Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2012. gada 3. maijā (*)

Nodokļi – Sestā PVN direktīva – 2. pants – Pakalpojumu sniegšana par atlīdzību – Telekomunikāciju pakalpojumi – Telefona priekšapmaksas kartes, kurās ir starptautisku telefona sakaru veikšanai nepieciešamā informācija – Tirdzniecība, izmantojot izplatītāju tīklu

Lieta C-520/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko First-tier Tribunal (Tax Chamber) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 22. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 8. novembrī, tiesvedībā

Lebara Ltd

pret

Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], Dž. Arestis [G. Arestis] un T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents),

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],

sekretāre K. Štranca-Slavičeka [K. Sztranc-Sławiczek], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 13. oktobra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Lebara Ltd vārdā – P. Lasok, QC, un M. Angiolini, barrister, kurus pilnvarojis S. Macherla, solicitor,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Hathaway un L. Seeboruth, pārstāvji, kam palīdz R. Hill, barrister,

–        Grieķijas valdības vārdā – K. Paraskevopoulou, M. Germani un I. Pouli, pārstāves,

–        Nīderlandes valdības vārdā – C. Wissels, M. de Ree un M. Bulterman, kā arī J. Langer, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – R. Lyal un C. Soulay, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 8. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 7. oktobra Direktīvu 2003/92/EK (OV L 260, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 2. panta 1. punkta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Lebara Ltd (turpmāk tekstā – “Lebara”) un Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs [Viņas Augstības Ienākumu un muitas dienestu] (turpmāk tekstā – “Commissioners”) par šī pēdējā paziņojumu par aplikšanu ar nodokli attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”), kas, kā tiek apgalvots, jāmaksā Lebara par 2005. gada martā tās sniegtajiem telekomunikāciju pakalpojumiem.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Padomes 1967. gada 11. aprīļa Pirmās Direktīvas 67/227/EEK par dalībvalstu tiesību aktu par apgrozījuma nodokļiem saskaņošanu (OV 1967, 71, 1301. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva”) 2. panta pirmā un otrā daļa ir formulētas šādi:

“[PVN] kopējās sistēmas princips ir piemērot precēm un pakalpojumiem vispārēju nodokli par patēriņu, kas būtu tieši proporcionāls preču un pakalpojumu cenai neatkarīgi no darījumu skaita, kas veikti ražošanas un izplatīšanas procesos pirms stadijas, kurā uzliek nodokli.

Par katru darījumu [PVN], ko aprēķina no preču vai pakalpojumu cenas pēc attiecīgām precēm vai pakalpojumiem piemērotas likmes, uzliek pēc tam, kad atņemts dažādiem izmaksu komponentiem tieši piemērotais pievienotās vērtības nodoklis.”

4        Sestās direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka PVN jāmaksā “par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas”.

5        Šīs direktīvas 5. panta 1. punkta izpratnē “preču piegāde” nozīmē tiesību nodošanu rīkoties ar materiālu īpašumu ka īpašniekam.

6        Minētās direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1.      “Pakalpojumu sniegšana” nozīmē jebkuru darījumu, kas nav preču piegāde 5. panta izpratnē.

Šādi darījumi cita starpā var ietvert:

–        nemateriālā īpašuma nodošanu neatkarīgi no tā, vai tas ir tāda dokumenta priekšmets, kurš rada īpašumtiesības,

[..]

4.      Ja nodokļa maksātājs, kas darbojas savā vārdā, bet kāda cita interesēs, piedalās pakalpojumu sniegšanā, uzskata, ka tas pats saņēmis un sniedzis šos pakalpojumus.

[..]”

7        Sestās direktīvas 9. pantā, kas ietverts tās VI sadaļā ar virsrakstu “Ar nodokli apliekamo darījumu vieta”, ir noteikts:

“1.      Par pakalpojuma sniegšanas vietu uzskata vietu, kur piegādātājs ir dibinājis savu uzņēmumu vai kur tam ir pastāvīga iestāde, no kuras sniedz pakalpojumu, vai, ja nav šāda uzņēmuma vai pastāvīgas iestādes, tā pastāvīgās adreses vietu vai vietu, kur tas parasti rezidē.

