Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 16. oktobrī (1)

Lieta C-266/13

L. Kik
pret
Staatssecretaris van Financiën

(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande)
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – Darba ņēmējs, kas ir nodarbināts uz kuģa zemūdens cauruļvadu licēja starptautiskajos ūdeņos un divu dalībvalstu kontinentālajā šelfā – Pienākums tikt apdrošinātam – Piemērojamie valsts tiesību akti





1.        Tiesai atkal tiek lūgts lemt par Regulā (EEK) Nr. 1408/71 iekļautajiem noteikumiem saistībā ar piemērojamo tiesību aktu noteikšanu. (2) Šoreiz tas ir attiecībā uz kādu gadījumu, par kuru atkal uzdots jautājums arī par kontinentālā šelfa juridisko iedabu un dalībvalstu suverenitātes funkcionālās paplašināšanas saturu un piemērošanas jomu šajā telpā. Katrā ziņā izskatāmā lieta ir patiesi interesanta ar to, ka tajā pastāv šķietamas grūtības piemērot minētās regulas noteikumus lietai, kurai, pēc lietas dalībnieku domām, varot rast tikai uz analoģiju balstītu risinājumu. Tomēr, kā centīšos parādīt, atbilde ir sniegta pašā regulā.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Starptautiskās tiesības

2.        1982. gada 10. decembrī Montegobejā [Montego Bay] (Jamaika) parakstīto Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju, kas stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī, Nīderlandes Karaliste ratificēja 1996. gada 28. jūnijā, un Eiropas Kopienas vārdā tā tika apstiprināta ar Padomes 1998. gada 23. marta Lēmumu 98/392/EK (3).

3.        Šīs konvencijas 60. pantā ar nosaukumu “Mākslīgās salas, iekārtas un būves ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā” ir noteikts:

“1.      Piekrastes valstij ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā ir ekskluzīvas tiesības veidot, kā arī atļaut veidot un regulēt būvniecību, ekspluatāciju un izmantošanu attiecībā uz:

a)      mākslīgajām salām;

b)      iekārtām un būvēm, kas paredzētas 56. pantā noteiktajiem mērķiem, kā arī citiem ekonomiskiem mērķiem;

c)      iekārtām un būvēm, kuras var traucēt piekrastes valsts tiesību realizāciju zonā.

2.      Piekrastes valstij ir ekskluzīva jurisdikcija pār mākslīgajām salām, iekārtām un būvēm, to skaitā arī attiecībā uz muitas, finanšu, sanitārajiem un imigrācijas likumiem un noteikumiem, kā arī uz likumiem un noteikumiem, kas saistīti ar valsts drošību.

[..]”

4.        Konvencijas 77. pantā ar nosaukumu “Piekrastes valsts tiesības uz kontinentālo šelfu” ir noteikts:

“1.      Piekrastes valsts īsteno suverēnas tiesības uz kontinentālo šelfu tā izpētes un tā dabas resursu izmantošanas nolūkā.

2.      Tiesības, kas minētas 1. punktā, ir ekskluzīvas tajā nozīmē, ka, ja piekrastes valsts nepēta kontinentālo šelfu un neizmanto tā dabas resursus, neviens nedrīkst to darīt bez piekrastes valsts skaidri izteiktas piekrišanas.

3.      Piekrastes valsts tiesības uz kontinentālo šelfu nav atkarīgas no faktiskas vai nodomātas šelfa okupācijas vai no jebkuras tiešas paziņošanas par to.

[..]”

5.        Konvencijas 79. pants ar nosaukumu “Zemūdens kabeļi un cauruļvadi kontinentālajā šelfā” ir formulēts šādi:

“1.      Visas valstis ir tiesīgas būvēt kontinentālajā šelfā zemūdens kabeļus un cauruļvadus saskaņā ar šī panta noteikumiem.

2.      Atzīstot piekrastes valsts tiesību veikt pamatotus pasākumus kontinentālā šelfa izpētē, tā dabas resursu izmantošanas un piesārņošanas no cauruļvadiem novēršanas, samazināšanas un kontroles nolūkā, šī valsts nedrīkst kavēt šādu kabeļu un cauruļvadu būvēšanu un uzturēšanu kārtībā.

3.      Trases noteikšana šādu cauruļvadu ierīkošanai kontinentālajā šelfā tiek veikta ar piekrastes valsts atļauju.

4.      Nekas šajā nodaļā neietekmē piekrastes valsts tiesības paredzēt nosacījumus kabeļu un cauruļvadu ierīkošanai, kas iet caur tās teritoriju vai teritoriālajiem ūdeņiem, vai tās jurisdikciju attiecībā uz kuģiem un cauruļvadiem, kas ir ielikti vai izmantojami sakarā ar tās kontinentālā šelfa pētīšanu, tā resursu izmantošanu mākslīgo salu, iekārtu un celtņu, kas atrodas tās jurisdikcijā, ekspluatāciju.

[..]”

6.        Saskaņā ar 80. pantu (“Mākslīgās salas, iekārtas un būves kontinentālajā šelfā”) “60. pantu piemēro mutatis mutandis attiecībā uz mākslīgajām salām, iekārtām un būvēm kontinentālajā šelfā”.

