Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS RĪKOJUMS (piektā palāta)

2013. gada 28. februārī (*)

Reglamenta 99. pants – Nodokļi – PVN – Sestā Direktīva – Tiesības uz nodokļa atskaitīšanu – Atteikums – Sabiedrības izsniegts rēķins, kas ir uzskatāms par fiktīvu

Lieta C-563/11

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākās tiesas Senāts (Latvija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 2. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 9. novembrī, tiesvedībā

SIA “Forvards V”

pret

Valsts ieņēmumu dienestu.

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), tiesneši A. Ross [A. Rosas], E. Juhāss [E. Juhász], D. Švābi [D. Šváby] un K. Vajda [C. Vajda],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu lemt, izdodot motivētu rīkojumu, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sesto direktīvu 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK (OV L 102, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp SIA “Forvards V” (turpmāk tekstā – “Forvards”), Latvijā dibinātu sabiedrību, un Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk tekstā – “VID”) par šīs iestādes atteikumu atzīt tiesības atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”), kas kā priekšnodoklis samaksāts par darījumiem, kuri uzskatāmi par šaubīgiem.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Saskaņā ar Sestās direktīvas 2. panta 1. punktu PVN jāmaksā “par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas”.

4        Šīs direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.      Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības. Ilglaicīga materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus arī uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5        Saskaņā ar minētās direktīvas 5. panta 1. punktu “preču piegāde” nozīmē tiesību nodošanu rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.

6        Saskaņā ar Sestās direktīvas 17. panta 1. punktu “atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams”.

7        Šīs direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā – redakcijā, kas izriet no tās 28.f panta 1. punkta, – ir paredzēts:

“Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

a)      [PVN], kas maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kurus viņam jau piegādājis vai sniedzis vai vēl piegādās vai sniegs cits nodokļa maksātājs.”

8        Sestās direktīvas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktā – redakcijā, kas izriet no tās 28.f panta 2. punkta, – ir paredzēts, ka, lai īstenotu šīs direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētās atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam ir jābūt faktūrai, kas sastādīta saskaņā ar 22. panta 3. punktu.

9        Atbilstoši Sestās direktīvas 18. panta 2. punktam “nodokļa maksātājs īsteno atskaitīšanu, no kopējās pievienotās vērtības nodokļa summas, kas maksājama par attiecīgo taksācijas periodu, atņemot kopējo nodokļa summu, par kuru tajā pašā periodā atbilstīgi 1. punkta noteikumiem radušās un ir īstenojamas atskaitīšanas tiesības”.

 Latvijas tiesības

10      Likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” (Latvijas Vēstnesis, 1995, Nr. 49) – redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā esošo faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “Likums par PVN”), – 1. panta 9. punktā ir noteikts, ka priekšnodoklis ir PVN summa, kas norādīta ar nodokli apliekamajai personai izrakstītajā PVN rēķinā par iegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem tās saimnieciskās darbības nodrošināšanai.

11      Likuma par PVN 10. panta pirmās daļas 1. punktā ir noteikts, ka tikai Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētai apliekamai personai ir tiesības nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli no budžetā maksājamās nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas par precēm un pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, kā arī tādu ārvalstīs veiktu darījumu nodrošināšanai, kuri būtu apliekami ar nodokli, ja tie tiktu veikti iekšzemē.

12      Saskaņā ar šī likuma 10. panta 1.2 daļu nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas par saņemtajām precēm vai pakalpojumiem atskaitāmas pēc preču vai pakalpojuma un nodokļa rēķina saņemšanas vai pēc nodokļa rēķinā norādītās nodokļa summas samaksas avansā.

13      Likuma “Par nodokļiem un nodevām” (Latvijas Vēstnesis, 1995, Nr. 26), kurš ir piemērojams visiem nodokļiem un nodevām, 38. pantā ir paredzēts, ka, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par pretējo nodrošina nodokļu maksātājs.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14      Pēc kompleksā nodokļu audita par 2005. un 2006. gadu VID ar 2007. gada 8. oktobra lēmumu konstatēja, ka Forvards ir PVN parāds, un noteica tam soda naudu, uzskatot, ka Forvards nebija tiesību uz nodokļa atskaitīšanu par, kā ir norādīts preču pavadzīmēs-rēķinos, SIA “Ogma” (turpmāk tekstā – “Ogma”) veikto automašīnu rezerves daļu un citu automašīnu preču piegādi. VID apstrīdēja, ka šīs piegādes faktiski bija veikusi šī sabiedrība.

