Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2013. gada 5. decembrī (*)

Nodokļi – PVN – Sestā Direktīva 77/388/EEK – 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts, 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkta c) apakšpunkts – Direktīva 2006/112/EK – 73. pants, 78. panta pirmās daļas a) punkts un 79. panta pirmās daļas c) punkts – PVN, kas jāmaksā par komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumiem, aprēķināšanas bāze – Nodoklis par komercreklāmas publisku demonstrēšanu

Apvienotās lietas C-618/11, C-637/11 un C-659/11

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Supremo Tribunal Administrativo (Portugāle) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2011. gada 12. oktobrī, 2011. gada 2. novembrī un 2011. gada 16. novembrī un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2011. gada 1. decembrī, 2011. gada 12. decembrī un 2011. gada 27. decembrī, tiesvedībās

TVI – Televisão Independente SA

pret

Fazenda Pública,

piedaloties

Ministério Público.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks, kurš veic trešās palātas tiesneša pienākumus, K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] (referents),

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 31. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        TVI – Televisão Independente SA vārdā – N. Pena, advogado,

–        Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un R. Laires, pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – M. Germani un I. Bakopoulos, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – P. Guerra e Andrade un L. Lozano Palacios, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 11. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp., un labojums – OV 1977, L 149, 26. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktu, 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punkta c) apakšpunktu, kā arī Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) 73. pantu, 78. panta pirmās daļas a) punktu un 79. panta pirmās daļas c) punktu.

2        Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar trīs tiesvedībām starp TVI – Televisão Independente SA (turpmāk tekstā – “TVI”) un Fazenda Pública (Valsts kase) par lūgumu pēc savas iniciatīvas atkārtoti izvērtēt paziņojumus par pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”) par 2004. gada februāri, 2004. gada oktobri un 2007. gada janvāri noraidīšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Sestā direktīva, sākot no 2007. gada 1. janvāra, tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2006/112. Tā kā tiesvedības pamatlietā attiecas uz PVN iekasēšanu 2004. gada februārī un oktobrī (lietas C-637/11 un C-618/11), kā arī 2007. gada janvārī (lieta C-659/11), attiecīgais tiesiskais regulējums lietās C-637/11 un C-618/11 ir Sestā direktīva un lietā C-659/11 – Direktīva 2006/112.

4        Sestās direktīvas 11. panta A daļā par PVN bāzi valsts teritorijā ir noteikts:

“1.      Summa, kurai uzliek nodokli, ir:

a)      preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanai, izņemot b), c) un d) apakšpunktā minētos, visa summa kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs ir saņēmis vai kura tam jāsaņem no pircēja, klienta vai trešās personas par šādām piegādēm, ieskaitot subsīdijas, kas tieši saistītas ar šādu piegāžu cenām;

[..]

2.      Summa, kurai uzliek nodokli, ietver:

a)      nodokļus un citus maksājumus, izņemot pašu pievienotās vērtības nodokli;

[..]

3.      Summa, kurai uzliek nodokli, neietver:

[..]

c)      summas, ko nodokļa maksātājs saņēmis no pircēja vai klienta kā apmaksu par izdevumiem, kas izmaksāti klienta vārdā un uz tā rēķina un kas iegrāmatoti pagaidu kontā. Nodokļa maksātājam jāsniedz pierādījums par šo izdevumu faktisko summu, un tas nedrīkst atskaitīt nodokļus, kas varētu būt iekasēti par šiem darījumiem.”

5        Direktīvas 2006/112 73. pantā ir noteikts:

“Preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, uz ko neattiecas 74. līdz 77. pants, summa, kurai uzliek nodokli, ir visa summa, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis vai saņems no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas, tostarp subsīdijas, kas tieši saistītas ar šo darījumu cenām.”

