Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2013. gada 16. maijā (*)

Nepamatoti samaksāta pievienotās vērtības nodokļa neatmaksāšana pilnībā – Valsts tiesību akti, kuros ir izslēgta PVN atmaksāšana tādēļ, ka tas tiek pārlikts uz trešajām personām – Kompensācija atbalsta formā, kas sedz neatskaitāma PVN daļu – Nepamatota iedzīvošanās

Lieta C-191/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Kúria (Ungārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 14. martā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 23. aprīlī, tiesvedībā

Alakor Gabonatermelő és Forgalmazó Kft.

pret

Nemzeti Adó- és Vámhivatal Észak-alföldi Regionális Adó Főigazgatósága.

TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Dž. Arestis [G. Arestis], tiesneši Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents),

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Alakor Gabonatermelő és Forgalmazó Kft. vārdā – A. Nacsa, ügyvéd,

–        Ungārijas vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, kā arī K. Szíjjártó, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – C. Soulay un A. Sipos, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Savienības tiesības nepamatotu maksājumu atgūšanas jomā.

2        Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Alakor Gabonatermelő és Forgalmazó Kft. (turpmāk tekstā – “Alakor”) un Nemzeti Adó- és Vámhivatal Észak-alföldi Regionális Adó Főigazgatósága (Galvenā Ziemeļalfeldas [Észak-alföld] reģionālā nodokļu direkcija, kas ietilpst Valsts nodokļu un muitas pārvaldes struktūrā; turpmāk tekstā – “Főigazgatósága”) par minētās direkcijas atteikumu atlīdzināt visu pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”), kura atskaitīšana tika liegta, pārkāpjot Savienības tiesības.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Komisijas 2004. gada 10. marta Regulas (EK) Nr. 448/2004, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1685/2000, kas nosaka sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz izdevumu piemērotību Struktūrfondu līdzfinansētās darbībās, un atceļ Regulu (EK) Nr. 1145/2003 (OV L 72, 66. lpp.), 7. normas teksts ir šāds:

“7. norma: PVN un citi nodokļi, nodevas un maksājumi

1.      PVN nav piemēroti izdevumi, izņemot gadījumus, kad tos reāli un galīgi maksā galīgais ieguvējs vai individuāls saņēmējs atbalsta shēmās saskaņā ar Līguma 87. pantu, kā arī tāda atbalsta gadījumā, ko piešķīrušas dalībvalstu izraudzītas iestādes. Par piemērotu nevar uzskatīt PVN, kas jebkādā veidā ir atgūstams, pat tad, ja galīgais ieguvējs vai individuālais saņēmējs faktiski to nav atguvis. Piemērojot šīs normas noteikumus, lai noteiktu, vai PVN ir piemēroti izdevumi, neņem vērā galīgā ieguvēja vai individuālā saņēmēja sabiedriskas vai privātas organizācijas statusu.

2.      PVN, ko galīgais ieguvējs vai individuālais saņēmējs nevar atgūt, piemērojot īpašas valsts tiesību normas, ir piemēroti izdevumi tikai tad, ja šīs tiesību normas pilnīgi atbilst [Padomes 1977. gada 17. maija Sestajai direktīvai 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”)].”

 Ungārijas tiesības

4        1992. gada Likuma Nr. LXXIV par pievienotās vērtības nodokli (Az Általános forgalmi adóról szóló 1992. évi LXXIV. törvény; Magyar Közlöny 1992/128 (XII. 19. lpp.); turpmāk tekstā – “PVN likums”), kas atcelts no 2006. gada 1. janvāra, 38. panta 1. punktā bija noteikts:

“Nodokļu maksātājam ir jānorāda savos kontos atsevišķi atskaitāma un neatskaitāma priekšnodokļa summa (pozitīva nošķiršana). Nodokļu maksātājs, kurš saņem subsīdijas no valsts līdzekļiem un kuram nav piemērojama šā likuma 22. panta 1. un 2. punktā paredzētā nodokļu bāze, ja ikgadējā budžeta likumā nav noteikts citādi,

a)      gadījumā, ja subsīdijas ir saņemtas noteiktu preču iegādei, var īstenot atskaitīšanas tiesības tikai attiecībā uz PVN daļu, kas attiecas uz attiecīgās iegādes nesubsidēto daļu;

[..].”

