Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]

SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 16. janvārī (1)

Apvienotās lietas C-24/12 un C-27/12

X BV un TBG Limited

(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

LESD 63. pants – Kapitāla brīvas aprites teritoriālā piemērojamība – Kapitāla aprite no dalībvalsts uz tai piederošu aizjūras zemi vai teritoriju (AZT) – Trešās valsts jēdziens LESD 63. panta izpratnē – LESD 64. panta 1. punkts – Atturēšanās no jebkādas darbības klauzula – Ierobežojumi, kas pastāv 1993. gada 31. decembrī





I –    Ievads

1.        Saskaņā ar EKL 56. panta 1. punktu (tagad – LESD 63. panta 1. punkts) garantētā kapitāla brīva aprite ir spēkā ES tiesībās ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī attiecībā uz trešajām valstīm. Tomēr neviena Līgumos garantētā pamatbrīvība nav piemērojama konkrētas dalībvalsts pilnībā iekšējai situācijai. Tādējādi rodas interesants jautājums: vai par kapitāla aprites (uz trešo valsti) ierobežojumu EKL 56. panta 1. punkta izpratnē ir uzskatāms diskriminējošs – kā tiek apgalvots – nodokļa režīms attiecībā uz dividendēm, kuras dalībvalsts rezidente sabiedrība izmaksā kapitāla daļu turētājam, kas ir rezidents tās pašas dalībvalsts teritorijā, kura neietilpst Eiropas Savienībā, vai tomēr šāds darījums attiecīgajai dalībvalstij ir pilnībā iekšējs. Pēdējā minētajā gadījumā EKL 56. panta 1. punkts nebūtu piemērojams.

2.        Apvienotās lietas C-24/12 X BV un C-27/12 TBG Limited attiecas uz, kā tiek apgalvots, diskriminējošām normām par ienākuma gūšanas vietā ieturēto nodokli, kas piemērojams līdzdalības dividenžu izmaksai Nīderlandē, situācijā, kurā dividendēm, kas tiek izmaksātas Nīderlandes Antiļās reģistrētajām sabiedrībām, piemēro atšķirīgu nodokļa režīmu nekā dividendēm, kuras saņem Nīderlandē reģistrētas sabiedrības.

3.        Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdeva Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus par Nīderlandes Antiļu [salu] juridisko statusu attiecībā pret Nīderlandi – starp Eiropas Savienību un trešajām valstīm īstenotas kapitāla brīvas aprites kontekstā.

4.        Konkrētāk, Hoge Raad vēlas noskaidrot, vai kapitāla aprite no Nīderlandes uz Nīderlandes Antiļām ietilpst EKL 56. panta 1. punkta ratione materiae piemērošanas jomā vai tomēr tā ir pilnībā iekšēja situācija. Ja EKL 56. panta 1. punkts būtu piemērojams, Hoge Raad vēlas saņemt pamatnostādnes par pareizo pieeju tā dēvētajai atturēšanās no jebkādas darbības klauzulai [standstill clause], kas ietverta EKL 57. pantā (LESD 64. pants).

5.        Šīs lietas problēma būtībā ir saistīta ar piemērojamā tiesiskā regulējuma noteikšanu. Vai, lai spriestu par to, vai ir palielinājies ierobežojums, kas pastāvēja 1993. gada 31. decembrī, ir jāņem vērā vienīgi tas, ka ir ticis palielināts Nīderlandes [ienākuma gūšanas vietā] ieturamais nodoklis, vai tomēr iesniedzējtiesai ir jāņem vērā arī vienlaikus Nīderlandes Antiļās piešķirtais atbrīvojums no nodokļa? Ja būtu apstiprināts šis pēdējais pieņēmums, vai ir jāņem vērā arī agrākie Nīderlandes Antiļu īstenošanas pasākumi (turpmāk tekstā – “Nīderlandes Antiļu administratīvā prakse”), ar kuriem katrā konkrētā gadījumā var panākt faktiskās nodokļa likmes samazinājumu?

6.        Tādējādi izskatāmajās lietās Tiesai ir iespēja izvērst savus apsvērumus lietā C-384/09 Prunus un Polonium (2) attiecībā uz LESD 63. panta 1. punkta piemērojamību kapitāla apritei starp dalībvalstīm un aizjūras zemēm un teritorijām (turpmāk tekstā – “AZT”) LESD ceturtās daļas regulējuma izpratnē. Tā liek arī aplūkot Padomes 2001. gada 27. novembra Lēmumu 2001/822/EK par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Kopienu (3) un apsvērt, vai tam ir kāda nozīme saistībā ar šāda veida strīdu risināšanu. Tomēr izskatāmās lietas no lietas Prunus atšķiras ar to, ka Nīderlandes Antiļas (turpmāk tekstā – “tai piederošā AZT”) pieder Nīderlandei, savukārt lieta Prunus attiecās uz kapitāla apriti starp Franciju un Britu Virdžīnu salām.

II – Valsts konstitucionālais un tiesiskais regulējums, fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

A –    Konstitucionālais pamats

7.        Pamattiesvedībai nozīmīgajā laikā – 2005. un 2006. gadā – Nīderlandes Karaliste sastāvēja no trim teritoriālajām vienībām, no kurām katrai bija sava konstitūcija un pašas organizētas iestādes. Tās bija Nīderlande (agrākā Nīderlande un Jaungvineja), Nīderlandes Antiļas un Aruba (4).

8.        Konstitucionālās attiecības starp šīm trim vienībām bija izklāstītas 1954. gada aktā Statuut voor het koninkrijk der Nederlanden (Nīderlandes Karalistes Harta, ar grozījumiem) (5). Lēmumus par karalistes lietām pieņēma Karalistes Ministru padome (De raad van ministers van het Koninkrijk), kuras sastāvā līdz pat 2010. gada 10. oktobrim bija Nīderlandes Ministru padomes locekļi un attiecīgi Nīderlandes Antiļu un Arubas pilnvarotie ministri (6).

9.        Papildus jomām, kas Karalistes Hartā ir rezervētas kā karalistes lietas, attiecībā uz citām jomām Hartas 38. pantā ir paredzēta konsensuālā likumdošana.

B –    Tiesiskais regulējums

10.      Minēto trīs teritoriālo vienību attiecības nodokļu jomā reglamentēja Belastingregeling voor het Koninkrijk (Karalistes Nodokļu noteikumi, turpmāk tekstā – “BRK”); šis tiesību akts vispirms tika saskaņots konsensuālās likumdošanas kārtībā – Karalistes Ministru padomē, bet pēc tam tas tika pieņemts Nīderlandes Karalistes parastās likumdošanas kārtībā. Ikviena no trim Nīderlandes Karalistes teritoriālajām vienībām BRK noteiktajos ietvaros pati īstenoja savas nodokļu uzlikšanas pilnvaras.

