EU tax law WEB Star Coaches - C-220/11

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 306. pantu.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp Star Coaches s. r. o. (turpmāk tekstā – “Star Coaches”) un Finanční ředitelství pro hlavní město Prahu (Prāgas pilsētas finanšu pārvalde (Čehijas Republika)) par paziņojumu par tai adresēto pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) atmaksu par 2008. gada janvāri.

3

Atbilstoši PVN direktīvas 306. pantam, kurš ietverts tās XII sadaļas 3. nodaļā ar nosaukumu “Īpašs režīms ceļojumu aģentūrām”:

“1.   Dalībvalstis saskaņā ar šo nodaļu piemēro īpašu PVN režīmu ceļojumu aģentūru darījumiem, kurus ceļotāju labā tās veic pašas savā vārdā, bet izmanto citu nodokļa maksātāju preču piegādes un pakalpojumus, nodrošinot ceļošanas iespējas.

Šis īpašais režīms neattiecas uz ceļojumu aģentūrām, kad tās darbojas vienīgi kā starpnieki un uz kurām tās summas aprēķināšanai, kurai uzliek nodokli, attiecas 79. panta pirmās daļas c) punkts.

2.   Šajā nodaļā jēdziens “ceļojumu aģentūras” ietver ceļojumu rīkotājus.”

4

Šīs direktīvas 307. pants ir šāds:

“Darījumus, kurus atbilstīgi 306. pantā paredzētajiem nosacījumiem veic ceļojumu aģentūra attiecībā uz ceļojumu, uzskata par vienu pakalpojumu, ko ceļojumu aģentūra sniedz ceļotājam.

Par šo vienu pakalpojumu sniegšanu nodokli uzliek dalībvalstī, kur ir ceļojumu aģentūras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta vai pastāvīga iestāde, no kuras ceļojumu aģentūra ir sniegusi pakalpojumu.”

5

Minētās direktīvas 308. pantā ir noteikts, ka:

“Summa, kurai uzliek nodokli, un cena bez PVN 226. panta 8. punkta nozīmē attiecībā uz šo vienīgo ceļojumu aģentūras sniegto pakalpojumu ir ceļojumu aģentūras peļņas daļa, proti, starpība starp kopējo summu bez PVN, kuru maksā ceļotājs, un faktiskajām izmaksām, ko ceļojumu aģentūra maksā par citu nodokļa maksātāju veiktajām piegādēm un sniegtajiem pakalpojumiem, ja šie darījumi dod tiešu labumu ceļotājam.”

6

PVN direktīvas 310. pantā ir paredzēts šādi:

“PVN, ko citi nodokļa maksātāji iekasējuši no ceļojumu aģentūras par 307. pantā minētajiem darījumiem, kuri dod tiešu labumu ceļotājam, nav ne atskaitāms, ne atmaksājams nevienā dalībvalstī.”

7

Likumā Nr. 235/2004 par pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “Likums par PVN”) ir ietverts 89. pants ar nosaukumu “Īpašs režīms ceļojumu pakalpojumiem”, un tas redakcijā, kas bija spēkā 2008. gadā, ir šāds:

8

Star Coaches veic pasažieru autopārvadājumus Čehijas Republikā un starp dalībvalstīm. Pārvadājumus tā nodrošina vai nu ar saviem transportlīdzekļiem, vai arī vēršoties pie apakšuzņēmējiem, kas ir transporta uzņēmumi, kuru darbība ir apliekama ar PVN. Tās klienti ir vienīgi Čehijas Republikā vai citās dalībvalstīs dibinātas ceļojumu aģentūras. Saviem klientiem Star Coaches pakalpojumus vienmēr sniedz savā vārdā. Kad tā vēršas pie apakšuzņēmējiem, tā klientiem izsniedz rēķinu, kurā ietverts PVN, un lūdz atmaksāt pārmaksāto nodokli, pamatojoties uz vispārējo PVN režīmu.

9

Star Coaches atkārtoti ir atskaitījusi pārmaksāto PVN būtiskos apmēros. Šajā sakarā Finanční úřad pro Prahu 5 (Prāgas 5. nodokļu nodaļa) uzskatīja, ka šī sabiedrība sniedz ceļojuma pakalpojumus un ka tai ir piemērojams nevis vispārējais PVN režīms, bet gan īpašais režīms ceļojumu aģentūrām, kas paredzēts Likuma par PVN 89. pantā. 2008. gada 25. jūnijā tā izdeva paziņojumu par PVN atmaksāšanu par 2008. gada janvāri.

10

Star Coaches par šo paziņojumu par atmaksāšanu iesniedza sūdzību. Tā kā sūdzība ar Finanční ředitelství pro hlavní město Prahu2008. gada 16. decembra lēmumu tika noraidīta, tā cēla prasību Městský soud v Praze [Prāgas rajona tiesā], kura to ar 2010. gada 18. jūnija spriedumu noraidīja. Tad Star Coaches vērsās ar kasācijas sūdzību Nejvyšší správní soud [Augstākajā administratīvajā tiesā].

