Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-492/08

Eiropas Komisija

pret

Francijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2006/112/EK – Pievienotās vērtības nodoklis – Samazināta likme – 96. pants un 98. panta 2. punkts – III pielikuma 15. punkts – Juridiskā palīdzība – Advokātu pakalpojumi – Pilnīga vai daļēja atlīdzība no valsts

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Dalībvalstu iespēja piemērot samazinātas nodokļa likmes dažu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai

(Padomes Direktīvas 2006/112 96. pants un 98. panta 2. punkts, un III pielikuma 15. punkts)

Dalībvalsts, kas piemēro samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi advokātu [avocats], advokātu Conseil d’État [Valsts padomē] un Cour de cassation [Kasācijas tiesā] un avoués [aizstāvju] sniegtajiem pakalpojumiem, par kuriem tie saņem pilnīgu vai daļēju atlīdzību no valsts juridiskās palīdzības ietvaros, nepilda pienākumus, kas tai uzlikti ar 96. pantu un 98. panta 2. punktu Padomes Direktīvā 2006/112 par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu.

Ar Direktīvas 2006/112 III pielikuma 15. punktu, uz kuru ir norādīts tās pašas direktīvas 98. panta 2. punktā, dalībvalstīm ir atļauts piemērot samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi nevis visiem sociālajiem pakalpojumiem, bet gan tikai tiem sociālajiem pakalpojumiem, ko sniedz organizācijas, kuras atbilst abām prasībām – kurām pašām ir labdarības organizācijas raksturs un kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas un sociālās nodrošināšanas darbā. No tā izriet, ka, lai ievērotu minētā 15. punkta formulējumu, dalībvalsts nevar piemērot samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi pakalpojumu sniegšanai, ko veic privātas apvienības, kuru mērķis ir peļņas gūšana, pamatodamās vienīgi uz šo pakalpojumu rakstura vērtējumu, konkrēti, neņemot vērā šo apvienību izvirzītos mērķus, aplūkojot tos kopumā, un šo apvienību sociālās līdzdalības stabilitāti.

Ņemot vērā to vispārējos mērķus un to, ka nav stabilas iespējamās sociālās līdzdalības, advokātu un avoués profesionālo kategoriju kopumā nevar uzskatīt par tādu, kam būtu sociāls raksturs. Tādējādi, pat pieņemot, ka šo advokātu un avoués sniegtajiem pakalpojumiem juridiskās palīdzības ietvaros ir sociāls raksturs un tos var kvalificēt kā “iesaistī[tību] dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā”, šis apstāklis nav pietiekams, lai šajā gadījumā secinātu, ka minētos advokātus un avoués var kvalificēt kā “labdarības organizācijas, kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā” Direktīvas 2006/112 III pielikuma 15. punkta nozīmē.

(sal. ar 43., 45.–47. un 49. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2010. gada 17. jūnijā (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2006/112/EK – Pievienotās vērtības nodoklis – Samazināta likme – 96. pants un 98. panta 2. punkts – III pielikuma 15. punkts – Juridiskā palīdzība – Advokātu pakalpojumi – Pilnīga vai daļēja atlīdzība no valsts

Lieta C-492/08

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 14. novembrī cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv M. Afonso [M. Afonso], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Francijas Republiku, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues] un Ž. S. Pilcers [J.-S. Pilczer], pārstāvji,

atbildētāja.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), M. Safjans [M. Safjan] un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 11. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, piemērojot samazinātu pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) likmi advokātu [avocats], advokātu Conseil d’État [Valsts padomē] un Cour de cassation [Kasācijas tiesā] un avoués [aizstāvju] sniegtajiem pakalpojumiem, par kuriem tie saņem pilnīgu vai daļēju atlīdzību no valsts juridiskās palīdzības ietvaros, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar 96. pantu un 98. panta 2. punktu Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.).

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

2        Ar Direktīvu 2006/112 tika pārstrādāta Padomes 1977. gada 17. maija Direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), kura ir aizstāta sākot ar 2007. gada 1. janvāri.

3        Direktīvas 2006/112 96. pantā, kurš aizstāj Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta pirmās daļas pirmo teikumu, ir paredzēts:

“Dalībvalstis piemēro PVN pamatlikmi, ko katra dalībvalsts nosaka procentos no summas, kurai uzliek nodokli; preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai pamatlikme ir vienāda.”