11.      Līdz pat 2002. gada 1. janvārim, ieskaitot laikposmu no 1993. gada, saskaņā ar BRK 11. panta 3. punktu dividendēm, kuras Nīderlandes Antiļās reģistrētai sabiedrībai izmaksā Nīderlandē reģistrēta sabiedrība, bija piemērojama ieturamā nodokļa likme 7,5 % vai 5 % apmērā. Pretstatā tam Nīderlandes Antiļās saskaņā ar Landsverordening op de winstbelasting (Valsts ienākumu nodokļa noteikumi) 8.A, 8.B, 14. un 14.A pantu (vecajā redakcijā) tika uzlikts ienākuma nodoklis pēc minimālās likmes no 2,4 % līdz 3 % vai pēc maksimālās likmes 5,5 % apmērā. Ja netiktu ņemta vērā Nīderlandes Antiļu administratīvā prakse Nīderlandes Antiļu ienākuma nodokļa iekasēšanas jomā, tad kopējā nodokļa sloga apmērs būtu apmēram 10 % no līdzdalības dividendēm (7). Jāpiebilst, ka dividendes, kas tiek izmaksātas Nīderlandes rezidentēm sabiedrībām, ir atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar 1965. gada Wet op de dividendbelasting (1965. gada Dividenžu nodokļa likums).

12.      Tomēr BRK 11. panta 3. punkts tika grozīts no 2002. gada 1. janvāra. Kopš tā laika līdzdalības dividendes, ko no Nīderlandes maksā Nīderlandes Antiļās reģistrētajai sabiedrībai, ir apliekamas ar jauno ieturamo nodokli pēc 8,3 % likmes. Arī no 2002. gada dividendes, kas tika izmaksātas par līdzdalību Nīderlandē reģistrēta meitasuzņēmuma pamatkapitālā (25 % no pamatkapitāla daļām), Nīderlandes Antiļās bija pilnīgi atbrīvotas no ienākuma nodokļa. Līdz ar to faktiskais, līdzdalības dividendēm uzliktais nodokļa slogs kopš tā laika ir bijis vienāds ar ieturamo nodokli pēc 8,3 % likmes.

C –    Fakti un pamattiesvedība

13.      X BV ir saskaņā ar Nīderlandes tiesībām reģistrēta sabiedrība ar juridisko adresi Nīderlandē. Tā darbojas starptautisko jūras kravu pārvadājumu jomā. Visu X BV pamatkapitāla daļu turētāja ir Stichting A. Attiecīgo pamatkapitāla daļu apliecību turētāja ir B NV, kuras juridiskā adrese atrodas Nīderlandes Antiļās. 2005. gada 27. jūnijā X BV izmaksāja dividendes, bet saskaņā ar BRK 11. panta 3. punktu 8,3 % no šīs summas tika ieturēti kā dividenžu nodoklis.

14.      Hollandsch-Amerikaansche Beleggingsmaatschappij Holland-American Investment Corporation NV (turpmāk tekstā – “HAIC”) (8) bija saskaņā ar Nīderlandes tiesībām reģistrēta akciju sabiedrība, kuras vienīgais akcionārs bija TBG Holding NV – saskaņā ar Nīderlandes Antiļu tiesībām reģistrēta sabiedrība. 2006. gada 1. septembrī HAIC izmaksāja dividendes TBG, bet saskaņā ar BRK 11. panta 3. punktu 8,3 % no šīs summas tika ieturēti kā dividenžu nodoklis.

15.      Gan TBG Limited, gan X BV apstrīdēja šā dividenžu nodokļa samaksu un lūdza tā atmaksu. Nīderlandes kompetentā nodokļu iestāde šos lūgumus noraidīja. Šie lēmumi tika pārsūdzēti Rechtbank te Haarlem (Hārlemas tiesa), taču abi pieteikumi tiesai tika atzīti par nepamatotiem.

16.      Pēc tam Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) tika iesniegtas apelācijas sūdzības, taču Rechtbank nolēmums tika atstāts negrozīts. Gerechtshof norādīja, ka EKL 56. pants vispārīgā izpratnē nav piemērojams attiecībā uz AZT. Turklāt, ņemot vērā AZT lēmumu, attiecības starp Nīderlandi un Nīderlandes Antiļām no Eiropas Kopienas skatpunkta esot uzskatāmas par “pilnībā iekšējo situāciju”. Tādējādi strīdam esot piemērojami vienīgi Nīderlandes tiesību akti.

17.      Šis nolēmums kasācijas kārtībā tika pārsūdzēts Hoge Raad, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai EKL 56. panta (tagad – LESD 63. pants) mērķiem [kādai dalībvalstij] piederošā AZT var tikt uzskatīta par trešo valsti un līdz ar to attiecībā uz kapitāla apriti starp dalībvalsti un tai piederošo AZT būtu iespējams atsaukties uz EKL 56. pantu?

2.a)      Ja atbilde uz 1. jautājumu ir apstiprinoša, vai, nosakot to, vai EKL 57. panta 1. punkta (tagad – LESD 64. panta 1. punkts) mērķiem ir notikusi [ierobežojuma] palielināšana, pamatlietā aplūkojamajā situācijā – kurā par līdzdalības dividendēm, ko Nīderlandē reģistrēts meitasuzņēmums izmaksā savam Nīderlandes Antiļās reģistrētai mātesuzņēmumam, ieturamā nodokļa likme pēc 1993. gada ir tikusi paaugstināta no 7,5 % vai 5 % līdz 8,3 %, sākot ar 2002. gada 1. janvāri, – ir jāņem vērā vienīgi Nīderlandes ieturamā nodokļa palielinājums vai tomēr jāņem vērā arī tas, ka no 2002. gada 1. janvāra Nīderlandes Antiļu iestādes kopsakarā ar Nīderlandes ieturamā nodokļa palielinājumu piešķīra nodokļa atbrīvojumu attiecībā uz līdzdalības dividendēm, kuras saņemtas no Nīderlandē reģistrētas meitasuzņēmuma, lai gan iepriekš šādas dividendes tika pieskaitītas ienākumiem, kuriem bija piemērojama nodokļa likme no 2,4 % līdz 3 %, vai 5 %?

2.b)      Ja ir jāņem vērā nodokļa samazinājums Nīderlandes Antiļās, kas panākts, ieviešot iepriekš 2.a) jautājumā minēto līdzdalības dividenžu atbrīvojumu no nodokļa, vai ir jāņem vērā arī Nīderlandes Antiļu veiktie īstenošanas pasākumi (izskatāmajā lietā – “Nīderlandes Antiļu administratīvā prakse”), kuru rezultātā, iespējams, pirms 2002. gada 1. janvāra – tostarp jau 1993. gadā – faktiskās nodokļa saistības attiecībā uz dividendēm, kuras izmaksā Nīderlandē reģistrēta meitasuzņēmums, bija ievērojami zemākas nekā 8,3 %?”

18.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 27. februāra rīkojumu lietas C-24/12 un C-27/12 tika apvienotas. Rakstveida apsvērumus iesniedza TBG Limited, Nīderlandes valdība, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valdība un Komisija. Tās visas arī piedalījās 2013. gada 23. oktobrī notikušajā tiesas sēdē.

