Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2013. gada 20. jūnijā (*)

Sestā PVN direktīva – 4. panta 1. un 2. punkts – Jēdziens “saimnieciskā darbība” – Priekšnodokļa atskaitīšana – Uz dzīvojamās ēkas jumta izvietotas fotoelementu iekārtas izmantošana – Piegāde tīklam – Atalgojums – Tāda elektroenerģijas apjoma ražošana, kas ir mazāks par patērēto

Lieta C-219/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 29. martā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 9. maijā, tiesvedībā

Finanzamt Freistadt Rohrbach Urfahr

pret

Unabhängiger Finanzsenat Außenstelle Linz,

piedaloties

Thomas Fuchs.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents) un Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – C. Soulay un B.-R. Killmann, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2013. gada 7. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. pantu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK (OV L 102, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Finanzamt Freistadt Rohrbach Urfahr [Rorbahas Urfaras brīvpilsētas Finanšu pārvaldi] (turpmāk tekstā – “Finanzamt”) un Unabhängiger Finanzsenat Außenstelle Linz [Neatkarīgās nodokļu palātas Lincas nodaļu] par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) kā priekšnodokļa, kas piemērots par fotoelementu iekārtu, kura izvietota uz dzīvojamās ēkas jumta, atskaitīšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Sestās direktīvas 2. pantā, kas veido tās II sadaļu ar nosaukumu “Darbības joma”, bija paredzēts:

“[PVN] jāmaksā:

1.      Par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.

[..]”

4        Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“1.      “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.      Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības. Ilglaicīga materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus arī uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5        Saskaņā ar Sestās direktīvas 5. panta 1. un 2. punktu:

“1.      “Preču piegāde” nozīmē tiesību nodošanu rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.

2.      Elektroenerģiju [..] u.tml. uzskata par materiālu īpašumu.”

6        Sestās direktīvas 17. pantā, redakcijā, kas izriet no tās 28.f panta, bija paredzēts:

“1.      Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.

2.      Ja preces un pakalpojumus nodokļu maksātājs izmanto darījumiem, kuriem uzliek nodokļus, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

a)      [PVN], kas maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kurus viņam jau piegādājis vai sniedzis vai vēl piegādās vai sniegs cits nodokļa maksātājs;

[..].”

 Austrijas tiesības

7        1994. gada Likuma par apgrozījuma nodokli (Umsatzsteuergesetz 1994, BGBl. 663/1994) 2. panta 1. punkts, redakcijā, kura ir piemērojama pamatlietā, ir formulēts šādi:

“Persona, kas patstāvīgi veic saimniecisko vai profesionālo darbību, ir uzņēmējs. Uzņēmums aptver visu uzņēmēja saimniecisko vai profesionālo darbību. Ar uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību tiek saprasta jebkura pastāvīga darbība, kas tiek veikta, lai gūtu ienākumus, pat tad, ja nav nodoma gūt peļņu un ja personu grupa savu darbību veic tikai attiecībā uz tās dalībniekiem.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

8        T. Fuchs 2005. gadā uz savas dzīvojamās mājas jumta uzstādīja fotoelementu iekārtu, iztērējot bruto summu EUR 38 367,76 apmērā. Par šo iekārtu viņš saņēma vienreizēju subsīdiju EUR 19 020 apmērā.

9        Šai iekārtai nav uzglabāšanas iespēju, un visa saražotā elektroenerģija tiek piegādāta tīklam, pamatojoties uz 2005. gada 1. jūlija līgumu par piekļuvi tīklam, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku ar sabiedrību Ökostrom Solarpartner, Ö Vertriebs-GmbH. Par šīm piegādēm tiek saņemta atlīdzība atbilstoši tirgus cenai, proti, bruto EUR 0,181 par kWh, un tām piemēro PVN. Mājsaimniecībai nepieciešamā elektroenerģija tiek atpirkta no minētās sabiedrības par tādu pašu cenu, par kādu tā tiek piegādāta.

10      Laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam T. Fuchs savā mājsaimniecībā no tīkla patērēja 44 600 kWh elektroenerģijas. 11 156 kWh viņš piegādāja tīklam un 8645 kWh tieši patērēja pats. Tādējādi tīklam viņš pievadīja visu elektroenerģijas daudzumu, kas tika saražota ar viņa fotoelementu iekārtu, proti, 19 801 kWh.