4        Direktīvas 2006/112 97. panta 1. punktā, kurš aizstāj Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta pirmās daļas otro teikumu, ir noteikts, ka “no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim šī pamatlikme nevar būt mazāka par 15 %”.

5        Direktīvas 2006/112 98. panta 1. un 2. punktā, kas atbilst Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajai daļai, ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes.

2.      Samazinātas likmes piemēro tikai tādu kategoriju preču piegādei vai tādu kategoriju pakalpojumu sniegšanai, kas minēti III pielikumā.

[..]”

6        Direktīvas 2006/112 III pielikumā, kura nosaukums ir “To preču piegāžu un to pakalpojumu sniegšanas saraksts, kam var piemērot 98. pantā minētās samazinātās likmes”, 15. punktā ir minēta “preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, ko veic dalībvalstu par sociālās labklājības [labdarības] organizācijām atzītas organizācijas, kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā, ja vien šie darījumi nav atbrīvoti saskaņā ar 132., 135. un 136. pantu”. Šī norma atbilst Sestās direktīvas H pielikuma 14. punktam.

7        Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā, kas aizstāj Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktu, kā viens no atbrīvojumiem konkrētām darbībām sabiedrības interesēs ir paredzēta “pakalpojumu sniegšan[a] un preču piegādes, kas ir cieši saistītas ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, tostarp tādas, ko veic veco ļaužu pansionāti, publisko tiesību subjekti vai citas struktūras [organizācijas], kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūrām [labdarības organizācijām]”.

 Valsts tiesības

8        Code général des impôts [Vispārējā nodokļu kodeksa] (turpmāk tekstā – “CGI”) 279. pantā ir paredzēts:

“[..] pievienotās vērtības nodokli, piemērojot samazinātu likmi 5,50 % apmērā, iekasē attiecībā uz:

f)      pakalpojumiem, par kuriem advokāti, advokāti Conseil d’État un Cour de cassation un avoués saņem pilnīgu vai daļēju atlīdzību no valsts juridiskās palīdzības ietvaros;

[..].”

9        Šī norma ir piemērojama kopš 1991. gada 1. aprīļa un izriet no 32. panta Loi de finances pour 1991 [Likumā par 1991. gada budžetu] (1990. gada 29. decembra Likums Nr. 90-1168), ar ko PVN ir attiecināts uz advokātu, advokātu Conseil d’État un Cour de cassation un avoués pakalpojumiem.

 Pirmstiesas procedūra

10      Ar 2006. gada 10. aprīļa brīdinājuma vēstuli Komisija informēja Francijas Republiku, ka uzskata – samazinātas PVN likmes piemērošana advokātu, advokātu Conseil d’État un Cour de cassation un avoués sniegtajiem pakalpojumiem juridiskās palīdzības ietvaros nav saderīga ar Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktu kopsakarā ar šīs direktīvas H pielikumu.

11      2006. gada 12. jūlija atbildē Francijas Republika norādīja mērķi sekmēt trūcīgāko personu pieeju tiesai un apgalvoja, ka pakalpojumi, ko advokāti un avoués sniedz juridiskās palīdzības ietvaros, ir to pakalpojumu vidū, kas minēti Sestās direktīvas H pielikuma 14. punktā.

12      Tā kā Komisiju šī atbilde nepārliecināja, tā ar 2006. gada 15. decembra vēstuli nosūtīja minētajai dalībvalstij argumentētu atzinumu, aicinot to divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šī atzinuma prasības.

13      Ar 2007. gada 13. februāra vēstuli Francijas Republika atkārtoja savu nostāju, ka samazinātas likmes piemērošana advokātu sniegtajiem pakalpojumiem juridiskās palīdzības ietvaros esot saderīga ar Sestās direktīvas normām.

14      Tā kā Francijas Republikas argumenti Komisiju nebija pārliecinājuši, tā cēla šo prasību.

 Par prasību

 Lietas dalībnieku argumenti

15      Vispirms Komisija norāda, ka, tā kā termiņš, kas Francijas Republikai bija noteikts argumentētā atzinuma prasību izpildei, beidzās dienā, kas bija pēc 2007. gada 1. janvāra, un tātad pēc Sestās direktīvas atcelšanas, saistībā ar šo prasību ir jāpiemēro atbilstošās Direktīvas 2006/112 normas.

