Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2015. gada 22. janvārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 77/388/EEK – PVN – Atbrīvojumi no nodokļa – 13. panta B daļas b) punkts – Jēdziens “no nodokļiem atbrīvota nekustamā īpašuma izīrēšana” – Futbola stadiona nodošana rīcībā par atlīdzību – Līgums par nodošanu rīcībā, kurā ir paredzēts, ka īpašnieks saglabā noteiktas tiesības un prerogatīvas – Dažādu pakalpojumu sniegšana, ko veic īpašnieks un kas veido 80 % no līgumā paredzētās atlīdzības

Lieta C-55/14

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour d’appel de Mons (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 31. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 5. februārī, tiesvedībā

Régie communale autonome du stade Luc Varenne

pret

État belge.

TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: J. Malenovskis [J. Malenovský], kas pilda devītās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši M. Safjans [M. Safjan] (referents) un A. Prehala [A. Prechal],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Régie communale autonome du stade Luc Varenne vārdā – W. Panis, avocat,

–        Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un J.-C. Halleux, pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – I. Bakopoulos un V. Stroumpouli, pārstāvji,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un M. Gijzen, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – C. Soulay un L. Lozano Palacios, pārstāves,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 13. panta B daļas b) punktu.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Régie communale autonome du stade Luc Varenne [Likas Varēnas pilsētas autonomās pašvaldības pārvaldi] (turpmāk tekstā – “pārvalde”) un État belge [Beļģijas valsti] par tāda pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atskaitīšanas iespēju, kas jāmaksā par Luc Varenne futbola stadiona iekārtu iegādi jeb summa EUR 1 350 001,79 apmērā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Sestās direktīvas 2. pantā, kas ietilpst tās II sadaļā “Darbības joma”, ir noteikts:

“[PVN] jāmaksā:

1. Par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.

[..]”

4        Šīs direktīvas 13. panta “Atbrīvojumi valsts teritorijā” B daļā “Citi atbrīvojumi” ir paredzēts:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis piešķir atbrīvojumu tālāk minētajām darbībām atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šā atbrīvojuma piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

b)       nekustamā īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu, izņemot:

1.      Izmitināšanu, kā tā definēta dalībvalstu tiesību aktos, viesnīcu nozarē vai līdzīgas funkcijas nozarēs, tostarp vietu izīrēšanu tūristu nometnēs vai zemes gabalos, kas izveidoti par nometnes vietām;

2.      Telpu un zemes gabalu izīrēšanu transportlīdzekļu novietošanai;

3.      Pastāvīgi uzstādītu iekārtu un mehānismu izīrēšanu;

4.      Seifu īri.

Dalībvalstis var piemērot papildu izņēmumus šā atbrīvojuma darbības jomai;

[..].”

5        Iepriekšējā punktā minētās Sestās direktīvas tiesību normas saturs praktiski nemainītā veidā tika pārņemts Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) – kas ir Sestās direktīvas un tās turpmāko grozījumu atjaunotā versija – 135. pantā.

6        Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta (kļuvis par Direktīvas 2006/112 168. pantu) teksts ir šāds:

“Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

a)      [PVN], kas maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kurus viņam jau piegādājis vai sniedzis vai vēl piegādās vai sniegs cits nodokļa maksātājs.”

 Beļģijas tiesības

7        Code de la taxe sur la valeur ajoutée [Pievienotās vērtības nodokļa kodeksa], redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “PVN kodekss”), 19. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Par pakalpojumu sniegšanu par samaksu tiek uzskatīts gadījums, kad nodokļa maksātājs savām vai sava personāla privātajām vajadzībām vai plašākā nozīmē citiem mērķiem nekā savai uzņēmējdarbībai lieto tai paredzēto īpašumu, ja par šo īpašumu ir pilnīgi vai daļēji atskaitāms nodoklis.”