11      Saistībā ar minēto pēc saskaņā ar Tiesas Reglamenta 101. pantu veikta lūguma sniegt paskaidrojumus Verwaltungsgerichtshof [Augstākā administratīvā tiesa] ar 2013. gada 10. janvāra lēmumu, kas Tiesā iesniegts 28. janvārī, precizēja, pamatojoties uz apelācijas tiesas izdarītu faktu konstatējumu, ka “tieši” patērētās elektroenerģijas jēdziens ir jāsaprot tā, ka šī elektroenerģija tika ņemta no publiskā tīkla nekavējoties vai brīdī, kas bija tuvu tam, kad notika tās ievadīšana tīklā.

12      T. Fuchs lūdza viņam atmaksāt iepriekš samaksāto PVN EUR 6394,63 apmērā, kas bija samaksāts saistībā ar minētās fotoelementu iekārtas iegādi.

13      Finanzamt uzskatīja, ka T. Fuchs nebija tiesību atskaitīt iepriekš samaksāto PVN, jo, izmantojot savu fotoelementu iekārtu, viņš neveica saimniecisku darbību. T. Fuchs iesniedza prasību pret šo lēmumu Unabhängiger Finanzsenat Außenstelle Linz, norādot, ka viņš veic saimniecisko darbību Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē.

14      Unabhängiger Finanzsenat Außenstelle Linz apmierināja minēto prasību, un Finanzamt apstrīdēja šīs tiesas nolēmumu Verwaltungsgerichtshof.

15      Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tādas tīklam pievienotas fotoelementu iekārtas izmantošana, neesot iespējai neatkarīgi uzkrāt enerģiju, uz privātām vajadzībām paredzētas dzīvojamās ēkas vai blakus tai, kura tehniski ir projektēta tā, lai ar iekārtu ražotās elektroenerģijas daudzums ilgstoši nepārsniegtu dzīvojamā ēkā privātām vajadzībām patērētās enerģijas kopējo daudzumu, ir iekārtas izmantotāja “saimnieciskā darbība” [Sestās direktīvas] 4. panta izpratnē?”

 Par prejudiciālo jautājumu

16      Atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 1. punktam par nodokļu maksātāju uzskata ikvienu personu, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru tā paša panta 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta. “Saimnieciskās darbības” jēdziens minētā panta 2. punktā ir definēts kā tāds, kas aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, tostarp ilglaicīgu materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu, lai gūtu no tā ienākumus (skat. 2007. gada 26. jūnija spriedumus lietā C-284/04 T-Mobile Austria u.c. Krājums, I-5189. lpp., 33. punkts, kā arī lietā C-369/04 Hutchison 3G u.c., Krājums, I-5247. lpp., 27. punkts).

17      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka nodokļu maksātāja jēdziena un saimnieciskās darbības jēdziena definīciju analīze parāda saimnieciskās darbības jēdziena piemērošanas jomu un tā objektīvo raksturu, jo tiek aplūkota pati darbība neatkarīgi no tās mērķa un rezultāta (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā T-Mobile Austria u.c., 35. punkts, kā arī lietā Hutchison 3G u.c., 29. punkts).

18      Šajā situācijā pamattiesvedībā izskatāmā darbība ietvēra fotoelementu iekārtas izmantošanu. Šāda darbība ir jāuzskata par tādu, uz kuru ir attiecināms jēdziens “saimnieciska darbība” Sestās direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē, ja to ilglaicīgi veic ienākumu gūšanas nolūkā.

19      Jautājums par to, vai attiecīgā darbība tiek veikta, lai gūtu no tās ilglaicīgus ienākumus, ir fakta jautājums, kas ir jāvērtē, ņemot vērā visu informāciju lietā, tostarp attiecīgā īpašuma īpašības (skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C-263/11 Rēdlihs, 33. punkts).

20      Šim kritērijam ir jāļauj arī noteikt, vai indivīds īpašumu ir izmantojis tā, ka viņa darbība būtu jākvalificē kā “saimnieciskā darbība” Sestās direktīvas izpratnē. Fakts, ka īpašums ir piemērots tikai saimnieciskai izmantošanai, parasti ir pietiekams, lai tiktu atzīts, ka tā īpašnieks to izmanto savām saimnieciskās darbības vajadzībām un attiecīgi – lai gūtu no tā ilglaicīgus ienākumus. Turpretī, ja īpašums savu īpašību dēļ var tikt izmantots gan saimnieciskiem, gan privātiem mērķiem, lai noteiktu, vai tas tiek izmantots, lai gūtu no tā ienākumus, kuriem faktiski ir ilglaicīgs raksturs, būtu jāanalizē visi tā izmantošanas nosacījumi (skat. 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C-230/94 Enkler, Recueil, I-4517. lpp., 27. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Rēdlihs, 34. punkts).

