Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2013. gada 17. janvārī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Pievienotās vērtības nodoklis – Direktīva 2006/112/EK – Samazinātas likmes piemērošana – 96. pants un 98. panta 2. punkts – III pielikuma 3. un 4. punkts – “Farmaceitiskie produkti, kurus parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem” – “Medicīnas iekārtas, palīgierīces un citas ierīces, kuras parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti, un kuras paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai”

Lieta C-360/11

par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2011. gada 8. jūlijā cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Lozano Palacios, pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Spānijas Karalisti, ko pārstāv S. Centeno Huerta, pārstāve,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), tiesneši E. Jarašūns [E. Jarašiūnas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 25. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, piemērojot samazinātas likmes pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”)

–        ārstnieciskām vielām, kuras parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā;

–        medicīniskām precēm, materiāliem, iekārtām un ierīcēm, ko, objektīvi vērtējot, var izmantot tikai, lai novērstu, diagnosticētu, ārstētu, atvieglotu vai izārstētu cilvēku vai dzīvnieku slimības vai kaites, bet kas nav tādas, kuras parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti, un kuras paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai;

–        palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt var izmantot dzīvnieku fiziskas invaliditātes ārstēšanai;

–        un visbeidzot palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt var izmantot cilvēku invaliditātes ārstēšanai, bet kuras nav paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai,

Spānijas Karaliste nav izpildījusi Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) 98. pantā, lasot to kopā ar šīs direktīvas III pielikumu, paredzētos pienākumus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

2        Direktīvas 2006/112 96. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis piemēro PVN pamatlikmi, ko katra dalībvalsts nosaka procentos no summas, kurai uzliek nodokli; preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai pamatlikme ir vienāda.”

3        Direktīvas 2006/112 97. panta 1. punktā ir noteikts, ka “no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim pamatlikme nevar būt mazāka par 15 %”.

4        Šīs direktīvas 98. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes.

2.      Samazinātas likmes piemēro tikai tādu kategoriju preču piegādei vai tādu kategoriju pakalpojumu sniegšanai, kas minēti III pielikumā.

[..]

3.      Piemērojot preču kategorijām 1. punktā paredzētās samazinātās likmes, dalībvalstis var izmantot Kombinēto nomenklatūru, lai precīzi aptvertu attiecīgo kategoriju.”

5        Minētās direktīvas 99. panta 1. punktā ir noteikts:

“Samazinātas likmes nosaka procentu veidā no summas, kurai uzliek nodokli, un tās nevar būt mazākas par 5 %.”

6        Atbilstoši šīs pašas direktīvas 114. panta 1. punkta pirmās daļas noteikumiem:

“Dalībvalstīm, kurām 1993. gada 1. janvārī bija jāpaaugstina 1991. gada 1. janvārī spēkā esošo pamatlikmi par vairāk nekā 2 %, to preču piegādei un to pakalpojumu sniegšanai, kuras iekļautas III pielikumā minētajās kategorijās, var piemērot samazinātu likmi, kas zemāka par 99. pantā paredzēto minimālo likmi.”

7        Direktīvas 2006/112 III pielikumā ar nosaukumu “To preču piegāžu un to pakalpojumu sniegšanas saraksts, kam var piemērot 98. pantā minētās samazinātās likmes” 3. un 4. punktā ir paredzēts:

3)      farmācijas līdzekļi [farmaceitiskie produkti], kurus parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem, tostarp pretapaugļošanās un higiēnas līdzekļi;

4)      medicīnas iekārtas, palīgierīces un citas ierīces, kuras parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti, tikai invalīdu personīgai izmantošanai, tostarp šādu preču remontu, kā arī bērnu autosēdekļu piegāde.”

 Valsts tiesības

8        1992. gada 28. decembra Likuma 37/1992 (1992. gada 29. decembra BOE Nr. 312, 44247. lpp.), redakcijā, kura piemērojama izskatāmajā lietā (turpmāk tekstā – “PVN likums”), 91. panta pirmās iedaļas 1. panta 5. un 6. punktā ir paredzēta samazinātas PVN likmes 8 % apmērā uzlikšana šādu preču piegādei, iegādei Kopienas iekšienē un importam:

“5.      Zālēm veterinārai izmantošanai un ārstnieciskām vielām, kuras parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā.

6.      Iekārtām un palīgierīcēm, tostarp brillēm ar koriģējošām lēcām un kontaktlēcām, ko, objektīvi vērtējot, var izmantot tikai vai galvenokārt, lai atvieglotu cilvēku vai dzīvnieku fizisko invaliditāti, tostarp to pārvietošanās un saziņas spējas.

Medicīniskām precēm, materiāliem, iekārtām vai ierīcēm, ko, objektīvi vērtējot, var izmantot tikai, lai novērstu, diagnosticētu, ārstētu, atvieglotu vai izārstētu cilvēku vai dzīvnieku slimības vai kaites.