5        2003. gada Likuma Nr. XCII par nodokļiem (Az adózás rendjéről szóló 2003. évi XCII. törvény; Magyar Közlöny 2003/131 (XI. 14. lpp.), turpmāk tekstā – “Likums par nodokļiem”) 124/C panta teksts ir šāds:

“(1)      Ja Konstitucionālā tiesa, Kúria [Augstākā tiesa] vai Eiropas Savienības Tiesa ar atpakaļejošu spēku konstatē, ka tiesību norma, kurā ir paredzēts pienākums maksāt nodokli, ir pretrunā pamatlikumam vai saistošam Eiropas Savienības tiesību aktam, vai saistībā ar pašvaldības noteikumiem jebkādai citai tiesību normai, un ja šajā tiesas nolēmumā nodokļu maksātājam tiek piešķirtas tiesības uz atlīdzību, pirmās pakāpes nodokļu iestāde atbilstoši šā panta noteikumiem izmaksā atlīdzību pēc nodokļu maksātāja pieprasījuma saskaņā ar attiecīgajā nolēmumā precizēto kārtību.

(2)      Nodokļu maksātājs var rakstveidā iesniegt savu pieteikumu nodokļu iestādei 180 dienu laikā pēc Konstitucionālās tiesas, Kúria vai [..] Tiesas nolēmuma publicēšanas vai paziņošanas; neviens pieteikums atzīt noilgumu netiks pieņemts līdz šā termiņa beigām. Nodokļu iestāde noraida pieteikumu, ja nolēmuma publicēšanas vai paziņošanas dienā attiecībā uz tiesībām un nodokļa noteikšanu ir iestājies noilgums. [..]

(3)      Pieteikumā papildus datiem, kas nodokļu administrācijai ir vajadzīgi nodokļu maksātāja identificēšanai, ir jāmin pieteikuma iesniegšanas dienā samaksātais nodoklis, kura atlīdzība tiek pieprasīta, kā arī izpildes pamatojums, pamatojoties uz kuru tas tika samaksāts; tāpat ir jānorāda Konstitucionālās tiesas, Kúria vai [..] Tiesas nolēmums un paziņojums, saskaņā ar kuru

a)      pieteikuma iesniegšanas dienā nodokļu maksātājs nav pārlicis uz citu personu nodokli, kura atlīdzību tas pieprasa,

[..].”

6        Šā likuma 124/D pantā ir paredzēts:

“(1)      Ja šajā pantā nav paredzēts citādi, 124/C panta noteikumi ir piemērojami atlīdzības pieteikumiem, kas balstīti uz tiesībām atskaitīt PVN.

(2)      Nodokļu maksātājs var pieprasīt šā panta 1. punktā minētās tiesības, iesniedzot izlīdzināšanas deklarāciju [..].

(3)      Ja no konta izraksta, kas izlabots izlīdzināšanas deklarācijā, izriet, ka nodokļu maksātājam ir tiesības uz atlīdzību [..], nodokļu iestāde piemēro atlīdzināmajai summai procentus, kuru likme atbilst centrālas bankas pamatlikmei [..].

[..]

(5)      Pārlikšana 124/C panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē notiek arī gadījumā, ja nodokļu maksātājam piešķir atbalstu tādējādi, ka, ņemot vērā aizliegumu atskaitīt PVN, tiek finansēts arī PVN, vai ja viņam no valsts budžeta piešķir papildu atbalstu, kompensējot neatskaitāmo PVN.

[..]”.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

7        2005. gadā Alakor noslēdza ar Földművelésügyi és Vidékfejlesztési Minisztérium (Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrija, turpmāk tekstā – “atbalsta piešķīrējs”) subsīdiju līgumu, lai tā varētu finansēt projektu lauku attīstības un lauksaimniecības darbības programmas ietvaros attiecībā uz 2005. gada otro semestri (turpmāk tekstā – “atbalsts”).

8        PVN likuma 38. panta 1. punkta a) apakšpunkta dēļ – redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas notikumu laikā, –nevarēja proporcionāli atbalsta summai tikt atskaitīta tā PVN daļa, kas tika samaksāta kā priekšnodoklis par izdevumiem, kuri ir saistīti ar subsidēto projektu.