6        Šīs direktīvas 78. panta pirmās daļas a) punktā ir noteikts:

“Summā, kurai uzliek nodokli, ietver šādas sastāvdaļas:

a)      nodokļus, nodevas un citus maksājumus, izņemot pašu PVN.”

7        Minētās direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punktā ir paredzēts:

“Summā, kurai uzliek nodokli, neietver šādas sastāvdaļas:

[..]

c)      summas, ko nodokļa maksātājs saņēmis no pircēja vai pakalpojumu saņēmēja kā tādu izmaksu atmaksāšanu, kuras veiktas pircēja vai pakalpojumu saņēmēja vārdā un interesēs un kuras iegrāmatotas šā nodokļa maksātāja pagaidu kontā.”

 Portugāles tiesības

8        Pievienotās vērtības kodeksa (Código do Imposto sobre o Valor Acrescentado, turpmāk tekstā – “CIVA”) 16. pantā ir noteikts:

“1.      Neskarot 2. punktā noteikto, nodokļu bāze par preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kas ir apliekama ar nodokli, atbilst atlīdzībai, kura ir saņemta vai kura ir jāsaņem no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas.

[..]

5.      Preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas, kas ir apliekama ar nodokli, nodokļu bāzē ietilpst šādi elementi:

a)      nodokļi, nodevas, iemaksas un citi maksājumi, izņemot pašu [PVN];

[..]

6.      Iepriekšējā punktā minētajā nodokļu bāzē neietilpst šādi elementi:

[..]

c)      summas, kas maksātas preču pircēja vai pakalpojuma saņēmēja vārdā un interesēs un kuras ar nodokli apliekamā persona iegrāmatojusi attiecīgajos trešo personu kontos;

[..].”

9        2004. gada 18. augusta Kinematogrāfiskās un audiovizuālās mākslas likuma Nr. 42/2004 (Lei n.° 42/2004 – Lei de Arte Cinematográfica e do Audiovisual; 2004. gada 18. augusta Diário da República I, A sērija, Nr. 194) 28. pantā ar nosaukumu “Nodoklis par publisku demonstrēšanu” ir paredzēts:

“1.      Komercreklāmai, kura tiek publiski demonstrēta kinoteātros un izplatīta televīzijā, proti, reklāmām, sponsorēšanai, telemārketingam, teletekstam, preču ievietošanai, kā arī reklāmām, kas ir iekļautas elektroniskās [TV] programmās, neatkarīgi no apraides veida ir piemērojams nodoklis par publisku demonstrēšanu, kas ir jāmaksā reklāmdevējam, 4 % apmērā no samaksātās cenas [turpmāk tekstā – “nodoklis par publisku demonstrēšanu”].

2.      Summu, kas iekasētas nodokļa par publisku demonstrēšanu veidā, aprēķināšana, iekasēšana un uzraudzīšana ir noteiktas atsevišķā tiesību aktā.”

10      2006. gada 15. novembra Dekrētlikuma Nr. 227/2006 (2006. gada 15. novembra Diário da República I, Nr. 220) 50. pantā ir noteikts:

“1.      Komercreklāmai, kura tiek publiski demonstrēta kinoteātros, izplatīta televīzijā vai iekļauta elektroniskās [TV] programmās, neatkarīgi no apraides veida ir jāpiemēro nodoklis par publisku demonstrēšanu, kas ir jāsedz reklāmdevējiem, un tas veido [Instituto do Cinema, Audiovisual e Multimédia (turpmāk tekstā – “ICAM”)] un [Cinemateca Portuguesa – Museu do Cinema (turpmāk tekstā – “CP-MC”)] ieņēmumus.

2.      Iepriekšējā punktā minētā reklāma attiecas uz reklāmu, sponsorēšanu, telemārketingu, teletekstu un preču ievietošanu.

3.      Iemaksas, uz kurām attiecas iepriekšējais punkts, nodokļu aizstāšanas kārtībā iekasē sabiedrības, kuras pārvalda reklāmas laikus kinoteātros, televīzijas raidorganizācijas vai izplatītāji, kas piedāvā teleteksta vai elektroniskās [TV] programmas pakalpojumus.”