III – Ievada apsvērumi

19.      Vispirms būtu svarīgi minēt, ka pamattiesvedībai nozīmīgie fakti norisinājās pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Galvenie datumi, kuros tika ieturēts dividenžu nodoklis, bija 2005. gada 27. jūnijs attiecībā uz X BV un 2006. gada 1. septembris attiecībā uz TBG Limited, savukārt Lisabonas līgums stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Tādēļ šajā lietā piemērojamās Līguma normas ir EK līguma, nevis LESD normas.

20.      Lai gan nešķiet, ka tas būtu nozīmīgi kapitāla brīvas aprites regulējumam, ar Lisabonas līgumu zināmā mērā tika izmainītas normas par Līgumu piemērošanas jomu.

21.      Dalībvalstis, uz kurām “Līgumi attiecas”, tagad ir uzskaitītas LES 52. panta 1. punktā, savukārt iepriekš tās bija minētas EKL 299. panta 1. punktā (9). Pirms šā 52. panta 1. punkta Līgums par Eiropas Savienību neietvēra normu par tā teritoriālo piemērošanas jomu. Tādēļ pastāvēja nenoteiktība, vai normas par kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (10) 29. pantu ir piemērojamas visā dalībvalstu teritorijā vai tomēr Līgums par Eiropas Savienību attiecās tikai uz teritorijām, kurās EK līgums bija piemērojams saskaņā ar EKL 299. pantu (11).

22.      LES 52. panta 1. punktā, protams, ir iekļauta arī “Nīderlandes Karaliste”. Detalizētas normas par Līgumu teritoriālo piemērojamību ir iekļautas LESD 355. pantā, kas atbilst agrākajai EKL 299. panta 2. punkta pirmajai daļai un 299. panta 3.–6. punktam. Nīderlandes Antiļas, lai gan tās ir Nīderlandes Karalistes sastāvdaļa, ir izslēgtas no Līgumu teritoriālās piemērošanas jomas.

23.      Tas izriet no EKL 299. panta 3. punkta (tagad – LESD 355. panta 2. punkts) un abu šo Līgumu II pielikuma. EK līguma II pielikums “Aizjūras zemes un teritorijas, uz kurām attiecas Līguma IV daļas noteikumi” ietver arī Nīderlandes Antiļas. Nīderlandes Karalistes valdība ar 1957. gada 25. marta Protokolu par Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma piemērošanu attiecībā uz Nīderlandes Karalistes teritorijām ārpus Eiropas Līgumu ratificēja tikai attiecībā uz Karalistes Eiropas teritoriju un Nīderlandes Jaungvineju (12).

24.      Saskaņā ar EKL 182. pantu (tagad – LESD 198. pants) asociēšanas mērķis ir veicināt AZT ekonomisku un sociālu attīstību, kā arī nodibināt to ciešus ekonomiskus sakarus ar Kopienu. EKL 183. panta 1. punktā (tagad – LESD 199. pants) bija norādīts, ka dalībvalstis tirdzniecībā ar AZT piemēro tādu pašu režīmu, kāds saskaņā ar Līgumu ir spēkā starp pašām dalībvalstīm.

25.      Saskaņā ar EKL 187. pantu (tagad – LESD 203. pants) Padome pieņēma vairākus lēmumus par detalizētiem noteikumiem un procedūrām AZT asociēšanai ar Kopienu. Šo secinājumu 6. punktā minētais AZT lēmums ir viens no šiem lēmumiem, kas ratione temporis ir piemērojams izskatāmajam strīdam.

26.      Tādēļ neatkarīgi no Nīderlandes Antiļu statusa Nīderlandes konstitucionālo tiesību vai starptautisko publisko tiesību izpratnē, ciktāl runa ir par ES tiesībām, Nīderlandes Antiļas nedz sākotnēji ietilpa Eiropas Ekonomikas kopienā, nedz pašlaik ietilpst Eiropas Savienībā.

27.      Ja nav attiecīgas tieši formulētas norādes, LES un LESD vispārīgās normas nav piemērojamas attiecībā uz AZT (13), tostarp, protams, arī uz Nīderlandes Antiļām. Tiesa ir norādījusi, ka “tādējādi Savienības tiesību normas ir piemērojamas AZT analogi dalībvalstīm vienīgi tad, ja Savienības tiesībās ir tieši paredzēta šāda AZT pielīdzināšana dalībvalstīm” (14). Tas ir sākumpunkts jebkuram vērtējumam par to, vai Nīderlandes Antiļas ir uzskatāmas par trešo valsti EKL 56. panta izpratnē.

28.      Turklāt, lai gan Tiesa vēl tikai lems, vai kapitāla aprite no dalībvalsts uz kādu no tai piederošajām AZT ietilpst EKL 56. panta 1. punkta piemērošanas jomā, Tiesa jau ir spriedusi par AZT lēmuma interpretāciju citādu Nīderlandes un Nīderlandes Antiļu attiecību kontekstā (15). Tādēļ nesaskatu iemeslu, kādēļ strīds attiecībā uz dalībvalstij piederošo AZT a priori būtu traktējams atšķirīgi no strīda starp dalībvalsti un jebkuru AZT.

29.      Šo jautājumu labi ilustrē divi piemēri. Vienā lietā Tiesa ir spriedusi, ka Sestās PVN direktīvas 7. panta 1. punkta kontekstā kuģa pārvietošana no Nīderlandes Antiļām uz Nīderlandi ir uzskatāma par ievešanu Kopienas teritorijā (16). Citā lietā tā ir spriedusi, ka 1992. gada 16. jūnija Direktīvas 92/46/EEK, ar ko paredz veselības noteikumus attiecībā uz svaigpiena, termiski apstrādāta piena un piena produktu ražošanu un laišanu tirgū (17), III nodaļas normas, kurās izklāstīti veselības noteikumi piena produktu importam no trešajām valstīm, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās piemēro arī šādu AZT – tādu kā Nīderlandes Antiļas – izcelsmes produktu laišanai Kopienas tirgū (18).

30.      Tādējādi Nīderlandes un Nīderlandes Antiļu attiecībām galvenokārt ir piemērojami speciālie asociācijas noteikumi, kas izklāstīti EK līguma ceturtajā daļā, kā noteikts EKL 299. panta 3. punktā, ņemot vērā, ka Nīderlandes Antiļas ir minētas II pielikumā (19). Tas nozīmē, ka AZT lēmums un Līgumu normas, kas attiecas uz tā interpretāciju, reglamentē attiecības starp Nīderlandes Antiļām un Eiropas Savienību kopumā (20), pat ja strīds ir par tās attiecībām ar Nīderlandi.

31.      Tomēr, kā jau minēju, ja nav tieši formulētas norādes, Līgumu vispārīgās normas nav piemērojamas attiecībā uz AZT (21), bet tas neliedz attiecībā uz Nīderlandes Antiļām piemērot normas par kapitāla brīvu apriti. Tas it tā tādēļ, ka saskaņā ar EKL 56. pantu ir aizliegti kapitāla aprites ierobežojumi ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī “dalībvalstu un trešo valstu starpā”.

