EU tax law WEB Komisija/Īrija (taxe d’immatriculation) - C-552/15

1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesai konstatēt, ka, paredzot pienākumu Īrijas rezidentam pilnībā samaksāt transportlīdzekļu reģistrācijas nodokli (Vehicle Registration Tax), reģistrējot citā dalībvalstī līzingā iegādātu vai nomātu mehānisko transportlīdzekli, neņemot vērā minētā transportlīdzekļa lietošanas ilgumu situācijā, kad tas nav paredzēts un faktiski netiek pastāvīgi lietots galvenokārt Īrijas teritorijā, un paredzot šī nodokļa atmaksas nosacījumus, kas pārsniedz to, kas ir tieši nepieciešams un samērīgs, Īrija nav izpildījusi LESD 56. pantā paredzētos pienākumus.

2

Finance Act 1992 (1992. gada Likums par finansēm), kurā grozījumi pēdējo reizi ir izdarīti ar Finance Act 2014 (2014. gada Likums par finansēm), kas bija spēkā datumā, kad beidzās papildu argumentētajā atzinumā paredzētais termiņš, 131. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Personas īpašumā vai valdījumā pēc 1993. gada 1. janvāra nedrīkst būt nereģistrēts transportlīdzeklis vai pārbūvēts transportlīdzeklis, attiecībā uz kuru nodokļu administrācijā [(Commissioners)] nav deklarēta prasītā informācija par izmaiņām, izņemot, ja runa ir par personu, kam ir atļauja, vai ja uz transportlīdzekli attiecas konkrētajā brīdī spēkā esošs atbrīvojums atbilstoši 135. pantam, vai ja runa ir par 143. panta 3. punktā norādītu vai atbilstoši 135.A pantam no reģistrācijas pienākuma atbrīvotu transportlīdzekli.”

3

1992. gada Likuma par finansēm 132. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ievērojot šīs nodaļas normas un ar tām saistītos noteikumus, no 1993. gada 1. janvāra akcīzes nodoklis, kas tiek saukts par transportlīdzekļu reģistrācijas nodokli, tiek uzlikts, iekasēts un maksāts atbilstoši vienai no 3. punktā norādītajām likmēm:

4

Atbilstoši 1992. gada Likuma par finansēm 132. panta 2. punktam transportlīdzekļu reģistrācijas nodoklis (turpmāk tekstā – “reģistrācijas nodoklis”) ir jāmaksā personai, kas reģistrē transportlīdzekli, tā reģistrācijas brīdī.

5

Maksājamā reģistrācijas nodokļa apmērs tiek aprēķināts standarta transportlīdzekļiem saskaņā ar 1992. gada Likuma par finansēm 132. un 133. pantu, pamatojoties uz:

6

Noteiktas transportlīdzekļu un personu kategorijas ir atbrīvotas no pienākuma maksāt reģistrācijas nodokli. Tādējādi atbilstoši 1992. gada Likuma par finansēm 135. panta 1. punkta a), b), c) un d) apakšpunktam ir atbrīvoti transportlīdzekļi, ko nerezidenti ieved uz laiku savai profesionālai vai privātai lietošanai, citā dalībvalstī reģistrēta darba devēja dienestā esoši rezidenti, kam darba devējs piegādā transportlīdzekli, vai rezidenti, kas veic darbību kā pašnodarbinātas personas tikai vai galvenokārt citā dalībvalstī, kā arī transportlīdzekļi īpašai lietošanai, kas nav paredzēti lietošanai sabiedriskās vietās.

7

Izņemot atbrīvojuma gadījumus, visi Īrijā ievestie transportlīdzekļi ir jāreģistrē un reģistrācijas nodoklis jāsamaksā 30 dienu laikā pēc transportlīdzekļa ierašanās Īrijas teritorijā pēc National Car Testing Service (Valsts Transportlīdzekļu tehniskās apskates dienests, Īrija) iepriekšējas pārbaudes. Šāds pienākums it īpaši ir attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas ir iegādāti līzingā vai nomāti citā dalībvalstī.

8

1992. gada Likuma par finansēm 135.D pants par transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļa atmaksāšanu, eksportējot noteiktus transportlīdzekļus, tika ieviests ar 2012. gada Finance Act 2012 (2012. gada Likums par finansēm) un ir piemērojams kopš 2013. gada 8. aprīļa. 1992. gada Likuma par finansēm 135.D panta 2. punkta b) apakšpunkts tomēr tika ieviests ar 2014. gada Likumu par finansēm. Tādējādi grozītajā 1992. gada Likuma par finansēm 135.D pantā ir noteikts:

“(1)   Nodokļu administrācija var atmaksāt personai transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļa daļu, kuras apmērs tiek aprēķināts saskaņā ar šī panta noteikumiem, pamatojoties uz pārdošanas cenu brīvā tirgū, par transportlīdzekli, kas ir izvests no valsts, ja

(2)   Atmaksājamā transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļa apmērs:

(3)   Pieteikums par transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļa atmaksu, pamatojoties uz šo pantu, ir jāiesniedz saskaņā ar noteikumiem un formā, ko ir apstiprinājusi nodokļu administrācija, un tam ir jāpievieno:

(4)   Transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļa apmērs, kas aprēķināts, lai to atmaksātu atbilstoši šim pantam par attiecīgu transportlīdzekli, ir jāsamazina, lai ņemtu vērā:

(5)   Jebkura transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļa atmaksa atbilstoši šim pantam notiek tās personas vārdā, kas brīdī, kad notiek (1) punkta (d) apakšpunktā norādītā pārbaude, ir norādīta saskaņā ar Finance Act 1993 [(1993. gada Likums par finansēm)] 60. pantu vestajos reģistros.”

9

Pārdošanas cenas brīvā tirgū procentuālā daļa, kas ir pamatā 1992. gada Likuma par finansēm 135.D panta 2. punktā norādītās nodokļa atmaksas aprēķinam, ir atkarīga no transportlīdzekļa oglekļa dioksīda izmešu daudzuma, tāpat kā šis rādītājs nosaka sākotnēji iekasētā reģistrācijas nodokļa apmēru.

10

Saskaņā ar Vehicle Registration and Taxation Regulations 2015 (2015. gada Noteikumi par transportlīdzekļu reģistrāciju un aplikšanu ar nodokli; turpmāk tekstā – “2015. gada Izpildes noteikumi”), kas pieņemti 2015. gada 17. decembrī un stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī, 1992. gada Likuma par finansēm 135.D panta 2. punkta b) apakšpunktā norādītā atmaksājamā summa tiek aprēķināta, transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļa apmēru, kas aprēķināts saskaņā ar šī likuma 135.D panta 2. punkta a) apakšpunktu, pareizinot ar atsauces likmi, kas atbilst starpbanku kredītu procentu likmei (EURIBOR) par 12 mēnešiem.

11

Atbilstoši Finance Act 2015 (2015. gada Likums par finansēm) 49. pantam 1992. gada Likuma par finansēm 135.D panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētās administratīvās izmaksas tika samazinātas līdz EUR 100, sākot no 2016. gada 1. janvāra.

12

Pēc vēstuļu apmaiņas, kas tika uzsākta 2003. gada janvārī, kā arī pēc tikšanās ar Īrijas iestādēm par to, kā Īrijas reģistrācijas nodokļa sistēma atbilst 2002. gada 21. marta spriedumā Cura Anlagen (C-451/99, EU:C:2002:195) un 2005. gada 15. septembra spriedumā Komisija/Dānija (C-464/02, EU:C:2005:546) noteiktajiem principiem, Komisija 2011. gada 27. janvārī nosūtīja Īrijai brīdinājuma vēstuli. Komisija tajā norādīja, ka, paredzot pienākumu Īrijas rezidentam pilnībā samaksāt reģistrācijas nodokli citā dalībvalstī līzingā iegādāta vai nomāta mehāniskā transportlīdzekļa reģistrācijas brīdī, neņemot vērā minētā transportlīdzekļa lietošanas laiku un attiecīgajam rezidentam neparedzot tiesības uz atbrīvojumu vai atmaksāšanu situācijā, kad transportlīdzekli nav paredzēts vai tas faktiski netiek pastāvīgi lietots Īrijā, Īrija nav izpildījusi LESD 56.–62. pantā paredzētos pienākumus.

13

Atbildē uz 2011. gada 26. maija brīdinājuma vēstuli Īrija apstrīdēja apgalvoto tās tiesību aktu neatbilstību Savienības tiesībām. Piekrītot, ka reģistrācijas nodokļa piemērošana nomātiem vai līzingā iegādātiem transportlīdzekļiem var tikt uzskatīta par iespējamu šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai, Īrijas iestādes apgalvoja, ka šādi tiesību akti ir attaisnoti ar iemesliem, kas saistīti ar Īrijas izdarīto dzīvesvietas kritērija izvēli, lai īstenotu savas pilnvaras uzlikt nodokli, kā arī ar iemesliem, kas ir saistīti ar vides aizsardzību, konkurences saglabāšanu, kā arī ar reģistrācijas nodokļa sistēmas saskaņotību un efektivitāti. Īrija ir uzsvērusi, ka reģistrācijas nodokļa sistēmas izmaiņas piešķirtu konkurences priekšrocības Ziemeļīrijā reģistrētiem transportlīdzekļu līzinga uzņēmumiem, kur reģistrācijas nodoklis esot mazāks, un tādējādi mudinātu Īrijas rezidentus lietot ārvalstu izcelsmes transportlīdzekļus, kas radītu kaitējumu valsts transportlīdzekļu tirdzniecībai un izraisītu nopietnus nodokļu zaudējumus.