9        Turpretī, piemērojot Finanšu ministrijas pamatnostādnes, subsidētā projekta “pamatoti izdevumi” atbalsta aprēķinam ietver PVN daļu, kas atbilst ar šo atbalstu finansētā projekta procentam. Tādējādi šajā lietā attiecīgā projekta pamatlietā pamatoti izdevumi, kuru kopējā summa ir 207 174 606 Ungārijas forinti (HUF) (turpmāk tekstā – “HUF”), ietver neatskaitāmu PVN HUF 18 645 714 apmērā. Līdzekļu devējs šā projekta finansēšanai piešķīra atbalstu HUF 90 000 000 apmērā, kas atbilst 43,44 % no projekta pamatotajiem izdevumiem, jo šis atbalsts 75 % apmērā tika finansēts no Kopienu fondiem, un atlikušie 25 % bija jāsedz no valsts budžeta.

10      PVN par attīstības izdevumiem tika dzēsts mēneša PVN deklarācijās par 2005. gada septembri un novembri, kā arī – kā pārnesamais atlikums uz nākamajiem finanšu gadiem – deklarācijās par 2005. gada decembri un 2006. gada janvāri. Tā kā tika piemērots PVN likuma 38. panta 1. punkta a) apakšpunkts, prasītāja pamatlietā nevarēja īstenot savas atskaitīšanas tiesības HUF 4 440 000 apmērā par PVN, kas saistīts ar attīstības izdevumiem, kuri tika aprēķināti sākotnēji un dzēsti tās 2005. gada septembra deklarācijā, kā arī HUF 13 282 000 apmērā par izdevumiem, kas dzēsti tās 2005. gada novembra deklarācijā, kas atbilst kopējai summai HUF 17 722 000.

11      2009. gada 23. aprīļa spriedumā lietā C-74/08 PARAT Automotive Cabrio (Krājums, I-3459. lpp.) Tiesa nosprieda, ka “Sestās direktīvas 17. panta 2. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā no valsts līdzekļiem subsidētas preču iegādes gadījumā ir ļauts atskaitīt attiecīgo [PVN] tikai par pirkuma daļu, kas nav bijusi subsidēta”.

12      Ņemot vērā šo spriedumu, Alakor uzskatīja, ka tā savu ar nodokli apliekamo darījumu vajadzībām varēja atskaitīt visu PVN, kas samaksāts kā priekšnodoklis, un ka PVN, kas līdz šim tika uzskatīts par neatskaitāmu, vairs nevarēja veidot attiecīgā projekta pamatotus izdevumus. Tādēļ 2009. gada 21. jūlijā Alakor atgrieza atbalsta piešķīrējam atbalsta summu, kas atbilst neatskaitāmajam PVN, pieprasot grozīt līgumu. Atbalsta piešķīrējs noraidīja šo lūgumu un atmaksāja Alakor attiecīgo summu.

13      2009. gada 22. jūlijā Alakor nodokļu administrācijai iesniedza izlīdzināšanas deklarācijas par 2005. gada septembri, novembri un decembri, kā arī par 2006. gada janvāri, kurās tā, pamatojoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā PARAT Automotive Cabrio, pieprasīja atmaksāt PVN, kuru tā nevarēja atskaitīt atskaitīšanas tiesību ierobežojuma dēļ, ar kopējo summu HUF 17 722 000, kā arī nokavējuma procentus.

14      Atbildot uz šo lūgumu, pirmās pakāpes nodokļu iestāde noteica atskaitāmā nodokļa summu un summas, kas var tikt atmaksātas prasītājai pamatlietā papildus summai, kura norādīta tās izlīdzināšanas deklarācijās. Főigazgatósága apstiprināja šos lēmumus, uzsverot, ka prasītāja jau ir saņēmusi summu, kas atbilst 43,44 % no neatskaitāmā PVN, atbalsta formā. Tādējādi, piemērojot Likuma par nodokļiem 124/C panta 3. punkta a) apakšpunktu un 124/D panta 5. punktu, šī summa ir uzskatāma par pārnestu.

15      Izskatot prasību grozīt vai atcelt nodokļu administrācijas pieņemtos lēmumus, pirmās instances tiesa atzina šīs prasības par pamatotām, atcēla attiecīgos lēmumus tādēļ, ka ar tiem tikušas prettiesiski ierobežotas atskaitīšanas tiesības, pārkāpjot iepriekš minēto spriedumu lietā PARAT Automotive Cabrio, un lika nodokļu administrācijai uzsākt jaunu procedūru.