15      Administratīvā rajona tiesa ar 2009. gada 25. novembra spriedumu noraidīja Forvards iesniegto pieteikumu atcelt minēto 2007. gada 8. oktobra lēmumu, jo preces, par kurām tika lūgts izmantot tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, nav piegādājusi preču pavadzīmēs-rēķinos norādītā ar nodokli apliekamā persona. Kā izriet no Ogma valdes locekļa sniegtajiem paskaidrojumiem, viņam nav bijis mērķa un nodoma veikt jebkādu uzņēmējdarbību vai kā Ogma amatpersonai nodibināt tiesiskās attiecības ar citiem komersantiem, tostarp Forvards. Līdz ar to šie preču pavadzīmes-rēķini nevarot tikt uzskatīti par darījuma, kas apliekams ar nodokli, apliecinošiem dokumentiem.

16      Administratīvā apgabaltiesa ar 2010. gada 13. novembra spriedumu noraidīja Forvards iesniegto apelācijas sūdzību. Tā pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, papildus norādot, ka šī sabiedrība nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu, ka apstrīdētie darījumi būtu faktiski notikuši ar Ogma. Pat ja Forvards saņēma preces, tās nevarēja būt saņemtas no Ogma.

17      Forvards par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, norādot, ka Administratīvā apgabaltiesa nepamatoti saistījusi ar nodokli apliekamā darījuma esamības faktu ar piegādātāja valdes locekļa parakstu un ka Forvards bija jāpierāda, ka preces ir saņemtas tieši no Ogma. Forvards arī norāda, ka tā reģistrā ir pārliecinājusies, ka Ogma ir reģistrēta kā ar PVN apliekama persona, un uzskata, ka Ogma uzņēmuma amatpersonas paskaidrojums par to, ka viņš nav veicis saimniecisko darbību, nevar būt pamats ierobežot PVN atskaitīšanas tiesības.

18      Augstākās tiesas Senāts uzsver, ka Forvards un Ogma formāli atbilst Likuma par PVN priekšnoteikumiem, lai izmantotu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības. Forvards un Ogma ir reģistrētas VID kā ar PVN apliekamās personas, un Forvards no Ogma ir saņēmusi nodokļu rēķinu un to samaksājusi. VID nav apšaubījis, ka Forvards ir saņēmusi preces, bet ir uzskatījis, ka tās nav saņemtas no nodokļu rēķinā norādītās personas.

19      Kā ir norādījusi šī tiesa, šis VID secinājums ir pamatots ar šādiem pierādījumiem. Pirmkārt, Ogma deklarētajā adresē neveic saimniecisko darbību, uzņēmumam nav reģistrētas struktūrvienības, kā arī materiāli tehniskās bāzes. Otrkārt, nav zināmi darījuma apstākļi – preces nosūtīšanas vieta un transportēšana. Treškārt, Ogma īpašnieks un amatpersona ir paskaidrojis, ka viņš ir kļuvis par uzņēmuma amatpersonu pēc trešās personas lūguma un ne šis uzņēmums, ne viņš pats nav veicis nekādu saimniecisko darbību, bet vienlaikus ir atzinis, ka viņš ir parakstījis dažādus dokumentus, iespējams, arī apstrīdētos nodokļu rēķinus.

20      VID nav noskaidrojis, tieši kura persona ir piegādājusi preces. Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka tās tiesvedībā atrodas vairākas lietas ar līdzīgiem faktiskajiem apstākļiem. Daļā šo gadījumu rēķinā norādītās un eventuāli piegādātās preces ir atvietojamas lietas, kurām parasti ievēro vienīgi šķiru un daudzumu, un tās nav iespējams identificēt kopsakarā ar konkrētu rēķinu.

21      Augstākās tiesas Senāts, šauboties par nodokļu administrācijas šajā lietā pieņemtās nostājas saderību ar Sesto direktīvu, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nodokļu maksātājam, kas atbilst visiem būtiskajiem pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas nosacījumiem, nekonstatējot tā ļaunprātīgu rīcību, var tikt liegtas pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas tiesības, kas samaksāts, iegādājoties preces tādos darījumos, kuros darījuma partneris tiesisku vai faktisku apstākļu dēļ nav spējīgs preču piegādi veikt (darījuma partneris ir fiktīvs vai arī tā amatpersonas noliedz saimnieciskās darbības vai konkrētā darījuma esību un tam nav resursu līguma izpildei)?

