Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2014. gada 11. decembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – LESD 56. pants un EEZ līguma 36. pants – Pakalpojumi, ko Spānijā piedāvā citā dalībvalstī reģistrēti pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības – Profesionālās pensijas plāni – Pienākums iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi – Ierobežojošs raksturs – Pamatojums – Nodokļu kontroles efektivitāte un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas – Samērīgums

Lieta C-678/11

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2011. gada 22. decembrī cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Jimeno Fernández un W. Roels, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pret

Spānijas Karalisti, ko pārstāv A. Rubio González, pārstāvis,

atbildētāja,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv G. de Bergues, D. Colas un J.-S. Pilczer, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā.

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši K. Vajda [C. Vajda] (referents), A. Ross [A. Rosas], E. Juhāss [E. Juhász] un D. Švābi [D. Šváby],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 12. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija prasa Tiesai konstatēt, ka, pieņemot un paturot spēkā 2002. gada 29. novembra Karaliskā likumdošanas dekrēta 1/2002 par likuma par pensiju plānu un fondu regulējumu konsolidētā teksta apstiprināšanu (Real Decreto Legislativo 1/2002, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de Regulación de los Planes y Fondos de Pensiones) (BOE Nr. 298, 2002. gada 13. decembris, 43361. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par pensiju plānu un fondu regulējumu”) 46. panta c) punktā, 2004. gada 29. oktobra Karaliskā likumdošanas dekrēta 6/2004 par likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli konsolidētā teksta apstiprināšanu (Real Decreto Legislativo 6/2004, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de ordenación y supervisión de los seguros privados) (BOE Nr. 267, 2004. gada 5. novembris, 36602. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli”) 86. pantā, 2004. gada 5. marta Karaliskā likumdošanas dekrēta 5/2004 par likuma par nerezidentu ienākuma nodokli konsolidētā teksta apstiprināšanu (Real Decreto Legislativo 5/2004 por el que se aprueba el texto refundido de la ley del Impuesto sobre la renta de los no residentes) (BOE Nr. 62, 2004. gada 12. marts, 11176. lpp.), kas ir grozīts ar 2006. gada 29. novembra Likumu 36/2006 par krāpšanas nodokļu jomā novēršanu (Ley 36/2006 de medidas para la prevención del fraude fiscal) (BOE Nr. 286, 2006. gada 30. novembris, 42087. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par nerezidentu ienākumu nodokli”) 10. pantā un 2003. gada 17. decembra Vispārīgā likuma 58/2003 par nodokļiem (Ley 58/2003, General Tributaria) (BOE Nr. 302, 2003. gada 18. decembris, 44987. lpp.; turpmāk tekstā – “Vispārīgais likums par nodokļiem”) 47. pantā ietvertās normas, atbilstoši kurām citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, it īpaši ir jāieceļ šajā dalībvalstī dzīvojošs nodokļu pārstāvis, Spānijas Karaliste nav izpildījusi LESD 56. pantā un 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 36. pantā paredzētos pienākumus.

 Atbilstošās Spānijas tiesību normas

2        Vispārīgā likuma par nodokļiem 47. pantā ir noteikts:

“Attiecībām ar nodokļu administrāciju nodokļu maksātājiem, kas nav Spānijas rezidenti, ir jāieceļ Spānijā dzīvojošs pārstāvis, ja viņi darbojas tās teritorijā ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību, ja nodokļu tiesību aktos tas ir tieši paredzēts vai ja nodokļu administrācija to prasa tieši, vai ja nodokļu administrācija to prasa veiktā darījuma vai darbības rakstura vai ienākumu summas dēļ.

Ieceltais [pārstāvis] ir jāpaziņo nodokļu administrācijai nodokļu tiesību aktos noteiktajos termiņos.”

3        Likuma par pensiju plānu un fondu regulējumu 46. pantā ir paredzēts:

“Citā dalībvalstī reģistrētiem pensiju fondiem, kas vēlas Spānijā attīstīt profesionālos pensiju plānus, kam piemērojami Spānijas tiesību akti, ir jāieceļ pārstāvis, tas ir, fiziska persona, kas parasti dzīvo Spānijā, vai juridiska personu, kas ir reģistrēta Spānijā, kam ir piešķirtas šādas pilnvaras:

[..]

c)      pārstāvēt pensiju fondus saistībā ar nodokļu pienākumiem, kas tiem ir par Spānijas teritorijā veikto darbību. Pārstāvim ir jāpilda saistības, kas izpaužas ieturējuma izdarīšanā vai samaksāšanā un iepriekšējā [attiecīgās] summas pārskaitīšanā Valsts kasei par plāniem, kam piemērojami Spānijas tiesību akti, ar likumdošanā par fizisko personu ienākumu nodokli paredzētajiem nosacījumiem, kā arī izpildīt nodokļu administrācijas informēšanas pienākumus, kas paredzēti pensiju fondiem piemērojamos Spānijas tiesību aktos.

[..]”

4        Likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli 86. panta 1. punktā ir noteikts:

“Apdrošināšanas sabiedrībām, kas ir reģistrētas citā Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī un kas vēlas darboties Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāieceļ pārstāvis, kurš ir Spānijas rezidents, nodokļu par Spānijas teritorijā veikto darbību pienākumiem, uz kuriem attiecas šis likums.