11      Dekrētlikuma Nr. 227/2006 51. pantā ir paredzēts:

“Nodokļa par publisku demonstrēšanu apmērs ir 4 % no cenas par reklāmas pārraidīšanu vai izplatīšanu, vai tās iekļaušanu elektroniskajā [TV] programmā, no kura 3,2 % veido ICAM ienākumus un 0,8 % – CP-MC ienākumus.”

 Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

12      TVI tās darbības ietvaros televīzijas nozarē 2004. gada februārī, 2004. gada oktobrī un 2007. gada janvārī sniedza komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumus dažādiem reklāmdevējiem.

13      Par šiem pakalpojumiem TVI sagatavoja rēķinu saviem klientiem, pieprasītajai cenai par komercreklāmu publisku demonstrēšanu pievienojot 4 % kā nodokli par publisku demonstrēšanu. Lai aprēķinātu par minētajiem pakalpojumiem maksājamo PVN, TVI piemēroja paredzēto likmi, tostarp nodokli par publisku demonstrēšanu, visiem sagatavotajiem rēķiniem un iekasēja aprēķināto PVN par attiecīgajiem laika posmiem, to iekļaujot attiecīgajos periodiskajos paziņojumos. Turklāt TVI ieņēmumus no nodokļa par publisku demonstrēšanu iekasēšanas iegrāmatoja ICAM un CP-MC pagaidu kontos.

14      Uzskatot, ka nodoklis par publisku demonstrēšanu nav jāiekļauj PVN bāzē, TVI iesniedza lūgumus Portugāles nodokļu iestādēm pēc savas iniciatīvas pārskatīt paziņojumus par PVN nodokli par 2004. gada februāri un oktobri, kā arī par 2007. gada janvāri. Šie lūgumi tika noraidīti.

15      Tribunal Administrativo e Fiscal de Sintra (Sintras Administratīvā un nodokļu tiesa), kurā vērsās TVI, noraidīja prasības par lēmumiem, ar kuriem tika noraidīti minētie lūgumi, pamatojoties uz to, ka nodokļa par publisku demonstrēšanu apmērs, kuru TVI iekasē no reklāmdevējiem, esot jāiekļauj PVN bāzē atbilstoši CIVA 16. panta 1. punktam un 5. punkta a) apakšpunktam. Šī tiesa uzskatīja, ka nodokļa par publisku demonstrēšanu apmēri nevar tikt uzskatīti par summām, kas maksātas komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojuma saņēmēju vārdā un interesēs. Tā turklāt uzskatīja, ka nodoklis par publisku demonstrēšanu atbilstoši Likuma Nr. 42/2004 28. pantam radot tiešu saikni ar šo pakalpojumu sniegšanu, jo, tā kā minētie pakalpojumi ir to priekšmets, tā esot ar tiem cieši saistīta.

16      TVI pārsūdzēja Tribunal Administrativo e Fiscal de Sintra spriedumus Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa). Tajā tā norādīja uz jautājumu par CIVA 16. panta 1. punkta un 6. punkta c) apakšpunkta interpretācijas, ko piemēro Portugāles nodokļu iestādes un kuru apstiprina pasludinātie spriedumi, saderību ar Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktu un 3. punkta c) punktu un Tiesas judikatūru. Atbilstoši šai interpretācijai nodoklis par publisku demonstrēšanu ir iekļauts bāzē PVN aprēķināšanai, jo tā ir neatņemama pakalpojumu sniegšanas daļa un netiek maksāta komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojuma saņēmēju vārdā un interesēs, lai gan iekasētās summas tiek iegrāmatotas pagaidu kontos un paredzētas valsts iestādēm.