14

Tā kā Komisiju nepārliecināja Īrijas sniegtie argumenti, tā 2011. gada 27. oktobrī izdeva argumentētu atzinumu, pārņemot brīdinājuma vēstulē norādīto analīzi.

15

Ar 2012. gada 10. janvāra vēstuli Īrijas iestādes informēja Komisiju, ka tās izveidos atmaksāšanas sistēmu, kas ļautu pieteicējiem, kas ir samaksājuši reģistrācijas maksājumu pilnībā, saņemt pārmaksas atmaksu. Ar 2012. gada 10. aprīļa vēstuli šīs iestādes paziņoja Komisijai 2012. gada Likuma par finansēm tekstu, kurā ir izveidota šāda sistēma, precizējot, ka vēl ir jāpieņem šī likuma piemērošanas noteikumi. Atmaksāšanas sistēma Īrijā stājās spēkā 2013. gada 8. aprīlī.

16

2013. gada 26. septembrī Īrijas iestādēm adresētā vēstulē Komisija apgalvoja, ka Īrijas reģistrācijas nodokļa sistēmā nav pienācīgi ņemts vērā 2010. gada 29. septembra rīkojums VAV-Autovermietung (C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558). Komisija uzskata, ka reģistrācijas nodokļa samaksa pilnībā, neņemot vērā līzinga līguma ilgumu, ja šis ilgums var tikt noteikts, ir nesamērīga, pat ja ir paredzēta atlikuma atmaksāšanas sistēma. Tādēļ Komisija aicināja Īrijas iestādes sniegt tai informāciju par pasākumiem, ko tā gatavojas veikt, lai izpildītu minēto rīkojumu.

17

Pēc vēstuļu apmaiņas, kā arī pēc tikšanās ar Īrijas iestādēm Komisija 2014. gada 11. jūlijā izdeva papildu brīdinājuma vēstuli, atkārtojot savu nostāju par informāciju, kas izriet no 2010. gada 29. septembra rīkojuma VAV-Autovermietung (C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558). Komisija uzskata, ka, paredzot Īrijas rezidentiem, reģistrējot citā dalībvalstī līzingā iegādātu vai nomātu transportlīdzekli, pienākumu samaksāt pilnībā reģistrācijas nodokli, kas ir jāmaksā par pastāvīgu reģistrāciju, nevis summu, kas būtu proporcionāla minētā transportlīdzekļa lietošanas Īrijā laikam, ja tas ir iepriekš noteikts un ierobežots, Īrija nav izpildījusi LESD 56.–62. pantā paredzētos pienākumus. Turklāt samaksātā nodokļa atmaksāšanas nosacījumi, tas ir, administratīvo izmaksu EUR 500 apmērā samaksa, obligāta tehniskā apskate un iespējamā procentu zaudēšana, kopumā ņemot, var atturēt no pārrobežu pakalpojumu sniegšanas.

18

Atbildē uz 2014. gada 11. novembra papildu brīdinājuma vēstuli Īrija norādīja, ka reģistrācijas nodokļa sistēma ir taisnīga un samērīga un ka tā atbilst LESD 56. panta prasībām. Šī dalībvalsts it īpaši ir uzsvērusi, ka Īrijas tiesību akti ļoti atšķiras no Nīderlandes tiesību aktiem, uz kuriem attiecas 2010. gada 29. septembra rīkojums VAV-Autovermietung (C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558), ka atmaksāšana ir obligāta, ja ir izpildīti likumā paredzētie nosacījumi, un ka Īrija gatavojas veikt pasākumus, kas paredzētu procentu samaksu par atmaksātajām summām.

19

2015. gada 26. februārī Komisija pieņēma papildu motivēto atzinumu, atkārtojot nostāju, ko tā pauda papildu brīdinājuma vēstulē, atbilstoši kurai reģistrācijas nodokļa samaksa pilnībā, pat apvienota ar atmaksāšanas mehānismu, ir nesamērīga, ja lietošanas ilgums ir iepriekš zināms. Turklāt administratīvās izmaksas EUR 500 apmērā esot nesamērīgas un, skatītas kopā ar iespējamo procentu zaudējumu un pienākumu veikt tehnisko apskati, atņem ievērojamu atmaksas daļu. Tādējādi Komisija aicināja Īriju izpildīt papildu argumentēto atzinumu divu mēnešu termiņā, sākot no tā saņemšanas, kas notika 2015. gada 27. februārī.

20

2015. gada 27. aprīļa vēstulē Īrija saglabāja savu nostāju, ka tās tiesību akti atbilst Savienības tiesībām. Turklāt šī dalībvalsts precizēja, ka 1992. gada Likuma par finansēm redakcijā, kas izriet no 2014. gada Likuma par finansēm, 135.D panta 2. punkta b) apakšpunktā turpmāk ir paredzēta procentu samaksa un ka uz to attiecināmie piemērošanas noteikumi stāšoties spēkā 2016. gada 1. janvārī. Īrija arī informēja Komisiju par savu nodomu samazināt administratīvo izmaksu summu no EUR 500 uz EUR 100.

21

Uzskatot, ka, beidzoties papildu argumentētajā atzinuma noteiktajam termiņam, Īrijā spēkā esošie tiesību akti vēl joprojām neatbilda Savienības tiesībām, Komisija cēla šo prasību.

22

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 16. panta trešajai daļai Īrija ir lūgusi šo lietu izspriest Tiesas virspalātai.

23

Formāli neatsaucoties uz prasības nepieņemamību, Īrija apgalvo, ka ar savu rīcību pirmstiesas procedūrā, kā arī prasības celšanas brīdī Komisija nav ievērojusi lojālas sadarbības principu, kas ir paredzēts LES 4. panta 3. punktā, kā arī vispārējo labas pārvaldības principu, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, un nav ievērojusi tās tiesības uz aizstāvību.

24

Lai gan vispirms Komisija esot pieļāvusi, ka atmaksāšanas sistēma var būt saderīga ar LESD 56. pantu, tā esot mainījusi savu nostāju 2013. gada laikā, pamatojoties uz 2010. gada 29. septembra rīkojumu VAV-Autovermietung (C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558), lai turpmāk noliegtu pašu šādas atmaksāšanas sistēmas principu saistībā ar valsts reģistrācijas nodokļa pārrobežu piemērošanu. Šāda Komisijas nostājas maiņa attiecībā uz prasībām, ko tā secina no LESD 56. panta, esot notikusi, lai gan judikatūrā nebija izdarītas nekādas atbilstošas izmaiņas, kaut arī Īrija vairākkārt bija lūgusi novērtēt tās tiesību aktus, lai izpildītu sākotnējās Komisijas prasības.

25

Vēl prasības pieteikums esot iesniegts pāragri un tajā esot ignorēti zināmi grozījumi, kas izdarīti Īrijas tiesību aktos, it īpaši 2014. gada Likumā par finansēm paredzētā procentu samaksa. Īrija norāda, ka pat pirms prasības celšanas 2015. gada 23. oktobrī Komisija tika informēta, ka no 2016. gada 1. janvāra stājas spēkā gan 2015. gada Izpildes noteikumi, kuros ir noteikta procentu aprēķināšanas kārtība atmaksāšanas gadījumā, gan 2015. gada Likums par finansēm, kurā administratīvo izmaksu summu ir paredzēts samazināt līdz EUR 100.

26

Visbeidzot Komisijas nostāja, kas ir izklāstīta tās prasības pieteikumā, joprojām rada šaubas, it īpaši attiecībā uz jautājumu, vai tās secinājumi ir balstīti tikai uz vienu pamatu vai uz diviem dažādiem pamatiem, no kuriem viens attiecas uz to, ka neesot samērīga reģistrācijas nodokļa samaksas mehānisma, otrs – ka šī nodokļa atmaksāšanai paredzētie nosacījumi pārsniedz to, kas ir noteikti nepieciešams un samērīgs. Tādējādi Īrijai esot ļoti sarežģīti īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

27

Komisija atspēko to, apgalvojot, ka tā nav ne bijusi nekonsekventa, ne mainījusi savu nostāju, izdarot jaunu reģistrācijas nodokļa sistēmas atbilstības Savienības tiesībām vērtējumu, ņemot vērā nesen Īrijas pieņemtos tiesību aktus. Vispārīgāk tā apgalvo, ka, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Īrija nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai panāktu savu tiesību aktu atbilstību Savienības tiesībām. Tādējādi 1992. gada Likuma par finansēm – redakcijā, kas izriet no 2014. gada Likuma par finansēm, – 135.D panta 2. punkta b) apakšpunktā esot tikai paredzēts, ka vēlāk, iespējams, varētu pieņemt noteikumus par procentu samaksu, un nevarot uzskatīt, ka ar to ir izveidota šāda maksājuma sistēma, kas būtu pabeigta vai darbotos. Protams, šādi noteikumi galu galā esot tikuši pieņemti 2015. gada Izpildes noteikumos, bet tie tika pieņemti tikai 2015. gada 17. decembrī jeb krietnu laiku pēc papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

28

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pirmstiesas procedūras mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij, pirmkārt, izpildīt savus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, un, otrkārt, efektīvi aizstāvēties pret Komisijas formulētajiem iebildumiem (spriedumi, 2001. gada 10. maijs, Komisija/Nīderlande, C-152/98, EU:C:2001:255, 23. punkts; 2002. gada 5. novembris, Komisija/Vācija, C-476/98, EU:C:2002:631, 46. punkts; 2008. gada 8. aprīlis, Komisija/Itālija, C-337/05, EU:C:2008:203, 19. punkts, un 2011. gada 7. aprīlis, Komisija/Portugāle, C-20/09, EU:C:2011:214, 18. punkts).