Šajā kategorijā nav iekļautas kosmētiskās preces un personīgās higiēnas preces, izņemot higiēniskās paketes, tamponus un biksīšu ieliktnīšus.”

9        Saskaņā ar PVN likuma 91. panta otrās iedaļas 1. panta 3. punktu “samazināto” PVN likmi, kas paredzēta Direktīvas 2006/112 114. panta 1. punktā un kas Spānijas Karalistes gadījumā ir 4 %, var piemērot šādu preču piegādei, iegādei Kopienas iekšienē un importam:

“Zālēm, ko izmanto cilvēki, kā arī ārstnieciskām vielām, zāļu formām un starpproduktiem, kurus parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā.”

 Pirmstiesas procedūra

10      Ar 2010. gada 22. marta brīdinājuma vēstuli Komisija paziņoja Spānijas Karalistei, ka tā tādu samazinātās likmes PVN režīmu, kas ir ieviests ar Spānijas PVN likuma 91. panta pirmās iedaļas 1. panta 5. un 6. punktu un 91. panta otrās iedaļas 1. panta 3. punktu, uzskata par Direktīvā 2006/112 Spānijas Karalistei paredzēto pienākumu neizpildi.

11      Spānijas Karaliste 2010. gada 28. maijā atbildēja, ka samazinātās PVN likmes piemērošana precēm, kas minētas attiecīgajos PVN likuma pantos, ir atļauta, pamatojoties uz Direktīvas 2006/112 III pielikuma 3. un 4. punktu, un tādējādi ir atbilstoša šai direktīvai.

12      Lai pamatotu šo secinājumu, Spānijas Karaliste vispirms norādīja uz nepieciešamību interpretēt jēdzienu “farmaceitiskie produkti” šī III pielikuma 3. punkta izpratnē atbilstoši farmaceitisko produktu definīcijai, kura ir piemērojama valsts tiesību sistēmā, kas ietvertu ne tikai zāles, bet arī aparatūru un medicīnas iekārtas. Turklāt tā apgalvoja, ka valsts tiesību aktos noteiktās gatavās zāles, pēc receptes izgatavotās zāles vai gatavie preparāti, aktīvās vielas un aizsardzības līdzekļi ir jāuzskata par “farmaceitiskiem produktiem” minētā pielikuma 3. punkta izpratnē. Visbeidzot Spānijas Karaliste norādīja, ka personas, kurai piemīt “invaliditāte” jēdziens šī paša pielikuma 4. punkta izpratnē saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijām šajā jautājumā ir jāuztver kā tāds, kas attiecas uz visām personām, kurām ir nopietna slimība.

13      Tā kā šie apsvērumi nepārliecināja Komisiju, tā 2010. gada 25. novembrī nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot Spānijas Karalisti veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu šī atzinuma prasības, divu mēnešu termiņā no tā saņemšanas brīža.

14      Ar 2011. gada 31. janvāra vēstuli Spānijas valsts iestādes vēlreiz apstiprināja savu nostāju, saskaņā ar kuru apstrīdētās valsts tiesību normas atbilst Direktīvas 2006/112 noteikumiem.

15      Tā kā Komisiju šī atbilde neapmierināja, tā nolēma celt šo prasību.

 Par prasību

 Ievada apsvērumi

16      Vispirms ir jāizskata Spānijas Karalistes apgalvojums, saskaņā ar kuru Direktīvas 2006/112 III pielikumā minētās preču kategorijas nav pietiekami skaidri definētas, lai pamatotu prasības par pienākumu neizpildi ierosināšanu, un ka attiecīgi Komisijas veiktajai šī pielikuma 3. un 4. punkta sašaurinātajai interpretācijai nevar dot priekšroku attiecībā pret citām iespējamām interpretācijām, kuras tostarp balstītas uz valsts tiesībām.

17      Turpretī saskaņā ar Komisijas teikto minētā pielikuma noteikumi ir pietiekami precīzi un, piemērojot vienveidības un vienlīdzības principu, tos var autonomi un vienveidīgi interpretēt Savienības ietvaros. Tā turklāt norāda, ka Spānijas Karaliste ar Komisijas argumentēto atzinumu ir tikusi pietiekami informēta par tās pienākumu apmēru.

18      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka normas, kurām ir atkāpes no kāda principa raksturs, ir interpretējamas šauri (tostarp skat. 1995. gada 12. decembra spriedumu lietā C-399/93 Oude Luttikhuis u.c., Recueil, I-4515. lpp., 23. punkts; 2001. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-83/99 Komisija/Spānija, Recueil, I-445. lpp., 19. punkts, kā arī 2011. gada 3. marta spriedumu lietā C-41/09 Komisija/Nīderlande, Krājums, I-831. lpp., 58. punkts).

