Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-172/08

Pontina Ambiente Srl

pret

Regione Lazio

(Commissione tributaria provinciale di Roma lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Vide – Direktīva 1999/31/EK – 10. pants – Īpašs nodoklis par cieto atkritumu apglabāšanu – Poligona apsaimniekotāja pienākums maksāt šo nodokli – Poligona apsaimniekošanas izmaksas – Direktīva 2000/35/EK – Kavējuma nauda

Sprieduma kopsavilkums

1.        Vide – Atkritumi – Atkritumu apglabāšana poligonos – Direktīva 1999/31 – “Piesārņotājs maksā” princips

(Padomes Direktīvas 1999/31 10. pants)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Maksājumu kavējumu novēršana komercdarījumos – Direktīva 2000/35 – Piemērošanas joma

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/35 1. pants, 2. panta 1. punkts un 3. pants).

1.        Direktīvas 1999/31 par atkritumu poligoniem, kas grozīta ar Regulu Nr. 1882/2003, 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atkritumu poligona apsaimniekotājam ir jāmaksā nodoklis, kuru viņam pēc tam atmaksā pašvaldības iestāde, kas nodevusi atkritumus apglabāšanai, un kurš paredz piemērot naudas sodu šim apsaimniekotājam novēlotas minētā nodokļa samaksas gadījumā, tomēr ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums vienlaikus paredz arī pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka minētais nodoklis tiek faktiski atmaksāts, atmaksa notiek īsā termiņā un ka visas izmaksas, kas saistītas ar atmaksu, it īpaši izmaksas sakarā ar novēlotu summu, kas pašvaldības iestādei ir jāmaksā apsaimniekotājam, samaksu, tai skaitā iespējamās soda naudas, ko apsaimniekotājam var piemērot par samaksas kavējumu, tiek iekļautas cenā, kāda pašvaldības iestādei ir jāmaksā minētajam apsaimniekotājam. Valsts tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai šie nosacījumi ir izpildīti.

Radīt apsaimniekotājam šādas izmaksas nozīmētu uzlikt viņam pienākumu segt izmaksas saistībā ar tādu atkritumu apglabāšanu, kurus viņš nav radījis, bet ir tikai apglabājis, darbojoties kā pakalpojumu sniedzējs.

(sal. ar 38. un 41. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Direktīvas 2000/35 par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 1. pants, 2. panta 1. punkts un 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka summas, kādas pašvaldības iestādei, kas nodevusi atkritumus apglabāšanai, ir jāmaksā atkritumu poligona apsaimniekotājam, piemēram, summas sakarā ar nodokļa atmaksu, ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā un ka dalībvalstīm līdz ar to saskaņā ar minētās direktīvas 3. pantu ir jānodrošina, ka šī pašvaldības iestāde par novēlotu minēto summu maksājumu samaksā apsaimniekotājam arī procentus.

(sal. ar 48. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2010. gada 25. februārī (*)

Vide – Direktīva 1999/31/EK – 10. pants – Īpašs nodoklis par cieto atkritumu apglabāšanu – Poligona apsaimniekotāja pienākums maksāt šo nodokli – Poligona apsaimniekošanas izmaksas – Direktīva 2000/35/EK – Kavējuma nauda

Lieta C-172/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Commissione tributaria provinciale di Roma (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 1. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 25. aprīlī, tiesvedībā

Pontina Ambiente Srl

pret

Regione Lazio.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: astotās palātas priekšsēdētāja, kas pilda otrās palātas priekšsēdētāja pienākumus, K. Toadere [C. Toader], tiesneši K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris] (referents) un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 4. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Pontina Ambiente Srl vārdā – F. Zadoti [F. Zadotti], ragioniere, un A. Presuti [A. Presutti], avvocato,

–        Itālijas valdības vārdā – I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz Dž. de Bellis [G. De Bellis], avvocato dello Stato,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Aresu [A. Aresu] un Ž. B. Leņelo [J.-B. Laignelot], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2009. gada 17. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 12., 14., 43. un 46. pantu, Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (OV L 182, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 1999/31”), 10. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV L 200, 35. lpp.).

