federalną Niemiec w sprawie unikania podwójnego opodatkowania w zakresie podatków od dochodu i od majątku, 2005. gada 20. janvāra Dz. U Nr. 12, 90. poz.; turpmāk tekstā – “Konvencija par dubultās aplikšanas ar nodokļiem novēršanu”):

“1.      Vecuma pensijas un līdzīgi maksājumi vai pensijas, kuras vienā līgumslēdzējas valstī dzīvojošas personas saņem no otras līgumslēdzējas valsts, tiek apliktas ar nodokli tikai pirmajā valstī.

2.      Neatkarīgi no iepriekšējā punkta maksājumi, kurus no obligātās sociālās apdrošināšanas sistēmas saņem viena vienā līgumslēdzējas valstī dzīvojoša persona no otras līgumslēdzējas valsts, tiek aplikti ar nodokli tikai šajā otrajā valstī.”

 Valsts tiesiskais regulējums

8        1991. gada 26. jūlija Likuma par fizisko personu ienākumu nodokli (ustawa z dnia 26 lipca 1991 r. o podatku dochodowym od osób fizycznych, 2000. gada Dz. U, Nr. 14, 176. poz.; turpmāk tekstā – “Likums par ienākumu nodokli”) 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Fiziskās personas, kuru dzīvesvieta ir Polijas Republikā, ir pakļautas nodokļiem par visiem saviem ienākumiem neatkarīgi no ar nodokļiem apliekamo ienākumu rašanās vietas [..].”

9        Likuma par ienākumu nodokli 21. panta 1. punkta 58. apakšpunkta b) daļā ir noteikts:

“No ienākumu nodokļa ir atbrīvoti [..] maksājumi, kurus veic biedram […] no arodpensiju sistēmas ietvaros uzkrātā fonda līdzekļiem.”

10      Šī paša likuma 27.b pantā ir noteikts, ka:

“1.      No ienākumu nodokļa [..], pirmkārt, ir jāatvelk 2004. gada 27. augusta Likumā par valsts finansētajiem medicīnas pakalpojumiem (ustawa z dnia 27 sierpnia 2004 r. o świadczeniach opieki zdrowotnej finansowanych ze środków publicznych, Dz. U Nr. 210, 2135. poz.) minētās veselības apdrošināšanas iemaksas summa [..]:

1)      ko nodokļu gadā nodokļu maksātājs ir tieši maksājis saskaņā ar noteikumiem par valsts finansētajiem medicīnas pakalpojumiem,

2)      kas nodokļu gadā ir atvilkta no maksātāja saskaņā ar noteikumiem par valsts finansētajiem medicīnas pakalpojumiem.

Šis atvilkums neattiecas uz iemaksām, kuru aprēķina bāze saskaņā ar 21. pantu [..] ir no nodokļiem atbrīvoti ienākumi (ieņēmumi), kā arī uz iemaksām, kuru aprēķina bāze ir ienākums, kam saskaņā ar nodokļu tiesību noteikumiem nodoklis nav piemērojams.

2.      Veselības apdrošināšanas iemaksu summa, kas tiek atvilkta no nodokļa [par 1. punktā minētajiem ienākumiem], nedrīkst pārsniegt 7,75 % no šo iemaksu aprēķina bāzes.

3.      Izdevumu apmērs 1. punktā aprakstītajiem mērķiem tiek noteikts, pamatojoties uz dokumentiem, kas pamato izdevumus.”

 Pamata lieta un prejudiciālais jautājums

11      Pēc tam, kad Riflers bija dzīvojis Vācijā, kur viņš veica algotu darbu, viņš pārcēlās uz dzīvi Polijā, kur viņš kopš 2005. gada dzīvoja pastāvīgi kopā ar savu dzīvesbiedri. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka viņš kopš dzīvesvietas maiņas būtu Polijā veicis profesionālu darbību.

12      Pamata lietas faktu rašanās brīdī Riflera vienīgie ienākumi bija divi Vācijā saņemti pensiju maksājumi, proti:

– darbspējas zaudēšanas pensija, kuru maksā Vācijas Darba ņēmēju apdrošināšanas iestāde – Landesversicherungsanstalt (Federālās zemes apdrošināšanas iestāde) 70 % darbspējas samazināšanās dēļ, kas ir Vācijas sociālās apdrošināšanas sistēmas obligātais maksājums;

– sabiedrības Volkswagen piešķirta darba devēja pensija.

13      Šie abi maksājumi tiek veikti Vācijā bankas kontā, kuru Riflers ir atvēris šajā dalībvalstī. Līdz ar to arī attiecīgie maksājumi, tostarp arī veselības apdrošināšanas iemaksas, tiek ieturētas šajā pašā dalībvalstī.

14      Obligātās veselības apdrošināšanas iemaksas, kuras tiek maksātas par darba devēja pensiju, kuru Riflers saņem Vācijā, tiek pārnestas uz Vācijas Veselības apdrošināšanas iestādi – Deutsche BKK-West, Volfsburgā [Wolfsburg] – ar 14,3 % likmi. Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 28. pantam Riflera kungam un kundzei ir tiesības, kuras apliecina Narodowy Fundusz Zdrowia (Polijas Valsts veselības fonds), saņemt veselības aprūpes pakalpojumus Polijā. Šos Polijā sniegtos pakalpojumus sedz Vācijas Veselības apdrošināšanas iestāde.