Šim pārstāvim, kas darbojas apdrošināšanas sabiedrības vārdā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, papildus šī likuma 82. pantā norādītajiem pienākumiem ir šādi pienākumi nodokļu ziņā:

a)      izdarīt ieturējumus vai iepriekšējus maksājumus un pārskaitīt [attiecīgo] summu Valsts kasei par Spānijā veiktajiem darījumiem ar tiesību aktos, kas regulē fizisko personu ienākumu nodokli, uzņēmumu ienākumu nodokli un nerezidentu ienākumu nodokli, paredzētajiem nosacījumiem;

b)      informēt nodokļu administrāciju par Spānijā veiktajiem darījumiem atbilstoši tiesību aktu normām, kas regulē fizisko personu ienākumu nodokli, uzņēmumu ienākumu nodokli un nerezidentu ienākumu nodokli.”

5        Likuma par nerezidentu ienākumu nodokli 10. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Šī nodokļa maksātājiem pirms Spānijā gūto ienākumu deklarēšanas termiņa beigām ir jāieceļ fiziska vai juridiska persona, kas dzīvo Spānijā, kas tos pārstāvēs nodokļu administrācijā attiecībā uz to pienākumiem saistībā ar šo nodokli, ja tie darbojas ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību šī likuma 24. panta 2. punktā un 38. pantā minētajos gadījumos vai ja nodokļu administrācija to prasa ienākumu, ko nodokļu maksātājs guvis Spānijas teritorijā, apmēra vai īpašību dēļ.

[..]”

6        2006. gada 28. novembra Likuma 35/2006 par fizisko personu ienākumu nodokli, ar kuru daļēji tiek grozīti likumi par uzņēmumu ienākumu nodokli, par nerezidentu ienākumiem un īpašumu (Ley 35/2006 del Impuesto sobre la Renta de las Personas Físicas y de modificación parcial de las leyes de los Impuestos sobre Sociedades, sobre la Renta de no Residentes y sobre el Patrimonio) (BOE Nr. 285, 2006. gada 29. novembris, 41734. lpp.) 99. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Saimnieciskajām vienībām un juridiskajām personām, tostarp saimnieciskajām vienībām ienākumu sadalīšanai, kas maksā ienākumus, kam piemērojams šis nodoklis, ir jāizdara ieturējums un maksājums kā fizisko personu ienākumu nodokļa priekšapmaksa, kas ir jāveic ienākumu guvējam. Valsts kasei maksājamā summa, samaksas nosacījumi un noteikumi ir noteikti normatīvā aktā. Šiem pašiem pienākumiem ir pakļauti nodokļu maksātāji, kas veic saimniecisko darbību, par ienākumiem, ko tie gūst no savas darbības, kā arī fiziskas personas, juridiskas personas un citas saimnieciskas vienības, kas nav Spānijas rezidentes, bet darbojas šajā teritorijā ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību vai kam nav pastāvīga uzņēmuma, bet kas gūst savus ienākumus no darba, kā arī citus ienākumus, kam piemērojams ieturējums vai priekšapmaksa, ko veido atskaitāmi izdevumi ienākumu gūšanas nolūkā, kas norādīti likuma par nerezidentu ienākumu nodokli kodificētā teksta 24. panta 2. punktā.

[..]

Atbilstoši Likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli konsolidētā teksta 86. panta 1. punktam ieceltajam pārstāvim, kas darbojas apdrošināšanas sabiedrības vārdā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāizdara ieturējums un priekšapmaksa par Spānijā veiktajām darbībām.

Pensiju fondiem, kas reģistrēti citā Eiropas Savienības dalībvalstī un kas piedāvā Spānijā profesionālās pensijas plānus, kam piemērojami Spānijas tiesību akti, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvai 2003/41/EK par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību [(OV L 235, 10. lpp.)] ir jāieceļ pārstāvis, kam nodokļu rezidence ir Spānijā, kurš tos pārstāvētu saistībā ar nodokļiem. Šim pārstāvim ir jāizdara ieturējums un priekšapmaksa par Spānijā veiktajām darbībām.

[..]”

 Pirmstiesas procedūra un tiesvedība Tiesā

7        Ar 2008. gada 4. aprīļa un 1. decembra vēstulēm Komisija brīdināja Spānijas Karalisti, ka tai ir jānovērš Spānijas tiesību normu, kurās citā dalībvalstīs reģistrētiem pensiju foniem, kas piedāvā profesionālās pensijas plānus Spānijā, apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, kā arī noteiktām saimnieciskās darbības vienībām un nerezidējošām fiziskām personām tiek uzlikts pienākums iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi, neatbilstība EKL 49. pantam un EEZ līguma 36. pantam.

8        Atbildot uz Spānijas Karalistes atbildēm uz šīm brīdinājuma vēstulēm, Komisija 2010. gada 29. janvārī nosūtīja šai dalībvalstij argumentētu atzinumu, kurā tā saglabāja [šajās vēstulēs] norādīto pagaidu analīzi un noteica tai divu mēnešu termiņu vajadzīgo pasākumu veikšanai, lai izpildītu šo paziņojumu.

9        Tā kā Spānijas Karalistes atbilde uz minēto brīdinājumu Komisiju nepamierināja, tā cēla šo prasību. Tā paziņoja, ka prasības priekšmets ir tikai Spānijas tiesībās paredzētais pienākums iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi vienīgi pensiju fondiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs un piedāvā profesionālās pensijas plānus Spānijā, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros.

10      Ar procesuālu rakstu, kas iesniegts 2012. gada 15. martā, Spānijas Karaliste izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Tiesas Reglamenta, redakcijā, kas piemērojama prasības celšanas datumā, 91. panta 1. punkta pirmo daļu. 2012. gada 2. oktobrī Tiesa nolēma pievienot iebildi par nepieņemamību lietai pēc būtības, piemērojot šī paša panta 4. punktu.

11      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 9. maija rīkojumu Francijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Spānijas Karalistes prasījumu atbalstam.

