Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 2. jūlijā (1)

Lieta C-169/08

Presidente del Consiglio dei Ministri

pret

Regione autonoma della Sardegna

(Corte costituzionale (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pakalpojumu sniegšanas brīvība (EKL 49. pants) – Valsts atbalsts (EKL 87. pants) – Nodokļu tiesību akti – Sardīnijas Autonomais reģions – Reģionālais nodoklis par gaisa kuģu un izpriecu kuģu, ko izmanto tūrisma nolūkos, piestāšanu – Nodokļa piemērošana tikai tām personām, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus [Sardīnijas] reģiona – Vides aizsardzība – Veselības aizsardzība – Nodokļu sistēmas saskaņotība – Salu teritorijas





I –    Ievads

1.        Šī ir pirmā lieta, kurā Itālijas Corte costituzionale (2) [Itālijas Konstitucionālā tiesa] lūdz Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar EKL 234. pantu.

2.        Pamata lietā –tiesību normas abstraktas kontroles tiesvedībā – tiek izskatīts jautājums par Sardīnijas Autonomā reģiona (3) reģionālo nodokli, ko reģions no 2006. līdz 2008. gadam katru gadu laika posmā no 1. jūnija līdz 30. septembrim iekasēja par noteiktu privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu [Sardīnijā]. Pienākums samaksāt šo nodokli bija tikai tām personām, kuru nodokļu rezidence nebija Sardīnijā; tostarp nodoklis netika piemērots tādu kuģu piestāšanai, kuru stāvvieta visu gadu bija kādā no Sardīnijas ostām.

3.        Itālijas Corte costituzionale ir šaubas par šī Sardīnijas reģionālā nodokļu tiesiskā regulējuma atbilstību Kopienu tiesībām, precīzāk sakot, pakalpojumu sniegšanas brīvībai (EKL 49. pants) un valsts atbalsta aizliegumam (EKL 87. pants). Šī reģionālā nodokļa neatbilstība Kopienu tiesībām ietekmētu arī tiesību normas abstraktas kontroles tiesvedību Corte costituzionale, jo saskaņā ar Itālijas konstitucionālajām tiesībām Kopienu tiesības šādā tiesvedībā ir viens no pārbaudes kritērijiem.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

4.        Atbilstošās Kopienu tiesību normas šajā lietā ir, pirmkārt, EK līguma normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību un, otrkārt, EK līguma normas par valsts atbalstu.

5.        Pakalpojumu sniegšanas brīvības princips ir ietverts EKL 49. panta 1. punktā:

“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”

6.        Turklāt EKL 50. panta 1. punktā ir formulēta šāda definīcija:

“Pakalpojumus uzskata par “pakalpojumiem” šā Līguma nozīmē, ja tos parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti.”

7.        EK līgumā nodaļa par valsts atbalsta normām sākas ar 87. panta 1. punktu. Tā redakcija ir šāda:

“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

8.        Papildus tam EKL 88. panta 3. punktā ir noteikts:

“Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot 87. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.”

B –    Valsts tiesības

9.        No valsts tiesībām paralēli attiecīgajām Itālijas konstitūcijas normām [šajā lietā] būtiski ir gan daži valsts likumdošanas, gan arī daži Sardīnijas Autonomā reģiona izdotie noteikumi.

1)      Itālijas konstitūcija

10.      Itālijas konstitūcijas 117. panta 1. punktā ir noteikts:

“Valsts un reģioni, ievērojot Konstitūciju un nosacījumus, kas ir noteikti saskaņā ar Kopienu tiesībām un starptautiskajām saistībām, pilda likumdevēja pilnvaras.”

2)      Itālijas valsts likumdošana

11.      Itālijas Codice della navigazione (4) 743. panta 1. punktā tiek definēts jēdziens “gaisa kuģis”:

“Gaisa kuģis ir jebkurš aparāts, kas ir paredzēts personu vai lietu pārvadāšanai pa gaisu.”

12.      Itālijas Codice della nautica da diporto (5) 1. panta 2. punktā, kas tika ieviests ar 2005. gada 18. jūlija Decreto legislativo (6) Nr. 171, ir definēts jēdziens “kuģošana izpriecu nolūkā”:

“Šī kodeksa nozīmē kuģošana izpriecu nolūkā ir tāda kuģošana, kura sporta un izpriecu nolūkā, bet bez nolūka gūt peļņu, tiek veikta jūras un iekšējos teritoriālos ūdeņos.”

13.      Codice della nautica da diporto 2. panta 1. punktā tiek regulēta izpriecu kuģu izmantošana komerciāliem mērķiem:

“1)      Izpriecu kuģis tiek izmantots komerciāliem mērķiem, ja:

a)      par to ir noslēgts nomas vai īres līgums;

b)      tas tiek izmantots profesionālai izpriecu kuģošanas apmācībai;

c)      tos izmanto ūdenslīdēju vai zemūdens apmācību apvienības, lai sniegtu atbalstu zemūdens nirējiem, kuri veic darbības sporta vai atpūtas nolūkos.

[..]”

3)      Sardīnijas Autonomā reģiona reģionālā likumdošana

14.      Sardīnijas Reģiona 2006. gada 11. maija Likuma Nr. 4 (7) (turpmāk tekstā – “Reģionālais likums Nr. 4/2006”), 2007. gadā grozītajā redakcijā (8), 4. pants nosaka:

“(Reģionālais nodoklis gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem, kas piestāšanu veic tūrisma nolūkos)

1)      Sākot no 2006. gada tiek noteikts reģionālais nodoklis gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem, kas piestāšanu veic tūrisma nolūkos.

2)      Nodoklis tiek iekasēts:

a)      par nolaišanos lidlaukos reģiona teritorijā, ko veic vispārējās aviācijas gaisa kuģi, kas ir minēti Navigācijas kodeksa 743. un turpmākajos pantos un ko izmanto privātai personu pārvadāšanai laikposmā no 1. jūnija līdz 30. septembrim;

b)      par pieturām, ko izpriecu kuģi – kas definēti 2005. gada 18. jūlija Likumdošanas dekrētā Nr. 171 (Codice della nautica da diporto) – vai jebkurš kuģis, kas tiek izmantots izpriecu nolūkos un kura garums pārsniedz 14 metrus, aprēķinot to saskaņā ar saskaņotajiem standartiem EN/ISO/DIS 8666, kā tie ir noteikti iepriekš minētā likumdošanas dekrēta 3. panta b) punkta izpratnē, veic Sardīnijas reģiona teritorijā esošās ostās, piestātnēs un pietauvošanās vietās, kā arī Sardīnijas jūras piekrastē esošās aprīkotās piestātnēs jūras teritoriālajā zonā, kuras tiek veiktas laikposmā no 1. jūnija līdz 30. septembrim.

3)      Nodokļu maksātājs ir fiziska vai juridiska persona, kura veic pārvadājumus ar gaisa kuģi [..] vai kura veic darbības, izmantojot izpriecu kuģi [..] un kuras nodokļu maksātāja reģistrācijas vieta atrodas ārpus reģiona teritorijas.

4)      Reģionālais nodoklis, kas noteikts 2. punkta a) apakšpunktā, ir jāmaksā par katru pieturas reizi, savukārt nodoklis, kas noteikts 2. punkta b) apakšpunktā, ir jāmaksā vienreiz gadā.

5)      Nodoklis tiek noteikts šādā apmērā:

a)      EUR 150 gaisa kuģiem, kas ir piemēroti līdz četru pasažieru pārvadāšanai;

b)      EUR 400 gaisa kuģiem, kas ir piemēroti no piecu līdz divpadsmit pasažieru pārvadāšanai;

c)      EUR 1000 gaisa kuģiem, kas ir piemēroti vairāk nekā divpadsmit pasažieru pārvadāšanai;

d)      EUR 1000 ūdens transporta līdzekļiem, kuru garums ir no 14 līdz 15,99 metriem;

e)      EUR 2000 ūdens transporta līdzekļiem, kuru garums ir no 16 līdz 19,99 metriem;

f)      EUR 3000 ūdens transporta līdzekļiem, kuru garums ir no 20 līdz 23,99 metriem;

g)      EUR 5000 kuģiem, kuru garums ir no 24 līdz 29,99 metriem;

h)      EUR 10 000 kuģiem, kuru garums ir no 30 līdz 60 metriem;

i)      EUR 15 000 kuģiem, kuru garums ir vairāk nekā 60 metri.

Buru jahtām ar palīgmotoru un motorizētajām buru jahtām tiek piemērota nodokļa atlaide 50 % apmērā.

6)      Nodokļa atbrīvojums attiecas uz:

a)      ūdens transporta līdzekļiem, kuri pietur, lai piedalītos sporta regatēs, antīko laivu pulcēšanās pasākumos, vienkorpusa laivu un burinieku pasākumos, kuros nenotiek sacensības un par kuriem organizatori iepriekšēji paziņo jūras lietu iestādēm; [..]

b)      izpriecu kuģiem, kuru stāvvieta visa gada garumā ir reģiona ostās;

c)      pieturām, kuras tiek veiktas tehnisku iemeslu dēļ un uz ierobežotu laikposmu, kas ir vajadzīgs attiecīgo remontdarbu veikšanai.

[..]

7)      Nodoklis ir jāmaksā:

a)      brīdī, kad 2. punkta a) apakšpunktā minētais gaisa kuģis veic pieturu;

b)      24 stundu laikā no brīža, kad izpriecu kuģis ir ieradies ostā, piestātnē, pietauvošanās vietā vai Sardīnijas piekrastē aprīkotās piestātnēs jūras teritoriālajā zonā;

saskaņā ar [..] noteikto procedūru.

[..]”

15.      Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar 2008. gadā veiktajiem iepriekš minētās reģionālās likumdošanas normas grozījumiem nodoklis tagad ir jāmaksā arī tām personām, kuru nodokļu rezidence ir Sardīnija; 2009. gadā strīdīgais nodokļu tiesiskais regulējums tika atcelts pilnībā (9) Šajā lietā tomēr joprojām tiek pārbaudīts reģionālais nodoklis 2007. gadā spēkā esošajā redakcijā.

III – Pamata lieta

16.      Itālijas Corte costituzionale ir uzsākta tiesību normas abstraktas kontroles tiesvedība, ko Presidente del Consiglio dei ministri [Ministru padomes prezidents] ierosināja par vairākiem Sardīnijas Autonomā reģiona pieņemtiem tiesību aktiem (10) ar mērķi pārbaudīt šo tiesību aktu saderību ar Itālijas konstitūciju. Pie šiem tiesību aktiem ir pieskaitāms arī Reģionālā likuma Nr. 4/2006 4. pants 2007. gadā grozītajā redakcijā.

17.      Pamata lietā tiek apgalvots, ka iepriekš minētā [reģionālā] tiesību norma neesot saderīga ar no Kopienu tiesībām izrietošajām saistībām, ko saskaņā ar Itālijas Konstitūcijas 117. panta 1. punktu ir jāievēro valsts likumdošanā. Pirmkārt, tiek izvirzīts iebildums, ka ir pārkāpts EKL 49. pants, otrkārt, EKL 81. pants kopsakarā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu un EKL 10. pantu un, treškārt, EKL 87. pants.

18.      Pašreizējā tiesvedības stadijā Itālijas Corte costituzionale pārbauda tikai to, vai ir pārkāpts EKL 49. pants un EKL 87. pants. Lēmumu par EKL 81. panta kopsakarā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu un EKL 10. pantu pārkāpumu tā vēlas pieņemt atkarībā no tālākās tiesvedības gaitas. Šī iemesla dēļ Itālijas Corte costituzionale iepriekš minētās normas skaidri nav iekļāvusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmu.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

19.      Ar 2008. gada 13. februāra Lēmumu Nr. 103/2008 (11), kas Tiesā saņemts 2008. gada 21. aprīlī, Itālijas Corte costituzionale apturēja tiesību normas abstraktas kontroles tiesvedību un nolēma uzdot Tiesai šādus četrus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

“a)      Vai EKL 49. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to netiek pieļauts piemērot tādu tiesību normu, kāda ir paredzēta Sardīnijas Reģiona 2006. gada 11. maija Likuma Nr. 4 4. pantā tā redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Sardīnijas Reģiona 2007. gada 29. maija Likuma Nr. 2 3. panta 3. punktu, un ar kuru reģionālais nodoklis gaisa kuģiem, kuri piestāj tūrisma nolūkā, tiek piemērots tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus Sardīnijas reģiona teritorijas un kuri, nodarbojoties ar “vispārēju uzņēmējdarbības gaisa kuģu aviāciju”, gaisa kuģi izmanto, pārvadājot personas?

b)      Vai Sardīnijas Reģiona 2006. gada 11. maija Likuma Nr. 4 4. pants tā redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Sardīnijas Reģiona 2007. gada 29. maija Likuma Nr. 2 3. panta 3. punktu, paredzot reģionālā nodokļa gaisa kuģiem, kuri piestāj tūrisma nolūkā, piemērošanu tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus Sardīnijas reģiona teritorijas un kuri, nodarbojoties ar “vispārēju uzņēmējdarbības gaisa kuģu aviāciju”, gaisa kuģi izmanto, pārvadājot personas, EKL 87. panta nozīmē ir uzskatāms par valsts atbalstu uzņēmumiem, kuri veic šo pašu darbību, bet kuru nodokļu rezidence ir Sardīnijas reģionā?

c)      Vai EKL 49. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to netiek pieļauts piemērot tādu tiesību normu, kāda ir paredzēta Sardīnijas Reģiona 2006. gada Likuma Nr. 4 4. pantā tā redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Sardīnijas Reģiona 2007. gada Likuma Nr. 2 3. panta 3. punktu, un saskaņā ar kuru reģionālais nodoklis izpriecu kuģiem, kas piestāj tūrisma nolūkā, tiek piemērots tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus Sardīnijas reģiona teritorijas, kuri nodarbojas ar izpriecu kuģu ekspluatāciju un kuru saimnieciskā darbība ir šo kuģu nodošana trešo personu rīcībā?

d)      Vai Sardīnijas Reģiona 2006. gada Likuma Nr. 4 4. pants tā redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Sardīnijas Reģiona 2007. gada Likuma Nr. 2 3. panta 3. punktu, ar kuru tiek paredzēts, ka reģionālais nodoklis izpriecu kuģiem, kas piestāj tūrisma nolūkā, ir piemērojams tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus Sardīnijas reģiona teritorijas, kuri nodarbojas ar izpriecu kuģu ekspluatāciju un kuru saimnieciskā darbība ir šo kuģu nodošana trešo personu rīcībā, EKL 87. panta nozīmē ir uzskatāms par valsts atbalstu uzņēmumiem, kuri veic šo pašu darbību, bet kuru nodokļu rezidence atrodas Sardīnijas reģionā?”

