Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2014. gada 18. decembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kapitāla brīva aprite – Nodokļu tiesību akti – Dāvinājuma nodoklis – Izņēmums attiecībā uz “lauku īpašumu” – Izņēmuma nepiemērošana citas dalībvalsts teritorijā esošam lauku īpašumam

Lieta C-133/13

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Raad van State (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 13. martā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 18. martā, tiesvedībā

Staatssecretaris van Economische Zaken,

Staatssecretaris van Financiën

pret

Q.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas veic otrās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot] (referents), A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 21. maija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Q vārdā – A. Bakker un D. Smit, kuriem palīdz M. Hamer, advocaat,

–        Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un K. Bulterman, kā arī J. Langer, pārstāvji,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – D. Colas un J.-S. Pilczer, pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brighouse, pārstāve, kurai palīdz R. Hill, barrister,

–        Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un W. Mölls, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2014. gada 2. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 63. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir ticis izteikts tiesvedībā starp Staatssecretaris van Economische Zaken (Valsts sekretārs ekonomikas lietās), Staatssecretaris van Financiën (Valsts sekretārs finanšu lietās) un Q par Nīderlandes iestāžu atteikumu prasītāja īpašumam, kurš atrodas citā dalībvalstī ārpus Nīderlandes Karalistes, atzīt lauku īpašuma (“landgoed”) statusu, šādi viņam liedzot atbrīvojumu no dāvinājuma, kuru viņš bija iecerējis veikt, nodokļa.

 Nīderlandes tiesības

3        1956. gada Likuma par mantojumu (Successiewet 1956, turpmāk tekstā – “Mantojuma likums”) 1. pantā ir noteikts, ka:

“1.      Atbilstoši šim likumam iekasē šādus nodokļus:

[..]

2°      dāvinājuma nodoklis no visa vērtības, ko persona, kuras dzīvesvieta dāvinājuma brīdī bija Nīderlandē, ir ieguvusi ar dāvinājumu;

[..]”

4        Mantojuma likuma 5. pants ir formulēts šādi:

“[..]

2.      Dāvinājuma nodoklis tiek iekasēts no tā, ko dāvinājuma saņēmējs iegūst attiecīgajā gadījumā pēc izmaksu un saistību atvilkuma, kas saistīti ar dāvinājumu, par labu dāvinātajam vai trešajai personai.”

5        1928. gada Likuma par dabas ainavu aizsardzību (Natuurschoonwet 1928, turpmāk tekstā – “Likums par dabas ainavu aizsardzību”) 1. pantā ir noteikts:

“1.      Šī likuma izpratnē:

a.      “lauku īpašums” nozīmē nekustamo īpašumu, kas atrodas Nīderlandē un kura daļā vai visā teritorijā ir dabas teritorijas, meži vai citas koku audzes – tostarp tos nekustamos īpašumus, uz kuriem atrodas lauku mājas vai citas lauku īpašumam raksturīgas ēkas, – ciktāl šī nekustamā īpašuma turpmāka pastāvēšana tam raksturīgajā izpausmē ir vēlama dabas saglabāšanas nolūkā;

b.      īpašnieks:

1°      nekustamā īpašuma īpašnieks, kas nav apgrūtināts ar ilgtermiņa nomas vai rentes tiesībām, izņemot šī panta 3. punktā minētos gadījumus;

2°      ilgtermiņa nomnieks vai rentnieks, izņemot šī panta 3. punktā minētos gadījumus;

c.      ekonomiskās īpašumtiesības: tiesību un pienākumu sistēma attiecībā uz nekustamu īpašumu, kas veido minētā īpašuma daļu. Šī daļa ietver vismaz noteiktu vērtības svārstību risku un pieder citai personai, kas nav īpašnieks atbilstoši civiltiesībām. Tikai piegādes tiesību nodošana vien nav uzskatāma par ekonomisko īpašumtiesību nodošanu;

d.      mūsu ministrs: mūsu Ekonomikas, lauksaimniecības un inovāciju ministrs;

e.      mūsu ministri: mūsu Ekonomikas, lauksaimniecības un inovāciju ministrs un mūsu Finanšu ministrs.