29

Šīs procedūras pareiza norise ir būtiska LESD prasīta garantija ne tikai attiecīgās dalībvalsts tiesību aizsardzībai, bet arī lai nodrošinātu, ka iespējamas tiesvedības priekšmets būtu skaidri noteikts strīds. No šī mērķa izriet, ka brīdinājuma vēstules uzdevums ir, pirmkārt, identificēt strīda priekšmetu un norādīt dalībvalstij, kura ir aicināta iesniegt savus apsvērumus, visus nepieciešamos elementus, lai tā varētu sagatavot savu aizstāvību, un, otrkārt, pirms vēršanās Tiesā ļaut tai izpildīt savus pienākumus (spriedums, 2008. gada 10. aprīlis, Komisija/Itālija, C-442/06, EU:C:2008:216, 22. punkts).

30

Šajā lietā attiecībā uz argumentu, ka Komisija pirmstiesas procedūras laikā esot mainījusi savu nostāju attiecībā uz nodokļa uzlikšanas ar sekojošu atmaksāšanu sistēmas saderību ar Savienības tiesībām, ir jānorāda, ka šī iestāde sākotnēji gan brīdinājuma vēstulē, gan argumentētajā atzinumā pārmeta Īrijai, ka tā ir uzlikusi visiem Īrijas rezidentiem pienākumu samaksāt reģistrācijas nodokli citā dalībvalstī līzingā iegādāta vai nomāta mehāniskā transportlīdzekļa reģistrācijas brīdī, neņemot vērā minētā transportlīdzekļa lietošanas laiku un attiecīgajam rezidentam neparedzot tiesības uz atbrīvojumu vai atmaksāšanu situācijā, kad transportlīdzekli nav paredzēts vai tas faktiski netiek pastāvīgi lietots Īrijā.

31

Šie iebildumi attiecās uz tiem Īrijas tiesību aktiem, kādi bija spēkā šīs brīdinājuma vēstules nosūtīšanas un šī argumentētā atzinuma izdošanas datumā, kad šajos tiesību aktos nebija paredzēts nekāds reģistrācijas nodokļa atmaksāšanas mehānisms. Tomēr ne no šiem iebildumiem, ne no brīdinājuma vēstules un argumentētā atzinuma nevar secināt, ka Komisija būtu juridiski novērtējusi nodokļa iekasēšanas ar sekojošu atmaksu sistēmas atbilstību LESD 56. pantam.

32

Pēc reģistrācijas nodokļa atmaksas sistēmas stāšanās spēkā 2013. gada 8. aprīlī Komisija 2014. gada 11. jūlijā izdeva papildu brīdinājuma vēstuli, nosakot šai dalībvalstij jaunu termiņu savu apsvērumu iesniegšanai, pirms papildu argumentētā atzinuma, kurš ir balstīts uz tiem pašiem iebildumiem, kas bija iekļauti šajā papildu brīdinājuma vēstulē, nosūtīšanas 2015. gada 26. februārī. Tajā Komisija uzskatīja, ka nodokļa summas iekasēšana pilnībā, pat kopā ar atmaksas mehānismu, ir nesamērīga gadījumā, ja lietošanas ilgums ir zināms iepriekš. Tā piebilda, ka administratīvās izmaksas EUR 500 apmērā arī ir nesamērīgas un, skatītas kopā ar iespējamo procentu zaudējumu un pienākumu veikt tehnisko apskati, tās atņem ievērojamu atmaksas daļu.

33

Kad Komisija nosūtīja Īrijai papildu brīdinājuma vēstuli, nosakot šai dalībvalstij jaunu termiņu savu apsvērumu iesniegšanai, pirms papildu argumentētā atzinuma nosūtīšanas, kurš ir balstīts uz tiem pašiem iebildumiem, kas bija iekļauti šajā vēstulē, šī iestāde nav pārkāpusi Īrijas tiesības uz aizstāvību, jo tā tādējādi varēja sagatavot savu aizstāvību.

34

Attiecībā uz apgalvoto lojālas sadarbības principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu, izvēloties prasības celšanas datumu, ir jāatgādina, pirmkārt, ka Komisijai ir jāizvērtē iespēja celt prasību pret dalībvalsti, jānosaka tiesību normas, ko tā esot pārkāpusi, un jāizvēlas brīdis, kad tā uzsāks procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret to, un šo izvēli nosakošie apsvērumi nevar ietekmēt prasības pieņemamību (spriedumi, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Vācija, C-317/92, EU:C:1994:212, 4. punkts; 1998. gada 18. jūnijs, Komisija/Itālija, C-35/96, EU:C:1998:303, 27. punkts; 2001. gada 1. februāris, Komisija/Francija, C-333/99, EU:C:2001:73, 24. punkts, un 2005. gada 8. decembris, Komisija/Luksemburga, C-33/04, EU:C:2005:750, 66. punkts). Komisijai ir pilnvaras novērtēt, kādā datumā ir jāceļ prasība, un tātad Tiesa būtībā nevar pārbaudīt šādu vērtējumu (spriedumi, 1995. gada 10. maijs, Komisija/Vācija, C-422/92, EU:C:1995:125, 18. punkts, un 2010. gada 4. marts, Komisija/Itālija, C-297/08, EU:C:2010:115, 87. punkts).

35

Otrkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tas, vai valsts pienākumi nav izpildīti, ir jāizvērtē, ņemot vērā to situāciju dalībvalstī, kāda tā bija brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un pēc tam veiktās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (spriedumi, 2003. gada 19. jūnijs, Komisija/Francija, C-161/02, EU:C:2003:367, 9. punkts; 2010. gada 20. maijs, Komisija/Spānija, C-158/09, nav publicēts, EU:C:2010:292, 7. punkts, un 2010. gada 28. oktobris, Komisija/Lietuva, C-350/08, EU:C:2010:642, 30. punkts).

36

Līdz ar to, ja, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, ir jāpiemēro LESD 258. pantā paredzētie noteikumi un Komisijai būtībā nav jāievēro noteikts termiņš (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 28. oktobris, Komisija/Lietuva, C-350/08, EU:C:2010:642, 33. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2015. gada 16. aprīlis, Komisija/Vācija, C-591/13, EU:C:2015:230, 14. punkts).

37

Tādējādi Īrijas arguments par apgalvoti pāragru šīs prasības celšanu ir jānoraida.

38

Visbeidzot, attiecībā uz šīs prasības priekšmeta apgalvoto neskaidrību ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 120. panta c) punktu un ar to saistīto judikatūru ikvienā pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jānorāda strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī šo pamatu kopsavilkums. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, prasības pieteikumā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Komisija/Čehijas Republika, C-545/10, EU:C:2013:509, 108. punkts un tajā minētā judikatūra; 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija, C-179/14, EU:C:2016:108, 141. punkts, kā arī 2016. gada 22. septembris, Komisija/Čehijas Republika, C-525/14, EU:C:2016:714, 16. punkts).

39

Šajā gadījumā jākonstatē, ka Komisijas prasība attiecas uz Īrijas reģistrācijas nodokļa sistēmu, kas piemērojama citā dalībvalstī līzingā iegādātiem vai nomātiem transportlīdzekļiem, tāda, kāda tā bija spēkā, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam.

40

Ir jānorāda arī, ka Komisija pieteikuma par lietas ierosināšanu rezolutīvajā daļā skaidri ir norādījusi, ka tā pārmet Īrijai, pirmkārt, ka tā ir noteikusi pienākumu Īrijas rezidentam samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā citā dalībvalstī līzingā iegādāta vai nomāta transportlīdzekļa reģistrācijas brīdī, neņemot vērā minētā transportlīdzekļa lietošanas laiku, ja tas nav paredzēts vai faktiski netiek pastāvīgi lietots galvenokārt Īrijas teritorijā, un, otrkārt, ka tā ir paredzējusi šī nodokļa atmaksas nosacījumus, kas pārsniedz to, kas ir noteikti nepieciešams un samērīgs. Šie iebildumi atbilst tiem, kas ir minēti papildu brīdinājuma vēstule, kā arī papildu argumentētajā atzinumā. Lai gan ir taisnība, ka pieteikuma par lietas ierosināšanu pamatojumā Komisija vairākkārt ir atsaukusies uz reģistrācijas nodokļa sistēmu kopumā, tomēr tā tajā ir atsevišķi analizējusi gan pienākumu samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā, gan tā atmaksāšanas noteikumus, un ir precizējusi, it īpaši prasības pieteikuma 29. punktā, ka šie pasākumi, aplūkoti atsevišķi un it īpaši aplūkoti kopā, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

41

Līdz ar to arguments par šīs prasības priekšmeta apgalvoto neskaidrību ir jānoraida.

42

No iepriekš izklāstītā izriet, ka nav pamatots Īrijas apgalvojums, ka šī prasība tika celta, neievērojot lojālas sadarbības un labas pārvaldības principus, kā arī tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu.

43

Komisija apgalvo, ka Īrijas reģistrācijas nodokļa sistēma, kas bija spēkā, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, var nesamērīgi traucēt līzinga un nomas pakalpojumu sniegšanu un saņemšanu, pārkāpjot LESD 56. pantu.