15      Saskaņā ar Likuma par ienākumu nodokli 3. panta 1. punktu Riflera ienākumu aplikšana ar nodokļiem Polijā nav ierobežota.

16      Piemērojot Konvencijas par dubultās aplikšanas ar nodokļiem novēršanu 18. panta 2. punktu, darbspējas zaudēšanas pensija, kuru Rifleram Vācijā izmaksā Landesversicherungsanstalt, tiek aplikta ar nodokļiem šajā dalībvalstī. Turpretī saskaņā ar šī paša panta 1. punktu darba devēja pensija, kuru Vācijā izmaksā sabiedrība Volkswagen, tiek aplikta ar nodokli vienīgi Polijā.

17      2006. gada laikā Riflers vērsās Polijas nodokļu administrācijā, lai ienākumu nodoklis, kurš par Vācijā izmaksātu darba devēja pensiju ir jāmaksā Polijas Republikā, tiktu samazināts atbilstoši viņa Vācijā veiktajām veselības apdrošināšanas iemaksām.

18      Ar 2006. gada 28. novembra lēmumu Polijas nodokļu administrācija atteica apmierināt viņa lūgumu, pamatojoties uz to, ka Likuma par ienākumu nodokli 27.b pantā ir paredzēta iespēja samazināt ienākumu nodokli vienīgi atbilstoši veselības apdrošināšanas iemaksām, kuras ir veiktas saskaņā ar Polijas Likumu par valsts finansējumu veselības pakalpojumiem. Tomēr Riflers veselības apdrošināšanas iemaksas neveic Polijā.

19      Ar 2007. gada 2. februāra procesuālo rakstu Riflers iesniedza sūdzību Dyrektor pret šo lēmumu par atteikumu, iebilstot, ka nodokļu administrācija Polijas nodokļu tiesības ir piemērojusi selektīvi un nav ievēroti Kopienu tiesību noteikumi.

20      Ar 2007. gada 23. februāra lēmumu Dyrektor atteicās grozīt nodokļu administrācijas 2006. gada 28. novembra lēmumu par Polijas nodokļu tiesību interpretāciju attiecībā uz to piemērošanas jomu un to piemērošanas veidu tiktāl, ciktāl nav iespējams samazināt Polijā samaksātos nodokļus atbilstoši citā dalībvalstī veiktajām veselības apdrošināšanas iemaksām. Vienlaikus Dyrektor apstiprināja nodokļu administrācijas sniegto Likuma par ienākumu nodokļa 27.b panta interpretāciju un apliecināja, ka nodokļu administrācijas iestādēm, kurām ir jāpieņem lēmums, pamatojoties uz tiesību normām, it īpaši atvieglojumu un atskaitījumu gadījumā, nav pieļaujams veikt plašāku Likuma par ienākumu nodokli 27.b panta noteikumu interpretāciju.

21      Turklāt var atzīmēt, ka, iesniedzot sūdzību Dyrektor, Riflers arī norādīja, ka viņa saņemtā darba devēja pensija ir jāatbrīvo no ienākumu nodokļa, pamatojoties uz Likuma par ienākumu nodokli 21. panta 1. punkta 58. apakšpunkta b) daļu. Arī šī prasība tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka šo tiesību normu šajā gadījumā nevar piemērot, jo tā attiecas vienīgi uz personām, kuras saskaņā ar Polijas Republikas Likumu par arodpensiju sistēmām ir piesaistītas arodpensiju sistēmai, proti, ir “darba ņēmēji” Polijas tiesību normu izpratnē.

22      Līdz ar to Riflers pret 2007. gada 23. februāra lēmumu cēla prasību Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vroclavas Administratīvā tiesa), norādot, ka, pieņemot šo lēmumu, neesot ievēroti Likuma par ienākumu nodokli 27.b panta noteikumi. Viņš lūdza atcelt gan šo lēmumu, gan nodokļu administrācijas 2006. gada 28. novembra lēmumu tiktāl, ciktāl ar tiem ir noteikts, ka nav iespējams samazināt Polijā maksājamā nodokļa summu atbilstoši citā dalībvalstī veiktajām veselības apdrošināšanas iemaksām.

23      Riflers uzskata, ka šāda tiesību uz ienākumu nodokļa samazināšanu ierobežošana, kas nosaka, ka šis nodokļu atvieglojums tiek piešķirts vienīgi tiem nodokļu maksātājiem, kuri savas veselības apdrošināšanas iemaksas ir veikuši Polijas apdrošināšanas iestādē, diskriminējošā veidā diferencē personas, kuras maksā ienākumu nodokli Polijā, atkarībā no tā, kur tās ir veikušas obligātās veselības apdrošināšanas iemaksas.

24      Riflers arī norādīja uz to, ka valsts nodokļu tiesību noteikumu interpretācija nav saderīga ar Kopienu tiesībām un it īpaši ar EKL 39. pantā noteikto personu brīvas pārvietošanās principu. Lai pamatotu šo tēzi, viņš min Tiesas 2007. gada 30. janvāra spriedumu lietā C-150/04 Komisija/Dānija (Krājums, I-1163. lpp.).