B –    Savienības tiesības

1)      Regula Nr. 1408/71

7.        Izskatāmajā lietā nozīme ir šādiem Regulas Nr. 1408/71 preambulas apsvērumiem:

“Tā kā noteikumi par valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu koordinēšanu attiecas uz to darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kuri ir dalībvalstu pilsoņi, un tiem būtu jāsekmē viņu dzīves līmeņa paaugstināšana un nodarbinātības nosacījumu uzlabošana;

[..]

tā kā sakarā ar ievērojamajām atšķirībām valstu tiesību aktos attiecībā uz jautājumu par to, uz kurām personām regula attiecināma, ir vēlams noteikt principu, ka tā attiecas uz visām personām, kas ir apdrošinātas darbiniekiem un pašnodarbinātām personām paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmās, vai arī pamatojoties uz viņu darbību darbinieku vai pašnodarbināto personu statusā;

tā kā ir jāievēro valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu īpatnības un jāizstrādā vienīgi koordinācijas sistēma;

[..]

tā kā uz darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas pārvietojas Kopienā, būtu jāattiecas tikai vienas vienīgas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, lai novērstu piemērojamo valstu tiesību aktu pārklāšanos un no tā izrietošos iespējamos sarežģījumus;

[..]

tā kā nolūkā pēc iespējas efektīvi garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, kas strādā kādā dalībvalstī, ir lietderīgi noteikt, ka parasti ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā attiecīgā persona strādā darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā;

tā kā konkrētās situācijās, kas pamato citu piemērojamības kritēriju lietošanu, ir iespējams atkāpties no šā vispārējā noteikuma;

[..].”

8.        Regulas Nr. 1408/71 1. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā:

a)      “darbinieks” un “pašnodarbināta persona” attiecīgi nozīmē:

i)      jebkuru personu, kas obligāti vai brīvprātīgi ir apdrošināta pret viena vai vairāku veidu gadījumiem, uz kuriem attiecas darbinieku vai pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma programma vai valsts civildienesta ierēdņu īpašā sistēma;

[..].”

9.        2. panta ar nosaukumu “Personas, uz kurām attiecas regula” 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām, un uz studentiem, uz kuriem attiecas vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, vai kuri ir bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kā arī viņu ģimenes locekļi vai viņus kā apgādniekus zaudējušie ģimenes locekļi.”

10.      Regulas II sadaļa ar nosaukumu “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” sākas ar 13. pantu (“Vispārīgi noteikumi”), kurā ir noteikts:

“1.      Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Minētos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.      Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

a)      persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī vai ja citā dalībvalstī atrodas tā uzņēmuma vai indivīda juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš nodarbina šo personu;

[..]

c)      darbinieks, kas strādā uz kuģa, kurš kuģo ar kādas dalībvalsts karogu, ir pakļauts šīs dalībvalsts tiesību aktiem;

[..]

f)      tāda persona, uz kuru vairs neattiecas kādas dalībvalsts tiesību akti, ja uz viņu nekļūst piemērojami citas dalībvalsts tiesību akti saskaņā ar kādu no iepriekšējos apakšpunktos izklāstītajiem noteikumiem vai saskaņā ar kādu no izņēmumiem vai īpašajiem noteikumiem, kas izklāstīti 14. līdz 17. pantā, ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā dzīvo, saskaņā vienīgi ar šo tiesību aktu noteikumiem.”

11.      Regulas Nr. 1408/71 14. pantā (ar nosaukumu “Īpaši noteikumi, ko piemēro personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus”) ir noteikts:

“13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ņemot vērā šādus izņēmumus un apstākļus:

[..]

2)      Persona, kas parasti ir nodarbināta divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta tiesību aktiem, ko nosaka šādi:

a)      persona, kas pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla tādā uzņēmumā, kurš uz citu vai sava rēķina nodrošina starptautiskus pasažieru vai preču pārvadājumus pa dzelzceļu, autoceļiem, gaisu vai iekšzemes ūdensceļiem, ir pakļauta tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas šī uzņēmuma juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, ar šādiem ierobežojumiem:

i)      ja minētajam uzņēmumam ir filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība tādā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas viņa juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, uz darbinieku, kurš ir nodarbināts šādā filiālē vai pārstāvniecībā, attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas šī filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība;

ii)      ja darbinieks pamatā ir nodarbināts tajā dalībvalstī, kurā viņš dzīvo, uz viņu attiecas šīs valsts tiesību akti, pat ja šajā valstī tam uzņēmumam, kurš viņu nodarbina, nav nedz juridiskās adreses, nedz uzņēmējdarbības vietas, nedz filiāles, nedz pastāvīgās pārstāvniecības;

b)      uz personu, kas nav minēta a) apakšpunktā, attiecas:

i)      tās dalībvalsts tiesību akti, kurā viņš dzīvo, ja viņš savas darbības veic pa daļai šajā valstī vai ja viņš ir saistīts ar vairākiem uzņēmumiem vai vairākiem uzņēmējiem, kuru juridiskās adreses vai uzņēmējdarbības vietas atrodas dažādās valstīs;

ii)      tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas tā uzņēmuma vai uzņēmēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš viņu nodarbina, ja viņa dzīvesvieta neatrodas kādā no tām dalībvalstīm, kur viņš veic savas darbības.

[..]”

12.      Saskaņā ar 14. b pantu (“Īpaši noteikumi, ko piemēro jūrniekiem”)

“Šīs regulas 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu piemēro, ievērojot šādus izņēmumus un apstākļus:

[..]

4)      Persona, kura ir nodarbināta uz kuģa, kas kuģo ar kādas dalībvalsts karogu, bet saņem atalgojumu no personas vai uzņēmuma, kura juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir citā dalībvalstī, ir pakļauta šīs citas dalībvalsts tiesību aktiem, ja persona dzīvo šajā valstī; minētajos tiesību aktos uzņēmumu vai personu, kas maksā šo atalgojumu, uzskata par darba devēju.”

