Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-350/10

Nordea Pankki Suomi Oyj

(Korkein hallinto-oikeus lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sestā PVN direktīva – 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkts – Atbrīvojumi no nodokļa – Pārskaitījumi un maksājumi – Darījumi ar vērtspapīriem – Elektronisko paziņojumu pakalpojumi finanšu iestādēm

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Sestajā direktīvā paredzētie atbrīvojumi no nodokļa – 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunktā paredzētie banku darījumi

(Padomes Direktīvas 77/388 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkts)

Sestās direktīvas 77/388 par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētajā atbrīvojumā no pievienotās vērtības nodokļa neietilpst tādi elektronisko paziņojumu pakalpojumi finanšu iestādēm kā swift pakalpojumi.

Tā kā swift pakalpojumi ir elektronisko paziņojumu pakalpojumi, kuru vienīgais mērķis ir tikai pārraidīt datus, ar tiem netiek nodrošināta neviena no Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunktā paredzēto finanšu darījumu funkcijām, proti, nodot līdzekļus vai vērtspapīrus, un tādēļ tie nav raksturojami kā tādi.

(sal. ar 34. un 40. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2011. gada 28. jūlijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sestā PVN direktīva – 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkts – Atbrīvojumi no nodokļa – Pārskaitījumi un maksājumi – Darījumi ar vērtspapīriem – Elektronisko paziņojumu pakalpojumi finanšu iestādēm

Lieta C-350/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Korkein hallinto-oikeus (Somija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 8. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 12. jūlijā, tiesvedībā

Nordea Pankki Suomi Oyj.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Toadere [C. Toader] (referente) un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 10. maija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Nordea Pankki Suomi Oyj vārdā – L. Ērile [L. Äärilä], oikeustieteen kandidaatti,

–        Somijas valdības vārdā – H. Lepo [H. Leppo], pārstāve,

–        Beļģijas valdības vārdā – Ž. K. Allē [J.-C. Halleux], kā arī M. Jakobsa [M. Jacobs] un K. Pošeta [C. Pochet], pārstāves,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Hence [T. Henze], pārstāvis,

–        Grieķijas valdības vārdā – F. Dedusi [F. Dedousi], M. Germani [M. Germani] un M. Tasopulu [M. Tassopoulou], pārstāvji,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – H. Volkere [H. Walker], pārstāve,

–        Eiropas Komisijas vārdā – I. Koskinens [I. Koskinen] un L. Losano Palasiosa [L. Lozano Palacios], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Nordea Pankki Suomi Oyj (turpmāk tekstā – “Nordea”) un Somijas nodokļu administrāciju par pieteikuma atmaksāt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”) noraidīšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Sestās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“[PVN] jāmaksā:

1.     Par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.

[..]”

4        Sestās direktīvas 13. panta B daļā ir noteikts:

“Ciktāl tas nav pretrunā [..] citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

d)     šādus darījumus:

[..]

3.     Darījumus, ieskaitot starpniecību, kas skar noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, bet izņemot parādu piedziņu un faktoringu;

[..]

5.     Darījumus, ieskaitot starpniecību, izņemot pārvaldi un uzraudzību, ar akcijām un daļām sabiedrībās vai apvienībās, bezseguma parādzīmēm un citiem vērtspapīriem, izņemot:

–        dokumentus, kas rada īpašumtiesības uz precēm,

–        5. panta 3. punktā minētās tiesības vai vērtspapīrus.

[..]”

 Valsts tiesības

5        Saskaņā ar 1993. gada 30. decembra Likuma par pievienotās vērtības nodokli (Arvonlisäverolaki, 1501/1993) redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar 1994. gada 29. decembra likumu (1486/1994, turpmāk tekstā – “AVL”), 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktu par Somijā saimnieciskās darbības ietvaros veiktu preču vai pakalpojumu pārdošanu valstij maksā PVN.

6        No AVL 9. panta pirmās daļas izriet, ka nodokli par precēm un pakalpojumiem, ko Somijā pārdevis ārvalstnieks, kuram tur nav pastāvīgas darbības un kurš atbilstoši AVL 12. panta otrajai daļai nav lūdzis sevi reģistrēt par nodokļa maksātāju, maksā pircējs.

