Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2016. gada 14. aprīlī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – LESD 49. pants – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā kredītiestādēm ir uzlikts pienākums paziņot nodokļu administrācijai informāciju par mirušo klientu aktīviem, lai iekasētu mantojuma nodokli – Šī tiesiskā regulējuma piemērošana filiālēm, kas reģistrētas citā dalībvalstī, kurā atbilstoši banku noslēpumam principā ir aizliegts paziņot šādu informāciju

Lieta C-522/14

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 1. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 19. novembrī, tiesvedībā

Sparkasse Allgäu

pret

Finanzamt Kempten.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši D. Švābi [D. Šváby], J. Malenovskis [J. Malenovský], M. Safjans [M. Safjan] un M. Vilars [M. Vilaras] (referents),

ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Sparkasse Allgäu vārdā – W.-R. Bub, Rechtsanwalt,

–        Finanzamt Kempten vārdā – L. Bachmann, pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un B. Beutler, pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – A. Dimitrakopoulou un A. Magrippi, pārstāves,

–        Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–        Eiropas Komisijas vārdā – W. Mölls un M. Wasmeier, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 26. novembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 49. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Sparkasse Allgäu un Finanzamt Kempten (Kemptenas Finanšu administrācija) par šīs kredītiestādes atteikumu paziņot minētajai administrācijai informāciju par tās Austrijā reģistrētajā pakļautajā filiālē esošajiem kontiem, kurus tur ir atvērušas personas, kuras savas nāves brīdī bija Vācijas nodokļu rezidentes.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Direktīva 2006/48/EK

3        Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvas 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV L 177, 1. lpp.) 23. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka I pielikumā uzskaitītās darbības saskaņā ar 25. pantu, 26. panta 1. līdz 3. punktu, 28. panta 1. un 2. punktu un 29. līdz 37. pantu to teritorijā var – izveidojot filiāles vai sniedzot pakalpojumus – veikt ikviena kredītiestāde, kam atļauju piešķīrušas un ko uzrauga citas dalībvalsts kompetentās iestādes, ja atļauja aptver šādas darbības.”

4        Direktīvas 2006/48 I pielikumā uzskaitīto darbību vidū tostarp ir “noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu pieņemšana”.

5        Minētās direktīvas 31. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas 29. un 30. pants neiespaido uzņēmēju dalībvalstu tiesības veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu to teritorijā izdarītos pārkāpumus, kas ir pretrunā ar tiesību aktiem, kurus tās pieņēmušas vispārējās interesēs, vai lai piemērotu sodus par tiem. Tas ietver iespēju liegt pārkāpējām kredītiestādēm veikt jaunus darījumus uzņēmējas dalībvalsts teritorijā.”

 Direktīva 2011/16/ES

6        Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvas 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2014. gada 9. decembra Direktīvu 2014/107/ES (OV L 359, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2011/16”), 8. panta 3.a punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai pieprasītu savām Finanšu iestādēm, kas sniedz ziņojumus, izpildīt I un II pielikumā iekļautos ziņojumu sniegšanas un pienācīgas pārbaudes noteikumus un nodrošinātu šādu noteikumu efektīvu īstenošanu un atbilstības ievērošanu saskaņā ar I pielikuma IX iedaļu.

Ievērojot piemērojamos ziņojumu sniegšanas un pienācīgas pārbaudes noteikumus, kas iekļauti I un II pielikumā, katras dalībvalsts kompetentā iestāde, veicot automātisku apmaiņu, 6. punkta b) apakšpunktā noteiktajā termiņā paziņo jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei šādu informāciju par taksācijas periodiem no 2016. gada 1. janvāra attiecībā uz Kontu, par kuru jāsniedz ziņojums:

a)      katras Personas, par kuru jāsniedz ziņojums un kura ir attiecīgā Konta turētāja, vārds, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un (privātpersonas gadījumā) dzimšanas datums un vieta un – jebkuras tādas Vienības gadījumā, kas ir Konta turētāja un kas pēc pienācīgas pārbaudes noteikumu piemērošanas saskaņā ar pielikumiem ir identificēta kā tāda, kurai ir viena vai vairākas Kontrolējošās personas, kas ir Persona, par kuru jāsniedz ziņojums – Vienības nosaukums, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un katras Personas, par kuru jāsniedz ziņojums, vārds, adrese, nodokļu maksātāja identifikācijas numurs(-i) un dzimšanas datums un vieta;

