Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2016. gada 2. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis – Direktīva 2006/112/EK – 9. panta 1. punkts – Jēdzieni “pievienotās vērtības nodokļa maksātājs” un “saimnieciskā darbība” – 24. panta 1. punkts – Jēdziens “pakalpojumu sniegšana” – Lauku inženiertehniskās būves – Bezpeļņas komercsabiedrības veikta notekūdeņu kanalizācijas sistēmas izbūve un ekspluatācija – Nozīme apstāklim, ka būvdarbi tiek finansēti no valsts atbalsta un Eiropas Savienības atbalsta līdzekļiem

Lieta C-263/15

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 14. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 3. jūnijā, tiesvedībā

Lajvér Meliorációs Nonprofit Kft.,

Lajvér Csapadékvízrendezési Nonprofit Kft.

pret

Nemzeti Adó- és Vámhivatal Dél-dunántúli Regionális Adó Főigazgatósága (NAV).

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs D. Švābi [D. Šváby], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] un M. Vilars [M. Vilaras] (referents),

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – K. Talabér-Ritz un M. Owsiany-Hornung, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 9. panta 1. punktu un 24. panta 1. punktu.

2        Šīs lūgums ir iesniegts tiesvedībā bezpeļņas komercsabiedrību Lajvér Meliorációs Nonprofit Kft. un Lajvér Csapadékvízrendezési Nonprofit Kft. pieteikumā pret Nemzeti Adó- és Vámhivatal Dél-dunántúli Regionális Adó Főigazgatósága (NAV) (Aizdonavas reģionālā nodokļu direkcija, Ungārija) jautājumā par šo sabiedrību tiesībām atskaitīt pievienotās vērtības nodokli (PVN) attiecībā uz rēķiniem, ko Recontír BPM Kft. izrakstījusi par darbiem, kas veikti to uzdevumā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka PVN uzliek pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādas dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

4        Minētās direktīvas 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5        Šīs pašas direktīvas 24. panta 1. punktā ir noteikts:

““Pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.”

 Ungārijas tiesības

6        Az általános forgalmi adóról szóló 2007. évi CXXVII. törvény (2007. gada Likums CXXVII par pievienotās vērtības nodokli, turpmāk tekstā – “PVN likums”) 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Nodokļa maksātājs: tiesībspējīga persona vai struktūra, kas savā vārdā veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības vietas, mērķa un rezultāta [..]”

7        PVN likuma 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saimnieciska darbība: ikviena patstāvīgi veikta pastāvīga vai regulāra uzņēmējdarbība, kuras mērķis vai rezultāts ir pelņas gūšana.”

8        PVN likuma 16. pantā ir teikts:

“Nav svarīgi, vai preču piegāde un pakalpojumu sniegšana tiek veiktas saskaņā ar līgumu, likumiski, atbilstoši tiesas nolēmumam vai administratīvam lēmumam – tostarp ne par lietas būtību –, vai izsoles ceļā.”

9        Atbilstoši PVN likuma 259. panta 6. punktam:

“Atlīdzība: jebkāda mantiska priekšrocība, ieskaitot esošu parādsaistību atlaišanu, taču izslēdzot zaudējumu un kaitējumu atlīdzību”.

10      A gazdasági társaságokról szóló 2006. évi IV. törvény (2006. gada Likums IV par komercsabiedrībām) 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Komercsabiedrības drīkst izveidot arī tādu vispārīgu saimniecisku darbību veikšanai, kuras nav vērstas uz peļņas gūšanu (bezpeļņas komercsabiedrība). Bezpeļņas komercsabiedrība var tikt izveidota un darboties jebkādā sabiedrības formā. Tās firmā jānorāda gan tas, ka tā ir bezpeļņas sabiedrība, gan konkrētais sabiedrības veids.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11      Pieteicējas pamatlietā ir “bezpeļņas komercsabiedrības”, kas šādā statusā veic bezpeļņas saimniecisko darbību, savukārt ar peļņu nesošu saimniecisko darbību drīkstēdamas nodarboties tikai papildu kārtā. Tās tika izveidotas ar mērķi šo sabiedrību dalībniekiem piederošajos zemesgabalos uzbūvēt un pēc tam ekspluatēt lauku inženiertehniskās būves, proti, notekūdeņu kanalizācijas sistēmu, ūdens rezervuāru un lietus ūdens savākšanas ietaisi.