7        Atbilstoši AVL 41. pantam finanšu pakalpojumu pārdošana netiek aplikta ar PVN. Saskaņā ar šā likuma 42. panta 1. punkta 4. un 6. apakšpunktu par finanšu pakalpojumiem tiek uzskatīti arī maksājumu darījumi un darījumi ar vērtspapīriem.

8        AVL 42. panta trešajā daļā ir paredzēts, ka darījumos ar vērtspapīriem ietilpst arī akciju un citu tamlīdzīgu īpašumtiesību dokumentu, kā arī prasījumu un atvasinātu vērtspapīru, tostarp, ja tie ir dematerializēti, pārdošana un starpniecība.

 Pamata lieta un prejudiciālais jautājums

9        Nordea ir ar juridisko adresi Zviedrijā esošās Nordea Bank AB meitas sabiedrība Somijā. Tā ir komercbanka, kura darbojas kā privāto, tā arī korporatīvo klientu apkalpošanas jomā. Bez citām bankas darbībām tā nodarbojas ar vērtspapīru un valūtas tirdzniecību un starpniecību, tāpat tā piedāvā ieguldījumu un fiduciāros pakalpojumus. Nordea ir Nordea grupas izveidotā PVN [maksātāju] kopuma pārstāve.

10      Nordea ir iegādājusies pakalpojumus no vairāk nekā divtūkstoš vairāk nekā divsimt valstīs esošām finanšu iestādēm kopīgi piederošas kooperatīvas biedrības Society for Worldwide Interbank Financial Telecommunication – SWIFT SC (turpmāk tekstā – “SWIFT”).

11      SWIFT nodrošina pasaules mēroga elektronisko paziņojumu pārraides pakalpojumus finanšu iestādēm (turpmāk tekstā – “swift pakalpojumi”), ar kuriem vairāk nekā deviņiem tūkstošiem banku, finanšu un vērtspapīru pārvaldības iestāžu, kā arī citu sabiedrību, kas ir tās klienti, ir dota iespēja ar paša uzņēmuma izstrādātas programmatūras un tā starptautiskā kodētā datu pārraides tīkla palīdzību savā starpā veikt standartizētu finanšu paziņojumu apmaiņu. Ar paša izveidotā un uzturētā datu pārraides tīkla palīdzību SWIFT nodrošina tostarp paziņojumu par starpbanku maksājumiem un darījumiem ar vērtspapīriem apstrādi. SWIFT ietilpstošās finanšu iestādes ar tām piederošās datortehnikas palīdzību ir pieslēgtas tīklam ar īpašu pieslēgumu (“gateway”). Lai varētu izmantot šos pakalpojumus, šis uzņēmums saviem klientiem prasa izmantot tā iepriekš apstiprinātu datortehniku.

12      Starpbanku maksājumus var iedalīt iekšzemes un starptautiskos maksājumos. Swift pakalpojumus izmanto galvenokārt starptautiskiem maksājumiem, tomēr iekšzemes maksājumu proporcionālajai daļai esot tieksme pieaugt.

13      Iesniedzējtiesa norāda, ka paziņojumu par starpbanku maksājumiem pārraides procedūrā ir paredzēts, ka, SWIFT tīklā nosūtot paziņojumu, izdevējbanka saņem pirmo saņemšanas apstiprinājumu (“acknowledgment”) par to, ka SWIFT ir saņēmusi paziņojumu apstrādei. Ar šo formalitāti tiek noteikts brīdis, kad SWIFT uzņemas finansiālo atbildību par attiecīgā paziņojuma nosūtīšanu un darījuma veikšanu atbilstoši šim paziņojumam. Līdz ar pirmā saņemšanas apstiprinājuma saņemšanu paziņojumā norādītais darījums kļūst neatsaucams. Brīdī, kad saņēmējbanka paziņo sistēmai par šī paziņojuma saņemšanu, SWIFT atbildība par darījuma izpildi izbeidzas. Vienlaikus SWIFT nosūta rīkojumu devušajai bankai apstiprinājumu par paziņojuma saņemšanu.

14      Papildus šiem maksājumu darījumiem swift pakalpojumus izmanto arī pārrobežu darījumu ar vērtspapīriem veikšanai. Iesniedzējtiesa norāda, ka aizsardzība pret trešajām personām tiek nodrošināta tikai līdz ar akciju iegrāmatošanu klienta vērtspapīru kontā, kas tiek veikta ar swift pakalpojumu palīdzību, pat ja īpašumtiesību uz vērtspapīriem pāreja jau ir notikusi brīdī, kad biržā tiek veikts darījums. SWIFT atbildība par paziņojumiem saistībā ar darījumiem ar vērtspapīriem ir līdzīga saistībā ar starpbanku maksājumiem aprakstītajai.