8        PVN kodeksa 44. panta 3. punkta 2° apakšpunktā ir paredzēts atbrīvojums no PVN šādiem darījumiem:

“nekustamā īpašuma iznomāšana, izīrēšana vai īres tiesību nodošana natūrā, kā arī šāda īpašuma izmantošana saskaņā ar 19. panta 1. punkta nosacījumiem, izņemot:

a)      šādu pakalpojumu sniegšana:

–        telpu un zemes gabalu nodošana rīcībā transportlīdzekļu novietošanai;

–        telpu nodošana rīcībā preču uzglabāšanai;

–        izmitināšana mēbelētās telpās viesnīcās, moteļos un telpās, kurās ir iekārtoti maksas saimnieku mitekļi;

–        zemes gabalu nodošana rīcībā kempingam;

b)      tāda nekustamā īpašuma izīrēšana-finansēšana, ko piešķīris uzņēmums, kurš praktizē nekustamā īpašuma izīrēšanu-finansēšanu, vai izīrēšana, kas kvalificējama kā nekustamā īpašuma līzings, ja šis uzņēmums ceļ, liek celt vai, samaksājot nodokli, iegādājas ēku, uz kuru attiecas līgums, un ja īrnieks īrē šo mantu, lai to lietotu nodokļu maksātāja darbības īstenošanai; Karalis nosaka nosacījumus, kādiem ir jāatbilst līgumam par nekustamā īpašuma izīrēšanu-finansēšanu, tostarp attiecībā uz līguma ilgumu, mantas, par kuru tas noslēgts, būtību un mērķi, kā arī īrnieka tiesības un pienākumus;

c)      seifu īre.”

9        PVN kodeksa 45. panta 1. punkta 1° apakšpunktā ir noteikts:

“Nodokļa maksātājs no nodokļa, kas tam jāmaksā, var atskaitīt nodokli par precēm un pakalpojumiem, kuri tam ir piegādāti un sniegti, precēm, ko tas ir importējis, un precēm, ko tas ir nopircis Kopienā, ciktāl tas tās izmanto, lai veiktu:

1°      ar nodokli apliekamus darījumus [..].”

10      Karaļa 1969. gada 10. decembra Lēmumā Nr. 3 par atskaitījumiem, kas veicami, piemērojot pievienotās vērtības nodokli [arrêté royal n° 3 relatif aux déductions pour l’application de la taxe sur la valeur ajoutée], 1. pantā ir noteikts:

“1.      Ja [PVN] kodeksa 45. panta 1.a, 2. un 3. punktā nav noteikts citādi, saskaņā ar šī lēmuma 2. un 4. pantā paredzētajiem nosacījumiem nodokļa maksātājs veic nodokļu atskaitījumu par precēm un pakalpojumiem, kurus tas ir paredzējis [PVN] kodeksa 45. panta 1. punkta I°–5° apakšpunktā minētajiem darījumiem.

Ja nodokļa maksātājs savā saimnieciskajā darbībā veic citus darījumus, par kuriem nodoklis nav atskaitāms, tas atskaitījumus nosaka atbilstoši [PVN] kodeksa 46. un 48. pantam un šī lēmuma 12.–21. pantam.

2.      Nekādā gadījumā nav atskaitāmi nodokļi par precēm un pakalpojumiem, kurus nodokļa maksātājs ir paredzējis privātai lietošanai vai citiem mērķiem nekā savas saimnieciskās darbības vajadzībām.

Ja preci vai pakalpojumu ir plānots daļēji paredzēt šādiem mērķiem, atskaitīšana nav pieļaujama, ciktāl tā attiecas uz šo paredzēto izlietojumu. To, ciktāl šis izlietojums ir tāds, nosaka nodokļa maksātājs un kontrolē nodokļu administrācija.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

11      Pārvalde apsaimnieko futbola stadionu Luc Varenne, par kura iegādi tai bija jāsamaksā EUR 6 428 579,97, kam tika pievienota PVN summa EUR 1 350 001,79 apmērā.

12      2003. gada 25. augustā pārvalde noslēdza nolīgumu ar Royal Football Club de Tournai ASBL (turpmāk tekstā – “RFCT”), saskaņā ar kuru RFCT par atlīdzību izmanto Luc Varenne futbola stadiona iekārtas.