12      Šo ietaišu izbūvei vajadzīgie būvdarbi tika finansēti no valsts un Eiropas Savienības līdzekļiem. Šo būvdarbu veikšanai pieteicējas pamatlietā bija saņēmušas administratīvās atļaujas un attiecīgo zemesgabalu īpašnieku piekrišanu. Tika arī paredzēts, ka pieteicējas pamatlietā no šiem īpašniekiem iekasē maksu par šo lauku inženiertehnisko būvju ekspluatāciju astoņus gadus.

13      Darbu sagatavošanu un īstenošanu pieteicējas pamatlietā uzticēja Recontír BPM, kura par paveiktajiem darbiem izrakstīja rēķinus ar PVN, kuru pieteicējas pamatlietā vēlējās atskaitīt.

14      Tomēr pieteicēju pamatlietā prasītās atskaitīšanas tiesības NAV atteica, pamatojoties uz to, ka iecerētā darbība nav “saimnieciskā darbība” PVN likuma 6. panta izpratnē nedz saistībā ar satiksmes ceļu tīklā ietilpstošajiem posmiem, kurus tādējādi var izmantot jebkurš, nedz saistībā ar privātīpašumā esošajiem posmiem. Tāpēc attiecībā uz šo darbību pieteicējas pamatlietā neesot “nodokļa maksātāju” statusā. Tā nedz savu dalībnieku, nedz kādu trešo personu labā neveicot nekādu darbību, kas būtu kvalificējama par “pakalpojumu sniegšanu”. Lauku inženiertehnisko būvju parastā ekspluatācija, kas aprobežojas ar betona celiņa un tai pieguļošās apkārtnes uzturēšanu tīrībā un pastāvīgu ūdens brīvas plūsmas nodrošināšanu, ir saistīta ar publisku satiksmes ceļu apsaimniekošanu un esot likumiska pienākuma pildīšana, nevis pakalpojumu sniegšana. Nelielie ieņēmumi, ko pieteicējas pamatlietā iecerējušas gūt saistībā ar šo būvju ekspluatāciju, neatbilst jēdzienam “atlīdzība” PVN likuma izpratnē.

15      Pārsūdzību, ko pieteicējas pamatlietā iesniedza par šo lēmumu, pirmās instances tiesa noraidīja ar tādu pašu pamatojumu kā tas, ko bija izklāstījusi NAV.

16      Tāpēc pieteicējas pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija), kurā tās apgalvo, ka, būdamas komercsabiedrības, tās ir “nodokļa maksātāji”, jo apliekamība ar nodokli ir balstīta uz objektīvu kritēriju. Tās uzskata, ka iespēja izmantot atskaitīšanas tiesības ir atkarīga no tā, kā klasificējama veiktā darbība, un ka, lai darbību varētu uzskatīt par “saimniecisko darbību” PVN likuma 6. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to vien, ka tā tiek veikta pastāvīgi vai regulāri un tās iznākumā tiek gūta atlīdzība. Darbības kvalificējamība par “saimniecisku darbību” neesot pakārtota nosacījumam, ka tajā jāgūst peļņa.

