EU tax law WEB 3M Italia - C-417/10

—

3M Italia SpA vārdā – G. Iannotta, avvocato,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

—

Īrijas vārdā – D. O’Hagan, pārstāvis,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – H. Walker, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. Traversa un R. Lyal, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par tiešo nodokļu jomā pastāvošo Savienības tiesību interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija) un Agenzia delle Entrate (Ieņēmumu dienests), no vienas puses, un 3M Italia SpA (turpmāk tekstā – “3M Italia”), no otras puses, par šīs sabiedrības laikā no 1989. līdz 1991. gadam izmaksāto dividenžu aplikšanu ar nodokli.

3

Dekrētlikuma Nr. 40/2010 (2010. gada 26. martaGURI Nr. 71), kurš ar izdarītajiem grozījumiem ticis pārveidots par Likumu Nr. 73/2010 (2010. gada 25. maijaGURI Nr. 120; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 40/2010”), 3. panta 2.a punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Lai nodrošinātu, ka tiesvedība nodokļu jomā tiek īstenota saprātīgā termiņā, kā tas paredzēts [1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā [(turpmāk tekstā – “ECPAK”)], kas ratificēta ar 1955. gada 4. augusta Likumu Nr. 848, un, it īpaši ņemot vērā, ka netiek izpildīts šīs konvencijas 6. panta 1. punktā paredzētais nosacījums par izskatīšanu saprātīgā termiņā, izskatīšanas stadijā esošie strīdi nodokļu jomā, kuru pamatā ir prasības, kas pirmās instances tiesā ir celtas vairāk nekā 10 gadus pirms likuma, ar kuru šis dekrēts tika pārveidots par likumu, stāšanās spēkā, un kuros nolēmums Valsts ieņēmumu dienestam ir bijis nelabvēlīgs gan pirmajā, gan otrajā instancē, ir jāizbeidz saskaņā ar šādiem noteikumiem:

[..]

4

Sabiedrība 3M Company, kura ir reģistrēta ASV, savas kontrolētās sabiedrības 3M Italia kapitāldaļu lietojuma tiesības nodeva sabiedrībai Shearson Lehman Hutton Special Financing, kura tāpat ir reģistrēta ASV. Savukārt Shearson Lehman Hutton Special Financing šīs kapitāldaļu lietojuma tiesības nodeva sabiedrībai Olivetti & C., kuras galvenā vadības vieta ir Itālijā, ar nosacījumu, ka balsstiesības patur juridiskā īpašniece, proti, 3M Company.

5

Pēc kontroles veikšanas Itālijas nodokļu administrācija secināja, ka lietojuma tiesību nodošana Olivetti & C. ir bijusi fiktīva un ka dividendes, kuras 3M Italia izmaksāja šai sabiedrībai, faktiski ir saņēmusi Shearson Lehman Hutton Special Financing, sabiedrība, kura nav reģistrēta Itālijā. Līdz ar to tā nolēma, ka šīm dividendēm ir piemērojams nevis nodokļa ieturējums 10 % apmērā un attiecīgais Itālijas nodokļu rezidentiem piemērojamais nodokļu kredīts, bet gan nodokļa ieturējums 32,4 % apmērā, kas Itālijas tiesību aktos ir paredzēts attiecībā uz no īpašuma gūto ienākumu aplikšanu ar nodokli. Turklāt nodokļu administrācija secināja, ka atbildība par nodokļu ieturējumu kļūdainu piemērošanu var tikt attiecināta uz 3M Italia. Līdz ar to tā noteica šai sabiedrībai pienākumu samaksāt ITL 20089887000 par 1989. gadu, ITL 12960747000 par 1990. gadu un ITL 9806820000 par 1991. gadu, pieskaitot soda naudu un procentu maksājumus.

6

3M Italia attiecīgos paziņojumus par nodokļu parādu pārsūdzēja Commissione tributaria provinciale di Caserta (Kasertas provinces Nodokļu tiesa), kura šos paziņojumus atcēla. Šis nolēmums tika apstiprināts ar Commissione tributaria regionale Campania (Kampānijas reģiona Nodokļu tiesa) 2000. gada 14. jūlija spriedumu.