13.      Saskaņā ar regulas 15. pantu (“Noteikumi par brīvprātīgo apdrošināšanu un brīvprātīgo tālākapdrošināšanu”) ir paredzēts šādi:

“1.      Regulas 13. līdz 14.d pants neattiecas uz brīvprātīgo apdrošināšanu vai brīvprātīgo tālākapdrošināšanu, ja vien nav tā, ka dalībvalstī vienā no 4. pantā minētajām jomām pastāv tikai brīvprātīgas apdrošināšanas sistēma.

2)      Ja, piemērojot divu vai vairāku dalībvalstu tiesību aktus, pārklājas apdrošināšana:

–        saskaņā ar obligātās apdrošināšanas sistēmu un vienu vai vairākām brīvprātīgās apdrošināšanas vai brīvprātīgās tālākapdrošināšanas sistēmām, attiecīgā persona ir pakļauta vienīgi obligātās apdrošināšanas sistēmai;

[..].”

C –    Nolīgums ar Šveices Konfederāciju(4)

14.      Saskaņā ar EK un Šveices nolīguma 8. pantu:

“Līgumslēdzējas puses atbilstīgi II pielikumam paredz noteikumus par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju, lai nodrošinātu:

a)      vienlīdzīgu attieksmi;

b)      piemērojamo tiesību aktu noteikšanu;

c)      summētu visus laikposmus, ko saskaņā ar dažādu valstu tiesību aktiem ņem vērā, lai iegūtu un saglabātu tiesības saņemt pabalstu un aprēķinātu tā apmēru;

d)      izmaksātu pabalstus personām, kas dzīvo līgumslēdzēju pušu teritorijā;

e)      veicinātu savstarpējo administratīvo palīdzību un sadarbību starp iestādēm un struktūrām.”

15.      EK un Šveices nolīguma II pielikuma 1. pants:

“1.      Līgumslēdzējas valstis savā starpā vienojas sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā piemērot Kopienu tiesību aktus, uz kuriem ir norādīta atsauce, redakcijā, kas ir spēkā līguma parakstīšanas brīdī, ieskaitot šī pielikuma A iedaļā minētos grozījumus vai līdzvērtīgas tiesību normas.

2.      Jēdziens “dalībvalsts(is)”, kas lietots šī pielikuma A iedaļā minētajos tiesību aktos, līdztekus valstīm, uz kurām attiecas atbilstošie Kopienu tiesību akti, ir piemērojams arī Šveicei.”

16.      Minētā pielikuma A iedaļa ietver atsauci uz Regulu Nr. 1408/71, kas tika aizstāta ar Regulu Nr. 883/2004 (5), kuru piemēro no 2010. gada 1. maija. EK un Šveices nolīguma II pielikums tika atjaunināts ar Apvienotās komitejas, kas tika izveidota saskaņā ar attiecīgo nolīgumu (6), Lēmumu Nr. 1/2012, kurš stājās spēkā 2012. gada 1. aprīlī. II pielikuma jaunajā versijā ir atsauce uz minēto Regulu Nr. 883/2004. Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 90. panta 1. punktu un EK un Šveices nolīguma II pielikuma A iedaļas 3. punktu tā grozītajā versijā uz faktiem, kas notikuši pirms 2012. gada 1. aprīļa, attiecas Regula Nr. 1408/71.

D –    Nīderlandes tiesības

17.      Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Nīderlandes tiesību aktos par sociālo nodrošinājumu vispārēji ir noteikts, ka personas, kas dzīvo Nīderlandē, ir obligāti apdrošinātas un tām ir jāmaksā tiesību aktos paredzētās sociālā nodrošinājuma iemaksas. Saskaņā ar Besluit uitbreiding en beperking kring verzekerden volksverzekeringen 1999 (1999. gada Dekrēts par sociāli apdrošināto personu loka paplašināšanu un ierobežošanu) 12. panta 1. punktu persona, kas dzīvo Nīderlandē, izņēmuma kārtā netiek sociāli apdrošināta, ja tā vismaz trīs mēnešus turpināti veic darbu ārpus Nīderlandes, ja vien šis darbs netiek veikts saistībā ar darba attiecībām ar Nīderlandē dzīvojošu vai reģistrētu darba devēju.

18.      Saskaņā ar Besluit verzekeringsplicht zeevarenden (Dekrēts par jūrnieku obligāto apdrošināšanu) jūrniekam, kas dzīvo kādā dalībvalstī un strādā uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts – kas nav Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzēja valsts – karogu, par labu Nīderlandē reģistrētam darba devējam, ir piemērojami Nīderlandes tiesību akti par darbinieku sociālo nodrošinājumu.

II – Fakti

19.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz strīdu starp Nīderlandes sociālo nodrošinājumu un L. Kik, Nīderlandes pilsoni, kas dzīvo Nīderlandē, ir nodarbināts uz kuģa zemūdens cauruļvadu licēja, kurš kuģo ar Panamas karogu, ir strādājis Nīderlandes teritorijā līdz 2004. gada 31. maijam (būdams obligāti apdrošināts saskaņā ar Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmu) un laikposmā no 2004. gada 1. jūnija līdz 24. augustam secīgi strādājis virs Amerikas Savienoto Valstu kontinentālā šelfa, starptautiskajos ūdeņos, virs kontinentālā šelfa Nīderlandes daļas, kontinentālā šelfa Lielbritānijas daļas un atkal virs kontinentālā šelfa Nīderlandes daļas.

20.      Tiesvedībā a quo apspriestais jautājums ir, vai L. Kik bija jāveic Nīderlandes sociālā nodrošinājuma iemaksas laikposmā no 2004. gada 1. jūnija līdz 24. augustam.