16      Főigazgatósága cēla kasācijas sūdzību, tostarp apgalvojot, ka Alakor jau atbalsta formā saņēma daļu PVN, kuru tā vēlējās atgūt izlīdzināšanas deklarācijās. Līdz ar to Főigazgatósága uzskatīja, ka atmaksājama ir tikai tā PVN daļa, kas netika kompensēta ar šo atbalstu.

17      Alakor savukārt apgalvoja, ka Likuma par nodokļiem 124/C un 124/D pants ir pretrunā Savienības tiesībām un ka nodokļu iestāžu lēmumi nav saderīgi ar Regulas Nr. 448/2004 7. normu. Nodokļu iestādes tādējādi esot pārkāpušas Savienības tiesības, jo tās esot ierobežojušas nodokļa atskaitīšanas tiesības, atmaksājot nevis visu PVN, bet proporcionāli aprēķināto summu. Turklāt Alakor esot tikusi pakļauta riskam atmaksāt atbalstu tādēļ, ka tika pārkāpts lauku attīstības atbalstu jomā piemērojamais tiesiskais regulējums.

18      Šādos apstākļos Kúria nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai var uzskatīt, ka nodoklis [Savienības] tiesību normu izpratnē tiek pārnests, ja nodokļa maksātājs – ņemot vērā PVN atskaitīšanas aizliegumu – vai nu ir saņēmis atbalstu tā, ka ar to tiek segts arī PVN, vai arī neatskaitāmā PVN atlīdzināšanai saņēmis no valsts līdzekļiem papildu atbalstu?

2)      Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai ir tāpat arī tad, ja nodokļa maksātājs atbalstu nav saņēmis no dalībvalsts vai dalībvalsts nodokļu administrācijas, bet, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts ar atbalsta piešķīrēju, tas ir ticis līdzfinansēts no Savienības līdzekļiem un dalībvalsts centrālā budžeta līdzekļiem?

3)      Vai var uzskatīt, ka uz nodokļu neitralitātes principa balstītās PVN atmaksas, efektivitātes, līdzvērtības un vienlīdzīgas attieksmes principi, kā arī nepamatotas iedzīvošanās aizliegums ir ievēroti gadījumā, ja dalībvalsts nodokļu administrācija – Savienības tiesībām pretrunā esoša atskaitīšanas tiesību tiesiskā regulējuma dēļ – nodokļa maksātāja tiesības uz atmaksu vai atlīdzinājumu apmierina tikai daļā vai proporcijā, kas agrāk nav segta no [pirmajā un otrajā jautājumā] minētā atbalsta līdzekļiem?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

19      Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai nodokļu, ko dalībvalstis iekasējušas, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksāšanas princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj šai valstij atteikties atmaksāt daļu PVN, kura atskaitīšana nebija iespējama Savienības tiesībām pretrunā esoša valsts pasākuma dēļ, tādēļ, ka šī nodokļa daļa tika subsidēta ar atbalstu, kas nodokļu maksātājam piešķirts un finansēts gan no Savienības, gan no minētās valsts līdzekļiem.

20      Pamatlieta radās PVN likuma, kas bija spēkā pamatlietas notikumu laikā, 38. panta 1. panta piemērošanas dēļ, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājs, kurš saņem subsīdiju, var īstenot savas atskaitīšanas tiesības tikai attiecībā uz attiecīgā pirkuma nesubsidēto PVN daļu.

21      Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā PARAT Automotive Cabrio Tiesa vispirms atgādināja 15. punktā, ka tiesības uz PVN atskaitīšanu – kā PVN mehānisma sastāvdaļa – ir kopējās PVN sistēmas pamatprincips, un tās principā nav ierobežojamas. Tad šā paša sprieduma 20. punktā tā nosprieda, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts tiesību uz nodokļa atskaitīšanu vispārīgs ierobežojums attiecībā uz jebkādu preču iegādi, uz kuru attiecas no valsts līdzekļiem finansēta subsīdija, nav atļauts ar Sestās direktīvas 17. panta 2. punktu. Visbeidzot minētā sprieduma 33.–35. punktā Tiesa norādīja, ka minētajā 17. panta 2. punktā privātpersonām ir piešķirtas tiesības, uz kurām tās var atsaukties valsts tiesā, lai iebilstu pret valsts tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar minēto normu, un ka nodokļa maksātājam, kuram ir piemērots šāds pasākums, ir jābūt iespējai pārrēķināt savu PVN parādu saskaņā ar Sestās direktīvas 17. panta 2. punktu, ja preces vai pakalpojumi ir izmantoti ar nodokli apliekamos darījumos.