2.      Tomēr:

[..]

e)      vieta, kur sniedz turpmāk norādītos pakalpojumus, ja to dara [..] nodokļa maksātājiem, kas reģistrēti Kopienā, bet citā valstī nekā pakalpojumu sniedzējs, ir vieta, kur klients ir reģistrējis savu uzņēmumu vai kur tam ir pastāvīga iestāde, kurai sniedz šo pakalpojumu, vai, ja nav šādas vietas, tā pastāvīgā adrese vai vieta, kur tas parasti rezidē:

[..]

–        telekomunikācijas. Par telekomunikāciju pakalpojumiem uzskata tādus pakalpojumus, kas saistīti ar signālu, rakstītu tekstu, attēlu, skaņu vai cita veida informācijas pārraidi, emisiju vai uztveri pa vadiem, radio, optiskām vai citām elektromagnētiskām sistēmām, tostarp arī tādus pakalpojumus, kas saistīti ar tiesību nodošanu vai piešķiršanu izmantot šādas pārraides, emisijas vai uztveres jaudas. Šajā noteikumā termins telekomunikāciju pakalpojumi ietver arī piekļuves nodrošināšanu pasaules informāciju tīkliem,

[..].”

8        Šīs pašas direktīvas 10. panta, kas iekļauts tās VII sadaļā ar virsrakstu “Darbība, par kuru jāmaksā nodoklis, un nodokļa iekasējamība”, 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:

“1.      a)      “Darbība, par kuru jāmaksā nodoklis” nozīmē notikumu, kura dēļ juridiskais stāvoklis atbilst tam, lai nodoklis kļūtu iekasējams;

b)      nodoklis kļūst “iekasējams” tad, kad nodokļu iestādei saskaņā ar likumu rodas tiesības no attiecīgā brīža pieprasīt nodokli no personas, kurai tas jāmaksā, neatkarīgi no tā, ka samaksas laiku var pagarināt.

2.      Darbība, par kuru jāmaksā nodoklis, notiek, un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad preces ir piegādātas vai pakalpojumi ir sniegti. [..]

Tomēr, ja maksājums izdarāms uz kontu pirms preču piegādes vai pakalpojumu izpildes, nodoklis kļūst iekasējams līdz ar maksājuma saņemšanu un par saņemto summu.

[..]”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

9        Lebara ir Apvienotajā Karalistē reģistrēta sabiedrība, kura sniedz telekomunikāciju pakalpojumus. Pamatlietas faktisko apstākļu norises laikā tā šajā nolūkā ar citās dalībvalstīs reģistrētu nodokļu maksātāju (turpmāk tekstā – “izplatītāji”) starpniecību tirgoja telefona kartes personām šajās dalībvalstīs, kuras vēlējās zvanīt uz trešajām valstīm par izdevīgiem tarifiem.

10      Uz Lebara pārdotajām telefona kartēm tostarp bija norādīts zīmola nosaukums un nominālvērtība, kas izteikta tās dalībvalsts valūtā, kurā reģistrēts izplatītājs, viens vai vairāki vietējās piekļuves numuri, lai varētu veikt telefona zvanu, kā arī aizklāts PIN numurs. Lai veiktu zvanu, bija pietiekami ar šo informāciju, tostarp PIN kodu.

11      Telefona kartes bija paredzētas tikai telefona sakariem. To derīgumu ierobežoja, pirmkārt, uz tām norādītā nominālvērtība un, otrkārt, noteiktais laika periods, sākot no to lietošanas pirmās dienas. Šī perioda beigās viss neizmantotais kredīts tika dzēsts.