17      Iesniedzējtiesa norāda, ka jēdziens “saimnieciska darbība” ir ļoti plašs un ka šajā ziņā nav nozīmes nedz peļņas gūšanai, nedz investīciju finansēšanai no valsts atbalsta līdzekļiem. Tās ieskatā, lai kvalificētu darbību par “pakalpojumu sniegšanu”, nav nozīmes tam, ka pieteicējas pamatlietā pilda apsaimniekošanas pienākumu, kas tām uzlikts likumiski. Taču iesniedzējtiesa prāto par to, vai maksa, kas tiek maksāta saskaņā ar ekspluatācijas un lietošanas līgumu, ir jāuzskata par atlīdzību un vai, pateicoties šīm investīcijām, veiktā lauku inženiertehnisko būvju apsaimniekošana ir tieši saistīta un šādu atlīdzību.

18      Šādos apstākļos Kúria (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai šīs lietas faktiskajos apstākļos pieteicējas [pamatlietā] rīkojas nodokļa maksātāju statusā, ievērojot, ka komercsabiedrību veiktās darbības Direktīvas [2006/112] 9. panta 1. punkta interpretācija no saimnieciskās darbības jēdziena tvēruma neizslēdz pat tad, ja šīs sabiedrības komerciāla rakstura saimniecisko darbību var veikt tikai papildu kārtā?

2)      Vai pieteicējām [pamatlietā] esošo nodokļa maksātāju statusu ietekmē apstāklis, ka būtiska daļa no investīcijām, ko tās veic, tiek finansēta ar valsts atbalsta līdzekļiem un ka saistībā ar ekspluatāciju tās gūst ieņēmumus, iekasējot pieticīga apmēra maksu?

3)      Vai gadījumā, ja uz otro jautājumu atbildams noliedzoši, ir uzskatāms, ka šī “maksa” ir atlīdzība par pakalpojumu un ka šā pakalpojuma sniegšana ir tieši saistīta ar atlīdzības samaksu?

4)      Vai pieteicēju [pamatlietā] veiktā investīciju ekspluatācija ir pakalpojumu sniegšana Direktīvas [2006/112] 24. panta izpratnē vai arī nav uzskatāma par pakalpojumu sniegšanu tāpēc, ka tiek izpildīts likumisks pienākums?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

19      Ar saviem četriem kopīgi izvērtējamajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu lauku inženiertehnisko būvju kā pamatlietā aplūkotās ekspluatācija, ko veic bezpeļņas komercsabiedrība, ir saimnieciskā darbība šīs tiesību normas izpratnē, neraugoties uz apstākli, ka, pirmkārt, šie būvdarbi ievērojamā mērā tikuši finansēti no valsts atbalsta līdzekļiem un, otrkārt, to ekspluatācijas rezultātā tiek gūti tikai ieņēmumi no pieticīga apmēra maksas. Tā vaicā arīdzan, vai minētās direktīvas 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī lauku inženiertehnisko būvju ekspluatācija ir pakalpojumu sniegšana, un vai šī pakalpojumu sniegšana ir tieši saistīta ar maksu, kas esot atlīdzība par to, neraugoties uz apstākli, ka tādējādi tiek pildīti likumiski pienākumi.

20      Jāatgādina, ka, lai arī Direktīvā 2006/112 ir noteikta ļoti plaša PVN piemērošanas joma, šis nodoklis attiecas tikai uz saimnieciska rakstura darbību (skat. tostarp spriedumus, 2003. gada 26. jūnijs, MKG-Kraftfahrzeuge-Factoring, C-305/01, EU:C:2003:377, 39. punkts; 2007. gada 26. jūnijs, T-Mobile Austria u.c., C-284/04, EU:C:2007:381, 34. punkts, kā arī 2009. gada 29. oktobris Komisija/Somija, C-246/08, EU:C:2009:671, 34. punkts).