7

Ministero dell’Economia e delle Finanze un Agenzia delle Entrate kasācijas kārtībā pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā, tostarp norādot, ka attiecīgais darījums, proti, lietojuma tiesību nodošana, patiesībā ir bijusi vienīgi simulatīva darbība ar mērķi izvairīties no nodokļa samaksas. Šajā tiesvedības stadijā 3M Italia lūdza piemērot Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktu, tādējādi vēloties panākt Corte suprema di cassazione [Augstākajā Kasācijas tiesā] ierosinātās tiesvedības izbeigšanu.

8

Corte suprema di cassazione tomēr ir šaubas par šīs tiesību normas saderīgumu ar Savienības tiesībām.

9

Tāsprāt, rodas jautājums, vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, kas saskaņoto nodokļu jomā ir noteikts 2006. gada 21. februāra spriedumā lietā C-255/02 Halifax u.c. (Krājums, I-1609. lpp.), kā arī 2008. gada 21. februāra spriedumā lietā C-425/06 Part Service (Krājums, I-897. lpp.), var būt attiecināms arī uz nesaskaņotajiem nodokļiem, kā, piemēram, tiešajiem nodokļiem. Šajā ziņā tā it īpaši jautā, “vai Kopienu interese var pastāvēt tādā lietā kā šī lieta, kurai ir starpvalstisks ekonomisks raksturs un kurā tādu juridisko formu, kuras ierasti nepiemēro patiesam finanšu darījumam, izmantošanu var uzskatīt par EK līgumā paredzēto pamatbrīvību, galvenokārt kapitāla brīvas aprites, ļaunprātīgu izmantošanu”.

10

Ja tas tā ir, tad, tāsprāt, būtu jāizvērtē, vai šajā lietā izskatāmais valsts tiesību noteikums, atbilstoši kuram nodokļa maksātājam tiek noteikts “gandrīz simbolisks” pienākums, nav pretrunā pienākumam sodīt par ļaunprātīgu rīcību, kā arī LES 4. panta 3. punktam, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līguma, un atturēties no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt Savienības mērķu sasniegšanu.

11

Iesniedzējtiesa turklāt pauž šaubas par attiecīgā tiesību noteikuma, kas, tāsprāt, ietver praktiski pilnīgu atteikšanos no nodokļa parāda piedziņas, saderīgumu ar vienoto tirgu reglamentējošajiem principiem. Atsaucoties uz “Līgumā garantētajām pamatbrīvībām un principiem”, tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai šādu noteikumu var uzskatīt par “nodokļu konkurences atbilstošu īstenošanu”, ja, kā tas ir šajā gadījumā, nodokļa samaksas neveikšanas pamatā ir ļaunprātīga rīcība. Tāpat tā norāda, ka šī atteikšanās no nodokļa piedziņas rada “diskrimināciju par labu Itālijā reģistrētajiem uzņēmumiem”.

12

Iesniedzējtiesa uzskata arī, ka, ievērojot priekšrocību, ko attiecīgais noteikums rada personai, kurai tas ir piemērojams, un tās selektīvo raksturu, ir jāņem vērā LESD noteikumi valsts atbalsta jomā. Tāsprāt, nodokļu amnestiju, ar kuru tiek īstenota vienkārša atteikšanās no nodokļa, kaut arī tā tiek veikta tikai tiesvedības stadijā, paredzot būtiski samazinātas vai pat pavisam nenopietnas summas samaksu, nav iespējams pamatot ar attiecīgās nodokļu sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi un tā līdz ar to principā būtu atzīstama par valsts atbalstu.

13

Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šāds noteikums – tiktāl, ciktāl tas liedz pēdējās instances tiesai iespēju veikt tiesiskuma pārbaudi, tai skaitā Savienības tiesību interpretācijas un piemērošanas pārbaudi, un uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, – nav pretrunā pienākumam nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu.