12      Lai sazvanītu personu, kas atrodas trešajā valstī, lietotājs zvanīja uz vietējo piekļuves numuru, kas bija norādīts uz šīs kartes. Šis telefona zvans tika pārraidīts telekomunikāciju tīklā vietējam telefona sakaru operatoram, ar kuru Lebara iepriekš bija noslēgusi līgumu par viena vai vairāku vietējo specializēto telefona numuru piešķiršanu, un tika novirzīts uz Lebara piederošo komutatoru, kuru šī pēdējā lietoja Apvienotajā Karalistē. Pēc tam Lebara automātiskā sistēma lūdza lietotāju ievadīt PIN kodu, kas norādīts uz kartes. Kad automātiskā sistēma atpazina PIN kodu, lietotājs ievadīja starptautisko numuru, uz kuru tas vēlējās zvanīt. Starptautiskā telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji, ar kuriem Lebara arī bija iepriekš noslēgusi līgumus, kas tai sniedza pieeju to starptautiskajam telekomunikāciju tīklam, tad zvanu novirzīja uz tā galamērķi.

13      Lebara telefona kartes patērētājiem nepārdeva tieši, bet gan tikai ar izplatītāju tīkla starpniecību.

14      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka izplatītāji iepirka telefona kartes no Lebara par iepriekš saskaņotām cenām, kas bija zemākas nekā šo karšu nominālvērtība, un pēc tam tās pārdeva ar savu vai sevis izvēlētu vārdu vai ar Lebara zīmolu. Jebkurā gadījumā izplatītāji darbojās savā vārdā un savā labā, nevis kā Lebara pārstāvji. Telefona kartes pārdeva gandrīz tikai galalietotājiem izplatītāja dalībvalstī vai nu tieši izplatītāji, vai arī kā starpnieki citi nodokļu maksātāji, tādi kā vairumtirgotāji vai mazumtirgotāji, kuri reģistrēti šajā dalībvalstī. Lebara nezināja un nekontrolēja izplatītāju un citu starpnieku noteiktās pārdošanas cenas.

15      Telefona kartes aktivizēja Lebara pēc izplatītāja pieprasījuma ar nosacījumu, ka tas par tām ir samaksājis. Pat ja Lebara nezināja galalietotāja identitāti, tā bija ieviesusi sistēmas, kas ļauj noskaidrot katras pārdotās kartes lietošanu un tostarp noteikt, vai tā ir derīga lietošanai un kāda ir atlikusī kredīta summa, numurus, no kuriem ir zvanīts ar šo karti, kā arī numurus, uz kuriem ir zvanīts. Neviens izplatītājs vai cita persona nevarēja piekļūt šīm sistēmām.

16      Lebara par izplatītājiem pārdotajām telefona kartēm nav maksājusi nekādu PVN, pamatojoties uz to, ka šī darbība bija telekomunikāciju pakalpojuma sniegšana, kas notikusi dalībvalstī, kurā reģistrēts izplatītājs, tādējādi atbilstoši apgrieztās nodokļu iekasēšanas mehānismam šim pēdējam bija jāmaksā PVN šajā dalībvalstī. Lebara ieskatā kartes faktiskā lietošana nenozīmēja, ka tā par atlīdzību sniedz pakalpojumus galalietotājam.

17      Tomēr Commissioners uzskatīja, ka Lebara bija jāmaksā PVN Apvienotajā Karalistē, jo šī sabiedrība faktiski sniedza divus pakalpojumus: no vienas puses, “izsniegšana”, kura notiek kartes pārdošanas izplatītājam brīdī, un, no otras puses, “izpirkšana”, kas iestājās tad, kad kartes galalietotājs faktiski lietoja karti. Dalībvalstis var brīvi izvēlēties uzlikt nodokļus pirmajam vai otrajam no šiem pakalpojumiem. Apvienotajā Karalistē nodokli uzliek otrajam pakalpojumam. Nodokļu bāze ir daļa no summas, ko izplatītājs pārskaita Lebara, kas atbilst galalietotāja faktiskās kartes lietošanas proporcionālai attiecībai pret kartes nominālvērtību.