25      Iesniedzējtiesa uzskata, ka Riflera veiktās veselības apdrošināšanas iemaksas, pamatojoties uz Vācijas tiesību noteikumiem, pēc sava rakstura un mērķa ir identiskas iemaksām, kuras Polijas nodokļu maksātāji veic, pamatojoties uz Polijas likumu. Vācijas tiesībās, tieši tāpat kā Polijas tiesībās, pensijas saņēmējiem ir jāveic šāda iemaksa. Atšķiras veselības apdrošināšanas iemaksu līmenis, kurš Vācijā sasniedz 14,30 %, savukārt Polijā – 9 %, kā arī valsts tiesiskais pamats, no kura izriet pienākums veikt maksājumu.

26      Iesniedzējtiesa vaicā, vai situācijā, kad nodokļu maksātājam, kurš pastāvīgi uzturas Polijā, ir jāsamaksā ienākumu nodoklis, pamatojoties uz Vācijā iegūtu pensiju, ir pamatoti atteikt samazināt šo nodokli par Vācijā veiktām veselības apdrošināšanas iemaksām vienīgi tā iemesla dēļ, ka šīs iemaksas nav tikušas veiktas, pamatojoties uz Polijas valsts tiesību normām, un ka tās ietilpst Vācijas veselības apdrošināšanas sistēmā.

27      Iesniedzējtiesa pauž šaubas par jautājumu, vai šāda Likuma par ienākumu nodokli 27.b panta interpretācija nediskriminē nodokļu maksātājus, kuriem tādēļ, ka tie ir izmantojuši pārvietošanās brīvību, nodokļu aplikšanas dalībvalstī tiek atņemta iespēja samazināt nodokļa summu par citā dalībvalstī veiktām veselības apdrošināšanas iemaksām, vienlaikus uzskatot, ka minētie nodokļu maksātāji jau nav saņēmuši šo iemaksu atvilkumu šajā citā dalībvalstī.

28      No Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, ka ar 2007. gada 7. novembra spriedumu (K 18/06, 2007. gada Dz. U, Nr. 211, 1549. poz.) Trybunal Konstytucyjny (Polijas Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka Likuma par ienākumu nodokli 27.b panta 1. punkts neatbilst Polijas Konstitūcijas 32. pantam, lasot to kopā ar šīs pašas Konstitūcijas 2. pantu, tiktāl, ciktāl ar to konkrētiem nodokļu maksātājiem tiek izslēgta iespēja no ienākumu nodokļa, kas ir jāmaksā, pamatojoties uz darbībām, kuras ir veiktas ārpus Polijas, atvilkt veselības apdrošināšanas iemaksas, lai gan šīs iemaksas nav tikušas atvilktas dalībvalstī, kuras teritorijā ir tikusi veikta šī darbība. Saskaņā ar šo spriedumu Likuma par ienākumu nodokli 27.b panta 1. punkts, sākot no 2008. gada 30. novembra, vairs nav spēkā.

29      Šādos apstākļos Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai EKL 12. panta pirmā daļa, kā arī 39. panta 1. un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds Likuma [par ienākumu nodokli] 27.b pantā paredzēts valsts noteikums, ar kuru tiesības no ienākumu nodokļa atskaitīt summu, kas atbilst obligātās veselības apdrošināšanā veiktajām iemaksām, gadījumā, ja rezidents Polijā no ar nodokli apliekamajiem ienākumiem atvelk iemaksas, kas ir veiktas citas dalībvalsts obligātajā veselības apdrošināšanā, ir ierobežotas ar iemaksām, kas ir veiktas saskaņā ar valsts tiesībām?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Par pieņemamību

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

30      Pirmkārt, Polijas valdība apstrīd uzdotā jautājuma pieņemamību, pamatojoties uz to, ka iesniedzējtiesas lēmumā nav pietiekami atspoguļoti tiesvedības faktiskie un juridiskie apstākļi.

31      Turklāt iesniedzējtiesas lēmumā nav sniegtas norādes, kas varētu būt nozīmīgas pamata lietā izskatāmā tiešā nodokļu atvieglojuma kontekstā, proti, tiesības uz atbrīvojumu no ienākumu nodokļa, piemērojot Likuma par ienākumu nodokli 21. panta 1. punkta 58. apakšpunkta b) daļu. Saskaņā ar šo tiesību normu no ienākumu nodokļa ir atbrīvoti “maksājumi, kurus veic biedram no arodpensiju sistēmas ietvaros uzkrātā fonda līdzekļiem”.

32      Šajā gadījumā iesniedzējtiesa skaidri nenorādot, vai sabiedrības Volkswagen izmaksātā darba devēja pensija Vācijā ir līdzvērtīga maksājumiem, kuri tiek veikti Polijas arodpensiju sistēmas ietvaros, vai arī tā ir uzskatāma par cita veida vecuma apdrošināšanas formu.

33      Otrkārt, Polijas valdība uzskata, ka uzdotais jautājums nav pieņemams arī tādēļ, ka nav nepieciešamības EKL 234. panta izpratnē iegūt prejudiciālu nolēmumu, lai tiesa varētu izskatīt pamata lietu, jo tā esot jāizskata, vienīgi pamatojoties uz valsts tiesībām.

34      Tādējādi Polijas valdība uzskata, ka gadījumā, ja sabiedrības Volkswagen izmaksātā darba devēja pensija Vācijā ir līdzvērtīga maksājumiem, kuri tiek veikti Polijas arodpensiju sistēmas ietvaros, esot jāuzskata, ka tā ietilpst Likuma par ienākumu nodokli 21. panta 1. punkta 58. apakšpunkta b) daļas piemērošanas jomā, jo tas neattiecas vienīgi uz maksājumiem, kuri tiek veikti, pamatojoties uz Polijas arodpensiju sistēmu. Šādā gadījumā Riflera gūtie ienākumi no šīs pensijas Polijā būtu jāatbrīvo no nodokļa.

