Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2013. gada 12. decembrī (*)

Tiesību aizsardzība tiesā – Efektivitātes princips – Tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi – Nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksāšana – Tiesību aizsardzības līdzekļi – Valsts tiesību akti – Tiesību aizsardzības līdzekļu noilguma termiņa saīsināšana, ko piemēro bez iepriekšēja brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku

Lieta C-362/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 25. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 30. jūlijā, tiesvedībā

Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation

pret

Commissioners of Inland Revenue,

Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] (referents), A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],

ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 26. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation vārdā – G. Aaronson, QC, kam palīdz P. Freund un P. Farmer, barristers, kuriem pilnvarojumu izsniedzis S. Whitehead, solicitor,

–        Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valdības vārdā – H. Walker, pārstāve, kurai palīdz D. Ewart, QC, un K. Bacon, barrister,

–        Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

–        Eiropas Komisijas vārdā – R. Lyal un W. Mölls, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 5. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu interpretāciju.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation (turpmāk tekstā – ‟Test Claimants”) un Commissioners of Inland Revenue (turpmāk tekstā – ‟Commissioners”) un Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs jautājumā par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksas jautājumā, kas ir pieejami nodokļu maksātājiem attiecībā uz nodokļiem, kuri ir atzīti par nesaderīgiem ar uzņēmējdarbības brīvību un kapitāla brīvu apriti.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Pamatlietas faktisko apstākļu laikā Anglijas tiesībās bija paredzēti divi uz ‟common law” balstīti tiesību aizsardzības līdzekļi jautājumā par uzņēmumu ienākuma nodokļa, kas ir iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksu.

4        Pirmais tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru House of Lords atzina savā 1992. gada 20. jūlija spriedumā lietā Woolwich Equitable Building Society/Inland Revenue Commissioners ([1993] AC 70, turpmāk tekstā – ‟Woolwich prasījums”), ir prasījums atmaksāt prettiesiski iekasēto nodokli.

5        Saskaņā ar 1980. gada Likuma par noilgumu (Limitation Act 1980, turpmāk tekstā – ‟1980. gada likums”) 5. pantu šī prasījuma noilguma termiņš ir seši gadi, sākot no tā pamata rašanās.

6        Otrais tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tika atzīts House of Lords 1998. gada 29. oktobra spriedumā lietā Kleinwort Benson/Lincoln City Council ([1999] 2 AC 349, turpmāk tekstā – ‟Kleinwort Benson prasījums”), ļauj saņemt tādu summu atmaksu, kas ir pārskaitītas kļūdas tiesību piemērošanā dēļ.

7        Saskaņā ar 1980. gada likuma 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu šī veida prasības noilgums ir seši gadi, skaitot no dienas, kurā prasītājs ir atklājis kļūdu tiesību piemērošanā vai ar pienācīgu rūpību būtu varējis to atklāt.

8        Sākot no 1990. gadu beigām konkrēti tiesību aktu noteikumi par nodokļu uzlikšanu Apvienotajā Karalistē reģistrētām sabiedrībām tika apstrīdēti, norādot uz to nesaderību ar uzņēmējdarbības veikšanas brīvību un kapitāla aprites brīvību.

9        Šādi Tiesai tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, par ko tika taisīts 2001. gada 8. marta spriedums apvienotajās lietās C-397/98 un C-410/98 Metallgesellschaft u.c. (Recueil, I-1727. lpp.). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka konkrēti uzņēmumu ienākuma priekšnodokļa samaksas režīma aspekti (‟advance corporation tax”, turpmāk tekstā – ‟ACT”), kas tika piemēroti Apvienotajā Karalistē laika posmā no 1973. gada līdz 1999. gadam, nebija saderīgi ar iepriekš minētajām brīvībām.

10      Tikai vēlākās procedūrās, kas bija saistītas ar šīm pašām nodokļu tiesību normām, High Court of Justice (England & Wales), Chancery Divison 2003. gada 18. jūlija spriedumā lietā Deutsche Morgan Grenfell/Inland Revenue Commissioners ([2003] 4 All ER 645) pirmo reizi atzina, ka Kleinwort Benson prasījumu var izmantot, lai saņemtu tāda nodokļa atmaksu, kurš ir samaksāts pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā dēļ. Līdz šim datumam šis tiesību aizsardzības līdzeklis netika pieņemts prasībās pret nodokļu administrāciju.

