Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 25. jūnijā (1)

Lieta C-247/08

Gaz de France – Berliner Investissement SA

pret

Bundeszentralamt für Steuern

(Finanzgericht Köln (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Direktīvas 90/435/EEK piemērošanas joma – Jēdziens “dalībvalsts sabiedrība” – “Société par actions simplifiée” Francijas tiesībās





1.        Finanzgericht Köln uzdotie prejudiciālie jautājumi no jauna piesaista Tiesas uzmanību Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvai 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (2).

2.        Šoreiz runa ir par Direktīvas 90/435 2. panta a) punkta, skatīta kopā ar tās pielikumu, interpretāciju, kā arī atbilstoši uz šo pirmo jautājumu dotajai atbildei par iespējamo šīs direktīvas nesaderību ar Kopienu primārajām tiesībām.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

Direktīva 90/435

3.        Saskaņā ar Direktīvas 90/435 2. pantu šajā direktīvā “dalībvalsts sabiedrība” ir ikviena sabiedrība, kas atbilst trim kumulatīviem nosacījumiem. Pirmkārt, sabiedrībai ir jāpastāv kādā no Direktīvas 90/435 pielikumā uzskaitītajām juridiskajām formām. Otrkārt, sabiedrībai saskaņā ar dalībvalsts nodokļu likumiem jātiek uzskatītai par tādu, kas rezidē tajā un kas saskaņā ar nodokļu divkāršas uzlikšanas novēršanas nolīgumu, kas noslēgts ar kādu trešo valsti, netiek uzskatīta par tādu, kura nerezidē Eiropas Kopienā. Treškārt, sabiedrībai ir jābūt viena no Direktīvas 90/435 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem nodokļiem vai ikviena cita nodokļa, ar ko var aizstāt kādu no šiem nodokļiem, maksātājai bez izvēles tiesībām vai tiesībām saņemt atbrīvojumu no šā nodokļa.

4.        Attiecībā uz Franciju Direktīvas 90/435 sākotnējā redakcijā pielikuma f) punktā ir minēta “société anonyme”, “société en commandite par actions”, “société à responsabilité limitée”, kā arī atklāti rūpniecības uzņēmumi un komercuzņēmumi.

5.        Atbilstoši Direktīvas 90/435 3. panta 1. punkta a) apakšpunktam “mātesuzņēmuma [mātes sabiedrības]” statusu piešķir dalībvalsts sabiedrībai, kam pieder vismaz 25 % kapitāla citas dalībvalsts sabiedrībā. Tādējādi peļņa, ko tai meitas sabiedrība sadala, atbilstoši šīs direktīvas 5. panta 1. punktam “ir atbrīvota no tiešā peļņas nodokļa [ieturējuma ienākumu gūšanas vietā]”.

Direktīva 2003/123/EK

6.        Saskaņā ar Padomes 2003. gada 22. decembra Direktīvas 2003/123/EK, ar kuru ir grozīta Direktīva 90/435/EK (3), 1. panta 6. punktu Direktīvas 90/435 pielikums ir aizstāts ar tekstu, kas iekļauts Direktīvas 2003/123 pielikumā. Šī grozījuma rezultātā tiesību norma attiecībā uz Francijas Republiku minētā pielikuma f) punktā (4) ir izteikta šādi:

“sabiedrības, kas saskaņā ar Francijas tiesību aktiem ir “société anonyme”, “société en commandite par actions”, “société à responsabilité limitée”, “société par actions simplifiée”, “société d'assurance mutuelle”, “caisses d'épargne et de prévoyance”, “sociétés civiles”, uz ko automātiski attiecas uzņēmuma ienākumu nodoklis, “coopératives”, “unions de coopératives”, rūpniecības un tirdzniecības publiskās iestādes un uzņēmumi un citas sabiedrības, kas izveidotas atbilstīgi Francijas tiesību aktiem un uz ko attiecas Francijas uzņēmuma ienākumu nodoklis.”