 Par prasību

 Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

12      Spānijas Karaliste sava iebilduma par nepieņemamību pamatojumam norāda trīs argumentus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka, izmantojot vārdu savienojumu “it īpaši” prasījumos prasības pieteikumā, Komisija nav izsmeļoši un precīzi ierobežojusi prasības priekšmetu. Otrkārt, šī dalībvalsts apgalvo, ka Komisija kļūdaini ir norādījusi savas prasības atbalstam divas Spānijas tiesību normas, tas ir, Likuma par nerezidentu ienākumiem 10. pantu un Vispārīgā likuma par nodokļiem 47. pantu. Spānijas Karaliste apgalvo, ka pirmā tiesību norma nekādi nav saistīta ar Komisijas prasībā norādītajām situācijām un ka otrajā [tiesību normā] vienīgi ir noteikti Spānijas nodokļu sistēmas principi un vispārīgās normas un tā neattiecas uz īpašajiem gadījumiem, kuros ir jāieceļ nodokļu pārstāvis. Treškārt, Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā nav pietiekami precizējusi, vai dalībvalsts nekādā gadījumā nevar noteikt nerezidentam pienākumu iecelt šādu pārstāvi vai arī pastāv noteikti izņēmumi no šī noteikuma, ja ir pamatoti iemesli.

13      Komisija noraida Spānijas Karalistes argumentus tās iebilduma par nepieņemamību pamatojumam.

 Tiesas vērtējums

14      No Tiesas Reglamenta, redakcijā, kas bija spēkā prasības celšanas datumā, 38. panta 1. punkta c) apakšpunkta un ar šo tiesību normu saistītās judikatūras izriet, ka ikvienā prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, kā arī izvirzīto pamatu kopsavilkums un tie ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, prasības pieteikumā ir jānorāda loģiski un saprotami un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (skat. spriedumu Komisija/Spānija, C-360/11, EU:C:2013:17, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

15      Šajā gadījumā Komisijas prasības pieteikums atbilst šīm prasībām.

16      Neraugoties uz vārdu savienojuma “it īpaši” izmantošanu prasības pieteikuma prasījumos, gan no tiem, gan no prasības pieteikumā izklāstītajiem iebildumiem nepārprotami izriet, ka Komisijas prasība attiecas uz Spānijas tiesībās paredzēto pienākumu iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi divos īpašos gadījumos, tas ir, pensiju fondiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs un piedāvā profesionālās pensijas plānus Spānijā, un apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros. Turklāt no atbildētājas dalībvalsts iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka prasības pieteikums ir formulēts pietiekami skaidri un precīzi, jo aizstāvība tajā ir koncentrēta uz aizstāvību šajos divos īpašajos gadījumos.

17      Tādējādi ir jānoraida Spānijas Karalistes izvirzītais pirmais arguments tās iebilduma par nepieņemamību pamatojumam.

18      Turklāt, tā kā prasība attiecas tikai uz minētajiem diviem īpašajiem gadījumiem, Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā nav skaidri izteikusi savu viedokli par nerezidenta pienākuma iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi iespējami likumīgo raksturu citos apstākļos saskaņā ar Savienības tiesībām. Tātad šīs dalībvalsts izvirzītais trešais arguments arī ir jānoraida.

19      Attiecībā uz Spānijas Karalistes izvirzīto otro argumentu saistībā ar iebildumu par nepieņemamību Komisija pamatoti norāda, ka, tā kā tās prasības pieteikumā ir skaidri definēts prasības priekšmets, šīs iestādes minēto dažu valsts tiesību normu iespējamā neatbilstība neizraisa šīs prasības nepieņemamību. Tas tā ir it īpaši tādēļ, ka savā prasībā par iebildumu par nepieņemamību minētā dalībvalsts piekrīt, ka saistībā ar minēto prasību ir atbilstošas divas valsts tiesību normas, ko Komisija ir minējusi savā prasības pieteikumā, tas ir, Likuma par pensiju plānu un fondu regulējumu 46. panta c) punkts un Likuma par privāto apdrošināšanu organizāciju un kontroli 86. panta 1. punkts.

20      No tā izriet, ka Spānijas Karalistes celtā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

 Par lietas būtību

 Par LESD 56. panta neievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

21      Komisija norāda, ka pienākums citā dalībvalstī, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētiem pensiju fondiem, kas piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, iecelt šajā dalībvalstī dzīvojošu nodokļu pārstāvi ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Pirmkārt, šis pienākums nozīmē papildu nastu šiem pensiju fondiem un šīm apdrošināšanas sabiedrībām. Otrkārt, tas rada šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai arī citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētām personām un uzņēmumiem, kuri vēlas sniegt nodokļu pārstāvības pakalpojumus juridiskajām vai fiziskajām personām, kuras darbojas Spānijā.

22      Ne Spānijas Karaliste, ne Francijas Republika kā persona, kas iestājusies lietā, neapstrīd aplūkojamo pasākumu ierobežojošo raksturu.

23      Spānijas Karaliste uzskata, ka pienākumu iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi pamato vajadzība veikt efektīvu nodokļu kontroli un krāpšanas apkarošana nodokļu jomā. Tā apgalvo turklāt, ka aplūkojamie pasākumi nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu tās vispārējo interešu mērķus.