44

Vispirms jau pienākums iepriekš pilnībā samaksāt reģistrācijas nodokli, kas piemērojams galīgas reģistrācijas gadījumā, neatkarīgi no Īrijā paredzētās lietošanas faktiskā ilguma, ja līzinga vai nomas ilgums ir konkrēti noteikts un ir iepriekš zināms, radot nesamērīgu finansiālu un naudas līdzekļu apgrūtinājumu, jo summa, kas ir jāsamaksā iepriekš, var pārsniegt faktiski maksājamo nodokļa summu gandrīz divkārt. Iespēja saņemt nodokļa atlikumu pēc tam, kad transportlīdzeklis ir izvests no Īrijas, neatspēko šo konstatējumu un neļauj atbilstoši nošķirt galīgu importu un īslaicīgu nomu vai līzingu.

45

Vēl ir jānorāda, ka atmaksāšanas pieteikums var tikt iesniegts tikai pēc procedūras, kas ietver obligātu transportlīdzekļa tehnisko apskati, kas rada papildu izmaksas, jo atbilstoši noteikumiem, kas bija spēkā, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, personai, kas reģistrēja transportlīdzekli, saistībā ar atmaksāšanas procedūru bija jāsamaksā administratīvie izdevumi EUR 500 apmērā.

46

Visbeidzot papildus finansiālajam un naudas līdzekļu apgrūtinājumam, ko rada pienākums iepriekš samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā, kā arī izmaksas, kas saistītas ar tehnisko apskati un atmaksāšanas procedūru, šajā pašā datumā nebija paredzēts, ka personas, kas transportlīdzekļus nomā vai iegādājas līzingā, saņemtu procentus par valsts iestāžu iekasētajām summām nomas vai līzinga darbības laikā.

47

Šo pasākumu, atsevišķi ņemot un it īpaši, ja tie tiek aplūkoti kopā, sekas būtu, ka citu dalībvalstu izcelsmes transportlīdzekļu noma un līzings tiktu padarīts sarežģītāks nekā transportlīdzekļu noma vai līzings no Īrijā reģistrētiem uzņēmumiem.

48

It īpaši attiecībā uz pienākumu iepriekš samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā Komisija norāda, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai šāds nodoklis būtu samērīgs, tas ir jāaprēķina, pienācīgi ņemot vērā attiecīgā transportlīdzekļa nomas līguma vai šī transportlīdzekļa lietošanas attiecīgajā ceļu tīklā ilgumu (rīkojumi, 2006. gada 27. jūnijs, van de Coevering, C-242/05, EU:C:2006:430, 31.–33. punkts; 2008. gada 22. maijs, Ilhan, C-42/08, nav publicēts, EU:C:2008:305, 20. un 24. punkts, kā arī 2010. gada 29. septembris, VAV-Autovermietung, C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558, 20., 21., 26. un 30. punkts). Īrijas reģistrācijas nodokļa atmaksāšanas kārtības mērķis būtībā drīzāk ir iekļaut transportlīdzekļu ievešanu uz neilgu laiku vispārīgā atmaksas izvešanas gadījumā sistēmā, nevis īpaši nodrošināt, ka transportlīdzekļu pagaidu ievešana uz iepriekš noteiktu laiku tiek aplikta ar nodokli proporcionāli ievešanas ilgumam.

49

Neraugoties uz apstākli, ka reģistrācijas nodoklis tiek aprēķināts, pamatojoties uz pārdošanas cenu brīvā tirgū, un ir atkarīgs tostarp no transportlīdzekļa stāvokļa un nobraukuma, esot iespējams ieviest samērīgu nodokli, neapdraudot Īrijas iestāžu mērķus, balstoties uz tās vērtības brīvā tirgū aplēsi, kas aprēķināta atkarībā no transportlīdzekļa nobraukuma un nolietojuma. Reģistrācijas nodokļa apmēra galīgā noteikšana notiktu vēlāk, izvešanas brīdī, un, pamatojoties uz to, notiktu atmaksāšana vai papildu maksājums atkarībā no tā, vai pārdošanas cena brīvā tirgū izvešanas brīdī izrādītos lielāka vai mazāka par to, kas ir ņemta vērā nodokļa sākotnējās iekasēšanas brīdī. Ja vērtība brīvā tirgu būtu lielāka, varētu tikt piemērots papildu nodoklis būtībā diviem dažādiem parādniekiem īstermiņa nomas gadījumā, tas ir, iznomātājam un nomniekam, un tas vajadzības gadījumā varētu ietvert transportlīdzekļa konfiscēšanu. Šāda sistēma, pat tad, ja tā ir balstīta uz vērtējumiem, kam ir vajadzīgi vēlāki pielāgojumi, nebūtu netaisnīgāka vai negodīgāka nekā sistēma, kurā nav paredzētas nekādas atkāpes, kā tas esot šajā gadījumā.

50

Turklāt Īrijas argumenti, ar kuriem tiek apgalvotas praktiskās grūtības, nav saskanīgi. Ja Īrijas bažas būtu saistītas ar risku, ka nomnieks paliek ilgāk Īrijā, nebūtu jāveic pārrobežu izpilde, jo transportlīdzeklis, kas paliktu Īrijā pēc nomas termiņa beigām, vēl joprojām atrastos šīs dalībvalsts teritorijā. Nekas netraucētu Īriju prasīt transportlīdzekļa reģistrācijas brīdī pierādījumus par līguma ierobežoto ilgumu, piemēram, prasot šī līguma kopiju, un pēc tam veikt kontroli attiecībā uz reģistrāciju, kā arī uz to, kā tiek ievēroti citi piemērojamie nodokļu un normatīvie pienākumi, kā, piemēram, pienākums izdarīt ikgadējos automobiļu nodokļu un apdrošināšanas maksājumus.

51

Attiecībā uz administratīvajām izmaksām Komisija uzskata, ka ir nesamērīgi prasīt, lai Savienības pilsoņi, kas īslaicīgi nomā vai iegādājas līzingā transportlīdzekļus, finansētu ieguldījumu izmaksas, kas vajadzīgas, lai ieviestu atmaksāšanas izvešanas gadījumā mehānismu, it īpaši, lai finansētu tehniskās apskates izmaksas, no kuras ir atkarīga šī atmaksāšana. Lietošanas ilguma ņemšana vērā ļautu novērst, ka transportlīdzekļi tiek pakļauti sarežģītām tehniskās apskates procedūrām, kā arī ievērojamiem izdevumiem, ko šādas procedūras izraisa.

52

Īrija apgalvo, ka reģistrācijas nodokļa sistēma pilnībā atbilst LESD 56. panta prasībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa, jo it īpaši samaksātā nodokļa pārpalikums esot jāatmaksā izvešanas brīdī un kopš 2016. gada 1. janvāra papildus šai atmaksai tiekot samaksāti procenti, un tai esot tikai pieticīgi administratīvie izdevumi EUR 100 apmērā, kas pat nesedzot Īrijas administratīvos izdevumus atmaksāšanas izvešanas gadījumā sistēmas ieviešanai. Tātad reģistrācijas nodokļa sistēma esot vienlaikus pamatota un samērīga.

53

Šajā ziņā, pirmkārt, ar LESD 56. pantu, kā to ir interpretējusi Tiesa, neesot aizliegts ieviest atmaksāšanas izvešanas gadījumā režīmus, kuri nav diskriminējoši pret pārrobežu piegādēm un atbilstoši kuriem ikviens pārrobežu satiksmes ierobežojums ir pamatots un samērīgs, ievērojot attiecīgā nodokļa režīma raksturu. Šajā pantā netiekot obligāti prasīts iepriekš proporcionāli noteiktu atbrīvojumu režīms.

54

Tiesas judikatūra esot pieņemta saistībā ar valsts sistēmām, kurās ir izslēgta jebkāda atmaksāšana izvešanas gadījumā (spriedumi, 2002. gada 21. marts, Cura Anlagen, C-451/99, EU:C:2002:195, un 2006. gada 23. februāris, Komisija/Somija, C-232/03, nav publicēts, EU:C:2006:128; rīkojumi, 2006. gada 27. jūnijs, van de Coevering, C-242/05, EU:C:2006:430, un 2008. gada 22. maijs, Ilhan, C-42/08, nav publicēts, EU:C:2008:305; spriedums, 2012. gada 26. aprīlis, van Putten, no C-578/10 līdz C-580/10, EU:C:2012:246), vai ar valstu sistēmām, kurās, kaut arī ir paredzēta šāda atmaksāšana, tās apmērs tiek aprēķināts, pamatojoties uz transportlīdzekļa lietošanas laiku valsts teritorijā, un ir izslēgta procentu samaksa (rīkojums, 2010. gada 29. septembris, VAV-Autovermietung, C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558).

55

Pirmām kārtām Tiesa nekad neesot nospriedusi, ka atmaksāšanas izvešanas gadījumā režīmi paši par sevi un principā nebūtu saderīgi ar LESD 56. pantu. Tieši pretēji, tā esot atzinusi savā 2006. gada 27. jūnija rīkojumā van de Coevering (C-242/05, EU:C:2006:430) un 2012. gada 26. aprīļa spriedumā vanPutten (no C-578/10 līdz C-580/10, EU:C:2012:246), ka, runājot par nodokļa uzlikšanu nomātiem vai līzingā iegādātiem transportlīdzekļiem, pienācīgi strukturēts atmaksāšanas režīms var būt saderīgs ar samērīguma principu.