11

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par PVN direktīvas 306. pantā paredzētā īpašā režīma ceļojumu aģentūrām piemērošanu.

12

Vispirms tā norāda uz atšķirību starp šīs normas čehu valodas redakciju un Likuma par PVN 89. pantu, ar ko šī norma tikusi transponēta valsts tiesībās. Šajā normā ir paredzēti ceļotājiem sniegti pakalpojumi, savukārt 89. pants attiecas uz ceļojumu aģentūru klientiem sniegtajiem pakalpojumiem, kas ir jēdziens, kurā ietilpst ne vien ceļotāji, bet arī citas personas. Iesniedzējtiesa katrā ziņā uzsver, ka atšķirības pastāv arī starp PVN direktīvas 306. panta valodu redakcijām, kā arī Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem - Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), kas bija piemērojama līdz PVN direktīvas spēkā stāšanās brīdim, 26. panta valodu redakcijām, jo dažās redakcijās ir lietots termins “klients”, bet citās – “ceļotājs”. Tā precizē, ka pret vairākām dalībvalstīm, tostarp Čehijas Republiku, Eiropas Komisija ir uzsākusi procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, jo tās ir izmantojušas terminu “klients” un tādējādi, kā uzskata Komisija, paredzējušas pārāk plašu personu loku.

13

Iesniedzējtiesa, otrkārt, gadījumā ja Tiesa atzītu, ka PVN direktīvas 306. pants attiecas uz ceļojumu aģentūru klientiem, vaicā, vai tāds uzņēmums kā Star Coaches ir uzskatāms par ceļojumu aģentūru minētās normas izpratnē. Tā vērš uzmanību uz savu nostāju, ka tā tas nav, ja šis uzņēmums sniedz vienīgi transporta pakalpojumus un nekādus citus tūrisma pakalpojumus. No tā izrietot, ka šī lieta atšķiras no lietas, kurā pieņemts 1992. gada 12. novembra spriedums C-163/91 Van Ginkel (Recueil, I-5723. lpp.), kurā attiecīgais uzņēmums bez izmitināšanas pakalpojumiem sniedza arī informācijas, konsultāciju un mītnes rezervēšanas pakalpojumus.

14

Uzskatīdama, ka tajā celtās prasības izlemšanai ir nepieciešama PVN direktīvas 306. panta interpretācija, Nejvyšší správní soud nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Iesniedzējtiesa ar savu pirmo jautājumu vēršas pie Tiesas, lai noskaidrotu īpašā PVN režīma, kas paredzēts PVN direktīvas 306.–310. pantā, materiālo piemērošanas jomu, un ar otro jautājumu tā vēlas noskaidrot šī režīma piemērojamību personām.

16

Vispirms ir jāatbild uz otro jautājumu, pārbaudot, vai minētais īpašais režīms ir piemērojams tādiem uzņēmumiem kā Star Coaches, pēc tam, ja nepieciešams, izskatot pirmo jautājumu par šī režīma materiālo piemērojamību.

17

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmo daļu gadījumā, ja atbilde uz prejudiciālu jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tam, kad tā ir uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot motivētu rīkojumu, kurā ir norāde uz attiecīgo judikatūru.

18

Tiesa uzskata, ka šajā lietā tā ir. Uz iesniedzējtiesas uzdoto otro jautājumu atbilde skaidri izriet no judikatūras, kas saistīta ar Sestās direktīvas 26. pantu, normu, kuras teksts ir pārņemts PVN direktīvas 306. pantā. Judikatūra par ceļojumu aģentūrām minētā 26. panta izpratnē tādējādi ir attiecināma uz šo pašu jēdzienu PVN direktīvas 306. pantā.

19

Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar Sestās direktīvas 26. pantu ieviesto pievienotās vērtības nodokļa īpašo noteikumu mērķis ir piemērojamās tiesības pielāgot īpašajām ceļojumu aģentu un ceļojumu rīkotāju darbības īpatnībām. Šo uzņēmumu pakalpojumiem ir raksturīgi, ka tajos regulāri tiek apvienoti vairāki pakalpojumi, īpaši transporta un izmitināšanas pakalpojumi, kas daļēji tiek sniegti ārvalstīs un daļēji iekšzemē, kur atrodas ceļojuma aģenta pastāvīgā vieta vai pastāvīgs nodibinājums. Vispārējo noteikumu par nodokļa uzlikšanas vietu, nodokļa bāzi un priekšnodokļa atskaitījumu piemērošana radītu šiem uzņēmumiem praktiskas grūtības sniegto pakalpojumu lielā skaita un lokalizācijas dēļ, kas traucētu to darbībai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Van Ginkel, 13.–15. punkts; 1998. gada 22. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-308/96 un C-94/97 Madgett un Baldwin, Recueil, I-6229. lpp., 18. punkts, kā arī 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C-149/01 First Choice Holidays, Recueil, I-6289. lpp., 23. un 24. punkts).

