EU tax law WEB Mook - C-579/10

—

Nīderlandes valdības vārdā – C. M. Wissels un J. Langer, pārstāvji,

—

Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Maidani un L. Lozano Palacios, kā arī R. Troosters, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 18. un 56. panta interpretāciju.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar trīs tiesvedībām starp Staatssecretaris van Financiën (valsts sekretārs finanšu lietās) un attiecīgi L. A. C. van Putten, P. Mook un G. Frank par paziņojumiem par nodokli, kas bija adresēti šīm personām saistībā ar nodokļa par vieglajiem automobiļiem un motocikliem (turpmāk tekstā – “transportlīdzekļa nodoklis”) nenomaksāšanu, īsā laikposmā izmantojot šādus transportlīdzekļus, kurus to rīcībā bez atlīdzības bija nodevušas citās dalībvalstīs dzīvojošas fiziskās personas.

3

Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma 67. panta [šis pants ir ticis atcelts ar Amsterdamas līgumu] īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.) 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neietekmējot turpmākos noteikumus, dalībvalstis atceļ kapitāla aprites ierobežojumus personām, kas ir dalībvalstu rezidenti. Lai sekmētu šīs direktīvas piemērošanu, kapitāla aprites klasificē saskaņā ar I pielikumā ietverto nomenklatūru.”

4

Kā viens no Direktīvas 88/361 I pielikumā uzskaitītajiem kapitāla aprites veidiem šī pielikuma XI sadaļā ir norādīta personīgā kapitāla aprite, kura tostarp ietver aizdevumus, dāvanas un mantojumus.

5

1992. gada Likuma par vieglo automobiļu un motociklu nodokli (Wet op de belasting van personenauto’s en motorrijwielen 1992, Stb. 1992, Nr.o 709; turpmāk tekstā – “1992. gada likums”) 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka par šiem privātajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem tiek iekasēts transportlīdzekļu nodoklis.

6

Saskaņā ar 1992. gada likuma 1. panta 2. un 5. punktu transportlīdzekļa nodoklis ir maksājams, reģistrējot transportlīdzekli Nīderlandes transportlīdzekļu reģistrā. Tomēr, ja Nīderlandē nereģistrēts vieglais automobilis vai motocikls ir nodots fiziskas vai juridiskas personas, kas pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēta šajā dalībvalstī, rīcībā, šis nodoklis ir maksājams, uzsākot šī mehāniskā transportlīdzekļa izmantošanu Nīderlandes autoceļu tīklā šī likuma izpratnē.

7

1992. gada likuma 5. panta 2. punktā ir paredzēts, ka nereģistrētu vieglo automobiļu vai motociklu gadījumā transportlīdzekļa nodoklis ir jāmaksā tai personai, kuras rīcībā mehāniskais transportlīdzeklis faktiski atrodas.

8

Atbilstoši 1992. gada likuma 9. panta 1. punktam vieglajam automobilim piemērojamā nodokļa likme ir 45,2 % no šī transportlīdzekļa neto kataloga cenas, ievērojot šajā tiesību normā norādītos samazinājumus un palielinājumus. Šī cena atbilst ražotāja vai importētāja Nīderlandes pārdevējiem pārdošanai gala patērētājiem ieteiktajai cenai, atskaitot pievienotās vērtības nodokli.

9

Attiecībā uz jauniem transportlīdzekļiem to neto kataloga cena tiek noteikta transportlīdzekļa numura zīmju izsniegšanas Nīderlandē dienā. Attiecībā uz lietotiem transportlīdzekļiem to neto kataloga cena tiek noteikta transportlīdzekļa pirmreizējās izmantošanas Nīderlandē vai ārpus tās uzsākšanas brīdī.

10

Tādu vieglo automobiļu vai motociklu izmantošanas Nīderlandes autoceļu tīklā uzsākšanas gadījumā, kas nav reģistrēti Nīderlandē un ir faktiski nodoti fiziskas vai juridiskas personas, kura pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēta šajā dalībvalstī, rīcībā, attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā saistībā ar transportlīdzekļa nodokļa nomaksu ir paredzēta lietotiem transportlīdzekļiem atbilstošās neto kataloga cenas piemērošana.