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Pontina Ambiente Srl (turpmāk tekstā – “Pontina Ambiente”) un Regione Lazio [Lacio reģionu] saistībā ar diviem paziņojumiem par nodokļa piemērošanu, ar kuriem tika konstatēts, ka Pontina Ambiente novēloti samaksāja īpašo nodokli par cieto atkritumu apglabāšanu poligonos attiecībā uz 2004. gada trešo un ceturto ceturksni, un ar kuriem tai tika uzlikts pienākums samaksāt sodu, kā arī pārskaitīt procentus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

3        Direktīvas 1999/31 preambulas divdesmit devītajā apsvērumā ir noteikts:

“Tā kā būtu jāveic pasākumi, lai par atkritumu apglabāšanu poligonā pieprasītā cena sedz visas ar objekta ierīkošanu un ekspluatāciju [apsaimniekošanu] saistītās izmaksas, cik iespējams, ieskaitot finansiālo vai tam līdzvērtīgu nodrošinājumu, ar kuru novietnes apsaimniekotājam jāgarantē saistību izpilde, kā arī plānotās izmaksas, kas saistītas ar novietnes slēgšanu un apsaimniekošanu pēc slēgšanas.”

4        Direktīvas 1999/31 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lai nodrošinātu atbilstību [Padomes 1975. gada 15. jūlija] Direktīvas 75/442/EEK [par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 1996. gada 24. maija Lēmumu 96/350/EK (OV L 135, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 75/442”)], un jo īpaši tās 3. un 4. panta, prasībām, šīs direktīvas mērķis ir, attiecinot uz atkritumiem un poligoniem stingras ekspluatācijas [apsaimniekošanas] un tehniskās prasības, paredzēt pasākumus, procedūras un ieteikumus, kuru mērķis ir cik iespējams visā poligona dzīves ciklā novērst vai mazināt iespējamo kaitīgo ietekmi uz vidi, īpaši virszemes ūdeņu, gruntsūdens, zemes un gaisa piesārņojumu, kā arī uz globālo vidi, tajā skaitā siltumnīcas efektu, kā arī gala iznākumā atkritumu radītos draudus cilvēku veselībai.”

5        Saskaņā ar Direktīvas 1999/31 2. pantu:

“Šajā direktīvā:

[..]

l)      “apsaimniekotājs” nozīmē fizisku vai juridisku personu, kas atbild par poligonu saskaņā ar tās dalībvalsts iekšējiem tiesību aktiem, kur poligons atrodas; šī persona var mainīties no poligona sagatavošanas līdz apsaimniekošanai pēc slēgšanas;

[..]

n)      “īpašnieks” nozīmē atkritumu ražotāju vai fizisku vai juridisku personu, kura īpašumā tie ir;

[..].”

6        Direktīvas 1999/31 10. pantā ir noteikts:

Dalībvalstis veic pasākumus, lai panāktu, ka visas izmaksas, kas saistītas ar poligona ierīkošanu un ekspluatāciju [apsaimniekošanu], cik iespējams, ieskaitot 8. panta a) punkta iv) apakšpunktā minētā finansiālā vai tam līdzvērtīgā nodrošinājuma izmaksas un slēgšanas tāmes vērtību, kā arī izmaksas, kas saistītas ar vismaz 30 gadu apsaimniekošanu pēc slēgšanas, sedz apsaimniekotāja pieprasītā cena par jebkura veida atkritumu apglabāšanu poligonā. Saskaņā ar prasībām, ko nosaka Padomes Direktīva 90/313/EEK (1990. gada 7. jūnijs) par brīvu piekļuvi vides informācijai [OV L 158, 56. lpp.], dalībvalstis nodrošina jebkuras vajadzīgās informācijas vākšanas un izmantošanas caurskatāmību, kura attiecas uz izmaksām.”

7        Direktīvas 75/442 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai mudinātu:

a)      pirmkārt, novērst vai samazināt radīto atkritumu daudzumu [..].”

8        Direktīvas 2000/35 1. pantā ir paredzēts, ka tās noteikumus piemēro visiem maksājumiem, kas tiek veikti kā atlīdzība komercdarījumos.

9        Saskaņā ar Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punktu “komercdarījumi” “ir darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un valsts iestādēm, kuri izraisa preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību”.

10      Direktīvas 2000/35 3. pantā ar nosaukumu “Procenti kavētu maksājumu gadījumā” tostarp ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka kavēta maksājuma gadījumā ir maksājami procenti, un tos var prasīt kreditors, kurš ir izpildījis savas līgumsaistības un juridiskos pienākumus un nav saņēmis attiecīgo summu laikā, ja vien debitors nav atbildīgs par nokavējumu.