17      TVI šajā tiesā norāda, pirmkārt, ka nodoklis par publisku demonstrēšanu nerada tiešu saikni ar komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumu sniegšanu un tas nav jāiekļauj atlīdzības vērtībā, jo šis nodoklis nav uzskatāms par atlīdzību par TVI sniegtajiem pakalpojumiem un nav tieši saistīts ar šī pakalpojuma sniegšanu un, otrkārt, ka nodoklim par publisku demonstrēšanu ir piemērojams Savienības tiesību jēdziens par rīcību citas personas vārdā un interesēs, tādējādi šī nodokļa apmērs ir jāizslēdz no bāzes PVN aprēķināšanai.

18      Šādos apstākļos Supremo Tribunal Administrativo nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuri visās pamatlietās ir formulēti vienādi:

“1)      Vai CIVA 16. panta 1. punkts atbilstoši pārsūdzētajā spriedumā sniegtajai interpretācijai (ka nodoklis par komercreklāmu publisku demonstrēšanu ir cieši saistīts ar reklāmas pakalpojumu sniegšanu un tādēļ ir jāiekļauj sniegto pakalpojumu nodokļa bāzē PVN aprēķināšanai) ir saderīgs ar [Sestās direktīvas] 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā (tagad – Direktīvas 2006/112 73. pants) paredzētajiem noteikumiem, īpaši ar jēdzienu “atlīdzība, [..] kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis vai saņems”?

2)      Vai CIVA 16. panta 6. punkta c) apakšpunkts atbilstoši pārsūdzētajā spriedumā sniegtajai interpretācijai (ka nodoklis par komercreklāmu publisku demonstrēšanu nav uzskatāms par summu, kas samaksāta pakalpojumu saņēmēja vārdā un interesēs, lai gan tā ir iegrāmatota trešās personas pagaidu kontos un to tiek paredzēts samaksāt valsts iestādēm, līdz ar to tā netiek izslēgta no nodokļu bāzes PVN aprēķināšanai) ir saderīgs ar [Sestās direktīvas] 11. panta A daļas 3. punkta c) apakšpunktā (tagad – Direktīvas 2006/112 79. panta pirmās daļas c) punkts) paredzēto noteikumu, īpaši jēdzienu “summas, ko nodokļu maksātājs saņēmis no pircēja kā tādu izmaksu atmaksāšanu, kuras veiktas pircēja vārdā un interesēs un kuras iegrāmatotas šā nodokļa maksātāja pagaidu kontā”?”

19      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 18. janvāra rīkojumu lietas C-618/11, C-637/11 un C-659/11 tika apvienotas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pieņemamību

20      Portugāles valdība pauž šaubas par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Attiecībā uz prejudiciālajiem jautājumiem, kas uzdoti lietās C-618/11 un C-637/11, tā norāda, ka Portugāles tiesiskais regulējums, ar kuru ir paredzēta nodokļa par publisku demonstrēšanu piemērojamība, nebija piemērojams ratione temporis pamatlietas faktisko apstākļu rašanās dienā. Tā turklāt norāda, ka trijos iesniedzējtiesu lēmumos nav ietverts precīzs un pilnīgs Portugāles tiesību, kā arī Savienības tiesību, kas piemērojamas pamatlietās, izklāsts. Konkrēti šī valdība uzsver, ka iesniedzējtiesa lietā C-659/11 nav minējusi Sestās direktīvas 11. panta A daļas 2. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 2006/112 78. panta pirmās daļas a) punktu.

21      Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, vienīgi valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt faktus pamatlietā, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tāpat tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi (2012. gada 29. novembra spriedums apvienotajās lietās C-182/11 un C-183/11 Econord, 21. punkts un tajā minētā judikatūra). Īpaši Tiesai nav jāpārbauda, cik precīzs ir valsts tiesas noteiktais tiesiskais regulējums un faktiskie apstākļi, kurus iesniedzējtiesa iesniedz Tiesai, par to pati nesot atbildību (šajā ziņā skat. 2005. gada 1. decembra spriedumu lietā C-213/04 Burtscher, Krājums, I-10309. lpp., 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, tad Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (iepriekš minētais spriedums lietā Econord, 21. punkts).