56

Otrām kārtām atšķirībā no lietām, kurās ir taisīti šī sprieduma 54. punktā minētie nolēmumi, reģistrācijas nodokļa bāze atbilstot nevis attiecīgā transportlīdzekļa atrašanās laikam Īrijā, bet gan tā stāvoklim un nobraukumam. Tādējādi neesot iespējams ievešanas brīdī paredzēt precīzo atmaksāšanas izvešanas gadījumā summu un ex ante aprēķināt faktiski maksājamo reģistrācijas nodokli.

57

Otrkārt, reģistrācijas nodokļa sistēmas izmaiņas veidā, kādu ir ieteikusi Komisija, nozīmētu būtiskus grozījumus šī nodokļa iekasēšanas noteikumos un liktu it īpaši aizstāt, kā tās aprēķina bāzi, transportlīdzekļa pārdošanas brīvā tirgū cenu ar tā lietošanas ilgumu Īrijas ceļu tīklā vai ar tā atrašanās Īrijas teritorijā ilgumu.

58

Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan transportlīdzekļu aplikšana ar nodokli nav saskaņota un dalībvalstis saglabā savu rīcības brīvību šajā ziņā, Komisija ar šo procedūru esot vēlējusies saskaņot reģistrācijas nodokļa aprēķina bāzes dalībvalstīs. Vēl Īrijas izvēlētās aprēķina bāzes priekšmets un sekas esot tādas, ka nodokļa uzlikšana transportlīdzekļiem atbilst to faktiskajai izmantošanai. Tādējādi tā atbilstot Tiesas judikatūrai un ex ante aprēķina metodes ieviešana, pamatojoties drīzāk uz paredzamo lietošanu nekā uz faktisko lietošanu, neesot saskanīga. Pārmaksātā reģistrācijas nodokļa atmaksāšanas kopā ar procentiem izvešanas brīdī mērķis esot nodrošināt, ka nodokļa maksātājs samaksā tieši pareizo nodokļa summu un ka viņš nav finansiāli nelabvēlīgākā situācijā tādēļ, ka ir samaksājis iepriekš summu pilnībā. Visbeidzot saskaņā ar LESD 56. pantu dalībvalstīm neesot pienākuma uzlikt vienādu nodokļa summu personām, kas intensīvi izmanto savu transportlīdzekli, un tām, kas to izmanto nedaudz, aizbildinoties ar to, ka līzinga ilgums ir vienāds, un apstāklim, ka teorētiski faktiskās lietošanas un transportlīdzekļa stāvokļa izvešanas laikā ņemšanu vērā ir iespējams aizstāt ar atbrīvojumu, kas noteikts iepriekš, pamatojoties uz lietošanas ilgumu, šajā ziņā nav nozīmes, tāpat kā tam, ka, iespējams, citās dalībvalstīs pastāv nodokļu režīmi, kas balstīti uz lietošanas ilgumu.

59

Treškārt, reģistrācijas nodokļa sistēmas izmaiņas tādējādi, kā ir ieteikusi Komisija, kavētu Īrijai īstenot šī nodokļa mērķus. Šie mērķi vispirms esot kompensēt transportlīdzekļu lietošanas ārējās sekas, piemēram, izmaksas sabiedrībai par ceļu infrastruktūru, satiksmes kontroli, glābšanas dienestiem un reģistrācijas dienestiem, kā arī kompensēt tādu ietekmi uz vidi kā gaisa un skaņas piesārņojums. Vēl reģistrācijas nodoklim esot jābūt proporcionālam transportlīdzekļa tirgus vērtībai, un visbeidzot tam esot jāiedrošina pirkt vidi saudzējošus transportlīdzekļus.

60

Ceturtkārt, Komisijas piedāvātās sistēmas ieviešana, kas prasītu izdarīt sākotnēju vērtējumu, kam sekotu kompensējošs maksājums izvešanas laikā, ietverot risku zaudēt budžeta ienākumus un turklāt radot ļoti lielas praktiskas grūtības, jo, pakļaujot transportlīdzekļus vienādām tehniskajām apskatēm, tā radot papildu administratīvo slogu, kā arī izdevumus transportlīdzekļu pārrobežu līzingam.

61

Piektkārt, Īrija atgādina, ka nav pienākuma reģistrēt transportlīdzekli Īrijas teritorijā līdz 30 dienām, kā rezultātā tiekot izslēgta reģistrācijas nodokļa piemērošana īpaši īsas nomas gadījumā. Tā piebilst, ka katrā ziņā šis nodoklis ir salīdzinoši mazs, jo sākotnējā summa ir 2,5 reizes – nevis 11 reizes, kā kļūdaini apgalvo Komisija, – lielāka par to, kas galu galā ir jāmaksā. Turklāt, lai novērtētu reģistrācijas nodokļa ietekmi, nevajag balstīties uz vispiesārņojošāko transportlīdzekļu klasi, jo pirmām kārtām šie transportlīdzekļi nav bieži sastopami un otrām kārtām reģistrācijas nodokļa likme ir strukturēta tādējādi, lai vislielākie nodokļi tiktu piemēroti šāda veida transportlīdzekļiem, kuru ietekme uz vidi ir visievērojamākā.

62

Sestkārt, Īrija uzsver, ka administratīvo izmaksu noteikšana EUR 500 apmērā ir saistīta ar vajadzību segt noteiktus ievērojamus sākuma izdevumus, ko ir radījusi atmaksāšanas izvešanas gadījumā režīma ieviešana, un piebilst, ka šī summa tika samazināta līdz EUR 100. Tiesa 2011. gada 7. aprīļa sprieduma Tatu (C-402/09, EU:C:2011:219) tekstā esot nospriedusi, ka saprātīgas administratīvās izmaksas var tikt prasītas par pakalpojumu sniegšanu, ja tās nav pārmērīgas patērētājam un ja tās nerada nepamatotu šķērsli piekļuvei pakalpojumam, tomēr pati nenolemdama, ka izmaksas, kas ir jāsedz nodokļa maksātājam, nepārsniedz darbību, kas saistītas ar ekspertīzi, izmaksas.

63

No Tiesas pastāvīgās judikatūras, kas ir atgādināta šā sprieduma 35. punktā, izriet, ka tas, vai valsts pienākumi nav izpildīti, ir jāizvērtē, ņemot vērā to situāciju attiecīgajā dalībvalstī, kāda tā bija brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un ka Tiesa nevar ņemt vērā pēc tam veiktās izmaiņas.

64

Līdz ar to, tā kā, pirmkārt, Komisija ir aicinājusi Īriju izpildīt papildu argumentēto atzinumu divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža un, otrkārt, minētais atzinums ir paziņots šai dalībvalstij 2015. gada 27. februārī, tas, vai valsts pienākumi nav izpildīti, šajā lietā ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā bija 2015. gada 27. aprīlī.

65

Šajā ziņā vispirms lietas dalībniekiem ir skaidrs, ka atbilstoši Īrijas tiesību aktiem, kas bija spēkā šajā datumā, Īrijas rezidentiem, kas vēlējās Īrijā izmantot transportlīdzekli, ko to rīcībā ir nodevis citā valstī reģistrēts uzņēmums ar nomas vai līzinga līgumu, reģistrējot šo transportlīdzekli Īrijā, bija jāsamaksā reģistrācijas nodoklis pilnībā, kaut arī minētā transportlīdzekļa lietošanas ilgums bija noteikts un iepriekš zināms atbilstoši līgumam.

66

Turpinot no lietas dokumentiem izriet, ka 1992. gada Likuma par finansēm 135.D panta 2. punkta b) apakšpunktā bija noteikts, ka atmaksājamā reģistrācijas nodokļa summa tiek aprēķināta ar vienas vai vairāku formulu palīdzību vai citiem aprēķināšanas paņēmieniem, ko var paredzēt kompetentais ministrs tā pieņemtos noteikumos atbilstoši šī likuma 141. panta normām. Tātad no minētā 135.D panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka pat tad, ja būtībā var uzskatīt, ka ir iedibināts procentu samaksas princips reģistrācijas nodokļa daļas atmaksas gadījumā, šī tiesību norma pati par sevi nevar radīt tiesiskas sekas, kas ļautu ar procentiem atmaksāt pārmaksāto reģistrācijas nodokli, un ka procentu samaksas mehānisma faktiskai ieviešanai Īrijas iestādēm būtu jāparedz piemērošanas pasākumi.

67

Šie piemērošanas pasākumi, kas ir ietverti 2015. gada Izpildes noteikumos, ir noteikti tikai 2015. gada 17. decembrī un stājās spēkā tikai 2016. gada 1. janvārī jeb pēc papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

68

Tātad, lai novērtētu apgalvoto pienākumu neizpildi, ir jāņem vērā reģistrācijas nodokļa atmaksāšanas sistēma, kurā nav paredzēts nekāds procentu samaksas mehānisms.

69

Visbeidzot, ņemot vērā šī sprieduma 35. punktā atgādināto judikatūru, apstāklim, ka administratīvās izmaksas, kas, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, bija EUR 500, no 2016. gada 1. janvāra tika samazinātas līdz EUR 100, nav nozīmes. Līdz ar to, lai novērtētu apgalvoto pienākumu neizpildi, ir jāņem vērā reģistrācijas nodokļa sistēma, kas ietver administratīvo izmaksu EUR 500 apmērā samaksu.