7.        Direktīvas 2003/123 ceturtajā apsvērumā Direktīva 90/435 ir grozīta šādi:

“4) Direktīvas 90/435/EEK 2. pantā ir definētas sabiedrības, kuras ir tās darbības jomā. Pielikumā ir sabiedrību saraksts, kurām minēto direktīvu piemēro. Daži sabiedrību veidi nav iekļauti pielikumā esošajā sarakstā, pat ja tās nodokļu mērķiem ir reģistrētas dalībvalstī un tur maksā uzņēmuma ienākumu nodokli. Tādēļ Direktīvas 90/435/EEK darbības joma ir jāpaplašina uz citām vienībām, kas Kopienā var veikt pārrobežu darbības un atbilst visiem minētajā direktīvā noteiktajiem nosacījumiem.”

8.        Atbilstoši Direktīvas 2003/123 2. panta 1. punktam dalībvalstīm šī direktīva ir jātransponē ne vēlāk kā līdz 2005. gada 1. janvārim.

B –    Valsts tiesiskais regulējums

Likums par ienākuma nodokli

9.        Einkommensteuergesetz (Vācijas Likums par ienākumu nodokli) šajā lietā piemērojamā redakcijā (turpmāk tekstā – “EStG 1999”) 44.d pantā ir ietvertas šādas tiesību normas:

“1)      Pēc nodokļa maksātāja lūguma kapitāla pieauguma nodoklis netiek iekasēts no kapitāla pieauguma [..], kuru saņem mātes sabiedrība, kura nav reģistrēta un kurai nav pārvaldes institūciju valsts teritorijā, un kurš ir saņemts, kapitālsabiedrībai, kas ir ierobežota nodokļu maksātāja Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 1. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē, sadalot peļņu vai arī atlīdzinot uzņēmumu ienākumu nodokli.

2)      Uzskata, ka “mātes sabiedrība” 1. punkta izpratnē ir sabiedrība, kas atbilst Direktīvas 90/435 2. panta nosacījumiem, kas norādīti šī likuma 7. pielikumā, un kas brīdī, kad rodas kapitāla pieauguma nodoklis saskaņā ar 44. panta 1. punkta otro daļu var pierādīt, ka tā tieši vismaz ceturtās daļas apmērā piedalās kapitālsabiedrības, kas ir ierobežoti apliekama ar nodokli, nominālajā kapitālā. Turklāt ir jāpierāda, ka nepārtraukta dalība ir pastāvējusi divpadsmit mēnešus.”

10.      EStG 1999 pielikumā ir pārņemts Direktīvas 90/435 2. panta un pielikuma teksts.

II – Fakti

11.      Sabiedrība Gaz de France – Berliner Investissement SA (turpmāk tekstā – “prasītāja pamata prāvā”), kas reģistrēta Francijā, līdz 2002. gadam pastāvēja juridiskajā formā “société par actions simplifiée” (turpmāk tekstā – “S.A.S.”) (5). Kopš 2002. gada tā ir “société anonyme” (turpmāk tekstā – “S.A.”). Tā ir vienīgā sabiedrības Gaz de France Deutschland GmbH, kura ir reģistrēta Berlīnē, (turpmāk tekstā – “G-GmbH”) daļu īpašniece.

12.      1999. gadā G-GmbH sadalīja peļņu prasītājai pamata prāvā. Par šo peļņas sadali G-GmbH ieturēja kapitāla pieauguma nodoklim atbilstošu ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, kā arī solidaritātes maksājumu un samaksāja minēto ieturējumu kompetentajai nodokļu iestādei.

13.      Pēc tam prasītāja pamata prāvā iesniedza Bundesamt für Finanzen (Federālā Finanšu pārvalde, turpmāk tekstā – “BfF”) (6) lūgumu atlīdzināt ieturēto kapitāla pieauguma nodokli un solidaritātes maksājumu.