11      Tādējādi šī tiesa uzskatīja, ka šim tiesību aizsardzības līdzeklim piemērojamais noilguma termiņš ir 1980. gada likuma 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais, proti, seši gadi no datuma, kad prasītājs atklājis kļūdu tiesību piemērošanā vai ar pienācīgu rūpību būtu varējis to atklāt.

12      2003. gada 8. septembrī Apvienotās Karalistes valdība paziņoja par likumdošanas priekšlikumu saistībā ar prasībām par nodokļu atmaksu, ja samaksa ir veikta pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā dēļ. Šis priekšlikums bija 2004. gada Finanšu likuma 320. panta pamatā, ko pieņēma 2004. gada 24. jūnijā (Finance Act 2004, turpmāk tekstā – ‟320. pants”).

13      Minētajā 320. pantā ir paredzēts:

‟1980. gada Likuma [..] 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts [..] ([garākais] noilguma termiņš prasības celšanai kļūdas tiesību piemērošanā gadījumā) nav piemērojams attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā nodokļu jautājumos, par ko atbildīga Commissioners [..] [Nodokļu administrācija].

Šis apakšpunkts piemērojams prasībām, kas celtas 2003. gada 8. septembrī vai vēlāk.”

14      Ar 2005. gada 4. februāra spriedumu Court of Appeal (England & Wales) [Apelācijas tiesa] atcēla iepriekš minēto High Court of Justice (England & Wales), Chancery Divison spriedumu lietā Deutsche Morgan Grenfell/Inland Revenue Commissioners. Savukārt šo Court of Appeal spriedumu 2006. gada 25. oktobrī atcēla House of Lords. Šī pēdējā atjaunoja spēkā High Court spriedumu un apstiprināja, ka, lai prasītu atmaksāt nepamatoti samaksāto nodokli, nodokļa maksātājs var izmantot vai nu Woolwich prasījumu, kurš balstās uz prettiesiski pieprasītā nodokļa iekasēšanu un uz kuru attiecas sešu gadu noilguma termiņš, skaitot no nodokļa samaksas dienas, vai nu Kleinwort Benson prasījumu, kurš pamatots ar pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā un uz kuru attiecas sešu gadu noilguma termiņš no datuma, kurā pieprasītājs ir atklājis pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā vai ar pienācīgu rūpību būtu varējis to atklāt.

15      Pēc iepriekš minētā House of Lords 2006. gada 25. oktobra sprieduma Apvienotās Karalistes valdība lūdza Tiesai pārskatīt 2006. gada 12. decembrī taisīto spriedumu lietu C-446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation (Krājums, I-11753. lpp.), ierobežojot šī sprieduma ietekmi laikā. 2006. gada 6. decembrī Tiesa noraidīja šo lūgumu.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

16      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverams kolektīvajā prasībā, kuru Apvienotās Karalistes tiesās cēla Test Claimants. Tā seko divām iepriekšējām prasībām, kurās tika taisīti iepriekš minētais spriedums lietā Test Claimants in the FII Group Litigation un 2012. gada 13. novembra spriedums lietā C-35/11 Test Claimants in the FII Group Litigation attiecībā uz to, ka, iespējams, Apvienotajā Karalistē reģistrētajiem mātesuzņēmumiem izmaksāto dividenžu, ko izmaksāja šajā dalībvalstī nereģistrēti meitasuzņēmumi, aplikšana ar nodokli ir nesaderīga ar LESD ierakstītajām pamatbrīvībām, it īpaši ar uzņēmējdarbības brīvību, ko paredz LESD 49. pants, un ar LESD 63. pantā paredzēto brīvo kapitāla apriti.