15      Lai saglabātu banku noslēpumu, SWIFT var un drīkst atvērt tikai tās paziņojumu ailes, kas ir vajadzīgas, lai pārbaudītu, vai ir ievēroti paziņojumu pārraides standarti.

16      2001. saimnieciskajā gadā Nordea saistībā ar swift pakalpojumiem, pieslēgumu šiem pakalpojumiem un šā pieslēguma uzturēšanu veiktās izmaksas kopumā bija EUR 1 999 559,96. Par šo summu apgrieztās nodokļa iekasēšanas kārtībā tika samaksāts PVN EUR 439 903,19 apmērā.

17      Ar 2006. gada 22. februāra lēmumu Konserniverokeskus (koncernu aplikšanas ar nodokli iestāde) noraidīja Nordea pieteikumu atmaksāt PVN par 2001. saimniecisko gadu. Pieteikums attiecās uz 2001. gada PVN, kas par swift pakalpojumiem samaksāts decembrī.

18      Nordea cēla prasību Helsingin hallinto-oikeus (Helsinku Administratīvajā tiesā), lūdzot atcelt Konserniverokeskus lēmumu un atmaksāt par swift pakalpojumiem apgrieztās nodokļa iekasēšanas kārtībā samaksāto PVN.

19      Ar 2008. gada 29. februāra nolēmumu Helsingin hallinto-oikeus, pamatojoties uz piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, uz Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunktu, kā arī 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C-2/95 SDC (Recueil, I-3017. lpp.), noraidīja Nordea prasību.

20      Šo pēdējo nolēmumu Nordea pārsūdzēja Korkein hallinto-oikeus [Somijas Augstākā administratīvā tiesa], kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Sestās direktīvas [..] 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka maksājumu procesā un vērtspapīru darījumos starp kredītiestādēm izmantotie swift pakalpojumi, kas ir aprakstīti šī lēmuma 1. punktā, ir atbrīvojami no PVN?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Ievada apsvērumi

21      Pirms tiek iztirzāts juridiskais pamatojums tādu swift pakalpojumu kā pamata lietā esošie iespējamajam atbrīvojumam no nodokļa, ir jāpaskaidro, ka nav strīda par to, ka šie pakalpojumi ietilpst Sestās direktīvas piemērošanas jomā, jo tā, ņemot vērā, ka klientu finanšu iestāžu un SWIFT starpā ir tiesiskas attiecības un ka komisijas maksa, ko šī pēdējā saņem no saviem klientiem, ir patiesa atlīdzība par pakalpojumiem, ko tiem sniedzis šis uzņēmums, ir pakalpojumu sniegšana par atlīdzību šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. 2011. gada 10. marta spriedumu lietā C-540/09 Skandinaviska Enskilda Banken, Krājums, I-0000. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Ir svarīgi atgādināt, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka Sestās direktīvas 13. pantā minētie atbrīvojumi ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN regulējuma piemērošanā dažādās dalībvalstīs (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Skandinaviska Enskilda Banken, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Turklāt jāatgādina, ka Sestās direktīvas 13. pantā paredzēto atbrīvojumu formulējums, ievērojot, ka šie atbrīvojumi ir atkāpe no vispārējā principa, saskaņā ar kuru PVN tiek piemērots katram pakalpojumam, ko nodokļu maksātājs sniedz par atlīdzību, ir interpretējams šauri (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Skandinaviska Enskilda Banken, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par swift pakalpojumu atbrīvojumu no PVN