14.      Lūgtā atlīdzināšana tika atteikta ar BfF 1999. gada 6. septembra lēmumu, pamatojoties uz to, ka prasītāja pamata prāvā nav mātes sabiedrība EStG 1999 44.d panta 2. punkta un Direktīvas 90/435 2. panta, skatītu kopā, noteikumu izpratnē, jo S.A.S. juridiskā forma nav minēta sabiedrību sarakstā, kas iekļauts Direktīvas 90/435 2. panta a) punktā, kaut gan tajā ietvertais sabiedrību formu uzskaitījums esot izsmeļošs.

15.      Prasītājas pamata prāvā sūdzība par iepriekš minēto BfF lēmumu ar BfF 2002. gada 27. maija lēmumu tika noraidīta kā nepamatota.

16.      Uzskatot, ka S.A.S. ir tikai S.A. apakškategorija, un tātad – ka uz to attiecas Direktīvas 90/435 2. panta a) punkta un pielikuma f) punkta normas, skatītas kopā, pat tad, ja tā nav tieši nosaukta Direktīvas 90/435 pielikumā, prasītāja pamata prāvā vērsās Finanzgericht Köln [Ķelnes Finanšu tiesa] ar prasību, kas vērsta pret BfF 2002. gada 27. maija lēmumu.

III – Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība tiesā

17.      Finanzgericht Köln nolēma apturēt tiesvedību un saskaņā ar EKL 234. pantu uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)         Vai Direktīvas 90/435 2. panta a) punkts, skatīts kopā ar tās pielikuma f) punktu, ir interpretējams tādējādi, ka arī Francijas sabiedrību, kuras juridiskā forma ir “société par actions simplifiée”, jau pirms 2005. gada varēja uzskatīt par “dalībvalsts sabiedrību” šīs direktīvas izpratnē un tādējādi peļņai, ko tās Vācijas meitas sabiedrība ir sadalījusi 1999. gadā, bija jāpiešķir atbrīvojums no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā saskaņā ar Direktīvas 90/435 5. panta 1. punktu?

2)         Gadījumā, ja uz 1) jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši, vai Direktīvas 90/435 2. panta a) punkts, skatīts kopā ar tās pielikuma f) punktu, ir pretrunā EKL 43. un 48. pantam vai EKL 56. panta 1. punktam un 58. panta 1. punkta a) apakšpunktam un 3. punktam, ja, skatīts kopā ar Direktīvas 90/435 5. panta 1. punktu, tas paredz atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā, kad Vācijas meitas sabiedrība sadala peļņu Francijas mātes sabiedrībai, kuras juridiskā forma ir “société anonyme”, “société en commandite par actions” vai “société à responsabilité limitée”, bet neparedz Francijas mātes sabiedrībai, kuras juridiskā forma ir “société par actions simplifiée”?

18.      Prasītāja pamata prāvā, Vācijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus.

19.      Prasītāja pamata prāvā, Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija bija pārstāvētas tiesas sēdē, kas notika 2009. gada 30. aprīlī.

IV – Juridiskā analīze

A –    Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība

20.      Itālijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, iespējams, esot nepieņemams, pamatojoties uz to, ka Tiesas rīcībā nav būtisku elementu, kas ļautu novērtēt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstību, lai izlemtu pamata prāvu. Prejudiciālie jautājumi esot balstīti uz sākotnējo pieņēmumu, ka S.A.S. piemīt īpašības, kas ir analogas to sabiedrību, kas dibinātas saskaņā ar Francijas tiesībām, īpašībām, kurām vienmēr ir bijušas tiesības tikt atbrīvotām no ieturējuma no dividendēm, piemērojot Direktīvas 90/435 5. panta 1. punktu. Iesniedzējtiesa ne juridiski, ne faktiski neprecizējot S.A.S. un citu sabiedrību veidu, kuriem tā ir pielīdzināta, juridisko struktūru un sistēmu.