11

Piemērojot šo nodokli lietotiem transportlīdzekļiem, tiek ņemts vērā iepriekšējās lietošanas laiks un nodokļa apmērs tiek samazināts par noteiktu procentuālo vērtību. Līdz 2007. gada 1. februārim šis nodoklis tika maksāts vienoti un galīgi, neparedzot atmaksas iespēju, pat tad, ja pēc zināma laika attiecīgais transportlīdzeklis Nīderlandes ceļu tīklā vairs netika izmantots.

12

L. A. C. van Putten un P. Mook ir Nīderlandes pilsoņi. G. Frank ir Vācijas pilsone. Pamatlietās aplūkoto faktisko apstākļu rašanās brīdī visas šīs personas dzīvoja Nīderlandē.

13

Pārbaudes laikā Belastingdienst (ieņēmumu dienests) ierēdņi konstatēja, ka atbildētāji pamatlietās, nenomaksājot transportlīdzekļa nodokli, Nīderlandes autoceļu tīklā ir vadījuši vieglos automobiļus, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs. Līdz ar to šīs personas tika brīdinātas, ka nākamajā pārbaudē tām var tikt izsniegts paziņojums par šī nodokļa samaksu.

14

Jaunas pārbaudes laikā tika konstatēts, ka saistībā ar atbildētājiem pamatlietās joprojām pastāv tāda pati situācija.

15

Līdz ar to attiecīgajām personām tika izsniegts paziņojums par nodokli attiecīgi EUR 5955 apmērā van Putten k-dzei, EUR 1859 apmērā – Mook k-gam un EUR 6709 apmērā – Frank k-dzei. Attiecīgo personu iesniegto sūdzību Belastingdienst noraidīja. Šī iestāde būtībā uzskatīja, ka atbildētāji pamatlietās ir veikuši to transportlīdzekļu izmantošanu 1992. gada likuma 1. panta 5. punkta izpratnē un tādēļ, uzsākot šo transportlīdzekļu izmantošanu, tiem bija jānomaksā transportlīdzekļa nodoklis atbilstoši piemērojamajai likmei un šī likuma 9. pantā paredzētajai pilnajai nodokļa aprēķina bāzei. Turklāt, tā kā attiecīgie paziņojumi par nodokli bija pieņemti pirms 2007. gada 1. februāra, nodoklis no atbildētājiem pamatlietās tika iekasēts, neņemot vērā konkrēto transportlīdzekļu izmantošanas ilgumu.

16

Tā kā visu atbildētāju pamatlietās celtās prasības tika atzītas par nepamatotām, tie iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof te ‘s-Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa). Šī tiesa apmierināja atbildētāju pamatlietās izvirzītos prasījumus un līdz ar to atcēla Belastingdienst lēmumus, kā arī paziņojumus par nodokli. Attiecīgā tiesa uzskatīja, ka šie paziņojumi ir atzīstami par EKL 18. pantā paredzēto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalsts teritorijā nepamatotu ierobežojumu.

17

Staatssecretaris van Financiën par Gerechtshof te ‘s-Hertogenbosch visās attiecīgajās lietās pieņemtajiem nolēmumiem iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Staatssecretaris van Financiën būtībā uzskata, ka attiecīgie pamatlietās aplūkoto situāciju gadījumā pastāvošie apstākļi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti, proti, Nīderlandi, un tādēļ uz šīm situācijām nav attiecināms EKL 18. pants.

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja izvērtēt transportlīdzekļa nodokļa saderīgumu ar Savienības tiesībām, tomēr tas ir bijis saistībā ar tādām situācijām, uz kurām attiecas darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, uzņēmējdarbības veikšanas brīvība vai arī pakalpojumu sniegšanas brīvība.

19

Savukārt pamatlietu gadījumā runa ir par tādām Nīderlandē dzīvojošām fiziskajām personām, kuras šajā dalībvalstī privātām vajadzībām ir izmantojušas citā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli, kuru to lietošanā bez atlīdzības ir nodevušas šajā pēdējā minētajā valstī dzīvojošas fiziskās personas, kuras ar attiecīgajām personām vieno ģimenes vai draugu attiecības.