b)      konta numurs (vai funkcionālais ekvivalents, ja konta numura nav);

c)      Finanšu iestādes, kas sniedz ziņojumus, nosaukums un identifikācijas numurs (ja tāds ir);

d)      konta bilance vai vērtība (tostarp – Apdrošināšanas līguma ar naudas vērtību vai Anuitātes līguma gadījumā – Vērtība naudā vai atpirkuma summa) attiecīgā kalendārā gada vai cita attiecīgā ziņošanas perioda beigās vai, ja konts attiecīgajā gadā vai ziņošanas periodā tika slēgts, informācija par konta slēgšanu;

[..].ˮ

7        Saskaņā ar Direktīvas 2011/16 I pielikuma VIII iedaļas B punkta 1. apakšpunktu termins “Konts, par kuru jāsniedz ziņojums” tostarp nozīmē finanšu kontu, kuru uztur dalībvalsts finanšu iestāde, kas sniedz ziņojumus, un kuru tur viena vai vairākas personas, par kurām sniedz ziņojumu, ar nosacījumu, ka tās ir identificētas kā tādas saskaņā ar šī paša pielikuma II līdz VII iedaļā aprakstītajām pienācīgas pārbaudes procedūrām

 Vācijas tiesības

8        Atbilstoši Likuma par mantojuma un dāvinājuma nodokli (Erbschaftsteuer- und Schenkungsteuergesetz, turpmāk tekstā – “ErbStG”) 33. panta 1. punktam personām, kuru profesionālajā darbībā ietilpst trešo personu aktīvu noguldīšana vai pārvaldība, ir pienākums informēt pilnvarotās nodokļu iestādes par mantojuma un dāvinājuma tiesībām uz aktīviem, kas tajā ir noguldīti, un pret to izvirzītajiem prasījumiem, kas personas miršanas brīdī veidoja tās īpašumu.

 Austrijas tiesības

9        Saskaņā ar Banku nozares likuma (Bankwesengesetz, turpmāk tekstā – “BWG”) 9. panta 1. un 7. punktu kredītiestāžu filiāles, kuru juridiskā adrese ir citās dalībvalstīs, var veikt savu darbību Austrijas Republikas teritorijā, ievērojot vairākas Austrijas tiesību normas, tostarp BWG 38. pantu.

10      BWG 38. panta redakcija ir šāda:

“1.      Kredītiestādēm, to akcionāriem, pārvaldes struktūru locekļiem, darbiniekiem, kā arī personām, kuras rīkojas to labā citādi, nav atļauts izpaust vai izmantot noslēpumus, kuri tiem ir uzticēti vai kuriem tiem ir piekļuve tikai to komercattiecību ar klientiem dēļ [..] (banku noslēpums) [..].

2.      Pienākums glabāt banku noslēpumu nav piemērojams:

[..]

5)      ja klients tieši un rakstveidā piekrīt noslēpuma paziņošanai;

[..].ˮ

11      BWG 101. pantā ir paredzēti kriminālsodi bankas noslēpuma pārkāpuma gadījumā.

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

12      Sparkasse Allgäu ir kredītiestāde Direktīvas 2006/48 izpratnē, kas darbojas, pamatojoties uz atļauju, ko ir piešķīrušas Vācijas iestādes. Šī kredītiestāde tostarp pārvalda pakļautu filiāli Austrijā.

13      2008. gada 25. septembrī Kemptenas finanšu administrācija lūdza Sparkasse Allgäu sniegt ErbStG 33. pantā paredzēto informāciju par tās Austrijas filiāles klientiem, kas savas nāves brīdī bija Vācijas iedzīvotāji, attiecībā uz laikposmu no 2001. gada 1. janvāra.

14      Sparkasse Allgäu iesniedza sūdzību par šo lēmumu, kas tika noraidīta, tāpat kā tās prasība pirmās instances tiesā. Šādos apstākļos prasītāja pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību (“Revision”) Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa).