22      Tādējādi valsts tiesiskā regulējuma, kas lietās C-618/11 un C-637/11 ir piemērojams ratione temporis, noteikšana ir valsts tiesību interpretācijas jautājums, kas ir tikai iesniedzējtiesas kompetencē.

23      Otrkārt, attiecībā uz piemērojamo tiesību izklāstu lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tad, ja valsts tiesai rodas nepieciešamība lūgt tai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju, tai ir jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, ar kuru ir saistīti tās uzdotie jautājumi, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, ar kuriem ir pamatoti minētie jautājumi (2005. gada 17. februāra spriedums lietā C-134/03 Viacom Outdoor, Krājums, I-1167. lpp., 22. punkts, un 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C-94/07 Raccanelli, Krājums, I-5939. lpp., 24. punkts).

24      Šajā saistībā ir jānorāda, ka lēmumos lūgt prejudiciālu nolēmumu iekļautajai informācijai ir ne vien jāļauj Tiesai sniegt noderīgas atbildes, bet arī jādod iespēja dalībvalstu valdībām un citiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem iesniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu (2012. gada 27. novembra spriedums lietā C-370/12 Pringle, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ne tikai ir ietverts lietas rašanās faktisko apstākļu izklāsts, bet arī – ciktāl ar tiem detalizētā veidā ir izklāstīta TVI nostāja un tiesas, kurā tika iesniegtas prasības par lēmumiem, ar kuriem tika noraidīti lūgumi par attiecīgo paziņojumu par nodokli pārskatīšanu, nostāja – pietiekami apstākļi, kas ļauj noteikt faktiskos apstākļus un tiesisko regulējumu, kādā tiek uzdoti prejudiciālie jautājumi. Tādējādi tie ļauj Tiesai sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai. Turklāt prejudiciālajos jautājumos ir skaidri norādītas Savienības tiesību normas, par kurām iesniedzējtiesa uzdod jautājumu.

26      Otrkārt, apsvērumi, kurus iesniedz prasītāja pamatlietā, Portugāles un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija, apstiprina, ka tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas ir precizēti lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir pietiekami šī sprieduma 24. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

27      Visbeidzot, kas attiecas uz to, ka iesniedzējtiesa nav minējusi visas atbilstošās Savienības tiesību normas lietā C-659/11, jānorāda, ka, pat ja formāli šī tiesa savus jautājumus ir uzdevusi tikai par to, kā interpretēt, pirmkārt, Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktu un 3. punkta c) apakšpunktu un, otrkārt, Direktīvas 2006/112 73. pantu un 79. panta pirmās daļas c) punktu, šāds apstāklis nerada šķērsli tam, lai Tiesa, nolūkā sniegt tai lietderīgu atbildi, ņemtu vērā Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa nav atsaukusies savu jautājumu izklāstā (šajā ziņā skat. 2008. gada 3. aprīļa spriedumu lietā C-230/06 Militzer & Münch, Krājums, I-1895. lpp., 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      No iepriekš minētā izriet, ka Tiesas rīcībā ir pietiekami daudz faktisko un tiesisko apstākļu, lai interpretētu attiecīgos Savienības tiesību noteikumus un sniegtu lietderīgas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.

29      Šādos apstākļos jāuzskata, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemami.

 Par lietas būtību

30      Uzdodot savus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts, 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkta c) apakšpunkts, kā arī Direktīvas 2006/112 73. pants, 78. panta pirmās daļas a) punkts un 79. panta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nodoklis, kāds ir Portugāles tiesiskajā regulējumā paredzētais nodoklis par publisku demonstrēšanu kinematogrāfiskās un audiovizuālās mākslas interesēs, kas tiek aprēķināts reklāmdevējiem, bet kuru maksā komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumu sniedzēji, izmantojot tā saukto “nodokļu aizstāšanas” mehānismu, un kas tiek iegrāmatots pagaidu kontos, ir jāiekļauj PVN bāzē, kas tiek aprēķināts par komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumiem.