2.      Ar vispārīgu pārvaldes aktu vai tam atbilstoši pieņem noteikumus par nosacījumiem, kādiem nekustamam īpašumam ir jāatbilst, lai to uzskatītu par lauku īpašumu. Šie nosacījumi attiecas uz:

a.      nekustamā īpašuma platību, kurā var ietilpt arī blakus esošā nekustamā īpašuma platība, ja tas ir uzskatāms par lauku īpašumu vai ja ir uzskatāms, ka abi šie īpašumi kopā veido lauku īpašumu, ja šo abu nekustamo īpašumu starpā pastāv cieša vēsturiska saikne;

b.      nekustamā īpašuma minimālo platību procentos, kuru jāaizņem dabas ainavām, mežiem un citām platībām ar kokiem, kā arī šo dabas ainavu mežu un pārējo ar kokiem apaudzēto platību raksturu;

c.      platību, kuras neaizņem dabas ainavas, meži un citas ar kokiem apaudzētas platības, izmēru un raksturu neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar nekustamajam īpašumam blakus esošo īpašumu platībām vai nē;

d.      ēku veidu un tipu;

e.      zemju un ēku izmantošanas veidu.

[..]”

6        Likuma par dabas ainavu aizsardzību 2. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Īpašnieks, kurš vēlas, lai viņa īpašumu atzīst par lauku īpašumu, mūsu ministriem iesniedz detalizētu pieteikumu, kuru nodod mūsu ministram.

[..]

4.      Mūsu ministri par pieteikumu lemj, pieņemot kopīgu lēmumu.”

7        Likuma par dabas ainavu aizsardzību 7. pantā ir noteikts:

“1.      Ja [Likuma par mantojumu] izpratnē tiek iegūts par lauku īpašumu atzīts zemesgabals un ja ir izpildīti nākamā punkta nosacījumi, netiek iekasēta starpība starp lēmumā noteikto dāvinājuma vai attiecīgi mantojuma nodokli un nodokli, kas būtu jāmaksā, ja šī zemesgabala vērtība būtu puse no ekonomiskās vērtības, kura zemesgabalam būtu aprēķināta iegūšanas brīdī, ja šī iegūšana būtu pakārtota nosacījumam, ka zemesgabals tāds pats ir jāsaglabā 25 gadus un lielos kokus nedrīkst nocirst vairāk, nekā tas parasti ir nepieciešams vai ir ierasts normālā mežkopībā. Ja atbilstoši mūsu ministru apstiprinātajiem noteikumiem lauku īpašums ir publiski pieejams, minētā lauku īpašuma vērtība, atkāpjoties no iepriekšējā teikuma, ir pielīdzināma nullei.

[..]”

8        Atbilstoši Likumam par dabas ainavu aizsardzību pieņemtā Klasifikācijas lēmuma 1. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Šī lēmuma izpratnē:

a.      lauku īpašums: jebkāds Likuma par dabas ainavu aizsardzību 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais īpašums [..];

b.      mežu zeme: mežu platības, kurās aug citas koku sugas, nevis mežsaimniecībā galvenās – Ziemsvētku egles, pundurkoku audzētavas vai krūmi;

c.      dzīvojamā māja: nekustamais īpašums ar sākotnēji nocietinātu māju, pili, lauku māju vai muižu, ieskaitot piebūves, ko ietver dārzs vai vēsturisks parks, ar kuru kopā tas veido vismaz hektāru lielu arhitektonisku ansambli, kurš ir izveidots pirms 1850. gada un ir atpazīstams, ja šis komplekss vai vismaz viena no tā komponentēm ir aizsargāta celtne, kas reģistrēta kādā no 1988. gada Likuma par vēstures pieminekļiem 6. panta 1. punktā minētajiem reģistriem;

d.      dabas teritorijas:

1°      virsāji, kūdras lauki, purvi, ceļojošās kāpas, kāpas, sāļās pļavas, gultnes, sālslauki, aluviāli zemesgabali, dubļu sanesas, zaļās pludmales, niedrāji, krūmāji, staignāji, mitrāji, birzis, dumbrāji, dīķi, ezeri, strauti, upītes, vecupes, ietekas, avoti un avotu iztekas, ciktāl šīs teritorijas netiek izmantotas kā lauksaimniecības zeme;

2°      kaļķainas pļavas, ziedu pļavas kalnainos, smilšainos un kūdrainos apvidos vai upju vai aluviālos apvidos, liesas mitrās pļavas, pureņu pļavas pie upēm, kūdrainos un mālainos apvidos, vidēji auglīgas mitras pļavas, sausas un pļavas augstienēs, sausas kāpu zonas pļavas ar zemu kalcija saturu, sausas kāpu zonas pļavas ar augstu kalcija saturu un mitras sāļās pļavas iekšzemē, ciktāl šīs teritorijas netiek izmantotas kā ganības vai siena pļavas un tajās aug šīm pļavām raksturīgie augi.