19      Tiesa jau vairākkārt ir lēmusi, ka gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (skat. 2011. gada 21. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-424/10 un C-425/10 Ziolkowski un Szeja, Krājums, I-14035. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

20      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, kā to norādījusi arī Komisija, ka Savienības tiesību normas, kuras ļauj piemērot PVN samazināto likmi, kā iespēja, kas sniegta dalībvalstīm, atkāpjoties no principa, saskaņā ar kuru ir piemērojama parastā likme, ir jāinterpretē šauri. Turklāt, tā kā Direktīvas 2006/112 III pielikuma 3. un 4. punktā nav ietverta neviena skaidra atsauce uz dalībvalstu tiesībām, tām visā Savienībā ir jāīsteno autonoma un vienveidīga interpretācija.

21      Pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste, šiem secinājumiem pretrunā nav tas, ka šajos punktos ir uzskaitītas vispārīgas preču kategorijas, kuras dalībvalstīm vēl ir jāprecizē savu valsts tiesību aktos.

22      Saistībā ar minēto ir pietiekami norādīt, kā to ģenerāladvokāts atzinis savu secinājumu 25. punktā, ka dalībvalstīm, nosakot īpašās preču kategorijas, kurām piemēro samazināto PVN likmi, ir jāievēro minētajos punktos paredzēto kategoriju ietvari, kā tos interpretējusi Tiesa.

 Attiecībā uz pirmo iebildumu saistībā ar samazinātās PVN likmes piemērošanu ārstnieciskām vielām, kuras parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā

 Par pirmā iebilduma apmēru

–       Lietas dalībnieku argumenti

23      Gan iebildumu rakstā, gan atbildē uz repliku Spānijas Karaliste apstrīd Komisijas argumentus par “starpproduktiem”, kas minēti PVN likuma 91. panta otrās iedaļas 1. panta 3. punktā.

24      Saskaņā ar tās teikto Komisijas pirmais iebildums, kas definēts pirmstiesas procedūras laikā un iebildumu formulējumā prasības pieteikumā, attiecoties tikai uz ārstnieciskām vielām un neattiecoties uz minētajiem “starpproduktiem”.

25      Komisija noraida Spānijas Karalistes iebildumu rakstā un atbildē uz repliku ietvertos apgalvojumus attiecībā uz “starpproduktiem” un apstiprina, ka tā apstrīd samazinātās PVN likmes piemērošanu attiecīgajiem produktiem.

–       Tiesas vērtējums

26      Jāatgādina, ka no Tiesas Reglamenta 120. panta c) punkta un ar to saistītās judikatūras izriet, ka prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums un tie ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, prasības pieteikumā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (skat. 2010. gada 14. janvāra spriedumu lietā C-343/08 Komisija/Čehijas Republika, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Šajā gadījumā ir jāsecina, ka, lai gan Komisija savā brīdinājuma vēstulē, argumentētajā atzinumā un atbildē uz repliku vairākkārt min “starpproduktus”, tā šos produktus nav minējusi ne iebildumu izklāstā, ne savos prasījumos.

28      No minētā izriet, ka pirmais iebildums šajā prasībā ir jāsaprot tādējādi, ka Komisija iebilst pret to, ka Spānijas Karaliste piemēro samazināto PVN likmi tikai ārstnieciskām vielām, kuras parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā.

 Par lietas būtību

–       Lietas dalībnieku argumenti

29      Ar savu pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka samazinātas PVN likmes piemērošana ārstnieciskām vielām, kuras parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā, kā tas paredzēts PVN likuma 91. panta pirmās iedaļas 1. panta 5. punktā un 91. panta otrās iedaļas 1. panta 3. punktā, ir pretrunā Direktīvai 2006/112.

30      Saistībā ar minēto tā norāda, ka ar šīs direktīvas III pielikuma 3. punkta noteikumiem dalībvalstīm tiek ļauts piemērot samazināto PVN likmi produktiem, kuri atbilst konkrētiem nosacījumiem, proti, pirmkārt, tiem ir jābūt “farmaceitiskiem produktiem”, un, otrkārt, tiem ir jābūt tādiem produktiem, “kurus parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem”.

31      Saskaņā ar Komisijas teikto “ārstnieciskas vielas” nav gatavi produkti un tāpēc tos nevar uzskatīt par produktiem, “kurus parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem”.

32      Šo secinājumu apstiprinot apsvērums, saskaņā ar kuru, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies kādā no Direktīvas 2006/112 III pielikuma punktiem iekļaut ne tikai gatavus produktus, bet arī produktus, kurus izmanto ražošanas procesā, tas to būtu skaidri norādījis.

33      Turklāt Komisija atsaucas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvā 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 67. lpp.), ietvertajām definīcijām. No minētās direktīvas izrietot, ka pēc receptes izgatavotās zāles un gatavie preparāti ir gatavi farmaceitiskie produkti, bet aktīvās vielas, kas definētas kā visas vielas, kuras ir zāļu sastāvā, nav gatavie produkti, kas paredzēti cilvēkiem vai dzīvniekiem.

34      Turpretī Spānijas Karaliste apgalvo, ka ārstnieciskās vielas ir “farmaceitiskie produkti” Direktīvas 2006/112 III pielikuma 3. punkta izpratnē.