17      Apvienotās Karalistes izvēlētās lietas kā pilotlietas šī lūguma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nolūkā attiecas uz nelikumīgi iekasētā ACT atmaksāšanas prasībām, kuras ir cēlušas Aegis grupas sabiedrības (turpmāk tekstā – ‟Aegis”). Tās ir par prasību atmaksāt maksājumus, kuri ir samaksāti vairāk nekā sešus gadus pirms Aegis prasības celšanas.

18      Pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Metallgesellschaft u.c. un iepriekš minētā High Court of Justice (England & Wales), Chancery Divison sprieduma lietā Deutsche Morgan Grenfell/Inland Revenue Commissioners 2003. gada 8. septembrī Aegis, izmantojot Kleinwort Benson prasījumu, cēla prasību atmaksāt pretlikumīgi samaksātās ACT summas par laika posmu no 1973. līdz 1999. gadam.

19      Atbilstoši 1980. gada likuma 32. panta 1. punkta c) apakšpunktam šim prasījumam piemērojamais noilguma termiņš sākās brīdī, kad tika atklāta kļūda tiesību piemērošanā, kas bija nodokļa samaksas pamatā, šajā gadījumā – iepriekš minētā sprieduma lietā Metallgesellschaft u.c. pasludināšanas dienā, proti, 2001. gada 8. martā.

20      320. panta dēļ tika izslēgta garākā noilguma termiņa piemērošana, kas bija paredzēta 1980. gada likuma 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā attiecībā uz procedūrām to summu atgūšanai, kas bija samaksātas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā dēļ, ja prasība ir par Commissioners kompetencē esošu nodokļu jautājumu. Šis 2004. gada 24. jūnijā pieņemtais pants stājās spēkā ar atpakaļejošu datumu 2003. gada 8. septembrī – dienā, kurā tika paziņots par priekšlikumu šīs normas pieņemšanai un tādējādi arī Aegis prasības celšanas dienā.

21      Savā apelācijas sūdzībā iesniedzējtiesai Aegis būtībā norādīja, ka no 2002. gada 11. jūlija sprieduma lietā C-62/00 Marks & Spencer (Recueil, I-6325. lpp.) izriet, ka 320. pants ir pretrunā efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, kas ir paredzēti Savienības tiesībās.

22      Aegis uzskata, ka principi ir pārkāpti ar to, ka bez brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku Kleinwort Benson prasījumu noilguma termiņš tika piemērots prasībām, kas ir pamatotas tikai ar pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar nodokļu jautājumu, kas ir Commissioners kompetencē, un ka tas tika ieviests ar 320. pantu, tai liedzot iespēju celt prasību, kura būtu bijusi celta noteiktajā termiņā, ja nebūtu šī panta, tādējādi apgrūtinot vai pat padarot par neiespējamu izmantot tai esošās tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām.

23      Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs būtībā norāda, ka Savienības tiesības pieprasa tikai to, lai pastāvētu efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, ko var izmantot, lai atsauktos uz Savienības tiesībās noteiktajām tiesībām. Šī prasība ir izpildīta ar Woolwich prasījumu. Ar nosacījumu, ka šāds prasījums paliek pieejams, neesot būtiski, ka ar 320. punktu tika atcelts garākais noilguma termiņš, kas bija piemērojams alternatīvam valsts tiesību aizsardzības līdzeklim, lai to vienādotu ar Woolwich prasījumam paredzēto noilguma termiņu.

24      Tā kā Supreme Court of the United Kingdom radās šaubas par 320. panta saderību ar Savienības tiesībām, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumu:

‟1)      Vai gadījumā, kad saskaņā ar dalībvalsts tiesībām nodokļu maksātājs var izvēlēties starp diviem alternatīviem pamatiem prasības celšanai par nodokļu, kas iekasēti pretrunā LESD 49. un 63. pantam, atmaksu un vienam no šiem prasību veidiem ir garāks noilguma termiņš, dalībvalsts rīcība, pieņemot tiesību aktu, ar kuru bez iepriekšēja brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku saīsina šo garāko noilguma termiņu līdz ar jaunā tiesību akta publicēšanu, ir atbilstoša efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem?