18      Pamatojoties uz to, Commissioners nosūtīja paziņojumu par nodokli, ar kuru prasīta PVN samaksa par 2005. gada martā Lebara sniegtajiem telekomunikāciju pakalpojumiem. Lebara par šo paziņojumu cēla prasību iesniedzējtiesā.

19      Tā tostarp uzskata, ka, ievērojot atšķirīgu praksi attiecībā uz šādu telefona karšu nodokļu režīmu noteiktās dalībvalstīs, pastāv nodokļu dubultās uzlikšanas risks vai no telefona karšu tirdzniecības gūtās peļņas neaplikšanas ar nodokli risks. Uzskatot, ka risinājums pamatlietā ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, First-tier Tribunal (Tax Chamber) [Pirmās instances Nodokļu palāta] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Tādos apstākļos kā šajā tiesvedībā aplūkotie:

1)      ja nodokļu maksātājs (“tirgotājs A”) pārdod telefona kartes, kuras dod tiesības saņemt telekomunikāciju pakalpojumus no šīs personas, vai Sestās direktīvas 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotājs A veic divas ar PVN apliekamas darbības: pirmo laikā, kad tirgotājs A sākotnēji pārdod telefona karti citam nodokļa maksātājam (“tirgotājs B”), un otro laikā, kad tā tiek izpirkta (t.i., persona “galalietotājs” to izmanto, lai veiktu telefona zvanus)?

2)      Ja tā, tad kā (saskaņā ar ES tiesisko regulējumu PVN jomā) PVN ir jāpiemēro pakalpojumu sniegšanas ķēdē, kurā tirgotājs A pārdod telefona kartes tirgotājam B, tirgotājs B tālāk pārdod telefona kartes dalībvalstī B un, visbeidzot, to iegādājas galalietotājs dalībvalstī B, un pēc tam galalietotājs izmanto telefona karti, lai veiktu telefona zvanus?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

20      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā domā telefona sakaru operatoru, kurš piedāvā telekomunikāciju pakalpojumus – pārdod izplatītājam telefona kartes, kuras ietver visu nepieciešamo informāciju, lai varētu zvanīt uz ārvalstīm ar infrastruktūras palīdzību, kuru darījis pieejamu minētais operators, un kuras tālāk savā vārdā un savā labā galalietotājiem pārdod izplatītājs vai nu tieši, vai ar citu nodokļu maksātāju, tādu kā vairumtirgotāji un mazumtirgotāji, starpniecību. Minētā tiesa būtībā jautā, vai Sestās direktīvas 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka operators par atlīdzību sniedz divus pakalpojumus, vienu – izplatītājam, kad šim pēdējam tiek pārdota telefona karte, un otru – galalietotājam, kad tas zvana, izmantojot uz kartes norādīto informāciju.

21      Ar Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem šajā ziņā būtībā tiek paustas trīs dažādas nostājas. Saskaņā ar pirmajām divām telefona sakaru operators sniedz tikai vienu telekomunikāciju pakalpojumu, kas apliekams ar nodokli, vai nu izplatītājam, kad operators tam pārdod telefona karti, vai galalietotājam, kad tas ļauj šim pēdējam faktiski lietot karti, lai zvanītu. Atbilstoši trešajai nostājai operators sniedz divus nošķiramus pakalpojumus un dalībvalstij ir izvēles brīvība izvēlēties, kuru no tām aplikt ar PVN.

22      Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, ir jāatgādina PVN kopējās sistēmas mērķi un pamatprincipi, kā arī tirdzniecības sistēmas īpatnības pamatlietā.