20

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību šajās trīs lietās un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 1. februāra rīkojumu lietas no C-578/10 līdz C-580/10 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

22

Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā EKL 18. pantu, Savienības tiesības ir piemērojamas tādai situācijai, kurā dalībvalsts iekasē nodokli par transportlīdzekļa pirmreizējās ekspluatēšanas tās ceļu tīklā uzsākšanu gadījumā, ko ir veicis kāds no tās rezidentiem, kurš ir pārvietojies vai nu vienīgi valsts teritorijā, vai arī attiecīgās valsts teritorijā un vēl vienas citas dalībvalsts teritorijā, ja šo transportlīdzekli, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, ir aizdevis šīs citas dalībvalsts rezidents.

23

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pat tad, ja formāli iesniedzējtiesa savos jautājumos ir lūgusi tikai EKL 18. panta interpretāciju, šāds apstāklis neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot izskatīto lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savos jautājumos uz to ir atsaukusies (šajā ziņā skat. 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C-251/06 ING. AUER, Krājums, I-9689. lpp., 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Atbilde uz uzdotajiem jautājumiem ir sniedzama, ņemot vērā visus Līguma un atvasināto tiesību noteikumus, kuriem var būt nozīme saistībā ar izvirzīto problemātiku (skat. 1985. gada 11. jūlija spriedumu lietā 137/84 Mutsch, Recueil, 2681. lpp., 10. punkts).

25

Turklāt ir jāmin, ka iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka pamatlietās izvērtējamā nodokļa kopējā summa no atbildētājiem pamatlietās tika pieprasīta, neņemot vērā transportlīdzekļu faktiskās izmantošanas Nīderlandes autoceļu tīklā ilgumu un nepastāvot atbildētāju iespējai lūgt atbrīvojumu no šī nodokļa vai tā atmaksu.

26

Līdz ar to uzdotie jautājumi ir jāsaprot tā, ka ar tiem ir paredzēts noskaidrot, vai Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šīs dalībvalsts rezidentiem, kuri ir aizņēmušies citā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli no šīs citas dalībvalsts rezidenta, uzsākot šī transportlīdzekļa izmantošanu valsts autoceļu tīklā, pilnā apmērā ir jāsamaksā nodoklis, kas parasti ir maksājams, reģistrējot transportlīdzekli pirmajā dalībvalstī, neatkarīgi no šī transportlīdzekļa izmantošanas attiecīgās valsts autoceļu tīklā ilguma un nepastāvot tiesībām saņemt atbrīvojumu no šī nodokļa vai tā atmaksu.

27

Attiecībā uz Savienības tiesību noteikumiem, kuri var būt piemērojami pamatlietās pastāvošajiem apstākļiem, ir jānorāda, ka šajās lietās nodokļa uzlikšanas pamatā ir bijis nevis tas fakts, ka atbildētāji pamatlietās ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, bet gan tas, ka tie kā attiecīgās dalībvalsts rezidenti Nīderlandes autoceļu tīklā ir izmantojuši citā dalībvalstī reģistrētu automašīnu, kas tiem ir bijusi aizdota.

28

Saistībā ar aizdevumu, kas ir īstenots dažādās dalībvalstīs dzīvojošu pilsoņu starpā, vispirms ir jāizvērtē EKL 56. panta piemērojamība. Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, tā kā jēdziens “kapitāla aprite” šī panta 1. punkta izpratnē Līgumā nav definēts, par vērtīgu norādi ir atzīstama Direktīvas 88/361 I pielikumā pievienotā nomenklatūra, kaut arī šī direktīva ir tikusi pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 69. pantu un 70. panta 1. punktu (EEK līguma 67.–73. pants ir tikuši aizstāti ar EK līguma 73.b–73.g pantu, kuri jaunajā redakcijā ir EKL 56.–60. pants), ņemot vērā, ka atbilstoši šī pielikuma ievada trešajai daļai tajā ietvertais saraksts nav izsmeļošs kapitāla aprites jēdziena apraksts (skat. it īpaši 2009. gada 27. janvāra spriedumu lietā C-318/07 Persche, Krājums, I-359. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra; 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā C-182/08 Glaxo Wellcome, Krājums, I-8591. lpp., 39. punkts; 2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā C-35/08 Busley un Cibrian Fernandez, Krājums, I-9807. lpp., 17. punkts, kā arī 2011. gada 10. februāra spriedumu lietā C-25/10 Missionswerk Werner Heukelbach, Krājums, I-497. lpp., 15. punkts).

