Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2017. gada 15. februārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis – Sestā direktīva 77/388/EEK – 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkts – Dažu kultūras pakalpojumu atbrīvojumi no nodokļa – Tiešas iedarbības neesamība – No nodokļa atbrīvotu kultūras pakalpojumu noteikšana – Dalībvalstu novērtējuma brīvība

Lieta C-592/15

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta), Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 16. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 13. novembrī, tiesvedībā

Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs

pret

British Film Institute.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], K. Vajda [C. Vajda], K. Jirimēe [K. Jürimäe] un K. Likurgs [C. Lycourgos],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 7. septembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        British Film Institute vārdā – P. Drinkwater, solicitor, Z. Yang, barrister, D. Milne, QC, un A. Lee, solicitor,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brandon, pārstāvis, kam palīdz S. Singh, barrister,

–        Eiropas Komisijas vārdā – R. Lyal un M. Owsiany-Hornung, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 29. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunktu un Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 132. panta 1. punkta n) apakšpunktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs (Apvienotās Karalistes Ieņēmumu un muitas dienests, turpmāk tekstā – “Ieņēmumu dienests”) un British FilmInstitute (turpmāk tekstā – “BFI”) par tā aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) par BFI sniegtajiem pakalpojumiem, kas ir saistīti ar tiesību apmeklēt filmu demonstrējumus piešķiršanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Sestās direktīvas 13. panta A daļas “Atbrīvojumi dažām darbībām sabiedrības interesēs” 1. punkta n) apakšpunktā ir noteikts:

“Ciktāl tas nav pretrunā [..] citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis piešķir atbrīvojumu tālāk minētajām darbībām atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šā atbrīvojuma piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

n)      dažus kultūras pakalpojumus un ar tiem cieši saistītas preces, ko sniedz vai piegādā publisko tiesību subjekti vai citas kultūras organizācijas, ko atzinusi attiecīgā dalībvalsts;

[..].”

4        Ar Direktīvu 2006/112 saskaņā ar tās 411. un 413. pantu kopš 2007. gada 1. janvāra ir atcelti un aizstāti Savienības tiesību akti PVN jomā, tostarp Sestā direktīva.

 Apvienotās Karalistes tiesības

5        Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunktu transponēja tikai 1996. gada 1. jūnijā, kad stājās spēkā Group 13 of Schedule 9 of the Value Added Tax Act 1994 (1994. gada Pievienotās vērtības nodokļa likuma 9. pielikuma 13. kategorija).

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

6        BFI ir bezpeļņas organizācija, kuras uzdevums ir veicināt kino Apvienotajā Karalistē. Laikposmā no 1990. gada 1. janvāra līdz 1996. gada 31. maijam (turpmāk tekstā – “strīdīgais laikposms”) BFI par tiesībām apmeklēt filmu demonstrējumus maksāja PVN pēc standarta likmes.

7        2009. gada 30. martā BFI iesniedza pieteikumu Ieņēmumu dienestam, lai saņemtu tā PVN atmaksu, kas bija samaksāts strīdīgajā laikposmā, apgalvojot, ka minētās apmeklējuma tiesības ir kultūras pakalpojumi, kuri ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunktu. Šis pieteikums tika noraidīts.

8        BFI prasību par šo noraidījumu First-tier Tribunal (Tax Chamber) (Pirmās instances tiesa (Nodokļu palāta), Apvienotā Karaliste) apmierināja. Savā 2012. gada 5. decembra lēmumā šī tiesa atzina, ka šajā tiesību normā paredzētajam atbrīvojumam no nodokļa ir tieša iedarbība.

9        Ieņēmumu dienests par minēto lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Upper Tribunal (Tax and Chancery Chamber) (Apelācijas tiesa (Nodokļu palāta), Apvienotā Karaliste), kas to noraidīja, atzīstot, ka minētajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa saturs ir pietiekami skaidrs un precīzs un tādējādi tam ir tieša iedarbība. Minētajā tiesību normā ietvertais vārds “daži” faktiski būtu jāinterpretē tādējādi, ka šis atbrīvojums no nodokļa attiecas uz kultūras pakalpojumiem, ko sniedz publisko tiesību subjekti vai citas kultūras organizācijas, kuras ir atzinusi attiecīgā dalībvalsts. Ieņēmumu dienestam bija atļauts iesniegt kasācijas sūdzību Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu nodaļa), Apvienotā Karaliste).