23      Atbilstoši Pirmās direktīvas 2. pantam PVN kopējās sistēmas princips ir piemērot precēm un pakalpojumiem vispārēju nodokli par patēriņu, kas būtu tieši proporcionāls preču un pakalpojumu cenai neatkarīgi no darījumu skaita, kas veikti ražošanas un izplatīšanas procesos pirms stadijas, kurā uzliek nodokli (it īpaši skat. 2006. gada 3. oktobra spriedumu lietā C-475/03 Banca popolare di Cremona, Krājums, I-9373. lpp., 21. punkts, un 2010. gada 28. oktobra spriedumu lietā C-49/09 Komisija/Polija, Krājums, I-10619. lpp., 44. punkts).

24      Tomēr par katru darījumu PVN ietur tikai pēc tam, kad atskaitīts dažādiem preču un pakalpojumu cenas komponentiem tieši piemērotais PVN. Atskaitījumu mehānisms ir izveidots tā, ka tas ļauj nodokļa maksātājiem atskaitīt no PVN, kurš tiem jāmaksā, PVN summas, kas ir samaksātas par saņemtajām precēm vai pakalpojumiem, un tādējādi nodoklis katrā stadijā tiek ieturēts tikai pievienotajai vērtībai un, visbeidzot, tā apmēru sedz galapatērētājs (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Banca Popolare di Cremona, 22. punkts, un lietā Komisija/Polija, 44. punkts).

25      No minētā izriet, ka ir PVN attiecas tikai uz galapatērētāju un nekādā gadījumā uz nodokļu maksātājiem, kuri iesaistās ražošanas un izplatīšanas procesā pirms galīgās aplikšanas nodokli, neatkarīgi no darījumu skaita (šajā ziņā skat. 2002. gada 15. oktobra spriedumu lietā C-427/98 Komisija/Vācija, Recueil, I-8315. lpp., 29. punkts).

26      Turklāt no Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta izriet, ka PVN ir maksājams par preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanu, nevis par maksājumiem, kas veikti par piegādēm vai pakalpojumiem (šajā ziņā skat. 2001. gada 9. oktobra spriedumu lietā C-108/99 Cantor Fitzgerald International, Recueil, I-7257. lpp., 17. punkts, kā arī 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-419/02 BUPA Hospitals un Goldsborough Developments, Krājums, I-1685. lpp., 50. punkts). Tomēr Sestās direktīvas 10. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, ja maksājums izdarāms uz kontu, PVN kļūst iekasējams pirms preču piegādes vai pakalpojuma sniegšanas, ja vien visi elementi, kas raksturīgi darbībai, par kuru jāmaksā nodoklis, proti, piegādei nākotnē vai pakalpojumu sniegšanai nākotnē raksturīgie elementi, ir jau zināmi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā BUPA Hospitals un Goldsborough Developments, 48. punkts).

27      Visbeidzot saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pakalpojums tiek sniegts “par atlīdzību” Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to ir apliekams ar nodokli tikai tad, ja starp pakalpojuma sniedzēju un tā saņēmēju pastāv tiesiskas attiecības, kurās ir savstarpējs izpildījums, un pakalpojumu sniedzēja saņemtā samaksa ir faktiska atlīdzība par pakalpojuma saņēmējam sniegto pakalpojumu. Tātad ir nepieciešama tiešas saiknes starp sniegto pakalpojumu un saņemto atlīdzību pastāvēšana (skat. it īpaši 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C-37/08 RCI Europe, Krājums, I-7533. lpp., 24. un 30. punkts; 2009. gada 29. oktobra spriedumu lietā C-246/08 Komisija/Somija, Krājums, I-10605. lpp., 44. un 45. punkts, kā arī 2011. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-93/10 GFKL Financial Services, Krājums, I-10791, 18. un 19. punkts).

28      Saistībā ar tirdzniecības sistēmas pamatlietā īpatnībām ir jāatgādina, ka telefona kartes ir vienreizlietojamas, jo ar tām var veikt starptautiskus zvanus uz iepriekš noteiktiem galamērķiem un par iepriekš noteiktiem tarifiem. Tādējādi tās dod tiesības tikai uz viena veida pakalpojumiem, kuru raksturs un daudzums ir iepriekš noteikti un uz kuriem attiecas viena un tā pati nodokļu likme.