29

Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka mantojumi un piešķīrumi, kas ietilpst Direktīvas 88/361 I pielikuma XI sadaļā ar nosaukumu “Personīgā kapitāla aprite”, ir uzskatāmi par kapitāla apriti EKL 56. panta izpratnē, izņemot gadījumus, kad to būtiskās sastāvdaļas ir saistītas tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju (skat. 2011. gada 31. marta spriedumu lietā C-450/09 Schröder, Krājums, I-2497. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats ir arī saistībā ar “Aizdevumiem”, uz kuriem ir attiecināma tā pati iepriekš minētās direktīvas sadaļa.

30

Tādās situācijās kā pamatlietās ir acīmredzams, ka transportlīdzekļa īpašnieka un transportlīdzekļa lietotāja starpā pastāvošo tiesisko attiecību būtiskās sastāvdaļas nav saistītas tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju, lai arī pamatlietās izvērtējamais valsts tiesību noteikums ir attiecināms vienīgi uz Nīderlandes rezidentiem. Būtībā transportlīdzekļa nodoklis ir jāmaksā tiem šīs dalībvalsts rezidentiem, kuri izmanto transportlīdzekli valsts autoceļu tīklā, pat ja tie tikai neilgu laiku bezatlīdzības aizdevuma starp šiem rezidentiem un citu dalībvalstu rezidentiem ietvaros izmanto transportlīdzekļus, kuri tāpat ir reģistrēti citās dalībvalstīs.

31

Turklāt ir jāizvērtē, vai katrā no pamatlietām pastāvošās tiesiskās attiecības – proti, pārrobežu mēroga transportlīdzekļa bezatlīdzības nodošana lietošanā – var tikt kvalificētas kā kapitāla aprite EKL 56. panta izpratnē un tostarp arī kā aizdevums, uz kuru attiecas Direktīvas 88/361 I pielikuma XI sadaļa.

32

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka “Aizdevumi” iekļaujas šīs sadaļas piemērošanas jomā un nav nepieciešams precizēt to atlīdzības vai bezatlīdzības raksturu, nedz arī to konkrēto priekšmetu.

33

Tāpat arī attiecībā uz piešķīrumiem Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka, lai noteiktu, vai uz to, ka dalībvalsts ir ieturējusi nodokļus par noteiktiem darījumiem, attiecas noteikumi par kapitāla brīvu apriti, nav jānodala veiktie darījumi skaidrā naudā un darījumi, kuru pamatā ir materiālas lietas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Persche, 26. punkts).

34

Visbeidzot no mantojumu un novēlējumu iekļaušanas Direktīvas 88/361 I pielikuma XI sadaļā izriet, ka darbības bezatlīdzības raksturs pats par sevi vien neliedz atzīt to par kapitāla apriti EKL 56. panta izpratnē.

35

Turklāt transportlīdzekļa bezatlīdzības nodošana lietošanā ir uzskatāma par priekšrocību, kurai ir zināma ekonomiskā vērtība, kas atbilst tāda paša veida īres transportlīdzekļa izmantošanas izmaksām uz tādu pašu laikposmu.

36

Līdz ar to, kā savu secinājumu 31. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, pārrobežu mēroga transportlīdzekļa bezatlīdzības nodošana lietošanā ir uzskatāma par kapitāla apriti EKL 56. panta izpratnē.