21.      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesas judikatūrā ir nostiprināts, ka, ja valsts tiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir par tiem jālemj (7). Tā var noraidīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai izņēmuma gadījumos, it īpaši situācijā, kad Tiesas rīcībā nav faktisku un tiesisku elementu, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem (8).

22.      Es uzskatu, ka šis nav tāds gadījums. Kā es jau minēju šo secinājumu 2. punktā, uzdotie prejudiciālie jautājumi ir par Direktīvas 90/435 2. panta a) punkta, skatīta kopā ar tās pielikumu, interpretāciju. Lai to paveiktu, Tiesas rīcībā ir pietiekams faktisku un tiesisku elementu kopums. Lai veiktu Itālijas valdības izvirzīto S.A.S. un cita veida sabiedrību, kas dibinātas atbilstoši Francijas tiesībām un kurām vienmēr ir bijušas tiesības tikt atbrīvotām no ieturējumiem no dividendēm, piemērojot Direktīvas 90/435 5. panta 1. punktu, salīdzinājumu, ir jāinterpretē valsts tiesības, kas nav Tiesas kompetencē.

23.      No iepriekš minētā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

B –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

24.      Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai S.A.S., kas Francijas tiesībās ir ieviesta tikai 1994. gadā, var tikt uzskatīta par dalībvalsts sabiedrību Direktīvas 90/435 2. panta a) punkta izpratnē pat tad, ja pamata prāvas faktu norises laikā, t.i., 1999. gadā, tā nebija tieši minēta Direktīvas 90/435 pielikuma f) punkta normā.

25.      Vācijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noraidoši. Visas trīs principā pamatojas uz pieņēmumu, ka Direktīvas 90/435 pielikumā iekļautais sabiedrību saraksts saskaņā ar vispārējo tiesiskās drošības principu ir izsmeļošs.

26.      Turpretim prasītāja pamata prāvā, kā arī Komisija iesaka Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt apstiprinoši. Tās abas uzskata, ka atbilstoši tīri gramatiskai Direktīvas 90/435 interpretācijai apstiprinoša atbilde neesot iespējama. Tomēr Direktīvas 90/435 mērķis, uzdevumi un sistēma prasot tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru S.A.S. ietilptu šīs direktīvas piemērošanas jomā.

Vērtējums

27.      Lai iegūtu tiesības uz atbrīvojumu no ieturējuma ienākumu gūšanas vietā par peļņu, ko meitas sabiedrība sadala mātes sabiedrībai Direktīvas 90/435 5. panta izpratnē, sabiedrībām ir jāatbilst trim kumulatīviem nosacījumiem, kas norādīti Direktīvas 90/435 2. pantā. Šajā lietā runa ir par nosacījumu, ka tai jāpastāv kādā no Direktīvas 90/435 pielikumā uzskaitītajām formām.

28.      Nav noliedzams, ka sākotnējā Direktīvas 90/435 pielikuma redakcijā juridiskā forma S.A.S. nav ietverta juridisko formu skaitā attiecībā uz Francijas Republiku, jo tā Francijas sabiedrību tiesībās tika ieviesta tikai 1994. gadā. Tāpat arī nav noliedzams, ka šī sabiedrības juridiskā forma ir tieši ieviesta Direktīvas 2003/123 pielikuma tekstā. Rodas jautājums, vai, neņemot vērā šos faktus, ar Direktīvas 90/435 2. panta a) punkta, skatīta kopā ar tās pielikuma f) punktu, interpretācijas starpniecību ir iespējams secināt, ka arī S.A.S. ietilpst šīs direktīvas tās sākotnējā redakcijā piemērošanas jomā.

29.      Tīri gramatiska Direktīvas 90/435 interpretācija liek atbildēt noraidoši. Bet no Tiesas judikatūras izriet, ka gramatiska interpretācija nav pietiekama. Lai atbildētu uz valsts tiesas uzdoto jautājumu, ir jāņem vērā gan tās tiesību normas teksts, kuras interpretācija ir lūgta, gan direktīvas mērķi un sistēma (9).