21      Pēdējā minētā gadījumā salīdzinājums starp nosacījumiem, ar kādiem ieinteresētā persona faktiski izmanto īpašumu, no vienas puses, un nosacījumiem, ar kādiem parasti tiek veikta atbilstošā saimnieciskā darbība, no otras puses, var tikt uzskatīts par vienu no metodēm, kas ļauj pārliecināties, vai attiecīgā darbība tiek veikta, gūtu ilglaicīgus ienākumus (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Enkler, 28. punkts, un lietā Rēdlihs, 35. punkts).

22      Saistībā ar minēto ir jāsecina, ka pamattiesvedībā apskatītais īpašums, proti, tīklam pievienota fotoelementu iekārta, kas atrodas uz dzīvojamās ēkas vai blakus tai, var, ņemot vērā tās raksturu, tikt izmantota gan saimnieciskām, gan privātām vajadzībām.

23      Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai attiecīgās elektroenerģijas nodrošināšana tika veikta, lai gūtu ienākumus, ir jānorāda, ka ienākumu jēdziens ir jāsaprot kā atlīdzība, kas saņemta par veiktu darbību.

24      Saistībā ar minēto no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, no vienas puses, ka pamattiesvedībā apskatītās fotoelementu iekārtas saražotā elektroenerģija tika piegādāta tīklam un ka, no otras puses, saskaņā ar līgumu par piekļuvi šim tīklam attiecīgās piegādes tika veiktas pret atlīdzību.

25      Tomēr gan no Sestās direktīvas 4. panta 1. punkta formulējuma, gan no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai uzskatītu, ka tiek veikta materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana, lai gūtu no tā ienākumus, nav nozīmes tam, vai šī izmantošana tiek veikta peļņas nolūkā vai ne.

26      Ciktāl iekārta, kas atrodas uz apskatītās dzīvojamās ēkas jumta, ražo elektroenerģiju, kas tiek ievadīta tīklā, saņemot par to atlīdzību, ir jāuzskata, ka minētā iekārta tiek izmantota ienākumu gūšanai.

27      Otrkārt, no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka līgums par piekļuvi tīklam, kas stājās spēkā 2005. gada 1. jūlijā, tika noslēgts “uz nenoteiktu laiku”. Attiecībā uz konkrētās fotoelementu iekārtas izmantošanu, kas bija paredzēta ilgstoša, ir jāsecina, ka elektroenerģijas piegāde tīklam, izmantojot apskatāmo fotoelementu iekārtu, tika veikta pastāvīgi, nevis tikai dažreiz. Atlīdzībai, ko saņem minētās iekārtas izmantotājs, tādējādi ir ilglaicīgs raksturs Sestās direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē.

28      Attiecībā uz to, ka pamattiesvedībā apskatītā fotoelementu iekārta ražo elektroenerģiju, kas tiek piegādāta tīklam, saņemot par to ilglaicīgus ienākumus, ir jāsecina, ka ir izpildīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai uz šo darbību attiektos jēdziens “saimnieciska darbība” Sestās direktīvas 4. panta izpratnē.

29      Šo secinājumu neapdraud iesniedzējtiesas uzsvērtais apstāklis, ka konkrētās iekārtas saražotās elektroenerģijas daudzums ir mazāks nekā šīs iekārtas izmantotāja mājsaimniecības vajadzībām izmantotās elektroenerģijas daudzums.

30      Tāpēc ir jāatgādina, ka šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka apskatītās iekārtas tehnisko iezīmju dēļ, no vienas puses, saražotā elektroenerģija tiek piegādāta tīklam un, no otras puses, patērēto enerģiju iegādājas no šī tīkla īpašnieka. Kā to norāda arī iesniedzējtiesa, kad runa ir par elektroenerģiju ražojošu iekārtu, kas pieslēgta tīklam, varētu arī nebūt iespējams klasificēt un identificēt konkrēto atvietojamo preci, proti, elektroenerģiju, pēc tam, kad tā ir ievadīta tīklā un piegādāta atpakaļ no attiecīgā tīkla.