20

Tomēr apstāklis, ka ceļojumu aģentūra ceļotājam sniedz tikai brīvdienu mītnes atrašanas pakalpojumus, nav pietiekams, lai šo pakalpojumu izslēgtu no Sestās direktīvas 26. panta piemērošanas jomas. Aģentūras sniegtais pakalpojums pat šādā gadījumā nav reducējams līdz vienam vienīgam pakalpojumam, jo tas papildus mītnes izīrēšanai var ietvert tādus pakalpojumus kā informācijas un ieteikumu sniegšana, ar kuru palīdzību ceļojumu aģentūra piedāvā izvēles iespējas brīvdienām un mītnes rezervēšanai (iepriekš minētais spriedums lietā Van Ginkel, 24. punkts).

21

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka iemesli, kas ir pamatā īpašajam režīmam ceļojumu aģentiem un ceļojumu rīkotājiem, tādā pašā mērā attiecas uz gadījumu, kad uzņēmējs nav ceļojumu aģents vai ceļojumu rīkotājs šo jēdzienu vispārpieņemtajā nozīmē, bet veic identiskus darījumus citas darbības ietvaros. Rezultātā, interpretējot Sestās direktīvas 26. pantu tādējādi, ka tas ir piemērojams vienīgi uzņēmējiem, kas ir ceļojumu aģenti vai ceļojumu rīkotāji šo jēdzienu vispārpieņemtajā nozīmē, identiski pakalpojumi būtu pakļauti dažādiem nosacījumiem atkarībā no uzņēmēja formālā statusa (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Madgett un Baldwin, 20. un 21. punkts, kā arī 2005. gada 13. oktobra spriedumu lietā C-200/04 ISt, Krājums, I-8691. lpp., 22. punkts).

22

Tādējādi nav izslēgts, ka tāda pasažieru autopārvadātāja pakalpojumi, kurš, kad neizmanto savus transportlīdzekļus, izmanto apakšuzņēmēju, kas ir PVN maksātāji, sniegtos transporta pakalpojumus, ietilpst PVN direktīvas 306. pantā paredzētā īpašā režīma piemērošanas jomā. Apstāklis, ka šādos pakalpojumos neietilpst mītnes pakalpojumi, nav pietiekams, lai tos izslēgtu no minētās normas piemērošanas jomas.

23

Katrā ziņā atbilstoši Tiesas nostājai iepriekš minētajā spriedumā lietā Van Ginkel turklāt ir jāatzīmē, ka šie pakalpojumi nav reducējami uz vienu vienīgu pakalpojumu un ka tie ietver arī citus pakalpojumus papildus pārvadājumiem, kā, piemēram, informācijas un ieteikumu sniegšanu par izvēles iespējām brīvdienās un ceļojuma transportlīdzekļa rezervēšanu. Tiesa ir atzinusi, ka no minētā sprieduma lietā Van Ginkel nav jāsecina, ka Sestās direktīvas 26. pantā paredzētais īpašais režīms attiecas uz jebkuru atsevišķu ceļojumu aģentūras vai ceļojumu rīkotāja sniegtu pakalpojumu (2010. gada 9. decembra spriedums lietā C-31/10 Minerva Kulturreisen, Krājums, I-12889. lpp., 19. punkts). Šis apsvērums identiski ir piemērojams tirgus dalībniekam, kurš nav nedz ceļojumu aģentūra, nedz ceļojumu organizētājs šo jēdzienu vispārīgā izpratnē.

24

Attiecībā uz Star Coaches iesniedzējtiesa norāda, ka tā tūrisma aģentūrām sniedz vienīgi pārvadājumu pakalpojumus un nekādus citus. Šī tiesa skaidri ir piebildusi, ka minētā sabiedrība nesniedz citus pakalpojumus, kā, piemēram, mītnes, gida vai konsultāciju pakalpojumus.

25

No tā izriet, ka Star Coaches sniegtie pakalpojumi nekādā veidā nav pielīdzināmi ceļojumu aģentūru vai ceļojumu organizētāju sniegtajiem pakalpojumiem.

26

Tādēļ uz otro jautājumu ir jāatbild, ka tāda pārvadājumu sabiedrība, kura nodrošina vienīgi pārvadājumu pakalpojumus, sniedzot autotransporta pakalpojumus ceļojumu aģentūrām, un kura nesniedz nekādus citus pakalpojumus, kā, piemēram mītnes, gida vai konsultāciju pakalpojumus, neveic darbības, kurām ir piemērojams PVN direktīvas 306. pantā paredzētais īpašais režīms ceļojumu aģentūrām.

27

Ņemot vērā Tiesas atbildi uz otro jautājumu, tai uz pirmo jautājumu nav jāatbild.

28

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Tāda pārvadājumu sabiedrība, kura nodrošina vienīgi pārvadājumu pakalpojumus, sniedzot autotransporta pakalpojumus ceļojumu aģentūrām, un kura nesniedz nekādus citus pakalpojumus, kā, piemēram mītnes, gida vai konsultāciju pakalpojumus, neveic darbības, kurām ir piemērojams Padomes 2006. gada 28 novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 306. pantā paredzētais īpašais režīms ceļojumu aģentūrām.

[Paraksti]