70

Ar savu pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka, paredzot pienākumu iepriekš pilnībā samaksāt reģistrācijas nodokli, kas piemērojams galīgas reģistrācijas gadījumā, neatkarīgi no šajā dalībvalstī ievestā transportlīdzekļa paredzētās lietošanas Īrijā faktiskā ilguma, Īrija ir pārkāpusi LESD 56. pantu, jo šāds pienākums pat tad, ja tas ir saistīts ar atmaksāšanas iespēju, nav samērīgs ar šī nodokļa mērķi gadījumā, kad līzinga vai nomas ilgums ir ticis iepriekš precīzi noteikts un iepriekš ir zināms.

71

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, atskaitot noteiktus izņēmuma gadījumus, kas uz šo lietu neattiecas, mehānisko transportlīdzekļu aplikšana ar nodokļiem Savienības līmenī nav saskaņota. Tādējādi dalībvalstis ir tiesīgas īstenot savu nodokļu kompetenci šajā jomā ar nosacījumu, ka tas tiek veikts, ievērojot Savienības tiesības (spriedums, 2013. gada 21. novembris, X, C-302/12, EU:C:2013:756, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalsts var uzlikt reģistrācijas nodokli transportlīdzeklim, ko citā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība ir nodevusi rezidenta rīcībā, ja ir paredzēts, ka šis transportlīdzeklis lielākoties tiks pastāvīgi lietots pirmās dalībvalsts teritorijā, vai ja tas faktiski šādi tiek lietots (rīkojums, 2006. gada 27. jūnijs, van de Coevering, C-242/05, EU:C:2006:430, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Savukārt, ja iepriekšējā punktā minētie nosacījumi nav izpildīti, saistība ar pirmās dalībvalsts teritoriju ir mazāka, tādējādi ir nepieciešams cits pamatojums nodokļa uzlikšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 15. septembris, Komisija/Dānija, C-464/02, EU:C:2005:546, 79. punkts, 2012. gada 26. aprīlis, van Putten, no C-578/10 līdz C-580/10, EU:C:2012:246, 47. punkts, kā arī rīkojumu, 2006. gada 27. jūnijs, vande Coevering, C-242/05, EU:C:2006:430, 26. punkts).

74

Pieņemot, ka pastāv šāds pamatojums, kas balstīts uz primāru vispārējo interešu apsvērumu, tam ir arī jāatbilst samērīguma principam (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2006. gada 27. jūnijs, vande Coevering, C-242/05, EU:C:2006:430, 22. un 27. punkts, un spriedumu, 2012. gada 26. aprīlis, van Putten, no C-578/10 līdz C-580/10, EU:C:2012:246, 53. punkts).

75

Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem Īrijas rezidentam, kas ieved transportlīdzekli Īrijā, 30 dienu laikā pēc transportlīdzekļa ierašanās Īrijas teritorijā tas ir jāreģistrē un jāsamaksā reģistrācijas nodoklis, kas attiecas uz šo transportlīdzekli. Šis nodoklis tiek aprēķināts saskaņā ar 1992. gada Likuma par finansēm 132. un 133. pantu, pamatojoties uz transportlīdzekļa pārdošanas brīvā tirgū cenu un tā oglekļa dioksīda izmešu daudzumu. No lietas materiāliem arī izriet, ka šis nodoklis attiecībā uz vispiesārņojošākajiem transportlīdzekļiem var sasniegt 36 % no to pārdošanas brīvā tirgū cenas.

76

Šāds pienākums veikt reģistrāciju un samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā attiecas arī uz rezidentiem, kas ieved Īrijā transportlīdzekli, kas ir nomāts vai iegādāts līzingā citā dalībvalstī, tostarp, ja nomas vai līzinga ilgums ir ierobežots un iepriekš zināms. Lietas dalībniekiem ir skaidrs, ka nomas vai līzinga līguma ilgums netiek ņemts vērā, aprēķinot nodokļa apmēru.

77

Īrijas rezidentiem, kas nomā vai iegādājas līzingā transportlīdzekli citā dalībvalstī pat uz ierobežotu un iepriekš zināmu laiku, tātad ir jāmaksā nodokļa summa, kura ir identiska tai, kas ir piemērojama transportlīdzekļa galīgas ievešanas gadījumā.

78

Šāds pienākums var padarīt transportlīdzekļu nomāšanu vai iegādāšanos līzingā no citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības dārgāku nekā, ja nomas vai līzinga līgums tiek noslēgts ar Īrijā reģistrētu sabiedrību, ievērojot it īpaši šāda pienākuma diskriminējošo raksturu attiecībā nodokļa uzkrājumu par sliktu citā dalībvalstī reģistrētiem nomas vai līzinga uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 21. marts, Cura Anlagen, C-451/99, EU:C:2002:195, 69. punkts, kā arī rīkojumu, 2010. gada 29. septembris, VAV-Autovermietung, C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558, 20. punkts).

79

Protams, transportlīdzekļiem, kas tiek iegādāti līzingā vai nomāti no Īrijā reģistrētām sabiedrībām, arī tiek uzlikts reģistrācijas nodoklis pirmās reģistrācijas Īrijā gadījumā. Tomēr var uzskatīt, ka daļa no šī nodokļa var tikt iekļauta transportlīdzekļu, kas tiek nomāti vai iegādāti līzingā no Īrijā reģistrētām sabiedrībām, nomas vai līzinga cenā, tomēr attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas iegādāti līzingā vai nomāti no citā dalībvalsti reģistrētām sabiedrībām, reģistrācijas nodoklis ir jāsamaksā pilnībā.

80

Par konstatējumu, ka pienākums samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā var padarīt transportlīdzekļu nomu vai līzingu no citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības dārgāku nekā no Īrijā reģistrētas sabiedrības, šaubas nerada apstāklis, ka saskaņā ar 1992. gada Likuma par finansēm 135.D pantu daļa no reģistrācijas nodokļa var tikt atlīdzināta, ja tiek izpildīti šajā pantā noteiktie nosacījumi.

81

Lai gan Īrija apstrīd noteiktus Komisijas izdarītus aprēķinus, tā piekrīt, ka sākotnēji iekasēta reģistrācijas nodokļa summa var vairāk nekā divas reizes pārsniegt pēc atmaksāšanas galu galā maksājamo reģistrācijas nodokli. Kā ģenerāladvokāts norāda secinājumu 42. punktā, šāds risinājums nozīmē ievērojamu finanšu resursu iesaldēšanu un tātad ir būtiski nelabvēlīgs nodokļa maksātāja budžetam.

82

Pienākums iepriekš samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā tādējādi var atturēt vienlaikus Īrijas rezidentus izmantot transportlīdzekļu nomas un līzinga pakalpojumus, ko piedāvā citās dalībvalstīs reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, un šos pakalpojumu sniedzējus – piedāvāt savus transportlīdzekļu nomas un līzinga pakalpojumus Īrijas rezidentiem. Tādējādi šāds pienākums ir pakalpojumu brīvas aprites ierobežojums, kas principā ir aizliegts ar LESD 56. pantu.

83

Attiecībā uz jautājumu, vai šāds ierobežojums ir attaisnots, ir jānorāda, ka lielākā daļa šajā prasībā norādīto situāciju, kurās nomas vai līzinga ilgums ir ierobežots un iepriekš zināms, atbilst tām, kad transportlīdzekli nav paredzēts un tas netiek galvenokārt lietots dalībvalsts teritorijā pastāvīgi.

84

Protams, nomas vai līzinga līgumi var tikt pagarināti, kā rezultātā šajā gadījumā citā dalībvalsti, kas nav Īrija, nomātu vai līzingā iegādātu transportlīdzekļu lietošana kļūst līdzīga transportlīdzekļu lietošanai Īrijas teritorijā pastāvīgi. Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 57. punktā, Īrijas tiesību aktos nav paredzēta šāda nošķiršana atkarībā no līguma, kurš ir transportlīdzekļa lietošanas Īrijas teritorijā pamatā, ilguma vai satura, kas ļautu piemērot reģistrācijas nodokli pilnībā tikai pastāvīgai lietošanai pielīdzināmās situācijās. Turklāt, kā pamatoti ir atgādinājusi Komisija, uz noteiktu laiku noslēgta līguma pagarināšana nevar tikt prezumēta.

85

Attiecībā uz minētā pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma attaisnojumu Īrija apgalvo, pirmkārt, ka, tā kā Savienībā nav saskaņota transportlīdzekļu aplikšana ar nodokli, reģistrācijas nodokļa bāzes, kā arī tās piemērošanas noteikumu izvēle ietilpst tās nodokļu suverenitātē un ka Komisija ar savu prasību vēlas grozīt šos elementus, lai saskaņotu transportlīdzekļu nodokļu bāzes Savienībā.

86

Kā izriet no šī sprieduma 71. punktā atgādinātās judikatūras, lai gan dalībvalstis ir tiesīgas īstenot savu nodokļu kompetenci transportlīdzekļu aplikšanas ar nodokli jomā, tām tas tomēr ir jādara, ievērojot Savienības tiesības.

87

Ar apstākli, ka nodokļu uzlikšana transportlīdzekļiem ir Īrijas kompetencē, tātad nevar tikt attaisnots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

88

Otrkārt, attiecībā uz pamatlietā aplūkotā reģistrācijas nodokļa mērķiem, kas ir atgādināti šī sprieduma 59. punktā, ir jānorāda, ka ar mērķiem, kas ir saistīti ar to ceļu infrastruktūras, satiksmes kontroles, glābšanas dienesta un reģistrācijas un licenču dienesta izdevumu kompensēšanu, ko rada transportlīdzekļu lietošana, kas, kā norāda Īrija, ir pamats šī nodokļa ieviešanai, tomēr nevar tikt pamatots pienākums iepriekš samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā, neatkarīgi no transportlīdzekļa lietošanas ilguma Īrijā.