30.      Pamatojoties uz Direktīvas 90/435 preambulu, Tiesa vairākkārt ir aprakstījusi šīs direktīvas mērķus. Tā ir norādījusi, ka Direktīva 90/435, kā tas it īpaši izriet no tās trešā apsvēruma, ir vērsta uz to, lai, ieviešot kopēju sistēmu, tiktu darīts gals tam, ka dažādu dalībvalstu sabiedrību sadarbība ir nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar vienas dalībvalsts sabiedrību sadarbību, un tādējādi tiktu atvieglota sabiedrību grupēšanās Kopienu līmenī (10).

31.      Tomēr Direktīva 90/435 nav vērsta uz to, lai ieviestu šo kopējo sistēmu attiecībā uz visām dalībvalstu sabiedrībām. Šajā sakarā Direktīvas 90/435 2. pants ir sava veida filtrs. Komisija savos apsvērumos izskaidro šī filtra mērķus. Tā uzskata, ka Direktīvas 90/435 sākotnējā redakcijā 2. panta a) punkta, skatīta kopā ar tās pielikuma f) punktu, mērķis esot no tās piemērošanas jomas izslēgt personu apvienības [sociétés de personnes].

32.      Var apšaubīt likumdošanas metodes, kas izpaužas kā dažādu dalībvalstu konkrētu juridisko formu uzskaitīšana, kuru Direktīvas 90/435 autori izmantojuši, lai sasniegtu iepriekš minēto mērķi, pamatotību pat tad, ja direktīvas autori ir izvēlējušies “uzskaitīšanas likumdošanas metodi”, lai izvairītos no atšķirīgas jēdzienu “kapitālsabiedrība” un “personu apvienība” interpretācijas dažādās dalībvalstīs.

33.      Uzskaitīšanas metode nav pietiekami tālredzīga, jo tā neļauj Kopienu tiesiskajam regulējumam pielāgoties grozījumiem, kas notiek valstu likumdošanā. Ar šo likumdošanas metodi netiek ievērots, ka dalībvalstu tiesiskās iekārtas attīstās.

34.      Šo uzskaitīšanas metodes, kas tikusi izmantota Direktīvā 90/435, nepilnību, manuprāt, nevar kompensēt ar interpretācijas vai pat analoģijas starpniecību. Tādējādi ikvienam atbilstošo valsts tiesību normu grozījumam ir jāseko grozījumiem Kopienu tiesiskajā regulējumā. Pieļaujot pretējo, manuprāt, notiktu atgriešanās pie likumdošanas procesa aizstāšanas ar interpretācijas metodēm.

35.      Šķiet, ka Direktīvas 90/435 autori ir ievērojuši izmantotās uzskaitīšanas metodes noteikumus, jo, aktualizējot Direktīvu 90/435 ar Direktīvu 2003/123, Direktīvas 90/435 pielikuma f) punktam ir pievienotas ne tikai jaunas sabiedrību juridiskās formas, bet arī frāze “un citas sabiedrības, kas izveidotas atbilstīgi Francijas tiesību aktiem un uz ko attiecas Francijas uzņēmuma ienākumu nodoklis” (11), pateicoties kurai nākotnē būs iespējams novērst tādu grūtību rašanos, kādas šajā lietā ir radušās S.A.S pamata prāvā.

36.      No Komisijas sākotnējā priekšlikuma Direktīvai 2003/123 (12) arī varētu secināt noderīgus elementus, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Šī priekšlikuma pamatojuma 12. punktā Komisija ir norādījusi, ka Direktīva 90/435 attiecas tikai uz tiem uzņēmumiem, kas minēti tai pievienotajā sarakstā. No šā priekšlikuma pamatojuma 13. punkta izriet, ka direktīvas priekšlikuma, ar ko groza Direktīvu 90/435, mērķis ir paplašināt Direktīvas 90/435 piemērošanas jomu, papildinot direktīvai pievienoto juridisko personu sarakstu, lai tajā ietvertu arī jaunas, konkrēti nosauktas juridiskās formas.