16      Atsaucoties uz 2001. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-83/99 Komisija/Spānija (Recueil, I-445. lpp., 19. un 20. punkts), Komisija norāda, ka Direktīvas 2006/112 98. panta 2. punkta un III pielikuma noteikumi – tiktāl, ciktāl tie ļauj dalībvalstīm atkāpties no principa, atbilstoši kuram ir piemērojama PVN pamatlikme, – ir jāinterpretē šauri un saskaņā ar attiecīgo terminu parasto nozīmi. Tie advokātu, advokātu Conseil d’État un Cour de cassation un avoués sniegtie pakalpojumi juridiskās palīdzības ietvaros, kuri minēti CGI 279. panta f) punktā, neietilpstot nevienā no Direktīvas 2006/112 III pielikumā uzskaitītajām kategorijām un it īpaši tos nevarot pielīdzināt šī pielikuma 15. punktā minētajai “pakalpojumu [sniegšanai], ko veic dalībvalstu par sociālās labklājības [labdarības] organizācijām atzītas organizācijas, kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā”.

17      Šajā sakarā Komisija uzskata, ka, lai varētu piemērot minēto 15. punktu, ir jāizpilda divi nosacījumi, proti, pirmkārt, tas, ka attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem ir zināms statuss, un, otrkārt, tas, ka pakalpojumi ir zināma rakstura.

18      Attiecībā uz pirmo nosacījumu Komisija apgalvo, ka, lai gan advokātiem dažkārt var uzticēt uzdevumus palīdzēt juridiskās palīdzības saņēmējiem, šajā ziņā tomēr nevar uzskatīt, ka viņi būtu “par sociālās labklājības [labdarības] organizācijām atzīt[as] organizācij[as]”. Kaut arī Direktīvā 2006/112 neesot precizēti nosacījumi un noteikumi tam, lai atzītu labdarības [organizācijas] raksturu, tajā, šķiet, tomēr ir prasīta zināma noturības pakāpe attiecībās starp dalībvalsti un nodokļa maksātāju, kura pakalpojumiem tiek piemērota samazinātā likme. Francijā samazinātās likmes piemērošana atsevišķiem advokātu pakalpojumiem esot saistīta nevis ar pakalpojumu sniedzēja stabilo statusu, bet tikai ar faktu, ka minētie pakalpojumi tiek sniegti juridiskās palīdzības ietvaros. Tādējādi, [ievērojot] interpretāciju, ko Francijas Republika ierosinājusi, lai pamatotu to, ka tās valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar minēto direktīvu, III pielikuma 15. punktā paredzētais izņēmums tiktu piemērots nevis vienīgi pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir privileģēts statuss, ko valsts piešķīrusi sakarā ar to labdarības raksturu, bet jebkuram nodokļa maksātājam tikai ar tādu nosacījumu, ka attiecīgos pakalpojumus pilnībā vai daļēji atlīdzina valsts.

19      Attiecībā uz otro nosacījumu Komisija uzskata, ka pakalpojumus, ko advokāti sniedz juridiskās palīdzības ietvaros, nevar kvalificēt kā “iesaistī[tību] dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā”. Šos pakalpojumus veidojot juridiska palīdzība un tādējādi tie esot tādi paši kā tie klientiem piedāvātie pakalpojumi, par kuriem netiek saņemta valsts palīdzība. Fakts, ka samaksu, kas advokātam tiek sniegta juridiskās palīdzības ietvaros, parasti uzskata par nepietiekamu, nekādi nemainot šo advokāta sniegto pakalpojumu raksturu. Tāpēc, saskaņā ar Komisijas viedokli, Francijas Republika kļūdaini apgalvo, ka advokāts, kas palīdz juridiskās palīdzības saņēmējam, konsultēšanas un aizstāvības uzdevumu nomaina ar dzīves apstākļu uzlabošanas uzdevumu.