22      Šajā ziņā tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz nodokļu, kas dalībvalstī iekasēti pretēji Savienības tiesību normām, atmaksu ir Savienības tiesību normās, kā tās ir interpretējusi Tiesa, personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums. Tādējādi dalībvalstīm principā ir jāatmaksā pretēji Savienības tiesību normām iekasētie nodokļi (it īpaši skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C-591/10 Littlewoods Retail u.c., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Tātad dalībvalstij principā ir jāatmaksā viss PVN, ko nodokļu maksātājs nav varējis atskaitīt pretēji Savienības tiesību normām.

24      Jāsecina, ka tiesību uz nepamatotu maksājumu atgūšanu mērķis ir novērst nodokļa nesaderības ar Savienības tiesībām sekas, neitralizējot ekonomisko slogu, kas nepamatoti ir uzlikts tirgus dalībniekam, kurš galu galā to ir faktiski samaksājis (2011. gada 20. oktobra spriedums lietā C-94/10 Danfoss un Sauer-Danfoss, Krājums, I-9963. lpp., 23. punkts).

25      Tomēr izņēmuma kārtā šāda atmaksa var tikt atteikta, ja tās rezultātā tiesību subjekti nepamatoti iedzīvotos. Tādēļ, lai aizsargātu Savienības tiesību sistēmā šajā jomā garantētās tiesības, pretrunā Savienības tiesībām iekasēto nodokļu, nodevu un obligāto maksājumu atmaksāšana nav obligāta, ja tiek konstatēts, ka persona, kurai šie maksājumi bija jāveic, tos faktiski ir pārnesusi uz citiem subjektiem (2011. gada 6. septembra spriedums lietā C-398/09 Lady & Kid u.c., Krājums, I-7375. lpp., 18. punkts).

26      Tā kā nodokļu atmaksāšanas prasību jautājums nav reglamentēts Savienības tiesībās, tad katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāparedz nosacījumi, kādos šādas prasības var tikt izpildītas, tomēr šiem nosacījumiem ir jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem (iepriekš minētais spriedums lietā Danfoss un Sauer-Danfoss, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Šajā ziņā, ņemot vērā šā sprieduma 24. punktā atgādināto nepamatotu maksājumu atgūšanas mērķi, lai tiktu ievērots efektivitātes princips, prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu iesniegšanas nosacījumi dalībvalstīm saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jāparedz tā, lai varētu tikt neitralizēts nepamatotā nodokļa ekonomiskais slogs (iepriekš minētais spriedums lietā Danfoss un Sauer-Danfoss, 25. punkts).

28      Līdz ar to tieši ar nosacījumu, ka nodokļu maksātājam nepamatotā nodokļa ekonomiskais slogs ir pilnībā jāneitralizē, dalībvalsts var tātad atteikt atmaksāt šī nodokļa daļu tādēļ, ka šādas atmaksāšanas dēļ nodokļu maksātājs nepamatoti iedzīvotos.

29      Šajā lietā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Likuma par nodokļiem, kurš tika pieņemts pēc iepriekš minētā sprieduma lietā PARAT Automotive Cabrio pasludināšanas, 124/D panta 5. punktā ir ļauts atteikt tās PVN daļas atmaksu, ko pretēji Savienības tiesībām nebija iespējams atskaitīt, tādēļ, ka nodokļu maksātājs jau atbalsta formā ir saņēmis kompensāciju par neatskaitāmā PVN daļu, kas saistīta ar subsidētu iegādi.

30      Jautājums par to, vai pamatlietā pieprasītās atmaksas mērķis ir tikai neitralizēt nepamatotā nodokļa ekonomisko slogu vai – tieši otrādi – tās dēļ nodokļu maksātājs nepamatoti iedzīvotos, ir fakta jautājums, kas ir valsts tiesas kompetencē, jo valsts tiesa brīvi vērtē pierādījumus, kas tai tiek iesniegti tādas ekonomiskās analīzes beigās, kurā ir ņemti vērā visi atbilstošie apstākļi (šajā ziņā skat. 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-147/01 Weber’s Wine World u.c., Recueil, I-11365. lpp., 96. un 100. punkts).