37.      Prasītāja pamata prāvā un Komisija to argumentācijā ir uzsvērušas, ka S.A.S. Francijas tiesībās tika radīta pēc S.A., sabiedrības formas, kas vienmēr ir bijusi iekļauta Direktīvas 90/435 pielikumā, tādējādi S.A.S. ir īpaša S.A. forma. Šajā sakarā es neuzskatu, ka Tiesai būtu jālemj par šo jautājumu, jo tas ietvertu valsts likumdošanas aktu interpretāciju. Tomēr būtu labi atzīmēt, ka pašā Francijas tiesību doktrīnā ir norādīts, ka “[..] jaunā sabiedrība, šķiet, neiekļaujas – sabiedrību tiesību šauri Kopienu tiesiskā regulējuma ziņā – uzskaitītajās direktīvās –, jo tajā nemaz vispārīgi nav norādītas “sociétés par actions”, bet gan tikai “sociétés anonymes” [akciju sabiedrības] un “sociétés en commandite par action”. Ja jaunā sabiedrība, kā to norāda tās nosaukums, ir “société par action”, tā nav ne akciju sabiedrība, ne komandītsabiedrība” (13).

38.      No iepriekš minētā izriet, ka, manuprāt, Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 90/435 2. panta a) punkts, skatīts kopā ar tās pielikuma f) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka “dalībvalsts sabiedrība” šīs direktīvas izpratnē var būt tikai sabiedrība, kura pastāv vienā no Direktīvas 90/435 pielikuma f) punktā skaidri nosauktajām formām.

C –    Par otro prejudiciālo jautājumu

39.      Otrais prejudiciālais jautājums, kas ir uzdots gadījumam, ja Tiesa noraidoši atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, attiecas uz iesniedzējtiesas šaubām par Direktīvas 90/435 2. panta a) punkta, skatīta kopā ar tās pielikuma f) punktu, saderību ar EKL 43. un 48. pantu vai EKL 56. panta 1. punktu un 58. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 3. punktu, skatītiem kopā ar Direktīvas 90/435 5. panta 1. punktu, jo šajā 2. panta a) punktā paredzēts atbrīvojums no ieturējuma ienākumu gūšanas vietā gadījumā, ja Vācijas meitas sabiedrības peļņa tiek sadalīta Francijas mātes sabiedrībai, kas pastāv S.A., “société en commandite par actions” vai “société à responsabilité limitée” formā, bet nav paredzēts atbrīvojums, ja runa ir par Francijas mātes sabiedrību, kas pastāv S.A.S. juridiskajā formā.

40.      No personām, kas iesniegušas savus apsvērumus, tikai prasītāja pamata prāvā uzskata, ka uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Tā apgalvo, ka Direktīvas 90/435 2. panta a) punkts, skatīts kopā ar tās pielikuma f) punktu, ir pretrunā brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Tā uzskata, ka S.A.S. izslēgšana no Direktīvas 90/435 piemērošanas jomas noved pie tā, ka S.A.S. patvaļīgi tiek nostādīta nelabvēlīgākā situācijā nekā S.A. un “société à responsabilité limitée” [sabiedrība ar ierobežotu atbildību] vai salīdzinājumā ar citu valstu sabiedrībām, kas pastāv “sociétés par actions” vai “sociétés à responsabilité limitée” juridiskajās formās, kas ir nosauktas direktīvā.