[..]”

9        Atbilstoši Likumam par dabas ainavu aizsardzību pieņemtā Klasifikācijas lēmuma 2. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Lai nekustamo īpašumu varētu atzīt par lauku īpašumu, tam ir jāatbilst šādiem nosacījumiem:

a.      nekustamā īpašuma platībai jābūt vismaz 5 hektāriem;

b.      nekustamajā īpašumā ietilpstošās zemes un ūdeņi veido kompaktu teritoriju;

c.      vismaz 30 % no nekustamā īpašuma teritorijas aizņem meža zemes vai dabas teritorijas;

d.      nekustamā īpašuma izmantošana netraucē apkārtējai dabai.

2.      Ja nekustamajā īpašumā ietilpstošās zemes, ēkas un ūdeņi vai to izmantošana traucē apkārtējai dabai, minētās zemes, ēkas un ūdeņus neieskaita nekustamajā īpašumā, kuru iecerēts atzīt par lauku īpašumu.

[..]”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

10      Q, Nīderlandes nodokļu rezidentei, pieder nekustamais īpašums Apvienotajā Karalistē (“The Bean House”), kuru viņa ir iecerējusi uzdāvināt savam dēlam.

11      Atbilstoši Nīderlandes tiesiskajam regulējumam šādu dāvinājumu pilnībā vai daļēji var atbrīvot no nodokļa ar nosacījumu, ka it īpaši “The Bean House” ir lauku īpašuma raksturs Likuma par dabas ainavu aizsardzību izpratnē un ka tas atrodas Nīderlandē.

12      Q Nīderlandes nodokļu iestādēs nesekmīgi centās panākt šāda statusa atzīšanu.

13      Pirmās instances tiesa, kurā vērsās Q, uzskatīja, ka tiesības uz atbrīvojumu no dāvinājuma nodokļa nav ierobežojamas ar Nīderlandē esošiem lauku īpašumiem. Šī tiesa uzskatīja, ka no šāda ierobežojuma izrietošais šķērslis kapitāla brīvai apritei nav attaisnojams nedz ar dalībvalsts interesēm aizsargāt savu dabas un kultūras mantojumu, nedz arī ar vajadzību nodrošināt nodokļu kontroles efektivitāti.

14      Izskatot Staatssecretaris van Economische Zaken un Staatssecretaris van Financiën iesniegto apelācijas sūdzību, Raad van State (Valsts Padome), kura arī uzskata, ka pastāv kapitāla brīvas aprites ierobežojums, izsver pirmās instances tiesas norādītos attaisnojumus. Nīderlandes nodokļu iestādes tai apgalvo, ka šķērslis ir attaisnojams ar nodokļu kontroļu veikšanas grūtībām citā dalībvalstī, kas nav Nīderlandes Karaliste, īpaši vajadzību pārliecināties, vai īpašnieki ievēro apņemšanos saglabāt lauku īpašumu 25 gadus. Šai ziņā tā vaicā, ciktāl citu dalībvalstu iestādēm ir pienākums palīdzēt Nīderlandes iestādēm veikt šīs kontroles.

15      Šādos apstākļos Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai valsts dabas ainavu un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas intereses, kas ir [Likuma par dabas ainavu aizsardzību] priekšmets, ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas attaisno tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atbrīvojums no dāvinājuma nodokļa (nodokļa atvieglojums) tiek piemērots tikai lauku īpašumiem, kas atrodas Nīderlandē?

2)      a)     Vai dalībvalsts iestādes, pārbaudot, vai zemesgabals, kas atrodas citā dalībvalstī, var tikt atzīts par lauku īpašumu [Likuma par dabas ainavu aizsardzību] izpratnē, var atsaukties uz Padomes 2010. gada 16. marta Direktīvu 2010/24/ES, par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem, un citiem pasākumiem [OV L 84, 1. lpp.], lai saņemtu dalībvalsts, kurā atrodas šis zemesgabals, iestāžu palīdzību, ja, pamatojoties uz šo likumu, veiktas atzīšanas par lauku īpašumu sekas ir atbrīvojums no minētā zemesgabala dāvināšanas brīdī maksājamā dāvinājuma nodokļa iekasēšanas?

b)      Ciktāl uz otrā jautājuma a) daļu tiek sniegta apstiprinoša atbilde: vai Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvas 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK [OV L 64, 1. lpp.], 3. panta 7) punktā paredzētais jēdziens “administratīvā procedūra” ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir ietverta arī pārbaude uz vietas?

c)      Ciktāl uz otrā jautājuma b) daļu tiek sniegta apstiprinoša atbilde: vai Direktīvas [2010/24] 5. panta 1. punktā paredzētā jēdziena “administratīvā izmeklēšana” precizēšanai var izmantot Direktīvas [2011/16] 3. panta 7) punktā paredzēto jēdzienu “administratīvā procedūra”?