20.      Tiesvedībā tiesā savus rakstveida apsvērumus iesniedza Sardīnijas Autonomais reģions, Nīderlandes valdība un Eiropas Kopienu Komisija. Kad Sardīnijas Autonomais reģions pretēji savam iepriekšējam pieteikumam attiecās piedalīties [tiesas sēdē] un arī pārējie lietas dalībnieki nevēlējās sniegt savus mutvārdu apsvērumus, Tiesa tiesas sēdi nenoturēja.

V –    Vērtējums

A –    Ievada piezīmes

21.      Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pagrieziena punkts Itālijas Corte costituzionale judikatūrā. Ja Itālijas Corte costituzionale līdz šim noliedza, ka tā ir tiesa EKL 234. panta izpratnē (12), tad tagad tā ierindojas to valstu konstitucionālo tiesu skaitā, kurām ir aktīva sadarbība ar Tiesu (13).

22.      Šī lieta īpaši skaidri parāda, ka arī tiesvedībā valsts konstitucionālajās tiesās var rasties Kopienu tiesību jautājumi, kas ir būtiski lēmuma pieņemšanai attiecīgajā konstitucionālajā strīdā. Tā Itālijas Konstitūcijas 117. panta 1. punktā likumdošanas varai ir paredzēts pienākums ievērot no Kopienu tiesībām izrietošās saistības. Līdz ar to Kopienu tiesības, kā to norāda Corte costituzionale (14), ir “konstitucionalitātes kritērijs” tiesību normas abstraktas kontroles tiesvedībā un “konkretizē” Konstitūcijā paredzētās likumdošanas prasības.

23.      Arī nepastāvot šādai skaidrai inkorporācijai, Kopienu tiesības var būt nozīmīgas lēmuma pieņemšanai konstitucionālo strīdu gadījumos, piemēram, ja tiesvedībā konstitucionālajā tiesā rodas jautājums, kādu rīcību prasa Kopienu tiesību akts vai arī cik lielu konstitucionālajā tiesā pārbaudāmu rīcības brīvību tas atstāj valsts likumdevējam.

24.      Galu galā arī šajā lietā visbūtiskākais jautājums ir valsts likumdevējam piešķirtā rīcības brīvība: Itālijas Corte costituzionale ir jānoskaidro, vai Sardīnijas Autonomais reģions, ieviešot strīdīgo reģionālo nodokli, ir pārkāpis tam ar Kopienu tiesībām piešķirto rīcības brīvību. Ir jānoskaidro, vai tāda tiesību norma kā Sardīnijas, saskaņā ar kuru nodoklis par gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu tiek uzlikts tikai personām, kuru rezidence neatrodas Sardīnijā, atbilst pakalpojumu sniegšanas brīvībai un tiesību normām par valsts atbalstu.

25.      Šie jautājumi nav pilnībā zaudējuši savu jēgu arī pēc 2009. gadā veiktās pilnīgās attiecīgā reģionālā nodokļa atcelšanas. Saistībā ar iepriekšējiem laikposmiem var joprojām pastāvēt interese noskaidrot, vai tajā laikā spēkā esošās tiesību normas bija saderīgas ar Kopienu tiesībām. Tas var būtiski ietekmēt izskatāmo tiesisko strīdu starp atsevišķiem nodokļu maksātājiem un Sardīnijas reģiona nodokļu administrāciju iznākumu.

B –    Jautājumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību (pirmais un trešais prejudiciālais jautājums)

26.      Ar pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu Itālijas Corte costituzionale būtībā vēlas noskaidrot, vai reģionālā likumdošana, saskaņā ar kuru nodoklis gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem, kuri piestāj tūrisma nolūkā, tiek piemērots tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus Sardīnijas reģiona teritorijas, bet netiek piemērots uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence ir Sardīnijas reģionā, nav pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai (EKL 49. pants).

1)      Noteikumi, kas regulē attiecīgos pakalpojumus

27.      Tāds valsts nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā ir jāizanalizē, ņemot vērā Kopienu tiesību normas, kas regulē pakalpojumu sniegšanas brīvību, tikai tiktāl, ciktāl tas skar pakalpojumus EK līguma izpratnē.

28.      Jēdziens “pakalpojumi” tiek definēts EKL 50. panta 1. punktā (15). Saskaņā ar to runa ir par pakalpojumiem, kurus parasti sniedz par atlīdzību (16), ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu aprites brīvību.

29.      Lai pārbaudītu, vai un cik lielā mērā šādi pakalpojumi ir skarti šajā lietā, ir jānošķir gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanas darbības, kurām tiek piemērots reģionālais nodoklis.

a)      Gaisa kuģu piestāšana un tās saistība ar pakalpojumu sniegšanas brīvību

30.      Attiecībā uz gaisa satiksmi Sardīnijas reģionālais nodoklis tiek piemērots par nolaišanos, ko veic vispārējās aviācijas gaisa kuģi, kuri ir paredzēti izmantošanai privātai personu pārvadāšanai (Reģionālā likuma Nr. 4/2006 4. panta 2. punkta a) apakšpunkts).

31.      Ņemot vērā, ka nodoklis tiek piemērots vispārējās aviācijas gaisa kuģiem un personu privātai pārvadāšanai, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet (17), ka Sardīnijas nodokļu tiesiskajam regulējumam it īpaši ir pakļauta darījumu aviācija, kas kalpo bezmaksas pārvadājumiem un tiek izmantota attiecīgā uzņēmuma pašu vajadzībām, veicot savu uzņēmējdarbību. Turklāt nodokļu tiesiskais regulējums attiecas tikai uz tiem lidojumiem, kas vispārēji publiski nav pieejami (18).

32.      Vispārīgāk runājot, Sardīnijas reģionālais nodoklis attiecas tikai uz privāto gaisa kuģu piestāšanu (“privātās reaktīvās lidmašīnas“ un “uzņēmumiem piederošas reaktīvās lidmašīnas”). Ar šādiem gaisa kuģiem veiktos pārvadājumus parastos gadījumos nevar uzskatīt par pakalpojumiem Kopienu tiesību izpratnē, jo gaisa kuģa izmantotāji par pārvadājumu neveic samaksu gaisa kuģu īpašniekiem. Vairumā gadījumu gaisa kuģu izmantotājs un īpašnieks būs viena un tā pati persona.

33.      Šķiet, ka reģionālais nodoklis netiek piemērots klasiskajām lidsabiedrību un ceļojumu aģentūru darbībām, kas pārvadā personas no Sardīnijas un uz to komerciālos nolūkos par maksu, tādejādi sniedzot pakalpojumus; par to liecina tas, ka nodoklis tiek piemērots tikai privātiem, proti, publiski nepieejamiem, pārvadājumiem.

34.      No tā apstākļa vien, ka gaisa pārvadājuma darbība šajā lietā nav pakalpojums Kopienu tiesību izpratnē, nekādā gadījumā nedrīkst secināt, ka tādam nodokļu tiesiskajam regulējumam kā Sardīnijā vispār nevarētu būt nekādas saistības ar pakalpojumu sniegšanas brīvību.

35.      Ir jāatgādina, ka EKL 49. pants un EKL 50. pants nodrošina ne tikai aktīvo pakalpojumu sniegšanas brīvību; saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pakalpojumu sniegšanas brīvība drīzāk ietver arī pakalpojumu saņēmēju brīvību doties uz citu dalībvalsti, kurā atrodas pakalpojumu sniedzējs, lai tur saņemtu šos pakalpojumus (19). Šī pasīvā pakalpojumu sniegšanas brīvība regulāri vērojama gadījumos, kad ārvalstīs reģistrēts gaisa kuģu īpašnieks ar savu lidmašīnu atlido uz kādu Sardīnijas lidostu vai lidlauku. Parastā gadījumā viņš šajās vietās izmanto daudz dažādus pakalpojumus; paralēli pacelšanās un nolaišanās skrejceļu izmantošanai [gaisa kuģu] īpašnieks izmanto, piemēram, gaisa kontrolieru pakalpojumus, degvielas uzpildes, lidmašīnas apgādes, kā arī dažādus tehniskās apkopes pakalpojumus.

36.      Turklāt arī pasažieri, kas no ārzemēm atlido uz Sardīniju ar privātām reaktīvajām lidmašīnām vai uzņēmumiem piederošām reaktīvajām lidmašīnām, parasti dodas šādā ceļojumā, lai sniegtu pakalpojumus vai arī tos saņemtu. Tas attiecas ne tikai uz personām, kuras dodas darījumu ceļojumos, bet arī uz tūristiem (20). Apskatot oficiālo nodokļa tiesiskā regulējuma nosaukumu (“Reģionālais nodoklis gaisa kuģiem [..], kas piestāj tūrisma nolūkos”), kļūst skaidrs, ka šis nodoklis ir domāts arī privātajiem gaisa kuģiem, kas ved tūristus uz Sardīniju.

37.      Pat ja pasažieru pārvadāšana ar privātu gaisa kuģi, kas pieder ārvalstu īpašniekam, kuram piemēro reģionālo nodokli, pati par sevi varētu nebūt pakalpojums EKL 49. panta un EKL 50. panta izpratnē, šo gaisa kuģu piestāšana ir attiecīgs priekšnosacījums tam, ka gan gaisa kuģa īpašnieks, gan arī pārvadātās personas attiecīgajā vietā var sniegt vai saņemt pakalpojumus. Raugoties no šāda viedokļa, tādam nodokļu tiesiskajam regulējumam kā Sardīnijā ir saistība ar brīvu pakalpojumu sniegšanu, kuru nedrīkst ignorēt (21).

b)      Izpriecu kuģu piestāšana un tās saistība ar pakalpojumu sniegšanas brīvību

38.      Attiecībā uz jūras satiksmi Sardīnijas reģionālais nodoklis tiek iekasēts par piestāšanu ostā, kuru veic izpriecu kuģi vai jebkuri kuģi, kas tiek izmantoti izpriecu nolūkos, kuru garums pārsniedz 14 metrus (Reģionālā likuma Nr. 4/2006 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts). Kā informēja iesniedzējtiesa, šo nodokli piemēro arī uzņēmumiem, it īpaši tādiem uzņēmumiem, kuru uzņēmējdarbība ir saistīta ar izpriecu kuģu vai izpriecu mērķiem domātu kuģu nodošanu izmantošanai trešām personām.

39.      Tā, piemēram, uzņēmums, kas nodarbojas ar kuģu īri, var izīrēt izpriecu kuģus trešām personām un motorizēto kuģu vadīšanas skola vai niršanas skola var uz saviem kuģiem veikt apmācības kursus par maksu (22). Nav sīkāk jāpaskaidro, ka šāda veida darbības ir pakalpojumi EKL 49. panta un EKL 50. panta 1. punkta izpratnē (23).

40.      Tomēr par pakalpojumu sniegšanas brīvību var runāt tikai tad, ja šos pakalpojumus Sardīnijā sniedz ārvalstīs reģistrēts uzņēmums. Tātad ir jābūt saiknei ar pārrobežu aspektu (24). Tikai uz valsts iekšējām situācijām pakalpojumu sniegšanas brīvība neattiecas (25).

41.      Šajā lietā saskaņā ar Reģionālā likuma Nr. 4/2006 4. panta 3. punktu strīdīgo reģionālo nodokli piemēro kuģu operatoriem, kuru nodokļu rezidence ir ārpus Sardīnijas Autonomā reģiona. Pat ja šis nodokļu tiesiskais regulējums būtu bijis paredzēts galvenokārt tikai kuģu operatoriem no citiem Itālijas reģioniem, tad katrā ziņā tas attiecas arī uz kuģu operatoriem no citām dalībvalstīm, piemēram, no netālu esošās Korsikas salas, kas pieder Francijai (26).

42.      Ja, piemēram, Korsikā reģistrēts uzņēmums izīrē izpriecu kuģus privātpersonām, kuras ar šiem kuģiem vēlas kuģot uz Sardīniju vai noenkuroties Sardīnijas piekrastes ūdeņos, tad vismaz daļa pakalpojumu tiks sniegti nevis Korsikā, bet Sardīnijā; līdz ar to pastāv pakalpojums, kam ir saikne ar pārrobežu aspektu (27).

43.      Vēl skaidrāka saikne ar pārrobežu aspektu pastāv, ja Korsikā reģistrēta ceļojumu aģentūra ar saviem kuģiem veic izbraucienus no Korsikas uz Sardīniju vai arī Korsikā reģistrēta niršanas vai motorlaivu vadīšanas apmācības skola uz saviem kuģiem piedāvā apmācības kursus, kuru ietvaros ir paredzēts piestāt Sardīnijas ostās vai noenkuroties Sardīnijas piekrastes ūdeņos (28).

44.      Šajā sakarā nav būtiski, no kuras dalībvalsts ir šī uzņēmuma klienti. EKL 49. pants ir piemērojams vienmēr, ja pakalpojumu sniedzējs sniedz pakalpojumus citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tas ir reģistrēts, proti, neatkarīgi no pakalpojumu saņēmēju reģistrācijas vietas (29).

45.      Tikai pilnīgas skaidrības labad jāpiemin, ka nerezidentiem piederoši kuģi, kad tie piestāj Sardīnijā, izmanto arī Sardīnijas ostu infrastruktūru (30) un ka uz šī kuģa pārvadātās personas pieturu Sardīnijā var izmantot arī tūrisma mērķiem. Šādos gadījumos, kā jau tas iepriekš tika minēts, notiek arī pakalpojumu saņemšana (31).

46.      Kā parāda visi šie piemēri, tādam nodokļu tiesiskajam regulējumam kā Sardīnijā ir saistība ar pakalpojumu sniegšanas brīvību tiktāl, ciktāl tas attiecas uz izpriecu kuģu un izpriecu nolūkos izmantojamu kuģu piestāšanu Sardīnijā (32).

2)      Pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežošana

47.      Apstāklis, ka tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā nodokļu maksātājus diferencē pēc to nodokļu rezidences, pirmajā brīdī varētu pamudināt pārbaudīt šī nodokļu tiesiskā regulējuma atbilstību pakalpojumu sniegšanas brīvībai, raugoties no netiešas diskriminācijas pilsonības dēļ viedokļa. Šāda veida diskriminācijas nosacījums noteikti ir, ka strīdīgajam nodokļu tiesiskajam regulējumam ārvalstu pilsoņi ir jāietekmē nelabvēlīgāk nekā attiecīgās valsts pilsoņi (33). Šajā lietā nekādā gadījumā nav skaidrs, ka šī nodokļa maksātāji pārsvarā ir citu dalībvalstu pilsoņi. Proti, ir jāatceras, ka nerezidenti, kas ar saviem gaisa kuģiem vai kuģiem piestāj Sardīnijā, varētu būt arī daudzas fiziskas un juridiskas personas, kuru nodokļu rezidence ir citi Itālijas reģioni; gandrīz visos gadījumos šīs personas būs Itālijas pilsoņi. Ņemot vērā šo apsvērumu, šķiet, ka šajā lietā drīzāk nav netiešas diskriminācijas pilsonības dēļ (34).