29      Telefona karšu tirdzniecību nodrošina izplatītāju tīkls, kas ietver vismaz vienu tirdzniecības starpnieku, proti izplatītāju, kas [darbojas] starp telefona sakaru operatoru, kurš dara pieejamu starptautiskiem telefona sakariem nepieciešamo infrastruktūru, un galalietotāju. Saskaņā ar lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu izklāstītajiem faktiem minētais izplatītājs telefona kartes pārdod tālāk savā vārdā un savā labā.

30      Turklāt cena, ko maksā galalietotājs, iegādājoties telefona karti vai nu tieši no izplatītāja, vai no starpnieka – mazumtirgotāja, nav katrā ziņā identiska minētās kartes nominālvērtībai. Visbeidzot, telefona sakaru operators nekontrolē izplatītāja vai citu starpnieku noteikto tālāk pārdošanas cenu un nevar to zināt.

31      Ņemot vērā, ka pakalpojumu sniegšanai uzliek nodokli tikai, ja tā tiek veikta par atlīdzību, kas norāda uz savstarpējas sakarības esamību starp sniegto pakalpojumu un samaksu, kura veido šī sprieduma 27. punktā minēto atlīdzību par to, ir jāatgādina, ka telefona sakaru operators saņem tikai vienu faktisku maksājumu par telefona sakaru pakalpojumu piegādi.

32      Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka telefona sakaru operators Sestās direktīvas 6. panta 1. punkta izpratnē nodrošina divu pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību: vienu izplatītājam, otru – galalietotājam.

33      Lai noteiktu vienīgās pakalpojuma sniegšanas, ko par atlīdzību īsteno minētais operators, saņēmēju un tādējādi vienīgo ar nodokli apliekamo pakalpojumu, ir jānoskaidro, kurš – izplatītājs vai galalietotājs – ir saistīts ar telefona sakaru operatoru ar juridiskām attiecībām, kuru laikā notiek savstarpēja pakalpojumu apmaiņa.

34      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, no vienas puses, telefona sakaru operators ar telefona karšu pārdošanu piegādā izplatītājam visu noteikta ilguma starptautiskiem telefona sakariem, izmantojot infrastruktūru, kuru tas darījis pieejamu, nepieciešamo informāciju, un tādējādi viņš šādā veidā nodod izplatītājam tiesības lietot šo infrastruktūru šādu zvanu veikšanai. Līdz ar to telefona sakaru operators sniedz pakalpojumu izplatītājam.

35      Uz šo pakalpojumu Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta otrās daļas izpratnē attiecas jēdziens “telekomunikāciju pakalpojumi”. Patiesībā šī tiesību norma definē šo jēdzienu plaši, iekļaujot ne tikai signālu un skaņu pārraidi, bet arī visus pakalpojumus, kuru “priekšmets” ir šāda pārraide, kā arī atbilstošā šādas pārraides līdzekļu lietošanas tiesību cesiju.

36      No otras puses, kā atlīdzību par minēto telekomunikāciju pakalpojumu izplatītājs maksā telefonu sakaru operatoram ar to saskaņotu cenu.

37      Šo maksājumu nevar uzskatīt par galalietotāja veiktu maksājumu telefona sakaru operatoram, pat ja telefona kartes pārdošana tālāk, ko veic izplatītājs vai citi starpnieki, izraisa to, ka galu galā minētais maksājums tiek attiecināts uz galalietotāju.

38      Patiesībā izplatītājs pārdod tālāk telefona kartes savā paša vārdā, kā arī savā labā, un tādējādi vismaz attiecībā uz daļu no šīs pārdošanas tālāk viņš vēršas pie citiem starpniekiem, tādiem kā vairumtirgotāji un mazumtirgotāji. Turklāt summa, ko galalietotājs faktiski maksā, iegādājoties karti no izplatītāja vai starpnieka mazumtirgotāja, nav noteikti identiska cenai, ko izplatītājs samaksājis telefona sakaru operatoram, vai kartes nominālvērtībai, un telefona sakaru operators nevar zināt šo summu. Turklāt telefona kartes galalietotāja identitāte nav katrā ziņā zināma brīdī, kad izplatītājs samaksā šo summu telefona sakaru operatoram, it īpaši, ja ir paredzēts karti pārdot tālāk ar cita starpnieka palīdzību.