2)      Vai atbildi uz pirmo jautājumu ietekmē tas, ka laikā, kad nodokļu maksātājs cēla prasību, atsaucoties uz lietu, kurā tas izmantoja garāko noilguma termiņu, nodokļu maksātāja tiesības izmantot šādu prasību ir atzītas tikai i) nesen un ii) tās ir atzinusi zemāka tiesu instance, un tās līdz šim nav noteikti apstiprinājušas augstākas tiesu instances?”

 Par prejudiciāliem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

25      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādā situācijā, kad nodokļu maksātājiem atbilstoši valsts tiesībām ir izvēle starp diviem iespējamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem jautājumā par nodokļa, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksāšanu, no kuriem vienam ir garāks noilguma termiņš, efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi nepieļauj, ka ar valsts tiesību aktiem tiek saīsināts šis noilguma termiņš bez iepriekšēja brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku.

26      Šajā ziņā Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka Savienības tiesībās netiek pieprasīts, ka valsts tiesībās paredzētajiem papildu tiesību aizsardzības līdzekļiem pārmaksātā nodokļa atmaksāšanas jautājumos, ja tos aplūko atsevišķi, būtu jāatbilst efektivitātes principam. Pamatlietā tostarp neesot piemērojami principi, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Marks & Spencer. Tam, ka Kleinwort Benson prasījuma noilguma termiņš netiek piemērots prasībām, kas pamatojas uz pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz nodokļu jautājumu, nav nekādas ietekmes uz Woolwich prasījumam piemērojamo noilguma termiņu, kurš jau atbilst efektivitātes principam un kuru Aegis bija nepārtrauktas tiesības izmantot, lai atgūtu tos nodokļus, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības.

27      Apvienotās Karalistes valdība piebilst, ka iespēja atgūt nodokļus, kas iekasēti pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā dēļ, ir kļuvusi par skaidru tikai līdz ar iepriekš minēto House of Lords 2006. gada 25. oktobra spriedumu, proti, pēc tam, kad Aegis bija cēlusi savu prasību. Šādā situācijā saprātīgā laikā brīdinājumu saņēmušās personas nevarēja uzskatīt, ka tās būtu atguvušas pārmērīgi iekasēto summu, balstoties uz garāku noilguma termiņu, kas ir piemērojams Kleinwort Benson prasījumiem. Tādējādi tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi netika pārkāpti.

28      Savukārt Komisija uzskata, ka pastāv ļoti liela līdzība starp pamatlietu un tiem faktiem, par ko ir iepriekš minētais spriedums lietā Marks & Spencer. Tā uzskata, ka, pat ja Woolwich prasījums pats par sevi ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, tad nenozīmē, ka Kleinwort Benson prasījuma tiesības var atcelt bez brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku.

29      Komisija uzskata, ka, pat ja pamatlietas faktisko apstākļu dienā Kleinwort Benson prasījums piemērošana nodokļu jomā vēl tikai tika apspriests, nodokļu maksātāji saprātīgi varēja uzskatīt, ka šī prasījuma piemērošanas joma pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā dēļ bija vispārēja un līdz ar to arī piemērojama nodokļu jomā. Līdz ar to 320. pants ir pretrunā efektivitātes principam, tāpat kā tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem. Lai tas atbilstu šiem principiem, ar to bija jāpiešķir saprātīgs termiņš starp paziņojumu par priekšlikumu pieņemt 320. pantu un tā spēkā stāšanās dienu tādā veidā, lai ļautu iespējamiem [atmaksas pieteikuma iesniedzējiem] izmantot viņu tiesības.

 Par efektivitātes principu

30      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz nodokļu, kas dalībvalstī iekasēti pretēji Savienības tiesību normām, atmaksu ir Savienības tiesību normās, kā tās ir interpretējusi Tiesa, personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums. Tādēļ dalībvalstij principā ir jāatmaksā nodokļi, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības (skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C-591/10 Littlewoods Retail u.c., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Ja jautājumā par prettiesiski iekasēto valsts nodokļu atmaksāšanu nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar to procesuālās autonomijas principu ir jānosaka piekritīgās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās. Dalībvalstīm tomēr ir jānodrošina efektīva šo tiesību aizsardzība katrā gadījumā (skat. 2013. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-93/12 Agrokonsulting-04, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras nodokļu maksātājiem ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (skat. it īpaši 2010. gada 18. marta spriedumu apvienotajās lietās no C-317/08 līdz C-320/08 Alassini u.c., Krājums, I-2213. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Agrokonsulting-04, 36. punkts).