48.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pakalpojumu sniegšanas brīvības princips ietver ne tikai diskriminācijas aizliegumu, bet arī ierobežojumu aizliegumu. Atbilstoši tam EKL 49. pants paredz ne tikai jebkādas diskriminācijas novēršanu attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ, bet arī jebkāda ierobežojuma atcelšanu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (35).

49.      Arī tāds valsts nodokļu pasākums, kas ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, saskaņā ar EKL 49. pantu var tikt atzīts par aizliegtu pasākumu, neskatoties uz to, vai to piemēro dalībvalsts vai vietējā pārvaldes iestāde (36).

50.      Nodokļus vai nodevas tomēr nedrīkstētu uzskatīt par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu tikai tādēļ vien, ka tās vispārīgi sadārdzina pakalpojuma sniegšanu (37). Šajā izpratnē Tiesa noteica, ka EKL 49. pants neattiecas uz pasākumiem, kas tikai rada papildu izdevumus attiecīgā pakalpojuma sniegšanai un kas vienādi ietekmē pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm un vienas dalībvalsts iekšienē (38).

51.      Tomēr šajā lietā tas tā nav.

52.      Tāds reģionālais nodoklis kā Sardīnijā, kas tiek iekasēts tikai no nerezidentiem, rada papildu izmaksas privāto gaisa kuģu ekspluatantiem un kuģu operatoriem, kuru nodokļu rezidence nav Sardīnijas reģionā, turpretim to konkurentiem ar nodokļu rezidenci Sardīnijā šādas papildu izmaksas nerodas. Attiecīgi nerezidentiem piestāt Sardīnijā ar saviem privātajiem gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem izmaksā dārgāk nekā rezidentiem. Šī paša iemesla dēļ nerezidenti savus privātos izpriecu kuģus trešām personām var izīrēt par dārgāku samaksu un līdz ar to tas ir sarežģītāk nekā rezidentiem. Galu galā arī tūristiem nebūs tik izdevīgi piestāt Sardīnijas piekrastes ūdeņos un ostās ar ārpus Sardīnijas īrētu kuģi.

53.      Līdz ar to tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā dažādi ietekmē ar šādiem lidojumiem un izbraucieniem ar kuģi saistītu pakalpojumu sniegšanu un saņemšanu atkarībā no tā, vai gaisa kuģa īpašnieka, proti, kuģu operatora nodokļu rezidence atrodas Sardīnijas reģionā vai ārpus tā (39).

54.      Raugoties no Kopienu tiesību viedokļa, pret šādu tiesību normu nav nekas iebilstams, ja tā attiecas tikai uz valsts iekšējo pakalpojumu apriti starp Sardīnijas reģionu un citiem Itālijas reģioniem, jo, kā jau tas tika iepriekš minēts, šādām tikai valsts iekšējām situācijām Kopienu tiesības netiek piemērotas (40).

55.      Ja turpretim tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā ietekmē pārrobežu pakalpojumu apriti – piemēram, pakalpojumu apriti starp Sardīniju un Francijai piederošo Korsikas salu –, tad tas pretēji pakalpojumu sniegšanai vienas atsevišķas dalībvalsts ietvaros, šajā gadījumā tās daļā, apgrūtina pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm (41).

56.      Pat ja šāda nevienlīdzīga nodokļu tiesiskā regulējuma piemērošana nav diskriminācija pilsonības dēļ (42), tomēr tā ietekmē EKL 49. pantā garantēto pakalpojumu sniegšanas brīvību (43) un līdz ar to ir jāuzskata par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

3)      Par tāda nodokļu tiesiskā regulējuma kā Sardīnijā pamatojumu

57.      Ir jāpārbauda, vai konstatētos pakalpojumu sniegšanas ierobežojumus var pamatot, kā to uzstājīgi apgalvo Sardīnijas Autonomais reģions.

58.      Ja nepastāv Kopienu saskaņošanas pasākumi, pakalpojumu sniegšanas brīvību var ierobežot ar valsts noteikumiem, pamatojoties uz EK līguma 46. panta 1. punktā minētajiem iemesliem, lasot to kopsakarā ar EK līguma 55. pantu, vai primāro vispārējo interešu iemesliem (44).

59.      Šajā lietā Sardīnijas Autonomais reģions galvenokārt atsaucas uz diviem pamatojuma iemesliem – vides aizsardzību un veselības aizsardzību.

60.      Pārbaude, vai, pieņemot strīdīgo nodokļu tiesisko regulējumu, tika ņemti vērā tieši šie mērķi un nevis citi (45), ir jāveic iesniedzējtiesai, nevis Tiesai. Es pieņemu, ka vides un veselības aizsardzība patiešām bija galvenie reģionālā likumdevēja motīvi.

a)      Vides aizsardzība

61.      Tā kā Kopienas pienākums, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, ir paredzēt vides aizsardzības prasības (skat. it īpaši EKL 2. pantu un EKL 6. pantu (46)), tad Kopiena atļauj arī dalībvalstīm īstenot vides politikas mērķus. Tādēļ pastāvīgajā judikatūrā vides aizsardzība ir atzīta par primāro vispārējo interešu iemeslu, ar ko dalībvalstis var pamatot EK līgumā paredzēto pamatbrīvību ierobežojumus (47).

i)      Nodokļu tiesiskā regulējuma vides politikas mērķis

62.      Sardīnijas Autonomais reģions pauž viedokli, ka šajā lietā strīdīgais nodokļu tiesiskais regulējums tika pieņemts, balstoties uz vides politikas mērķiem, un tas esot jāskata saistībā ar šīs pašvaldības vispārējām darbībām vides un ainavas aizsardzības, kā arī kultūras mantojuma aizsardzības jomā.

63.      Sardīnijas reģions informē, ka lielais skaits izpriecu kuģu un gaisa kuģu, kas visa gada garumā piestāj Sardīnijā tūrisma nolūkos, radot būtisku kaitējumu videi. Šis kaitējums galvenokārt skarot Sardīnijas piekrasti, kur lielākoties koncentrējas tūrisma plūsma.

64.      Pēc Sardīnijas reģiona sniegtās informācijas, strīdīgais nodoklis, kas tiek iekasēts par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu tūrisma nolūkos, kalpo kā avots ieņēmumiem, kam esot jānodrošina Sardīnijai iespēja īstenot pastiprinātus tūrisma noplicināto vides resursu aizsardzības un atjaunošanas pasākumus, it īpaši ļoti noslogotajos piekrastes rajonos.

65.      Turklāt, kā to uzsver Sardīnijas reģions, tas vēlas šim nodoklim piešķirt regulējošu raksturu: pirmkārt, kopumā jāsamazina piekrastes rajonu [vides] noslogotība. Otrkārt, labāk sadalīt tūrisma plūsmu visa gada garumā, tādēļ nodoklis tiek iekasēts tikai visintensīvākajā tūrisma sezonas laikā no 1. jūnija līdz 30. septembrim, bet netiek iekasēts mēnešos, kad tūristu skaits ir mazāks. Šādā veidā tiekot veicināta tūrisma plūsmas reģionā ilgtspējīga attīstība.

66.      Turklāt Sardīnijas reģions uzsver, ka nodokļu tiesiskais regulējums balstās uz principu “piesārņotājs maksā”.

67.      Ja kāds nodokļu tiesiskais regulējums ir balstīts uz šāda veida apsvērumiem, tad tas bez šaubām kalpo likumīgam vides politikas mērķim.

ii)    Nodokļu tiesiskā regulējuma konkrētās uzbūves pārbaude

68.      Tas, vai tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā atbilst pakalpojumu sniegšanas brīvības prasībām (EKL 49. pants), ir atkarīgs no konkrētā nodokļu tiesiskā regulējuma uzbūves. Neskatoties uz leģitīma mērķa pastāvēšanu, kas atbilst primāro vispārējo interešu iemesliem, priekšnoteikums EK līgumā garantēto pamatbrīvību ierobežojuma pamatojumam ir, ka attiecīgais pasākums ir atbilstošs, lai nodrošinātu tā mērķa īstenošanu, un ka tas nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi (48).

69.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesiskais regulējums var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst vēlmei to sasniegt konsekventā un sistemātiskā veidā (49).

70.      Attiecībā uz tādu nodokļu tiesisko regulējumu kā Sardīnijā problēma ir tā, ka šī nodokļu tiesiskā regulējuma ietvaros tiek diferencēta nodokļa maksātāja rezidences vieta, proti, reģionālais nodoklis tiek piemērots tikai nerezidentiem, bet netiek piemērots rezidentiem.

71.      Sardīnijas Autonomais reģions uzskata, ka šāds nodoklis atbilst principam “piesārņotājs maksā”. Pretējā gadījumā nerezidenti varētu izmantot Sardīnijas reģiona vides resursus, nemaksājot par to saglabāšanu un atjaunošanu, proti, tie varētu rīkoties kā “free rider”.

72.      Šis viedoklis ir pamatots ar to, ka saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu, kas ietverts EKL 174. panta 2. punktā, tam, kurš radījis piesārņojumu, ir jāsedz tā likvidēšanas izmaksas (50). Tāpat tam, kurš ir atbildīgs par vides resursu izmantošanu, ir jāmaksā par šo resursu aizsardzību un atjaunošanu. Tādēļ, raugoties no “piesārņotājs maksā” principa, nav iebilstams, ka tāda nodokļu tiesiskā regulējuma ietvaros kā Sardīnijā no privāto gaisa kuģu īpašniekiem un izpriecu kuģu operatoriem par piestāšanu Sardīnijas reģionā tiek iekasēts uz vides politikas mērķiem balstīts nodoklis.

73.      Tomēr uz “piesārņotājs maksā” principu vērsts nodokļu tiesiskais regulējums nedrīkstētu būt tāds, ka vides nodoklis tiek iekasēts tikai no privāto gaisa kuģu īpašniekiem un izpriecu kuģu operatoriem nerezidentiem, bet netiek iekasēts no rezidentiem. Proti, ciktāl tas attiecas uz vides piesārņojumu, ko rada privātie gaisa kuģi un izpriecu kuģi, kas pietur Sardīnijā, šāds piesārņojums nav atkarīgs no šo gaisa kuģu un kuģu izcelsmes vietas, it īpaši tas nav atkarīgs no īpašnieku un operatoru nodokļu rezidences. Nerezidentu gaisa kuģi un kuģi ietekmē vides resursus tikpat lielā mērā, cik rezidentu gaisa kuģi un kuģi.

74.      Tādēļ “piesārņotājs maksā” principam atbilstu, ja katra gaisa kuģa īpašnieka, proti, kuģa operatora, radītā vides piesārņojuma novēršanas izmaksas tiktu aprēķinātas atbilstoši viņa radītajam piesārņojumam neatkarīgi no nodokļu rezidences un citiem maksājamiem nodokļiem (51). Tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā šajā lietā strīdīgais Sardīnijas nodokļu tiesiskais regulējums pieļauj, ka izmaksas par rezidentu gaisa kuģu un kuģu radītā vides piesārņojuma novēršanu tiek uzliktas sabiedrībai, kas ir pretrunā “piesārņotājs maksā” principam (52).

75.      Atšķirību starp “piesārņotājs maksā” principu – uz ko atsaucas Sardīnijas Autonomais reģions – un šajā lietā strīdīgo reģionālo likumu īpaši skaidri var redzēt, ja aplūko nodokļu procedūru, ko piemēro izpriecu kuģiem, kuru stāvvieta visu gadu ir reģiona ostās. Šie kuģi ir atbrīvoti no reģionālā nodokļa (53), lai gan to radītais vides piesārņojums parasti varētu būt daudz lielāks par to piesārņojumu, ko rada līdzīgi kuģi, kuru stāvvietas nav Sardīnijas ostās un kas reģiona piekrastes ūdeņos vai ostās piestāj tikai dažkārt.

76.      Kopumā Sardīnijas tiesību norma patvaļīgi liek dažiem vides piesārņotājiem – nerezidentiem – finansēt vides resursu aizsardzības un atjaunošanas pasākumus, savukārt citiem – rezidentiem – to neliek darīt. Līdz ar to Sardīnijas Autonomā reģiona minētais vides politikas mērķis netiek īstenots konsekventā un sistemātiskā veidā.

77.      Ņemot vērā šos apstākļus, tādu nodokļu tiesisko regulējumu kā Sardīnijā nevar uzskatīt par piemērotu šī reģiona vides politikas mērķu īstenošanai. Jau šī iemesla dēļ Sardīnijas nodokļu tiesiskais regulējums neatbilst pakalpojumu sniegšanas brīvības prasībām.

78.      Šajā sakarā nepārliecina arī Sardīnijas Autonomā reģiona paustais viedoklis, ka rezidentu un nerezidentu situācijas neesot salīdzināmas, līdz ar to tiem objektīvi varot piemērot atšķirīgas reģionālā nodokļa procedūras.

79.      Tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka attiecībā uz tiešajiem nodokļiem var būt leģitīmi rezidentiem un nerezidentiem piemērot atšķirīgas nodokļu procedūras (54). Tomēr to nevar vispārināt tādā veidā, ka nerezidenti un rezidenti vienmēr atrodas atšķirīgās situācijās. Atšķirīga attieksme pret šo abu personu grupām drīzāk ir pamatota tikai tiktāl, ciktāl starp tām pastāv objektīvas atšķirības (55). Gadījumos, kuros nepastāv objektīvas atšķirības, dalībvalstu nodokļu likumdošanā nedrīkst būt atšķirīga attieksme pret rezidentiem un nerezidentiem (56).

80.      Līdz ar to vienmēr ir jāpārbauda, vai nerezidentu un rezidentu situācija ir objektīvi atšķirīga. Atšķirīgā situācija ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgā nodokļu tiesību akta mērķi un nolūku (57).

81.      Kā tika apgalvots Tiesā, Sardīnijas nodokļu tiesiskais regulējums kalpo vides politikas mērķiem – aizsargāt un atjaunot tūrisma noplicinātā reģiona vides resursus, it īpaši piekrastes rajonos. Attiecībā uz šo specifisko mērķi privāto gaisa kuģu īpašnieki un izpriecu kuģu operatori rezidenti ir vienādā situācijā ar nerezidentiem. Jo, kā jau tas iepriekš tika izklāstīts, privātie gaisa kuģi un izpriecu kuģi, kas piestāj Sardīnijā, vidi piesārņo neatkarīgi no to reģistrācijas vietas un īpašnieku nodokļu rezidences vietas (58).