14

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Ar šiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības, it īpaši tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētās brīvības, nediskriminācijas princips, valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas, kā arī pienākums nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir interpretējamas tādējādi, ka tādā lietā kā pamatlieta, kura attiecas uz tiešajiem nodokļiem, nav pieļaujama tāda valsts tiesību noteikuma piemērošana, ar kuru tiesā, kura nodokļu jomā pieņem nolēmumu pēdējā instancē, paredzēts izbeigt izskatīšanas stadijā esošās tiesvedības, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas, un ja šo tiesvedību pamatā ir bijusi prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šā noteikuma spēkā stāšanās, un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.

16

3M Italia un Itālijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

17

Tā kā pamattiesvedībā nav pilnīgi un galīgi konstatēts nodoms vai neuzmanība, tā kā Savienības tiesības nav piemērojamas pamatlietā un tā kā Itālijas tiesībās pastāv konstitucionāls princips, kas aizliedz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pirmajiem diviem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, pēc 3M Italia domām, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu un tie skar hipotētiska rakstura problēmu.

18

Itālijas valdība savukārt norāda, ka lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neatbilst pienākumam norādīt visus pamatlietu raksturojošos faktiskos un tiesiskos elementus, lai ļautu Tiesai sniegt tādu interpretāciju, kas būtu noderīga pamatlietas atrisināšanai. It īpaši lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neesot ietverts itin nekāds Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta vērtējums, kas ļautu izprast iemeslu, kādēļ šajā tiesību noteikumā ir paredzēta atteikšanās no nodokļa piedziņas. Tajā neesot arī norādīts, kā izpaužas pamatlietas faktisko apstākļu starpvalstu raksturs un kādēļ tie būtu atzīstami par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Līdz ar to uzdotie jautājumi esot abstrakti un hipotētiski.

19

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var atzīt par nepieņemamu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktisko un juridisko elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (it īpaši skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C-415/93 Bosman, Recueil, I-4921. lpp., 61. punkts, kā arī 2011. gada 31. marta spriedumu lietā C-450/09 Schröder, Krājums, I-2497. lpp., 17. punkts).

20

Konkrētāk, attiecībā uz informāciju, kas ir jāiesniedz Tiesai saistībā ar prejudiciāla nolēmuma procedūru, tās mērķis ir ne tikai ļaut Tiesai sniegt iesniedzējtiesai noderīgas atbildes, bet arī sniegt iespēju dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu iesniegt savus apsvērumus. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tādēļ, pirmkārt, ir nepieciešams, lai valsts tiesa noteiktu faktisko un tiesisko situāciju, ar kādu ir saistīti tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu faktiskos pieņēmumus, ar kuriem ir pamatoti šie jautājumi. Otrkārt, lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir jānorāda, tieši kāpēc valsts tiesa šaubās par Savienības tiesību interpretāciju un uzskata, ka Tiesai ir jāuzdod prejudiciāli jautājumi (2009. gada 8. septembra spriedums lietā C-42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, Krājums, I-7633. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Šajā lietā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir ietverts pamatlietas rašanās faktu un atbilstošo valsts tiesību, proti, Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta, izklāsts. Tāpat tajā ir norādīti iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesai ir šaubas par šī tiesību noteikuma saderīgumu ar Savienības tiesībām un kuru dēļ tā ir uzskatījusi par vajadzīgu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

22

Kaut arī iesniedzējtiesa savā trešajā jautājumā, kurš vispārīgi attiecas uz “vienoto tirgu reglamentējošo principu” interpretāciju, nav konkrēti precizējusi šos principus, ar lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietverto faktisko un tiesisko apstākļu izklāstu, kā arī šaubām par Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta saderīgumu ar Savienības tiesībām kopumā tomēr ir pietiekami, lai dalībvalstis un citas ieinteresētās personas varētu iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā un efektīvi piedalīties tiesvedībā, kā par to liecina šajā tiesvedībā piedalījušos lietas dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumi, kā arī lai Tiesa varētu sniegt minētajai tiesai lietderīgu atbildi.