13      Pārvalde atskaitīja visu PVN, kas samaksāts par minēto iekārtu iegādi.

14      Pēc divām pārbaudēm, kas veiktas pārvaldes juridiskajā adresē 2004. un 2006. gadā, Beļģijas nodokļu administrācija uzskatīja, ka pārvalde ir veikusi vairāku veidu darījumus attiecībā uz PVN, proti:

–        darījumus, kas apliekami ar PVN un rada tiesības atskaitīt PVN priekšnodokli;

–        darījumus, kas nav apliekami ar PVN un nerada tiesības atskaitīt PVN priekšnodokli, piemēram, noteiktu futbola stadiona Luc Varenne iekārtu bezmaksas un bez kompensācijas nodošana RFCT rīcībā, un

–        no PVN atbrīvoti darījumi, kas līdz ar to nerada tiesības atskaitīt PVN priekšnodokli.

15      Beļģijas nodokļu administrācija tādējādi uzskatīja, ka noteiktu minētā stadiona iekārtu nodošana RFCT rīcībā atbilstoši nolīgumam, kas noslēgts ar pārvaldi, ir uzskatāma par nekustamā īpašuma izīrēšanu un līdz ar to bija atbrīvojama no PVN atbilstoši PVN kodeksa 44. panta 3. punkta 2° apakšpunktam.

16      2006. gada 22. decembra protokolā Beļģijas nodokļu administrācija norādīja, ka pārvaldes darbību analīze atbilstoši faktiskas izmantošanas metodei liecina, ka atbilstoši PVN atskaitīšanas prorata tehnikai, kas paredzēta PVN kodeksa 46. panta 2. punktā, tā varēja atskaitīt PVN priekšnodokli tikai 36 % apmērā.

17      2007. gada 10. janvārī Beļģijas nodokļu administrācija izdeva pārvaldei maksāšanas uzdevumu PVN apmaksai par daļu, kuru tā kļūdaini atskaitījusi, jeb summu EUR 864 001,15 apmērā, naudas sodu EUR 86 400 apmērā, likumā paredzētos un tiesas noteiktos nokavējuma procentus.

18      Pārvalde apstrīdēja šo maksāšanas uzdevumu Tribunal de première instance de Mons [Monsas Pirmās instances tiesā], kura 2011. gada 12. maija spriedumā uzskatīja, ka tas, ka pārvalde ir nodevusi RFCT rīcībā noteiktas futbola stadiona Luc Varenne iekārtas, ir jākvalificē kā nekustamā īpašuma izīrēšana un ka administrācija bija pamatoti atteikusi priekšnodokļa atskaiti. Pārvalde iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Cour d’appel de Mons [Monsas Apelācijas tiesā].

19      Uzskatot, ka izskatāmās lietas risinājumam ir nepieciešama noteiktu Sestās direktīvas noteikumu interpretācija, Cour d’appel de Mons nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai sporta infrastruktūras iekārtu, kas paredzētas vienīgi futbolam, nodošana rīcībā, kas ietver iespēju konkrētā laikā izmantot un ekspluatēt futbola stadiona spēļu platību (laukumu), kā arī ģērbtuves spēlētājiem un tiesnešiem maksimāli 18 dienas sporta sezonas laikā (sporta sezona sākas katra kalendārā gada 1. jūlijā un beidzas nākamā gada 30. jūnijā), ir nekustamā īpašuma izīrēšana, kas atbrīvota no nodokļa [Sestās direktīvas] 13. panta B daļas b) punkta izpratnē (Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta l) apakšpunkts), ciktāl izmantošanas un ekspluatēšanas tiesību piešķīrējam:

–        ir neierobežota un pilna iespēja ārpus iepriekš minētājām 18 dienām pēc savas izvēles piešķirt identiskas tiesības citām fiziskām vai juridiskām personām;

–        ir tiesības jebkurā laikā piekļūt minētajām iekārtām bez izmantošanas un ekspluatēšanas tiesību izmantotāja iepriekšējas piekrišanas, lai tostarp pārliecinātos par to pareizu lietošanu un novērstu jebkādu kaitējumu, ievērojot vienīgo nosacījumu netraucēt sporta sacensību pienācīgu norisi;

–        turklāt saglabā tiesības pastāvīgi kontrolēt piekļuvi iekārtām, ieskaitot periodā, kurā tās izmanto RFCT;