24      Šajā ziņā Spānijas Karaliste apgalvo, ka attiecībā uz nerezidējošiem nodokļu maksātājiem kontroļu intensitāte un krāpšanas apkarošanas nodokļu jomā efektivitātes pakāpe ir ievērojami lielākas, ja nekavējoši ir pieejams sarunu partneris, kā, piemēram, nodokļu pārstāvis. Savukārt minētie mērķi netiek efektīvi sasniegti, izmantojot dažādu dalībvalstu iestāžu savstarpējo palīdzību, lai apmainītos ar informāciju un piedzītu prasījumus, kas ir norādīta Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvā 77/799/EEK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību attiecībā uz tiešo nodokļu un apdrošināšanas prēmiju aplikšanu ar nodokļiem (OV L 336, 15. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 2006. gada 20. novembra Direktīvu 2006/98/EK (OV L 363, 129. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 77/799”), un Padomes 2008. gada 26. maija Direktīvā 2008/55/EK par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem (OV L 150, 28. lpp.).

25      Atbildētāja dalībvalsts uzskata, ka ar šīm direktīvām ieviestās sistēmas neefektivitāti pierāda fakts, ka tās ir tikušas atceltas, veicot administratīvās sadarbības instrumentu un prasījumu piedziņas palīdzības reformu. Turklāt šī dalībvalsts norāda uz informāciju šajā ziņā par prasījumu piedziņas mazo īpatsvaru atbilstoši, pirmkārt, astoņiem Apvienotās Karalistes 2011. gadā iesniegtajiem pieprasījumiem un, otrkārt, atbilstoši citu dalībvalstu pieprasījumiem laikposmā no 2005. līdz 2009. gadam.

26      Spānijas Karaliste uzskata, ka, tā kā noteikta Spānijas nodokļu administrācijas prasītā informācija deklarācijas, kam ir vispārīgs raksturs, formā nav obligāti vai tikai un vienīgi paredzēta, lai noteiktu nodokli, šajās deklarācijās ietvertā informācija neietilpst Direktīvas 77/799 piemērošanas jomā. Līdz ar to nodokļu efektīvai piemērošanai vispirms esot jānosaka persona, ar kuru Spānijas nodokļu administrācija uzturēs sakarus dažādu procedūru laikā.

27      Runājot par nodokļa, kas ir jāmaksā par ienākumiem, kuri attiecas uz profesionālās pensijas plānu, samaksu, Spānijas Karaliste norāda, ka attiecībā uz citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētiem pensiju fondiem, kā arī uz citās dalībvalstīs reģistrētām apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, nodokļu pārstāvja pilnvaras vai pienākums izdarīt ieturējumus no nodokļu summas un iepriekš iemaksāt tos valsts kasē, kas ir paredzēti attiecīgi Likuma par pensiju plāniem un fondiem 46. panta c) punktā un Likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli 86. panta 1. punktā, atspoguļo 2006. gada 28. novembra Likuma 35/2006 99. panta 2. punktā paredzēto pienākumu izdarīt ieturējumus no ienākumiem no darba. Kaut arī atbilstoši šai pēdējai tiesību normai Spānijā reģistrētu pensijas fondu pārvaldes iestādes pašas izdara šo ieturējumu, vajadzība pensiju fondiem un apdrošināšanas sabiedrībām, kas reģistrētas citās dalībvalstīs, iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi, lai it īpaši izdarītu minēto ieturējumu, esot pamatota ar tā apmēra aprēķināšanas sarežģītību. Ja nerezidējošām juridiskām personām nebūtu šāda pienākuma izdarīt ieturējumu, tām būtu priekšrocība nodokļu ziņā salīdzinājumā ar Spānijā reģistrētām juridiskajām personām, un tas neatbilstu vienlīdzīgas attieksmes principam, kā arī iekšējā tirgus labai darbībai.

28      Turklāt Spānijas Karaliste norāda, ka šīs pret to uzsāktās procedūras sakarā ar valsts pienākumu neizpildi dēļ tā ar 2011. gada 4. marta Likumu 2/2011 par ilgstošu ekonomiku (Ley 2/2011 de Economía Sostenible, BOE Nr. 55, 2011. gada 5. marts, 25033. lpp.) ir izslēgusi nosacījumu par nodokļu pārstāvja dzīvesvietu Spānijā, kas norādīts Likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli 86. panta 1. punktā, kaut arī, kā norāda šī dalībvalsts, minētais nosacījums ir labākā garantija, ka tiks efektīvi izpildīti nodokļu pienākumi.

29      Atbalstot Spānijas Karalisti, Francijas Republika apgalvo, ka strīdīgo tiesisko regulējumu pamato vajadzība nodrošināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti, ko Tiesa ir atzinusi par primāru vispārējo interešu apsvērumu. Šo mērķi varētu atbilstoši sasniegt, padarot maksājamo nodokļu savākšanu un piedziņu vienkāršāku un ātrāku. Tā kā nodokļu pārstāvjus kontrolē Spānijas nodokļu administrācija, tā varētu nodrošināt minētā nodokļa piespiedu piedziņu. Turklāt Tiesa spriedumos FKP Scorpio Konzertproduktionen (C-290/04, EU:C:2006:630) un X (C-498/10, EU:C:2012:635) ir atzinusi, ka ieturēšanas ienākumu gūšanas vietā procedūra un atbildības režīms kā tās garantija ir likumīgs un piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu tādas personas, kas reģistrēta ārpus attiecīgās valsts, kurā tiek piemēroti nodokļi, ienākumu aplikšanu ar nodokļiem.

30      Attiecībā uz pienākuma, kas izriet no strīdīgā tiesiskā regulējuma, samērīgumu Francijas Republika apgalvo, ka citas iespējas nav mazāk neērtas par pienākumu iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi. Pirmkārt, Spānijā nerezidējošu pensiju fondu un apdrošināšanas sabiedrību klientiem rezidentiem klientu pienākums pašiem izdarīt ieturējumu ienākumu gūšanas vietā nozīmē papildu administratīvo nastu, kā arī riskus atbildības ziņā, kas pārrobežu pakalpojumus padara mazāk pievilcīgus par rezidentu pakalpojumiem.