35      Tā uzskata, ka, tā kā Savienības līmenī nepastāv “farmaceitisko produktu” definīcija, dalībvalstis var piemērot savā valsts tiesību sistēmā esošās definīcijas. Tomēr vairākos valsts likumos šis jēdziens esot definēts plaši, ietverot arī ārstnieciskas vielas.

36      Spānijas Karaliste turklāt uzsver, ka atsevišķas ārstnieciskas vielas var tikt tirgotas kā gatavi produkti, bez nepieciešamības tos sajaukt ar citām vielām.

37      Savā replikā Komisija atzīst, ka, ciktāl tās tiek tirgotas kā gatavi farmaceitiskie produkti, lai tos tieši izmantotu patērētājs, tas nerada traucējumus tam, ka medicīniskām vielām tiktu piemērota samazināta PVN likme. Tā šajā saistībā atgādina Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, lai varētu piemērot samazinātu PVN likmi produktam, kuru var dažādi izmantot, katrā piegādes reizē ir jānosaka konkrēts izmantošanas mērķis, kādu attiecībā uz šo produktu paredzējis tā pircējs (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 65. punkts).

–       Tiesas vērtējums

38      Lietas dalībnieku starpā ir strīds par to, kā interpretēt jēdzienu “farmaceitiskie produkti, kurus parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem” Direktīvas 2006/112 III pielikuma 3. punkta izpratnē. Tā tostarp vēlas noskaidrot, vai minētais jēdziens ir tāds, kurš var ietvert ārstnieciskas vielas, kuras parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā.

39      Saistībā ar minēto ir jānorāda, kā to ir darījusi Komisija savā prasības pieteikumā, ka saskaņā ar minētā 3. punkta noteikumiem samazināto PVN likmi var piemērot produktiem, kuri atbilst diviem nosacījumiem. Pirmkārt, tiem jābūt “farmaceitiskiem produktiem”, un, otrkārt, šiem produktiem ir jābūt tādiem, “kurus parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem”.

40      Komisija ierosina apsvērt, ka jēdziens “farmaceitiskie produkti” šī III pielikuma izpratnē ir līdzvērtīgs Direktīvas 2001/83 1. pantā ietvertajam jēdzienam “zāles”.

41      Tomēr ir svarīgi minēt, kā to norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 33.–35. punktā, ka šie divi jēdzieni būtiski atšķiras.

42      Vispirms ir jāsecina, ka lielākajā daļā no Direktīvas 2001/83 un Direktīvas 2006/112 III pielikuma valodu versijām attiecībā uz minētajiem jēdzieniem tiek izmantoti dažādi termini. Tādējādi angļu valodas redakcijā šajos divos tiesību aktos jēdzieni “zāles” un “farmaceitiskie produkti” tiek attiecīgi apzīmēti ar vārdkopu “ārstniecības produkts” un “farmācijas produkts”. Tāpat tas arī ir spāņu valodas redakcijā (“medicamento” un “producto farmacéutico”), lietuviešu valodā (“vaistai” un “farmacijos gaminiai”), poļu valodā (“produkt leczniczy” un “produkty farmaceutyczne”), rumāņu valodā (“medicament” un “produsele farmaceutice”), slovēņu valodā (“zdravilo” un “farmacevtski izdelki”) un zviedru valodā (“läkemedel” un “farmaceutiska produkter”). Turklāt ir acīmredzams, ka Direktīvas 2006/112 III pielikuma mērķi atšķiras no Direktīvas 2001/83 mērķiem, ciktāl pēdējās mērķis ir līdzsvarot nosacījumus attiecībā uz cilvēkiem paredzētu zāļu nonākšanu tirgū. Visbeidzot ir būtiski atgādināt, ka, lai gan Direktīvu 2001/83 piemēro tikai cilvēkiem paredzētām zālēm, III pielikuma 3. punkts attiecas arī uz veterināriem nolūkiem izmantojamām zālēm.

43      Šādos apstākļos, pretēji Komisijas apgalvotajam, ir jākonstatē, ka jēdziens “farmaceitiskie produkti” minētā 3. punkta izpratnē, lai gan ietver jēdzienu “zāles” Direktīvas 2001/83 izpratnē, ir jāinterpretē kā tāds, kuram ir plašāka nozīme nekā pēdējam minētajam.

44      Turklāt šāda interpretācija atbilst jēdzienam “farmaceitiski produkti”, kas izmantots Padomes 1987. gada 23. jūnija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 15. decembra Regulu (ES) Nr. 1238/2010 (OV L 348, 36. lpp.), I pielikuma esošās kombinētās nomenklatūras 30. nodaļā, kurā kā farmaceitiskie produkti ir minētas ne tikai zāles, bet arī citi preparāti un farmaceitiski materiāli, kā, piemēram, vate, marle, pārsēji un tamlīdzīgi materiāli.

45      Turklāt Direktīvas 2006/112 III pielikuma 3. punkta pēdējā teikumā ir ietverta atsauce uz produktiem, uz kuriem nevar attiecināt jēdzienu “zāles” Direktīvas 2001/83 izpratnē, piemēram, “pretapaugļošanās un higiēnas līdzekļi”.