35      Polijas valdība arī norāda, ka Likuma par ienākumu nodokli 27.b panta 1. punkta pēdējā daļa neparedz tiesības samazināt nodokli par veselības apdrošināšanas iemaksu summu, kas ir tiesības, kuru izmantošanu Riflers pieprasa pamata lietas ietvaros, ja veselības apdrošināšanas iemaksas ir saistītas ar ienākumiem, kuri ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar šī paša likuma 21. pantu. Līdz ar to, ja Vācijas pensija ir uzskatāma par šādu pensiju, kas ir atbrīvota no nodokļa, nebūtu iespējams, piemērojot Likuma par ienākumu nodokli 27.b panta 1. punkta pēdējo daļu, samazināt ienākumu nodokļa summu par veselības apdrošināšanas iemaksām bez valsts, kurā tika veiktas šīs iemaksas, iesaistīšanās šajā sakarā. Tiesvedība valsts tiesā līdz ar to esot jāizskata, vienīgi pamatojoties uz valsts tiesību normām.

 Tiesas vērtējums

36      Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 234. pantā noteiktās procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra, Recueil, I-2099. lpp., 38. punkts; 2008. gada 4. decembra spriedumu lietā C-221/07 Zablocka-Weyhermüller, Krājums, I-0000. lpp., 20. punkts, un 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C-169/07 Hartlauer, Krājums, I-0000. lpp., 24. punkts).

37      Tomēr tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka, esot ārkārtas apstākļiem, tai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa tai ir iesniegusi lietu, lai pārliecinātos par savu kompetenci (šajā sakarā skat. 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia, Recueil, 3045. lpp., 21. punkts; skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā PreussenElektra, 39. punkts, kā arī 2003. gada 21. janvāra spriedumu lietā C-318/00 Bacardi-Martini un Cellier des Dauphins, Recueil, I-905. lpp., 42. punkts).

38      Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata lietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (iepriekš minētais spriedums lietā PreussenElektra, 39. punkts, un Zablocka-Weyhermüller, 20. punkts).

39      Pirmkārt, attiecībā uz Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu uzdoto jautājumu ir jākonstatē, ka no iesniedzējtiesas lēmuma skaidri izriet, ka pamata lieta un prejudiciālais jautājums attiecas vienīgi uz tiesībām samazināt nodokli atbilstoši veselības apdrošināšanas iemaksām, nevis uz atteikumu atbrīvot no nodokļa darba devēja pensiju.

40      Riflera prasība, ka viņa saņemtā darba devēja pensija Polijā būtu jāatbrīvo no ienākumu nodokļa, kas tika izteikta, iesniedzot sūdzību pret pirmās instances nodokļu administrācijas lēmumu, un kuru noraidīja Dyrektor, nav norādīta Riflera celtās prasības iesniedzējtiesā ietvaros. Šīs prasības mērķis ir atcelt Dyrektor lēmumu tiktāl, ciktāl ar to tiek apstiprināts, ka, ņemot vērā prasītāja pamata lietā situāciju, nav iespējams saņemt nodokļa samazinājumu saskaņā ar Likuma par ienākumu nodokli 27.b pantu.

41      Otrkārt, Tiesa uzskata, ka tai ir pietiekami skaidrs Riflera statuss un iemaksu, kā arī Vācijā izmaksātās darba devēja pensijas raksturs, lai tā varētu iesniedzējtiesai sniegt lietderīgu atbildi.

42      Šī tiesa lēmumā norāda, ka Vācijā izmaksātā darba devēja pensija attiecas uz “vecuma pensijām un līdzīgiem maksājumiem vai pensijām, kuras saņem persona, kas dzīvo līgumslēdzējas valstī” Konvencijas par dubultās aplikšanas ar nodokļiem novēršanu 18. panta 1. punkta izpratnē. Tā norāda, ka veselības apdrošināšanas iemaksas, kas tiek atvilktas no darba devēja pensijas un kuras Riflers samaksā, pamatojoties uz Vācijas tiesību normām, pēc sava rakstura un mērķa ir identiskas iemaksām, kuras veic Polijas nodokļu maksātāji saskaņā ar Polijas tiesībām.

43      Līdz ar to nav acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka problēmai būtu teorētisks raksturs, vai arī ka Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

44      Tādējādi uzdotais jautājums ir pieņemams.

 Par lietas būtību

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

45      Riflers, Grieķijas valdība, Eiropas Kopienu Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde norāda, ka Kopienu tiesībām neatbilst dalībvalsts tiesiskais regulējums vai šī regulējuma interpretācija, kuru ir veikusi nodokļu administrācija, saskaņā ar kuru tiesības uz ienākumu nodokļa samazinājumu atbilstoši veselības apdrošināšanas iemaksām tiek ierobežotas vienīgi ar tādām veselības apdrošināšanas iemaksām, kuras ir tikušas veiktas obligātās valsts veselības apdrošināšanas sistēmas kontā.