31      Otrkārt, no sprieduma X (EU:C:2012:635) 50. un 51. punkta izrietot, ka nodokļa iekasēšana no pakalpojumu sniedzēja nerezidenta tam radītu ievērojamu administratīvo slogu, kas tātad varētu to atturēt no pakalpojumu sniegšanas attiecīgajā dalībvalstī. Šajā ziņā minētā pakalpojumu sniedzēja darbinieku darba slodze varētu būt ievērojami lielāka, jo tiem būtu jāpilda citas dalībvalsts tiesiskajā regulējumā noteikti nodokļu pienākumi un tādēļ tiem būtu jāaizpilda nodokļu deklarācija svešvalodā.

32      Francijas Republika uzskata, ka šī prasība atšķiras no tās, par kuru ir taisīts spriedums Komisija/Beļģija (C-522/04, EU:C:2007:405). Šajā spriedumā trīs kumulatīvu motīvu esamība lika Tiesai nolemt, ka pienākums iecelt šajā dalībvalstī dzīvojošu nodokļu pārstāvi pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu ikgadējā nodokļa par aplūkotajiem apdrošināšanas līgumiem samaksu. Tiesa arī ir norādījusi, ka atbilstoši Beļģijas tiesībām apdrošinātajai personai personīgi ir jāsamaksā ikgadējais nodoklis par apdrošināšanas līgumiem, ja attiecīgais līgums ir ticis noslēgts ar tādu apdrošinātāju, kurš nav reģistrēts Beļģijā. Šis motīvs nav izpildīts šīs prasības gadījumā, jo Spānijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka tikai Spānijā dzīvojošs nodokļu pārstāvis maksā nodokļus, kas ir jāmaksā nerezidējošiem pensiju fondiem un apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros.

33      Komisija, pieļaujot, ka Spānijas Karalistes nosauktie mērķi, lai pamatotu pienākumu iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi tās prasībā minētajos gadījumos, ir leģitīmi, apstrīd šīs dalībvalsts, kā arī Francijas Republikas argumentus, saskaņā ar kuriem minētais pienākums ir nepieciešams to sasniegšanai.

–       Tiesas vērtējums

34      Ievadā ir jākonstatē, ka attiecībā uz šīs prasības priekšmetu, kas ir norādīts šī sprieduma 16. punktā, ir skaidrs, ka atbilstoši Spānijas tiesiskajam regulējumam šajā jomā citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāieceļ nodokļu pārstāvis šajā dalībvalstī.

35      Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 12. punkta, abu Spānijas tiesību normu, ko Komisija ir norādījusi savā prasības pieteikumā, atbilstību ir apstrīdējusi Spānijas Karaliste. Šajā ziņā šī iestāde atzīst, ka Likuma par nerezidentu ienākumu nodokli 10. pants attiecas uz pienākumu iecelt pārstāvi apstākļos, kas neattiecas uz šīs prasības priekšmetu. Attiecībā uz Vispārīgā likuma par nodokļiem 47. pantu, apgalvojot, ka tas ir pamatnoteikums, kurā paredzēts pienākums nodokļu maksātājiem, kas nedzīvo Spānijā, iecelt šajā dalībvalstī dzīvojošu nodokļu pārstāvi, Komisija nepierāda, ka šī panta grozīšana vai atcelšana ir nepieciešama, lai izbeigtu apgalvoto valsts pienākumu neizpildi.

36      Šajos apstākļos tikai Likuma par pensiju plāniem un fondiem 46. panta c) punktā un Likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli 86. panta 1. punktā, kuru atbilstību katrā ziņā pieļauj atbildētāja dalībvalsts, var tikt ņemti vērā saistībā ar šo prasību.

37      Jānorāda, ka pensiju fondu un apdrošināšanas sabiedrību sniegtie pakalpojumi pensijas uzkrājumu jomā ir pakalpojumi LESD 57. panta izpratnē. Pie šādiem pakalpojumiem ir pieskaitāmi pakalpojumi, kas parasti tiek sniegti pret atlīdzību, kuras galvenā pazīme ir fakts, ka tā ir ekonomiska atlīdzība par attiecīgajiem pakalpojumiem (skat. pēc analoģijas spriedumu Komisija/Beļģija, C-296/12, EU:C:2014:24, 28. punkts).

38      Jāuzsver arī, ka vienota tirgus un tā mērķu īstenošanas perspektīvā ar LESD 56. pantu nav saderīga tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, kura dēļ pakalpojumu LESD 57. panta izpratnē sniegšana starp dalībvalstīm kļūst sarežģītāka par pakalpojumu sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā (skat. spriedumu Komisija/Beļģija, EU:C:2014:24, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 56. pantam neatbilst tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru var tikt aizliegta vai traucēta darbība, ko veic citā dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, kad tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Beļģija, EU:C:2007:405, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Šajā lietā Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas principā ir pretējs LESD 56. pantam.

41      Kā Komisija pamatoti ir norādījusi, pienākums iecelt nodokļu pārstāvi Spānijā var radīt papildu izdevumus citā dalībvalstī, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros. Līdz ar to šo juridisko personu sniegtie pakalpojumi Spānijā dzīvojošām personām ir sarežģītāki un mazāk pievilcīgi nekā līdzīgi pakalpojumi šīm pašām personām, ko sniedz Spānijā reģistrētas juridiskās personas, kam nav šāda pienākuma. Turklāt tas, ka šim pārstāvim ir jādzīvo Spānijā, ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību personām un uzņēmumiem, kuri dzīvo vai ir reģistrēti citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, un vēlas piedāvāt nodokļu pārstāvības pakalpojumus juridiskajām vai fiziskajām personām, kas darbojas Spānijā.