46      Tomēr, lai ietilptu šajā 3. punktā paredzētajā kategorijā, ir jāizpilda nosacījums, lai produkti būtu tādi, “kurus parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem”.

47      No šiem apsvērumiem izriet, ka minētajā 3. punktā ir paredzēti tikai gatavi produkti, kurus uzreiz var lietot galapatērētājs, izņemot produktus, kurus iespējams izmantot zāļu ražošanā un kuri parasti tiek pakļauti turpmākai apstrādei.

48      Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2006/112 III pielikuma mērķis – padarīt atsevišķus produktus, kuri tiek uzskatīti par īpaši nepieciešamiem, lētākus un tādējādi pieejamākus galapatērētājam, kurš galu galā maksā PVN.

49      Visbeidzot, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 39. punktā, situācijā, kad kādu ārstniecisko vielu var tirgot kā galaproduktu, nejaucot to ar citām vielām, un ja tādējādi to var tieši izmantot galapatērētājs “veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem”, nav iemesla tām nepiemērot samazināto PVN likmi.

50      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka ar Direktīvas 2006/112 III pielikuma 3. punkta noteikumiem tiek ļauts piemērot samazinātu PVN likmi ārstnieciskām vielām tikai tad, ja tās var tieši izmantot galapatērētājs veselības aprūpē, slimību profilaksei vai ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem.

51      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka pirmais Komisijas iebildums ir pamatots.

 Otrais iebildums ir par samazinātas PVN likmes piemērošanu medicīniskām precēm, materiāliem, iekārtām un ierīcēm, ko izmanto tikai, lai novērstu, diagnosticētu, ārstētu, atvieglotu vai izārstētu cilvēku vai dzīvnieku slimības vai kaites

 Lietas dalībnieku argumenti

52      Komisija uzskata, ka samazinātas PVN likmes piemērošana medicīniskām precēm, materiāliem, iekārtām un ierīcēm, ko, objektīvi vērtējot, var izmantot tikai, lai novērstu, diagnosticētu, ārstētu, atvieglotu vai izārstētu cilvēku vai dzīvnieku slimības vai kaites, kas paredzēta PVN likuma 91. panta pirmās iedaļas 1. panta 6. punkta otrajā daļā, ir pretrunā Direktīvai 2006/112.

53      Pirmkārt, saskaņā ar minēto valsts tiesību aktu samazinātas PVN likmes piemērošana medicīnas iekārtām, ko izmanto, lai diagnosticētu un ārstētu dzīvnieku slimības, neatbilstot Direktīvas 2006/112 III pielikuma 4. punktam, kas attiecas tikai uz medicīnas iekārtām, palīgiekārtām un ierīcēm, kas paredzētas lietošanai tikai cilvēkiem.

54      Otrkārt, šī pielikuma 3. punkts neesot piemērojams. Proti, jēdziens “farmaceitiskie produkti” šī noteikuma izpratnē esot jāsaprot kā sinonīms jēdzienam “zāles” Direktīvā 2001/83. Tādējādi šīs medicīniskās preces, materiāli, iekārtas un ierīces, kas paredzētas vispārējai izmantošanai, neietilpst jēdzienā “farmaceitiskie produkti”.

55      Turpretī Spānijas Karaliste uzskata, ka PVN likuma 91. panta pirmās iedaļas 1. panta 6. punkta otrajā daļā paredzētās preces ietilpst minētā pielikuma 3. punkta piemērošanas jomā.

56      Tā apgalvo, ka minētajā 3. punktā paredzētā kategorija ietver ne tikai zāles, bet arī medicīnas ierīces. Lai pamatotu šādu interpretāciju, tā norāda, ka LESD 168. pantā ir minētas gan zāles, gan medicīnas ierīces un ka attiecīgi abām šīm produktu kategorijām, kas apvienotas jēdzienā “farmaceitiskie produkti”, būtu jāpiešķir vienāda aizsardzība.

57      Turklāt šādas interpretācijas dēļ Direktīvas 2006/112 III pielikuma 4. punkts nezaudējot jēgu. Šajā punktā ietvertās medicīnas ierīces, “kuras parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti, tikai invalīdu personīgai izmantošanai”, ir paredzētas īpašai izmantošanai. Tādējādi tas, ka jēdziens “farmaceitiskie produkti” šī pielikuma 3. punkta izpratnē ietver ne tikai zāles, bet arī medicīnas iekārtas, kuras nav paredzētas īpašai izmantošanai, bet kuras “parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem”, nav pretrunīgs secinājums.

 Tiesas vērtējums

58      Komisija pārmet Spānijas Karalistei, ka tā ir piemērojusi samazinātu PVN likmi tādu produktu kategorijai, kura ietver medicīniskās preces, materiālus, iekārtas un ierīces, “ko, objektīvi vērtējot, var izmantot tikai, lai novērstu, diagnosticētu, ārstētu, atvieglotu vai izārstētu cilvēku vai dzīvnieku slimības vai kaites”.