2)      Vai pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanas pamats pats par sevi var būt apstāklis, ka darījuma partneris (nodokļa rēķinā norādītā persona) ir atzīts par fiktīvu (tādu, kura darbības mērķis nav saimnieciskā darbība)? Vai priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības šādā gadījumā var liegt, arī nekonstatējot priekšnodokļa atskaitītāja ļaunprātīgu rīcību?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

22      Uzdodot šos jautājumus, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē kā tāds, kas nepieļauj, ka nodokļa maksātājam tiek atteiktas PVN, kas maksājams vai samaksāts par piegādātajām precēm, atskaitīšanas tiesības, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā ar šo piegādi saistītā rēķina izsniedzēja īstenoto krāpšanu vai pieļautās nelikumības, šī piegāde ir uzskatāma par tādu, kuru faktiski nav veicis šis rēķina izsniedzējs.

23      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

24      Tā tas ir šajā lietā.

25      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nodokļa maksātāju tiesības no maksājamā PVN atskaitīt PVN, kas ir jāmaksā vai kas jau iepriekš kā priekšnodoklis ir samaksāts par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, ir ar Savienības tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatprincips (it īpaši skat. 2012. gada 21. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-80/11 un C-142/11 Mahagében un Dávid, Krājumā vēl nav publicēts, 37. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 6. septembra spriedumu lietā C-324/11 Tóth, Krājumā vēl nav publicēts, 23. punkts, kā arī 2012. gada 6. decembra spriedumu lietā C-285/11 Bonik, Krājumā vēl nav publicēts, 25. punkts).

26      Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka Sestās direktīvas 17. un nākamajos pantos paredzētās tiesības uz nodokļa atskaitīšanu ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. It īpaši šīs tiesības ir izmantojamas nekavējoties attiecībā uz visiem ar darījumiem saistītajiem nodokļiem, kas samaksāti iepriekš (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Mahagében un Dávid, 38. punkts; lietā Tóth, 24. punkts, kā arī lietā Bonik, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību, sloga. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķa vai rezultātiem, ar noteikumu, ka šīm darbībām principā ir piemērojams PVN (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Mahagében un Dávid, 39. punkts; lietā Tóth, 25. punkts, kā arī lietā Bonik, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Jautājums par to, vai PVN, kas maksājams par agrākajiem vai vēlākajiem pārdošanas darījumiem saistībā ar konkrētajām precēm, tika vai netika pārskaitīts Valsts kasei, neietekmē nodokļa maksātāja tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN. PVN ir maksājams par katru ražošanas vai izplatīšanas darbību, atskaitot nodokli, kas tieši ietekmē dažādos cenu veidojošos elementus (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Mahagében un Dávid, 40. punkts, kā arī lietā Bonik, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      No Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka ieinteresētajai personai, lai tā būtu tiesīga atskaitīt nodokli, pirmkārt, ir jābūt nodokļa maksātājam šīs direktīvas izpratnē un, otrkārt, nodokļa maksātājam ir jābūt iepriekš izmantojušam preces vai pakalpojumus, kas norādīti, lai pamatotu šīs tiesības, savu ar nodokli apliekamo darījumu vajadzībām un iepriekš šīs preces vai pakalpojumus ir jābūt piegādājušam citam nodokļa maksātājam (skat. 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C-63/04 Centralan Property, Krājums, I-11087. lpp., 52. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Tóth, 26. punkts, un lietā Bonik, 29. punkts).

30      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Sestās direktīvas 4. pantu nodokļa maksātājs ir jebkura persona, kas patstāvīgi veic jebkuru ražotāja, tirgotāja un pakalpojumu sniedzēja darbību.

31      Runājot par pamatlietu, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka nav strīda par to, ka prasītāja pamatlietā, kura vēlas izmantot atskaitīšanas tiesības, ir nodokļa maksātāja Sestās direktīvas izpratnē, ka tā ir saņēmusi preces un ka tā šīs preces iepriekš ir izmantojusi savu ar nodokli apliekamo darījumu vajadzībām. Turklāt Ogma, kura bija apstrīdētā nodokļu rēķina izsniedzēja un šajā rēķinā norādītā piegādātāja, bija reģistrēta kā nodokļa maksātāja.