46      Grieķijas valdība un EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka EKL 12. un 39. pants nepieļauj dalībvalstij, kurā nodokļu maksātājs pastāvīgi uzturas un kurā viņam ir neierobežots pienākums maksāt nodokļus, atteikt šim nodokļu maksātājam piešķirt nodokļa samazinājumu atbilstoši iemaksām, kuras viņš ir veicis citas dalībvalsts veselības apdrošināšanas iestādē, tiktāl, ciktāl nodokļu maksātājs nav saņēmis šo iemaksu atvilkumu šajā otrajā dalībvalstī, kurā viņš saņem ar nodokli apliekamus ienākumus. Šāda attieksme radītu nelabvēlīgāku situāciju nodokļu maksātājiem, kuri ir izmantojuši brīvas pārvietošanās brīvību un kuriem valstī, kurā tie tiek aplikti ar nodokli, ir liegta iespēja samazināt nodokļus atbilstoši citas dalībvalsts veselības apdrošināšanas iestādē veiktām iemaksām.

47      Komisija no iesniedzējtiesas lēmuma norādēm, pirmkārt, secina, ka Riflers pamata lietas laikā nav veicis profesionālo darbību un, otrkārt, ka kopš 2005. gada viņa pastāvīgā uzturēšanās vieta ir Polijā kā pensionāram, kuram pensija ir piešķirta, pamatojoties uz Vācijā veiktu atalgotu darbu. Komisija arī norāda, ka, tā kā nav nekādas saiknes starp Riflera uzturēšanos Polijas teritorijā un profesionālas darbības veikšanu, viņa situācija nav jāizvērtē EKL 39. panta ietvaros. Pamata lieta ir jāizvērtē, pamatojoties uz apvienotajiem EKL 12. un 18. panta noteikumiem.

48      Komisija uzskata, ka EKL 12. panta pirmā daļa un EKL 18. panta 1. punkts nepieļauj, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā Likuma par ienākumu nodokli 27.b pants tiesības samazināt ienākumu nodokļa apmēru ir paredzētas vienīgi atbilstoši veselības apdrošināšanas iemaksām, kuras ir veiktas Polijas veselības apdrošināšanas sistēmā, līdz ar to izslēdzot iemaksas, kuras ir veiktas citas dalībvalsts obligātā veselības apdrošināšanas sistēmā, kurā tika gūti ienākumi, kas Polijā tiek aplikti ar nodokli.

49      Polijas valdība, uzskatot, ka uzdotais jautājums nav pieņemams, nav paudusi viedokli par lietas būtību.

 Tiesas vērtējums

–       Par piemērojamiem EK līguma noteikumiem

50      No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka kopš 2005. gada Riflera un viņa dzīvesbiedres pastāvīgā uzturēšanās vieta ir Polijā kā pensionāram, kuram pensija ir piešķirta, pamatojoties uz Vācijā veiktu atalgotu darbu. Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu pamata lietas rašanās brīdī Riflera vienīgie ienākumi bija vecuma pensija un darbnespējas pensija – kas abas tika saņemtas Vācijā. Līdz ar to Riflers pamata lietas rašanās brīdī neveica profesionālu darbību.

51      Turklāt no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka Riflers agrāk būtu strādājis Polijā vai ka viņš uz turieni būtu devies nolūkā meklēt algotu darbu.

52      Tiesa 2006. gada 9. novembra spriedumā lietā C-520/04 Turpeinen, (Krājums, I-10685. lpp., 16. punkts) jau ir nospriedusi, ka personas, kuras savu profesionālo darbību ir veikušas savas pilsonības dalībvalstī un tikai pēc aiziešanas pensijā ir izmantojušas savas tiesības uzturēties citā dalībvalstī, turklāt bez jebkāda nolūka strādāt tajā algotu darbu, nevar pamatoties uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

53      Ņemot vērā pamata lietas faktus, kas izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, šķiet, ka tas tā ir Riflera gadījumā.

54      Tā kā uz pamata lietu neattiecas EKL 39. pants, jāmeklē, kāda EK līguma tiesību norma ir piemērojama Riflera situācijā.

55      Kā Vācijas pilsonim Rifleram ir Eiropas Savienības pilsoņa statuss, kas noteikts ar EKL 17. panta 1. punktu, un tādēļ viņš var pamatoties uz tiesībām, kuras tiek piešķirtas personām ar šo statusu, īpaši tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ko paredz EKL 18. panta 1. punkts (šajā sakarā skat. 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C-499/06 Nerkowska, Krājums, I-3993. lpp., 22. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Zablocka-Weyhermüller, 26. punkts).

56      Uz tādu situāciju, kādā ir Riflers, attiecas Eiropas Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalsts teritorijā. Persona, kura pēc aiziešanas pensijā pamet pilsonības dalībvalsti, kurā tā ir veikusi visu savu profesionālo darbību, lai pārceltos uz dzīvi citā dalībvalstī, izmanto tiesības, kas EKL 18. panta 1. punktā ir paredzētas visiem Savienības pilsoņiem – tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot citas dalībvalsts teritorijā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Turpeinen, 16.–19. punkts).

57      Jānorāda, ka, kaut arī iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav atsaukusies uz EKL 18. pantu, šis apstāklis nav šķērslis tam, lai Tiesa valsts tiesai sniegtu visus Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izlemjot tās iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa tos savā jautājumā ir minējusi vai ne (šajā sakarā skat. 1990. gada 12. decembra spriedumu lietā C-241/89 SARPP, Recueil, I-4695. lpp., 8. punkts; 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-152/03 Ritter-Coulais, Krājums, I-1711. lpp., 29. punkts, un 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C-392/05, Krājums, I-3505. lpp., 64. punkts).