42      Tomēr no Tiesas iedibinātās judikatūras izriet, ka valsts pasākumi, kas var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu LESD garantēto pamatbrīvību izmantošanu, tomēr var tikt pieļauti ar nosacījumu, ka tiem ir vispārējo interešu mērķis, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu tā īstenošanu, un ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi (skat. it īpaši spriedumu van Caster, C-326/12, EU:C:2014:2269, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Valsts iestādēm, veicot tādus pasākumus, kuros ir atkāpe no kāda Savienības tiesībās paredzēta principa, katrā konkrētajā gadījumā ir jāpierāda, ka tie ir atbilstoši minētajam nosacījumam. Papildus attaisnojošajiem iemesliem, uz ko dalībvalsts var atsaukties, ir jāsniedz šīs valsts veikto pasākumu samērīguma un piemērotības analīze, kā arī precīza informācija, ar kuru var tikt pierādīta tās argumentācija (skat. spriedumu Komisija/Beļģija, EU:C:2014:24, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Spānijas Karaliste kā attaisnojumu šī sprieduma 41. punktā norādītajai ierobežojošajai iedarbībai izvirza vajadzību veikt efektīvu nodokļu kontroli, kā arī krāpšanas nodokļu jomā apkarošanu.

45      Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, lai attaisnotu ierobežojumus līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanai, var atsaukties uz izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošanu un nodokļu kontroles efektivitātes nodrošināšanu (skat. spriedumu Strojírny Prostějov un ACO Industries Tábor, C-53/13 un C-80/13, EU:C:2014:2011, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Turklāt nepieciešamība nodrošināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti, uz ko norāda Francijas Republika savā iestāšanās lietā rakstā, ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (skat. spriedumu X, EU:C:2012:635, 39. punkts).

47      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pienākums sniegt informāciju, kā arī ieturēt un samaksāt naudas summas, kas ir jāiemaksā Valsts kasē, kurš strīdīgajā tiesiskajā regulējumā norādītajiem nodokļu pārstāvjiem ir jāpilda pensiju fondiem un apdrošināšanas sabiedrībām, kuri reģistrēti citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, ir piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu nodokļu, kas jāmaksā par profesionālās pensijas plāniem, piedziņas efektivitāti.

48      Attiecībā uz jautājumu, vai minētais tiesiskais regulējums pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šos mērķus, Spānijas Karaliste, ko atbalsta Francijas Republika, izvirza virkni argumentu, pamatojoties uz pienākumiem un atbildību, kas ir šajā pašā tiesiskajā regulējumā minētajiem nodokļu pārstāvjiem.

49      Pirmkārt, attiecībā uz informācijas par maksājamo nodokli un tā piedziņu iegūšanu, lai veiktu efektīvu nodokļu kontroli un apkarotu krāpšanu nodokļu jomā, vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 77/799 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar ziņām, kas var palīdzēt pareizi novērtēt it īpaši ienākumu nodokļus (skat. pēc analoģijas spriedumu Komisija/Beļģija, EU:C:2007:405, 52. punkts).

50      Otrkārt, attiecībā uz ienākumu nodokļa piedziņu Tiesa jau ir nospriedusi, ka sadarbības mehānismi, kas Savienības līmenī pastāv starp dalībvalstu iestādēm, kā, piemēram, Direktīvā 2008/55 paredzētie, ir pietiekami, lai ļautu izcelsmes dalībvalstij veikt nodokļu parāda piedziņu citā dalībvalstī (skat. šajā ziņā spriedumu Komisija/Spānija, C-269/09, EU:C:2012:439, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Spānijas Karalistes izvirzītie argumenti un pierādījumi, lai pierādītu ar Direktīvu 77/799 un Direktīvu 2008/55 ieviesto mehānismu neefektivitāti un tātad nepieciešamību iecelt nodokļu pārstāvi, lai nodrošinātu informācijas nodošanu un maksājamo nodokļu piedziņu, nevar tikt pieņemti. Pirmkārt, tas, ka minētās direktīvas ir atceltas un aizstātas ar jaunām direktīvām, pats par sevi nav pierādījums, ka ar tām ieviestie mehānismi nebija efektīvi attiecībā uz informācijas nodošanu un summu, kas jāmaksā kā ienākumu nodokļi par profesionālās pensijas plāniem, ko pārvalda citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētas juridiskās personas, piedziņu. Otrkārt, ir skaidrs, ka iebildumu rakstam pievienotā statistika par prasījumu piedziņas līmeni neattiecas uz nodokļu piedziņu šajā jomā. Kā Komisija ir norādījusi tiesas sēdē, šo statistiku pierādījuma vērtību vēl mazina tas, ka nav nekādu norāžu uz to, ka neapmierinātās prasības būtu tikušas derīgi celtas vai ka tās nebūtu vēlāk atsauktas. Minētā statistika tātad nav atbilstošs un precīzs elements, kas ļautu pamatot Spānijas Karalistes šajā lietā izvirzītos argumentus.

52      Otrkārt, Spānijas Karaliste atsaucas uz pienākumiem, kas ir nodokļu pārstāvjiem saskaņā ar strīdīgo valsts tiesisko regulējumu un kas attiecas uz informācijas nodošanu, kuri, pēc tās domām, neietilpst Direktīvas 77/799 piemērošanas jomā, kā arī uz maksājamās naudas summas ieturējumu un iepriekšēju iemaksāšanu valsts kasē.