89

Tomēr ar šādiem tīri saimnieciska rakstura mērķiem kā primāru vispārējo interešu iemeslu nevar tikt attaisnots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 15. aprīlis, CIBA, C-96/08, EU:C:2010:185, 48. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2011. gada 24. marts, Komisija/Spānija, C-400/08, EU:C:2011:172, 74. punkts).

90

Savukārt starp primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ko ir atzinusi Tiesa, ir vides aizsardzība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 11. marts, Attanasio Group, C-384/08, EU:C:2010:133, 50. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2011. gada 24. marts, Komisija/Spānija, C-400/08, EU:C:2011:172, 74. punkts). It īpaši atturēšanai no transportlīdzekļu ar lielu degvielas patēriņu nomāšanas vai iegādāšanās līzingā var būt vispārējo interešu mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 21. marts, Cura Anlagen, C-451/99, EU:C:2002:195, 68. punkts).

91

Tomēr ir jāpārbauda, vai Īrijas reģistrācijas nodokļa sistēma, ko veido pienākums samaksāt šo nodokli pilnībā, kam pievienots atmaksāšanas mehānisms, atbilst samērīguma principam.

92

Šajā ziņā vispirms kā nepamatots ir jānoraida Īrijas arguments, ka Tiesas judikatūrā, it īpaši 2006. gada 27. jūnija rīkojumā van de Coevering (C-242/05, EU:C:2006:430), kā arī 2012. gada 26. aprīļa spriedumā van Putten (no C-578/10 līdz C-580/10, EU:C:2012:246) ir atļauts šajā gadījumā uzskatīt, ka ir ievērots samērīguma princips.

93

Tik tiešām pietiek norādīt, ka šie tiesas nolēmumi ir pieņemti saistībā ar valsts sistēmām, kurās nav paredzēts, izvedot transportlīdzekli ārpus attiecīgās dalībvalsts, atmaksāt reģistrācijas nodokli.

94

Tātad nevar tikt uzskatīts, ka Tiesa minētajos tiesas nolēmumos ir izteikusi viedokli par jautājumu, vai valsts tiesību akti, kuros reizē tiek prasīts samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā, neņemot vērā lietošanas ilgumu attiecīgās dalībvalsts teritorijā, par transportlīdzekli, kas ir nomāts vai iegādāts līzingā citā dalībvalstī, un ir paredzēta iespēja atmaksāt daļu no nodokļa transportlīdzekļa lietošanas šajā teritorijā beigās, atbilst samērīguma principam, jo šajos pašos nolēmumos Tiesa nav pārbaudījusi šo jautājumu.

95

Savukārt, kā turklāt atzīst Īrija, Tiesa 2010. gada 29. septembra rīkojumā VAV-Autovermietung (C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558) ir lēmusi par valsts tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuru personai, kas dzīvo vai ir reģistrēta vienā dalībvalstī un kas šajā dalībvalstī izmanto mehānisko transportlīdzekli, kurš ir reģistrēts vai tiek nomāts citā dalībvalstī, uzsākot šī transportlīdzekļa lietošanu pirmās dalībvalsts ceļu tīklā, ir jāsamaksā nodoklis pilnībā, kura saldo, kas tiek aprēķināts, ņemot vērā minētā transportlīdzekļa lietošanas šajā ceļu tīklā ilgumu, tiek atmaksāts bez procentiem pēc šīs izmantošanas beigām, atbilstību Savienības tiesībām. Tiesa vispirms atgādināja, ka, lai atbilstu samērīguma principam, šāda nodokļa apmēram jābūt aprēķinātam, ņemot vērā attiecīgā transportlīdzekļa nomas līguma ilgumu vai tā lietošanas attiecīgajā ceļu tīklā ilgumu, un konstatēja, ka šīs lietas apstākļos atbilstoši šim regulējumam ir jāmaksā minētais nodoklis pilnībā, neņemot vērā ne attiecīgā transportlīdzekļa nomas līguma vai šī transportlīdzekļa lietošanas attiecīgās dalībvalsts ceļu tīklā ilgumu, un pēc tam nosprieda, ka minētais tiesiskais regulējums nav atbilstošs Savienības tiesībām, it īpaši LESD 56.–62. pantam (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 29. septembris, VAV-Autovermietung, C-91/10, nav publicēts, EU:C:2010:558, 26., 27. un 30. punkts).

96

Šajā gadījumā, kā izriet no lietas materiāliem, reģistrācijas nodokļa apmērs tiek aprēķināts, pamatojoties uz transportlīdzekļa pārdošanas cenu brīvā tirgū ievešanas brīdī, kā arī uz šī transportlīdzekļa oglekļa dioksīda emisiju daudzumu.

97

No minētā izriet, ka reģistrācijas brīdī Īrijas reģistrācijas nodokļa sistēmas mērķis ir sasniegt vides aizsardzības mērķi galvenokārt, piemērojot nodokļa likmi, kas ir atkarīga no oglekļa dioksīda emisiju daudzuma. Šajā ziņā šāda sistēma ir piemērota, lai sasniegtu šo mērķi, atturot no transportlīdzekļu, kam ir liels degvielas patēriņš, nomas vai līzinga.

98

Savukārt reģistrācijas brīdī reģistrācijas nodokļa apmērs tiek noteikts, neņemot vērā transportlīdzekļa lietošanas ilgumu, un attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas ir ievesti no citas dalībvalsts, – neatkarīgi no tā, vai šī ievešana ir galīga vai uz laiku.

99

Šādos apstākļos attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas tiek nomāti vai iegādāti līzingā no citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības uz noteiktu un iepriekš zināmu laiku, pienākums samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu vides aizsardzības mērķi. Proti, šie transportlīdzekļi, kurus ir paredzēts lietot Īrijas teritorijā noteiktu laiku, reģistrācijas laikā tiek aplikti ar nodokli, pamatojoties uz to iespējamo piesārņojošo ietekmi tā, it kā runa būtu par transportlīdzekļiem, kas tiek pastāvīgi un ilgstoši lietoti Īrijā. Tā kā to lietošanas ilgums Īrijā ir ierobežots un iepriekš zināms, mazāk ierobežojošs pasākums būtu to reģistrācijas brīdī iekasēt šim lietošanas ilgumam proporcionālu reģistrācijas nodokli.

100

Tomēr Īrija apgalvo, ka tās reģistrācijas nodokļa sistēmas mērķis un sekas ir tādas, lai transportlīdzekļu aplikšana ar nodokli atbilstu to faktiskajai lietošanai Īrijas teritorijā, kā tas ir prasīts Tiesas judikatūrā, kas izriet no 2006. gada 27. jūnija rīkojuma van de Coevering (C-242/05, EU:C:2006:430, 29. punkts).

101

Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, kā to apgalvo Komisija, ka sistēma, kurā ir paredzēts reģistrācijas brīdī iekasēt nodokli proporcionāli Īrijā ievestā transportlīdzekļa lietošanas laikam, kāds ir noteikts nomas vai līzinga līgumā, nevarētu traucēt Īrijai paredzēt, ka transportlīdzekļa izvešanas brīdī nodoklis var tikt pielāgots, konkrētajā gadījumā to atmaksājot vai prasot papildu samaksu, ņemot vērā minētā transportlīdzekļa vērtību brīvā tirgū šajā brīdī atkarībā it īpaši no tā stāvokļa un nobraukuma Īrijā laikposmā, uz kuru attiecas attiecīgais līgums.

102

Tātad tāda papildu faktora ieviešana, kas atbilst Īrijas teritorijā paredzētās lietošanas ilgumam reģistrācijas nodokļa sākotnējā maksājuma brīdī, ļautu sasniegt vides aizsardzības mērķi ar mazāk ierobežojošu pasākumu, neapdraudot nodokļa bāzi, ko veido transportlīdzekļa vērtība brīvā tirgū un tā oglekļa dioksīda emisiju daudzums.

103

Tomēr Īrija apgalvo, ka tādas sistēmas ieviešana, kas būtu balstīta uz sākotnējā reģistrācijas nodokļa samaksu proporcionāli Īrijas teritorijā paredzētās lietošanas ilgumam, kam sekotu kompensējošs maksājums izvešanas laikā, radītu budžeta ieņēmumu zaudējumu risku un ļoti lielas praktiskas grūtības it īpaši tādēļ, ka ievešanas brīdī neesot iespējams paredzēt, kāds precīzi būs izvešanas laikā atmaksājamais apmērs, kā arī tādēļ, ka transportlīdzekļa faktiskā lietošana varot ievērojami atšķirties no plānotās lietošanas. Ja sākotnēji samaksātais reģistrācijas nodoklis izrādītos nepietiekams, bet transportlīdzeklis jau būtu izvests no Īrijas, šī transportlīdzekļa iznomātājs un īpašnieks varētu izvairīties no šīs dalībvalsts teritoriālās kompetences nodokļu jomā. Turklāt, tā kā Komisijas piedāvātās sistēmas ieviešana prasītu veikt tādu pašu tehnisko apskati, kāda ir spēkā, un līdz ar to radītu tādus pašus administratīvos izdevumus, būtu jābaidās, ka gadījumā, ja ir jāpiemaksā reģistrācijas nodoklis, daži nodokļu maksātāji mēģinātu izvairīties no šiem izdevumiem, kā arī no reģistrācijas nodokļa piemaksas, atturoties no nomas vai līzinga līguma pagarinājuma paziņošanas Īrijas iestādēm.