37

Vispirms ir jāatgādina, ka, atskaitot izņēmuma gadījumus, kas uz pamatlietām neattiecas, transportlīdzekļu aplikšana ar nodokļiem Eiropas Savienības līmenī nav saskaņota. Tādējādi dalībvalstis var brīvi īstenot savu nodokļu uzlikšanas kompetenci šajā jomā ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Savienības tiesības (skat. 2002. gada 21. marta spriedumu lietā C-451/99 Cura Anlagen, Recueil, I-3193. lpp., 40. punkts; 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā C-464/02 Komisija/Dānija, Krājums, I-7929. lpp., 74. punkts; 2005. gada 15. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-151/04 un C-152/04 Nadin un Nadin-Lux, Krājums, I-11203. lpp., 40. punkts, un 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā C-232/03 Komisija/Somija, 46. punkts, kā arī 2006. gada 27. jūnija rīkojumu lietā C-242/05 van de Coevering, Krājums, I-5843. lpp., 23. punkts; 2008. gada 22. maija rīkojumu lietā C-42/08 Ilhan, 17. punkts, un 2008. gada 24. oktobra rīkojumu lietā C-364/08 Vandermeir, Krājums, I-8087. lpp., 22. punkts).

38

Atbilstoši 1992. gada likumam Nīderlandē nereģistrētu vieglo automobiļu vai motociklu, kas ir nodoti šajā dalībvalstī pastāvīgi dzīvojošas personas rīcībā, gadījumā transportlīdzekļa nodoklis ir maksājams, uzsākot šo transportlīdzekļu izmantošanu Nīderlandes autoceļu tīklā. Šī nodokļa maksātāja ir persona, kura ir faktiskā attiecīgā transportlīdzekļa lietotāja.

39

Tā kā lietošanas tiesību nodošanas būtiskā sastāvdaļa ir iespēja lietot aizdoto objektu, ir jākonstatē, ka pamatlietās izvērtējamais valsts tiesiskais regulējums, nosakot Nīderlandes rezidentiem pienākumu nomaksāt nodokli, uzsākot citā dalībvalstī reģistrēta transportlīdzekļa izmantošanu Nīderlandes autoceļu tīklā, tai skaitā arī tad, ja to bez atlīdzības ir aizdevis citas dalībvalsts rezidents, nozīmē pārrobežu mēroga mehānisko transportlīdzekļu bezatlīdzības nodošanas lietošanā aplikšanu ar nodokli.

40

Savukārt transportlīdzekļa bezatlīdzības nodošana lietošanā netiek aplikta ar šo nodokli, ja runa ir par Nīderlandē reģistrētu mehānisko transportlīdzekli. Šāda atšķirīga attieksme, kas katrreiz ir citādāka atkarībā no valsts, kurā ir reģistrēts lietošanā nodotais transportlīdzeklis, tādējādi var padarīt mazāk pievilcīgu šo pārrobežu kapitāla apriti, atturot Nīderlandes rezidentus pieņemt kādas citas dalībvalsts rezidenta piedāvāto šajā citā dalībvalstī reģistrēta transportlīdzekļa aizdevumu. Būtībā kapitāla aprites ierobežojumi attiecīgās tiesību normas izpratnē ir tādi dalībvalsts paredzēti pasākumi, kuri tās rezidentus var atturēt ņemt aizņēmumus vai veikt ieguldījumus citās dalībvalstīs (skat. 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C-478/98 Komisija/Beļģija, Recueil, I-7587. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tādējādi ar šādiem valsts tiesību aktiem tiek radīts kapitāla brīvas aprites ierobežojums EKL 56. panta 1. punkta izpratnē.

42

Tomēr ir jāizvērtē, vai šāda atšķirīga attieksme patiešām pastāv, un apstiprinošā gadījumā – vai tā tomēr var būt saderīga ar kapitāla brīvu apriti reglamentējošajiem Līguma noteikumiem.

43

Saskaņā ar Tiesas judikatūru nediskriminācijas princips, kas ir nostiprināts EKL 12. pantā vai EKL 39., 43. vai 56. pantā, prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un lai atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi (šajā ziņā skat. 2011. gada 20. janvāra spriedumu lietā C-155/09 Komisija/Grieķija, Krājums, I-65. lpp., 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Līdz ar to vispirms ir jāizvērtē, vai tādos apstākļos kā pamatlietās tāda Nīderlandes rezidenta situācija, kurš Nīderlandes autoceļu tīklā izmanto šajā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli, kas bez atlīdzības ir nodots tā lietošanā, ir objektīvi salīdzināma ar tāda Nīderlandes rezidenta situāciju, kurš tādos pašos apstākļos izmanto kādā citā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli. Pieņemot, ka attiecīgā situācija ir salīdzināma, turpinājumā ir jāizvērtē, vai attiecīgā attieksme ir vienlīdzīga, vai arī atšķirīgas attieksmes gadījumā – vai šī atšķirīgā attieksme ir pamatojama ar kādu no primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem, un visbeidzot – vai attiecīgais pasākums atbilst samērīguma principam.