58      Līdz ar to Riflera situācija ir jāpēta, ņemot vērā EKL 18. pantā paredzētās Eiropas Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalsts teritorijā.

59      Visbeidzot attiecībā uz EKL 12. pantu šī panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, piemērojot Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka EKL 12. pantā paredzētais nediskriminācijas princips prasa, lai salīdzināmās situācijās nebūtu atšķirīgas attieksmes, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnojama (2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C-403/03 Schempp, Krājums, I-6421. lpp., 28. punkts).

–       Par atbilstību EKL 18. pantam

60      Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 18. pantam ir pretrunā dalībvalsts regulējums, kas saista tiesību samazināt ienākumu nodokļa apmēru atbilstoši veiktajām veselības apdrošināšanas iemaksām piešķiršanu ar nosacījumu, ka šīs iemaksas ir veiktas šajā dalībvalstī, pamatojoties uz valsts tiesību normām, un atsaka šāda nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ja iemaksas, kas var tikt atskaitītas no ienākumu nodokļa šajā dalībvalstī, tika veiktas citas dalībvalsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros.

61      Vispirms ir jānorāda, ka šī jautājuma ietvaros iesniedzējtiesa pamatojas uz hipotēzi, ka veselības apdrošināšanas iemaksas, kuras tiek lūgts ņemt vērā pamata lietā, lai samazinātu nodokli, nodokļu ziņā vēl nav tikušas ņemtas vērā dalībvalstī, kurā tās tika veiktas.

62      Kā izriet no Tiesas judikatūras, Eiropas Savienības pilsoņa statuss ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas tiem no šiem pilsoņiem, kuri atrodas tajā pašā situācijā, neatkarīgi no viņu pilsonības un neņemot vērā izņēmumus, kas šajā sakarā ir īpaši paredzēti, Līguma ratione materiae piemērošanas jomā ļauj saņemt tādu pašu tiesisku attieksmi (skat. it īpaši 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-224/02 Pusa, Recueil, I-5763. lpp., 16. punkts; 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C-76/05 Schwarz un Gootjes-Schwarz, Krājums, I-6849. lpp., 86. punkts, kā arī 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C-524/06 Huber, Krājums, I-0000. lpp., 69. punkts).

63      To situāciju skaitā, kas ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, ietilpst situācijas, kuras ir saistītas ar Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, it īpaši tās, kas ir saistītas ar EKL 18. pantā paredzēto pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā (iepriekš minētie spriedumi lietā Pusa, 17. punkts, kā arī Schwarz un Gootjes-Schwarz, 87. punkts).

64      Ja uz Eiropas Savienības pilsoni visās dalībvalstīs būtu jāattiecina tāds pats tiesiskais režīms kā tas, kāds tiek piemērots attiecīgo dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, ar tiesībām brīvi pārvietoties nebūtu saderīgs tas, ka pret Eiropas Savienības pilsoni dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, būtu mazāk labvēlīga attieksme nekā tad, ja viņš nebūtu izmantojis Līgumā paredzētos atvieglojumus attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties (skat. pēc analoģijas attiecībā uz attieksmi Savienības pilsoņa dalībvalstī iepriekš minēto spriedumu lietā Pusa, 18. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Schwarz un Gootjes-Schwarz, 88. punkts, kā arī 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C-318/05 Komisija/Vācija, Krājums, I-6957. lpp., 127. punkts).

65      Šie atvieglojumi nebūtu pilnībā efektīvi, ja kādas dalībvalsts pilsoni no to izmantošanas varētu atturēt šķēršļi, ko viņam attiecībā uz uzturēšanās tiesībām uzņemošajā dalībvalstī rada izcelsmes valsts tiesību akti, sodot viņu par to, ka viņš tos ir izmantojis (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pusa, 19. punkts; skat. arī 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-192/05 Tas-Hagen un Tas, Krājums, I-10451. lpp., 30. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Zablocka-Weyhermüller, 34. punkts).

66      Līdz ar to ir jānosaka, vai tāds regulējums, kāds ir minēts pamata lietā, Kopienu pilsoņu vidū, kuri atrodas tādā pašā situācijā, rada atšķirīgu attieksmi, kas rada nelabvēlīgāku situāciju tiem, kuri ir izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties, un vai, ja tas tā ir, šāda atšķirīga attieksme attiecīgā gadījumā ir pamatota.

67      Pamata lietā apskatāmais regulējums rada atšķirīgu attieksmi starp nodokļu maksātājiem rezidentiem atkarībā no tā, vai veselības apdrošināšanas iemaksas, kas var radīt Polijā maksājama ienākumu nodokļu apmēra atskaitījumu, ir vai nav tikušas veiktas valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Piemērojot šādu regulējumu, vienīgi tie nodokļu maksātāji, kuru veselības apdrošināšanas iemaksas ir veiktas dalībvalstī, kura apliek ar nodokļiem, var izmantot tiesības samazināt pamata lietā aplūkojamo nodokli.