21.      Valsts tiesas ir nospriedušas (pirmajā un apelācijas instancē), ka atbildei ir jābūt apstiprinošai, jo valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka personām, kas dzīvo Nīderlandē, ir jābūt obligāti apdrošinātām un jāveic attiecīgās iemaksas.

22.      L. Kik iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden, kas ir uzdevusi šo prejudiciālo jautājumu.

III – Uzdotais jautājums

23.      2013. gada 15. maijā uzdotais prejudiciālais jautājums ir formulēts šādi:

“1)      a)      Vai normas par Regulas (EEK) Nr. 1408/71 piemērojamību in personam un normas, kuras nosaka teritoriālo piemērojamību šīs regulas II sadaļas normām par [piemērojamo tiesību aktu] noteikšanu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu ir piemērojamas tādā gadījumā, par kādu ir lieta, kad runa ir par (a) Nīderlandē dzīvojošu darba ņēmēju, kurš (b) ir Nīderlandes pilsonis, (c) katrā ziņā pirms tam bija apdrošināts Nīderlandē, (d) kuru Šveicē reģistrēts darba devējs nodarbina kā jūrnieku, (e) kurš veic savu darbu uz kuģa zemūdens cauruļvadu licēja, kas brauc ar Panamas karogu, un (f) kurš veic šīs darbības ārpus Savienības teritorijas (apmēram 3 nedēļas virs Amerikas Savienoto Valstu kontinentālā šelfa un apmēram 2 nedēļas starptautiskajos ūdeņos) un pēc tam virs Nīderlandes kontinentālā šelfa (viena mēneša un apmēram vienas nedēļas laikposmā) un virs Apvienotās Karalistes kontinentālā šelfa (nedaudz vairāk nekā vienas nedēļas laikposmā), lai gan (g) šādi iegūtie ienākumi tiek aplikti ar Nīderlandes ienākumu nodokli?

1)      b)      Ja atbilde ir apstiprinoša, vai Regula (EEK) Nr. 1408/71 ir piemērojama tikai tajās dienās, kad ieinteresētā persona ir strādājusi virs kādas Savienības dalībvalsts kontinentālā šelfa, vai arī tā ir piemērojama arī laikposmā pirms tam, kad viņš tika nodarbināts citās vietās ārpus Savienības teritorijas?

2)      Ja Regula (EEK) Nr. 1408/71 ir piemērojama tādam darba ņēmējam, kāds norādīts 1) a jautājumā, kādas tiesību normas saskaņā ar regulu ir piemērojamas?” (Lūguma sniegt prejudiciālu jautājumu rezolutīvā daļa)

IV – Tiesvedība Tiesā

24.      Tiesvedībā rakstveida apsvērumus sniedza L. Kik, Nīderlandes valdība un Komisija. Viņi visi piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2014. gada 3. jūlijā, kurā Tiesa bija aicinājusi izteikt savus argumentus galvenokārt par otro Hoge Raad uzdoto jautājumu.

V –    Argumenti

A –    Pirmais jautājums

25.      Visi lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka attiecīgās lietas apstākļos ir piemērojama Regula Nr. 1408/71. It īpaši Nīderlandes valdība uzskata, ka minētā regula ir piemērojama visam attiecīgajam laikposmam.

B –    Otrais jautājums

26.      L. Kik un Komisija uzskata, ka izskatāmās lietas apstākļos un saskaņā ar spriedumā lietā Aldewereld (7) izstrādāto doktrīnu kompetence piemīt valstij, kurā reģistrēts darba devēja uzņēmums, tas ir, Šveices Konfederācijai.

27.      Nīderlandes valdība uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunktu un 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktu kompetentā valsts ir darba ņēmēja dzīvesvietas valsts.

VI – Vērtējums

28.      Hoge Raad jautā Tiesai, vai, pamatlietas apstākļos ir piemērojama Regula Nr. 1408/71, un apstiprinošas atbildes gadījumā, uz kādiem valsts tiesību aktiem attiecas minētās regulas kolīziju normas, jo gan tā, gan lietas dalībnieki uzskata, ka strīdīgais jautājums šajos noteikumos īpaši nav aplūkots.

29.      Lai pareizi formulētu jautājumu, ir precīzi jānosaka, kādi tieši ir minētās lietas apstākļi.

A –    L. Kik darba apstākļi laikposmā, uz kuru attiecas prejudiciālais jautājums

30.      L. Kik ir Nīderlandes pilsonis un dzīvo Nīderlandē. Līdz 2004. gada 31. maijam viņš strādāja Nīderlandē reģistrētā uzņēmumā un bija obligāti apdrošināts šajā dalībvalstī.

31.      No 2004. gada 1. jūnija viņš ir nodarbināts kā jūrnieks Šveices uzņēmumā un strādā uz kuģa, kurš kuģo ar Panamas karogu. No tā neizriet, ka no šīs dienas viņš bija apdrošināts Šveicē, bet ir skaidrs, ka no 2004. gada 25. augusta viņš vairs nav obligāti apdrošināts Nīderlandē, jo saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem nav pienākuma tikt apdrošinātam valstī, ja vismaz trīs mēnešus pēc kārtas ir nostrādāts ārpus Nīderlandes uzņēmumā, kas nav reģistrēts Nīderlandē. Turklāt L. Kik visu laiku ir bijis nodokļu maksātājs Nīderlandē.