33      Attiecībā uz šo pēdējo principu Tiesa par saderīgu ar Savienības tiesībām ir atzinusi saprātīgu termiņu noteikšanu prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās noteiktības interesēs, kas vienlaikus aizsargā ieinteresēto personu un attiecīgo iestādi. Šādi termiņi nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas ar Savienības tiesībām. Tomēr, lai izpildītu savu uzdevumu nodrošināt tiesisko noteiktību, noilguma termiņam ir jābūt noteiktam jau iepriekš (iepriekš minētais spriedums lietā Marks & Spencer, 35. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra).

34      Jautājumā par prettiesiski iekasēto valsts nodokļu atmaksāšanu Tiesa jau ir nospriedusi, ka valsts noteiktais trīs gadu termiņš prasības celšanai, kurš sākas apstrīdētā maksājuma veikšanas dienā, šķiet saprātīgs (skat. 1988. gada 17. novembra spriedumu lietā C-228/96 Aprile, Recueil, I-7141. lpp., 19. punkts, un 2002. gada 24. septembra spriedumu lietā C-255/00 Grundig Italiana, Recueil, I-8003. lpp., 34. punkts). Tādējādi sešu gadu noilguma termiņš, kāds tiek piemērots Woolwich prasījumam un kurš sākas prettiesisko nodokļu samaksas dienā, pats par sevi šķiet saprātīgs.

35      Efektivitātes princips arī absolūtā veidā neaizliedz piemērot ar atpakaļejošu spēku jaunu, īsāku prasījuma noilguma termiņu, kas vajadzības gadījumā ir ierobežojošāks attiecībā uz nodokļa maksātājiem nekā iepriekš piemērojamais termiņš, ciktāl šāda piemērošana tiek veikta attiecībā uz prasījumiem par valsts nodokļu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, atmaksāšanu, nevis attiecībā uz tiem, kas ir celti jaunā termiņa spēkā stāšanās brīdī, bet tiem, kas attiecas uz iepriekšējā termiņa piemērošanas laikā samaksātām summām (iepriekš minētais spriedums lietā Grundig Italiana, 35. punkts).

36      Tiklīdz kā valsts prettiesiski iekasēto nodokļu atmaksāšanas kārtība ir nosakāma valsts tiesībās, jautājums par iespēju piemērot ar atpakaļejošu spēku šādu kārtību arī ir jāregulē šajās tiesībās, ja vien šāda eventuālā piemērošana ar atpakaļejošu spēku neapdraud efektivitātes principa ievērošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Grundig Italiana, 36. punkts).

37      Tomēr, kā Tiesa nosprieda iepriekš minētā sprieduma lietā Marks & Spencer 38. punktā, lai gan efektivitātes princips pieļauj, ka ar valsts tiesību aktiem saīsina termiņu, kurā var lūgt atmaksāt summas, kas iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, tas ir, ne tikai ar nosacījumu, ka jaunais termiņš ir saprātīgs, bet arī ka šie jaunie tiesību akti ietver pārejas režīmu, kas dod nodokļu maksātājiem pietiekami ilgu laiku pēc to pieņemšanas iesniegt atmaksāšanas pieteikumus, kurus tiem būtu bijušas tiesības iesniegt atbilstoši iepriekš spēkā esošajiem tiesību aktiem. Šāds pārejas režīms ir nepieciešams, ja šiem pieteikumiem uzreiz tiek piemērots īsāks noilguma termiņš nekā iepriekš spēkā esošais, tādēļ konkrētiem nodokļu maksātājiem ar atpakaļejošu spēku tiek liegtas viņu tiesības uz atmaksu vai arī tiem tiek dots pārāk īss termiņš, lai izmantotu šīs tiesības.