68      Tomēr attiecībā uz viņu ienākumu aplikšanu ar nodokli Polijā ir jānorāda, ka nodokļu maksātāji rezidenti, kuri veic iemaksas Polijas veselības apdrošināšanas sistēmā, un tie nodokļu maksātāji, kuri veic iemaksas citas dalībvalsts obligātajā veselības apdrošināšanas sistēmā, objektīvi neatrodas dažādās situācijās, kas varētu izskaidrot šādu dažādas attieksmes piemērošanu atkarībā no iemaksu veikšanas vietas.

69      Situācija, kādā atrodas nodokļu maksātājs, kurš ir pensijā, – kā Riflers, kurš pastāvīgi uzturas Polijā un saņem pensijas maksājumus citas dalībvalsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros, – un situācija, kādā atrodas Polijas pensionārs, kurš arī pastāvīgi uzturas Polijā, tomēr pensiju saņem Polijas veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros, ir salīdzināmas attiecībā uz nodokļu aplikšanas principiem tiktāl, ciktāl Polijā abās situācijās pastāv neierobežots nodokļu maksāšanas pienākums.

70      Tādēļ viņu ienākumu aplikšana ar nodokļiem šajā dalībvalstī ir jāveic atbilstoši vienādiem principiem un līdz ar to arī, pamatojoties uz vienādiem nodokļu atvieglojumiem, proti, pamata lietas ietvaros tās ir tiesības uz ienākumu nodokļa samazinājumu.

71      Turklāt ir jānorāda, ka Riflera situācijā iemaksas, kuras viņš veic Vācijā, attiecas uz Vācijas obligāto veselības apdrošināšanas sistēmu. Šīs iemaksas tiek tieši atskaitītas no viņa gūtajiem ienākumiem, proti, darba devēja pensijas un darbnespējas pensijas, un pārskaitītas uz Vācijas veselības apdrošināšanas iestādi. Pēc tam, kad Riflers bija pārcēlies uz dzīvi Polijā, viņš turpināja saņemt darba devēja pensiju un darbnespējas pensiju no Vācijas un atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 28. un 28.a pantam viņam Polijā ir tiesības saņemt veselības pakalpojumus, kuru izmaksas vēlāk tiek ņemtas vērā viņa Vācijas veselības apdrošināšanā.

72      Jāuzskata, ka tiktāl, ciktāl pamata lietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums saista nodokļu atvieglojumu, kas ir saistīts ar veselības apdrošināšanas iemaksām, ar nosacījumu, ka šīs iemaksas ir tikušas veiktas Polijas veselības apdrošināšanas iestādē, un līdz ar to liedz minēto atvieglojumu nodokļu maksātājiem, kuri ir veikuši iemaksas citas dalībvalsts iestādē, tas tādiem nodokļu maksātājiem kā Rifleram, kurš ir izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, pametot dalībvalsti, kurā viņš ir veicis visu savu profesionālo darbību, lai apmestos uz dzīvi Polijā, rada nelabvēlīgāku situāciju.

73      Tāpat tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ir nelabvēlīgs atsevišķiem valsts pilsoņiem tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ir EKL 18. panta 1. punktā ikvienam Eiropas Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums.

74      Šādu ierobežojumu no Kopienu tiesību viedokļa var attaisnot tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības un ir samērīgi ar mērķi, ko valsts tiesības leģitīmi tiecas sasniegt (2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C-406/04 De Cuyper, Krājums, I-6947. lpp., 40. punkts; iepriekš minētie spriedumi lietā Tas-Hagen un Tas, 33. punkts, kā arī lietā Zablocka-Weyhermüller, 37. punkts).

75      Līdz ar to ir jānosaka, vai ir objektīvi kritēriji, kas attaisnotu atšķirīgu aplikšanu ar nodokļiem, kāda tiek piemērota pamata lietā.

76      Polijas valdība šajā sakarā nav izvirzījusi argumentus.

77      Tomēr iesniedzējtiesa vaicā, vai fakts, ka nodokļu maksātāji, kuri ir veikuši savas obligātās veselības apdrošināšanas iemaksas ārvalstu iestādēs un nepiedalās Polijas veselības apdrošināšanas sistēmas finansēšanā, jo ārvalstu iestāde atmaksā, proti, pārskaita Polijas Republikas Valsts Veselības fondā vienīgi tās veselības pakalpojumu izmaksas, kurus šie nodokļu maksātāji ir veikuši Polijā, var būt objektīvs un pietiekams pamatojums atšķirīgai aplikšanai ar nodokļiem, kas izriet no Likuma par ienākumu nodokli 27.b panta.

78      Šādiem pamatojuma apstākļiem nevar piekrist. Apstāklis, ka, pirmkārt, Vācijas obligātās apdrošināšanas iestāde sedz vienīgi tās pakalpojumu izmaksas, kurus Riflers patiešām ir saņēmis, un ka, otrkārt, ja Riflers neizmanto veselības pakalpojumus, šīs iemaksas netiek novirzītas Polijas veselības apdrošināšanas sistēmas finansējumam, nevar pamatot tādu ierobežojumu, kāds tiek apskatīts pamata lietā.

79      Kā to pamatoti norāda iesniedzējtiesa, kā arī Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde, fakts, ka Vācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas Polijā, sniegto veselības pakalpojumu izmaksas Polijas Valsts veselības fondam atmaksā kompetentā Vācijas apdrošināšanas iestāde, izriet no apvienota Kopienu tiesiskā regulējuma attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju, īpaši Regulas Nr. 1408/71 28. un 28.a panta, kā arī Regulas Nr. 574/72 95. panta redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, piemērošanas.