41.      Vācijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija ir vienisprātis par to, ka uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noraidoši. Tomēr atšķiras to uzskati attiecībā uz EK līguma noteikumiem, kas attiecas uz šo lietu. Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka Direktīva 90/435 ir jāpārbauda attiecībā uz uzņēmējdarbības brīvību, tātad attiecībā uz EKL 43. un 48. pantu. Turpretim Itālijas valdība uzskata, ka atbilstošs ir tikai EKL 56. pants, kas attiecas uz kapitāla brīvu apriti. Komisija savu analīzi pamato gan ar uzņēmējdarbības brīvību, gan ar kapitāla brīvu apriti.

Vērtējums

42.      Vispirms ir jāatgādina, ka otrais prejudiciālais jautājums ir vērsts uz Direktīvas 90/435 2. panta a) punkta, skatīta kopā ar tās pielikuma f) punktu, novērtēšanu, ievērojot atbilstošās līguma normas, nevis, kā to norāda prasītāja pamata prāvā, uz Vācijas situācijas attiecībā uz atbrīvojumu no ieturējuma ienākumu gūšanas vietā no dividendēm, ko sadalījusi Vācijas sabiedrība mātes sabiedrībām, kas ir reģistrētas citā dalībvalstī un kas neietilpst Direktīvas 90/435 piemērošanas jomā, pārbaudi. Neraugoties uz to, es uzskatu, ka ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka EKL 43. un 48. pants nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas diskriminē mātes sabiedrību nerezidenti (14), neatkarīgi no tā, vai mātes sabiedrība ietilpst vai neietilpst Direktīvas 90/435 piemērošanas jomā. Tomēr iesniedzējtiesai ir jākonstatē, vai šajā lietā ir tāds gadījums.

43.      Runājot par atbilstošajām līguma normām, saistībā ar kurām ir jāpārbauda Direktīvas 90/435 2. panta a) punkts, skatīts kopā ar tās pielikuma f) punktu, es piekrītu Vācijas un Apvienotās Karalistes valdību viedoklim, ka attiecīgās 2. panta un pielikuma normas ir jāvērtē tikai saistībā ar EKL 43. un 48. pantu.

44.      Ir taisnība, ka ieturējums ienākumu gūšanas vietā no dividendēm, ko meitas sabiedrība sadalījusi mātes sabiedrībai, arī ietekmē kapitāla brīvu apriti, bet izšķirošais kritērijs, lai noteiktu atbilstošās līguma normas, atbilstoši judikatūrai (15) ir dalības pastāvēšana, kas mātes sabiedrībai piešķir noteiktu ietekmi uz meitas sabiedrības lēmumiem un ļauj tai noteikt tās darbību. Tiesa jau ir norādījusi, ka tiesību norma, kas paredz mātes sabiedrības dalību meitas sabiedrībā vismaz 25 % apmērā, kā tas ir Direktīvas 90/435 gadījumā, ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā (16).

45.      No Tiesas judikatūras izriet, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību ir vērsta uz to, lai uzņēmējā dalībvalstī [sabiedrībām] tiktu piemērots valsts tiesiskais regulējums, aizliedzot jebkuru diskrimināciju sabiedrību reģistrācijas vietas dēļ (17).

46.      Nav šaubu par to, ka Direktīvā 90/435 tās sākotnējā redakcijā rezervētas zināmas priekšrocības noteiktu veidu sabiedrībām, kas pastāv atsevišķās juridiskajās formās. Tomēr vienīgi šis apstāklis nenozīmē, ka Direktīva 90/435 kavē dalībvalstis noteikt, ka mātes sabiedrībām nerezidentēm, kas neietilpst Direktīvas 90/435 piemērošanas jomā, tiek piemērots valsts tiesiskais regulējums. Tieši otrādi, no Tiesas judikatūras, kas iepriekš minēta šo secinājumu 42. punktā, izriet, ka, ja valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts atbrīvojums no ieturējuma ienākumu gūšanas vietā no dividendēm, ko Vācijas sabiedrība sadalījusi mātes sabiedrībām rezidentēm, tajā tas ir jāparedz arī dividendēm, ko Vācijas sabiedrība sadala mātes sabiedrībām nerezidentēm.