24      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai sniegtos pakalpojumus uzskatītu par no nodokļiem atbrīvotiem darījumiem Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkta izpratnē, tiem, vispārīgi vērtējot, jāveido atsevišķs kopums, ar kuru tiek pildītas šajos apakšpunktos paredzēto pakalpojumu sniegšanai raksturīgas un būtiskas funkcijas. Darījumos saistībā ar pārskaitījumiem šīs direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunkta izpratnē ar sniegtajiem pakalpojumiem ir jāpārskaita naudas līdzekļi un jārada tiesiskas un finansiālas izmaiņas. No nodokļa atbrīvotie pakalpojumi minētās direktīvas izpratnē ir jānošķir no parastās materiālo vai tehnisko pakalpojumu sniegšanas, kāda ir datorsistēmas nodošana bankas rīcībā. Tālab valsts tiesai ir īpaši jāizvērtē pakalpojuma sniedzēja atbildības apmērs attiecībā pret bankām, tostarp, vai šī atbildība attiecas tikai uz tehniskiem aspektiem, vai arī tā aptver darījumu īpašos un būtiskos elementus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SDC, 66. punkts, kā arī 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-235/00 CSC Financial Services, Recueil, I-10237. lpp., 25. un 26. punkts).

25      Tiesa arī ir nospriedusi, ka pārskaitījums ir darījums, kurā tiek izpildīts rīkojums pārskaitīt naudas summu no viena bankas konta uz kādu citu. Tam tostarp ir raksturīgi, ka tā rezultātā mainās gan rīkojuma devēja un saņēmēja starpā, gan viņu attiecībās ar to bankām, kā arī attiecīgā gadījumā banku starpā esošais tiesiskais vai finansiālais stāvoklis. Turklāt darījums, ar kuru tiek veiktas šīs izmaiņas, ir tikai līdzekļu pārskaitīšana starp kontiem neatkarīgi no tās pamata (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SDC, 53. punkts).

26      Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru ar pārskaitījumiem vai maksājumiem saistīto darījumu Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunkta izpratnē vērtējums principā ir mutatis mutandis attiecināms uz darījumiem ar vērtspapīriem šīs direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 5. apakšpunkta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā CSC Financial Services, 27. punkts, un lietā Skandinaviska Enskilda Banken, 33. punkts).

27      Tādējādi nekas neliedz no PVN atbrīvot pakalpojumus, kas uzticēti no finanšu iestādēm neatkarīgiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem tātad nav tiešas saiknes ar šo iestāžu klientiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SDC, 59. punkts), ja vien šie pakalpojumi, vispārīgi vērtējot, veido atsevišķu kopumu, ar kuriem tiek pildītas Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunktā paredzēto finanšu darījumu pakalpojumu sniegšanai raksturīgās un būtiskās funkcijas.

28      Lai varētu izvērtēt, vai swift pakalpojumi atbilst šim kritērijam, jāpārbauda, pirmkārt, vai ar šo pakalpojumu sniegšanu ir iespējams radīt ar starpbanku maksājumiem vai darījumiem ar pašiem vērtspapīriem izraisītajām līdzīgas tiesiskas un finansiālas izmaiņas un, otrkārt, vai SWIFT atbildība pret tās klientiem attiecas tikai uz tehniskiem aspektiem, vai tā aptver arī īpašus un būtiskus minēto finanšu darījumu elementus.

29      Attiecībā uz pirmo aspektu Nordea apgalvo, pirmkārt, ka bez swift pakalpojumiem starptautiskie maksājumi vai pārrobežu vērtspapīru darījumi būtu praktiski neiespējami un, otrkārt, ka tikai vērtspapīru iegrāmatošana klienta vērtspapīru kontā nodrošina aizsardzību pret trešajām personām, pat ja īpašumtiesību uz vērtspapīriem pāreja ir jau notikusi brīdī, kad darījums tiek veikts biržā, proti, pirms SWIFT tīklā nosūtīto paziņojumu pārraidīšanas, un tādēļ ar šiem pakalpojumiem tiek netieši ietekmēts finanšu iestāžu, kā arī to klientu tiesiskais un finansiālais stāvoklis.

30      Tomēr, kā bez Nordea atspēkojuma norāda iesniedzējtiesa, visas apsvērumus iesniegušās dalībvalstis un Eiropas Komisija, swift pakalpojumi ir elektronisko paziņojumu pakalpojumi, ar kuru palīdzību maksājuma rīkojumi un rīkojumi par darījumiem ar vērtspapīriem tiek droši un uzticami nodoti no vienas finanšu iestādes kādai citai, un SWIFT nav pieejas pašai šādi nosūtīto paziņojumu saturam.