82.      Tā kā šajā lietā attiecībā uz Sardīnijas reģiona nodokļu tiesiskā regulējuma vides politikas mērķi rezidenti un nerezidenti ir vienādā situācijā, tad par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu Sardīnijā rezidentiem un nerezidentiem ir jāpiemēro vienāda nodokļa procedūra (59).

83.      Sardīnijas Autonomais reģions iebilst pret to, jo personas, kuru nodokļu rezidence ir Sardīnija, jau maksā vispārējos nodokļus Sardīnijas reģionā, it īpaši ienākuma nodokli un pievienotās vērtības nodokli par patēriņu Sardīnijā (60). Tieši šādā veidā rezidenti piedalās vides resursu aizsardzības un atjaunošanas pasākumu finansēšanā. Turpretī nerezidenti neveic šādas iemaksas Sardīnijas reģiona budžetā.

84.      Arī šis arguments mani nepārliecina.

85.      Tāds reģionālais nodoklis kā šajā lietā, kas tiek piemērots tikai nerezidentiem, nevar attaisnot iespējamās priekšrocības, kas varētu rasties nerezidentiem attiecībā uz citiem nodokļu veidiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatbrīvībai pretrunā esošu nelabvēlīgu attieksmi nodokļu jomā nevar pamatot ar citu nodokļu priekšrocību esamību, pat ja tādas būtu (61).

86.      Pretēja situācija varētu būt tikai tad, ja būtu skaidrs, ka arī rezidentiem par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu būtu jāmaksā līdzīgs specifisks, ar vides politikas mērķi saistīts nodoklis vai nodeva, piemēram, nodeva par kuģu stāvvietu Sardīnijas ostās. Šajā lietā Tiesai netika sniegta informācija, ka ir šāda situācija. Drīzāk jau strīdīgais reģionālais nodoklis tika pretnostatīts vispārējiem nodokļiem, ko maksā Sardīnijas iedzīvotāji.

87.      Turklāt jāmin, ka reģionālajam nodoklim, ko iekasē par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu, nav tie paši mērķi kā nodokļiem, ko iekasē no Sardīnijas iedzīvotājiem, proti, ieņēmumu nodoklim un pievienotās vērtības nodoklim. Kā apgalvo pats Sardīnijas Autonomais reģions, reģionālajam nodoklim ir specifiski vides politikas mērķi un tam piemīt regulējošs raksturs, savukārt pārējie minētie nodokļi vispārēji sedz budžeta izdevumus un tiem neesot attiecīga regulējoša rakstura.

88.      Turklāt rezidenti daudz intensīvāk izmanto dzimtā reģiona infrastruktūru un gūst daudz lielāku labumu no tās nekā nerezidenti. Tādēļ ir pareizi, ka rezidentu maksātie nodokļi attiecīgi veido daudz lielāku daļu no kopējiem nodokļu ieņēmumiem nekā nerezidentu maksātie nodokļi (62). Tā, piemēram, kādā dalībvalstī vai reģionā nodrošinātās veselības aizsardzības un izglītības funkcijas pārsvarā izmantos rezidenti, turpretī nerezidenti tās izmantos tikai izņēmuma gadījumā.

89.      Šī iemesla dēļ atšķirīgu nodokļu procedūru piemērošanu privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanai, ko veic rezidenti un nerezidenti, nevar uzreiz pamatot ar faktu, ka rezidenti šajā reģionā maksā vispārējos nodokļus.

90.      Kopumā tādus pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, kādus rada Sardīnijas nodokļu tiesiskais regulējums, nevar pamatot ar vides aizsardzības mērķiem.

b)      Veselības aizsardzība

91.      Sardīnijas Autonomais reģions kā pamatojumu strīdīgajam nodokļu tiesiskajam regulējumam papildus vides aizsardzībai min arī veselības aizsardzību.

92.      Veselības aizsardzība ir viens no primāriem vispārējo interešu iemesliem, kas saskaņā ar EKL 46. panta 1. punktu kopsakarā ar EKL 55. pantu var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus (63).

93.      Saskaņā ar Sardīnijas Autonomā reģiona sniegto informāciju Sardīnijas nodokļu tiesiskā regulējuma galvenais mērķis ir vides aizsardzība. Tomēr ar šo nodokļu tiesisko regulējumu esot iespējams netieši ierobežot draudus veselībai, kas varētu būt saistīti ar vides apstākļu pasliktināšanos. Neskatoties uz to, šajā gadījumā veselības aizsardzībai kā pamatojumam nav patstāvīgas nozīmes, kas būtu plašāka par vides aizsardzības mērķi. Atbilstoši tam, šajā lietā kā pamatojumu apskatot veselības aizsardzību, nevarētu izdarīt pretējus secinājumus kā vides aizsardzības gadījumā (64), ko es apskatīju jau iepriekš (65).

94.      Atsaucoties uz veselības aizsardzību, it īpaši nevar pamatot to, ka strīdīgais nodoklis par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu tiek piemērots tikai nerezidentiem, bet netiek piemērots rezidentiem.

95.      Atbilstoši EKL 46. panta 1. punktam kopsakarā ar EKL 55. pantu veselības aizsardzības jomā – pretēji vides aizsardzības jomai – ir skaidri atļauti arī pasākumi, kas ir īpaši paredzēti ārvalstniekiem. Tomēr priekšnoteikums tam ir, ka tieši ārvalstnieks rada draudus sabiedrības veselībai (66). Turklāt šajā lietā minētais kaitējums videi, kā arī iespējamie ar to saistītie draudi veselībai rodas neatkarīgi no attiecīgā privātā gaisa kuģa vai izpriecu kuģa reģistrācijas vietas vai īpašnieka nodokļu rezidences vietas; kaitējumu videi un draudus veselībai izraisa gan nerezidentu gaisa kuģi un kuģi, gan arī rezidentu gaisa kuģi un kuģi. Līdz ar to veselības aizsardzība nepamato nekādus pasākumus, kas ir īpaši vērsti pret gaisa kuģu īpašniekiem un kuģu operatoriem ar nodokļu rezidenci ārpus Sardīnijas reģiona. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka EKL 46. panta 1. punkts ir šauri interpretējama atkāpes norma (67).

96.      Tādēļ pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, kādus rada Sardīnijas nodokļu tiesiskais regulējums, nevar pamatot arī ar veselības aizsardzības iemesliem.

c)      Citi pamatojumi

97.      Pilnīgas skaidrības labad es tālāk apskatīšu dažus citus aspektus, kas varētu būt pamatojums Sardīnijas nodokļu tiesiskajam regulējumam.

i)      Nodokļu sistēmas konsekvence

98.      Sardīnijas Autonomais reģions saistībā ar strīdīgā nodokļu tiesiskā regulējuma pamatojumu vairākkārt norāda uz nodokļu sistēmas konsekvenci, kurā ietilpst šis nodoklis. Tas, ka rezidentiem netiek piemērots nodoklis par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu, būtībā tiek pamatots ar to, ka rezidenti jau maksā citus nodokļus – it īpaši ienākuma un pievienotās vērtības nodokli – un līdz ar to veic iemaksas [Sardīnijas] reģiona budžetā.

99.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nepieciešamība saglabāt nodokļu sistēmas konsekvenci var pamatot Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanas ierobežošanu (68). Tas tā ir tikai gadījumā, ja tiek pierādīts, ka pastāv tieša saikne starp attiecīgajām nodokļu priekšrocībām un šo priekšrocību atsvēršanu ar noteiktu nodokļa maksājumu (69), kas ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgā nodokļu tiesiskā regulējuma mērķi (70).

100. Kā jau es iepriekš izklāstīju (71), šajā lietā strīdīgajam reģionālajam nodoklim, ko iekasē par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu, ir citi mērķi nekā no rezidentiem iekasētajiem vispārējiem nodokļiem. Šī iemesla dēļ priekšrocības un nelabvēlīgo ietekmi, kas nodokļu maksātājam izriet no attiecīgā nodokļu tiesiskā regulējuma, nevar uzskatīt par vienas medaļas divām pusēm. Priekšrocības, kas rodas rezidentiem, jo tiem nav jāmaksā reģionālais nodoklis par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu, nav pielīdzināmas [nodokļu] slogam, ko tiem rada cita veida nodokļi, piemēram, ienākuma un pievienotās vērtības nodoklis.

101. Protams, ka visa veida nodokļi tiek iekasēti ar nolūku iegūt līdzekļus valsts un pašvaldību budžetos. Tomēr šī saikne ir pārāk vispārīga un neskaidra, lai nodokļu priekšrocības, ko rezidents gūst sakarā ar strīdīgo reģionālo nodokli, varētu pretnostatīt [nodokļu] slogam, ko tam rada cita veida nodokļi (72).

102. Līdz ar to tādu nodokļu tiesisko regulējumu kā Sardīnijā nevar pamatot ar nodokļu sistēmas konsekvenci.

ii)    Fakts, ka Sardīnija ir sala

103. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Sardīnijas Autonomais reģions tiesvedībā Itālijas Corte costituzionale atsaucās uz faktu, ka Sardīnija ir sala. Tādēļ palielinātās izmaksas, ko Sardīnijā reģistrētiem uzņēmumiem izraisa ar šo salas statusu saistītās ģeogrāfiskās un ekonomiskās īpatnības, esot jākompensē ar nodokli, ko piemēro Sardīnijā nereģistrētiem uzņēmumiem.

104. Vēlākais, kopš Valdību konferences par Amsterdamas līgumu, kuras Nobeiguma aktā ir iekļauta deklarācija par reģioniem, kas atrodas uz salām, Kopienu līmenī ir atzīts, “ka reģioni, kas atrodas uz salām, cieš no struktūras nelabvēlīgās ietekmes, kas saistīta ar šo reģionu salu statusu, kurš vājina to ekonomisko un sociālo attīstību”; un Kopienu tiesību aktos jāņem vērā šī nelabvēlīgā ietekme (73).

105. [Šo nelabvēlīgo ietekmi] var ņemt vērā dažādu Kopienas politiku ietvaros, piemēram, reģionālās politikas, strukturālās politikas, ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas (skat. EKL 158. panta 2. punktu) vai transporta politikas ietvaros. Tā, piemēram, lai līdzsvarotu nelabvēlīgo ietekmi salu teritorijās, var īstenot pozitīvus veicinošos pasākumus. Salu teritorijās varētu būt jāīsteno īpaši pasākumi, lai aizsargātu to ekoloģisko līdzsvaru no introducētām augu un dzīvnieku sugām (74).

106. Turpretī faktu, ka kāda dalībvalsts vai reģions ir sala, nedrīkst izmantot kā aizbildinājumu tirdzniecības ierobežojumu (atkārtotai) ieviešanai vai protekcioniskiem pasākumiem, kas būtu pretrunā iekšējā tirgus principam. Uz šo principu, kas nav mazsvarīgi, balstās arī deklarācija par reģioniem, kas atrodas uz salām, formulējot mērķi labāk integrēt salu reģionus iekšējā tirgū.

107. Saskaņā ar šo deklarāciju salu reģionu integrācijai iekšējā tirgū ir jānotiek, “ievērojot taisnīgus nosacījumus”. Tātad pastāv iespēja veikt pasākumus, lai novērstu nelabvēlīgu ietekmi vai atrisinātu problēmas, kas rodas tieši no fakta, ka kāds reģions vai dalībvalsts ir sala. Taisnīgi ir tikai tādi pasākumi, kas ir piemēroti, lai novērstu attiecīgo nelabvēlīgo ietekmi vai atrisinātu attiecīgo problēmu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams šīs nelabvēlīgās ietekmes novēršanai un problēmu atrisināšanai. Šādi pasākumi nedrīkst mazināt iekšējā tirgus principa vai atvērta tirgus principa (75) jēgu.

108. Šajā lietā nav redzams, ka tieši Sardīnijā reģistrētie privāto gaisa kuģu īpašnieki un izpriecu kuģu operatori sastaptos ar specifisku nelabvēlīgu ietekmi vai problēmām, kas rodas tieši no fakta, ka šis reģions ir sala. Katrā ziņā Tiesai šajā sakarā nekas netika norādīts. Tīri ekonomiski iemesli, kas nav tieši saistīti ar faktu, ka reģions ir sala, nevar pamatot EK līgumā garantēto pamatbrīvību ierobežojumu (76).

109. Kopumā no fakta, ka Sardīnija ir sala, nevar secināt, ka šajā lietā strīdīgais Sardīnijas nodokļu tiesiskais regulējums pamatotu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus.

iii) Sociālpolitiskie apsvērumi

110. Nobeigumā es gribu norādīt uz to, ka nepastāv arī nekādi sociālpolitiskie apsvērumi, kas varētu pamatot tādu nodokļu tiesisko regulējumu kā Sardīnijā.

111. Nerezidentus un rezidentus var nošķirt tikai tad, ja dalībvalsts vai pašvaldība garantē sociālos atvieglojumus. Principā ir leģitīmi šādus atvieglojumus – ja attiecībā uz to Kopienu līmenī nepastāv saskaņošanas vai koordinācijas tiesību normas – piešķirt tikai personām, kuras ir pierādījušas zināmu integrācijas pakāpi minētās dalībvalsts vai pašvaldības sabiedrībā, turklāt dzīvesvieta šajā sakarā var būtu svarīgs kritērijs (77).

112. Tomēr ir grūti iedomāties, ka reģionālā nodokļa nepiemērošanai Sardīnijā reģistrētiem privāto gaisa kuģu īpašniekiem un par 14 metriem garāku izpriecu kuģu operatoriem – proti, lielu luksus jahtu īpašniekiem, – varētu būtu sociālpolitisks mērķis.

4)      Kopsavilkums par pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu

113. Kopsavilkumā ir jāsecina, ka nav saskatāms nekāds pamatojums pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem, ko rada šajā lietā strīdīgais nodokļu tiesiskais regulējums.

114. No tā nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, ka visas normas kopumā, kas it īpaši tiek piemērotas tūristiem vai tūrisma jomā strādājošiem uzņēmumiem, piemēram, pasākumi attiecībā uz brīvdienu mītnēm un sekundārajām mītnēm (78), kūrorta nodoklis vai tūrisma nodevas, būtu pretrunā Kopienu tiesībām. Drīzāk tas vienmēr ir atkarīgs no attiecīgā pasākuma, nodokļa vai nodevas struktūras. Nošķiršanu starp nerezidentiem un rezidentiem var pamatot tikai tad, ja un ciktāl nošķiršanas leģitīmais mērķis ir atbilstošs un nepieciešams.