15      Iesniedzējtiesa jautā, vai ar ErbStG 33. panta 1. punktu ir ierobežota brīvība veikt uzņēmējdarbību, lai arī šajā tiesību normā paredzētais paziņošanas pienākums ir vienādi attiecināts uz visām Vācijas kredītiestādēm. Proti, šā pienākuma dēļ Vācijas kredītiestādes tiekot atturētas no komercdarbības veikšanas Austrijā ar filiāļu starpniecību. Tomēr minētā tiesa arī jautā, pirmkārt, vai brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums var izrietēt arī no kredītiestādes juridiskās adreses dalībvalsts, proti, Vācijas Federatīvās Republikas, tiesību normu un dalībvalsts, kurā atrodas filiāle, proti, Austrijas Republikas, tiesību normu kopējām sekām un, otrkārt, kurai dalībvalstij ir piedēvējams šāds ierobežojums.

16      Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai brīvība veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants, agrāk EKL 43. pants) nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru valsts teritorijā dibinātai kredītiestādei mantojuma atstājēja rezidenta nāves gadījumā Finanzamt (nodokļu iestādei), kura ir atbildīga par mantojuma nodokļa iekasēšanu valsts teritorijā, ir jāpaziņo arī par tiem mantojuma atstājēja aktīviem, kuri ir noguldīti pakļautā kredītiestādes filiālē citā dalībvalstī vai kurus tā pārvalda, ja šajā citā dalībvalstī nav līdzīga paziņošanas pienākuma, bet uz kredītiestādēm šajā valstī ir attiecināts banku noslēpums, par kura pārkāpumu ir paredzēti kriminālsodi?”

 Par prejudiciālo jautājumu

17      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā kredītiestādēm, kuru juridiskā adrese ir šajā dalībvalstī, ir pienākums paziņot valsts iestādēm par aktīviem, kuri ir noguldīti pakļautā kredītiestādes filiālē citā dalībvalstī vai kurus tā pārvalda, ja ir miris šo aktīvu īpašnieks, kura dzīvesvieta bija pirmajā dalībvalstī, un ja otrajā dalībvalstī nav paredzēts salīdzināms paziņošanas pienākums, un ja tajā kredītiestādēm ir jāievēro banku noslēpums, par kura pārkāpumu ir paredzēti kriminālsodi.

18      Ievadā ir jāatgādina, ka LESD 49. pantā ir noteikts, ka ir jāizskauž brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi. Saskaņā ar šo tiesību normu šī brīvība dalībvalsts pilsoņiem citā dalībvalstī ļauj sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus ar nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās dibināšanas valsts. Brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu izskaušana attiecas uz ierobežojumiem tam, ka dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu citā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus (it īpaši skat. spriedumus Komisija/Francija, 270/83, EU:C:1986:37, 13. punkts, Royal Bank of Scotland, C-311/97, EU:C:1999:216, 22. punkts, un CLT-UFA, C-253/03, EU:C:2006:129, 13. punkts).

19      Saskaņā ar LESD 54. panta otro daļu juridiskās personas, kas ir publisko tiesību subjekti, izņemot bezpeļņas sabiedrības, tāpat ir sabiedrības, kurām ir piemērojams LESD 49. pants. Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm Sparkasse Allgäu ir juridiska persona, kas ir publisko tiesību subjekts, kurai ir piemērojams LESD 49. pants.

20      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai arī LESD noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību mērķis atbilstoši to formulējumam ir nodrošināt uzņemošajā dalībvalstī tādu pašu attieksmi kā valsts līmenī, tajos arī ir aizliegts izcelsmes dalībvalstij radīt šķēršļus kādam savam pilsonim vai sabiedrībai, kas dibināta saskaņā ar tās tiesību aktiem, veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (spriedums Verder LabTec, C-657/13, EU:C:2015:331, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Tāpat ir jāatgādina, ka no ErbStG 33. panta 1. punkta izriet, ka personām, kuru profesionālajā darbībā ietilpst trešo personu aktīvu noguldīšana vai pārvaldība, ir pienākums rakstveidā paziņot nodokļu iestādēm, kas ir pilnvarotas mantojuma tiesību jomā, par aktīviem, kas tajā ir noguldīti, un pret to izvirzītajiem prasījumiem, kuri personas miršanas brīdī veidoja tās īpašumu.