31      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka darbība, kas ietver pamattiesvedībā izskatīto elektroenerģijas piegādi, ir neatkarīga no darbības, ar kuru fotoelementu iekārtas izmantotājs paņem elektroenerģiju no tīkla savas mājsaimniecības vajadzībām, un ka tādējādi attiecībai starp saražoto elektroenerģijas apjomu, no vienas puses, un patērēto elektroenerģiju, no otras puses, nav nozīmes šīs piegādes kvalificēšanā par saimniecisku darbību.

32      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida Austrijas valdības arguments, saskaņā ar kuru apstāklis, ka fotoelementu iekārtas saražotās elektroenerģijas apjoms nepārsniedz attiecīgās mājsaimniecības pašas vajadzībām izmantotās elektroenerģijas daudzumu, pierāda, ka ienākumi, kas iegūti no elektroenerģijas piegādes tīklam, ir minētā tīkla izmantotāja centienu iegūt savu elektroenerģijas maksājumu atlaidi rezultāts un ka tāpēc šīs iekārtas izmantošana nevar tikt uzskatīta par tādu, kas veikta ienākumu gūšanai.

33      Turklāt, tā kā, kā tas izriet no šī sprieduma 28. punkta, iekārtas izmantotājs īsteno saimniecisku darbību Sestās direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē un tā kā ir skaidrs, ka viņš šo darbību veic neatkarīgi, viņš ir jāuzskata par nodokļa maksātāju šī panta 1. punkta izpratnē.

34      Turklāt no lietas materiāliem, ko Tiesai iesniegusi iesniedzējtiesa, izriet, ka minētais iekārtas izmantotājs savai līgumslēdzējai pusei izraksta rēķinu, kurā ir ietverts PVN, kas attiecas uz visas tā fotoelementu iekārtas saražotās elektroenerģijas piegādēm, un ka nodokļu iestāde iekasē PVN, kas ir saņemts par šīm piegādēm. Tādējādi, no vienas puses, pamattiesvedībā apskatāmā iekārta tiek izmantota tikai darbībām, kas vēlāk tiek apliktas ar nodokli.

35      No otras puses, kā to norāda arī ģenerāladvokāte savu secinājumu 28. punktā, Austrijas nodokļu iestādes viedoklis, kā izklāstīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, un Austrijas valdības Tiesai norādītais viedoklis, proti, ka iekārtas izmantotājs rīkojas kā privātpersona, nav saderīgi ar PVN piemērošanu viņa piegādātajai elektroenerģijai.

36      Turklāt ir jāatgādina, ka atbilstoši ar Sesto direktīvu izveidotās sistēmas loģikai nodokļi, kas iepriekš samaksāti par precēm vai pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmanto ar nodokļiem apliekamos darījumos, var tikt atskaitīti. Iepriekš samaksātu nodokļu atskaitījumi ir saistīti ar vēlāk iekasējamiem nodokļiem. Ja preces vai pakalpojumi tiek izmantoti darījumiem, kas vēlāk tiek aplikti ar nodokli, to iepriekš samaksātā nodokļa atskaitījumi ir nepieciešami, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu (skat. 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C-184/04 Uudenkaupungin kaupunki, Krājums, I-3039. lpp., 24. punkts, un 2006. gada 14. septembra spriedumu lietā C-72/05 Wollny, Krājums, I-8297. lpp., 20. punkts).

37      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienam “saimnieciskā darbība” minētā panta izpratnē atbilst tādas fotoelementu iekārtas izmantošana, kas novietota uz dzīvojamās ēkas vai blakus tai, kura ir projektēta tā, lai, no vienas puses, ar iekārtu ražotās elektroenerģijas daudzums nepārsniegtu dzīvojamā ēkā privātām vajadzībām patērētās enerģijas kopējo daudzumu un, no otras puses, elektroenerģija tiek piegādāta tīklam, saņemot par to ilglaicīgus ienākumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

38      Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, kas grozīta ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK, 4. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienam “saimnieciskā darbība” minētā panta izpratnē atbilst tādas fotoelementu iekārtas izmantošana, kas novietota uz dzīvojamās ēkas vai blakus tai, kura ir projektēta tā, lai, no vienas puses, ar iekārtu ražotās elektroenerģijas daudzums nepārsniegtu dzīvojamā ēkā privātām vajadzībām patērētās enerģijas kopējo daudzumu un, no otras puses, elektroenerģija tiek piegādāta tīklam, saņemot par to ilglaicīgus ienākumus.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.