53      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka pretēji tam, ko dalībvalsts norāda savos apsvērumos, Komisijas prasības pieteikums neattiecas uz pienākumu izdarīt ieturējumu kā tādu, bet gan uz pienākumu iecelt nodokļu pārstāvi šajā nolūkā, lai izdarītu šo ieturējumu. Šī iestāde tātad neprasa likvidēt ieturējuma no ienākumiem no profesionālās pensijas plāniem, ko pārvalda citā dalībvalstī, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētas juridiskās personas, procedūru. Turklāt tam, ka Tiesa spriedumā lietā X (EU:C:2012:635) ir nospriedusi, ka ieturējuma ienākumu gūšanas vietā procedūra ir likumīgs un atbilstošs līdzeklis, lai garantētu maksājamo nodokļu piedziņas efektivitāti, nav nozīmes šajā lietā.

54      Attiecībā uz šī sprieduma 52. punktā minēto pienākumu Tiesa sprieduma Komisija/Beļģija (EU:C:2007:405) 53.–55. punktā ir nospriedusi, ka no tā, ka atbilstoši valsts tiesībām apdrošinātajai personai personīgi ir jāmaksā ikgadējais nodoklis par apdrošināšanas līgumiem, kas ir tikuši noslēgti ar tādu apdrošinātāju, kurš nav reģistrēts Beļģijā, izriet, ka šajās tiesībās ir paredzēti pasākumi, ar kuriem var tikt izpildīts mērķis nodrošināt šī nodokļa samaksu un kas ir mazāk traucējoši pakalpojumu sniegšanas brīvībai nekā pienākums iecelt Beļģijā dzīvojošu atbildīgo pārstāvi.

55      Lai arī no Tiesai šajā lietā iesniegtajiem apsvērumiem neizriet, ka Spānijā profesionālo pensiju plānu, ko pārvalda nerezidējošas juridiskās personas, pakalpojumu saņēmējs rezidents personiski būtu par šiem pakalpojumiem maksājamā nodokļa maksātājs, tomēr no tiem – pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste, ko atbalsta Francijas Republika, – neizriet arī, ka minētajā spriedumā paustie principi būtu attiecināmi uz šo prasību.

56      Spānijas Karaliste atbilstoši šī sprieduma 43. punktā atgādinātajām prasībām nav pierādījusi, ka pienākums informēt, kā arī izdarīt ieturējumu un iepriekš iemaksāt nodokli strīdīgajos apstākļos nevarētu tikt izpildīts ar līdzekļiem, kas mazāk ietekmētu LESD 56. pantu nekā Spānijā dzīvojoša nodokļu pārstāvja iecelšana. Atbildētāja dalībvalsts nesniedz argumentus, ar kuriem varētu tikt atspēkots Komisijas apgalvojums, ka šos pienākumus nerezidējoši pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības varētu pildīt paši, tāpat kā Spānijā reģistrēti pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības, un minētajām juridiskajām personām tad nebūtu jāsedz Spānijā dzīvojoša nodokļu pārstāvja iecelšanai nepieciešamās izmaksas.

57      Attiecībā uz šajā ziņā izvirzīto argumentu, kas balstīts uz sprieduma lietā X (EU:C:2012:635) 50. punktu, atbilstoši kuram pienākums izdarīt ieturējumu radītu ievērojamu slogu Spānijā nerezidējošiem pensiju fondiem un apdrošināšanas sabiedrībām, kas varētu tās atturēt no pakalpojumu sniegšanas Spānijā, protams, nevar tikt izslēgts, ka noteiktos gadījumos izmaksas, kas minētajām juridiskajām personām rodas, ja tās pašas veic uzdevumus, kuri tām ir jāuztic to nodokļu pārstāvim, var būt vienādas ar šī pārstāvja iecelšanai nepieciešamajām izmaksām vai pat pārsniegt tās.

58      Tomēr, kā norāda Komisija, valsts tiesiskais regulējums, kurā citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, būtu dota iespēja izvēlēties iecelt nodokļu pārstāvi vai pašiem pildīt minētos pienākumus atbilstoši risinājumam, ko tie uzskata par ekonomiski visizdevīgāko, būtu mazāk traucējošs pakalpojumu sniegšanas brīvībai nekā vispārīgs pienākums iecelt šādu pārstāvi, kas noteikts attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā (skat. pēc analoģijas spriedumus Komisija/Portugāle, C-267/09, EU:C:2011:273, 47. punkts, un National Grid Indus, C-371/10, EU:C:2011:785, 69.–73. punkts).

59      Turklāt attiecībā uz nosacījuma par attiecīgā nodokļu pārstāvja dzīvesvietu Spānijā attaisnojumu Spānijas Karaliste tikai konstatē, pirmkārt, ka šis nosacījums ir izslēgts ar Likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli 86. panta 1. punktu un, otrkārt, ka minētais nosacījums ir labākā garantija, ka tiks efektīvi izpildīti nodokļu pienākumi.

60      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākumu neizpildes fakts ir novērtējams atkarībā no stāvokļa, kāds tas dalībvalstī bijis, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un ka vēlāk notikušās pārmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (skat. spriedumu Komisija/Beļģija, C-421/12, EU:C:2014:2064, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Turklāt vienkāršam apgalvojumam, ka dzīvesvietas nosacījums ir labākā garantija, ka tiks efektīvi izpildīti nodokļu pienākumi, kas ir jāpilda nodokļu pārstāvim, nav nozīmes. Protams, var izrādīties, ka nodokļu iestādēm ir sarežģītāk kontrolēt šādu pārstāvi, ja tas atrodas citā dalībvalstī. Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka administratīva rakstura grūtības vien nevar attaisnot Savienības tiesībās garantētas pamatbrīvības ierobežojumu (skat. šajā ziņā spriedumus Komisija/Francija, C-334/02, EU:C:2004:129, 29. punkts; Papillon, C-418/07, EU:C:2008:659, 54. punkts, kā arī van Caster, EU:C:2014:2269, 56. punkts).