20      Pēc Komisijas uzskatiem, Francijas Republikas ierosinātās interpretācijas rezultātā nosacījums attiecība uz pakalpojumu raksturu tiktu aizstāts ar citu nosacījumu, kas balstīts uz to, ka saņēmējiem nav līdzekļu. Komisija uzskata, ka tad, ja tiktu sniegta šī interpretācija, tā ļautu piemērot samazināto likmi visiem pakalpojumiem, ar kuriem tiek sniegts atbalsts trūcīgākajām personām. Tomēr Kopienu likumdevējs esot apzināti izvēlējies ierobežot samazinātās PVN likmes piemērošanas gadījumus, pieņemdams to preču piegāžu un to pakalpojumu sniegšanas izsmeļošu sarakstu, par ko var piemērot samazināto likmi. Citiem vārdiem sakot, PVN kā vispārējs patēriņa nodoklis neļauj piemērot atšķirīgas nodokļa likmes atkarībā no katra preču vai pakalpojumu saņēmēja ienākumu apmēra.

21      Citiem vārdiem sakot, Komisija uzskata par nepamatotiem Francijas Republikas argumentus, saskaņā ar kuriem PVN pamatlikmes piemērošana advokātu pakalpojumiem apdraudētu trūcīgāko personu pieeju tiesai. Katrā ziņā, saskaņā ar tās viedokli, šī mērķa sasniegšana nevar attaisnot to Direktīvas 2006/112 normu neievērošanu, kuras ierobežo samazināto likmju piemērošanu.

22      Francijas Republika apgalvo, ka CGI 279. panta f) punkts esot saderīgs ar Direktīvas 2006/112 96. un 98. pantu, jo pakalpojumi, par kuriem advokāti saņem pilnīgu vai daļēju atlīdzību no valsts juridiskās palīdzības ietvaros, atbilstot abiem nosacījumiem, kas paredzēti šīs direktīvas III pielikuma 15. punktā.

23      Saistībā ar pirmo nosacījumu Francijas Republika apgalvo, ka advokāti, kas sniedz pakalpojumus juridiskās palīdzības ietvaros, esot Francijas par labdarības organizācijām atzītas organizācijas. It īpaši tā uzskata, ka šajā sakarā ir jātransponē interpretācija, ko Tiesa 2005. gada 26. maija spriedumā lietā C-498/03 Kingscrest Associates un Montecello (Krājums, I-4427. lpp.) ir sniegusi tādai pašai frāzei – “organizācija, [kas atzīta] par labdarības organizāciju” –, kura minēta Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktā, kas kļuvis par Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta g) apakšpunktu. Saskaņā ar minēto funkcionālo interpretāciju termins “organizācija” principā ir pietiekami plašs, lai tajā iekļautu fiziskas personas un privātas apvienības, kuru mērķis ir peļņas gūšana. Turklāt, tā kā Sestajā direktīvā, tāpat kā Direktīvā 2006/112, nav precizēti nosacījumi un noteikumi, saskaņā ar kuriem attiecīgās organizācijas atzīst par labdarības organizācijām, Tiesa esot nolēmusi, ka principā katrai dalībvalstij savās tiesībās ir jāizdod priekšraksti, atbilstoši kuriem šāda atzīšana varētu notikt.

24      Francijas Republika norāda, ka CGI 279. panta f) punkts atbilst kritērijiem, kuri saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts iestādēm ir jāņem vērā, kad tās nosaka labdarības organizāciju [raksturu], proti, īpašu normu ar likuma spēku esamība, attiecīgā nodokļa maksātāja darbību vispārējo interešu raksturs, fakts, ka citi nodokļu maksātāji, kas sniedz tādus pašus pakalpojumus, ir līdzīgi atzīti par labdarības organizācijām, kā arī fakts, ka attiecīgo pakalpojumu izmaksu lielāko daļu sedz sociālā nodrošinājuma organizācijas. Tādējādi uz pakalpojumiem, ko advokāti sniedz juridiskās palīdzības ietvaros, attiecoties īpaši noteikumi par nodokļiem, šie pakalpojumi esot darbība vispārējās interesēs, visi advokāti, kuri sniedz minētos pakalpojumus, tiekot līdzīgi atzīti par labdarības organizācijām un tiem tiekot piemērota līdzīga sistēma, un to izmaksas daļēji vai pilnībā sedzot valsts.

25      Jāpiebilst, ka saiknes, kāda pastāv starp valsti un advokātiem, stabilitāti – pieņemot, ka jautājums ir par būtisku kritēriju, – nodrošinot fakts, ka uz attiecīgajiem pakalpojumiem attiecas CGI 279. panta f) punkts. Turklāt, lai gan visi advokāti noteikti nepildot regulārus juridiskās palīdzības uzdevumus, ikvienu no viņiem jebkurā brīdī varot izraudzīties palātas priekšsēdētājs vai advokātu kolēģijas priekšsēdētājs un tam esot pienākums šo aicinājumu ievērot.