IV – Juridiskais vērtējums

A –    Atbilde uz pirmo jautājumu

32.      Pirmais jautājums attiecas uz kapitāla apriti starp dalībvalsti un tai piederošo AZT. Atbilde ir jārod, balstoties galvenokārt uz AZT lēmuma, ar ko tiek īstenots speciāls, visās AZT piemērojams ES regulējums, kas paredzēts gan EK līgumā, gan LESD, interpretāciju. Tādējādi AZT lēmums ir lex specialis, kas normu kolīzijas gadījumā prevalē pār citām ES tiesību normām. Tomēr, kā ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons ir norādījis iepriekš minētajā lietā Prunus, no tā neizriet, ka tas būtu vienīgais tiesību avots, uz ko Tiesa var atsaukties, it kā AZT lēmums un EK līguma ceturtā daļa pastāvētu kādā juridiskā vakuumā. Ir jāņem vērā arī Līgumu normas, kas attiecas uz tiem abiem un, aplūkojot plašāk, uz strīda risināšanu (22).

33.      Otrkārt, ir jāatzīst, kā iepriekš minētajā lietā Prunus ir norādījis ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons, ka Tiesa dažās konkrētās situācijās AZT ir traktējusi kā trešās valstis, bet citās – kā parastu dalībvalsts teritoriju, kā paredzēts EKL 299. panta 1. punktā (23). Tādējādi, lai gan Tiesa divos atzinumos saistībā ar starptautiskajiem līgumiem ir norādījusi, ka AZT neietilpst ES tiesību piemērošanas jomā un tādēļ “attiecībā pret Kopienu ir tādā pašā situācijā kā trešās valstis” (24), ir nepieciešams apsvērt, kura no abām pieejām ir piemērotāka EKL 56. panta 1. punktā ietvertās “trešo valstu” klauzulas interpretēšanas kontekstā.

34.      Protams, ir jāņem vērā, ka, ja dalībvalstij piederošā AZT tiek klasificēta kā trešā valsts, līdz ar to ir jāpiemēro EKL 56. panta 1. punkts, nevis, kā tas ir attiecībā uz citām pamatbrīvībām, tā ir jāizslēdz no šīs brīvības darbības jomas. Tomēr, ja Tiesa secinātu, ka attiecības starp Nīderlandi un Nīderlandes Antiļām, ciktāl tās skar ES tiesības, ir uzskatāmas par pilnībā iekšējo situāciju, tad izskatāmā lieta neietilptu Līguma – un tādējādi arī nevienas pamatbrīvības – piemērošanas jomā (25).

35.      Vēl jāpiebilst, ka AZT lēmuma preambulas 6. apsvēruma pēdējā daļā ir teikts, ka AZT “jāatbilst prasībām, kas saistībā ar tirdzniecību noteiktas trešajām valstīm, īpaši izcelsmes noteikumiem, veselības standartiem un fitosanitārajām normām un aizsardzības pasākumiem” (26). Tas atbilst ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumam iepriekš minētajā lietā Prunus, ka, “ja lēmumos nekas konkrēti nav teikts” tādā nozīmē, ka AZT lēmumā nav iekļautas speciālās normas, kas reglamentē attiecīgo situāciju, “ir jāuzskata, ka Līgumā paredzētās brīvības, kuras īpašā veidā attiecina uz visām trešajām valstīm bez izņēmuma, tāpat attiecas arī uz AZT” (27).

36.      Tādēļ atbilde uz pirmo jautājumu ir jāmeklē, balstoties galvenokārt uz AZT lēmumu kā lex specialis. Tomēr uzskatu, ka Apvienotā Karaliste kļūdās, apgalvojot, ka izskatāmajā lietā ir piemērojams AZT lēmuma 47. panta 1. punkta b) apakšpunkts un ka tādēļ būtu jāpiemēro AZT lēmuma 55. pantā ietvertā nodokļu izņēmumu atruna (28).

37.      Manuprāt, AZT lēmuma 47. panta 1. punkta b) apakšpunkts galvenokārt – lai gan ne tikai – attiecas uz tādu ieguldījumu aizsardzību un veicināšanu, kas no dalībvalstīm nonāk AZT, nevis otrādi. Vienīgi šāda interpretācija atbilst politikas mērķiem, kas izklāstīti EKL 182. un 183. pantā, it īpaši AZT ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanai. Šādu interpretāciju atbalsta arī paša AZT lēmuma 47. panta 1. punkta b) apakšpunkta izstrādes materiāli (29). Lai gan AZT lēmuma 47. pants veicina ieguldījumus no Eiropas Savienības uz AZT, tas aizsargā arī no tiem gūto ienākumu repatriēšanu.

38.      Tā kā saskaņā ar AZT lēmuma 1. panta 1. punktu ar to ir paredzēts izveidot ciešas ekonomiskās attiecības starp AZT un visu Kopienu un tā kā Eiropas Savienība ir vienpusēji liberalizējusi kapitāla apriti no un uz trešajām valstīm, nebūtu loģiski, ja Eiropas Savienība sev rezervētu tiesības attiecībā uz AZT piemērot šajā ziņā mazāk labvēlīgu attieksmi salīdzinājumā ar to, ko tā piemēro attiecībā uz trešajām valstīm, kurām nav īpašas saiknes ar Eiropas Savienību. Tādēļ, lai gan AZT lēmuma 47. panta tekstā nav diferencēti formulētas Kopienas, dalībvalstu un AZT saistības, vienīgā loģiskā interpretācija par šīs normas piemērošanas jomu ir tāda, ka tā nosaka liberalizācijas standartus, kuru piemērošana attiecībā uz Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm ir saistoša arī AZT.

39.      Tādējādi Nīderlandes Antiļu iestādēm ir saistošs AZT lēmuma 47. pants par ieguldījumiem, kas saņemti no dalībvalstīm. Tām AZT lēmuma 47. pants ir jāpiemēro arī attiecībā uz izejošām kapitāla plūsmām, piemēram, dividenžu maksājumiem uz ES dalībvalstīm; pēdējais minētais ir vēl viens – lai gan mazāk svarīgs – ciešāku ekonomisko attiecību izveides aspekts.

40.      Līdzīga loģika būtu jāizmanto attiecībā uz AZT lēmuma 55. pantā ietverto nodokļu izņēmumu atrunu. Arī šajā gadījumā interpretācija būtu jābalsta uz pieņēmumu, ka Eiropas Savienība attiecībā uz AZT nav paredzējusi piemērot mazāk labvēlīgu režīmu, nekā tā vispārīgi nosaka attiecībā uz trešajām valstīm (30). Tādējādi, balstoties uz pareizu interpretāciju, jāsecina, ka AZT lēmuma 55. panta 2. un 3. punkta nolūks ir noteikt liberalizācijas standartus, kas ir saistoši AZT, proti, piemērojot tos attiecībā uz ieguldītājiem un ar nodokli apliekot ienākošus un izejošus maksājumus un kapitāla plūsmas no ES dalībvalstīm un uz tām.