23

Visbeidzot, jautājums par to, vai pamatlietā ir piemērojamas Savienības tiesības, ir saistīts ar uzdoto jautājumu – atbilstoši tam, kā tie ir pārformulēti šā sprieduma 15. punktā, – pārbaudi pēc būtības. Šiem jautājumiem ir izšķiroša nozīme nolēmuma šajā lietā pieņemšanā tiktāl, ciktāl runa ir par attiecīgās lietas izbeigšanu ar iesniedzējtiesas pieņemtu lēmumu, piemērojot attiecīgo valsts tiesību noteikumu. No tā izriet, ka šiem jautājumiem ir acīmredzama saistība ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem un ka tie nav nedz abstrakti, nedz hipotētiski.

24

Ņemot vērā iepriekš minēto, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.

25

Ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai arī tiešie nodokļi, nenoliedzami, ietilpst dalībvalstu kompetencē, tām šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (it īpaši skat. 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā C-182/08 Glaxo Wellcome, Krājums, I-8591. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā lietā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka, “lai ierobežotu tiesvedību nodokļu jomā ilgumu, ievērojot tiesvedības saprātīga ilguma principu [ECPAK] izpratnē un ņemot vērā tostarp [tās] 6. panta 1. punktā paredzētā saprātīgā termiņa neievērošanu”, samaksājot summu, kas atbilst 5 % no prasības summas, un atsakoties no zaudējumu atlīdzināšanas prasības par saprātīga termiņa neievērošanu, tiek izbeigtas Corte suprema di cassazione nodokļu jomā izskatīšanas stadijā esošās lietas, kuru ilgums kopš pirmajā instancē celtās prasības brīža ir pārsniedzis desmit gadus un kurās pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.

27

Turklāt ir jāuzsver, ka Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta – kuru iesniedzējtiesa interpretē kā atteikšanos no nodokļa piedziņas – mērķis atbilstoši tā formulējumam ir samazināt nodokļu jomā ierosināto tiesvedību ilgumu, lai nodrošinātu ECPAK noteiktā saprātīgā termiņa principa ievērošanu un izbeigtu tā pārkāpumus.

28

Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā pastāvošie faktiskie apstākļi ir radušies vairāk nekā pirms 20 gadiem.

29

Tieši ņemot vērā šos apstākļus, ir jāizvērtē, vai lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu minētie Savienības tiesību noteikumi un principi tādā lietā kā pamatlieta pieļauj tāda valsts tiesību noteikuma kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts piemērošanu.

30

Pirmkārt, saistībā ar tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu un LES 4. panta 3. punktu vispirms ir jānorāda, ka pamatlietas gadījumā runa nav par tādu lietu, kurā nodokļu maksātāji būtu atsaukušies vai varētu atsaukties uz kādu Savienības tiesību normu krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā. Līdz ar to iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Halifax u.c., kā arī lietā Part Service, kuri ir pasludināti pievienotās vērtības nodokļa jomā un uz kuriem, vēloties noskaidrot, vai šajos spriedumos noteiktais tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips ir attiecināms arī uz nesaskaņoto nodokļu jomu, ir atsaukusies iesniedzējtiesa, šajā lietā nav nozīmes.

31

Turpinājumā ir jānorāda, ka no lietas materiāliem neizriet arī, ka pamatlietā būtu izskatāms jautājums par tāda valsts tiesību noteikuma piemērošanu, kas ietver kādas no LESD garantētajām brīvībām ierobežojumu, kā arī iespējamo šāda ierobežojuma pamatojamību ar nepieciešamību novērst ļaunprātīgu rīcību. Līdz ar to nav nozīmes arī Tiesas judikatūrai attiecībā uz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu tiešo nodokļu jomā, kura tostarp izriet no 2006. gada 12. septembra sprieduma lietā C-196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas (Krājums, I-7995. lpp.), 2007. gada 13. marta sprieduma lietā C-524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (Krājums, I-2107. lpp.), 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā C-330/07 Jobra (Krājums, I-9099. lpp.), kā arī no iepriekš minētā sprieduma lietā Glaxo Wellcome.