–        pieprasa fiksētu maksājumu EUR 1750 dienā par to, ka tiek izmantota spēļu platība, ģērbtuves, bufete, visu iekārtu uzkopšanas, uzraudzības un kontroles pakalpojumi, saprotot, ka ar 20 % no pieprasītā summas tiek nosegtas tiesības piekļūt futbola laukumam un ar 80 % no šīs summas tiek sniegta atlīdzība par dažādiem uzturēšanas, uzkopšanas, apkopes (pļaušana, sēšana u.c.) pakalpojumiem un spēļu platības iekārtošanas atbilstoši normām pakalpojumiem un papildu pakalpojumu sniegšanu, kuru veic izmantošanas un ekspluatēšanas tiesību izmantotājs [..]?”

 Par prejudiciālo jautājumu

20      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka futbola stadiona nodošana rīcībā par atlīdzību atbilstoši līgumam, kurā ir paredzēts, ka īpašnieks saglabā noteiktas tiesības un prerogatīvas un ka viņš sniedz dažādus pakalpojumus, tostarp uzturēšanas, uzkopšanas, apsaimniekošanas un atbilstības normām nodrošināšanas pakalpojumus, kas veido 80 % no līgumā paredzētās atlīdzības, ir uzskatāma par “nekustamā īpašuma izīrēšanu” šīs tiesību normas izpratnē.

21      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziena “nekustamā īpašuma izīrēšana” Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta izpratnē pamatpazīme ir tā, ka līgumslēdzējam uz nolīgto laiku un pret atlīdzību tiek piešķirtas tiesības lietot nekustamo īpašumu kā tā īpašniekam un liegt jebkurai citai personai šādu tiesību izmantošanu. Lai novērtētu, vai konkrēts līgums atbilst šai definīcijai, jāņem vērā visas darījuma pazīmes, kā arī tā norises apstākļi. Šajā ziņā noteicošais ir attiecīgā darījuma objektīvais raksturs neatkarīgi no tā, kā to ir kvalificējuši līgumslēdzēji (spriedums MacDonald Resorts, C-270/09, EU:C:2010:780, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Tāpat ir jāatgādina, ka nekustamā īpašuma izīrēšanai Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta izpratnē ir nepieciešams, lai būtu izpildīti visi šim darījumam raksturīgie nosacījumi, proti, lai nekustamā īpašuma īpašnieks būtu par īres maksu uz norunātu laiku nodevis īrniekam tiesības lietot savu īpašumu un liegt to citām personām (spriedums Medicom un Maison Patrice Alard, C-210/11 un C-211/11, EU:C:2013:479, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23      Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā ir ietverta atkāpe no vispārīgā principa, saskaņā ar kuru PVN tiek iekasēts par katru nodokļa maksātāja par samaksu sniegtu pakalpojumu, un tādējādi šīs tiesību normas formulējums ir jāinterpretē šauri. Ja nav izpildīts kāds no iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem, šī tiesību norma nevar tikt piemērota pēc analoģijas, jo attiecīgā nekustamā īpašuma lietošana visvairāk līdzinās īrēšanai šīs tiesību normas izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Medicom un Maison Patrice Alard, EU:C:2013:479, 27. punkts).

24      Principā valsts tiesu, kuras vienīgās ir kompetentas novērtēt faktus, uzdevums ir, ņemot vērā katra atsevišķā gadījuma apstākļus, noteikt attiecīgā darījuma būtiskās iezīmes, lai veiktu tā kvalifikāciju saistībā ar Sesto direktīvu (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu Medicom un Maison Patrice Alard, EU:C:2013:479, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25      It īpaši attiecībā uz sporta iekārtu lietošanas kvalificēšanu Tiesa jau ir norādījusi, ka pakalpojumi, kas saistīti ar sporta nodarbībām un fizisko audzināšanu, iespēju robežās ir jāizvērtē kopumā (spriedums Stockholm Lindöpark, C-150/99, EU:C:2001:34, 26. punkts).