26      Attiecībā uz otro nosacījumu Francijas Republika uzskata, ka advokāti, kas sniedz pakalpojumus juridiskās palīdzības ietvaros, esot iesaistīti dzīves apstākļu uzlabošanas un sociālās nodrošināšanas darbā, jo juridiskā palīdzība sekmējot to, ka trūkumcietējiem tiek nodrošināta pieeja tiesai – tiesības, kuru pamattiesību raksturs it īpaši ir atzīts ar 47. panta trešo daļu Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV C 364, 1. lpp.) un pielāgota Strasbūrā 2007. gada 12. decembrī (OV C 303, 1. lpp.).

27      Šajā sakarā Francijas Republika ierosina izmantot četru rādītāju kopumu, pēc kuriem, saskaņā ar tās viedokli, ir iespējams noteikt, vai organizācija ir iesaistīta dzīves apstākļu uzlabošanas un sociālās nodrošināšanas darbā, proti, izvirzīts sociāls mērķis par labu trūkumcietējiem, valsts solidaritātes īstenošana, izmantojot pārdalošu finansējuma veidu, sniegto pakalpojumu bezpeļņas raksturs un pakalpojumu sniedzējam izvirzītās pārmērīgās prasības.

28      Konkrēti, attiecībā uz pēdējiem diviem rādītājiem Francijas Republika uzsver, ka minētajai palīdzībai ir bezpeļņas raksturs, jo standarta maksājums neļaujot advokātiem segt pakalpojumu izmaksas. Turklāt juridiskās palīdzības ietvaros advokātam esot izvirzītas īpašas prasības, ņemot vērā, ka tam ir pienākums uzņemties uzdevumus, kas tam šajā sakarā uzticēti, un tādējādi piekrist par labu trūcīgām personām sniegt pakalpojumus, kurus valsts atlīdzina apmērā, kas ir mazāks par pašizmaksu.

29      Francijas Republika piebilst, ka, lai pakalpojumu kvalificētu kā “dzīves apstākļu uzlabošanas un sociālās nodrošināšanas darbu”, tas, ka tiek ņemts vērā tā mērķis un saņēmēji, neliedz ņemt vērā tā raksturu un saturu. Gluži pretēji, bieži vien pakalpojuma kvalifikācija izriet no šo atšķirīgo elementu kopuma. Tādējādi darbības, kuru saturs un raksturs ir vienāds, atkarībā no pakalpojumu saņēmēju līdzekļu apmēra vajadzētu vai nevajadzētu uztvert kā dzīves apstākļu uzlabošanas darbu.

30      Tādējādi vajadzētu nošķirt advokāta tradicionālos pienākumus, strādājot brīvajā tirgū, un advokāta darbību, sniedzot palīdzību [valsts] juridiskās palīdzības saņēmējam. Ja pakalpojumi, kas tiek sniegti abos gadījumos, ir vienādi, tad sociālais mērķis un saņēmēju zemie ienākumi sekmējot to, ka advokāta juridiskās palīdzības pakalpojumi iegūst dzīves apstākļu uzlabošanas darba raksturu.

 Tiesas vērtējums

31      Vispirms jāatgādina, ka Komisija ir tiesīga prasīt, lai tiktu atzīta to valsts pienākumu neizpilde, kuri tika noteikti Kopienu tiesību akta sākotnējā redakcijā, kas vēlāk tika grozīta vai atcelta, un kuri ir saglabāti jaunajos noteikumos (2006. gada 5. oktobra spriedums lietā C-275/04 Komisija/Beļģija, Krājums, I-9883. lpp., 35. punkts, un 2008. gada 11. decembra spriedums lietā C-174/07 Komisija/Itālija, 31. punkts).

32      Šajā lietā ir zināms, ka pienākumi, kas izriet no Direktīvas 2006/112 96. panta un 98. panta 2. punkta, atbilst pienākumiem, kas jau pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās bija piemērojami saskaņā ar Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Tādējādi saistībā ar šo tiesvedību Komisija var atsaukties uz varbūtējo pienākumu neizpildi, kaut arī brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā tā ir pamatojusies uz atbilstošajām normām Sestajā direktīvā, kura tobrīd bija piemērojama.