32.      Strīdīgais laikposms ir no 2004. gada 1. jūnija līdz 24. augustam. Šajā laikposmā L. Kik strādāja a) trīs nedēļas virs Amerikas Savienoto Valstu kontinentālā šelfa, b) divas nedēļas starptautiskajos ūdeņos, c) mēnesi un vienu nedēļu virs kontinentālā šelfa Nīderlandes daļā, d) nedēļu virs kontinentālā šelfa Apvienotās Karalistes daļā.

33.      Tātad vienu mēnesi un vienu nedēļu no trijiem strīdīgajiem mēnešiem L. Kik strādāja virs kontinentālā šelfa Nīderlandes daļā. Nedēļu viņš strādāja virs kontinentālā šelfa Apvienotās Karalistes daļā, tādējādi piecas nedēļas no visa šeit aplūkojamā triju mēnešu laikposma viņš strādāja ārpus Savienības teritorijas (starptautiskajos ūdeņos un virs trešās valsts kontinentālā šelfa). Citiem vārdiem sakot, vairāk nekā pusi no strīdīgā laikposma viņš strādāja virs kādas dalībvalsts kontinentālā šelfa (8).

B –    Pirmais jautājums

34.      Iesniedzējtiesa, pirmkārt, jautā, vai aplūkojamās lietas apstākļos ir piemērojama Regula Nr. 1408/71 un, ja tā ir piemērojama, vai tā ir attiecināma tikai uz dienām, kad L. Kik strādāja virs kādas dalībvalsts kontinentālā šelfa, vai arī uz laikposmu, kad viņš strādāja ārpus Savienības teritorijas.

35.      Manuprāt, un saskaņā ar visu lietas dalībnieku viedokli Regulas Nr. 1408/71 piemērojamība nav apstrīdama, jo 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka tā “attiecas uz darbiniekiem [..], uz kuriem attiecas vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi”. Šajā gadījumā L. Kik līdz 2004. gada 25. augustam bija pakļauts vispārējai Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmai, bet jautājums ir par to, vai no [2004. gada] 1. jūnija viņam faktiski bija jāpiemēro citas dalībvalsts vai tai pielīdzināmas valsts tiesību akti, tālab, lai noteiktu, kādi ir piemērojamie valsts tiesību akti, ir jāizmanto Regulas Nr. 1408/71 13. pantā paredzētās kolīziju normas.

36.      Manuprāt, nekādas grūtības nerada jautājums par to, vai L. Kik darbs virs kontinentālā šelfa Nīderlandes un Apvienotās Karalistes daļā ir jāuzskata par Savienības teritorijā veiktu darbu. Saskaņā ar Tiesas izstrādāto doktrīnu 2012. gada 17. janvāra spriedumā lietā Salemink (9) darbs virs kādai dalībvalstij piegulošā kontinentālā šelfa, kas ir funkcionāli tās teritorijas daļa un uz kuru valstij ir suverēnas tiesības, ir jāuzskata par [Savienības teritorijā] veiktu darbu, un tāpēc nevar nepiemērot Savienības tiesību normas. Tomēr Tiesa nosprieda, ka tas attiecās uz “darbu, kas veikts [uz] minētajā kontinentālajā šelfā [esošām nostiprinātām vai peldošām iekārtām] saistībā ar izpētes un/vai dabas resursu ieguves darbībām” (10). Izskatāmajā lietā L. Kik strādāja uz kuģa zemūdens cauruļvadu licēja, kurš darbojās virs Savienības teritorijai piegulošā kontinentālā šelfa, tas ir, veica darbu, ko principā nevar uzskatīt par “izpētes un/vai dabas resursu ieguves darbībām”.

37.      Valsts saglabā savas suverēnās tiesības uz tai piegulošo kontinentālo šelfu, ja tajā ir ierīkoti zemūdens kabeļi un cauruļvadi, jo saskaņā ar Konvencijas par jūras tiesībām 79. panta 3. punktu “trases noteikšana šādu cauruļvadu ierīkošanai kontinentālajā šelfā tiek veikta ar piekrastes valsts piekrišanu”, tā paša panta 4. punktā paredzot “piekrastes valsts tiesības paredzēt nosacījumus kabeļu un cauruļvadu ierīkošanai”, kā arī “jurisdikciju tajā attiecībā uz kuģiem [kabeļiem] un cauruļvadiem, kas ir ielikti vai izmantoti sakarā ar tās kontinentālā šelfa pētīšanu, tā resursu izmantošanu vai mākslīgo salu, iekārtu un celtņu, kas atrodas tās jurisdikcijā, ekspluatāciju”.

38.      Tās, man šķiet, ir minimālas norādes par Jūras tiesību konvencijā garantētajām suverēnajām tiesībām, ar kurām sākotnēji varētu pietikt, lai uzskatītu, ka arī šajā gadījumā kontinentālais šelfs ir funkcionāla un ierobežota Savienības teritorija. Tomēr spriedumā lietā Salemink ir noteiktas nepieciešamās attiecības starp “dalībvalsts, kura gūst labumu no [dalībvalstij] piegulošā kontinentālā šelfa daļā īstenotajām izpētes un/vai resursu ieguves ekonomiskajām prerogatīvām” un neiespējamību “nepiemērot Savienības tiesību normas, ar kurām paredzēts nodrošināt šādās iekārtās strādājošo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos” (11). Tādējādi ir skaidrs, ka piekrastes dalībvalsts suverēno tiesību uz kontinentālo šelfu “funkcionalitāte” ir spēkā tikai tad, kad minētajā šelfā tiek veiktas izpētes un/vai [dabas resursu] ieguves darbības, kuru veikšanai ir jānodarbina darba ņēmēji, turpretī tā nav spēkā, ja minētais šelfs ir tikai vieta, virs kuras tiek veikta darbība, kas nav izpēte un/vai [dabas resursu] ieguve attiecībā uz kuru piekrastes valstij ir tikai tiesības sniegt piekrišanu un kuras īstenošanai nav jānodarbina [darba ņēmēji].