26      Tā attiecībā uz golfa laukuma izīrēšanu Tiesa ir precizējusi, ka, tā kā golfa laukuma pārvaldīšana parasti ietver ne tikai pasīvu darbību, ļaujot izmantot laukumu, bet arī tostarp daudzas komerciālas darbības, piemēram, uzraudzību, vadību un nepārtrauktu uzturēšanu, ko veic pakalpojuma sniedzējs, kā arī citu iekārtu nodrošināšanu, nepastāvot izņēmuma apstākļiem, golfa laukuma izīrēšanu nevar uzskatīt par galveno sniegto pakalpojumu (spriedums Stockholm Lindöpark, EU:C:2001:34, 26. punkts).

27      Protams, apstākļi pamatlietā atšķiras no tiem, kas bija raksturīgi attiecīgajam darījumam lietā, kurā pasludināts spriedums Stockholm Lindöpark (EU:C:2001:34), jo, pirmkārt, pamatlietā runa ir par kluba īstenotu iekārtu “kolektīvu” lietošanu, nevis par spēlētāju individuālu piekļuvi, otrkārt, šī lietošana ir atkārtota un ilgstoša, un principā ekskluzīva nolīgtajās dienās un, treškārt, pārvaldes kā izīrētājas funkcijas un prerogatīvas daļēji šķiet atkarīgas no vajadzībām, kuras raksturīgas sporta objekta, kas var uzņemt lielu virkni apmācību un daudzus indivīdus, apsaimniekošanai izīrēšanas nolūkā.

28      Tomēr ir jāuzskata, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, izņemot faktu vērtējumu, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, nav norādīti konkrētie apstākļi, kas ļautu secināt, ka futbola laukuma izmantošana ir darījuma pamatpakalpojums, kas to raksturotu kā nekustamā īpašuma izīrēšanu Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta izpratnē.

29      Pamatlietas apstākļos šķiet, runa ir par to, ka pārvalde sniedz sarežģītākus pakalpojumus nekā piekļuves sporta iekārtām nodrošināšana, jo tā rūpējas par minēto iekārtu uzraudzību, vadību, uzturēšanu un uzkopšanu.

30      Attiecībā, pirmkārt, uz uzraudzību, proti, tiesībām piekļūt sporta iekārtām un šīs piekļuves kontroli, kas uzticētas pārvaldei, ir tiesa, ka tās vien neļauj izslēgt attiecīgā darījuma pamatlietā kvalificēšanu par izīrēšanu Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta izpratnē. Šādas tiesības var būt pamatotas ar vajadzību nodrošināt, lai īrnieki varētu, trešo personu netraucēti, lietot minētas iekārtas. Proti, Tiesa jau ir precizējusi, ka tiesību izmantot izīrētās telpas ierobežojumu paredzēšana neizslēdz to, ka šī izmantošana var būt ekskluzīva attiecībā pret visām citām personām, kurām ne likums, ne līgums neļauj izmantot kādas tiesības attiecībā uz šo īpašumu, kas ir īres līguma priekšmets (spriedums Temco Europe, C-284/03, EU:C:2004:730, 25. punkts).

31      Tomēr attiecīgajos pamatlietas apstākļos tiesību piekļūt sporta iekārtām un kontrolēt šo piekļuvi dēļ šķiet ir pastāvīga pārvaldes pārstāvja klātbūtne – ar apsarga starpniecību – minētajā sporta objektā, kas varētu būt netiešs pierādījums, kurš ļauj uzskatīt, ka pārvaldes loma ir aktīvāka nekā loma, kas izriet no nekustamā īpašuma izīrēšanas Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta izpratnē.

32      Attiecībā, otrkārt, uz dažādiem pārvaldes, uzturēšanas un uzkopšanas pakalpojumiem ir jāsecina, ka tie lielākoties ir faktiski vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka attiecīgās iekārtas ir piemērotas lietošanai, kādai tās ir paredzētas, proti, sporta pasākumiem un, konkrētāk, futbola maču organizēšanai atbilstoši piemērojamajam sporta tiesiskajam regulējumam.