3)      Ciktāl uz otrā jautājuma a), b) un c) daļu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips saistībā ar LESD 167. panta 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas izpaužas tā, ka tad, ja kāda dalībvalsts citai dalībvalstij lūdz sadarbību pārbaudē, vai zemesgabals, kas atrodas šajā citā dalībvalstī, var tikt atzīts par lauku īpašumu tāda likuma izpratnē, kura mērķis ir nacionālā dabas skaistuma un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un aizsardzība, dalībvalstij, kurai izteikts šāds lūgums, ir šādas sadarbības pienākums?

4)      Vai var tikt attaisnots kapitāla brīvas aprites ierobežojums, atsaucoties uz nepieciešamību nodrošināt nodokļu kontroles efektivitāti, ja šīs kontroles efektivitāti varētu apdraudēt vienīgi apstāklis, ka valsts iestādēm 25 gadu garumā [Likuma par dabas ainavu aizsardzību] 7. panta 1. punkta izpratnē ir jādodas uz citu dalībvalsti, lai tur veiktu vajadzīgās pārbaudes?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

16      Ar uzdotajiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram atbrīvojums no dāvinājuma nodokļa saistībā ar noteiktām aizsargātām teritorijām attiecas vienīgi uz dalībvalstī esošajām teritorijām.

17      Ievērojot LESD 63. panta 1. punkta noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.

18      Tiesa jau ir atzinusi, ka uz nodokļa ieturēšanu no dāvinājumiem, vai tie būtu naudas, nekustamā īpašuma vai kustamas mantas dāvinājumi, tātad attiecas Līguma noteikumi par kapitāla apriti, izņemot gadījumus, kad attiecīgo darījumu veidojošie elementi ir atrodami tikai vienā vienīgā dalībvalstī (skat. spriedumu Mattner, C-510/08, EU:C:2010:216, 20. punkts).

19      No tā izriet, ka tāda situācija, kāda ir pamatlietā, kad dalībvalstī dzīvojoša persona dāvina citā dalībvalstī esošu nekustamo īpašumu, ietilpst LESD 63. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

20      Tiesa jau attiecībā uz mantojuma tiesībām ir spriedusi, ka nodokļu priekšrocību piešķiršanas pakļaušana nosacījumam, ka iegūtajam īpašumam ir jāatrodas valsts teritorijā, rada tādu šķērsli kapitāla brīvai apritei, ko principā aizliedz Līguma 63. panta 1. punkts (skat. spriedumu Jäger, C-256/06, EU:C:2008:20, 28.–35. punkts). Gluži tāpat attiecībā uz dāvinājumiem – pasākumi, kas rada kapitāla aprites ierobežojumus, ir arī tādi pasākumi, kas samazina dāvinājuma vērtību iedzīvotājam, kurš dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras teritorijā neatrodas attiecīgie īpašumi un kura apliek minēto dāvinājumu ar nodokli (spriedums Mattner, EU:C:2010:216, 26. punkts).

21      Līdz ar to kapitāla brīvas aprites ierobežojums ir konstatējams situācijā, ja ar tādām valsts tiesību normām, kā pamatlietā aplūkotās, atbrīvojumam no dāvinājuma nodokļa izvirza nosacījumu, ka attiecīgajam nekustamajam īpašumam ir jāatrodas valsts teritorijā, jo, ja dāvinātājs ir šajā dalībvalstī dzīvojoša persona, dāvinājums ir vairāk apgrūtināts ar nodokļiem, ja tas atrodas citā dalībvalstī.

22      Lai šādu ierobežojumu varētu uzskatīt par saderīgu ar LESD noteikumiem par kapitāla brīvu apriti, it īpaši ir nepieciešams, lai atšķirīgā attieksme attiektos uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, turklāt šī salīdzināmība ir jāizvērtē, ņemot vērā pamatlietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma mērķi un saturu (skat. spriedumu X Holding, C-337/08, EU:C:2010:89, 20. un 22. punkts).