31      Tomēr prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai, kurai ir lūgts sniegt valsts tiesai lietderīgu atbildi, ir kompetence sniegt tai no pamatlietas materiāliem, kā arī no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izrietošās norādes, kuras ļautu iesniedzējtiesai pieņemt nolēmumu (pēc analoģijas skat. 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C-167/97 Seymour-Smith un Perez, Recueil, I-623. lpp., 68. punkts, kā arī 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-381/99 Brunnhofer, Recueil, I-4961. lpp., 65. punkts).

32      Šajā ziņā valsts tiesai ir jāizvērtē tostarp jautājums par to, vai prasītājai pamatlietā piešķirtā atbalsta summa būtu mazāka gadījumā, ja tā būtu varējusi īstenot savas atskaitīšanas tiesības. Proti, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka attiecīgā atbalsta summa tika aprēķināta, atsaucoties uz projekta “pamatotiem izdevumiem”, kuros ietilpst gan šā projekta neto izmaksas, gan neatskaitāmais PVN. Tādējādi valsts tiesai ir jāpārbauda, vai gadījumā, ja pamatoti izdevumi tiktu aprēķināti, neņemot vērā neatskaitāmo PVN, atbalsta summa būtu bijusi mazāka par faktiski piešķirto summu. Ja tas tā būtu, pārpalikums, kas rodas tādēļ, ka Alakor ir piešķirts lielāks atbalsts, būtu sekas tam, ka daļa no neatskaitāmā PVN tika segta no šā atbalsta. Ar šim pārpalikumam atbilstošā nodokļa daļu saistītais ekonomiskais slogs tātad tiktu uzlikts atbalsta piešķīrējam, nevis Alakor.

33      Līdz ar to, lai neitralizētu ar PVN atskaitīšanas aizliegumu saistīto ekonomisko slogu, atmaksas summai, uz kuru prasītāja pamatlietā var pretendēt, ir jāatbilst starpībai starp PVN summu, ko Alakor nav varējusi atskaitīt valsts tiesiskā regulējuma dēļ, kura nesaderība ar Savienības tiesībām tika apskatīta iepriekš minētajā spriedumā lietā PARAT Automotive Cabrio, no vienas puses, un Alakor piešķirtā atbalsta summu, kas pārsniedz to, kura tai tiktu piešķirta, ja tā būtu varējusi izmantot savas atskaitīšanas tiesības, no otras puses.

34      Visbeidzot tas, ka attiecīgais atbalsts tiek finansēts gan no Savienības, gan no attiecīgās dalībvalsts budžeta, neietekmē iepriekš minētos apsvērumus. Proti, kā izriet no šā sprieduma 22. punkta un kā uzsvēra Eiropas Komisija, tiesības uz to nodokļu atmaksu, ko dalībvalsts iekasējusi, pārkāpjot Savienības tiesību normas, ir Savienības tiesību normās personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums. Līdz ar to tiesības uz atmaksu nevar būt atšķirīgas atkarībā no attiecīgā atbalsta finansējuma avota.

35      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka nodokļu, ko dalībvalstis iekasējušas, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksāšanas princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj šai valstij atteikties atmaksāt daļu PVN, kura atskaitīšana nebija iespējama Savienības tiesībām pretrunā esoša valsts pasākuma dēļ, tādēļ, ka šī nodokļa daļa tika subsidēta ar atbalstu, kas nodokļu maksātājam piešķirts un finansēts gan no Savienības, gan no minētās valsts līdzekļiem, ar nosacījumu, ka ar atteikumu atskaitīt PVN saistītais ekonomiskais slogs ir ticis pilnībā neitralizēts, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.

 Par tiesāšanās izdevumiem

36      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Nodokļu, ko dalībvalstis iekasējušas, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksāšanas princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj šai valstij atteikties atmaksāt pievienotās vērtības nodokļa daļu, kura atskaitīšana nebija iespējama Savienības tiesībām pretrunā esoša valsts pasākuma dēļ, tādēļ, ka šī nodokļa daļa tika subsidēta ar atbalstu, kas nodokļu maksātājam piešķirts un finansēts gan no Eiropas Savienības, gan no minētās valsts līdzekļiem, ar nosacījumu, ka ar atteikumu atskaitīt pievienotās vērtības nodokli saistītais ekonomiskais slogs ir ticis pilnībā neitralizēts, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – ungāru.