115. Attiecībā uz šo lietu tomēr ir jāsecina:

Tāda autonomā reģiona likumdošana, saskaņā ar kuru galvenokārt uz vides politiku balstīts reģionālais nodoklis gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem, kuri piestāj tūrisma nolūkā, tiek piemērots tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus šī reģiona teritorijas, un netiek piemērots uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence ir šajā reģionā, ir pretrunā EKL 49. pantam.

C –    Jautājumi par atbalsta jēdzienu (otrais un ceturtais prejudiciālais jautājums)

116. Ar otro un ceturto prejudiciālo jautājumu Itālijas Corte costituzionale vēlas saņemt informāciju par valsts atbalsta jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Sardīnijas Autonomā reģiona likumdošana, saskaņā ar kuru reģionālais nodoklis gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem, kuri piestāj tūrisma nolūkā, tiek piemērots tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus Sardīnijas reģiona teritorijas, ir uzskatāma par valsts atbalstu uzņēmumiem, kuri veic šo pašu darbību un kuru nodokļu rezidence atrodas Sardīnijas reģionā.

117. Uz jūras un gaisa transporta satiksmi attiecas vispārējie EK līguma noteikumi, ieskaitot konkurences tiesību normas (79). Līdz ar to Sardīnijas nodokļu tiesiskais regulējums, kas it īpaši attiecas uz tādu gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu, kas pieder īpašniekiem un operatoriem, kuru nodokļu rezidence ir ārpus Sardīnijas teritorijas, ir jāpārbauda, balstoties uz EKL 87. pantu.

1)      Ievada piezīmes par Komisijas un valsts tiesu kompetences nošķiršanu atbalsta tiesību normu jomā

118. Pirms tiek pausta nostāja par EKL 87. panta interpretāciju, ir jānoskaidro, kā attiecībā uz šo tiesību normu ir sadalīta kompetence starp Komisiju un valsts tiesām.

119. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta pasākumu saderības ar kopējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kuras darbību kontrolē Kopienu tiesas (80). Valsts tiesas valsts atbalsta jomā var izskatīt lietas, kuru ietvaros tām ir pienākums interpretēt un piemērot 87. panta 1. punktā iekļauto atbalsta jēdzienu (81).

120. Ir skaidrs, ka šādas tiesvedības parasti ierosina privātpersonas, kuras atsaucas uz aizliegumu sniegt valsts atbalstu, pirms to ir atļāvusi Komisija (EKL 88. panta 3. punkta trešais teikums). No tā tomēr nedrīkst secināt, ka valsts tiesu pilnvaras interpretēt un piemērot EKL 87. panta 1. punktu attiektos tikai uz procedūru, kuras ietvaros tiek garantēta privātpersonu individuālo tiesību aizsardzība (82).

121. Atbalsta pasākumi EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, kas tiek īstenoti, neievērojot no EKL 88. panta 3. punkta izrietošos pienākumus, vispārīgi ir uzskatāmi par nelikumīgiem (83). Katrai valsts tiesai, arī konstitucionālajai tiesai, saskaņā ar EKL 10. pantu ir pienākums savas kompetences ietvaros veikt visus pasākumus, lai efektīvi īstenotu EKL 87. panta 1. punktā paredzēto atbalsta aizliegumu, kā arī iepriekšējas paziņošanas pienākumu un EKL 88. panta 3. punktā noteikto īstenošanas aizliegumu; vienlaicīgi valsts tiesai ir jāatturas no visiem pasākumiem, kas var traucēt sasniegt EK līguma mērķus.

122. Tādēļ visām valsts tiesām ir pienākums saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesībām secināt, ka ir pārkāpts īstenošanas aizliegums (EKL 88. panta 3. punkta 3. teikums), kā arī konstatēt, ka atbalsta pasākumu īstenošanas tiesību akts nav spēkā esošs (84). Arī tiesību normas abstraktas kontroles tiesvedības ietvaros var izdarīt šādus secinājumus, it īpaši gadījumā, ja nelikumīgā atbalsta norma tika ieviesta ar likumu.

2)      Atbalsta jēdziens

123. Pasākuma kvalifikācija par atbalstu EK līguma izpratnē ir atkarīga no visu četru EKL 87. panta 1. punktā paredzēto kumulatīvo nosacījumu izpildes (85). Pirmkārt, jāpastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu piesaistīšanas faktam, otrkārt, šādi iejaucoties, jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm, treškārt, šādi iejaucoties, jāsniedz priekšrocības iejaukšanās saņēmējam un, ceturtkārt, šādi iejaucoties, jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus (86).

124. Atbalsta jēdziens ir piemērojams arī nodokļu tiesību regulējumiem, ja tie atbilst šiem četriem kritērijiem (87). Attiecīgi tālāk ir jāpārbauda, vai tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā ir uzskatāms par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

a)      Priekšrocības kritērijs, ieskaitot selektivitāti

125. Šajā lietā īpašu uzmanību ir jāpievērš trešajam kritērijam. Ir jānoskaidro, vai, piemērojot nerezidentiem reģionālo nodokli par piestāšanu Sardīnijā, tiek radītas priekšrocības rezidentiem piederošiem uzņēmumiem.

126. Šajā ziņā atbalsta jēdziens var ietvert ne tikai pozitīvu pabalstu, piemēram, subsīdijas, aizdevumus vai dalību uzņēmumu kapitālā, bet arī pasākumus, kas visdažādākajā veidā atvieglo apgrūtinājumus, ar kuriem parasti uzņēmumam ir jāsaskaras un kam, lai gan tas neveido subsīdijas vārda tiešā nozīmē, tādējādi ir tāds pats raksturs un līdzīga iedarbība (88).

127. No tā izriet, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir nodokļu atvieglojumu, kas, lai arī nav saistīts ar valsts līdzekļu piešķiršanu, nostāda tā saņēmējus finansiāli izdevīgākā situācijā nekā pārējos nodokļu maksātājus, var būt valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (89).

128. Šajā sakarā nav būtiski, kādas regulējuma metodes tika izmantotas (90): nodokļu priekšrocības var balstīties uz to, ka likumdevējs ir skaidri vēlējies atsevišķus tirgus dalībniekus atbrīvot no attiecīgā nodokļa, kas pretējā gadījumā tiem tiktu piemērots (91). Tāpat nodokļu priekšrocības var rasties no tā, ka kāds nodokļu tiesiskais regulējums ir nesamērīgs jau savā būtībā, proti, piemērošanas jomā (92), tādējādi, ka šis nodoklis atsevišķiem uzņēmumiem tiek piemērots, bet citiem netiek piemērots. Tā tas ir arī šajā lietā: Sardīnijas nodokļu tiesiskais regulējums ir veidots tā, ka nodoklis par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu tiek piemērots nerezidentiem, turpretī rezidentiem šis nodoklis netiek piemērots.

129. Tā kā rezidentu uzņēmumiem netiek piemērots strīdīgais reģionālais nodoklis, tad tiem attiecībā pret ārpus Sardīnijas rezidējošiem konkurentiem rodas izmaksu priekšrocības. Uz to norāda arī Itālijas Corte costituzionale.

130. Tomēr EKL 87. panta 1. punkts aizliedz tikai tādu atbalstu, “kas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”. Citiem vārdiem sakot, tam ir jābūt selektīvam atbalstam (93).

131. Šādai selektivitātei var būt arī reģionāls raksturs.

132. Tomēr nevar pieņemt, ka pastāv reģionāla selektivitāte tikai tāpēc, ka attiecīgos pasākumus ieviesa Sardīnijas pašvaldība un līdz ar to tie ir spēkā tikai kādas dalībvalsts teritorijas vienā daļā. Ja turpretī šai teritorijai ir pietiekami liela autonomija no valsts, kurai šī teritorija pieder, tad atbalsta iespējamās selektivitātes pārbaude ir jāveic tikai šī reģiona kompetencē esošajā teritorijā (94). Tāpat nedrīkst izdarīt arī apgrieztu secinājumu, ka priekšrocības, ko kāda pašvaldība nodrošina noteiktiem uzņēmumiem tās kompetencē esošajā teritorijā, jau no paša sākuma nav selektīvas un līdz ar to tām nav atbalsta rakstura (95).

133. Lai novērtētu pasākuma selektivitāti, vienmēr ir jāpārbauda, vai konkrētiem uzņēmumiem atšķirībā no pārējiem uzņēmumiem, kas, ņemot vērā minētā tiesiskā regulējama mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā, tiek dota priekšroka (96). Turklāt iespējamo uzņēmumu diferencēšanu nodokļa vai nodevas regulējuma ietvaros var pamatot ar šīs nodokļu sistēmas raksturu un iekšējo struktūru (97).

134. Līdz ar to attiecībā uz atbalsta tiesībām rodas tie paši jautājumi, kas radās attiecībā uz pamatbrīvībām, un nav nekāda iemesla uz šiem jautājumiem sniegt citādu atbildi nekā uz jautājumiem par pamatbrīvībām. Drīzāk jau, lai izvairītos no pretrunām, vērtējot pamatbrīvību tiesības un atbalsta tiesības, abos gadījumos ir jāizmanto vienādi kritēriji.

135. Atbilstoši tam es turpmāk strikti ņemšu vērā manu izklāstu par pakalpojumu sniegšanas brīvību pirmā un trešā prejudiciālā jautājuma ietvaros.

136. Kā jau iepriekš tika izklāstīts, saskaņā ar Sardīnijas Autonomā reģiona sniegto informāciju šajā lietā strīdīgajam nodokļu tiesiskajam regulējumam ir vides politikas mērķis: šis nodokļu tiesiskais regulējums palīdz aizsargāt un atjaunot tūrisma noplicinātos vides resursus, it īpaši piekrastes teritorijās (98).

137. Raugoties no šī specifiskā mērķa, privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu operatori rezidenti un nerezidenti atrodas vienādās situācijās; tas tādēļ, ka privātie gaisa kuģi un izpriecu kuģi, kas piestāj Sardīnijā, piesārņo vidi neatkarīgi no tā, kur tie ir reģistrēti un kur atrodas īpašnieku nodokļu rezidence (99).

138. Līdz ar to Sardīnijas likumdevēja veikto diferencēšanu starp rezidentu un nerezidentu uzņēmumiem attiecībā uz privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu nevar pamatot ar vides politikas mērķiem (100). Tāpat to nevar pamatot, kā jau iepriekš tika teikts, ar šī nodokļu tiesiskā regulējuma raksturu vai iekšējo struktūru (101).

139. Līdz ar to tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā atbilst – selektīvās – priekšrocības kritērijam EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

140. Tas, ka ar attiecīgo nodokļu tiesisko regulējumu vēlas sasniegt vides politikas vai reģionālās politikas mērķus, neliedz šo nodokļu tiesisko regulējumu kvalificēt kā atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un jau no paša sākuma piemērot tam EK līgumā paredzēto atbalsta pārbaudes procedūru (102). EKL 87. panta 1. punktā nav paredzēts nodalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to iedarbību (103).

141. Vides politikas vai reģionālās politikas mērķus katrā ziņā var izvērtēt EKL 87. panta 3. punkta ietvaros, pārbaudot tāda nodokļu tiesiskā regulējuma kā Sardīnijā saderīgumu ar kopējo tirgu (104), turklāt arī šeit ir jāievēro konsekvence ar citām tiesību jomām, it īpaši EK līguma pamatprincipiem, kā, piemēram, pakalpojumu sniegšanas brīvību (105). Šī pārbaude ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kuras darbību kontrolē Kopienu tiesas (106).

b)      Pārējie atbalsta jēdziena kritēriji EKL 87. panta 1. punkta izpratnē

142. Tālāk es īsi apskatīšu pārējos atbalsta jēdziena kritērijus EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

i)      Valsts vai no valsts līdzekļiem finansēts pasākums

143. Valsts vai no valsts līdzekļiem finansētu pasākumu obligāti nav jāievieš attiecīgai dalībvalstij kā centrālai valsts pārvaldei; šādu pasākumu var veikt arī centrālai valsts pārvaldei pakārtota institūcija. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru arī pašvaldību veikti pasākumi var būt atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (107).

144. Kā tika minēts jau iepriekš, ieguvējiem no kāda pasākuma – šajā lietā uzņēmējiem, kuru nodokļu rezidence ir Sardīnija, – obligāti nav jāsaņem finanšu līdzekļi no valsts vai pašvaldības budžeta (108). Jau sava veida finansiāls apgrūtinājums valstij vai pašvaldībai, ko rada attiecīgais pasākums, ir pietiekams, lai uzskatītu, ka ir saņemts valsts finansējums vai finansējums no valsts līdzekļiem (109).

145. Tā kā Sardīnijas Autonomais reģions strīdīgo nodokli piemēro tikai nerezidentiem, bet nepiemēro rezidentiem, tad šis reģions netieši atsakās no ieņēmumiem. Proti, reģiona ieņēmumi no šī nodokļa noteikti būtu daudz lielāki, ja nodokli par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu piemērotu bez izņēmumiem. Atteikšanās no nodokļu ieņēmumiem, kas saistīta ar nodokļa maksāšanas pienākuma paredzēšanu tikai nerezidentiem, ir pietiekams iemesls, lai uzskatītu, ka pastāv valsts finansējums vai finansējums no valsts līdzekļiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (110).

ii)    Nodokļu tiesiskā regulējuma piemērotība, lai ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm

146. Turklāt [atbalsta] pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā tikai tad, ja šis pasākums ir atbilstošs, lai ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm. Šajā sakarā nav jākonstatē faktiskā [atbalsta] ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet tikai jāpārbauda, vai atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību (111). Pat atbalsta salīdzinoši mazais apjoms, kuru saņem salīdzinoši nelieli uzņēmumi, var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (112).

147. Aplūkojot kādu nodokļu tiesisko regulējumu, ir jāuzskata, ka tiek ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm jau tad, ja attiecīgās personas, kuras saņem nodokļu atvieglojumus, veic saimniecisku darbību, kas ir tirdzniecības starp dalībvalstīm priekšmets, vai ja nevar izslēgt, ka šīs personas ir citās dalībvalstīs dibinātu tirgus dalībnieku konkurenti (113).

148. Pārbaudot pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu, es jau izklāstīju, ka tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā ir pakalpojumu sniegšanas brīvību ierobežojošs (EKL 49. pants), it īpaši tas attiecas uz blakus esošajai Francijai piederošajā Korsikas salā reģistrētiem uzņēmumiem (114). Līdz ar to šāds nodokļu tiesiskais regulējums var arī ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

iii) Konkurences izkropļojumu draudi

149. Visbeidzot, attiecīgais pasākums EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā ietilpst tikai tad, ja tas kropļo vai draud kropļot konkurenci. Turklāt nav jākonstatē, ka [atbalsts] patiešām traucē konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts principā varētu kropļot konkurenci (115).