33      Attiecībā uz šīs prasības būtību lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai advokātu, advokātu Conseil d’État un Cour de cassation un avoués sniegtie pakalpojumi juridiskās palīdzības ietvaros, kuri minēti CGI 279. panta f) punktā, ir pakalpojumu sniegšana, ko veic dalībvalstu par labdarības organizācijām atzītas organizācijas, kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā Direktīvas 2006/112 III pielikuma 15. punkta nozīmē; tādējādi Francijas Republikai atbilstoši šīs direktīvas 98. panta 2. punktam esot atļauts piemērot minētajiem pakalpojumiem samazinātu PVN likmi.

34      Tā kā Direktīvā 2006/112 nav definīcijas jēdzienam “pakalpojumu [sniegšana], ko veic dalībvalstu par labdarības organizācijām atzītas organizācijas, kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā”, kas minēts norādītajā III pielikuma 15. punktā, tad šis jēdziens ir interpretējams, ievērojot kontekstu, kādā tas ietverts Direktīvā 2006/112 (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, 17. punkts, un 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C-3/09 Erotic Center, Krājums, I-0000. lpp., 14. punkts).

35      Šajā ziņā no Direktīvas 2006/112 98. panta izriet, ka vienas vai divu samazināto likmju piemērošana ir iespēja, ko dalībvalstis var izmantot, atkāpjoties no principa, saskaņā ar kuru ir piemērojama standartlikme. Turklāt saskaņā ar šo normu samazinātas PVN likmes var piemērot tikai šīs direktīvas III pielikumā norādītajām preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanai. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka normas, kurām ir atkāpes no kāda principa raksturs, ir interpretējamas šauri (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Spānija, 18. un 19. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un lietā Erotic Center, 15. punkts).

36      Ņemot vērā likumdevēja izvirzītos mērķus, Tiesa attiecībā uz jēdzienu “struktūras [organizācijas], kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūrām [labdarības organizācijām]” saistībā ar Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktu, kas atbilst Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta g) apakšpunktam, jau ir konstatējusi, ka minētais jēdziens principā ir pietiekami plašs, lai iekļautu arī fiziskās personas un privātas apvienības, kuru mērķis ir peļņas gūšana (skat. 1999. gada 7. septembra spriedumu lietā C-216/97 Gregg, Recueil, I-4947. lpp., 17. punkts; 2003. gada 3. aprīļa spriedumu lietā C-144/00 Hoffmann, Recueil, I-2921. lpp., 24. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Kingscrest Associates un Montecello, 35. un 47. punkts).

37      Ja termins “organizācija” norāda uz individuāli noteiktas apvienības esamību, kas veic īpašu uzdevumu, nekas netraucē šos nosacījumus izpildīt fiziskām personām (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Gregg, 18. punkts, un lietā Hoffmann, 24. punkts). Tāpat, lai gan peļņas gūšanas mērķis ir nozīmīgs kritērijs, kas jāņem vērā, nosakot, vai attiecīgā organizācija ir labdarības organizācija, minētais mērķis nekādā gadījumā neizslēdz to, ka tai ir labdarības organizācijas raksturs (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kingscrest Associates un Montecello, 46. punkts).

38      Nav iemesla, kas pamatotu novirzīšanos no šīs analīzes attiecībā uz Direktīvas 2006/112 III pielikuma 15. punktā minēto kategoriju. Gluži pretēji, kā ģenerāladvokāts ir konkrēti uzsvēris secinājumu 84. punktā, minētā analīze, kas veikta saistībā ar atbrīvojumiem no PVN, vēl jo vairāk attiecas uz III pielikumu par PVN likmes samazinājumiem.

39      No tā izriet, ka juridiskās palīdzības ietvaros advokāti, advokāti Conseil d’État un Cour de cassation un avoués nav a priori izslēgti no Direktīvas 2006/112 III pielikuma 15. punktā minētās kategorijas tāpēc vien, ka jautājums ir par privātām apvienībām, kuru mērķis ir peļņas gūšana.

40      Tomēr, lai varētu ietilpt šajā kategorijā, ir nepieciešams, lai dalībvalstis būtu faktiski atzinušas šos advokātus un avoués par labdarības organizācijām, kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas un sociālās nodrošināšanas darbā.