21      Proti, Direktīvas 2006/112 2. pantā par apliekamajiem darījumiem ir noteikts, ka līdztekus preču importam un preču iegādei Kopienas iekšienē ar PVN apliek arī preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību kādas dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs. Turklāt atbilstoši šīs direktīvas 9. pantam “nodokļu maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta (skat. tostarp spriedumus, 1987. gada 26. marts, Komisija/Nīderlande, 235/85, EU:C:1987:161, 6. punkts; 2008. gada 16. septembris, Isle of Wight Council u.c., C-288/07, EU:C:2008:505, 26. un 27. punkts, kā arī 2009. gada 29. oktobris, Komisija/Somija, C-246/08, EU:C:2009:671, 35. punkts).

22      Tāpat arī jēdzienu “preču piegāde” un “pakalpojumu sniegšana” analīze liecina, ka šiem jēdzieniem, kas daļēji definē saskaņā ar Direktīvu 2006/112 ar nodokli apliekamus darījumus, ir objektīvs raksturs un ka tie ir piemērojami neatkarīgi no attiecīgo darījumu mērķiem un rezultātiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 12. janvāris, Optigen u.c., C-354/03, C-355/03 un C-484/03, EU:C:2006:16, 44. punkts).

23      Jēdziens “saimnieciskā darbība” Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrajā daļā ir definēts kā tāds, kas aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, tostarp materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu nolūkā gūt no tā ilglaicīgus ienākumus (skat. tostarp spriedumus, 2007. gada 26. jūnijs, T-Mobile Austria u.c., C-284/04, EU:C:2007:381, 33. punkts; 2009. gada 29. oktobris, Komisija/Somija, C-246/08, EU:C:2009:671, 36. punkts, kā arī 2013. gada 20. jūnijs, Finanzamt Freistadt Rohrbach Urfahr, C-219/12, EU:C:2013:413, 16. punkts).

24      Šajā ziņā jākonstatē, ka atbilstoši kopējās PVN sistēmas neitralitātes principa prasībām termins “izmantošana” Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē aptver visas darbības, ar kurām no attiecīgās mantas ir iecerēts pastāvīgi gūt ieņēmumus (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 26. jūnijs, T-Mobile Austria u.c., C-284/04, EU:C:2007:381, 38. punkts, kā arī 2007. gada 13. decembris, Götz, EU:C:2007:789, 18. punkts).

25      Turklāt Direktīvas 2006/112 24. pantā ir teikts, ka “pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.

26      Taču nodokļa bāzi par pakalpojumu sniegšanu veido viss, kas tiek saņemts kā atlīdzība par sniegto pakalpojumu, un tāpēc par pakalpojumu sniegšanu nodokļus piemēro tikai tad, ja pastāv tieša saikne starp sniegto pakalpojumu un saņemto atlīdzību. No tā izriet, ka pakalpojumu sniegšana tiek veikta “par atlīdzību” Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē un tādējādi ir apliekama ar nodokli vienīgi tad, ja starp pakalpojumu sniedzēju un saņēmēju pastāv tiesiskas attiecības, kuru gaitā notiek savstarpēja izpildījuma apmaiņa, un pakalpojumu sniedzēja saņemtā atlīdzība veido faktisku atlīdzību par saņēmējam sniegto pakalpojumu (spriedumi, 1994. gada 3. marts, Tolsma, C-16/93, EU:C:1994:80, 13. un 14. punkts; 2002. gada 21. marts, Kennemer Golf, C-174/00, EU:C:2002:200, 39. punkts, kā arī 2009. gada 6. oktobris, SPÖ Landesorganisation Kärnten, C-267/08, EU:C:2009:619, 19. punkts).

27      Uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild tieši šo apsvērumu gaismā.

28      Pirmām kārtām iesniedzējtiesas lēmumā redzams, ka pamatlietā aplūkotā darbība ir notekūdeņu kanalizācijas sistēmu, ūdens rezervuāru un lietus ūdens savākšanas ietaisi ietverošu lauku inženiertehnisko būvju ekspluatācija. Šāda darbība ir uzskatāma par ietvertu jēdzienā “saimnieciskā darbība” Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, ja to veic, lai gūtu ilglaicīgus ienākumus.