32

Visbeidzot katrā ziņā ir jākonstatē, ka Savienības tiesībās nepastāv neviens vispārējais princips, no kura izrietētu dalībvalstu pienākums apkarot ļaunprātīgu rīcību tiešo nodokļu jomā un kurš nepieļautu tāda noteikuma kā pamatlietā izvērtējamais noteikums piemērošanu gadījumā, kad ar nodokli apliekamā darījuma pamatā ir šāda rīcība un kad jautājums neskar Savienības tiesības.

33

No tā izriet, ka tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips un LES 4. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Savienības tiesībām, un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu, tādā lietā kā pamatlieta principā nevar liegt tāda valsts tiesību noteikuma kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts piemērošanu.

34

Otrkārt, runājot par LESD garantētajām brīvībām un nediskriminācijas principu, ir jāpiebilst, ka pamatlietā aplūkotais darījums acīmredzami skar vienīgi kapitāla brīvu apriti tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Itālijā reģistrētas sabiedrības kapitāldaļu lietojuma tiesību nodošanu citai Itālijā reģistrētai sabiedrībai, ko ir veikusi trešajā valstī reģistrēta sabiedrība. Tomēr šajā ziņā pietiek vien konstatēt, ka nekas no lietas materiālos ietvertā neļauj secināt, ka tādā lietā kā pamatlieta tāds noteikums kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts varētu ietekmēt kapitāla brīvu apriti, nedz arī vispārīgāk – kādas no LESD garantētajām brīvībām īstenošanu.

35

Tā kā šīs brīvības ir vispārējā principa par jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegšanu konkrēta izpausme šajās jomās (šajā ziņā skat. 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C-384/08 Attanasio Group, Krājums, I-2055. lpp., 31. punkts), arī šis princips ar tiešo nodokļu jomu saistītā lietā neliedz piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts.

36

Treškārt, attiecībā uz valsts atbalsta jomā pastāvošajām tiesību normām Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka valsts intervences pasākuma mērķis nav pietiekams apstāklis, lai šis pasākums netiktu atzīts par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šajā pantā būtībā nav paredzēts nodalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts intervences pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas (skat. 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C-487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I-10515. lpp., 84. un 85. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

37

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākums tiktu kvalificēts par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem visiem tālāk norādītajiem nosacījumiem. Pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šim iejaukšanās gadījumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (2010. gada 10. jūnija spriedums lietā C-140/09 Fallimento Traghetti del Mediterraneo, Krājums, I-5243. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Saistībā ar trešo nosacījumu ir jāatgādina, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir labvēlīgāku nodokļu režīmu, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, nostāda saņēmējus finansiāli izdevīgākā stāvoklī nekā pārējos nodokļu maksātājus, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (skat. 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C-66/02 Itālija/Komisija, Krājums, I-10901. lpp., 78. punkts).

39

Turpretī priekšrocības, kas izriet no vispārēji piemērojama pasākuma, kurš bez izņēmuma piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem, nevar uzskatīt par valsts atbalstu šīs tiesību normas izpratnē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 99. punkts).

40

Lai novērtētu pasākuma selektivitāti, ir jāpārbauda, vai minētais pasākums attiecīgajā tiesiskajā iekārtā ir uzskatāms par priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar citiem, kuri ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā. Tomēr valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju starp uzņēmumiem un tādējādi ir a priori selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai struktūras (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British Aggregates/Komisija, 82. un 83. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

41

Šajā lietā, ja tiek pieņemts, ka Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta piemērošana kādā konkrētā situācijā var radīt priekšrocību personai, kurai ir piemērojams šis tiesību noteikums, tad attiecībā uz šī pasākuma selektivitāti ir jānorāda, ka šis pasākums ir vispārīgi piemērojams attiecībā uz visiem nodokļu maksātājiem, kuri ir Corte suprema di cassazione nodokļu jomā ierosinātas tiesvedības dalībnieki, neatkarīgi no attiecīgā nodokļa rakstura, ja šīs tiesvedības pamatā ir prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šī noteikuma spēkā stāšanās un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.