62      No minētā izriet, ka strīdīgais tiesiskais regulējums pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šī sprieduma 44. un 46. punktā minētos mērķus.

63      Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka, pieņemot Likuma par pensiju plānu un fondu regulējumu 46. panta c) punkta un Likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju 86. panta 1. punkta normas, atbilstoši kurām citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāieceļ šajā dalībvalstī dzīvojošs nodokļu pārstāvis, Spānijas Karaliste nav izpildījusi LESD 56. pantā paredzētos pienākumus.

 Par EEZ līguma 36. panta neievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

64      Spānijas Karaliste, ko atbalsta Francijas Republika, uzskata, ka galvenais Komisijas izvirzītais iemesls, kas pamato, ka attiecīgais Spānijas tiesiskais regulējums nav samērīgs, ir tas, ka pastāv savstarpējas palīdzības nodokļu jomā mehānismi starp dalībvalstīm atbilstoši Direktīvai 77/799 un Direktīvai 2008/55. Tās norāda, ka sadarbība starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm nepastāv attiecībās starp šīm iestādēm un trešās valsts kompetentajām iestādēm, ja trešā valsts nav uzņēmusies nekādas saistības par savstarpējo palīdzību. Ja šādu saistību nav, jāuzskata, ka pienākums iecelt nodokļu pārstāvi nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu maksājamā nodokļa efektīvu piedziņu.

65      Komisija pieļauj, ka – attiecībā uz Eiropas Ekonomikas zonu un tā kā nav divpusēja līguma ar Islandes Republiku, Lihtenšteinas grāfisti un Norvēģijas Karalisti par savstarpējo palīdzību nodokļu jomā – pienākums iecelt nodokļu pārstāvi var būt pamatots ar nosacījumu, ka tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu nodokļu kontroles efektivitāti un apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

–       Tiesas vērtējums

66      Jānorāda, ka EEZ līguma 36. pants ir analogs LESD 56. pantam. Tādējādi šī sprieduma 40. punktā konstatētais pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums principā ir jāuzskata par pretēju arī minētajam 36. pantam.

67      Jākonstatē, ka šis ierobežojums, kā izriet arī no šī sprieduma 49.–61. punkta, nevar tikt uzskatīts par attaisnotu saistībā ar LESD 56. pantu ar efektīvas nodokļu kontroles vajadzību, ar krāpšanas nodokļu jomā apkarošanu vai vajadzību nodrošināt nodokļu efektīvu piedziņu, jo tas pārsniedz to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai. Šis secinājums nāk no pieņēmuma, ka pastāv sadarbības starp dalībvalstu iestādēm mehānismi Savienības līmenī, kas ir pietiekami, lai ļautu Spānijas Karalistei sasniegt minētos mērķus šajā gadījumā.

68      Tomēr Direktīvā 77/799 un Direktīvā 2008/55 paredzētā sadarbība starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm nepastāv attiecībās starp šīm iestādēm un trešās valsts kompetentajām iestādēm, ja trešā valsts nav uzņēmusies nekādas saistības par savstarpējo palīdzību (skat. spriedumu Komisija/Spānija, EU:C:2012:439, 96. punkts).

69      Šajā ziņā Spānijas Karaliste tieši norāda, ka tā nav noslēgusi nekādus līgumus par informācijas apmaiņu ar Lihtenšteinas grāfisti. Komisija savukārt, neapgalvojot, ka pastāvētu divpusēji līgumi par savstarpējo sadarbību nodokļu jomā starp atbildētāju dalībvalsti un EEZ dalībvalstīm, kas nav Savienības dalībnieces, nav konstatējusi, ka pastāvētu pietiekami informācijas apmaiņas un sadarbības mehānismi, lai atļautu Spānijas Karalistei iegūt informāciju par maksājamo nodokli un tā piedziņu (skat. pēc analoģijas spriedumus Komisija/Portugāle, EU:C:2011:273, 56. punkts, un Komisija/Spānija, EU:C:2012:439, 98. punkts).

70      Šādos apstākļos nevar tikt konstatēts, ka būtu pierādīts, ka pienākums iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt nodokļu kontroļu efektivitāti un cīnītos pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

71      Līdz ar to ir jānoraida Komisijas prasība tiktāl, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai konstatētu, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi savus EEZ līguma 36. pantā paredzētos pienākumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

72      Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā Komisijai un Spānijas Karalistei spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tās savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

73      Atbilstoši tā paša reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas, Francijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

1)      pieņemot 2002. gada 29. novembra Karaliskā likumdošanas dekrēta 1/2002 par likuma par pensiju plānu un fondu regulējumu konsolidētā teksta apstiprināšanu (Real Decreto Legislativo 1/2002, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de Regulación de los Planes y Fondos de Pensiones) 46. panta c) punktā un 2004. gada 29. oktobra Karaliskā likumdošanas dekrēta 6/2004 par likuma par privātās apdrošināšanas organizāciju un kontroli konsolidētā teksta apstiprināšanu (Real Decreto Legislativo 6/2004, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de ordenación y supervisión de los seguros privados) 86. panta 1. punktā ietvertās normas, atbilstoši kurām citās dalībvalstīs, kas nav Spānijas Karaliste, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāieceļ šajā dalībvalstī dzīvojošs nodokļu pārstāvis, Spānijas Karaliste nav izpildījusi LESD 56. pantā paredzētos pienākumus;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Eiropas Komisija, Spānijas Karaliste un Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – spāņu.