29      Jautājums par to, vai attiecīgā darbība tiek veikta, lai gūtu no tās ilglaicīgus ienākumus, ir fakta jautājums, kas ir jāvērtē, ņemot vērā visu informāciju lietā, tostarp attiecīgā īpašuma īpašības (skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Rēdlihs, C-263/11, EU:C:2012:497, 33. punkts, kā arī 2013. gada 20. jūnijs, Finanzamt Freistadt Rohrbach Urfahr, C-219/12, EU:C:2013:413, 19. punkts).

30      Šajā gadījumā pieteicēju pamatlietā sniegtie vai sniedzamie pakalpojumi ir lauku inženiertehnisko būvju, kā arī dažu to posmu ietverošu publisku satiksmes ceļu ekspluatācija, lai patstāvīgi nodrošinātu notekūdeņu plūsmu, tostarp apsaimniekojot šīs būves. Par šiem pakalpojumiem tiek vai tiks maksāta atlīdzība, jo pieteicējas pamatlietā no attiecīgo zemesgabalu īpašniekiem vēlas iekasēt lauku inženiertehnisko būvju ekspluatācijas maksu noteiktā astoņu gadu termiņā.

31      Šajos apstākļos jāuzskata, ka šo būvju ekspluatācija tiek nodrošināta nolūkā gūt ieņēmumus.

32      Šajā ziņā, lai arī nav skaidri zināms, vai pieteicējas pamatlietā bija uzsākušas lauku inženiertehnisko būvju ekspluatāciju dienā, kad tās pretendēja uz priekšnodoklī samaksātā PVN atskaitīšanas tiesībām, jāatgādina, ka par nodokļa maksātāju ir uzskatāma persona, kurai ir objektīvi pierādīts nodoms patstāvīgi sākt “saimniecisku darbību” Direktīvas 2006/112 9. panta izpratnē un kura veic pirmos izdevumus tālab paredzētajām investīcijām (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2000. gada 21. marts, Gabalfrisa u.c., no C-110/98 līdz C-147/98, EU:C:2000:145, 47. punkts, kā arī 2000. gada 8. jūnijs, Breitsohl, C-400/98, EU:C:2000:304, 34. punkts).

33      Turklāt jākonstatē, ka paredzētais astoņu gadu laikposms, kurā paredzēts saņemt ekspluatācijas maksu, šo maksu padara ilglaicīgu šā sprieduma 23. punktā citētās judikatūras izpratnē.

34      Tas, ka pieteicējas pamatlietā saimniecisku darbību varētu veikt tikai kā ieņēmumus radošu papildu nodarbi, neliek apšaubīt ilglaicīgu ieņēmumu esamību.

35      Pirmkārt, jāatgādina, ka gan no paša Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas formulējuma, gan no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai uzskatītu, ka tiek veikta materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana, lai gūtu no tā ienākumus, nav nozīmes tam, vai šī izmantošana tiek veikta peļņas nolūkā vai ne (skat. tostarp spriedumu, 2013. gada 20. jūnijs, Finanzamt Freistadt Rohrbach Urfahr, C-219/12, EU:C:2013:413, 25. punkts), un tādējādi tam, ka savas korporatīvās formas dēļ pieteicējas pamatlietā saimniecisku darbību drīkst veikt tikai kā ieņēmumus radošu papildu nodarbi, nav nozīmes, konstatējot tādas saimnieciskas darbības esamību, kurā iecerēts gūt ilglaicīgus ieņēmumus.

36      Otrkārt, tas, vai pamatlietā aplūkotās darbības iespējamā veikšana papildu kārtā ietekmē šīs darbības saimnieciskumu, ir atkarīgs no visu lauku inženiertehnisko būvju ekspluatācijas nosacījumu analīzes, lai noskaidrotu, vai tās tiek izmantotas, lai gūtu patiesi ilglaicīgus ieņēmumus (šajā ziņā skat. spriedumus, 1996. gada 26. septembris, Enkler, C-230/94, EU:C:1996:352, 27. punkts, kā arī 2012. gada 19. jūlijs, Rēdlihs, C-263/11, EU:C:2012:497, 34. punkts).