33      Līdz ar to ir jāuzskata, ka šim nolūkam vajadzīgās iekārtas ar uzturēšanas un atbilstības normām nodrošināšanas pakalpojumu starpniecību ir nodotas RFCT rīcībā stāvoklī, kas ļauj tās izmantot nolīgumā paredzētiem mērķiem, un ka piekļuves minētajām iekārtām nodrošināšana šim konkrētajam nolūkam ir attiecīgā darījuma pamatlietā raksturīgais pakalpojums (pēc analoģijas it īpaši skat. spriedumus Part Service, C-425/06, EU:C:2008:108, 51. un 52. punkts; Field Fisher Waterhouse, C-392/11, EU:C:2012:597, 23. punkts, kā arī RR Donnelley Global Turnkey Solutions Poland, C-155/12, EU:C:2013:434, 22. punkts).

34      Šajā ziņā dažādo sniegto pakalpojumu, kas atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu veido 80 % no līgumā paredzētās atlīdzības, saimnieciskā vērtība tāpat ir netiešs pierādījums, lai attiecīgo darījumu pamatlietā kopumā kvalificētu par pakalpojumu sniegšanu, nevis nekustamā īpašuma izīrēšanu Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta izpratnē.

35      Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai visi šie pakalpojumi, ko piedāvājusi pārvalde, ir faktiski vajadzīgi, lai piešķirtu piekļuvi sporta iekārtām līgumā paredzētajiem mērķiem, proti, tikai futbola spēlēšanai.

36      Visbeidzot attiecībā uz attiecīgā īpašuma lietošanas ilgumu, kas ir īres līguma būtisks elements, ir jāatgādina, pirmkārt, ka Tiesa jau ir konstatējusi, ka attiecībā uz golfa laukumu šis ilgums var būt ierobežots (spriedums Stockholm Lindöpark, EU:C:2001:34, 27. punkts).

37      Otrkārt, no judikatūras izriet, ka minētajai izmantošanai principā nebūtu jābūt tikai gadījuma rakstura vai īslaicīgai (šajā ziņā skat. spriedumu Leichenich, C-532/11, EU:C:2012:720, 24. punkts).

38      Attiecīgajos pamatlietas apstākļos līgumā noteiktais lietošanas ilgums ir lielākais 18 futbola spēļu dienas, un šāds ilgums a priori ir ievērojams. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā visus apstākļus, līgumā paredzētā lietošanas nebūtu drīzāk kvalificējama par tādu, kam ir gadījuma raksturs, un īslaicīgu, kas būtu papildu netiešs pierādījums, kura dēļ būtu uzskatāms, ka attiecīgais darījums pamatlietā kopumā ir kvalificējams par pakalpojumu sniegšanu, nevis nekustamā īpašuma izīrēšanu. Šajā ziņā tostarp ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo Beļģijas valdība, futbola stadiona Luc Varenne iekārtas, pārsniedzot līguma formulējumu, faktiski ir nodotas RFCT rīcībā ne tik konkrētā laikā vai, kā apgalvo pārvalde, faktiskā lietošana notiek tikai futbola maču laikā.

39      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka futbola stadiona nodošana rīcībā par atlīdzību atbilstoši līgumam, kurā ir paredzēts, ka īpašnieks saglabā noteiktas tiesības un prerogatīvas un ka viņš sniedz dažādus pakalpojumus, tostarp uzturēšanas, uzkopšanas, apsaimniekošanas un atbilstības normām nodrošināšanas pakalpojumus, kas veido 80 % no līgumā paredzētās atlīdzības, principā nav uzskatāma par “nekustamā īpašuma izīrēšanu” šīs tiesību normas izpratnē. Šis jautājums jāvērtē iesniedzējtiesai.

 Par tiesāšanās izdevumiem

40      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 13. panta B daļas b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka futbola stadiona nodošana rīcībā par atlīdzību atbilstoši līgumam, kurā ir paredzēts, ka īpašnieks saglabā noteiktas tiesības un prerogatīvas un ka viņš sniedz dažādus pakalpojumus, tostarp uzturēšanas, uzkopšanas, apsaimniekošanas un atbilstības normām nodrošināšanas pakalpojumus, kas veido 80 % no līgumā paredzētās atlīdzības, principā nav uzskatāma par “nekustamā īpašuma izīrēšanu” šīs tiesību normas izpratnē. Šis jautājums jāvērtē iesniedzējtiesai.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – franču.