22      Ir jākonstatē, ka šī tiesību norma ir formulēta vispārīgi un tajā nav noteikta atšķirība atkarībā no vietas, kur tiek veikta noguldīšanas darbība, un trešo personu aktīvu pārvaldība, uz kuru tā attiecas. Līdz ar to prasītājai pamatlietā, kas ir juridiska persona, kas ir tikusi dibināta atbilstoši Vācijas tiesībām un kuras juridiskā adrese ir Vācijā, ir pienākumi, kas izriet no šīs tiesību normas, ne tikai attiecībā uz kontiem, kurus tur tās dažādās Vācijā reģistrētās pārstāvniecības un filiāles, bet arī attiecībā uz kontiem, kas ir atvērti tās pakļautajā filiālē, kura reģistrēta Austrijā.

23      Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai tās Vācijas kredītiestādes darbība, kas ir atvērusi filiāli Austrijā, ir kļuvusi sarežģītāka tādēļ, ka tai vienlaikus ir jāizpilda ErbStG 33. panta 1. punktā paredzētais pienākums sniegt informāciju un BWG 38. panta 2. punktā un 101. pantā paredzētais pienākums ievērot banku noslēpumu Austrijā. Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka, lai izpildītu šos abus pienākumus, kredītiestādei, kas ir prasītājas pamatlietā situācijā, atbilstoši BWG 38. panta 2. punkta 5. apakšpunktam ir jālūdz tās klientiem piekrišana iespējamai informācijas, kas uz tiem attiecas, nodošanai Vācijas iestādēm. Šādas piekrišanas saņemšanas prasības rezultātā iespējamie šādas kredītiestādes Austrijas filiāles klienti drīzāk sliektos vērsties pie Austrijas bankām vai Vācijas banku filiālēm Austrijā, jo ne vienai no tām nav analoģiska pienākuma sniegt informāciju.

24      Lai arī, protams, nevar tikt izslēgts, ka ErbStG 33. panta 1. punkts var atturēt Vācijā reģistrētas kredītiestādes no filiāļu atvēršanas Austrijā, ciktāl šā pienākuma izpilde tās nostādītu nelabvēlīgā situācijā tādēļ vien, ka tām būtu jāizpilda pienākums, kas nav jāpilda šajā pēdējā minētajā dalībvalstī reģistrētajām kredītiestādēm, tomēr no tā nevar tikt secināts, ka šāda pienākuma pastāvēšana var tikt kvalificēta kā brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums LESD 49. panta izpratnē.

25      Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtās norādes, ir jākonstatē, ka tādos apstākļos kā pamatlietā nelabvēlīgās sekas, ko var radīt tāds pienākums kā tas, kas ir paredzēts ErbStG 33. panta 1. punktā, izriet no tā, ka divas dalībvalstis vienlaikus īsteno savu kompetenci, pirmkārt, banku un citu kredītiestāžu pienākumu pret saviem klientiem jomā saistībā ar banku noslēpuma ievērošanu un, otrkārt, nodokļu kontroles jomā (šajā ziņā skat. spriedumus Kerckhaert un Morres, C-513/04, EU:C:2006:713, 20. punkts; Columbus Container Services, C-298/05, EU:C:2007:754, 43. punkts, un CIBA, C-96/08, EU:C:2010:185, 25. punkts).

26      Konkrēti, atbilstoši Vācijas tiesībām banku noslēpuma ievērošana nav pārāka par prasību nodrošināt nodokļu kontroles efektivitāti, un tādēļ ErbStG 33. panta 1. punktā tajā minētajos apstākļos ir noteikts pienākums sniegt informāciju nodokļu iestādēm bez attiecīgā konta īpašnieka piekrišanas. Turpretī Austrijas tiesībās, BWG 38. pantā, ir izdarīta pretēja izvēle – banku noslēpums, kas principā ir jāievēro attiecībā uz visiem, tostarp nodokļu iestādēm.

27      Patiešām, ar divpusējo nolīgumu, ko noslēgušas abas attiecīgās dalībvalstis, kā arī ar tādiem Savienības līmenī veiktiem pasākumiem kā automātiska informācijas apmaiņa un informēšanas pienākums, kas paredzēts Direktīvas 2011/16 8. panta 3.a punktā, var tikt nodrošināta administratīvā sadarbība nodokļu jomā un tādējādi – tādos apstākļos kā pamatlietā esošie – tikt atvieglots veids, kādā Vācijas nodokļu iestādes ar strīdīgā pasākuma pamatlietā palīdzību iegūst attiecīgo informāciju.