38      No tā izriet, ka efektivitātes princips pieļauj tādus valsts tiesību aktus, ar kuriem ar atpakaļejošu spēku un bez pārejas režīma tiek saīsināts termiņš, kurā var lūgt atmaksāt summas, kas iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Marks & Spencer 47. punkts).

39      Tas, ka lietā, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums Marks & Spencer, nodokļa maksātājam bija tikai viens tiesību aizsardzības līdzeklis, bet pamatlietā nodokļa maksātājam bija divi tiesību aizsardzības līdzekļi, tādos apstākļos, kādi ir norādīti iesniedzējtiesai, nevar izraisīt citādu rezultātu.

40      Šajā lietā ir jāaplūko tiesības, kuras nodokļu maksātājiem bija piešķirtas atbilstoši viņu valsts tiesībām pirms tiesību aktu grozījuma šajā lietā, un šāda grozījuma ietekme uz tiesību uz atmaksāšanu izmantošanu, ko viņiem piešķir Savienības tiesības.

41      No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka līdz 320. panta pieņemšanai nodokļu maksātājiem bija iespēja celt tādas prasības kā Kleinwort Benson prasījumu, pamatojoties uz kļūdu tiesību piemērošanā, lai lūgtu atmaksāt prettiesiski iekasētos nodokļus, sešu gadu laikā no brīža, kad tika atklāta kļūda, kas bija šī nodokļa samaksas pamatā. Minētā panta pieņemšanas dēļ viņiem šī iespēja tika liegta ar atpakaļejošu spēku un bez pārejas režīma, jo šajā pantā bija paredzēts, ka visgarākais termiņš prasības celšanai gadījumā, kad ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, nav piemērojams tad, ja runa ir par kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar nodokļu jautājumu, kas ir Commissioners kompetencē. To prasība atmaksāt nepamatoto maksājumu tātad varēja būt tikai par laika posmu no 1997. līdz 1999. gadam.

42      Taču, lai gan efektivitātes princips neliedz ar valsts tiesību aktiem saīsināt termiņu, kurā var celt prasību atmaksāt nepamatoto maksājumu, un lai gan sešu gadu termiņš, kurš sākas nepamatoto nodokļu samaksas brīdī, kā izriet no šī sprieduma 34. punkta, pats par sevi šķiet saprātīgs, tomēr atbilstoši iepriekš šī sprieduma 37. punktā atgādinātajai judikatūrai jaunajos tiesību aktos ir jāparedz pārejas režīms, kas dotu nodokļu maksātājiem pietiekamu laiku pēc to pieņemšanas celt prasības, kuras tiem bija tiesības celt saskaņā ar iepriekš spēkā esošajiem tiesību aktiem.

43      Tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā, kuru rezultātā tiek saīsināts sešu gadu laika posms, kurā var celt prasību atmaksāt nepamatotos maksājumus, no brīža, kad tika atklāta nepamatoti iekasētā nodokļa maksājuma pamatā esošā kļūda, paredzot, ka šāds rezultāts ir piemērojams uzreiz visām prasībām, kas ir celtas pēc šī tiesību akta pieņemšanas dienas, kā arī prasībām, kas ir celtas laikā starp šo pēdējo datumu un iepriekšējo datumu, kurš šajā gadījumā ir tas, kad tika pasludināts pieņemtais šī tiesību akta priekšlikums, un kurš ir šī tiesību akta spēkā stāšanās datums, neatbilst prasībai par pārejas režīmu. Šādi tiesību akti padara par praktiski neiespējamu izmantot tiesības uz nepamatoti iekasēto nodokļu atmaksu, kuras nodokļu maksātājam bija iepriekš. No tā izriet, ka tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā ir jāuzskata par nesaderīgiem ar efektivitātes principu.