45

Šajā ziņā kaut arī ir tiesa, ka Nīderlandē reģistrēto transportlīdzekļu īpašnieki jau ir nomaksājuši transportlīdzekļa nodokli, reģistrējot attiecīgo transportlīdzekli Nīderlandes transportlīdzekļu reģistrā, tomēr šos transportlīdzekļus principā ir paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai arī tie faktiski jau šādi tiek izmantoti.

46

Tiesa ir jau konstatējusi, ka dalībvalsts var piemērot reģistrācijas nodokli citā dalībvalstī reģistrētam transportlīdzeklim, ja ir paredzēts, ka šis transportlīdzeklis galvenokārt tiks pastāvīgi lietots pirmās dalībvalsts teritorijā vai tas faktiski jau šādi tiek izmantots (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Cura Anlagen, 42. punkts; lietā Komisija/Dānija, 75.–78. punkts; lietā Nadin un Nadin-Lux, 41. punkts, un lietā Komisija/Somija, 47. punkts, kā arī iepriekš minētos rīkojumus lietā van de Coevering, 24. punkts, un Vandermeir, 32. punkts).

47

Savukārt, ja šie nosacījumi nav izpildīti, citā dalībvalstī reģistrēta transportlīdzekļa saistība ar citu dalībvalsti ir mazāka un attiecīgajam ierobežojumam tādējādi ir nepieciešams cits pamatojums (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Dānija, 79. punkts, un lietā Komisija/Somija, 48. punkts, kā arī iepriekš minētos rīkojumus lietā van de Coevering, 26. punkts, un lietā Vandermeir, 33. punkts).

48

No lēmumiem par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka atbildētājiem pamatlietās bija jāmaksā pilna transportlīdzekļa nodokļa summa, jo tā tika aprēķināta, neņemot vērā attiecīgo transportlīdzekļu izmantošanas ilgumu un nepastāvot šo transportlīdzekļu lietotāju tiesībām lūgt atbrīvojumu no šī nodokļa vai tā atmaksu. Tomēr no Tiesai iesniegtajiem lietu materiāliem neizriet, ka šos pašus transportlīdzekļus ir paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt Nīderlandes teritorijā vai arī tie faktiski jau šādi tiek izmantoti.

49

Līdz ar to iesniedzējtiesas pienākums ir noteikt aizņēmumu, par ko ir pamatlietas, ilgumu un patieso lietošanā nodoto transportlīdzekļa izmantošanas raksturu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā van de Coevering, 25. punkts).

50

Tādējādi, ja pamatlietās aplūkotos transportlīdzekļus, kuri nav reģistrēti Nīderlandē, ir paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt Nīderlandes teritorijā vai arī tie faktiski jau šādi tiek izmantoti, pret personu, kura ir Nīderlandes rezidente un bez atlīdzības izmanto šādu transportlīdzekli, un personu, kura tādos pašos apstākļos izmanto šajā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli, faktiski nepastāv atšķirīga attieksme, jo šim pēdējam minētajam transportlīdzeklim, kuru arī ir paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt Nīderlandes teritorijā, tā pirmās reģistrācijas Nīderlandē brīdī jau ir bijis piemērots transportlīdzekļa nodoklis.

51

Šādos apstākļos transportlīdzekļa nodokļa samaksas pienākums, kas pastāv, uzsākot Nīderlandē nereģistrētu transportlīdzekļu izmantošanu Nīderlandes autoceļu tīklā, būtu pamatots tāpat kā nodoklis, kas ir maksājams transportlīdzekļa reģistrācijas Nīderlandē gadījumā, uz kuru ir norādīts šī sprieduma 46. punktā, ar nosacījumu, ka šī nodokļa aprēķinā ir ņemta vērā – kā tas šķietami arī izriet no 1992. gada likuma – transportlīdzekļa amortizācija šīs pirmās izmantošanas uzsākšanas brīdī.