39.      Tomēr izskatāmajā lietā iepriekš minētajam nav nozīmes, jo uzskatu, ka Regula Nr. 1408/71 ir piemērojama arī tad, ja tiktu uzskatīts, ka L. Kik visā strīdīgajā laikposmā bija strādājis ārpus Savienības teritorijas.

40.      Proti, un saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šim apstāklim nav nozīmes, ja darba attiecības ar dalībvalsts teritoriju ir pietiekami ciešas. (12) Tiesa ir atzinusi, ka darba ņēmējam, kas strādā uz kuģa, šāda veida saikne ir vieta, kurā darbinieks tika nolīgts, darba līgumam piemērojamie tiesību akti, līdzdalība sociālā nodrošinājuma sistēmā un vieta, kurā atalgojums tiek aplikts ar nodokli. (13) Šajā gadījumā, manuprāt, L. Kik ir pietiekami cieša saikne ar Savienības teritoriju no brīža, kad viņš ir nodokļu maksātājs Nīderlandē, un saskaņā ar Nīderlandes valdības apsvērumiem (14) viņš saņem atalgojumu gan Nīderlandē, gan Šveicē, tāpēc var prezumēt – tā kā L. Kik nav sniedzis pierādījumus, kas ļautu izdarīt citus secinājumus –, ka darba līgumam tiek piemēroti vienas no šīm valstīm tiesību akti.

41.      Tādējādi, izdarot pirmo starpsecinājumu, es ierosinu Tiesai uz pirmo Hoge Raad uzdoto jautājumu atbildēt tādējādi, ka šīs lietas apstākļos Regula Nr. 1408/71 ir piemērojama visam laikposmam, proti, no 2004. gada 1. jūnija līdz 24. augustam.

C –    Otrais jautājums

42.      Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad ir jānosaka, kādi tiesību akti saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 ir jāpiemēro tādam darba ņēmējam kā L. Kik pamatlietā aplūkotajā strīdīgajā laikposmā.

43.      Grūtības atbildēt uz šo jautājumu rodas tāpēc, ka Regulā Nr. 1408/71, šķiet, nav ietverta neviena kolīziju norma, kas būtu īpaši piemērojama aplūkojamajam gadījumam. Tāpēc ir jāpārbauda, vai pirmais iespaids ir pareizs.

44.      No daudziem gadījumiem, kas minēti Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā (“Piemērojamo tiesību aktu noteikšana”; 13.–17.a pants), mūs interesē tikai 13. pantā (“Īpaši noteikumi”) un 14.b pantā (“Īpaši noteikumi, kas piemērojami jūrniekiem”) iekļautie noteikumi (15). Neviens no tiem, manuprāt, neattiecas uz L. Kik situāciju:

a)      uz darba ņēmēju, kas ir nodarbināts kādā no dalībvalstīm (13. panta 2. punkta a) apakšpunkts) attiecas šīs valsts tiesību akti – tie nav piemērojami L. Kik, kurš, kā minēts, neveic profesionālo darbību nevienas dalībvalsts teritorijā vai, uzskatot šajā gadījumā dalībvalstij piegulošo kontinentālo šelfu par Savienības teritoriju, ir strādājis nevis vienā, bet divās dalībvalstīs (Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē);

b)      pašnodarbināta persona, kas strādā kādā dalībvalstī (13. panta 2. punkta b) apakšpunkts), ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja viņa dzīvo citā dalībvalstī – arī šis noteikums acīmredzami neatbilst L. Kik profilam, kas ir algots darba ņēmējs;

c)      uz darbinieku, kas strādā uz kuģa, kurš kuģo ar kādas dalībvalsts karogu [(3. panta 2. punkta c) apakšpunkts), attiecas minētās dalībvalsts tiesību akti – arī šis noteikums nav attiecināms uz lietas apstākļiem, jo L. Kik strādā uz kuģa, kurš kuģo ar Panamas karogu;

d)      civildienesta ierēdņi un tiem pielīdzinātas personas (13. panta 2. punkta d) apakšpunkts);

e)      persona, kas iesaukta dienēt kādas dalībvalsts bruņotajos spēkos vai civilajā dienestā (13. panta 2. punkta e) apakšpunkts);

f)      personai, kuru kādā dalībvalstī nodarbina uzņēmums, ar ko šī persona ir parasti saistīta, neatkarīgi no tā, vai tas būtu dalībvalsts teritorijā vai uz kuģa, kas kuģo ar dalībvalsts karogu, un kura tiek nosūtīta strādāt uz kuģa, kas kuģo ar citas dalībvalsts karogu (14.b panta 1. punkts), piemēro pirmās dalībvalsts tiesību aktus. Arī ir skaidrs, ka tas nav L. Kik gadījums, jo nav norādīts, ka viņš ir “parasti saistīts” ar Šveices darba devēju, ne arī, kā minēts, ir strādājis Savienības teritorijā vai uz kuģa, kas kuģo ar dalībvalsts karogu;

g)      persona, kas parasti strādā kā pašnodarbināta vai nu kādā dalībvalstī, vai arī uz kuģa, kurš kuģo ar kādas dalībvalsts karogu (14.b panta 2. punkts) – visi šie apstākļi nav norādīti aplūkojamajā lietā;

h)      persona, kas strādā dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos vai ostā (14. b panta 3. punkts) – L. Kik nav strādājis nevienā no abām minētajām vietām;

i)      persona, kura ir nodarbināta uz kuģa, kas kuģo ar kādas dalībvalsts karogu, bet saņem atalgojumu no personas vai uzņēmuma, kura juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir citā dalībvalstī (14. b panta 4. punkts): ir pakļauta šīs citas dalībvalsts tiesību aktiem, ja persona dzīvo šajā valstī. [Nav L. Kik gadījums, jo nav izpildīts pirmais nosacījums: viņš strādā uz kuģa, kurš kuģo ar Panamas karogu].