150. Pasākumi, ar ko paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību, principā var radīt konkurences apstākļu izkropļojumu (116). Šajā sakarā nav jāveic nedz konkrētā tirgus ekonomiskā analīze, nedz arī jāpierāda strīdīgā pasākuma ietekme uz cenām (117).

151. Tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā neparedz rezidentu uzņēmumiem maksāt nodokli par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu tūrisma nolūkos. Tātad Sardīnijas rezidentu uzņēmumiem to parastās saimnieciskās darbības ietvaros nav jāsedz izmaksas, kas par privāto gaisa kuģu un izpriecu kuģu piestāšanu Sardīnijā rodas visiem pārējiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence ir ārpus Sardīnijas.

152. Apskatot reģionālā nodokļa lielumu – nodokļa apmērs gaisa kuģiem par piestāšanu var būt līdz EUR 1000 un kuģiem līdz EUR 15 000 gadā (118) –, izmaksu priekšrocības rezidentiem attiecībā pret nerezidentiem ir būtiskas. Attiecīgi nerezidentiem daudz grūtāk nekā rezidentiem ir izmantot savus privātos gaisa kuģus un izpriecu kuģus pakalpojumu sniegšanai vai saņemšanai Sardīnijā (119).

153. Kā es jau izklāstīju saistībā ar pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu, šādas rezidentu uzņēmumu izmaksu priekšrocības nevar uzskatīt par nebūtiskām, tikai balstoties uz rezidentu vispārīgo nodokļu maksāšanas pienākumu (120).

154. Kopumā tāds nodokļu tiesiskais regulējums kā Sardīnijā var izraisīt konkurences kropļošanu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

3)      Kopsavilkums par otro un ceturto prejudiciālo jautājumu

155. Līdz ar to kopsavilkumā ir jāsecina:

Tāda reģionālā nodokļa likumdošana kā Sardīnijas Autonomajā reģionā, saskaņā ar kuru nodoklis gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem, kuri piestāj tūrisma nolūkā, tiek piemērots tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus Sardīnijas reģiona teritorijas, EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē ir uzskatāma par valsts atbalstu uzņēmumiem, kuri veic šo pašu darbību, bet kuru nodokļu rezidence atrodas Sardīnijas reģionā.

VI – Secinājumi

156. Ņemot vērā šo izklāstu, es iesaku Tiesai uz Itālijas Corte costituzionale uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      tāda autonomā reģiona likumdošana, saskaņā ar kuru galvenokārt uz vides politiku balstīts reģionālais nodoklis gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem, kuri piestāj tūrisma nolūkā, tiek piemērots tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus šī reģiona teritorijas, bet netiek piemērots uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence ir šajā reģionā, ir pretrunā EKL 49. pantam;

2)      tāda reģionālā nodokļa likumdošana kā Sardīnijas Autonomajā reģionā, saskaņā ar kuru nodoklis gaisa kuģiem un izpriecu kuģiem, kuri piestāj tūrisma nolūkā, tiek piemērots tikai tiem uzņēmumiem, kuru nodokļu rezidence atrodas ārpus Sardīnijas reģiona teritorijas, EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē ir uzskatāma par valsts atbalstu uzņēmumiem, kuri veic šo pašu darbību, bet kuru nodokļu rezidence atrodas Sardīnijas reģionā.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Turpmāk tekstā arī – “iesniedzējtiesa”.

3 – Regione autonoma della Sardegna.

4 – Navigācijas kodekss.

5 – Izpriecu kuģu kodekss.

6 – Likumdošanas dekrēts.

7 – Disposizioni varie in materia di entrate, riqualificazione della spesa, politiche sociali e di sviluppo (Noteikumi par ieņēmumiem, izdevumu pārrēķinu, sociālo politiku un attīstību).

8 – Grozījumi tika veikti ar Sardīnijas reģiona 2007. gada 29. maija Reģionālā likuma Nr. 2 3. panta 3. punktu “Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale della Regione – Legge finanziaria 2007” (Noteikumi par Reģiona gada un ilgtermiņa budžeta izveidi – 2007. gada Finanšu likums). Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu šie grozījumi stājās spēkā “sākot no 2007. gada 31. maija” (Likuma Nr. 2 37. pants).

9 – Grozījumi tika veikti ar Sardīnijas reģiona 2008. gada 5. marta Likuma Nr. 3 2. panta 15. punktu “Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale della Regione – Legge finanziaria 2008” (Noteikumi par Reģiona gada un ilgtermiņa budžeta izveidi – 2008. gada Finanšu likums). Pilnīga tā atcelšana tika izdarīta ar Sardīnijas reģiona 2009. gada 14. maija Likuma Nr. 1 2. panta 15. punktu “Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale della Regione – Legge finanziaria 2009” (Noteikumi par Reģiona gada un ilgtermiņa budžeta izveidi – 2009. gada Finanšu likums).

10 – Tiesvedība balstās uz abiem pieteikumiem pārbaudīt tiesību aktu atbilstību – Nr. 91/2006 un Nr. 36/2007, ko Corte costituzionale sākotnēji apvienoja vienā pieteikumā. Šajā laikā Corte costituzionale 2008. gada 13. aprīļa spriedumā Nr. 102/2008 pieņēma lēmumu par pieteikumu Nr. 91/2006 un pieteikuma Nr. 36/2007 vienu daļu. Tajā pašā spriedumā iesniedzējtiesa no pārējās tiesvedības nošķīra šajā lietā apskatāmo pieteikuma Nr. 36/2007 daļu.

11 – Šī Lēmuma pilns teksts itāļu valodā ir apskatāms Itālijas Corte costituzionale interneta vietnē – www.cortecostituzionale.it (pēdējo reizi skatīts 2009. gada 28. aprīlī).

12 – Skat. Corte costituzionale (Itālija) 1995. gada 15./29. decembra Lēmumu Nr. 536 (publicēts Il Foro italiano 1996, I, 783. lpp.). Šī Itālijas Corte costituzionale prakse tika kritizēta; šajā sakarā skat. it īpaši Tizzano, A., “Ancora sui rapporti tra Corti europee: principi comunitari e c.d. controlimiti costituzionali”, Il Diritto dell’Unione Europea 3/2007, 734. lpp. (742. un turpmākās lpp.); šī paša autora “Corte e Corte di giustizia”, Il Foro Italiano 2006, 348. lpp. (352. lpp.).

13 – Jau iepriekš valstu konstitucionālās tiesas vairākās tiesvedībās lūdza Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Kopienu tiesību jautājumiem: Pēc Austrijas Verfassungsgerichtshof [Konstitucionālās tiesas] lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tika pasludināts 2001. gada 8. novembra spriedums lietā C-143/99 Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke “Adria-Wien Pipeline” (Recueil, I-8365. lpp.), 2003. gada 8. maija spriedums lietā C-171/01 Wählergruppe Gemeinsam (Recueil, I-4301. lpp.) un 2003. gada 20. maija spriedums apvienotajās lietās C-465/00, C-138/01 un C-139/01 Österreichischer Rundfunk u.c. (Recueil, I-4989. lpp.). Pēc Beļģijas Cour constitutionnelle [Konstitucionālās tiesas] (agrāk – Cour d’arbitrage [Šķīrējtiesa]) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tika pasludināts 1998. gada 16. jūlija spriedums lietā C-93/97 Fédération belge des chambres syndicales de médecins (Recueil, I-4837. lpp.), 2004. gada 1. oktobra rīkojums lietā C-480/03 Clerens, kā arī 2007. gada 26. jūnija spriedums lietā C-305/05 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c. (Krājums, I-5305. lpp.) un 2008. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-212/06 Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon (Krājums, I-1683. lpp.); Tiesā vēl tiek izskatīta lieta C-73/08 Bressol u.c. un lieta C-389/08 Base u.c. Nesen Tiesa pēc Lietuvos Respublikos Konstitucinis Teismas [Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas] lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2008. gada 9. oktobrī pasludināja spriedumu lietā C-239/07 Sabatauskas u.c. (Krājums, I-7523. lpp.).

14 – Šajā kontekstā Corte costituzionale norāda uz savu judikatūru spriedumos lietās Nr. 7/2004, Nr. 166/2004, Nr. 406/2005, Nr. 129/2006 un Nr. 348/2007.

15 – Lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi uz tās lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa var ņemt vērā Kopienu tiesību normas, uz kurām valsts tiesa savā jautājumā nav atsaukusies (1990. gada 12. decembra spriedums lietā C-241/89 SARPP (Recueil, I-4695. lpp., 8. punkts) un 2008. gada 29. janvāra spriedums lietā C-275/06 Promusicae (Krājums, I-271. lpp., 42. punkts)). Tiesa neapskata attiecīgo normu tikai tad, ja no lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējtiesa ar nolūku nav lūgusi Tiesu interpretēt šo Kopienu tiesību normu (1988. gada 5. oktobra spriedums lietā 247/86 Alsatel (Recueil, 5987. lpp., 7. un 8. punkts)). Tomēr šajā lietā nav redzams, ka Itālijas Corte costituzionale būtu ar nolūku vēlējusies neiekļaut savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu EKL 50. pantu. Drīzāk jau iesniedzējtiesas – kā arī pieteikuma iesniedzēja tiesību normas abstraktas kontroles tiesvedībā – mērķis ir visaptveroši pārbaudīt Sardīnijas nodokļu tiesisko regulējumu, ņemot vērā pakalpojumu sniegšanas brīvības kritēriju. Šādā pārbaudē ir jāapskata ne tikai EKL 49. pants, bet arī EKL 50. pants, kurš papildina un paskaidro EKL 49. pantu.

16 – Skat. arī 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C-355/00 Freskot (Recueil, I-5263. lpp., 54. punkts) un 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-281/06 Jundt (Krājums, I-12231. lpp., 28. punkts).

17 – Jāatgādina, ka Tiesai ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kādā pieņemti iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi. Tiesai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros nav jālemj nedz par valsts tiesību normu interpretāciju, nedz arī jāspriež par to, vai iesniedzējtiesas veiktā šo normu interpretācija ir pareiza (pastāvīgā judikatūra, skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-482/01 un C-493/01 Orfanopoulos un Oliveri, Recueil, I-5257. lpp., 42. punkts, un 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā C-244/06 Dynamic Medien, Krājums, I-505. lpp., 19. punkts).

18 – Iesniedzējtiesa to apstiprina, atsaucoties uz Kopienu tiesību jēdzienu “uzņēmējdarbības aviācijas gaisa kuģu ekspluatācija” atbilstoši Padomes 1993. gada 18. janvāra Regulas (EEK) Nr. 95/93 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz laika nišu piešķiršanu Kopienas lidostās (OV L 14, 1. lpp.) 2. panta l) punktam tā redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 793/2004 (OV L 138, 50. lpp.). Saskaņā ar to uzņēmējdarbības aviācijas gaisa kuģu ekspluatācija ir “vispārējas nozīmes aviācijas nozare, kura attiecas uz gaisa kuģu ekspluatāciju vai lietošanu, ko veic uzņēmumi pasažieru vai kravu pārvadāšanai kā atbalstu uzņēmējdarbības veikšanai, ja gaisa kuģi kopumā netiek publiski iznomāti [..]” (izcēlums mans).

19 – 1984. gada 31. janvāra spriedums apvienotajās lietās 286/82 un 26/83 Luisi un Carbone (Recueil, 377. lpp., 10. un 16. punkts), 2004. gada 13. jūlija spriedumi lietā C-262/02 Komisija/Francija (Krājums, I-6569. lpp., 22. punkts) un lietā C-429/02 Bacardi France (Krājums, I-6613. lpp., 31. punkts), kā arī 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C-76/05 Schwarz un Gootjes-Schwarz (Krājums, I-6849. lpp., 36. punkts).

20 – Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz tūristiem attiecas (pasīvā) pakalpojumu sniegšanas brīvība; skat. iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Luisi un Carbone, 16. punkts; 1989. gada 2. februāra spriedumu lietā 186/87 Cowan (Recueil, 195. lpp., 15. punkts), 1998. gada 24. novembra spriedumu lietā C-274/96 Bickel un Franz (Recueil, I-7637. lpp., 15. punkts kopsakarā ar 4. punktu) un 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C-388/01 Komisija/Itālija (Recueil, I-721. lpp., 12. punkts).

21 – Tā kā attiecīgie pakalpojumi nav pārvadājumu pakalpojumi, tad EKL 51. panta 1. punkts nav [neliedz] pret EKL 49. panta un EKL 50. panta piemērošanu. Turklāt pakalpojumu sniegšanas brīvības princips ir spēkā arī gaisa satiksmes jomā (2001. gada 26. jūnija spriedums lietā C-70/99 Komisija/Portugāle, Recueil, I-4845. lpp., 21. un 22. punkts, un 2003. gada 6. februāra spriedums lietā C-92/01 Stylianakis, Recueil, I-1291. lpp., 23.–25. punkts, ar atsauci attiecīgi uz Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2408/92 par Kopienas aviosabiedrību piekļuvi Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem (OV L 240, 8. lpp.)).

22 – Skat. iepriekš šo secinājumu 13. punktā minētajā Codice della nautica da diporto 2. panta 1. punktā minētos izpriecu kuģu izmantošanas piemērus komerciāliem mērķiem.

23 – Par līzinga kvalificēšanu par pakalpojumu skat. 1999. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-294/97 Eurowings Luftverkehr (Recueil, I-7447. lpp., 33. punkts); par transporta līdzekļa līzinga kvalificēšanu par pakalpojumu skat. 2002. gada 21. marta spriedumu lietā C-451/99 Cura Anlagen (Recueil, I-3193. lpp., 18. punkts); par sporta mērķiem izmantotas buru jahtas uzskatīšanu par transporta līdzekli skat. 1989. gada 15. marta spriedumu lietā 51/88 Hamann (Recueil, 767. lpp., 16. un 17. punkts).

24 – 1988. gada 26. aprīļa spriedums lietā 352/85 Bond van Adverteerders u.c. (Recueil, 2085. lpp., 13. un 15. punkts), 2007. gada 11. janvāra spriedums lietā C-208/05 ITC (Krājums, I-181. lpp., 56. punkts) un 2008. gada 31. janvāra spriedums lietā C-380/05 Centro Europa 7 (Krājums, I-349. lpp., 65. punkts).

25 – 1980. gada 18. marta spriedums lietā 52/79 Debauve u.c. (Recueil, 833. lpp., 9. punkts) un 1991. gada 23. aprīļa spriedums lietā C-41/90 Höfner un Elser (Recueil, I-1979. lpp., 37. punkts); šajā pašā sakarā attiecībā uz personu pārvietošanās brīvību iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, skat. it īpaši 33. punktu.