 Valsts tiesiskais regulējums

11      Lai sekmētu saražoto atkritumu daudzuma samazināšanu, kā arī iegūtu no šiem atkritumiem izejvielas un enerģiju, 1995. gada 28. decembra likuma Nr. 549 par valsts finanšu racionalizēšanas pasākumiem (1995. gada 29. decembra GURI Nr. 302 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 549/95”) 3. panta 24. punktā ir paredzēts īpašs nodoklis par cieto atkritumu apglabāšanu poligonos.

12      Saskaņā ar Likuma Nr. 549/95 3. panta 25. punktu nodokļa uzlikšanas pamats ir cieto atkritumu apglabāšana poligonos.

13      No Likuma Nr. 549/95 3. panta 26. punkta izriet, ka minētā nodokļa maksātājs ir uzņēmuma, kas veic galīgo [atkritumu] apglabāšanu, apsaimniekotājs, kuram ir pienākums prasīt šī nodokļa atmaksu no iestādes, kas apglabā atkritumus.

14      Likuma Nr. 549/95 3. panta 27. punktā ir paredzēts, ka īpašais nodoklis par cieto atkritumu apglabāšanu poligonos tiek maksāts reģionu pārvaldes iestādēm.

15      Saskaņā ar Likuma Nr. 549/95 3. panta 28. un 29. punktu summa, kāda jāmaksā, tiek noteikta, šī nodokļa summu reizinot ar apglabāto atkritumu daudzumu, kas izteikts kilogramos, kā arī ar korekcijas koeficientu, ar kuru tiek ņemts vērā atkritumu konkrētais svars, kvalitāte un nosacījumi, ar kādiem tie tiek apglabāti.

16      Likuma Nr. 549/95 3. panta 31. punktā ir paredzēts piemērot tādu naudas sodu minētā nodokļa nesamaksāšanas, nepilnīgas samaksas vai novēlotas samaksas gadījumā, kas var sasniegt 400 % no attiecīgajam darījumam piemērojamā nodokļa summas.

17      2002. gada 9. oktobra Likumdošanas dekrēta Nr. 231, ar kuru tiek transponēta Direktīva 2000/35 par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (2002. gada 23. oktobra GURI Nr. 249, 16. lpp.), 1. panta 1. punktā un 2. panta a) punktā būtībā ir pārņemts šīs direktīvas 1. panta un 2. panta 1. punkta formulējums.

 Pamata prāva un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

18      Pontina Ambiente, kas ir reģistrēta Romā, nodarbojas ar atkritumu savākšanu un apglabāšanu. Tās darbība it īpaši ietver tādu cieto atkritumu savākšanu šim nolūkam paredzētā poligonā, kurus piegādā no dažādām Regione Lazio pašvaldību iestādēm, to uzglabāšanu un apstrādi, lai no tiem ražotu pārstrādes preces un kompostu, kā arī samazinātu to daudzumu.

19      Saskaņā ar Likumu Nr. 549/95 un reģionālo likumu, ar kuru tiek piemēroti tiesību akti, Pontina Ambiente ik ceturksni Regione Lazio ir jāmaksā īpašs nodoklis par cieto atkritumu apglabāšanu, samaksu veicot ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc katra kalendārā gada ceturkšņa, kura laikā atkritumi tika nodoti glabāšanā, beigām. Pontina Ambiente ir jāprasa šī nodokļa atmaksa no pašvaldību iestādēm, kas nosūta to atkritumus apglabāšanai.

20      Minētā sabiedrība novēloti samaksāja nodokli par 2004. gada trešo un ceturto ceturksni, tāpēc Regione Lazio kompetentās iestādes 2006. gada oktobrī tai nosūtīja divus paziņojumus par nodokļa piemērošanu un vienlaikus tai uzlika Likuma Nr. 549/95 3. panta 31. punktā paredzētos naudas sodus.

21      2007. gada 4. janvārī Pontina Ambiente vērsās Commissione tributaria provinciale di Roma [Romas provinces Nodokļu tiesā] ar lūgumu atcelt Regione Lazio īstenotos pasākumus.