45.      Tā kā nav iespējams izmantot nevienu no iepriekš minētajos noteikumos paredzētajiem risinājumiem, var apsvērt iespēju piemērot šīs pašas regulas 14. panta noteikumus pēc analoģijas. Faktiski Nīderlandes valdība ierosina pēc analoģijas piemērot 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kas attiecas uz personu, kura parasti ir nodarbināta divās vai vairāk dalībvalstīs un kura nav tā uzņēmuma personāla vai komandas loceklis, kas veic starptautiskos pārvadājumus.

46.      Analoģijas piemērošana neapšaubāmi būtu likumīgs risinājums, ja normās, kas ir tieši piemērojamas tādiem jūrniekiem kā L. Kik, nebūtu paredzēti šajā lietā piemērojamie tiesību akti.

47.      Tomēr viens regulas noteikums, uz kuru pašlaik atsaucas Nīderlandes valdība, padara nevajadzīgas pūles meklēt risinājumu pēc analoģijas. Runa ir par Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunktu, saskaņā ar kuru “tāda persona, uz kuru vairs neattiecas kādas dalībvalsts tiesību akti, ja uz viņu nekļūst piemērojami citas dalībvalsts tiesību akti saskaņā ar kādu no iepriekšējos apakšpunktos izklāstītajiem noteikumiem vai saskaņā ar kādu no izņēmumiem vai īpašajiem noteikumiem [..], ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā dzīvo, saskaņā vienīgi ar šo tiesību aktu noteikumiem”. Šā noteikuma piemērošana izskatāmajā lietā tika ierosināta tiesas sēdē un, manuprāt, precīzi atbilst L. Kik gadījumam.

48.      Saskaņā ar apstiprinātu konstatējumu, kuru neviens nav apstrīdējis, līdz 2004. gada 31. maijam uz L. Kik attiecās Nīderlandes tiesību akti. Principā no šīs dienas minētie tiesību akti vairs nebija piemērojami, jo neviens no Regulā Nr. 1408/71 paredzētajiem un iepriekš izskatītajiem noteikumiem neliek piemērot Nīderlandes tiesības. Tomēr šajos noteikumos arī obligāti nav paredzēts piemērot citas dalībvalsts tiesību aktus tāpēc, ka L. Kik nodarbinātības apstākļi neatbilst nevienam no šiem gadījumiem.

49.      Šādā situācijā, proti, līdz šim piemēroto tiesību aktu nepiemērošana un kādu citu tiesību nepiemērojamība – tieši nupat aplūkotais gadījums, kas minēts 13. panta 2. punkta f) apakšpunktā, – Regulā Nr. 1408/71 parasti tiek izmantots darba ņēmēja dzīvesvietas kritērijs, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus. Saskaņā ar minēto kritēriju L. Kik dzīvo Nīderlandē un ir pakļauts šīs dalībvalsts tiesību aktiem.

50.      Protams, normas sākumā (“tāda persona, uz kuru vairs neattiecas kādas dalībvalsts tiesību akti [..]”) intuitīvi ir ierosināts, ka būtu grūti piemērot tiesību aktus, precīzāk, [personai], uz kuru [tie] vairs neattiecas. Citiem vārdiem sakot, ja pēc 2004. gada 31. maija Nīderlandes tiesību akti vairs nav piemērojami L. Kik, var šķist šokējoši, ka Regulā Nr. 1408/71 ir norāde, ka ir jāpiemēro šie paši tiesību akti, kas vairs nav piemērojami tieši saskaņā ar šo pašu regulu.

51.      Tomēr faktiski šie paši – Nīderlandes – tiesību akti, kas nav piemērojami pēc 2004. gada 31. maija un kas tomēr atkal ir piemērojami saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71, katrā no šiem gadījumiem ir piemērojami atšķirīgu juridisko pamatojumu dēļ: saskaņā ar kuru minētie tiesību akti attiecīgi nav piemērojami un saskaņā ar kuru tie ir obligāti piemērojami.

52.      Nīderlandes tiesības bija piemērojamas līdz 2004. gada 31. maijam, jo līdz šai dienai L. Kik strādāja uzņēmumā, kas ir reģistrēts Nīderlandē, kur viņš arī dzīvoja, strādāja un maksāja nodokļus. Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām tās vairs nebija piemērojamas no brīža, kad L. Kik trīs mēnešus pēc kārtas strādāja Šveicē reģistrētā uzņēmumā ārpus Nīderlandes. Tā kā šajos apstākļos ir izpildīts nosacījums, ka “vairs neattiecas kādas dalībvalsts tiesību akti”, kā tas noteikts Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunktā (un “ja uz viņu nekļūst piemērojami citas dalībvalsts tiesību akti”), saskaņā ar šo pašu normu noteicošais kritērijs piemērojamo tiesību aktu noteikšanai ir darba ņēmēja dzīvesvietas kritērijs. Šajā gadījumā saskaņā ar minēto kritēriju šīs lietas apstākļos atkal ir jāpiemēro Nīderlandes tiesību akti, proti, tās pašas tiesības, kuru nepiemērošanas dēļ bija jāmeklē citi piemērojamie tiesību akti. Tātad, tā kā faktiski runa ir par tām pašām tiesībām, ir skaidrs, ka to piemērojamība katrā atsevišķā gadījumā ir balstīta uz atšķirīgu juridisko pamatojumu: tās vairs nebija piemērojamas, kad mainījās L. Kik nodarbinātības apstākļi (2004. gada 31. maijā), un tās atkal bija jāpiemēro, kad saskaņā ar Regulā Nr. 1408/71 paredzēto kritēriju tie bija jāpiemēro situācijai, kādā bija L. Kik pēc 2004. gada 31. maija. Pirmajā gadījumā Nīderlandes tiesības bija piemērojamas tāpēc, ka L. Kik dzīvoja un bija nodarbināts Nīderlandē šajā dalībvalstī reģistrētā uzņēmumā, un otrajā gadījumā, tā kā šajos apstākļos uz viņu vairs neattiecās minētie tiesību akti, viņam bija jāpiemēro viņa dzīvesvietas valsts tiesību akti.