80      No pamata lietas izriet, ka, lai gan tāda Vācijas pilsoņa kā Riflers veselības apdrošināšanas iemaksas netiek tieši veiktas Polijas Valsts veselības fondā, medicīnas izmaksas, kas ir radušās šim pilsonim, nav jāuzņemas Polijas veselības sistēmai.

81      Atvasinātā tiesiskā regulējuma, ar kuru tiek koordinētas dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas, mērķis ir aizsargāt personu, kuras pārvietojas Eiropas Savienībā, sociālās tiesības un nodrošināt, ka viņu tiesības saņemt sociālā nodrošinājuma pakalpojumus netiek ietekmētas tādēļ vien, ka tās ir izmantojušas pārvietošanās brīvību. Ja dalībvalstis attiecībā uz minēto pakalpojumu nodokļu režīmu varētu personām, kas saņem sociālā nodrošinājuma pakalpojumus citas dalībvalsts veselības sistēma ietvaros, radīt nelabvēlīgāku situāciju, tās tiktu atturētas no šīs brīvības izmantošana.

82      Šajā sakarā 1996. gada 27. jūnija spriedumā lietā C-107/94 Asscher, (Krājums, I-3089. lpp., 64. punkts) Tiesa uzskatīja, ka nelabvēlīga nodokļu režīma piemērošana, proti, paaugstinātas nodokļu likmes piemērošana nodokļu maksātājiem nerezidentiem, kuri neveic iemaksas Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā, ir pretrunā Līguma 52. pantam un to nevar pamatot ar to, vai persona piedalās vai nepiedalās attiecīgajā valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā. Šajā sakarā Tiesa norādīja, ka dalībvalsts, kurā tiek veiktas sociālās iemaksas, tiek noteikta, vienkārši piemērojot Regulā Nr. 1408/71 noteikto sistēmu. Jo, ja fakts, ka konkrētiem nodokļu maksātājiem nav jāpiedalās attiecīgajā sociālā nodrošinājuma sistēmā, no kā izrietētu, ka iemaksas šajā sistēmā nebūtu jāatskaita no viņu ienākumiem attiecīgajā dalībvalstī, būtu pamatots, tas varētu rasties, vienīgi piemērojot Regulā 1408/71 noteiktu vispārēju un saistošu sistēmu attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu noteikšanu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Asscher, 60. punkts).

83      Tiesa precizēja, ka fakts, ka dalībvalstīm nav rīcības brīvības noteikt, ciktāl ir piemērojami šīs vai citas dalībvalsts tiesību akti, jo tām ir jāievēro spēkā esošās Kopienu tiesību normas, nepieļauj, ka dalībvalsts, piemērojot nodokļu pasākumus, patiesībā vēlas kompensēt to, ka persona nepiedalās un neveic iemaksas tās sociālā nodrošinājuma sistēmā (iepriekš minētais spriedums lietā Asscher, 61. punkts).

84      Kā to norāda Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde, tāda pati argumentācija pēc analoģijas ir piemērojama tiesību uz nodokļa samazinājumu piemērošanai attiecīgajiem nodokļu maksātājiem, kuri neveic iemaksas, pamata lietas ietvaros.

85      Līdz ar to tiktāl, ciktāl noteikumi, kas attiecas gan uz pilsoņu, kuri ir izmantojuši brīvību uzturēties citā dalībvalstī, dalību attiecīgajā sociālās apdrošināšanas sistēmā, gan uz ar šo sistēmu saistīto sociālo iemaksu veikšanu, ir tieši noteikti ar Regulas Nr. 1408/71 tiesību normām, jāuzskata, ka dalībvalsts nevar attiekties mazāk labvēlīgi pret to nodokļu maksātāju rezidentu uzturēšanos un aplikšanu ar nodokļiem, kuri, pamatojoties uz šīs regulas noteikumiem, ir veikuši iemaksas citas dalībvalsts sociālās apdrošināšanas sistēmā.

86      Tā kā pamata lietā aplūkojamais tiesiskais regulējums rada EKL 18. panta ierobežojumu, kas nav objektīvi pamatojams, nav nepieciešams lemt par šī regulējuma atbilstību EKL 12. pantam.

87      Šādos apstākļos uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka EKL 18. pantam ir pretrunā dalībvalsts regulējums, kas saista tiesību samazināt ienākumu nodokli atbilstoši veiktajām veselības apdrošināšanas iemaksām piešķiršanu ar nosacījumu, ka šīs iemaksas ir veiktas šajā dalībvalstī, pamatojoties uz valsts tiesību normām, un atsaka šāda nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ja iemaksas, kas var tikt atskaitītas no ienākumu nodokļa šajā dalībvalstī, tiek veiktas citas dalībvalsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros.

 Par tiesāšanās izdevumiem

88      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

EKL 18. panta 1. punktam ir pretrunā dalībvalsts regulējums, kas saista tiesību samazināt ienākumu nodokli atbilstoši veiktajām veselības apdrošināšanas iemaksām piešķiršanu ar nosacījumu, ka šīs iemaksas ir veiktas šajā dalībvalstī, pamatojoties uz valsts tiesību normām, un atsaka šāda nodokļa atvieglojuma piešķiršanu, ja iemaksas, kas var tikt atskaitītas no ienākumu nodokļa šajā dalībvalstī, tiek veiktas citas dalībvalsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – poļu.