31      Pat ja tiktu pieņemts, ka vairākos tirgos, kā apgalvo Nordea, swift pakalpojumi ir nepieciešami un vienīgie, kas ir pieejami, tas vien, ka kāda sastāvdaļa ir nepieciešama, lai veiktu no nodokļa atbrīvojamu darījumu, nenozīmē, ka no nodokļa būtu atbrīvojams šai sastāvdaļai atbilstošais pakalpojums (iepriekš minētais spriedums lietā SDC, 65. punkts).

32      Netiek apstrīdēts arī, ka, lai arī rīkojumi līdzekļu pārskaitīšanai vai noteiktu darījumu veikšanai ar vērtspapīriem ir jānosūta, izmantojot SWIFT apstiprinātas datorsistēmas, lai garantētu to drošību, īpašumtiesību pāreju attiecībā uz šiem līdzekļiem vai attiecīgajā gadījumā – šiem vērtspapīriem veic tikai pašas finanšu iestādes tiesiskajās attiecībās ar saviem klientiem.

33      Turklāt no šā sprieduma 24.–26. punktā minētās judikatūras izriet, ka tiesiskās un finansiālās izmaiņas, kuru dēļ darījumu var uzskatīt par atbrīvotu no PVN, izriet no īpašumtiesību uz līdzekļiem vai vērtspapīriem faktiskas vai iespējamas nodošanas vien un nav nepieciešams, lai šis darījums būtu spēkā attiecībā uz trešajām personām.

34      Tādējādi, tā kā swift pakalpojumi ir elektronisko paziņojumu pakalpojumi, kuru vienīgais mērķis ir tikai pārraidīt datus, ar tiem netiek nodrošināta neviena no Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunktā paredzēto finanšu darījumu funkcijām, proti, nodot līdzekļus vai vērtspapīrus, un tādēļ tie nav raksturojami kā tādi.

35      Attiecībā uz otro aspektu Nordea norāda, ka no SWIFT ļoti plašās finansiālās atbildības par pareizu un drošu finanšu paziņojumu nosūtīšanu, kuras gada apmērs sniedzas līdz EUR 75 miljoniem par katru gadījumu un EUR 150 miljoniem gadā, kā arī no SWIFT kā finanšu pārskaitījumu pareizības garanta lomas izriet, ka swift pakalpojumi nav tikai un vienīgi tehniski pakalpojumi.

36      Tomēr SWIFT atbildības finansiālo seku apmēram nav nozīmes, lai varētu novērtēt, vai šī atbildība attiecas uz īpašiem un būtiskiem pamata lietā aplūkoto finanšu darījumu elementiem.

37      Turklāt, kā norāda Beļģijas valdība, saskaņā ar 2010. gada 1. janvāra SWIFT vispārīgo līguma noteikumu (“Swift General Terms and Conditions”), ar kuriem iespējams iepazīties SWIFT interneta vietnē, 4. punktu šā uzņēmuma līgumsaistības attiecas tikai uz tehniskajiem paziņojumu pakalpojumu aspektiem, it īpaši to īstenošanu, aktivēšanu, pieslēgšanu, uzturēšanu un datorprogrammu licencēšanu, un tādējādi SWIFT ir atbildīga tikai par pienācīgu finanšu paziņojumu nosūtīšanu, izmantojot apstiprinātu datorsistēmu.

38      Tādējādi, kā izriet no šā sprieduma 34. punktā secinātā un uzskata visas apsvērumus iesniegušās dalībvalstis, kā arī Komisija, SWIFT līgumiskā atbildība pret Nordea attiecas tikai uz pienākumu nodrošināt pārraidīto datu drošību un lasāmību, kā arī pienākumu atlīdzināt nepareizas vai novēlotas datu pārraides dēļ iespējami nodarītu kaitējumu.

39      Tādēļ jākonstatē, ka pamata lietā SWIFT atbildība attiecas tikai uz tehniskiem aspektiem un neattiecas uz īpašiem un būtiskiem pamata lietā aplūkoto finanšu darījumu elementiem.

40      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētajā atbrīvojumā no PVN neietilpst tādi swift pakalpojumi kā pamata lietā aplūkotie.

 Par tiesāšanās izdevumiem

41      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 13. panta B daļas d) punkta 3. un 5. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētajā atbrīvojumā no pievienotās vērtības nodokļa neietilpst tādi elektronisko paziņojumu pakalpojumi finanšu iestādēm kā pamata lietā aplūkotie.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – somu.