59      Kā to ir norādījusi Komisija, saskaņā ar Direktīvas 2006/112 III pielikuma 4. punktu nedrīkst piemērot samazinātu PVN likmi šai preču kategorijai, jo, no vienas puses, tā neietver medicīniskās preces, materiālus, iekārtas un ierīces, kas paredzētas vispārējai izmantošanai, un, no otras puses, tā ir attiecināma tikai uz izmantošanu cilvēku vajadzībām un nav piemērojama izmantošanai veterinārām vajadzībām.

60      Tāpat, lai izvērtētu Komisijas otrā iebilduma pamatotību, ir jāizskata jautājums par to, vai PVN likuma 91. panta pirmās iedaļas 1. panta 6. punkta otrajā daļā paredzētās preces var uzskatīt par “farmaceitiskiem produktiem” minētā III pielikuma 3. punkta izpratnē.

61      Saistībā ar minēto ir jāatgādina, kā tas jau ir konstatēts šī sprieduma 43. punktā, ka jēdziens “farmaceitiskie produkti” šī noteikuma izpratnē, lai gan ietver jēdzienu “zāles” Direktīvas 2001/83 izpratnē, tomēr ir jāinterpretē kā tāds, kuram ir plašāka nozīme nekā pēdējam minētajam.

62      Tādējādi Spānijas Karalistes arguments, atbilstoši kuram jēdziens “farmaceitiskie produkti” var ietvert visas medicīniskās preces, materiālus, iekārtas un ierīces, kas paredzētas vispārējai izmantošanai, nevar tikt atbalstīts.

63      Ne tikai Direktīvas 2006/112 III pielikumā paredzētās kategorijas ir jāinterpretē šauri situācijā, ja izskatāmais Savienības tiesību noteikums ir izņēmuma rakstura, atbilstoši šī sprieduma 18. punktā atgādinātajai judikatūrai, bet attiecīgajā pielikumā izmantotie jēdzieni ir jāinterpretē saskaņā ar izskatāmo jēdzienu parasto nozīmi. Turklāt ir konstatē, ka attiecībā uz parasto nozīmi sarunvalodā jēdziens “farmaceitiskie produkti” nevar tikt uzskatīts par tādu, kurš ietver visas medicīnā vai veterinārijā izmantojamās preces, materiālus, iekārtas un ierīces.

64      Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2006/112 III pielikuma vispārējā sistēma un arī apstāklis, ka šī pielikuma 4. punktā ir konkrēti paredzētas medicīnā īpašiem nolūkiem izmantojamas preces. Kā to ir secinājusi arī Komisija, šis noteikums zaudētu jēgu, ja minētā pielikuma 3. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj piemērot samazinātu PVN likmi visām medicīnā izmantojamām precēm vai iekārtām neatkarīgi no tā, kādai izmantošanai tās ir paredzētas.

65      Turklāt ir jāatgādina, kā tas ticis norādīts šī sprieduma 48. punktā, ka samazinātas PVN likmes piemērošanas mērķis tostarp ir samazināt atsevišķu īpaši nepieciešamu produktu maksu galapatērētājam. Medicīnisku un veterināru preču, materiālu, iekārtu un ierīču izmaksas reti tieši segs galapatērētājs, jo šos produktus galvenokārt izmanto veselības aprūpes nozares profesionāļi pakalpojumu sniegšanai, kuri paši var tikt atbrīvoti no PVN maksāšanas saskaņā ar Direktīvas 2006/112 132. pantu.

66      Šāda interpretācija turklāt ir saderīga ar LESD 168. pantu. Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka, ja ir tā, ka šī panta 4. punkta c) punktā ir minētas zāles un medicīnas ierīces, šī panta mērķis, proti, tādu noteikumu, kas paredz augstus kvalitātes un drošības standartus, izveide, būtiski atšķiras no iepriekš izklāstītā Direktīvas 2006/112 III pielikuma mērķa.

67      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ne ar šī pielikuma 4. punkta, ne 3. punkta noteikumiem netiek atļauts piemērot samazinātu PVN likmi “medicīniskām precēm, materiāliem, iekārtām vai ierīcēm, ko, objektīvi vērtējot, var izmantot tikai, lai novērstu, diagnosticētu, ārstētu, atvieglotu vai izārstētu cilvēku vai dzīvnieku slimības vai kaites”.

68      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka otrais Komisijas iebildums ir pamatots.

 Par trešo iebildumu saistībā ar samazinātas PVN likmes piemērošanu palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt var izmantot dzīvnieku fiziskās invaliditātes ārstēšanai

 Lietas dalībnieku argumenti

69      Komisija norāda, ka samazinātas PVN likmes piemērošana produktiem, kurus izmanto dzīvnieku fiziskās invaliditātes ārstēšanai, kas noteikta PVN likuma 91. panta pirmās iedaļas 1. panta 6. punkta pirmajā daļā, ir pretrunā Direktīvas 2006/112 noteikumiem. Kā to pierādot pirmajos divos iebildumos izvirzītie Komisijas argumenti – ne Direktīvas 2006/112 III pielikuma 3. punkts, kas stricto sensu attiecas uz “farmaceitiskiem produktiem”, ne arī tā 4. punkts, kas attiecas uz konkrētu produktu izmantošanu cilvēkiem, neparedzot šo produktu izmantošanu attiecīgajā kategorijā.