22      Pontina Ambiente apstrīdēja Likuma Nr. 549/95 normas tiktāl, ciktāl tajās poligona apsaimniekotājam noteikts pienākums maksāt attiecīgo nodokli. Tā apstrīdēja arī sodus, kas tai tika uzlikti sakarā ar šī nodokļa novēlotu samaksu Regione Lazio, kaut arī šajā kavējumā bija vainojamas pašvaldību iestādes. Tā kritizēja faktu, ka nav noteikts, ka poligona apsaimniekotājs maksā minēto nodokli ar nosacījumu, ka attiecīgās pašvaldību iestādes ir samaksājušas par sniegtajiem pakalpojumiem, un ka attiecībā uz šīm pašvaldību iestādēm nav paredzēts nekāds sods.

23      Minētā sabiedrība it īpaši atsaucās uz konkrētu noteikumu par attiecīgā nodokļa piemērošanu nesaderību ar Eiropas Savienības tiesībām, nosakot, kurai personai ir jāmaksā nodoklis, un attiecībā uz sodu sistēmu šī nodokļa kavētas samaksas gadījumā, precīzāk, nesaderību ar EKL 12., 14., 43. un 46. pantu, Direktīvas 1999/31 10. pantu, kā arī ar atbilstošajiem Direktīvas 2000/35 noteikumiem.

24      Uzskatot, ka Pontina Ambiente izteiktie iebildumi varētu būt pamatoti, Commissione tributaria provinciale di Roma nolēma:

“Ņemot vērā, ka [..] Likuma Nr. 549/95 [..] 3. panta 26. un 31. punkts saskaņā ar nodokļu administrācijas piedāvāto interpretāciju un saskaņā ar neapstrīdamu šīs tiesības normas burtisku formulējumu var būt pretrunā [EKL] 12., 14., 43. un 46. pantam, kā arī Direktīvas 1999/31 [..] 10. pantam un Direktīvas 2000/35 [..] preambulas [septītajam, desmitajam, sešpadsmitajam un deviņpadsmitajam] apsvērumam un ka līdz ar to rodas jautājums, vai minētā valsts tiesību norma ir saderīga ar Kopienu tiesību sistēmu, apturēt tiesvedību un paziņojuma par nodokļa piemērošanu izpildi un nodot lietu izskatīšanai [..] Tiesā, lai tā savas īpašās kompetences ietvaros pieņemtu nolēmumu.”

 Par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu

 Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību un jautājumu formulējumu

25      Eiropas Kopienu Komisija izsaka šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību tiktāl, ciktāl, pirmkārt, iesniedzējtiesa nav skaidri formulējusi jautājumu un, otrkārt, minētais lūgums ir virzīts uz to, lai Tiesa lemtu par valsts tiesību aktu saderību ar Eiropas Savienības tiesībām.

26      Turklāt Itālijas valdība un Komisija norāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nevienas norādes, kas ļautu saprast iemeslu, kāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 12., 14., 43. un 46. pantu.

27      Pirmkārt, jāatgādina, ka, lai arī Tiesa, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav kompetenta lemt par valsts tiesību pasākuma saderīgumu ar Eiropas Savienības tiesībām, tā tomēr var sniegt valsts tiesai visus Eiropas Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai novērtēt šo saderīgumu, lai pieņemtu nolēmumu tās izskatāmajā lietā (2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C-254/08 Futura Immobiliare u.c., Krājums, I-0000. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Otrkārt, ir jākonstatē, ka, ja iesniedzējtiesa nav skaidri formulējusi jautājumu, tā tomēr ir sniegusi pietiekamas norādes gan par pamata lietu raksturojošiem faktiskajiem, gan tiesiskajiem apstākļiem, lai ļautu Tiesai noskaidrot lūguma mērķi un sniegt atbilstošo Eiropas Savienības tiesību noteikumu interpretāciju, kas var noderēt minētā strīda atrisināšanā.

29      Tā tas ir attiecībā uz Direktīvas 1999/31 10. pantu un Direktīvu 2000/35. Turpretim lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nav sniegts nekāds paskaidrojums attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saistību ar EKL 12., 14., 43. un 46. pantu. It īpaši tajā nav precizēts, kā minētos pantus varētu piemērot tajā aprakstītajā situācijā, kas, kā atzīmējusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 35.–38. punktā, šķiet, skar tikai vienu dalībvalsti un neietver nevienu elementu saistībā ar pārrobežu situāciju.