53.      Konkrētāk, bez nepieciešamības piemērot Regulas Nr. 1408/71 noteikumus pēc analoģijas, kas nav paredzēts tādā situācijā kā šeit aplūkojamā, uzskatu, ka minētajā 13. panta 2. punkta f) apakšpunktā tieši un principa veidā ir sniegta atbilde uz jautājumu par lietai piemērojamiem tiesību aktiem.

54.      Tāpēc, izdarot otro starpsecinājumu, es ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt tādējādi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunktu L. Kik ir piemērojami Nīderlandes tiesību akti, jo tā ir viņa dzīvesvietas valsts.

VII – Secinājumi

55.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

1)      pamatlietā aplūkotajos lietas apstākļos visam strīdīgajam laikposmam ir piemērojama Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1048/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darba ņēmējiem un to ģimenēm, kas pārvietojas Kopienas teritorijā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97;

2)      saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunktu pamatlietā aplūkotajos lietas apstākļos darba ņēmējam ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā šis darba ņēmējs dzīvo.

1 – Oriģinālvaloda – spāņu.

2 – Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1048/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darba ņēmējiem un to ģimenēm, kas pārvietojas Kopienas teritorijā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1606/98 (OV L 209, 1. lpp.) un ar Padomes 1999. gada 8. februāra Regulu (EK) Nr. 307/1999 (OV L 38, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”).

3 – OV L 179, 1. lpp.

4 – Nolīgums par personu brīvu pārvietošanos starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, kas ir parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā un Eiropas Kopienu vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 2002. gada 4. aprīļa Lēmumu 2002/309/EK, Euratom par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību (OV L 114, 1. lpp.). Turpmāk tekstā – “EK un Šveices nolīgums”).

5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.).

6 – Lēmums Nr. 1/2012, ko pieņēmusi Apvienotā komiteja, kas izveidota saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos (2012. gada 31. marts), ar ko aizstāj minētā nolīguma II pielikumu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju (OV L 103, 51. lpp.).

7 – 1994. gada 29. jūnija spriedums (C-60/93, EU:C:1994:271).

8 – No 2004. gada 25. augusta līdz 2004. gada 31. decembrim L. Kik nestrādāja Nīderlandē, un tikai astoņpadsmit dienas viņš strādāja kādas dalībvalsts teritorijā. Šajā laikposmā viņš strādāja (pie tā paša Šveices darba devēja) šādās vietās: a) no 25. augusta līdz 27. augustam: trīs dienas starptautiskajos ūdeņos un astoņpadsmit dienas virs kontinentālā šelfa Spānijas daļā; b) no 21. oktobra līdz 27. novembrim: septiņas dienas starptautiskajos ūdeņos un divdesmit vienu dienu Austrālijas teritoriālajos ūdeņos; c) no 15. decembra līdz 31. decembrim: septiņpadsmit dienas Austrālijas teritoriālajos ūdeņos.

9 – Spriedums lietā C-347/10 (EU:C:2012:17), 35.–37. punkts.

10 – Spriedums lietā Salemink, 35. punkts.

11 – Spriedums lietā Salemink, 36. punkts.

12 – Šajā ziņā skat. it īpaši 1984. gada 12. septembra spriedumu lietā Prodest (EU:C:1984:277), 6. punkts.

13 – 1989. gada 27. septembra spriedums lietā Lopes da Veiga (EU:C:1989:346), 17. punkts.

14 – Tās rakstveida apsvērumu 27. punkts.

15 – Ņemot vērā L. Kik situāciju, acīmredzami nav piemērojams 14. un 14.a pants (“Īpaši noteikumi, ko piemēro personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus [..]”), 14.c pants (“Noteikumi, ko piemēro personām, kuras vienlaikus strādā algotu darbu un ir pašnodarbinātas personas [..]”), 14.d pants (“Dažādi noteikumi”, kas attiecas uz 14., 14.a, 14.c pantā minētajiem gadījumiem un uz pensionāriem), 14.e pants un 14.f pants (“Īpaši noteikumi, kas attiecināmi uz [..] civildienesta ierēdņiem [..]”), 15. pants (“Noteikumi par brīvprātīgo apdrošināšanu un brīvprātīgo tālākapdrošināšanu”), 16. pants (“Īpašie noteikumi attiecībā uz diplomātiskajās misijās [..] nodarbinātajām personām”), 17. pants (“Izņēmumi [..]”, kas paredzēti, dalībvalstīm savstarpēji vienojoties) un 17.a pants (“Īpašie noteikumi attiecībā uz pensijas saņēmējiem, kas saņem pensijas [..]”).