41.      Tādējādi, tiklīdz tiktu gūts apstiprinājums, ka konkrētajā lietā nav piemērojamas AZT lēmuma speciālās normas, ņemot vērā EK līguma ceturtajā daļā minētos mērķus, ir jānoskaidro, vai būtu pareizi atsaukties uz Līguma normu, kas attiecas uz trešajām valstīm (31), pat tad, ja aplūkojamā problēma attiecas uz dalībvalstij piederošo AZT. Manuprāt, uz to ir jāatbild apstiprinoši. Īpašo asociācijas attiecību dēļ, kas pastāv starp Eiropas Savienību un AZT, Līguma normas, kas ir nozīmīgas šīm attiecībām, ir jāinterpretē par labu AZT un ne citādi.

42.      Turklāt, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, ja tiktu radīta izņēmuma norma attiecībā uz darījumiem starp dalībvalsti un tai piederošo AZT, rezultātā tiktu izkropļots ES iekšējais tirgus, jo dalībvalstīm attiecībā uz tām piederošajām AZT nebūtu jāievēro tādi paši noteikumi kā pārējām dalībvalstīm.

43.      Jāpiebilst, ka šo argumentu atbalsta iepriekš minētais Tiesas spriedums lietā Prunus, kurā Tiesa strīdu izskatīja, norādot, ka “ir jānosaka, pirmkārt, vai Līguma normu par kapitāla brīvu apriti piemērošanas nolūkā AZT ir jāpielīdzina dalībvalstīm vai trešajām valstīm” (32). Citiem vārdiem sakot, nekas nenorādīja uz to, ka lietā Prunus izskatāmā problēma attiecās uz kapitāla apriti starp Franciju un Apvienotās Karalistes AZT, proti, Britu Virdžīnu salām.

44.      Turklāt uzskatu, ka ES tiesību vispārīgā teritoriālā piemērojamība ir patstāvīgs tiesību jautājums, kas jāaplūko nošķirti no jautājuma par konkrētu ES tiesību normu piemērošanas jomu, it īpaši tad, ja šādas normas ietver speciālas klauzulas, kas attiecas uz darbību saistībā ar trešajām valstīm.

45.      Kā jau minēju, teritorijas, kurās ES tiesības “ir spēkā”, ir konkrēti minētas EKL 299. panta 1. un 2. punktā. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkura atsevišķa ES tiesību norma, kurai pēc savas būtības var būt zināma eksteritoriāla iedarbība, nebūtu piemērojama attiecībā uz AZT. Klasisks piemērs ir izklāstīts saistībā ar konkurenci ierobežojošām darbībām ārpus Eiropas Savienības apvienotajās lietās 89/85, 104/85, 114/85, 116/85, 117/85 un no 125/85 līdz 129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (33), bet tas var notikt jebkuros apstākļos, kad ES tiesībās reglamentēts priekšmets nenovēršami ir saistīts ar rīcību vai tiesiskām attiecībām ārpus Eiropas Savienības teritorijas (34).

46.      Tādējādi attiecībā uz pamatbrīvībām pilnībā iekšējās situācijas rodas tad, kad nepastāv atbilstošs dalībvalsts ģeogrāfisks dalījums divās daļās, kas noteikts attiecīgo jomu reglamentējošās ES tiesību normās. Tā tas ir, piemēram, attiecībā uz kapitāla apriti starp Angliju un Skotiju (35). No otras puses, izmantojot citu piemēru, preču aprite starp dalībvalsti un tās teritoriju ārpus ES muitas un/vai nodokļu teritorijas brīvas preču aprites kontekstā nav pilnībā iekšējā situācija, jo pastāv ES tiesībās noteikts ģeogrāfisks dalījums.

47.      Visbeidzot jānorāda, ka situācija, ko Tiesa ir aplūkojusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Eman un Sevinger, atšķiras no izskatāmajām lietām. Lietā Eman un Sevinger runa bija par ES pilsoņu tiesību, tātad acquis communautaire sastāvdaļas, tvērumu; to teritoriālā piemērošanas joma tomēr nav noteikta nedz ES Līgumos, nedz citviet (36). Piemēram, nepastāv tieši formulēta norma, kurā būtu noteikts dalībvalsts pienākums nepiemērot saviem valstspiederīgajiem, kas ir AZT rezidenti, ES pilsonības tiesisko regulējumu, kā arī liegt tiem tiesības un pienākumus, kas paredzēti ES pilsonības tiesiskajā regulējumā. Tiesa ir spriedusi, ka “personas, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība [valstspiederība] un kuras uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir iekļauta AZT sastāvā, uz kurām atsaucas EKL 299. panta 3. punkts, var atsaukties uz tiesībām, kas Līguma otrajā daļā ir atzītas Eiropas Savienības pilsoņiem” (37).

48.      Tādējādi kapitāla aprite starp Nīderlandi un Nīderlandes Antiļām, t.i., starp divām teritorijām, kurām ir atšķirīgs statuss attiecībā uz ES tiesību piemērojamību, nav uzskatāma par pilnībā iekšējo situāciju. Tādēļ EKL 56. panta 1. punkts ir piemērojams, un ir jāuzskata, ka Nīderlandes Antiļas attiecībā pret Nīderlandi atrodas tādā pašā stāvoklī kā trešās valstis.

B –    Atbilde uz otro jautājumu

–       Ievada apsvērumi

49.      Jautājumos 2.a) un 2.b) runa ir par faktoriem, kurus iesniedzējtiesai ir pienākums ņemt vērā, lai noteiktu, vai EKL 57. pantā ietvertā atturēšanās no jebkādas darbības klauzula ir piemērojama, lai saglabātu, iespējams, prettiesisku kapitāla brīvas aprites ierobežojumu. Vai, lai noteiktu, vai 1993. gada 31. decembrī pastāvēja ierobežojums, iesniedzējtiesai ir jāapsver tikai Nīderlandes tiesību akti, kuros ir noteikts attiecīgais ienākuma gūšanas vietā ieturamais nodoklis, vai tomēr iesniedzējtiesai ir jāapsver arī vienlaikus Nīderlandes Antiļās piešķirtais atbrīvojums no nodokļa (2.a) jautājums)? Ja atbilde būtu apstiprinoša, vai ir jāņem vērā arī Nīderlandes Antiļu īstenošanas pasākumi, kas atspoguļoti Nīderlandes Antiļu administratīvajā praksē (2.b) jautājums)?

50.      Vispirms jānorāda, ka atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai BRK izstrādes materiāli liecina, ka 2002. gada grozījuma nolūks bija atbrīvoties no Nīderlandes Antiļu kā “nodokļu oāzes” reputācijas un ka bija paredzēts saglabāt pastāvošo faktisko nodokļa slogu attiecībā uz līdzdalības dividendēm, kas izmaksātas no Nīderlandes uz Nīderlandes Antiļām.

51.      Turklāt var konstatēt, ka netiek uzdots prejudiciāls jautājums par to, vai EKL 57. pantā ietvertā atturēšanās no jebkādas darbības klauzula tik tiešām ļauj saglabāt Nīderlandes ieturamo nodokli, kas ir pamattiesvedības priekšmets. Ar 2.a) un 2.b) jautājumu iesniedzējtiesa tikai vēlas noskaidrot tiesību avotus, kas piemērojami, lai veiktu šādu vērtēšanu.