37      Tomēr, ievērojot iesniedzējtiesas norādītos un šā sprieduma 30.–33. punktā jau izklāstītos faktiskos apstākļus, ir redzams, ka paredzētās ekspluatācijas maksas ilgums šo maksu padara ilglaicīgu, un tas ļauj šo būvju ekspluatāciju uzskatīt par “saimniecisku darbību” Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

38      Visbeidzot, tas, ka veiktās investīcijas esot lielā mērā finansētas no dalībvalsts un Savienības piešķirto atbalsta līdzekļiem, neietekmē to, vai pieteicēju pamatlietā veiktā vai iecerētā darbība ir vai nav saimnieciska, “saimnieciskās darbības” jēdziens ir objektīvs un ir piemērojams neatkarīgi ne tikai no attiecīgo darījumu mērķiem un rezultātiem, bet arī no tā, kādu finansējuma veidu ir izvēlējies attiecīgais subjekts, ieskaitot arī valsts subsīdijas (jautājumā par aizliegumu ierobežot atskaitīšanas tiesības skat. spriedumus, 2005. gada 6. oktobris, Komisija/Francija, C-243/03, EU:C:2005:589, 32. un 33. punkts, kā arī 2009. gada 23. aprīlis, PARAT Automotive Cabrio, C-74/08, EU:C:2009:261, 20. un 26. punkts).

39      Otrām kārtām par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību lauku inženiertehnisko būvju ekspluatācija var tikt uzskatīta tikai tad, ja sniegtais pakalpojums ir tieši saistīts ar pieteicēju pamatlietā saņemto vai saņemamo ekspluatācijas maksu, un no tā, vai šī maksa ir patiesa atlīdzība par saņēmējiem sniegto pakalpojumu.

40      Šajā gadījumā pieteicēju pamatlietā sniegtie vai sniedzamie pakalpojumi ir lauku inženiertehnisko būvju, kā arī dažu to posmu ietverošu publisku satiksmes ceļu ekspluatācija, lai patstāvīgi nodrošinātu notekūdeņu plūsmu, tostarp apsaimniekojot šīs būves, un tātad ir pakalpojumu sniegšana Direktīvas 2006/112 24. panta izpratnē.

41      Vērtējot to, vai pamatlietā aplūkotā darbība ir veikta par atlīdzību, nav nozīmes apstāklim, ka šīs darbības gaitā publisko satiksmes ceļu apsaimniekošana tālab, lai nodrošinātu notekūdeņu brīvu plūsmu, ir likumisks pienākums, jo šā apstākļa dēļ nav apšaubāma nedz šīs darbības kvalificējamība par “pakalpojumu sniegšanu”, nedz šā pakalpojuma tiešā saikne ar atlīdzību par to.

42      Proti, ir nospriests, ka tam, ka attiecīgā darbība izpaužas kā likumā uzticētu un reglamentētu funkciju veikšana sabiedrības interesēs, nav nozīmes vērtējumā, vai šī darbība ir pakalpojumu sniegšana par atlīdzību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2000. gada 12. septembris, Komisija/Francija, C-276/97, EU:C:2000:424, 33. punkts, kā arī 2009. gada 29. oktobris, Komisija/Somija, C-246/08, EU:C:2009:671, 40. punkts). Turklāt nospriests arī, ka, pat ja attiecīgās darbības mērķis ir izpildīt kādu tikai un vienīgi un tieši attiecīgajai dalībvalstij noteiktu konstitucionālu pienākumu, tiešā saikne starp sniegtajiem pakalpojumiem un saņemto atlīdzību tāpēc vien nav apstrīdama (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, Saudaçor, C-174/14, EU:C:2015:733, 39. punkts).