42

Apstāklis, ka šī pasākuma sniegtās priekšrocības var izmantot vienīgi tie nodokļu maksātāji, kuri atbilst šiem iepriekš minētajiem nosacījumiem, pats par sevi vien nevar piešķirt tam selektīva pasākuma raksturu. Jākonstatē, ka personas, kuras nevar pretendēt uz šā pasākuma piemērošanu, ievērojot valsts likumdevēja izvirzīto mērķi nodrošināt saprātīga termiņa principa ievērošanu, nav faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā ar šiem iepriekš minētajiem nodokļu maksātājiem.

43

Šim pasākumam, nenoliedzami, ir ierobežota piemērojamība laikā, jo nodokļu maksātājiem, lai varētu panākt tā piemērošanu, ir jāiesniedz prasības pieteikums attiecīgajā tiesas sekretariātā vai kancelejā 90 dienu laikā no likuma, ar kuru attiecīgais dekrēts ticis pārveidots par likumu, spēkā stāšanās brīža. Tomēr, pirmkārt, šis ierobežojums ir raksturīgs šāda veida pasākumiem, kuri var būt tikai ļoti precīzi definēti, un, otrkārt, šis termiņš šķiet pietiekams, lai visiem nodokļu maksātājiem, attiecībā uz kuriem ir piemērojams šis vispārīgais un konkrētais pasākums, tiktu nodrošināta iespēja panākt šā pasākuma piemērošanu.

44

No tā – nepastāvot vajadzībai izvērtēt pārējos šā sprieduma 37. punktā atgādinātos nosacījumus – izriet, ka tāds pasākums kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktā paredzētais pasākums nevar tikt kvalificēts kā valsts atbalsts.

45

Visbeidzot, attiecībā uz pienākumu nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu no visa iepriekš minētā izriet, ka tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētas brīvības, nediskriminācijas princips un valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas neliedz ar tiešo nodokļu jomu saistītā lietā piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts.

46

Nepastāvot Savienības tiesību pārkāpumam, līdz ar to nevar tikt uzskatīts, ka šāds noteikums – tiktāl, ciktāl tā sekas kā jebkuram noteikumam, kurā paredzēta tiesvedības izbeigšana pirms nolēmuma pēc būtības pieņemšanas, ir tādas, ka valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, tiek liegta iespēja veikt tiesiskuma pārbaudi attiecīgajās tiesvedībās atbilstoši Savienības tiesībām, vajadzības gadījumā arī vēršoties Tiesā atbilstoši LESD 267. pantam, – ir pretrunā valstu tiesu, kuras pieņem nolēmumu pēdējā instancē, pienākumam, īstenojot to attiecīgo jurisdikciju, nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu.

47

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Savienības tiesības, it īpaši tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētās brīvības, nediskriminācijas princips, valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas, kā arī pienākums nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir interpretējamas tādējādi, ka tādā ar tiešajiem nodokļiem saistītā lietā kā pamatlieta tās pieļauj tāda valsts tiesību noteikuma piemērošanu, ar kuru tiesā, kura nodokļu jomā pieņem nolēmumu pēdējā instancē, paredzēts izbeigt izskatīšanas stadijā esošās tiesvedības, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas, un ja šo tiesvedību pamatā ir bijusi prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šā noteikuma spēkā stāšanās, un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.

48

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Savienības tiesības, it īpaši tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētās brīvības, nediskriminācijas princips, valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas, kā arī pienākums nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir interpretējamas tādējādi, ka tādā ar tiešajiem nodokļiem saistītā lietā kā pamatlieta tās pieļauj tāda valsts tiesību noteikuma piemērošanu, ar kuru tiesā, kura nodokļu jomā pieņem nolēmumu pēdējā instancē, paredzēts izbeigt izskatīšanas stadijā esošās tiesvedības, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas, un ja šo tiesvedību pamatā ir bijusi prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šā noteikuma spēkā stāšanās, un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.

[Paraksti]