104

Tomēr šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai vajadzība novērst nodokļu ieņēmumu samazināšanos nav minēta starp primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ar ko varētu tikt attaisnots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Tankreederei I, C-287/10, EU:C:2010:827, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat administratīvas neērtības pašas par sevi nav pietiekamas, lai ar tām varētu būt attaisnots šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 4. marts, Komisija/Francija, C-334/02, EU:C:2004:129, 29. punkts; 2006. gada 14. septembris, Centro di Musicologia Walter Stauffer, C-386/04, EU:C:2006:568, 48. punkts; 2008. gada 27. novembris, Papillon, C-418/07, EU:C:2008:659, 54. punkts, un 2014. gada 9. oktobris, van Caster, C-326/12, EU:C:2014:2269, 56. punkts).

105

Turpinot ir jāuzsver, ka gan maksājamā reģistrācijas nodokļa, gan atmaksājamā reģistrācijas nodokļa, kas ir paredzēti 1992. gada Likumā par finansēm, aprēķins ir balstīts uz daļēji standartizētiem faktoriem. Līdz ar to nekas neliedz Īrijai ņemt vērā Īrijas teritorijā paredzētās lietošanas ilgumu atbilstoši tai pašai standartizētajai sistēmai atkarībā no tā, vai šis paredzētās lietošanas laiks ir īss, vidējs vai garš.

106

Runājot par Īrijas bažām, ka, beidzoties nomas vai līzinga līgumam, iepriekš faktiski samaksātais reģistrācijas nodoklis būs mazāks par noslēgumā maksājamo, ir jānorāda, ka pienākums samaksāt reģistrācijas nodokli attiecas uz Īrijas rezidentiem un ka šī iemesla dēļ Īrijas argumenti par to, ka eventuāli nebūs iespējams atgūt maksājamo nodokli, nav pamatoti. Turklāt varētu tikt paredzēti citi pasākumi, kā, piemēram, pienākums paziņot par iespējamo nomas vai līzinga līguma pagarinājumu vai reģistrācija, kas ierobežota uz plānoto lietošanas laiku.

107

Tādējādi, padarot obligātu reģistrācijas nodokļa iepriekšēju samaksu pilnībā, Īrijas tiesību akti, lai gan tajos ir paredzēta samaksātā nodokļa daļas atmaksa, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu vides aizsardzības mērķi un, it īpaši, lai atturētu no transportlīdzekļu ar lielu degvielas patēriņu nomas vai līzinga.

108

Līdz ar to, ir jākonstatē, ka, paredzot pienākumu iepriekš pilnībā samaksāt reģistrācijas nodokli, kas piemērojams galīgas reģistrācijas gadījumā, neatkarīgi no Īrijā paredzētās šajā dalībvalstī ievestā transportlīdzekļa lietošanas faktiskā ilguma, tā nav izpildījusi LESD 56. pantā paredzētos pienākumus, jo šāds pienākums pat tad, ja tas ir saistīts ar atmaksāšanas iespēju, nav samērīgs ar šī nodokļa mērķi gadījumā, kad līzinga vai nomas ilgums ir ticis iepriekš precīzi noteikts un iepriekš ir zināms.

109

Ar otro iebildumu Komisija apgalvo, ka, paredzot nesamērīgus nosacījumus reģistrācijas nodokļa, kas ir iepriekš jāsamaksā pilnībā, atmaksai, Īrija ir pārkāpusi LESD 56. pantu.

110

Papildus tam, kas ir atgādināts šī sprieduma 35. punktā, vispirms ir jāuzsver, ka otrā iebilduma pārbaudei ir nozīme saistībā ar pasākumiem, kas Īrijai būs jāparedz, lai izpildītu šo spriedumu attiecībā uz iebilduma par pienākumu priekšlaicīgi samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā pamatotību gadījumā, ja līzinga ilgums ir ierobežots laikā un zināms iepriekš.

111

To precizējot, ir jānorāda, ka pienākums iepriekš samaksāt reģistrācijas nodokli pilnībā – kā tas ir konstatēts šī sprieduma 82. punktā – var atturēt vienlaikus Īrijas rezidentus izmantot transportlīdzekļu nomas un līzinga pakalpojumus, ko piedāvā pakalpojumu sniedzēji, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs, un šos pakalpojumu sniedzējus – piedāvāt transportlīdzekļu nomas un līzinga pakalpojumus šiem Īrijas rezidentiem.

112

Ja ir paredzēta šāda nodokļa atmaksāšanas procedūra, tas, ka šai procedūrai ir noteikti nesamērīgi nosacījumi, pats par sevi var radīt tās pašas atturošās sekas neatkarīgi no tā, vai līzinga vai nomas pagaidu raksturs var tikt precīzi noteikts un vai tas iepriekš ir zināms.

113

Šajā gadījumā starp 1992. gada Likuma par finansēm 135.D pantā paredzētajiem reģistrācijas nodokļa atmaksāšanas noteikumiem Komisija it īpaši izceļ, pirmkārt, procentu nemaksāšanu un, otrkārt, papildu izmaksas, kas saistītas ar transportlīdzekļa tehnisko apskati un administratīvajiem izdevumiem EUR 500.

114

Runājot, pirmkārt, par Komisijas apgalvojumu, ka, beidzoties papildu argumentētajā atzinumā paredzētajam termiņam, reģistrācijas nodokļa atmaksa notika bez procentiem, Īrija apstrīd šāda apgalvojuma pamatotību un šajā ziņā atsaucas uz 1992. gada Likuma par finansēm 135.D panta 2. punkta b) apakšpunktu, kas tam ir pievienots ar 2014. gada Likumu par finansēm, kas, kā uzskata šī dalībvalsts, ļauj maksāt procentus.

115

Tomēr šajā ziņā pietiek atgādināt, kā tas ir konstatēts šī sprieduma 66. un 67. punktā, ka, lai gan šajā tiesību normā ir noteikts princips par procentu samaksu reģistrācijas nodokļa daļas atmaksāšanas gadījumā, šī principa efektīvai īstenošanai ir jāpieņem piemērošanas pasākumi un ka tie ir stājušies spēkā pēc papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

116

Īrijas argumenti par to, ka atbilstošajā datumā, kurā tiek novērtēta valsts pienākumu neizpilde, pastāv reģistrācijas nodokļa atmaksāšanas kopā ar procentiem režīms, līdz ar to nav pamatoti.

117

Tā kā Īrija neapstrīd Komisijas iebildumu, ciktāl tas attiecas uz atmaksāšanas bez procentiem nesamērīgumu, tas ir jāapmierina šajā apmērā. Sistēma, kas balstīta uz pieņēmumu, ka sākotnēji iekasētā reģistrācijas nodokļa daļa ir pārmaksa un tātad ir jāatmaksā, neparedzot procentu samaksu par šīm summām, neļauj samazināt zaudējumus budžetam, ko rada nodokļa iepriekšēja samaksa pilnībā. Tātad procentu nemaksāšana neatbilst samērīguma principam.

118

Attiecībā, otrkārt, uz obligātās tehniskās apskates izmaksām, kura ir jāveic transportlīdzeklim, to izvedot, un atmaksāšanas procedūras administratīvo izmaksu EUR 500 apmērā samaksu ir jānorāda, ka Komisija konkrēti nepamato savu apgalvojumu par tehniskās apskates izmaksu nesamērīgumu.

119

Tādējādi ir vienīgi jāpārbauda apgalvojums par administratīvo izmaksu summas, kas ir noteikta EUR 500 apmērā, nesamērīgumu.

120

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pienākums samaksāt administratīvās izmaksas EUR 500 apmērā var atturēt nodokļu maksātāju no atmaksāšanas procedūras uzsākšanas, un tātad tas ir pretējs šādas procedūras mērķim.

121

Kaut arī, kā apgalvo Īrija, nevar izslēgt, ka nodokļu maksātājam var tikt prasīts atlīdzināt individuāli sniegtu pakalpojumu, šī dalībvalsts neapgalvo, ka summa EUR 500 atbilstu ar šo pakalpojumu saistītajām izmaksām un pamato šo summu vienīgi ar vispārējām izmaksām, kas saistītas ar atmaksāšanas sistēmas ieviešanu.

122

Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 66. punktā, ja dalībvalsts savu reģistrācijas nodokļa iekasēšanas sistēmu organizē tā, ka tā daļas atmaksa noteiktos gadījumos ir nenovēršama, izdevumi saistībā ar šādas sistēmas organizēšanu nevar tikt finansēti no ieturējumiem no summām, kas ir jāatmaksā personām, kurām ir tiesības uz atmaksu.

123

Administratīvo izmaksu EUR 500 apmērā ieturējums no atmaksājamās reģistrācijas nodokļa summas tātad arī neatbilst samērīguma principam.

124

Līdz ar to jākonstatē, ka, atturoties paredzēt procentu maksājumu, atmaksājot reģistrācijas nodokli, un ieturot administratīvos izdevumus EUR 500 apmērā no atmaksājamās reģistrācijas nodokļa summas, Īrija nav izpildījusi LESD 56. pantā paredzētos pienākumus.

125

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

[Paraksti]