70      Savā iebildumu rakstā Spānijas Karaliste atsaucas uz dažādiem pirmstiesas procedūras posmiem, kuros būtībā tā ir norādījusi, ka minētā pielikuma 3. punktā ietilpst medicīniskās un veterinārās iekārtas un ierīces.

 Tiesas vērtējums

71      Lai novērtētu Komisijas trešā iebilduma pamatotību, pirmkārt, ir jānorāda, kā tas ir minēts šī sprieduma 61.–67. punktā, ka jēdzienu “farmaceitiskie produkti” Direktīvas 2006/112 III pielikuma 3. punkta izpratnē nevar interpretēt tā, ka tas attiecas uz medicīniskām un veterinārām iekārtām un ierīcēm.

72      No minētā izriet, ka šis noteikums neatļauj piemērot samazinātu PVN likmi ierīcēm un palīgierīcēm, kuras var izmantot dzīvnieku fiziskās invaliditātes ārstēšanai.

73      Turklāt no šī pielikuma 4. punkta noteikumiem skaidri izriet, ka tajā paredzētas tikai medicīnas iekārtas, palīgierīces un citas ierīces, kuras parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti cilvēkiem. Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka šī noteikuma otrajā teikumā izmantotais jēdziens “invaliditāte” neattiecas uz dzīvniekiem, kuriem piemīt fiziskā invaliditāte, bet attiecas tikai uz cilvēkiem.

74      Turklāt, kā to skaidri ir norādījusi arī Komisija, ir jāizskata jautājums par to, ka, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies iekļaut veterināro produktu sadaļu minētā pielikuma 4. punktā, tas to būtu skaidri paredzējis, kā tas ir izdarīts 3. punktā.

75      No minētā izriet, ka ne saskaņā ar Direktīvas 2006/112 III pielikuma 4. punkta, ne 3. punkta nosacījumiem nav atļauts piemērot samazinātu PVN likmi palīgierīcēm un iekārtām, kuras var izmantot, lai atvieglotu dzīvnieku fizisko invaliditāti.

76      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka trešais Komisijas iebildums ir pamatots.

 Par ceturto iebildumu saistībā ar samazinātas PVN likmes piemērošanu palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt tiek izmantotas cilvēku invaliditātes ārstēšanai, bet kuras nav paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai

 Lietas dalībnieku argumenti

77      Komisija uzskata, ka PVN likuma 91. panta pirmās iedaļas 1. panta 6. punkta pirmajā daļā paredzētā samazinātas PVN likmes piemērošana medicīnas palīgierīcēm un iekārtām, kuras tiek pamatā vai galvenokārt izmantotas, lai atvieglotu cilvēku fizisko invaliditāti, bet kuras nav paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai, neatbilst Direktīvai 2006/112.

78      Saistībā ar minēto tā norāda, ka ar Direktīvas 2006/112 III pielikuma 4. punkta noteikumiem dalībvalstīm tiek atļauts piemērot samazinātu PVN likmi produktiem, kuri atbilst konkrētiem noteikumiem. Pirmkārt, šīm precēm ir jābūt “medicīnas iekārtām, palīgierīcēm un citām ierīcēm”, un, otrkārt, tām ir jābūt tādām, ko “parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti, tikai invalīdu personīgai izmantošanai”.

79      Attiecīgi 4. punkts neietverot medicīnas iekārtas, kas paredzētas vispārējai izmantošanai, bet tikai tās, kas paredzētas “tikai invalīdu personīgai izmantošanai”. Šāda interpretācija turklāt esot ietverta PVN komitejas pieņemtajās vadlīnijās.

80      Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija norāda, ka, ciktāl noteikumi ir tādi, ar kuriem PVN likums paredz piemērot samazinātu PVN likmi palīgierīcēm un iekārtām, “kuras galvenokārt tiek izmantotas cilvēku invaliditātes atvieglošanai”, to piemērošanas joma pārsniedz jomu, kas atļauta Direktīvā 2006/112.

81      Turklāt Komisija uzskata, ka Spānijas Karaliste savā atbildē uz brīdinājuma vēstuli jēdzienam “invalīds” ir piešķīrusi pārlieku plašu nozīmi, uzskatot minēto jēdzienu par sinonīmu vārdam “slimība”.