52

Savukārt, kā izriet no šī sprieduma 47. punkta, ja pamatlietās aplūkotos transportlīdzekļus nav paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt Nīderlandes teritorijā vai arī tie faktiski jau šādi netiek izmantoti, starp abām šī sprieduma 50. punktā minētajām personu kategorijām pastāvētu faktiska atšķirīga attieksme un attiecīgā aplikšana ar nodokli nebūtu pamatota. Šādos apstākļos ar attiecīgo transportlīdzekļu saistību ar Nīderlandes teritoriju nebūtu pietiekami, lai pamatotu tāda nodokļa piemērošanu, kurš parasti ir maksājams saistībā ar transportlīdzekļa reģistrāciju Nīderlandē.

53

Pat pieņemot, ka šāda atšķirīga attieksme attiecīgā gadījumā varētu tikt pamatota ar kādu no primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem, vēl ir nepieciešams, lai nodoklis atbilstu samērīguma principam (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā van de Coevering, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Ciktāl, pirmkārt, no lēmumiem par prejudiciāla jautājuma uzdošanu neizriet, ka pamatlietās būtu ticis konstatēts, ka attiecīgos transportlīdzekļus ir paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt Nīderlandes teritorijā vai arī tie faktiski jau šādi tiek izmantoti, un, otrkārt, nedz iesniedzējtiesa, nedz Nīderlandes valdība nav norādījušas uz kādiem citiem primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem, kas ļautu pamatot attiecīgo ierobežojumu, ir jākonstatē, ka EKL 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šīs dalībvalsts rezidentiem, kuri ir aizņēmušies citā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli no šīs citas dalībvalsts rezidenta, uzsākot šī transportlīdzekļa izmantošanu valsts autoceļu tīklā, pilnā apmērā ir jāsamaksā nodoklis, kas parasti ir maksājams, reģistrējot transportlīdzekli pirmajā dalībvalstī, neņemot vērā šī transportlīdzekļa izmantošanas attiecīgās valsts autoceļu tīklā ilgumu un nepastāvot attiecīgās personas tiesībām saņemt atbrīvojumu no šī nodokļa vai tā atmaksu, ja šo transportlīdzekli nav nedz paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt šīs pirmās dalībvalsts teritorijā, nedz arī tas faktiski jau šādi tiek izmantots.

55

Tā kā uz pamatlietām ir attiecināms EKL 56. pants, nav nepieciešams izskatīt jautājumu par EKL 18. panta interpretāciju.

56

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka EKL 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šīs dalībvalsts rezidentiem, kuri ir aizņēmušies citā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli no šīs citas dalībvalsts rezidenta, uzsākot šī transportlīdzekļa izmantošanu valsts autoceļu tīklā, pilnā apmērā ir jāsamaksā nodoklis, kas parasti ir maksājams, reģistrējot transportlīdzekli pirmajā dalībvalstī, neņemot vērā šī transportlīdzekļa izmantošanas attiecīgās valsts autoceļu tīklā ilgumu un nepastāvot attiecīgās personas tiesībām saņemt atbrīvojumu no šī nodokļa vai tā atmaksu, ja šo transportlīdzekli nav nedz paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt šīs pirmās dalībvalsts teritorijā, nedz arī tas faktiski jau šādi tiek izmantots.

57

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

EKL 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šīs dalībvalsts rezidentiem, kuri ir aizņēmušies citā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli no šīs citas dalībvalsts rezidenta, uzsākot šī transportlīdzekļa izmantošanu valsts autoceļu tīklā, pilnā apmērā ir jāsamaksā nodoklis, kas parasti ir maksājams, reģistrējot transportlīdzekli pirmajā dalībvalstī, neņemot vērā šī transportlīdzekļa izmantošanas attiecīgās valsts autoceļu tīklā ilgumu un nepastāvot attiecīgās personas tiesībām saņemt atbrīvojumu no šī nodokļa vai tā atmaksu, ja šo transportlīdzekli nav nedz paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt šīs pirmās dalībvalsts teritorijā, nedz arī tas faktiski jau šādi tiek izmantots.

[Paraksti]