47.      Turklāt ir acīmredzami, ka nevar runāt par diskrimināciju, pamatojoties uz sabiedrības reģistrācijas vietu, jo Direktīvā 90/435, tās sākotnējā redakcijā, paredzēts atbrīvojums no ieturējuma ienākumu gūšanas vietā, ja Vācijas meitas uzņēmuma peļņa tiek sadalīta Francijas mātes sabiedrībai, kas pastāv S.A., “société en commandite par actions” vai “société à responsabilité limitée” juridiskajās formās, bet nav paredzēts, ja runa ir par Francijas mātes sabiedrību, kas pastāv S.A.S. juridiskajā formā.

48.      Atbilstoši iepriekš minētajam es uzskatu, ka Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 90/435 2. panta a) punkts, skatīts kopā ar tās pielikuma f) punktu, kurā paredzēts atbrīvojums no ieturējuma ienākumu gūšanas vietā, ja meitas sabiedrība sadala peļņu Francijas mātes sabiedrībai, kura pastāv kādā no šīs direktīvas pielikuma f) punktā minētajām juridiskajām formām, nav pretrunā EKL 43. un 48. pantam.

V –    Secinājumi

49.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Finanzgericht Köln uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvas 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, tās sākotnējā redakcijā, 2. panta a) punkts, skatīts kopā ar tās pielikuma f) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka “dalībvalsts sabiedrība” šīs direktīvas izpratnē var būt tikai sabiedrība, kura pastāv vienā no šīs direktīvas pielikuma f) punktā skaidri nosauktajām formām.

2)      Direktīvas 90/435 2. panta a) punkts, skatīts kopā ar tās pielikuma f) punktu, kurā paredzēts atbrīvojums no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā, ja meitas sabiedrība sadala peļņu Francijas mātes sabiedrībai, kura pastāv kādā no šīs direktīvas pielikuma f) punktā minētajām juridiskajām formām, nav pretrunā EKL 43. un 48. pantam.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV L 225, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 90/435”.

3 – OV L 7, 41. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/123”.

4 – Ar Padomes 2006. gada 20. novembra Direktīvu 2006/98/EK (OV L 363, 129. lpp.) izdarot grozījumus Direktīvā 90/435, tāds pats uzskaitījums ir iekļauts pielikuma j) punktā.

5 – S.A.S. juridiskā forma Francijas sabiedrību tiesībās tika ieviesta tikai 1994. gadā.

6 – Kopš 2006. gada 1. janvāra nosaukta par “Bundeszentralamt für Steuern”.

7 – Skat. neseno 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C-544/07 Rüffler (Krājums, I-0000. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

8 – Skat. 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C-545/07 Apis-Hristovich (Krājums, I-1627. lpp., 30. punkts) un 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Rüffler (38. punkts).

9 – Skat. 2008. gada 3. aprīļa spriedumu lietā C-27/07 Banque Fédérative du CréditMutuel (Krājums, I-2067. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

10 – Skat. 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C-48/07 Les Vergers du Vieux Tauves (Krājums, I-0000. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

11 – Analogs grozījums ir izdarīts arī attiecībā uz Beļģiju un Nīderlandi.

12 – Padomes 2003. gada 29. jūlija priekšlikums par grozījumiem Direktīvā 90/435, COM (2003) 462, galīgā redakcija.

13 – Guyon, Y. La société par actions simplifiée et le droit communautaire. No: Société par actions simplifiée, Parīze, 1994, 147. lpp.

14 – Skat. 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-170/05 Denkavit Internationaal un Denkavit France (Krājums, I-11949. lpp.).

15 – Skat. 2008. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-284/06 Burda (Krājums, I-4571. lpp., 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

16 – Skat. 2007. gada 10. maija rīkojumu lietā C-492/04 Lasertec (Krājums, I-3775. lpp., 20.–26. punkts).

17 – Skat. 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C-282/07 Truck Center (Krājums, I-10767. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).