23      Turklāt tiesa uzskata, ka pamatlietā ir konstatējama šāda situācija.

24      Nīderlandes atbilstošajās tiesību normās paredzētā atbrīvojuma no dāvinājuma nodokļa mērķis ir Nīderlandes lauku īpašumu (“landgoed”) viengabalainības aizsardzība pret sadrumstalošanu vai izmaiņām, kuras var rasties tādēļ, ka dāvinātāji, lai nomaksātu nodokli par minēto darījumu, ir spiesti sadalīt īpašumu, lai kādu daļu šai nolūkā pārdotu, vai arī izmantot tādā veidā, kas kaitētu īpašuma sevišķajam raksturam.

25      Tādējādi, kā norādījusi pati iesniedzējtiesa, ar “landgoed” īpašumtiesību pāreju saistītās nodokļu priekšrocības mērķis ir valsts dabas ainavu saglabāšana, kas ietver arī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Šo mērķi konkrēti iespējams secināt gan no Likuma par dabas ainavu aizsardzību 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertās lauku īpašuma definīcijas, atbilstoši kurai nekustamie īpašumi, uz kuriem atrodas mājas vai citas lauku īpašumam raksturīgas ēkas, ir uzskatāmi par lauku īpašuma neatņemamu sastāvdaļu, kā arī no Klasifikācijas lēmuma 1. pantā ietvertās “landgoed” ietilpstošās “dzīvojamās mājas” definīcijas, atbilstoši kurai kompleksu ir jāietver dārzam vai vēsturiskam parkam, kurš ir izveidots pirms 1850. gada, un vismaz vienai no tā komponentēm ir jābūt aizsargātai celtnei atbilstoši 1988. gada Likuma par vēstures pieminekļiem 6. panta 1. punktam.

26      No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkojamais dāvinājums attiecas uz Apvienotajā Karalistē esošu aptuveni 18 hektārus lielu lauku īpašumu, kurā ietilpst aizsargājami pieminekļi atbilstoši pēdējās minētās dalībvalsts tiesiskajam regulējumam.

27      Tādējādi, ņemot vērā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma mērķi, nodokļu maksātājs, kurš ir iecerējis dāvināt “landgoed”, kurā ietilpst “dzīvojamā māja”, nav situācijā, kas būtu objektīvi salīdzināma ar tāda nodokļu maksātāja situāciju, kurš, ka tas ir pamatlietā, ir iecerējis dāvināt citā dalībvalstī esošu lauku īpašumu, pat ja tajā ietilpst atbilstoši pēdējās minētās valsts tiesību aktiem atzīti aizsargājami pieminekļi. Tā kā pamatlietā aplūkojamās nodokļu priekšrocības mērķis ir saglabāt noteiktu kultūrvēsturiskajā mantojumā ietilpstošu lauku īpašumu viengabalainību, otrajā situācijā esošajam nodokļu maksātājam no tā izrietošās neērtības tādējādi ir Nīderlandes likumdevēja mērķa neatņemamas sekas.

28      Citādi varētu būt tikai gadījumā, kā tika norādīts šodien pasludinātā sprieduma X (C-87/13) 33. punktā, ja šis nodokļu maksātājs pierādītu, ka nekustamais īpašums, kurš gan atrodas citas dalībvalsts, nevis Nīderlandes teritorijā, tomēr ietilpst Nīderlandes Karalistes kultūrvēsturiskā mantojumā un ka šī apstākļa dēļ to varētu aizsargāt ar Likumu par dabas ainavu aizsardzību, lai gan šis īpašums atrodas ārpus valsts teritorijas.

29      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram atbrīvojums no dāvinājuma nodokļa saistībā ar noteiktiem aizsargātiem īpašumiem, jo tie ietilpst valsts kultūrvēsturiskajā mantojumā, attiecas vienīgi uz tiem šāda veida īpašumiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ciktāl šis atbrīvojums nav izslēgts attiecībā uz īpašumiem, kurus var uzskatīt par minētās dalībvalsts kultūrvēsturisko mantojumu, lai gan tie atrodas citas valsts teritorijā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

30      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram atbrīvojums no dāvinājuma nodokļa saistībā ar noteiktiem aizsargātiem īpašumiem, jo tie ietilpst valsts kultūrvēsturiskajā mantojumā, attiecas vienīgi uz tiem šāda veida īpašumiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ciktāl šis atbrīvojums nav izslēgts attiecībā uz īpašumiem, kurus var uzskatīt par minētās dalībvalsts kultūrvēsturisko mantojumu, lai gan tie atrodas citas valsts teritorijā.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – holandiešu.