31      Portugāles un Grieķijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka tāds nodoklis, kāds ir nodoklis par publisku demonstrēšanu, ir jāiekļauj PVN bāzē, kas ir aprēķināts par komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumiem, ciktāl ar nodokli apliekamā darbība ir tieši saistīta ar komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumu sniegšanu un atbilst PVN, kas aprēķināts par minētajiem pakalpojumiem, apliekamajai darbībai. Turklāt atbilstoši Grieķijas valdības viedoklim, uzskatot, ka ar nodokli par publisku demonstrēšanu apliekamā darbība ir komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumi, par kuriem ir vienojušies abi līgumslēdzēji, kuru samaksa nav notikusi tikai pakalpojumu saņēmēja interesēs, Sestās direktīvas 11. panta A daļas 3. punkta c) apakšpunktā un Direktīvas 2006/112 79. panta pirmās daļas c) punktā paredzētais izņēmums nevar tikt piemēroti.

32      Turpretī TVI uzskata, ka nodoklis par publisku demonstrēšanu nevar tikt ietverts minētajā bāzē. TVI uzskata, ka nodoklis par publisku demonstrēšanu nav atlīdzība par tās sniegtajiem pakalpojumiem, jo šim nodoklim nav tiešas saiknes ar šo pakalpojumu sniegšanu. TVI norāda, ka darbība, par kuru jāmaksā nodoklis par publisku demonstrēšanu, atšķiras no darbības, par kuru jāmaksā PVN, proti, komercreklāmas demonstrēšana, no vienas puses, un jebkāda reklāmas pakalpojumu sniegšana, no otras puses.

33      Šajā saistībā ir jāatgādina, ka atbilstoši Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktam un Direktīvas 2006/112 73. pantam PVN bāze ir visa summa, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis vai kura tam jāsaņem no pircēja, klienta vai trešās personas par šādām piegādēm. Sestās direktīvas 11. panta A daļas 2. un 3. punktā, kā arī Direktīvas 2006/112 78. panta pirmās daļas a) punktā un 79. panta pirmās daļas c) punktā ir uzskaitīti noteikti elementi, kas ir jāietver nodokļa bāzē, un citi elementi, kuri tajā nav jāietver (šajā ziņā skat. 2006. gada 1. jūnija spriedumu lietā C-98/05 De Danske Bilimportører, Krājums, I-4945. lpp., 15. punkts, kā arī 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C-106/10 Lidl & Companhia, Krājums, I-7235. lpp., 30. un 31. punkts).

34      Sestās direktīvas 11. panta A daļas 2. punkta a) apakšpunktā un Direktīvas 2006/112 78. panta pirmās daļas a) punktā arī ir paredzēts, ka nodokļi, nodevas un citi maksājumi, izņemot pašu PVN, ir jāiekļauj nodokļa bāzē.

35      Sestās direktīvas 11. panta A daļas 3. punkta c) apakšpunktā un Direktīvas 2006/112 79. panta pirmās daļas c) punktā, savukārt, ir paredzēts, ka no nodokļa bāzes ir jāizslēdz summas, kuras nodokļu maksātājs ir saņēmis no pircēja vai pakalpojumu saņēmēja kā tādu izdevumu atmaksāšanu, kuri veikti pircēja vai pakalpojumu saņēmēja vārdā un interesēs un kuri iegrāmatoti šā nodokļa maksātāja pagaidu kontā.