32      Tomēr attiecībā uz to, vai Ogma patiešām ir veikusi piegādes, par kurām tā ir izrakstījusi nodokļu rēķinus, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā nodokļu administrācija ir secinājusi, ka šī sabiedrība nav veikusi piegādi, it īpaši tāpēc, ka tā nevarēja piegādāt attiecīgās preces, kā izriet no visiem elementiem. Lai gan tā bija reģistrēta kā ar PVN apliekamā persona, tā bija fiktīva sabiedrība, kuras vadītājs tikai rīkojās kādas trešās personas vārdā, parakstot viņam iesniegtos dokumentus un neinteresējoties par to saturu.

33      Tā kā prasītāja pamatlietā šo secinājumu apstrīd, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda tā pamatotība, saskaņā ar valsts tiesību normām par pierādījumiem veicot visu pamatlietas elementu un faktisko apstākļu visaptverošu novērtējumu (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bonik, 32. punkts, kā arī 2013. gada 31. janvāra spriedumu lietā C-643/11 LVK – 56, Krājumā vēl nav publicēts, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Tas, ka prece tieši nav tikusi saņemta no nodokļu rēķina izsniedzēja rokām, uzreiz nenozīmē īstā piegādātāja krāpniecisku slēpšanu, bet tam var būt citi iemesli, tostarp divu secīgu vienu un to pašu preču pārdevumu esamība, kuras pēc pasūtījuma pirmais pārdevējs tieši transportē otrajam pircējam, kas nozīmē, ka runa ir par divām secīgām piegādēm Sestās direktīvas 5. panta 1. punkta izpratnē, bet tikai vienu faktisku pārvedumu.

35      Tomēr, ja nodokļu administrācija no nodokļu rēķina izsniedzēja īstenotās krāpšanas vai pieļauto nelikumību esamības izsecina, ka darījums, par kuru ir izrakstīts rēķins un kurš ir minēts, lai pamatotu atskaitīšanas tiesības, faktiski nav noticis, šai administrācijai, lai varētu tikt atteiktas atskaitīšanas tiesības, ir jāpierāda, ņemot vērā objektīvus pierādījumus un nepieprasot nodokļu rēķina saņēmējam veikt pārbaudi, kura tam nav jāveic, ka šis saņēmējs zināja vai viņam bija jāzina, ka minētais darījums ir iesaistīts krāpšanā PVN jomā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Bonik, 45. punkts, un lietā LVK – 56, 64. punkts).

36      Nenoliedzami cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un iespējamo ļaunprātīgo rīcību ir ar Sesto direktīvu atzīts un ar to iedrošināts mērķis, un indivīdi nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām (it īpaši skat. 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-255/02 Halifax u.c., Krājums, I-1609. lpp., 68. un 71. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Bonik, 35. un 36. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī lietā LVK – 56, 58. punkts).

37      Tādējādi valsts iestādēm un tiesām ir jāatsaka tiesības uz atskaitīšanu, ja ir konstatēts, ievērojot objektīvus elementus, ka šīs tiesības ir izvirzītas krāpnieciski vai ļaunprātīgi (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Mahagében un Dávid, 42. punkts; lietā Bonik, 37. punkts, kā arī lietā LVK – 56, 59. punkts).

38      Tomēr saskaņā ar iedibinātu judikatūru ar Sestajā direktīvā paredzēto atskaitīšanas tiesību sistēmu nav saderīgi, ja ar šo tiesību atteikumu tiek sodīts nodokļa maksātājs, kurš nezināja vai nevarēja zināt, ka attiecīgais darījums bija iesaistīts piegādātāja īstenotā krāpšanā vai ka cits darījums, kas ietilpst piegādes ķēdē pirms vai pēc nodokļa maksātāja veiktā darījuma, ir saistīts ar PVN izkrāpšanu (šajā ziņā skat. it īpaši 2006. gada 12. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-354/03, C-355/03 un C-484/03 Optigen u.c., Krājums, I-483. lpp., 52. un 55. punkts; 2006. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-439/04 un C-440/04 Kittel un Recolta Recycling, Krājums, I-6161. lpp., 45., 46. un 60. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā LVK – 56, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Pasākumu, kuri konkrētā gadījumā var tikt saprātīgi prasīti no nodokļa maksātāja, kurš vēlas izmantot tiesības uz PVN atskaitīšanu, lai pārliecinātos, ka viņa darījumi neietilpst kāda augšupējās ķēdes tirgus dalībnieka izdarītā krāpšanā, noteikšana ir atkarīga galvenokārt no šī konkrētā gadījuma apstākļiem (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Mahagében un Dávid, 59. punkts).