39      Ņemot vērā šos apstākļus, nevar uzskatīt, ka izplatītājs ar savu maksājumu telefona sakaru operatoram nodod tikai galalietotāja samaksāto atlīdzību telefona sakaru operatoram un tādējādi veido tiešu saikni starp tiem.

40      Turklāt, ņemot vērā, ka galalietotājam nav tiesību atgūt no telefona sakaru operatora iespējamo neizlietoto kredītu kartes derīguma termiņa laikā, no šīm tiesībām nevar secināt tiešas saiknes starp šo lietotāju un telefona sakaru operatoru esamību.

41      No iepriekš minētā izriet, ka šī sprieduma 27. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē starp telefona sakaru operatoru un izplatītāju sākotnējās telefona karšu pārdošanas šim pēdējam brīdī notiek savstarpēja pakalpojumu apmaiņa.

42      Tādējādi Pirmās direktīvas 2. panta pirmās daļas un nodokļu neitralitātes principa ievērošana tiek nodrošināta, ja pastāv tāds telekomunikāciju pakalpojumu izplatīšanas tīkls kā pamatlietā, it īpaši, kad izplatītājs tieši nepārdod kartes tālāk galalietotājam. Gan sākotnējā telefona karšu pārdošana, gan tai sekojošā pārdošana tālāk ir ar nodokli apliekamas darbības. Katrā ķēdes posmā PVN ir tieši proporcionāls samaksātajai cenai un ļauj atskaitīt jau iepriekš samaksāto nodokli. It īpaši telefona kartes pēdējās pārdošanas galalietotājam laikā PVN ir tieši proporcionāls tā par kartes iegādi samaksātajai cenai, pat ja šī cena nav identiska kartes nominālvērtībai.

43      Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka telefona sakaru operators, kurš piedāvā telekomunikāciju pakalpojumus, ko veido tādu telefona karšu, kuras ietver visu nepieciešamo informāciju starptautiskiem telefona sakariem, izmantojot infrastruktūru, ko darījis pieejamu minētais operators, pārdošana izplatītājiem, kuras izplatītājs pārdod tālāk savā vārdā un savā labā galalietotājiem vai nu tieši, vai ar citu tādu nodokļa maksātāju kā vairumtirgotāji un mazumtirgotāji starpniecību, izplatītājam sniedz telekomunikāciju pakalpojumus par atlīdzību. Tomēr minētais operators nenodrošina otru pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību galalietotājam, kad tas pēc telefona kartes iegādāšanās izmanto savas tiesības zvanīt, lietojot informāciju, kas atrodas uz šīs kartes.

44      Ievērojot atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

45      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 7. oktobra Direktīvu 2003/92/EK, 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka telefona sakaru operators, kurš piedāvā telekomunikāciju pakalpojumus, ko veido tādu telefona karšu, kuras ietver visu nepieciešamo informāciju starptautiskiem telefona sakariem, izmantojot infrastruktūru, ko darījis pieejamu minētais operators, pārdošana izplatītājiem, kuras izplatītājs pārdod tālāk savā vārdā un savā labā, galalietotājiem vai nu tieši, vai ar citu tādu nodokļa maksātāju kā vairumtirgotāji un mazumtirgotāji starpniecību, izplatītājam sniedz telekomunikāciju pakalpojumus par atlīdzību. Tomēr minētais operators nenodrošina otru pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību galalietotājam, kad tas pēc telefona kartes iegādāšanās izmanto savas tiesības zvanīt, lietojot informāciju, kas atrodas uz šīs kartes.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – angļu.