36      Tātad, lai noteiktu, vai nodoklis par publisku demonstrēšanu, kāds ir aplūkots pamatlietā, ir jāiekļauj PVN, kas ir aprēķināts par komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumiem, bāzē, vai, gluži otrādi, no tās jāizslēdz, vispirms ir jānosaka, vai tas ietilpst jēdzienā “nodokļi, nodevas un citi maksājumi” Sestās direktīvas 11. panta A daļas 2. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 2006/112 78. panta pirmās daļas a) punkta izpratnē.

37      Šajā saistībā Tiesa jau ir precizējusi, ka, lai nodokļus, nodevas un citus maksājumus varētu uzskatīt par PVN bāzi, pat ja tiem nav pievienotās vērtības un tie nav uzskatāmi par kompensāciju par pakalpojumu sniegšanu, tiem ir jābūt tiešai saiknei ar šo pakalpojumu (šajā ziņā skat. 2010. gada 20. maija spriedumu lietā C-228/09 Komisija/Polija, 30. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Lidl & Companhia, 33. punkts).

38      Vispirms ir jānorāda, ka nodoklis par publisku demonstrēšanu nav uzskatāms par kompensāciju par komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumu sniegšanu un tam nav pievienotās vērtības.

39      Attiecībā uz jautājumu, vai nodoklim par publisku demonstrēšanu ir tieša saikne ar komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumu sniegšanu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka jautājums par to, vai darbība, par kuru jāmaksā minētais apstrīdētais nodoklis, atbilst darbībai, par kuru ir jāmaksā PVN, ir izšķirošais apstāklis, lai varētu noteikt šādas tiešas saiknes esamību (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā De Danske Bilimportører, 17. un 18. punkts, kā arī lietā Komisija/Polija, 30.–32. punkts).

40      Šajā gadījumā, kā tas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar Likuma Nr. 42/2004 28. panta 1. punktu komercreklāmai, kura tiek publiski demonstrēta kinoteātros un izplatīta televīzijā, precīzāk, reklāmām, sponsorēšanai, telemārketingam, teletekstam, preču ievietošanai, kā arī reklāmām, kas ir iekļautas elektroniskās TV programmās, neatkarīgi no apraides veida ir piemērojams nodoklis par publisku demonstrēšanu, kurš ir jāmaksā reklāmdevējam, 4 % apmērā no samaksātās cenas. No Dekrētlikuma Nr. 227/2006 50. panta 1. punkta izriet, ka summas, kas ir iekasētas atbilstoši šim nodoklim par publisku demonstrēšanu, ir uzskatāmas par ICAM un CP-MC ienākumiem.

41      No minētā Portugāles tiesiskā regulējuma, kā to turklāt norādīja Portugāles valdība tiesas sēdē Tiesā, izriet, ka darbība, par kuru jāmaksā nodoklis par publisku demonstrēšanu, atbilst darbībai, par kuru ir maksājams PVN par komercreklāmas publiskas izplatīšanas pakalpojumiem. Nodoklis par publisku demonstrēšanu kļūst iekasējams brīdī, kad pakalpojumi tiek sniegti, un tas ir iekasējums tikai tad, ja šādi pakalpojumi tiek sniegti.

42      Tādējādi tādam nodoklim, kāds ir nodoklis par publisku demonstrēšanu, ir tieša saikne ar komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumiem, jo sakrīt darbības, par kurām ir jāmaksā nodoklis par publisku demonstrēšanu un par kurām ir jāmaksā PVN. Tādējādi tas ietilpst jēdzienā “nodokļi, nodevas un citi maksājumi”, kas iekļauts Sestās direktīvas 11. panta A daļas 2. punkta a) apakšpunktā un Direktīvas 2006/112 78. panta pirmās daļas a) punktā.

43      Šo secinājumu neietekmē apstāklis, ka saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 227/2006 50. panta 3. punktu nodoklis par publisku demonstrēšanu tiek iekasēts no komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumu sniedzējiem, izmantojot tā saukto “nodokļu aizstāšanas” mehānismu.