40      Ja ir norādes, kas pieļauj aizdomas par nelikumību vai krāpšanas esamību, informētam tirgus dalībniekam varētu atbilstoši lietas apstākļiem tikt noteikts pienākums noskaidrot informāciju par citu tirgus dalībnieku, no kura viņš ir iecerējis pirkt preces vai pakalpojumus, lai pārliecinātos par viņa uzticamību (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Mahagében un Dávid, 60. punkts).

41      Tiesa šajā ziņā ir lēmusi, ka nodokļu administrācija nevar vispārīgi prasīt no nodokļa maksātāja, kurš vēlas izmantot tiesības atskaitīt PVN, pirmkārt, pārbaudīt, ka ar precēm vai pakalpojumiem, saistībā ar kuriem tiek lūgts izmantot šīs tiesības, saistītā rēķina izsniedzējam ir attiecīgās preces un ka viņš spēj tās piegādāt, un ka viņš pilda savus PVN deklarēšanas un maksāšanas pienākumus, lai pārliecinātos, ka augšupējo darījumu līmenī nav nelikumību vai krāpšanas, vai, otrkārt, ka viņam šajā ziņā ir dokumenti (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Mahagében un Dávid, 61. punkts, kā arī lietā LVK – 56, 61. punkts).

42      No tā izriet, ka valsts tiesai, kurai tiek lūgts izlemt, vai kādā konkrētā gadījumā ar nodokli apliekams darījums nav noticis, un kurā nodokļu administrācija it īpaši pamatojas uz rēķina izsniedzēja izdarītiem pārkāpumiem, ir jānodrošina, lai pierādījumu vērtējums neradītu šā sprieduma 38. punktā minētās judikatūras jēgas zudumu un netieši neradītu rēķina saņēmējam pienākumu pārbaudīt savu darījuma partneri, kas tam principā nav jādara (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā LVK – 56, 62. punkts).

43      Tomēr, ja apstrīdēto nodokļu rēķinu saņēmēja uzrādītajos dokumentos arī ir konstatēti pārkāpumi, tas ir jāņem vērā, valsts tiesai veicot visaptverošu novērtējumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā LVK – 56, 63. punkts).

44      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi: Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē kā tāds, kas nepieļauj, ka nodokļu rēķina saņēmējam tiek atteiktas priekšnodoklī samaksātā PVN atskaitīšanas tiesības, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā šī rēķina izsniedzēja īstenoto krāpšanu vai pieļautās nelikumības, ar šo rēķinu saistītais darījums ir uzskatāms par tādu, kurš faktiski nav noticis, ja vien netiek pierādīts, ņemot vērā objektīvus pierādījumus un nepieprasot minētā nodokļu rēķina saņēmējam veikt pārbaudi, kura tam nav jāveic, ka šis saņēmējs zināja vai viņam bija jāzina, ka minētais darījums ir iesaistīts krāpšanā PVN jomā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

 Par šī rīkojuma spēku laikā

45      Latvijas valdība ir lūgusi Tiesai ierobežot šī rīkojuma spēku laikā, ja Tiesa Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunktu interpretētu tādējādi, ka ar to ir aizliegts atteikt priekšnodoklī samaksātā nodokļa atskaitīšanu tādā gadījumā kā pamatlietā. Taču šī rīkojuma 44. punktā sniegtā atbilde neattiecas uz šo gadījumu, ņemot vērā, ka ar šo tiesību normu ir aizliegts atteikt priekšnodoklī samaksātā nodokļa atskaitīšanu tikai tad, ja pastāv īpaši apstākļi, kuru esamība ir jākonstatē iesniedzējtiesai. Tādējādi šim lūgumam nav priekšmeta.

 Par tiesāšanās izdevumiem

46      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK, 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē kā tāds, kas nepieļauj, ka nodokļu rēķina saņēmējam tiek atteiktas priekšnodoklī samaksātā pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas tiesības, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā šī rēķina izsniedzēja īstenoto krāpšanu vai pieļautās nelikumības, ar šo rēķinu saistītais darījums ir uzskatāms par tādu, kurš faktiski nav noticis, ja vien netiek pierādīts, ņemot vērā objektīvus pierādījumus un nepieprasot minētā nodokļu rēķina saņēmējam veikt pārbaudi, kura tam nav jāveic, ka šis saņēmējs zināja vai viņam bija jāzina, ka minētais darījums ir iesaistīts krāpšanā PVN jomā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – latviešu.