41      No judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, lai atsevišķām organizācijām atzītu labdarības organizāciju raksturu. Tomēr šī rīcības brīvība ir jāīsteno atbilstoši Kopienu tiesībām un it īpaši ievērojot Direktīvā 2006/112 noteiktās robežas (šajā ziņā skat. 2002. gada 10. septembra spriedumu lietā C-141/00 Kügler, Recueil, I-6833. lpp., 54.−57. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Kingscrest Associates un Montecello, 51. un 52. punkts, kā arī 2006. gada 9. februāra spriedumu lietā C-415/04 Stichting Kinderopvang Enschede, Krājums, I-1385. lpp., 23. punkts).

42      Šīs robežas it īpaši ir pārsniegtas, ja dalībvalsts atzīst organizācijas par labdarības organizācijām, lai piemērotu atsevišķiem to sniegtajiem pakalpojumiem samazinātu PVN likmi, neievērojot pašu Direktīvas 2006/112 III pielikuma 15. punkta formulējumu.

43      Šajā ziņā jākonstatē, ka no minētā 15. punkta formulējuma skaidri izriet, ka ar to dalībvalstīm ir atļauts piemērot samazinātu PVN likmi nevis visiem sociālajiem pakalpojumiem, bet gan tikai tiem sociālajiem pakalpojumiem, ko sniedz organizācijas, kuras atbilst abām prasībām – kurām pašām ir labdarības organizācijas raksturs un kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas un sociālās nodrošināšanas darbā.

44      Savienības likumdevēja griba – attiecināt iespējamību piemērot samazinātu likmi vienīgi uz tiem pakalpojumiem, ko sniedz organizācijas, kuras atbilst abām prasībām, nebūtu ievērota, ja dalībvalsts varētu brīvi kvalificēt privātas apvienības, kuru mērķis ir peļņas gūšana, kā organizācijas minētā 15. punkta nozīmē tikai tāpēc vien, ka šīs apvienības sniedz arī sociālus pakalpojumus.

45      No tā izriet, ka, lai ievērotu Direktīvas 2006/112 III pielikuma 15. punkta formulējumu, dalībvalsts nevar piemērot samazinātu PVN likmi pakalpojumu sniegšanai, ko veic privātas apvienības, kuru mērķis ir peļņas gūšana, pamatodamās vienīgi uz šo pakalpojumu rakstura vērtējumu, konkrēti, neņemot vērā šo apvienību izvirzītos mērķus, aplūkojot tos kopumā, un šo apvienību sociālās līdzdalības stabilitāti.

46      Šajā lietā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā to vispārējos mērķus un to, ka nav stabilas iespējamās sociālās līdzdalības, advokātu un avoués profesionālo kategoriju, kas minēta CGI 279. panta f) punktā, kopumā nevar uzskatīt par tādu, kam būtu sociāls raksturs.

47      Tādējādi, pat pieņemot, ka šo advokātu un avoués sniegtajiem pakalpojumiem juridiskās palīdzības ietvaros ir sociāls raksturs un tos var kvalificēt kā “iesaistī[tību] dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā”, šis apstāklis nav pietiekams, lai šajā gadījumā secinātu, ka minētos advokātus un avoués var kvalificēt kā “labdarības organizācijas, kuras ir iesaistītas dzīves apstākļu uzlabošanas vai sociālās nodrošināšanas darbā” Direktīvas 2006/112 III pielikuma 15. punkta nozīmē.

48      Šādos apstākļos Komisijas celtā prasība ir uzskatāma par pamatotu.

49      Tādējādi ir jākonstatē, ka, piemērojot samazinātu PVN likmi advokātu, advokātu Conseil d’État un Cour de cassation un avoués sniegtajiem pakalpojumiem, par kuriem tie saņem pilnīgu vai daļēju atlīdzību no valsts juridiskās palīdzības ietvaros, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvas 2006/112 96. pantu un 98. panta 2. punktu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

50      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      piemērojot samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi advokātu, advokātu Conseil d’État un Cour de cassation un avoués sniegtajiem pakalpojumiem, par kuriem tie saņem pilnīgu vai daļēju atlīdzību no valsts juridiskās palīdzības ietvaros, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar 96. pantu un 98. panta 2. punktu Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu;

2)      Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – franču.