–       Nīderlandes Antiļu tiesību aktu nozīmīgums

52.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka BRK koordinē nodokļu uzlikšanas pilnvaru izmantošanu starp divām patstāvīgām nodokļu zonām, proti, Nīderlandi un Nīderlandes Antiļām, un nosaka faktiskās nodokļa likmes apmēru attiecībā uz pārrobežu dividendēm no pirmās minētās teritorijas uz otro. Šajā ziņā BRK veic funkciju, kas ir analoga divpusējai nodokļu konvencijai, lai gan tas ir konsensuāls tiesību akts, ko dalībvalsts pieņēmusi sadarbībā ar tai piederošo AZT.

53.      Šā iemesla dēļ šā strīda atrisināšanai nozīmīga šķiet Tiesas judikatūra par divpusējām nodokļu konvencijām. Šajā kontekstā Tiesa ir spriedusi, ka “dalībvalstīm ir tiesības [..] noteikt, vai un cik lielā mērā ir jānovērš ekonomiskā dubultā nodokļa uzlikšana sadalītajai peļņai, un šajā nolūkā vienpusēji vai ar konvencijām, ko tās noslēdz ar citām dalībvalstīm, ieviest sistēmas, kuras ir paredzētas, lai novērstu vai samazinātu šo ekonomisko dubulto nodokļa uzlikšanu. Tomēr šis apstāklis vien tām neļauj piemērot pasākumus, kas ir pretrunā Līgumā garantētajai aprites un pārvietošanās brīvībai” (38).

54.      Šķiet, ka no šīs judikatūras izriet, ka iesniedzējtiesa var ņemt vērā gan BRK, gan atbilstošus Nīderlandes Antiļu tiesību aktus, lai noteiktu gan to, vai pastāv ierobežojums, gan to, vai ir iestājušies atturēšanās no jebkādas darbības klauzulas piemērošanas nosacījumi. Proti, BRK un attiecīgie Nīderlandes Antiļu nodokļa atvieglojumi veido savstarpēji saskaņotu un juridiski saistošu regulējumu.

–       Nīderlandes Antiļu administratīvās prakses nozīmīgums

55.      Attiecībā uz 2.b) jautājumu un to, kāda nozīme ir Nīderlandes Antiļu administratīvajai praksei saistībā ar vērtējumu par EKL 57. pantu, jāatgādina, ka Tiesa ir spriedusi, ka, “[EKL 57. pantā ietvertā] atkāpe attiecas uz noteikumiem, kas būtībā ir identiski iepriekšējiem tiesību aktiem vai kas tikai samazina vai atceļ iepriekšējos tiesību aktos esošo šķērsli Kopienu tiesību un brīvību izmantošanai. Savukārt tādi tiesību akti, kas balstīti uz citādāku loģiku nekā iepriekšējās tiesības un ievieš jaunas procedūras, nav pielīdzināmi minētajā Kopienu aktā norādītajā datumā pastāvošiem tiesību aktiem” (39).

56.      Turklāt var izmantot noderīgu analoģiju PVN tiesiskā regulējuma kontekstā, konkrētāk, attiecībā uz izdevumiem, attiecībā uz kuriem pieļaujama PVN atskaitīšana; šajā ziņā Tiesa ir spriedusi, ka “ir jāņem vērā ne tikai tiesību akti šaurā nozīmē, bet arī attiecīgās dalībvalsts valsts iestāžu administratīvie pasākumi un prakse” (40).

57.      Tā kā saskaņā ar Tiesas judikatūru “pieejas” un “procedūru” analīze ir izšķiroša, lai novērtētu, vai atturēšanās no jebkādas darbības klauzula ļauj saglabāt kapitāla aprites ierobežojumu, uzskatu, ka, lai veiktu šādu novērtējumu, katrā ziņā būtu jāņem vērā Nīderlandes Antiļu administratīvā prakse. Manuprāt, kā atsauces likme ir jāizmanto faktiskā nodokļa likme, kas 1993. gadā tika piemērota dividendēm, kuras tika izmaksātas kapitāldaļu turētājiem, kas bija Nīderlandes Antiļu rezidenti (41). Šajā ziņā ir lietderīgi atgādināt, ka šī prakse pamatojās uz atsevišķiem administratīviem lēmumiem par nodokļa maksātāja daļēju atbrīvošanu no uzņēmumu ienākuma nodokļa un tādējādi faktiskās nodokļa likmes samazināšanu (42).

–       Pakārtoti apsvērumi

58.      Kā jau iepriekš konstatēju, valsts tiesa vēlas saņemt pamatnostādnes attiecībā uz faktoriem, kuriem ir nozīme saistībā ar EKL 57. panta piemērošanu, nevis vērtējumu par to, vai šī norma ļauj saglabāt [attiecīgās] dalībvalsts tiesību normas. Tomēr gadījumam, ja Tiesa konstatētu, ka, lai varētu sniegt iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, jautājums ir jāizvērtē dziļāk, izklāstīšu šādus apsvērumus.

59.      Jaunais, 2002. gadā pieņemtais tiesiskais regulējums ir balstīts uz konceptuālo pieeju, kas atšķiras no iepriekšējā regulējuma pieejas. Iepriekšējais nodokļu režīms ietvēra Nīderlandes ieturamā nodokļa un Nīderlandes Antiļu uzņēmumu ienākuma nodokļa kombināciju, ko kompensēja atsevišķi administratīvi lēmumi. Pēc 2002. gada Nīderlandes ieturamais nodoklis tika sasaistīts ar nodokļa atbrīvojumu, kas ir spēkā Nīderlandes Antiļās. Kā atzīst iesniedzējtiesa, šī jaunā pieeja paaugstina faktisko nodokļa likmi līdzīgiem ieņēmumiem, lai gan Nīderlandes likumdevēju mērķis bija saglabāt faktiskā nodokļa sloga apmēru.

60.      Tādēļ, šķiet, var secināt, ka EKL 57. pantā ietvertā atturēšanās no jebkādas darbības klauzula neļauj saglabāt jauno nodokļu režīmu.

61.      Visbeidzot jāatzīst, ka Nīderlandes valdība ieņēmumus no Nīderlandes ieturamā nodokļa nodod Nīderlandes Antiļu valdībai. Tiesas sēdē Nīderlandes valdība paskaidroja, ka šādu kārtību, saskaņā ar kuru viena līgumslēdzēja valsts iekasē nodokli, taču visus ieņēmumus no tā nodod otrai līgumslēdzējai valstij, tā nebūtu pieņēmusi attiecībā uz kādu patvaļīgi izvēlētu trešo valsti.

62.      Šāda argumentācija, šķiet, ļauj secināt, ka nevar konstatēt nekādus Nīderlandes ieviestus ierobežojumus, jo ekonomiskā izteiksmē dalībvalsts neuzliek nodokli izejošiem dividenžu maksājumiem, kurus saņem Nīderlandes Antiļu rezidenti – kapitāldaļu turētāji, bet gan tikai iekasē nodokli tai piederošās AZT uzdevumā un pēc tam to nodod Nīderlandes Antiļu valsts kasei. Citiem vārdiem sakot, Nīderlandes ieturamais nodoklis ekonomiskā ziņā ir uzskatāms par Nīderlandes Antiļu nodokli. Līdz ar to nepastāv atšķirība starp iekšzemes dividendēm un izejošiem dividenžu maksājumiem piemērojamo nodokļu režīmu, jo Nīderlandes valsts kase nesaņem tās iekasēto nodokli.