43      Tāpat arī neviens cits iesniedzējtiesas norādītais apstāklis nespēj ietekmēt tiešo saikni, kas pastāv starp sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un saņemto vai saņemamo atlīdzību.

44      Tas it īpaši sakāms par pieteicēju pamatlietā paredzēto ekspluatācijas maksas pieticīgo apmēru.

45      Proti, jāatgādina, ka tam, ka saimnieciskais darījums tiek veikts par cenu, kas ir augstāka vai zemāka par pašizmaksu, un tādējādi par cenu, kas ir augstāka vai zemāka par parasto tirgus cenu, nav nozīmes, kvalificējot šo darījumu kā atlīdzības darījumu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2005. gada 20. janvāris, Hotel Scandic Gåsabäck, C-412/03, EU:C:2005:47, 22. punkts; 2011. gada 9. jūnijs, Campsa Estaciones de Servicio, C-285/10, EU:C:2011:381, 25. punkts, kā arī 2014. gada 27. marts, Le Rayon d’Or, C-151/13, EU:C:2014:185, 36. un 37. punkts).

46      Tāpēc šis apstāklis nespēj ietekmēt tiešo saikni starp sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un saņemto vai saņemamo atlīdzību, kuras apmērs ir noteikts iepriekš un atbilstoši iedibinātiem kritērijiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, Saudaçor, C-174/14, EU:C:2015:733, 36. punkts).

47      Turklāt minētās maksas apmērs ir ticis noteikts iepriekš, jo gan iesniedzējtiesa, gan Ungārijas valdība un Eiropas Komisija uzskata, ka saņemtās vai saņemamās maksa apmērs ir pieticīgs. Šajā ziņā var arī tikt atzīts, ka šis apmērs ir ticis noteikts atbilstoši iedibinātiem kritērijiem. Proti, pieteicēju pamatlietā sniegtajiem vai sniedzamajiem apsaimniekošanas pakalpojumiem ir jāatbilst to kā lauku inženiertehnisko būvju ekspluatētāju pienākumam nodrošināt notekūdeņu brīvu plūsmu. Šāds pienākums var būt īstenojams ar konkretizētiem, regulāros laikposmos sniedzamiem apsaimniekošanas pakalpojumiem, par ko var tikt saņemta iepriekš noteikta atlīdzība.

48      Šajā kontekstā ekspluatācijas maksa, pat ja tās apmērs ir pieticīgs, var būt atlīdzība par pakalpojumu, ko pieteicējas pamatlietā sniedz to zemesgabalu, uz kuriem atrodas šīs būves, īpašniekiem, atbilstoši 1994. gada 3. marta spriedumam Tolsma (C-16/93, EU:C:1994:80, 13. un 14. punkts), 2002. gada 21. marta spriedumam Kennemer Golf (C-174/00, EU:C:2002:200, 39. punkts), kā arī 2009. gada 6. oktobra spriedumam SPÖ Landesorganisation Kärnten (C-267/08, EU:C:2009:619, 19. punkts).

49      Šajā ziņā iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai saņemtās vai saņemamās maksas apmērs kā atlīdzība var liecināt par tiešas saiknes esamību starp sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un minēto atlīdzību, un līdz ar to, ka šie pakalpojumi ir sniegti par atlīdzību. Konkrēti tai būs jāpārliecinās, vai ar pieteicēju pamatlietā paredzēto maksu tikai daļēji tiek dota atlīdzība par sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un vai tās apmērs nav noteikts tādu citu iespējamu faktoru dēļ, kas attiecīgajā gadījumā varētu likt apšaubīt šo pakalpojumu tiešo saistību ar atlīdzību par tiem.

50      Turklāt iesniedzējtiesai attiecīgajā gadījumā būs jāpārliecinās, vai pamatlietā aplūkotais darījums nav saimnieciskajai realitātei neatbilstoša gluži fiktīva shēma, kas izveidota vienīgi tālab, lai saņemtu kādu nodokļu priekšrocību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 27. oktobris, Tanoarch, C-504/10, EU:C:2011:707, 51. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, J.J. Komen en Zonen Beheer Heerhugowaard, C-326/11, EU:C:2012:461, 35. punkts).