30      Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, izņemot daļā, kas attiecas uz EKL 12., 14., 43. un 46. pantu.

31      No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm var secināt, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz šādiem jautājumiem:

1)      Vai Direktīvas 1999/31 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamata lietā, atbilstoši kuram atkritumu poligona apsaimniekotājam ir jāmaksā īpašs nodoklis par cieto atkritumu apglabāšanu, kurš pēc tam ir jāatmaksā pašvaldības iestādei, kas apglabājusi atkritumus, un kurš paredz piemērot šim apsaimniekotājam soda naudu par šī nodokļa novēlotu samaksu, taču neprasot, lai minētā pašvaldības iestāde atmaksā minētā nodokļa summu šim apsaimniekotājam noteiktā termiņā un novēlotas atmaksas gadījumā sedz visus izdevumus, kas radušies sakarā ar novēlotu šī nodokļa samaksu, tai skaitā minētajam apsaimniekotājam uzliktās soda naudas apmēru?

2)      Vai Direktīva 2000/35 ir jāinterpretē tādējādi, ka summas, kas pašvaldības iestādei, kura ir nogādājusi apglabāšanai atkritumus, ir jāmaksā atkritumu poligona apsaimniekotājam, piemēram, ar nodokļa atmaksu saistītās summas, ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, un vai dalībvalstīm tāpēc saskaņā ar tās 3. pantu ir jānodrošina, ka novēlotas šo summu samaksas gadījumā tiek maksāti procenti?

 Par lietas būtību

 Par pirmo jautājumu

32      Saskaņā ar Direktīvas 1999/31 10. pantu dalībvalstis veic pasākumus, lai panāktu, ka visas izmaksas, kas saistītas ar poligona ierīkošanu un apsaimniekošanu, tiek segtas ar šāda poligona apsaimniekotāja pieprasīto cenu par jebkura veida atkritumu apglabāšanu šajā poligonā.

33      Kā norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 49. punktā, Direktīvas 1999/31 10. pantā nav paredzēts pienākums dalībvalstīm ievērot konkrētu metodi attiecībā uz atkritumu poligona izmaksu finansēšanu. Tādējādi saskaņā ar šobrīd spēkā esošajām Eiropas Savienības tiesībām tiktāl, ciktāl, pamatojoties uz EKL 175. pantu, nav pieņemts nekāds tiesiskais regulējums, kas uzliktu dalībvalstīm pienākumu ievērot konkrētu metodi attiecībā uz šo izmaksu finansēšanu, šis finansējums pēc attiecīgās dalībvalsts izvēles var tikt vienlīdz nodrošināts, izmantojot nodokli, maksu vai jebkādā citā veidā (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Futura Immobiliare u.c., 48. punkts).

34      No minētā izriet, ka Direktīvas 1999/31 10. pants neaizliedz dalībvalstij noteikt nodokli par atkritumu apglabāšanu, kas vispirms ir jāmaksā atkritumu poligona apsaimniekotājam un pēc tam tiek uzlikts atkritumu turētājam, kas tos ir nodevis glabāšanai. Tas neaizliedz arī noteikt naudas sodu apsaimniekotājam, kas ir novēloti samaksājis minēto nodokli, un šādu naudas sodu noteikšana, tāpat kā personas, kurai jāmaksā šis nodoklis, noteikšana, ietilpst tikai dalībvalstu kompetencē.

35      Tomēr Direktīvas 1999/31 10. pants, kā izriet arī no šīs direktīvas preambulas divdesmit devītā apsvēruma, prasa dalībvalstīm veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka cena, kāda tiek prasīta par atkritumu apglabāšanu poligonos, būtu tāda, kas sedz visas ar poligona ierīkošanu un apsaimniekošanu saistītās izmaksas.

36      Šī prasība izriet no principa – piesārņotājs maksā, kas nozīmē, ka atkritumu apglabāšanas izmaksas, kā Tiesa jau ir atzinusi attiecībā uz Direktīvu 75/442 un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/12/EK par atkritumiem (OV L 114, 9. lpp.), sedz to turētāji (skat. 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-1/03 Van de Walle u.c., Krājums, I-7613. lpp., 57. punkts; 2008. gada 24. jūnija spriedumu lietā C-188/07 Commune de Mesquer, Krājums, I-4501. lpp., 71. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Futura Immobiliare u.c., 44. un 45. punkts un tajos minētā judikatūra). Tā ietilpst Direktīvas 1999/31 mērķī, kas saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu ir izpildīt Direktīvā 75/442, it īpaši tās 3. pantā, paredzētās prasības, kas tostarp uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu atkritumu ražošanu vai samazinātu to daudzumu.