44      Tādējādi, kā izriet no Tiesā iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem, saskaņā ar minēto mehānismu nodokli par publisku demonstrēšanu, lai gan tas ir jāmaksā komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumu saņēmējiem, proti, reklāmdevējiem, maksā šo pakalpojumu sniedzējs.

45      Pamatlietas dalībnieki, kā arī dalībnieki, kas iesniedza apsvērumus Tiesā, tomēr nepiekrīt šī mehānisma piemērošanai, kāda tā ir paredzēta Portugāles tiesiskajā regulējumā. TVI norāda, ka, iekasējot summas, kas ir jāmaksā komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumu saņēmējiem, iegrāmatojot šīs summas pagaidu kontos, kā arī, maksājot tās valstij, tā maksā nodokli par publisku demonstrēšanu tās klientu vārdā un interesēs. Savukārt Portugāles valdība un Komisija uzskata, ka TVI ir nodokļa par publisku demonstrēšanu maksātājs, uzskatot, ka komercreklāmas publiskas izplatīšanas pakalpojumu saņēmējiem nekad nerodas tiešas attiecības ar Portugāles nodokļu iestādēm. Tādējādi, kā tās uzskata, TVI nodokli par publisku demonstrēšanu maksā savā vārdā un interesēs.

46      Pat ja tiktu uzskatīts, ka TVI maksā nodokli par publisku demonstrēšanu tās klientu vārdā un interesēs, no tā tomēr neizrietētu, ka nodokļu aizstāšanas mehānisms, kāds ir aplūkots pamatlietā, būtu pielīdzināms izdevumu atlīdzināšanai Sestās direktīvas 11. panta A daļas 3. punkta c) apakšpunkta un Direktīvas 2006/112 79. panta pirmās daļas c) punkta izpratnē.

47      Turklāt, kā norādīja ģenerāladvokāts secinājumu 48., 50. un 51. punktā, īpaši no Portugāles valdības un Komisijas apsvērumiem izriet, ka tās no Vispārējā nodokļu likuma (Lei Geral Tributária) 18. un 20. panta secina, ka par nodokļa maksātāju ir uzskatāma persona, kas maksā nodokli par publisku demonstrēšanu kā nodokļa aizstājējs, ka TVI ir jāmaksā šis nodoklis pat tad, ja reklāmdevēji nav maksājuši par attiecīgajiem komercreklāmas publiskas demonstrēšanas pakalpojumiem, un pat tad, ja to TVI neatmaksā minētie reklāmdevēji, un kompetentās iestādes nevar pieprasīt minēto nodokli no šiem reklāmdevējiem pat TVI maksātnespējas gadījumā. Tādējādi šķiet, ka no Portugāles tiesiskā regulējuma, kura interpretācija ir tikai valsts tiesas kompetencē, izriet, ka TVI šo nodokli maksā savā vārdā un interesēs.

48      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts, 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkta c) apakšpunkts, kā arī Direktīvas 2006/112 73. pants, 78. panta pirmās daļas a) punkts un 79. panta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nodoklis, kāds ir Portugāles tiesiskajā regulējumā paredzētais nodoklis par publisku demonstrēšanu kinematogrāfiskās un audiovizuālās mākslas interesēs, ir jāiekļauj PVN bāzē, kas tiek aprēķināts par komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

49      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts, 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkta c) apakšpunkts, kā arī Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 73. pants, 78. panta pirmās daļas a) punkts un 79. panta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nodoklis, kāds ir Portugāles tiesiskajā regulējumā paredzētais nodoklis par publisku demonstrēšanu kinematogrāfiskās un audiovizuālās mākslas interesēs, ir jāiekļauj pievienotās vērtības nodokļa bāzē, kas tiek aprēķināts par komercreklāmu publiskas demonstrēšanas pakalpojumiem.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – portugāļu.