63.      Tā kā iesniedzējtiesa šādu jautājumu neuzdod, manuprāt, nav nedz nepieciešams, nedz vēlams to izskatīt.

V –    Secinājumi

64.      Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Hoge Raad uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1.      EKL 56. panta (tagad – LESD 63. pants) mērķiem dalībvalstij piederošā aizjūras zeme vai teritorija attiecībā pret šo dalībvalsti ir uzskatāma par trešo valsti;

2.a)      lai EKL 57. panta 1. punkta (tagad – LESD 64. panta 1. punkts) mērķiem situācijā, kurā ienākuma gūšanas vietā tiek ieturēts nodoklis par līdzdalības dividendēm, kuras dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums izmaksā aizjūras zemē vai teritorijā, kas pieder šai dalībvalstij, bet ir uzskatāma par patstāvīgu nodokļu teritoriju, reģistrētai mātesuzņēmumam, noteiktu, vai ir notikusi 1993. gada 31. decembrī piemērojamo ierobežojumu palielināšana, ir jāņem vērā gan dalībvalsts, gan šādas aizjūras teritorijas attiecīgie nodokļu tiesību akti, ja kopējais nodokļa slogs ir noteikts abām teritorijām saistošā tiesību aktā;

2.b)      piemērojot EKL 57. pantu (tagad – LESD 61. pants), jāņem vērā arī nodokļa samazinājums, kas panākts, aizjūras teritorijā piemērojot īstenošanas pasākumus, ja to piemērošanas rezultātā faktiskā nodokļa likme attiecībā uz dividendēm, kuras izmaksā dalībvalsts rezidents meitasuzņēmums, 1993. gadā bija ievērojami zemāka nekā kopējā nodokļa likme, kas izriet no tiesību aktiem, kuri tika pieņemti pēc 1993. gada 31. decembra.

1 –      Oriģinālvaloda – angļu.

2 –      2011. gada 5. maija spriedums (Krājums, I-3319. lpp.).

3 –      OV 2001, L 314, 1. lpp. (turpmāk tekstā – “AZT lēmums”). Jāatzīmē, ka AZT lēmums tika atcelts ar Padomes 2013. gada 25. novembra Lēmuma 2013/755/ES par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Savienību (“Lēmums par aizjūras asociāciju”) (OV L 344, 1. lpp.) 98. pantu. Padomes Lēmums 2013/755/ES stājā spēkā 2014. gada 1. janvārī. Tātad Lēmums 2001/822/EK ir piemērojams aplūkojamajai lietai ratione temporis.

4 –      Skat. ģenerāladvokāta A. Ticano [A. Tizzano] secinājumu 26. punktu lietā C-145/04 Spānija/Apvienotā Karaliste (2006. gada 12. septembra spriedums, Krājums, I-7917. lpp.) un lietā C-300/04 Eman un Sevinger (2006. gada 12. septembra spriedums, Krājums, I-8055. lpp.), kā arī viņa sniegto izklāstu ar nosaukumu “Nīderlandes Karalistes konstitucionālā uzbūve”.

5 –      Tiesību aktu biļetens, 1954, Nr. 503, grozīts ar 1998. gada 7. septembra Karalistes likumu (Tiesību aktu biļetens, 1998, Nr. 579). (Rijkswet van 28 oktober 1954 (Stb. 503; PB 121) houdende aanvaarding van een Statuut voor het Koninkrijk der Nederlanden, zoals gewijzigd bij de rijkswet van 7 september 1998 (Stb. 579; PB 1999, 22).

6 –      Nīderlandes Antiļas 2010. gada 10. oktobrī tika sadalītas, izveidojot divas jaunas teritorijas – Kirasao [Curaçao] un Sentmartēnu [St Maarten], savukārt Bonēras [Bonaire], Sabas [Saba] un Senteistāzijas [Sint Eustatius] salas tika pakļautas Nīderlandes tiešajai pārvaldei.

7 –      Šīs individuālās kārtības rezultāts, iespējams, bija tas, ka pirms 2002. gada 1. janvāra – ieskaitot 1993. gadā – faktiskās nodokļa saistības attiecībā uz dividendēm, kuras Nīderlandes Antiļu rezidente sabiedrība saņēmusi no meitasuzņēmuma, kas reģistrēts Nīderlandē, bija ievērojami zemākas par 8,3 %.

8 Kā liecina lietas materiāli, 2009. gadā TBG Holding NV no Kirasao pārcēlās uz Maltu un tika reorganizēta kā TBG Limited – Maltā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Pēc tam notika tās apvienošana ar HAIC, bet HAIC [kā pievienojamā sabiedrība] juridiski beidza pastāvēt. Līdz ar to TBG Limited pārņēma gan TBG BV, gan HAIC prasījuma tiesības attiecībā uz samaksāto ieturamo nodokli.

9 –      Tagad ir atcelts.

10 –      Pieņemta Vīnē 1969. gada 23. maijā. Tā stājās spēkā 1980. gada 27. janvārī. Skat. United Nations Treaty Series, 1155. sēj., 331. lpp.

11 –      Somijas valdība savu pievienošanās sarunu ietvaros atbalstīja pirmo minēto interpretāciju, savukārt, piemēram, V. Štapers [V. Stapper] (skat. Stapper, V. Europäische Mikrostaaten und Autonome Territorien im Rahmen im der EG, Nomos Verlag, Bādenbādene, 1999, 17.–18. lpp.) atbalsta otro alternatīvu.

12 –      1999. gada 28. janvāra spriedums lietā C-181/97 van der Kooy (Recueil, I-483. lpp., 4. punkts).

13 –      Skat. 1992. gada 12. februāra spriedumu lietā C-260/90 Leplat (Recueil, I-643. lpp., 10. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā van der Kooy (37. punkts).

14 –      Spriedums lietā Prunus (minēts iepriekš, 29. punkts). Mans izcēlums.

15 –      Skat. piem., 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C-106/97 DADI un Douane-Agenten (Recueil, I-5983. lpp.), kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā van der Kooy.

16 –      Spriedums lietā van der Kooy (minēts iepriekš, 42. punkts).

17 –      OV 1992, L 268, 1. lpp.

18 –      Spriedums lietā DADI un Douane-Agenten (minēts iepriekš, 46. punkts).

19 –      Sākotnēji Nīderlandes Antiļas nebija iekļautas to zemju un teritoriju ārpus Eiropas sarakstā, kuras dalībvalstīs vienojušās asociēt ar Kopienu. Tās tika pievienotas ar 1962. gada 13. novembra Nolīgumu 64/533/EEK, ar ko groza Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, lai Līguma ceturtajā daļā izklāstītos speciālos asociācijas noteikumus attiecinātu uz Nīderlandes Antiļām (OV 1964, 150, 2414. lpp.). Skat. spriedumu lietā DADI un Douane-Agenten (minēts iepriekš, 13. punkts).