 Par tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem

44      Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās noteiktības princips, no kura izriet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, noteic, ka tiesiskajam regulējumam, kas rada privātpersonām nelabvēlīgas sekas, jābūt skaidram un precīzam un tā piemērošanai – tādai, ko attiecīgās personas var paredzēt (tostarp skat. 2005. gada 7. jūnija spriedumu lietā C-17/03 VEMW u.c., Krājums, I-4983. lpp., 80. punkts). Tādējādi, kā tika atgādināts šī sprieduma 33. punktā, noilguma termiņš ir jānosaka jau iepriekš, lai tas izpildītu savu uzdevumu tiesiskās noteiktības nodrošināšanā.

45      Tiesa ir arī nospriedusi, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nepieļauj, ka ar valsts tiesību aktu grozījumiem nodokļu maksātājam ar atpakaļejošu spēku tiek liegtas tiesības, kuras tam bija pirms šiem grozījumiem, saņemt to nodokļu atmaksu, kas tika iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Marks & Spencer, 46. punkts).

46      Šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 41. punkta, pirms 320. panta pieņemšanas nodokļu maksātājiem, lai lūgtu atmaksāt nepamatoti iekasēto nodokli, valsts tiesās bija tiesības izmantot Kleinwort Benson prasījumu un tie varēja sagaidīt, ka šīs tiesas izskatīs jautājumu par to, vai viņu prasības ir pamatotas vai nē.

47      Taču 320. panta pieņemšanas rezultātā viņiem šīs tiesības tika liegtas ar atpakaļejošu spēku un bez pārejas režīma. Tādējādi ar šo tiesību aktu tika ieviestas pārmaiņas, kas negatīvi ietekmēja viņu situāciju un kam viņi nevarēja sagatavoties.

48      No tā izriet, ka tādi tiesību aktu grozījumi apdraud tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

49      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka situācijā, kad nodokļu maksātājiem saskaņā ar valsts tiesībām ir izvēle starp diviem iespējamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem jautājumā par nodokļa, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atgūšanu, no kuriem vienam ir garāks noilguma termiņš, efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi nepieļauj to, ka bez brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku ar valsts tiesību aktiem šis noilguma termiņš tiek saīsināts.

 Par otro prejudiciālo jautājumu

50      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai uz pirmo jautājumu sniegto atbildi jebkādā veidā ietekmē apstāklis, ka brīdī, kad nodokļu maksātājs ir cēlis savu prasību, zemākas instances tiesa tikai nesen bija atzinusi iespēju izmantot aizsardzības līdzekli ar ilgāku noilguma termiņu un pēdējā tiesu instance galīgā veidā to apstiprināja tikai vēlāk.

51      Jānorāda, ka šādiem apstākļiem nav nozīmes. Svarīgi ir tas, kā iesniedzējtiesa jau norādīja, ka pamatlietas faktisko apstākļu laikā nodokļu maksātājiem saskaņā ar valsts tiesībām bija tiesības iesniegt prasījumu par nepamatotā maksājuma atmaksāšanu, pamatojoties uz šādu tiesību aizsardzības līdzekli.

52      Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka apstāklis, ka brīdī, kad nodokļu maksātājs cēla savu prasību, zemākas instances tiesa tikai nesen bija atzinusi iespēju izmantot tiesību aizsardzības līdzekli ar garāku noilguma termiņu un pēdējās instances tiesa to apstiprināja vēlāk, nekādā veidā neietekmē uz pirmo jautājumu sniegto atbildi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

53      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      situācijā, kad nodokļu maksātājiem saskaņā ar valsts tiesībām ir izvēle starp diviem iespējamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem jautājumā par nodokļa, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atgūšanu, no kuriem vienam ir garāks noilguma termiņš, efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi nepieļauj to, ka bez brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku ar valsts tiesību aktiem šis noilguma termiņš tiek saīsināts;

2)      apstāklis, ka brīdī, kad nodokļu maksātājs cēla savu prasību, zemākas instances tiesa tikai nesen bija atzinusi iespēju izmantot tiesību aizsardzības līdzekli ar garāku noilguma termiņu un pēdējās instances tiesa to apstiprināja vēlāk, nekādā veidā neietekmē uz pirmo jautājumu sniegto atbildi.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – angļu.