37      No tā it īpaši izriet, ka, lai arī kāds tiesiskais regulējums būtu paredzēts valsts tiesību normās attiecībā uz atkritumu poligoniem, minētajām normām ir jānodrošina, ka visas šāda poligona apsaimniekošanas izmaksas faktiski sedz atkritumu turētāji, kas nodod atkritumus apglabāšanai.

38      Līdz ar to, kaut arī dalībvalsts var paredzēt nodokli attiecībā uz atkritumiem, kas ir jāmaksā atkritumu poligona apsaimniekotājam, kuru viņam pēc tam atmaksā pašvaldību iestādes, kas nodod atkritumus apglabāšanai, dalībvalsts to var darīt tikai ar nosacījumu, ka šī finanšu tiesību norma tiek paredzēta kopā ar pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt, ka nodoklis tiek faktiski atmaksāts un atmaksa notiek īsā termiņā, lai neradītu minētajam apsaimniekotājam pārmērīgi lielas apsaimniekošanas izmaksas sakarā ar kavētiem minēto pašvaldības iestāžu maksājumiem, tādējādi pārkāpjot principu – piesārņotājs maksā. Radīt apsaimniekotājam šādas izmaksas nozīmētu uzlikt viņam pienākumu segt izmaksas saistībā ar tādu atkritumu apglabāšanu, kurus viņš nav radījis, bet ir tikai apglabājis, darbojoties kā pakalpojumu sniedzējs.

39      Katrā ziņā, lai izpildītu Direktīvas 1999/31 10. pantā paredzētās prasības, tāpat kā pamata lietā esošais nodoklis, kas tiek aprēķināts, pamatojoties uz apglabāto atkritumu daudzumu, un tiek uzskatīts par tādām apsaimniekošanas izmaksām Direktīvas 1999/31 10. panta izpratnē, kas ir jāiekļauj cenā, kāda atkritumu turētājam, kas ir nodevis atkritumus glabāšanā, ir jāmaksā atkritumu poligona apsaimniekotājam, šajā cenā ir jāiekļauj arī visas izmaksas, kas ir saistītas ar summu, kuras atkritumu turētājs ir parādā minētajam apsaimniekotājam, atmaksu, un it īpaši izmaksas, kas ir saistītas ar novēlotu šo summu atmaksu, tai skaitā jebkādas izmaksas, kas radušās, lai izvairītos no naudas soda.

40      Tas pats attiecas arī uz naudas sodiem, kas tiek uzlikti atkritumu poligona apsaimniekotājam saistībā ar novēlotu šāda nodokļa samaksu, kad kavējums ir radies tāpēc, ka atkritumu turētājs ir novēloti atmaksājis ar šo nodokli saistīto summu, bet tas ir jānovērtē valsts tiesai.

41      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 1999/31 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamata lietā, saskaņā ar kuru atkritumu poligona apsaimniekotājam ir jāmaksā nodoklis, kuru viņam pēc tam atmaksā pašvaldības iestāde, kas nodevusi atkritumus apglabāšanai, un kurš paredz piemērot naudas sodu šim apsaimniekotājam novēlotas minētā nodokļa samaksas gadījumā, tomēr ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums vienlaikus paredz arī pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka minētais nodoklis tiek faktiski atmaksāts, atmaksa notiek īsā termiņā un ka visas izmaksas, kas saistītas ar atmaksu, it īpaši izmaksas sakarā ar novēlotu summu, kas pašvaldības iestādei ir jāatmaksā apsaimniekotājam, samaksu, tai skaitā iespējamās soda naudas, ko apsaimniekotājam var piemērot par samaksas kavējumu, tiek iekļautas cenā, kāda pašvaldības iestādei ir jāmaksā minētajam apsaimniekotājam. Valsts tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai šie nosacījumi ir izpildīti.