26 – Līdzīga situācija bija arī lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon (iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, skat. it īpaši 41. un 42. punktu), kurā kāda Beļģijas pašvaldība savā sociālās aprūpes apdrošināšanas likumdošanā nošķīra rezidentus un nerezidentus.

27 – Līdzīga situācija bija lietā ITC (iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 56. un turpmākie punkti), kurā runa bija par Vācijas uzņēmumu, kurš vācu klientiem piedāvāja darba vietas ārvalstīs.

28 – Šajā sakarā skat. 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-381/93 Komisija/Francija (Recueil, I-5145. lpp., 15. punkts): “Ne tikai Kopienas iekšējie jūras pārvadājumu pakalpojumi bieži vien tiek sniegti saņēmējiem, kas reģistrēti citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, bet arī šie pakalpojumi pēc to būtības tiek piedāvāti vismaz daļēji citas dalībvalsts teritorijā, nevis tajā, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību.”

29 – 1997. gada 5. jūnija spriedums lietā C-398/95 SETTG (Recueil, I-3091. lpp., 8. punkts).

30 – Tas pats attiecas uz Reģionālā likuma 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajām piestātnēm, proti, pietauvošanās vietām un enkurvietām.

31 – Skat. šo secinājumu 35. un 36. punktā teikto par gaisa kuģiem.

32 – Pat ja attiecīgie pakalpojumi ir transporta pakalpojumi jūras satiksmes jomā, tiem ir piemērojams pakalpojumu sniegšanas brīvības princips (skat. EKL 51. panta 1. punktu un EKL 80. panta 2. punktu kopsakarā ar Padomes 1986. gada 22. decembra Regulas (EEK) Nr. 4055/86, ar ko brīvas pakalpojumu sniegšanas principu piemēro jūras pārvadājumiem starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm (OV L 378, 1. lpp.), 1. panta 1. punktu); skat. arī iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 13. punkts; 2002. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-430/99 un C-431/99 Sea-Land Service u.c. (Recueil, I-5235. lpp., 30.–32. punkts), 2002. gada 14. novembra spriedumu lietā C-435/00 Geha Naftiliaki u.c. (Recueil, I-10615. lpp., 20. punkts) un 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C-269/05 Komisija/Grieķija, 19.–21. punkts.

33 – Šajā sakarā skat., piemēram, 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C-234/01 Gerritse (Recueil, I-5933. lpp., 28. punkts); skat. arī 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C-279/93 Schumacker (Recueil, I-225. lpp., 28. un 29. punkts), 1997. gada 23. janvāra spriedumu lietā C-29/95 Pastoors un Trans-Cap (Recueil, I-285. lpp., 17. un 18. punkts), 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-224/97 Ciola (Recueil, I-2517. lpp., 14. punkts) un 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-332/05 Celozzi (Krājums, I-563. lpp., 26. punkts).

34 – Līdzīgi arī iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Portugāle, 26. un 27. punkts. Arī lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon (iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 45.–54. punkts) Beļģijas pašvaldības tiesību norma, kurā personas tika diferencētas pēc to dzīvesvietas, netika uzskatīta par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet tā tika pārbaudīta, raugoties no dažādu pamatbrīvību ierobežošanas viedokļa.

35 – 2006. gada 19. janvāra spriedums lietā C-244/04 Komisija/Vācija (Krājums, I-885. lpp., 31. punkts), 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C-490/04 Komisija/Vācija (Krājums, I-6095. lpp., 63. punkts) un 2009. gada 28. aprīļa spriedums lietā C-518/06 Komisija/Itālija (Krājums, I-3491. lpp., 62. punkts); skat. turklāt 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C-76/90 Säger (Recueil, I-4221. lpp., 12. punkts), kā arī iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 22. punkts, un iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Bacardi France, 31. punkts.

36 – 2001. gada 29. novembra spriedums lietā C-17/00 De Coster (Recueil, I-9445. lpp., 26. un 27. punkts) un 2005. gada 17. februāra spriedums lietā C-134/03 Viacom Outdoor (Krājums, I-1167. lpp., 36. punkts); līdzīgi arī 2006. gada 3. oktobra spriedums lietā C-290/04 FKP Scorpio Konzertproduktionen (Krājums, I-9461. lpp., 46. un 47. punkts).

37 – Pretēju secinājumu varētu izdarīt tikai tad, ja šim nodoklim vai nodevai ir tāda aizliedzoša iedarbība, ka pēc tā rakstura tas praktiski būtu pielīdzināms darbības aizliegumam; šajā sakarā skat. manus 2004. gada 28. oktobra secinājumus lietā Viacom Outdoor (iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 63. punkts).

38 – 2005. gada 8. septembra spriedums apvienotajās lietās C-544/03 un C-545/03 Mobistar un Belgacom Mobile (“Mobistar”, Krājums, I-7723. lpp., 31. punkts). Papildus skat. arī manus secinājumus lietā Viacom Outdoor (iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 58.–67. punkts).

39 – Tieši ar šo nevienlīdzīgas attieksmes pret pārrobežu un valsts iekšējās situācijas principu šīs lietas apstākļi atšķiras, piemēram, no lietas Viacom Outdoor (iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, it īpaši 37. punkts) un lietas Mobistar (iepriekš 38. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, it īpaši 32. un 33. punkts).

40 – Skat. iepriekš šo secinājumu 40. punktu, kā arī 24. un 25. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

41 – Par līdzīgiem faktiem saistībā ar citām pamatbrīvībām skat. iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, it īpaši 41. un 42. punkts, un 2004. gada 9. septembra spriedumu lietā C-72/03 Carbonati Apuani (Krājums, I-8027. lpp., it īpaši 26. punkts); arī šajās lietās Tiesa valsts tiesību normas, kas tiek piemērotas tikai daļā šo dalībvalstu teritorijas, pārbaudīja, balstoties uz iekšējā tirgus pamatbrīvībām.

42 – Skat. iepriekš šo secinājumu 47. punktu.

43 – Iepriekš 38. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Mobistar, 30. punkts, un iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schwarz un Gootjes-Schwarz, 67. punkts; šajā pašā sakarā iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 17. punkts; 1998. gada 28. aprīļa spriedums lietā C-158/96 Kohll (Recueil, I-1931. lpp., 33. punkts), iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā De Coster, 30. punkts; 2006. gada 16. maija spriedums lietā C-372/04 Watts (Krājums, I-4325. lpp., 94. punkts), iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Centro Europa 7, 65. punkts, un 2009. gada 11. jūnija spriedums lietā C-155/08 X (Krājums, I-0000. lpp., 32. punkts).

44 – Iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 23. punkts, un iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bacardi France, 32. punkts; par pamatojumu ar primāriem vispārējo interešu iemesliem skat. arī iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Säger, 15. punkts, iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā SETTG, 21. punkts, un 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-341/05 Laval un Partneri (Krājums, I-11767. lpp., 114. punkts); šajā pašā sakarā skat. 1974. gada 3. decembra spriedumu lietā 33/74 van Binsbergen (Recueil, 1299. lpp., 12. punkts).

45 – Katrā ziņā likuma teksts skaidri norāda uz vides aspektu tikai ar grozījumiem, kas izdarīti 2008. gadā, – par kuriem šajā lietā nav strīda; tobrīd jaunajā redakcijā oficiālais Likuma Nr. 4/2006 4. panta virsraksts tika formulēts šādi: “Tassa regionale per la tutela e la sostenibilità ambientale” (Reģionālā nodeva vides aizsardzībai un saglabāšanai; šajā sakarā skat. Sardīnijas Autonomā reģiona Likuma Nr. 3/2008 2. panta 15. punkta a) apakšpunktu). Turpretī medijos strīdīgo nodokli apzīmēja kā “luksusa nodokli” (skat., piemēram, Pinna, A., publicēts Corriere della Sera, 2006. gada 2. jūnijs, rakstu ar šādu nosaukumu: “Sardegna, tassa del lusso. Gates non prenota”).

46 – Atbilstošs formulējums ir arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pantā.

47 – Skat. arī 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 302/86 Komisija/Dānija (Recueil, 4607. lpp., 9. punkts), 1992. gada 9. jūlija spriedumu lietā C-2/90 Komisija/Beļģija (Recueil, I-4431. lpp., 32.–36. punkts), 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C-463/01 Komisija/Vācija (Krājums, I-11705. lpp., 75. punkts) un spriedumu lietā C-309/02 Radlberger Getränkegesellschaft u.c. (Krājums, I-11763. lpp., 75. punkts), kā arī 2005. gada 15. novembra spriedumu lietā C-320/03 Komisija/Austrija (Krājums, I-9871. lpp., 70. punkts) un 2008. gada 11. decembra spriedumu lietā C-524/07 Komisija/Austrija, 57. punkts.

48 – Pastāvīgā judikatūra, skat. 2007. gada 30. janvāra spriedumu lietā C-150/04 Komisija/Dānija (Krājums, I-1163. lpp., 46. punkts), iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, 55. punkts, un 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C-222/07 UTECA (Krājums, I-1407. lpp., 25. punkts); it īpaši attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību turklāt skat. iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Säger, 15. punkts; iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 24. punkts; iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Bacardi France, 33. punkts, un iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Laval un Partneri, 101. punkts.

49 – 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C-500/06 Corporación Dermoestética (Krājums, I-5785. lpp., 39. un 40. punkts), 2009. gada 10. marta spriedums lietā C-169/07 Hartlauer (Krājums, I-1721. lpp., 55. punkts), kā arī 2009. gada 19. maija spriedums lietā C-531/06 Komisija/Itālija (Krājums, I-4103. lpp., 66. punkts) un spriedums apvienotajās lietās C-171/07 un C-172/07 Apothekerkammer des Saarlandes u.c. (Krājums, I-4171. lpp., 42. punkts).

50 – Šajā sakarā skat. manus 2009. gada 23. aprīļa secinājumus lietā C-254/08 Futura Immobiliare u.c. (Krājums, I-0000. lpp., 30. punkts).

51 – Šajā pašā sakarā skat. manus iepriekš 50. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Futura Immobiliare u.c., 66. punkts, kuros es izklāstīju, ka “piesārņotājs maksā” principam neatbilst tas, ka noteiktas grupas, pamatojoties uz lielākām vajadzībām vai mazāku efektivitāti, tiktu tieši atbrīvotas no izmaksām, kas ir saistītas ar to radīto vides piesārņojumu.

52 – Šajā sakarā skat. manus iepriekš 50. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Futura Immobiliare u.c., 32. punkts, kā arī ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2002. gada 30. aprīļa secinājumus lietā C-126/01 GEMO (Recueil, I-13769. lpp., 66. punkts).

53 – Reģionālā likuma Nr. 4/2006 4. panta 6. punkta b) apakšpunkts.

54 – Iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schumacker, 30.–34. punkts; iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Gerritse, 43. un 44. punkts; 2004. gada 11. jūlija spriedums lietā C-169/03 Wallentin (Krājums, I-6443. lpp., 15. un 16. punkts), 2006. gada 6. jūlija spriedums lietā C-346/04 Conijn (Krājums, I-6137. lpp., 16. punkts), 2006. gada 14. decembra spriedums lietā C-170/05 Denkavit Internationaal un Denkavit France (Krājums, I-11949. lpp., 23. un 24. punkts), 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C-182/06 Lakebrink un Peters-Lakebrink (Krājums, I-6705. lpp., 28. un 29. punkts) un 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C-282/07 Truck Center (Krājums, I-10767. lpp., 38. un 39. punkts).

55 – Šādas atšķirības Tiesa konkrēti minēja, piemēram, iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Schumacker, 32. un 33. punkts, un iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Truck Center, 40.–50. punkts); turklāt skat. 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-265/04 Bouanich (Krājums, I-923. lpp., 39. punkts).

56 – Iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Gerritse, 27. un 53. punkts; iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Wallentin, 17.–20. punkts; iepriekš 55. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bouanich, 40. un 41. punkts; iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Conijn, 20. un 24. punkts; iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Denkavit Internationaal un Denkavit France, 25. punkts, un iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Lakebrink un Peters-Lakebrink, 30.–35. punkts.

57 – Šajā sakarā skat. 1971. gada 27. oktobra spriedumu lietā 6/71 Rheinmühlen Düsseldorf (Recueil, 823. lpp., 14. punkts) un 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C-127/07 Arcelor Atlantique un Lorraine u.c. (Krājums, I-9895. lpp., 26. punkts).

58 – Skat. šo secinājumu 73. punktu.

59 – Tieši ar šo apstākli šī lieta atšķiras, piemēram, no lietas Komisija/Beļģija (iepriekš 47. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 34.–36. punkts), kurā, ņemot vērā noteiktus arī Kopienu līmenī atzītus vides politikas principus, valstī un ārvalstīs ražoti izstrādājumi objektīvi atšķiras.

60 – No tiesas materiāliem izriet, ka lielākā daļa Sardīnijā iekasētā ienākuma un pievienotās vērtības nodokļa pienākas Sardīnijas Autonomajam reģionam. Tā Statuto speciale della Regione Sardegna [Sardīnijas Autonomā reģiona īpašie statūti] atbilstoši 1948. gada 26. februāra Konstitucionālā likuma Nr. 3 8. pantam tā redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2006. gada 27. decembra Likumu Nr. 296, paredz, ka septiņas desmitdaļas no ienākuma nodokļa, ko samaksājuši Sardīnijas nodokļu maksātāji, un deviņas desmitdaļas no pievienotās vērtības nodokļa, kas iekasēts par patēriņu Sardīnijas reģionā, tiek ieskaitītas Sardīnijas reģiona budžetā.

61 – 1986. gada 28. janvāra spriedums lietā 270/83 Komisija/Francija (Recueil, 273. lpp., 21. punkts), 2002. gada 12. decembra spriedums lietā C-385/00 de Groot (Recueil, I-11819. lpp., 97. punkts) un iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Lakebrink un Peters-Lakebrink, 24. punkts; līdzīgs apsvērums tiek pausts arī iepriekš 41. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Carbonati Apuani, 34. punkts.

62 – Noteiktu daļu no vispārējiem Sardīnijas nodokļu ieņēmumiem veido arī nerezidentu maksātie nodokļi, proti, nerezidentu maksātais pievienotās vērtības nodoklis par patēriņu Sardīnijā; to tiesvedībā Tiesā atzina arī Sardīnijas Autonomais reģions.

63 – Iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Corporación Dermoestética, 37. punkts; skat. arī iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Hartlauer, 46. punkts.

64 – Skat. iepriekš 47. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C-524/07 Komisija/Austrija, 56. punkts.