51      Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:

–        Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu lauku inženiertehnisko būvju kā pamatlietā aplūkotās ekspluatācija, ko veic bezpeļņas komercsabiedrība, kas to dara tikai kā ieņēmumus radošu papildu nodarbi, ir saimnieciskā darbība šīs tiesību normas izpratnē, neraugoties uz apstākli, ka, pirmkārt, šie būvdarbi ievērojamā mērā tikuši finansēti no valsts atbalsta līdzekļiem un, otrkārt, to ekspluatācijas rezultātā tiek gūti tikai ieņēmumi no pieticīga apmēra maksas, ja vien šī maksa ir ilglaicīga tās paredzētās iekasēšanas ilguma dēļ;

–        Direktīvas 2006/112 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu lauku inženiertehnisko būvju kā pamatlietā aplūkotās ekspluatācija ir pakalpojumu sniegšana par atlīdzību tāpēc, ka tie ir tieši saistīti ar saņemto vai saņemamo maksu, ja vien šī pieticīgā apmēra maksa ir atlīdzība par sniegto pakalpojumu, neraugoties uz apstākli, ka ar šiem pakalpojumiem tiek pildīti likumiski pienākumi. Iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai saņemtās vai saņemamās maksas apmērs kā atlīdzība var liecināt par tiešas saiknes esamību starp sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un minēto atlīdzību, un līdz ar to, ka šie pakalpojumi ir sniegti par atlīdzību. Konkrēti tai būs jāpārliecinās, vai ar pieteicēju pamatlietā paredzēto maksu tikai daļēji tiek dota atlīdzība par sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un vai tās apmērs nav noteikts tādu citu iespējamu faktoru dēļ, kas attiecīgajā gadījumā varētu likt apšaubīt šo pakalpojumu tiešo saistību ar atlīdzību par tiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

52      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

1)      Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu lauku inženiertehnisko būvju kā pamatlietā aplūkotās ekspluatācija, ko veic bezpeļņas komercsabiedrība, kas to dara tikai kā ieņēmumus radošu papildu nodarbi, ir saimnieciskā darbība šīs tiesību normas izpratnē, neraugoties uz apstākli, ka, pirmkārt, šie būvdarbi ievērojamā mērā tikuši finansēti no valsts atbalsta līdzekļiem un, otrkārt, to ekspluatācijas rezultātā tiek gūti tikai ieņēmumi no pieticīga apmēra maksas, ja vien šī maksa ir ilglaicīga tās paredzētās iekasēšanas ilguma dēļ;

2)      Direktīvas 2006/112 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu lauku inženiertehnisko būvju kā pamatlietā aplūkotās ekspluatācija ir pakalpojumu sniegšana par atlīdzību tāpēc, ka tie ir tieši saistīti ar saņemto vai saņemamo maksu, ja vien šī pieticīgā apmēra maksa ir atlīdzība par sniegto pakalpojumu, neraugoties uz apstākli, ka ar šiem pakalpojumiem tiek pildīti likumiski pienākumi; iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai saņemtās vai saņemamās maksas apmērs kā atlīdzība var liecināt par tiešas saiknes esamību starp sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un minēto atlīdzību, un līdz ar to, ka šie pakalpojumi ir sniegti par atlīdzību. Konkrēti tai ir jāpārliecinās, vai ar pieteicēju pamatlietā paredzēto maksu tikai daļēji tiek dota atlīdzība par sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un vai tās apmērs nav noteikts tādu citu iespējamu faktoru dēļ, kas attiecīgajā gadījumā varētu likt apšaubīt šo pakalpojumu tiešo saistību ar atlīdzību par tiem.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – ungāru.