 Par otro jautājumu

42      Direktīvas 2000/35 1. pantā paredzot, ka tās noteikumi ir piemērojami visiem maksājumiem, kas veikti kā atlīdzība par tirdzniecības darījumiem, tās 2. panta 1. punktā “komercdarījumi” ir definēti kā “darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un valsts iestādēm, kuri izraisa preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību”.

43      Šie noteikumi Itālijas tiesību sistēmā tika transponēti ar 2002. gada 9. oktobra Likumdošanas dekrētu Nr. 231.

44      Šajā gadījumā, runājot pamata lietā par attiecībām starp atkritumu poligona apsaimniekotāju un valsts iestādi, kas nodod apglabāšanai atkritumus, no lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ietvertajām norādēm izriet, ka šis apsaimniekotājs sniedz šai valsts iestādei pakalpojumu, proti, nodoto atkritumu apglabāšanu poligonā, par ko minētā valsts iestāde viņam samaksā atlīdzību, kas saskaņā ar Likuma Nr. 549/95 3. panta 26. punktu ietver īpašā nodokļa, kāds viņam jāmaksā, summu.

45      Tāpēc šķiet, ka pretēji tam, ko apgalvo Itālijas valdība, attiecības starp atkritumu poligona apsaimniekotāju un valsts iestādi, kas nodod atkritumus apglabāšanai, ir uzskatāmas par darījumu starp uzņēmumu un valsts iestādi, kura rezultātā tiek sniegts pakalpojums pret atlīdzību, un tādējādi par komercdarījumu Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta izpratnē.

46      Līdz ar to maksājumi, kas tiek veikti kā atlīdzība par šādu darījumu, ietilpst Direktīvas 2000/35 piemērošanas jomā.

47      No minētā izriet, ka tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2000/35 3. pantu ir jānodrošina, ka pašvaldības iestāde, kas nogādā atkritumus apglabāšanai poligonā, par novēlotu maksājumu šajā sakarā – kas vajadzības gadījumā, kā tas tika atzīmēts šī sprieduma 38. punktā, ietver arī nodokļa, kāds jāmaksā apsaimniekotājam un pēc tam jāatmaksā valsts iestādei, kas nodevusi atkritumus apglabāšanai, summu – maksā apsaimniekotājam arī procentus.

48      No iepriekš minētā izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/35 1. pants, 2. panta 1. punkts un 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka summas, kādas pašvaldības iestādei, kas nodevusi atkritumus apglabāšanai, ir jāmaksā atkritumu poligona apsaimniekotājam, piemēram, summas sakarā ar nodokļa atmaksu, ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā un ka dalībvalstīm līdz ar to saskaņā ar minētās direktīvas 3. pantu ir jānodrošina, ka šī pašvaldības iestāde par novēlotu minēto summu maksājumu samaksā apsaimniekotājam arī procentus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

49      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1882/2003, 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamata lietā, saskaņā ar kuru atkritumu poligona apsaimniekotājam ir jāmaksā nodoklis, kuru viņam pēc tam atmaksā pašvaldības iestāde, kas nodevusi atkritumus apglabāšanai, un kurš paredz piemērot naudas sodu šim apsaimniekotājam novēlotas minētā nodokļa samaksas gadījumā, tomēr ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums vienlaikus paredz arī pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka minētais nodoklis tiek faktiski atmaksāts, atmaksa notiek īsā termiņā un ka visas izmaksas, kas saistītas ar atmaksu, it īpaši izmaksas sakarā ar novēlotu summu, kas pašvaldības iestādei ir jāmaksā apsaimniekotājam, samaksu, tai skaitā iespējamās soda naudas, ko apsaimniekotājam var piemērot par samaksas kavējumu, tiek iekļautas cenā, kāda pašvaldības iestādei ir jāmaksā minētajam apsaimniekotājam. Valsts tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai šie nosacījumi ir izpildīti;

2)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 1. pants, 2. panta 1. punkts un 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka summas, kādas pašvaldības iestādei, kas nodevusi atkritumus apglabāšanai, ir jāmaksā atkritumu poligona apsaimniekotājam, piemēram, summas sakarā ar nodokļa atmaksu, ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā un ka dalībvalstīm līdz ar to saskaņā ar minētās direktīvas 3. pantu ir jānodrošina, ka šī pašvaldības iestāde par novēlotu minēto summu maksājumu samaksā apsaimniekotājam arī procentus.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – itāļu.