82      Spānijas Karaliste apstrīd Komisijas ierosināto jēdziena “invalīds” interpretāciju. Tā norāda, ka, neesot vienotai šī jēdziena interpretācijai Savienībā, ir jāpiemēro nesenākie jēdzieni, kurus noteikusi Pasaules Veselības organizācija. Tomēr, piemērojot šos jēdzienus, par invalīdu esot jāuzskata jebkura persona, kurai piemīt invaliditāte, jebkura persona, kuru ir skārusi smaga slimība. Šāda definīcija tādējādi ļaujot uzskatīt, ka personas, kuras slimo ar tādām slimībām kā AIDS, vēzis vai nieru mazspēja, ir invalīdi, kas novērstu arī diskrimināciju, ar kādu varētu saskarties personas, kuras skārušas šīs slimības. Šī interpretācija nevar tikt dažādota tikai tādēļ, ka šajā gadījumā runa ir par nodokļu jomu.

83      Turklāt Spānijas Karaliste norāda, ka ir sarežģīti sadalīt medicīnas preces, lai noteiktu tās, kuras ir vai nav izmantojamas invaliditātes gadījumā, vēlreiz norādot uz grūtībām pamatot prasību par Direktīvas 2006/112 III pielikumā paredzēto pienākumu neizpildi, to neprecīzā formulējuma dēļ. Visbeidzot tā atgādina, ka PVN komitejas vadlīnijām, uz kurām Komisija atsaukusies savā prasībā, nav saistošas interpretācijas funkciju.

 Tiesas vērtējums

84      Lai izvērtētu Komisijas ceturto iebildumu, ir jānosaka, vai Direktīvas 2006/112 III pielikuma 4. punktu var piemērot palīgierīcēm un iekārtām, kuras nav paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai, bet kuras pamatā vai galvenokārt tiek izmantotas viņu invaliditātes atvieglošanai.

85      Saistībā ar minēto ir jānorāda, ka no 4. punktā esošajiem jēdzieniem “personīgai” un “tikai” izriet, ka tajā nav paredzēti noteikumi vispārējai piemērošanai.

86      Tādējādi mērķis atvieglot atsevišķu īpaši nepieciešamu produktu izmaksas galapatērētājam, kas minēts šī sprieduma 48. punktā, nevar attaisnot samazinātas PVN likmes piemērošanu medicīnas iekārtām, kas paredzētas vispārējai izmantošanai, kuras izmanto slimnīcas un veselības nozares profesionāļi.

87      Šādu secinājumu neapstrīd Spānijas Karalistes argumentācija, saskaņā ar kuru atsevišķas iekārtas un ierīces var tikt izmantotas gan vispārīgi, gan arī tikai personīgi invalīdiem. Saistībā ar minēto pietiek atgādināt, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka, lai varētu piemērot samazinātu PVN likmi produktam, kuru var dažādi izmantot, katrā piegādes reizē ir jānosaka konkrēts izmantošanas mērķis, kādu attiecībā uz šo produktu paredzējis tā pircējs (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 65. punkts).

88      No minētā izriet, ka palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt tiek izmantotas cilvēku invaliditātes atvieglošanai, bet kuras nav paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai, saskaņā ar Direktīvas 2006/112 III pielikuma 4. punktu nevar piemērot samazinātu PVN likmi.

89      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ceturtais Komisijas iebildums ir pamatots, un daļēji jāapmierina Komisijas prasība.

90      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, piemērojot samazinātu PVN likmi

–        ārstnieciskām vielām, kuras parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā;

–        medicīniskām precēm, materiāliem, iekārtām un ierīcēm, ko, objektīvi vērtējot, var izmantot tikai, lai novērstu, diagnosticētu, ārstētu, atvieglotu vai izārstētu cilvēku vai dzīvnieku slimības vai kaites, bet kas nav tādas, kuras parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti, un kuras paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai;

–        palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt var izmantot dzīvnieku fiziskas invaliditātes ārstēšanai;

–        un visbeidzot palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt var izmantot cilvēku invaliditātes ārstēšanai, bet kuras nav paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai,

Spānijas Karaliste nav izpildījusi Direktīvas 2006/112 98. pantā, lasot to kopā ar tās III pielikumu, paredzētos pienākumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

91      Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      piemērojot samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi

–        ārstnieciskām vielām, kuras parasti un piemēroti var izmantot zāļu ražošanā;

–        medicīniskām precēm, materiāliem, iekārtām un ierīcēm, ko, objektīvi vērtējot, var izmantot tikai, lai novērstu, diagnosticētu, ārstētu, atvieglotu vai izārstētu cilvēku vai dzīvnieku slimības vai kaites, bet kas nav tādas, kuras parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti, un kuras paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai;

–        palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt var izmantot dzīvnieku fiziskas invaliditātes ārstēšanai;

–        un visbeidzot palīgierīcēm un iekārtām, kuras pamatā vai galvenokārt var izmantot cilvēku invaliditātes ārstēšanai, bet kuras nav paredzētas tikai invalīdu personīgai izmantošanai,

Spānijas Karaliste nav izpildījusi Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 98. pantā, lasot to kopā ar šīs direktīvas III pielikumu, paredzētos pienākumus;

2)      Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – spāņu.