20 –      Skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Prunus (spriedums minēts iepriekš, 33.–35. punkts).

21 –      Spriedums lietā Van der Kooy (minēts iepriekš, 37. punkts) un spriedums lietā Leplat (minēts iepriekš, 10. punkts).

22 –      Skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumus lietā Prunus (minēti iepriekš, 33.–35. punkts).

23 –      Skat. P. Krusa Viljalona secinājumus lietā Prunus, minēti iepriekš, 36.–38. punkts. 37. un 38. punktā ģenerāladvokāts norāda, ka 1990. gada 12. decembra spriedumā apvienotajās lietās C-100/89 un C-101/89 Kaefer un Procacci (Recueil, I-4647. lpp.), 2006. gada 12. septembra spriedumā lietā C-300/04 Eman un Sevinger (Krājums, I-8055. lpp.) un 2006. gada 7. septembra spriedumā lietā C-470/04 N (Krājums, I-7409. lpp.) Tiesa ir izmantojusi pieeju, ka Nīderlandes Antiļas ir traktējamas kā ES sastāvdaļa, savukārt iepriekš minētajos spriedumos lietā van der Kooy un lietā DADI un Douane-Agenten, kā arī 1979. gada 4. oktobra atzinumā lietā 1/78 (Recueil, 2871. lpp.) un 1994. gada 15. novembra atzinumā lietā 1/94 (Recueil, I-5267. lpp.) Tiesa ir norādījusi, ka AZT ir jāpiemēro tāds pats režīms, kādu piemēro attiecībā uz trešajām valstīm.

24 –      1979. gada 4. oktobra atzinums lietā 1/78 (minēts iepriekš, 61. punkts) un 1994. gada 15. novembra atzinums lietā 1/94 (minēts iepriekš, 17. punkts).

25 Tomēr zināmos apstākļos Tiesa var pieņemt izskatīšanai arī strīdu, kas attiecas uz pilnībā iekšēju situāciju. Skat., piem., 2013. gada 8. maija spriedumu apvienotajās lietās C-197/11 un C-203/11 Libert u.c. (32.–36. punkts).

26 –      Skat. arī spriedumu lietā DADI un Douane-Agenten, minēts iepriekš.

27 –      Secinājumi lietā Prunus (minēti iepriekš, 57. punkts).

28 –      AZT lēmuma 47. panta “Kārtējie maksājumi un kapitāla aprite” 1. punktā ir noteikts:

“1.      Neskarot 2. punktu:

a)      dalībvalstis un AZT iestādes nepiemēro ierobežojumus nekādiem maksājumiem brīvi konvertējamās valūtās maksājumu bilances norēķinu kontā starp Kopienas un AZT rezidentiem;

b)      attiecībā uz darījumiem maksājumu bilances kapitāla kontā dalībvalstis un AZT iestādes nepiemēro ierobežojumus brīvai kapitāla apritei saistībā ar tiešiem ieguldījumiem sabiedrībās, kas izveidotas saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts, zemes vai teritorijas tiesību aktiem, un nodrošina, ka līdzekļus, ko veido šie ieguldījumi, un visu peļņu, kas no tiem rodas, var saņemt un repatriēt.”

AZT lēmuma 55. pantā “Nodokļu izņēmumu atruna” ir noteikts:

“1. Neskarot 56. panta noteikumus, vislielākās labvēlības režīmu, kas piešķirts saskaņā ar šo lēmumu, nepiemēro nodokļu priekšrocībām, kuras dalībvalstis vai AZT iestādes piešķir vai nākotnē piešķirs, pamatojoties uz līgumiem par nodokļu dubultuzlikšanas novēršanu vai citiem nodokļu noteikumiem, vai vietējiem spēkā esošiem nodokļu likumiem.

2. Šā lēmuma noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas liedz pieņemt vai īstenot jebkādus pasākumus, kuru mērķis ir izvairīties no nodokļu nemaksāšanas vai krāpšanas, ņemot vērā noteikumus līgumos par nodokļu dubultuzlikšanas novēršanu vai citos nodokļu noteikumos, vai vietējos spēkā esošos nodokļu likumos.

3. Šā lēmuma noteikumi neliedz attiecīgajām kompetentajām iestādēm piemērot atšķirīgas nodokļu likumu normas nodokļu maksātājiem, kas atšķiras pastāvīgās dzīvesvietas vai kapitāla ieguldījuma vietas ziņā.”

29 –      Skat. it īpaši ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumus lietā Prunus, minēti iepriekš, 50. punkts.

30 –      Neatkarīgi no iespējas atkāpties no vislielākās labvēlības režīma principa nodokļu lietās divpusējo nodokļu konvenciju kontekstā, kā paredzēts AZT lēmuma 55. panta 1. punktā.

31 –      Skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumus lietā Prunus (minēti iepriekš, 54. punkts).

32 –      Spriedums lietā Prunus (minēts iepriekš, 28. punkts).

33 –      1988. gada 27. septembra spriedums (Recueil, 5193. lpp.).

34 –      Skat. piemēram jautājumus, kurus apsvēru 2013. gada 25. jūnija secinājumos lietā C-131/12 Google Spain un Google.

35 –      2008. gada 1. aprīļa spriedumā lietā C-212/06 Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon (Krājums, I-1683. lpp., 37. un 38. punkts) Tiesa ir spriedusi, ka, ja no aprūpes apdrošināšanas sistēmas tiek izslēgti Beļģijas pilsoņi, kas veic profesionālo darbību holandiešu valodā runājošā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet dzīvo franču vai vācu valodā runājošā zonā un nekad nav īstenojuši savu brīvību pārvietoties Eiropas Kopienā, tā ir pilnībā iekšējā situācija, kurai ES tiesības nav piemērojamas.

36 –      Ziller, J. European Union and Territorial Scope of European Territories. No: Victoria University of Wellington Law Review, 2007, 51, 56. un 57. lpp.

37 –      Spriedums lietā Eman un Sevinger (minēts iepriekš, 29. punkts).

38 –      2007. gada 8. novembra spriedums lietā C-379/05 Amurta (Krājums, I-9569. lpp., 24. punkts). Skat. arī 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-265/04 Bouanich (Krājums, I-923. lpp., 49.–51. punkts).

39 –      2006. gada 12. decembra spriedums lietā C-446/04 Test Claimants in FIIGroup Litigation (Krājums, I-11753. lpp., 192. punkts un tajā minētā judikatūra).

40 –      2008. gada 11. decembra spriedums lietā C-371/07 Danfoss un AstraZeneca (Krājums, I-9549. lpp., 42. punkts).

41 –      2012. gada 13. novembra spriedums lietā C-35/11 Test Claimants in FII Group Litigation.

42 –      Šeit jāpiebilst, ka lietas faktiskie apstākļi atšķiras no tiem, kurus Tiesa aplūkoja 2012. gada 10. maija spriedumā apvienotajās lietās no C-338/11 līdz C-347/11 Santander Asset Management SGIIC, it īpaši tās konstatējumi 38. punktā, ka iecietīga administratīvā prakse nevar ļaut saglabāt citādā ziņā diskriminējošus nodokļu tiesību aktus.