28      Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka, lai arī pastāv nolīgums, kurā ir paredzēta informācijas apmaiņa nodokļu jomā, ko ir noslēgušas Vācijas Federatīvā Republika un Austrijas Republika un kas ir stājies spēkā 2012. gada 1. martā, tas ir piemērojams tikai taksācijas periodiem pēc 2011. gada 1. janvāra, uz kuriem neattiecas Kemptenas finanšu administrācijas lūgums Sparkasse Allgäu. Tāpat Direktīva 2011/16 tika pieņemta tikai pēc faktiem pamatlietas pamatā.

29      Tādēļ ir jākonstatē, ka atbilstoši Savienības tiesību stāvoklim datumā, kad norisinājušies attiecīgie fakti pamatlietā, tā kā nav saskaņošanas pasākumu informācijas apmaiņas nodokļu kontroles veikšanai jomā, dalībvalstis varēja brīvi noteikt valsts kredītiestādēm tādu pienākumu kā pamatlietā aplūkotais attiecībā uz to filiālēm, kas darbojas ārzemēs, lai nodrošinātu nodokļu kontroles efektivitāti, ja vien minēto filiāļu iekšienē veiktie darījumi netiek diskriminējoši izskatīti salīdzinājumā ar darījumiem, ko veikušas to valsts filiāles (šajā ziņā skat. spriedumu Columbus Container Services, C-298/05, EU:C:2007:754, 51. un 53. punkts, kā arī rīkojumu KBC Bank un Beleggen, Risicokapitaal, Beheer, C-439/07 un C-499/07, EU:C:2009:339, 80. punkts).

30      Kā jau norādīts šā sprieduma 22. punktā, ErbStG 33. panta 1. punkts atbilstoši tā formulējumam ir piemērojams kredītiestādēm, kuru juridiskā adrese ir Vācijā, attiecībā uz to veiktajiem darījumiem gan Vācijā, gan ārzemēs.

31      Tas vien, ka tāds paziņošanas pienākums kā pamatlietā aplūkotais nav paredzēts Austrijas tiesībās, neliek izslēgt, ka Vācijas Federatīvā Republika var noteikt šādu pienākumu. Proti, no Tiesas judikatūras izriet, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību nevar tikt saprasta tādējādi, ka dalībvalstij ir pienākums pielāgot savus nodokļu tiesību aktus un, it īpaši, tādu paziņošanas pienākumu kā pamatlietā aplūkotais atkarībā no citas dalībvalsts nodokļu tiesību aktiem, lai ikvienā gadījumā garantētu jebkādu atšķirību, kas izriet no valsts nodokļu tiesiskā regulējuma, neesamību (šajā ziņā skat. spriedumus Columbus Container Services, C-298/05, EU:C:2007:754, 51. punkts, un National Grid Indus, C-371/10, EU:C:2011:785, 62. punkts).

32      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā kredītiestādēm, kuru juridiskā adrese ir šajā dalībvalstī, ir uzlikts pienākums paziņot valsts iestādēm par aktīviem, kuri ir noguldīti pakļautā kredītiestādes filiālē citā dalībvalstī vai kurus tā pārvalda, ja ir miris šo aktīvu īpašnieks, kura dzīvesvieta bija pirmajā dalībvalstī, un ja otrajā dalībvalstī nav paredzēts salīdzināms paziņošanas pienākums, un ja tajā kredītiestādēm ir jāievēro banku noslēpums, par kura pārkāpumu ir paredzēti kriminālsodi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

33      Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā kredītiestādēm, kuru juridiskā adrese ir šajā dalībvalstī, ir uzlikts pienākums paziņot valsts iestādēm par aktīviem, kuri ir noguldīti pakļautā kredītiestādes filiālē citā dalībvalstī vai kurus tā pārvalda, ja ir miris šo aktīvu īpašnieks, kura dzīvesvieta bija pirmajā dalībvalstī, un ja otrajā dalībvalstī nav paredzēts salīdzināms paziņošanas pienākums, un ja tajā kredītiestādēm ir jāievēro banku noslēpums, par kura pārkāpumu ir paredzēti kriminālsodi.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.