65 – Skat. šo secinājumu 61.–90. punktu.

66 – Šādi draudi būtu jāizvērtē, balstoties uz līdzīgiem apsvērumiem kā draudu sabiedriskai drošībai un kārtībai gadījumā (šajā sakarā skat. pastāvīgo judikatūru, kas izriet no iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Orfanopoulos un Oliveri, 66. punkts).

67 – Iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C-490/04 Komisija/Vācija, 86. punkts, un iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Laval un Partneri, 117. punkts.

68 – Pastāvīgā judikatūra kopš 1992. gada 28. janvāra sprieduma lietā C-300/90 Komisija/Beļģija (Recueil, I-305. lpp., 14.–21. punkts) un sprieduma lietā C-204/90 Bachmann (Recueil, I-249. lpp., 21.–28. punkts); no jaunākajiem spriedumiem skat. 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C-524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (Krājums, I-2107. lpp., 68. punkts), iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Jundt, 67. punkts; 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-157/07 Krankenheim Ruhesitz am Wannsee-Seniorenheimstatt (Krājums, I-8061. lpp., 43. punkts) un 2008. gada 27. novembra spriedumu lietā C-418/07 Papillon (Krājums, I-8747. lpp., 43. punkts).

69 – 1999. gada 28. oktobra spriedums lietā C-55/98 Vestergaard (Recueil, I-7641. lpp., 24. punkts), iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Itālija, 23. un 24. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedums lietā C-319/02 Manninen (Krājums, I-7477. lpp., 42. punkts), iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Dānija, 70. punkts; iepriekš 68. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, 68. punkts, un iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Jundt, 68. punkts.

70 – Iepriekš 69. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Manninen, 43. punkts, un 2009. gada 18. jūnija spriedums lietā C-303/07 Aberdeen Property Fininvest Alpha (Krājums, I-0000. lpp., 72. punkts); šajā pašā sakarā skat. 2004. gada 11. marta spriedumu lietā C-9/02 de Lasteyrie du Saillant (Recueil, I-2409. lpp., 67. punkts).

71 – Attiecībā uz šo skat. iepriekš šo secinājumu 88. punktu.

72 – Par pārāk vispārīgas un neskaidras saiknes kritērijiem skat. iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Jundt, 70. punkts, un iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā EurowingsLuftverkehr, 42. punkts; līdzīgi arī iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Itālija, 24. punkts.

73 – Amsterdamas līguma Nobeiguma akta 30. deklarācija par reģioniem, kas atrodas uz salām (OV 1997, C 340, 136. lpp.).

74 – Introducētās augu un dzīvnieku sugas, ko cilvēks – apzināti vai neapzināti, tieši vai netieši – ir ievazājis reģionos, kas atrodas ārpus to dabīgā izplatības areāla.

75 – Saskaņā ar EKL 4. panta 1. punktu un EKL 98. pantu dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikai ir jābalstās uz atvērta tirgus ekonomikas principu; šajā sakarā skat. 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C-198/01 CIF (Recueil, I-8055. lpp., 47. punkts).

76 – Skat. 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-35/98 Verkooijen (Recueil, I-4071. lpp., 48. punkts) un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 22. punkts; kā arī attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību it īpaši iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā SETTG, 23. punkts, un iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kohll, 41. punkts.

77 – Šajā sakarā skat. arī 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C-209/03 Bidar (Krājums, I-2119. lpp., 56. un 57. punkts, kā arī 59. un 60. punkts), 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-213/05 Geven (Krājums, I-6347. lpp., 29. un 30. punkts), 2007. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-11/06 un C-12/06 Morgan un Bucher (Krājums, I-9161. lpp., 43. punkts) un 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C-499/06 Nerkowska (Krājums, I-3993. lpp., 37.–39. punkts); skat. arī manus 2006. gada 30. marta secinājumus lietā C-192/05 Tas-Hagen un Tas (Krājums, I-10451. lpp., 60.–63. punkts) un ģenerāladvokāta Mazaka [Mazák] 2009. gada 30. aprīļa secinājumus lietā C-103/08 Gottwald (Krājums, I-0000. lpp., 58.–72. punkts).

78 – Par ierobežojumiem sekundāro mītņu ierīkošanā skat. 2005. gada 1. decembra spriedumu lietā C-213/04 Burtscher (Krājums, I-10309. lpp., it īpaši 46. punkts).

79 – 1974. gada 4. aprīļa spriedums lietā 167/73 Komisija/Francija (Recueil, 359. lpp., 24.–32. punkts) un 1986. gada 30. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no 209/84 līdz 213/84 Asjes u.c. (Recueil, 1425. lpp., 44. un 45. punkts).

80 – 1977. gada 22. marta spriedums lietā 78/76 Steinike & Weinlig (Recueil, 595. lpp., 9. punkts), 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C-354/90 Fédération nationale du commerce extérieur des produits alimentaires un Syndicat national des négociants et transformateurs de saumon (“Saumon”, Recueil, I-5505. lpp., 14. punkts), 2006. gada 5. oktobra spriedums lietā C-368/04 Transalpine Ölleitung in Österreich (Krājums, I-9957. lpp., 38. punkts), 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C-119/05 Lucchini (Krājums, I-6199. lpp., 51., 52. un 62. punkts) un 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C-333/07 Régie Networks (Krājums, I-10807. lpp., 94. punkta pēdējā teikuma otrā daļa un 125. punkts).

81 – Skat. arī iepriekš 80. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Steinike & Weinlig, 14. punkts; spriedumu lietā Saumon, 10. punkts, un spriedumu lietā Lucchini, 50. punkts.

82 – Attiecīgi Tiesa vispārīgi apraksta valsts tiesas kompetenci un iepriekš 80. zemsvītras piezīmē minētā spriedumā lietā Lucchini 50. punkta pirmajā teikumā izmanto vārdus “it īpaši”.

83 – Iepriekš 80. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Saumon, 17. punkts; 2005. gada 27. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C-266/04 līdz C-270/04, C-276/04 un no C-321/04 līdz C-325/04 Distribution Casino France u.c. (Krājums, I-9481. lpp., 30. punkts), 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C-526/04 Laboratoires Boiron (Krājums, I-7529. lpp., 29. punkts) un iepriekš 80. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Transalpine Ölleitung in Österreich, 40. punkts; skat. arī jēdzienu “nelikumīgs atbalsts” Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. panta f) punktā.

84 – 2008. gada 12. februāra spriedums lietā C-199/06 Centre d’exportation du livre français (Krājums, I-469. lpp., 40. un 41. punkts).

85 – 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (“Altmark Trans”, Recueil, I-7747. lpp., 74. punkts), 2006. gada 23. marta spriedums lietā C-237/04 Enirisorse (Krājums, I-2843. lpp., 38. punkts), iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā UTECA, 42. punkts, un 2009. gada 2. aprīļa spriedums lietā C-431/07 P Bouygues u.c./Komisija (Krājums, I-2665. lpp., 101. punkts); šajā pašā sakarā skat. 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C-142/87 Beļģija/Komisija (“Tubemeuse”, Recueil, I-959. lpp., 25. punkts).

86 – Iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Altmark Trans, 75. punkts; iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Enirisorse, 39. punkts; iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā UTECA, 42. punkts, un iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bouygues u.c./Komisija, 102. punkts; tajā pašā sakarā, bet ar dažām niansēm formulējumā skat. 2006. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-393/04 un C-41/05 Air Liquide Industries Belgium (Krājums, I-5293. lpp., 28. punkts).

87 – Jau 1974. gada 2. jūlija spriedumā lietā 173/73 Itālija/Komisija (Recueil, 709. lpp., 28. punkts) tika noteikts, ka pasākumam nepiemēro EKL 87. pantu (iepriekš EEK līguma 92. pants) ne tikai tādēļ vien, ka šim pasākumam, iespējams, ir nodokļu raksturs; skat. arī, piemēram, 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I-6857. lpp., 26. punkts), 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C-172/03 Heiser (Krājums, I-1627. lpp., 27.–58. punkts), 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-182/03 un C-217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija (Krājums, I-5479. lpp., 86. punkts) un 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C-487/06 P British Aggregates/Komisija (Krājumā, I-10505. lpp., 92. punkts).

88 – Iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 25. punkts; iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Beļģija un Forum 187/Komisija, 86. punkts, un iepriekš 83. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Laboratoires Boiron, 33.–35. punkts); šajā pašā sakarā skat. 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C-387/92 Banco Exterior de España (Recueil, I-877. lpp., 13. punkts).

89 – Iepriekš 88. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Banco Exterior de España, 14. punkts, un iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Beļģija un Forum 187/Komisija, 87. punkts; šajā pašā sakarā skat. iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 26. punkts.

90 – Iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 89. punkta pēdējais teikums.

91 – Iepriekš 88. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Banco Exterior de España, 14. punkts; 1999. gada 19. maija spriedums lietā C-6/97 Itālija/Komisija (Recueil, I-2981. lpp., 16. punkts), 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C-75/97 Beļģija/Komisija (“Maribel”, Recueil, I-3671. lpp., 23. un 24. punkts) un iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Beļģija un Forum 187/Komisija, 87. punkts.

92 – 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C-53/00 Ferring (Recueil, I-9067. lpp., 20. punkts), iepriekš 83. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Laboratoires Boiron, 34. punkts, un iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 89. punkts.

93 – 2005. gada 15. decembra spriedums lietā C-66/02 Itālija/Komisija (Krājums, I-10901. lpp., 94. punkts), 2006. gada 6. septembra spriedums lietā C-88/03 Portugāle/Komisija (Krājums, I-7115. lpp., 52. punkts) un iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 82. punkts.

94 – Iepriekš 93. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 57. un 58., kā arī 60. un 61. punkts, un 2008. gada 11. septembra spriedums apvienotajās lietās no C-428/06 līdz C–434/06 UGT-Rioja u.c. (Krājums, I-6747. lpp., it īpaši 47. un 48. punkts).

95 – Iepriekš 93. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 55., 60. un 62. punkts; šajā pašā sakarā skat. Tiesas 1987. gada 14. oktobra spriedumu lietā 248/84 Vācija/Komisija (Recueil, 4013. lpp., 17. punkts).

96 – Iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Adria-Wien Pipeline, 41. punkts; iepriekš 93. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 54. punkts; iepriekš 94. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā UGT-Rioja u.c., 46. punkts, un iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 82. punkts.

97 – Iepriekš 93. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 52. punkts; šajā pašā sakarā skat. pastāvīgo judikatūru kopš iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Itālija/Komisija, 33. punkts, piemēram, iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Adria-Wien Pipeline, 42. punkts; iepriekš 92. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ferring, 17. punkts; 2005. gada 14. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-128/03 un C-129/03 AEM un AEM Torino (Krājums, I-2861. lpp., 39. punkts), 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C-148/04 Unicredito Italiano (Krājums, I-11137. lpp., 51. punkts) un 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (Krājums, I-289. lpp., 137. un 138. punkts).

98 – Skat. iepriekš šo secinājumu 62.–67. punktu.

99 – Skat. iepriekš šo secinājumu 73. un 81. punktu.

100 – Skat. iepriekš šo secinājumu 71.–77. punktu; šajā pašā sakarā skat. arī iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Adria-Wien Pipeline, 52. punkts.

101 – Šajā sakarā skat. it īpaši šo secinājumu 78.–90. un 98.–102. punktu.

102 – Iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 84. un 86. punkts; šajā pašā sakarā attiecībā uz sociālpolitiski motivētiem pasākumiem skat. 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C-241/94 Francija/Komisija (Recueil, I-4551. lpp., 21. punkts), 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-342/96 Spānija/Komisija (Recueil, I-2459. lpp., 23. punkts) un iepriekš 91. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Maribel, 25. punkts.

103 – 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C-56/93 Beļģija/Komisija (Recueil, I-723. lpp., 79. punkts), iepriekš 102. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 20. punkts; iepriekš 91. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Maribel, 25. punkts, un iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 85., 87. un 89. punkts.

104 – Iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 92. punkts.

105 – Šajā sakarā skat. manus 2008. gada 26. jūnija secinājumus lietā Régie Networks (iepriekš 80. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 97. un 117. punkts).

106 – Šajā sakarā skat. 80. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

107 – Iepriekš 95. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 17. punkts, un iepriekš 93. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 55. punkts.

108 – Šajā sakarā skat. iepriekš šo secinājumu 126. punktu un 88. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

109 – Šajā sakarā skat. 1993. gada 17. marta spriedumu apvienotajās lietās C-72/91 un C-73/91 Sloman Neptun (Recueil, I-887. lpp., 21. punkts), 1998. gada 1. decembra spriedumu lietā C-200/97 Ecotrade (Recueil, I-7907. lpp., 35. punkts), 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C-295/97 Piaggio (Recueil, I-3735. lpp., 35. punkts) un 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-345/02 Pearle u.c. (Krājums, I-7139. lpp., 36. punkts).

110 – Par atteikšanos no nodokļu ieņēmumiem kā finansējumu no valsts līdzekļiem skat. iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 26. un 28. punkts; šajā pašā sakarā skat. iepriekš 88. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Banco Exterior de España, 14. punkts; iepriekš 91. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 16. punkts, kā arī iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Beļģija un Forum 187/Komisija, 87. punkts.

111 – Iepriekš 93. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Itālija/Komisija, 111. punkts; iepriekš 97. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Cassa di Risparmio di Firenze, 140. punkts, un 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā C-494/06 P Komisija/Itālija un WAM (Krājums, I-3639. lpp., 50. punkts).

112 – Iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Tubemeuse, 43. punkts; iepriekš 85. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Altmark Trans, 81. punkts; iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Heiser, 32. un 33. punkts, un iepriekš 86. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Air Liquide Industries Belgium, 36. punkts.

113 – Iepriekš 111. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Itālija un WAM, 51. punkts; šajā pašā sakarā skat. iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Heiser, 35. punkts, un iepriekš 93. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Portugāle/Komisija, 91. punkts.

114 – Skat. šo secinājumu 48.–53. punktu un – it īpaši attiecībā uz pārrobežu situāciju – 40.–45. punktu.

115 – Šajā sakarā skat. 111. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

116 – Iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 30. punkts; iepriekš 87. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Heiser, 55. punkts, un iepriekš 111. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Itālija un WAM, 54. punkts.

117 – Iepriekš 111. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Itālija un WAM, 58. punkts.

118 – Šajā sakarā skat. atsevišķi iepriekš šo secinājumu 14. punktā minētā Reģionālā likuma Nr. 4/2006 4. panta 5. punktu kopsakarā ar 4. punktu.

119 – Papildus skat. iepriekš šo secinājumu 52. un 53. punktu.

120 – Skat. iepriekš šo secinājumu 83.–89. un 98.–102. punktu.