10      Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm, ja Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz kultūras pakalpojumiem, ko sniedz publisko tiesību subjekti vai citas kultūras organizācijas, kuras ir atzinusi attiecīgā dalībvalsts, šīs pašas tiesību normas nozīmē, tas nozīmētu, ka BFI, kas ir šāda organizācija, varētu tieši atsaukties uz šo tiesību normu, lai saņemtu atbrīvojumu no nodokļa saistībā ar tās pakalpojumiem, kurus veidoja tiesību apmeklēt filmu demonstrējumus piešķiršana laikposmā no 1990. gada 1. janvāra līdz 1996. gada 31. maijam. BFI pat varētu turpināt tieši atsaukties uz minēto tiesību normu pēc 1996. gada 31. maija, lai arī pakalpojumi, ko ir sniedzis BFI, nav daļa no kultūras pakalpojumiem, kuri Apvienotās Karalistes tiesību aktos ir atbrīvoti no nodokļiem, sākot no šī datuma.

11      Šajos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu palāta)) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkta noteikumi, it īpaši vārdi “daži kultūras pakalpojumi”, ir pietiekami skaidri un precīzi, lai šai tiesību normai būtu tieša iedarbība, kas nozīmē, ka no nodokļa ir atbrīvoti tādi publisko tiesību subjektu vai citu atzīto kultūras organizāciju sniegti kultūras pakalpojumi kā BFI sniegtie pakalpojumi šajā lietā, ja nav valsts transponējošo tiesību aktu?

2)      Vai Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkta noteikumi, it īpaši vārdi “daži kultūras pakalpojumi”, pieļauj dalībvalstīm rīcības brīvību to piemērošanā, izmantojot transponējošos tiesību aktus, un, ja tā, tad kādu rīcības brīvību?

3)      Vai [Direktīvas 2006/112] 132. panta 1. punkta n) apakšpunktam ir piemērojami tādi paši secinājumi kā iepriekš minētie?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

12      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkts, kurā ir paredzēts no nodokļa atbrīvot “dažus kultūras pakalpojumus”, ir interpretējams tādējādi, ka tam ir tieša iedarbība, kas nozīmē, ka, ja nav veikta transponēšana, publisko tiesību subjekts vai cita kultūras organizācija, ko ir atzinusi attiecīgā dalībvalsts un kas sniedz kultūras pakalpojumus, uz šo tiesību normu var atsaukties tieši.

13      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visos gadījumos, kad kādas direktīvas normas no to satura viedokļa ir beznosacījumu un pietiekami precīzas, indivīdiem ir tiesības uz tām atsaukties valsts tiesās tiesvedībā pret valsti, ja tā noteiktajā termiņā nav transponējusi direktīvu valsts tiesībās vai arī ir veikusi nepareizu transpozīciju (it īpaši skat. spriedumus, 1982. gada 19. janvāris, Becker, 8/81, EU:C:1982:7, 25. punkts; 2014. gada 15. janvāris, Association de médiation sociale, C-176/12, EU:C:2014:2, 31. punkts, kā arī 2016. gada 7. jūlijs, Ambisig, C-46/15, EU:C:2016:530, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

14      Runājot par Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunktu, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums no nodokļa attiecas uz “dažiem kultūras pakalpojumiem”. Tādējādi minētajā tiesību normā nav precizēts, kādi kultūras pakalpojumi dalībvalstīm ir jāatbrīvo no nodokļa. Tajā nav paredzēts ne izsmeļošs no nodokļa atbrīvojamo kultūras pasākumu uzskaitījums, ne arī ir paredzēts dalībvalstu pienākums no nodokļa atbrīvot visus kultūras pakalpojumus, bet tikai ir atsauce uz “dažiem” no šiem pakalpojumiem. Tādējādi šī tiesību norma atstāj dalībvalstu ziņā noteikt kultūras pakalpojumus, kam ir piemērojams šis atbrīvojums no nodokļa.

15      BFI, atsaucoties uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru minētajā 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunktā paredzētie atbrīvojumi no nodokļa ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN režīma piemērošanā dažādās dalībvalstīs (it īpaši skat. spriedumu, 2013. gada 21. februāris, Žamberk, C-18/12, EU:C:2013:95, 17. punkts), apgalvo, ka frāze “daži kultūras pakalpojumi” ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz visiem kultūras pakalpojumiem, ko sniedz publisko tiesību subjekti vai citas kultūras organizācijas, kuras ir atzinusi attiecīgā dalībvalsts, un ka tādējādi tā ir pietiekami skaidra un precīza.

16      Tomēr ir jānorāda, ka šāda interpretācija neatbilst Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunktā izmantotā jēdziena “daži” parastajai nozīmei un tādējādi šī jēdziena izmantošana šajā tiesību normā zaudē lietderīgo iedarbību.

17      Turklāt BFI atbalstītā interpretācija var paplašināt no šīs tiesību normas izrietošā atbrīvojuma no nodokļa piemērojamību, attiecinot to uz visiem kultūras pakalpojumiem – pretēji Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru teksts, kas ir izmantots, lai aprakstītu šīs direktīvas 13. panta A daļas 1. punktā paredzētos atbrīvojumus no nodokļa, ir interpretējams šauri (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 14. jūnijs, HorizonCollege, C-434/05, EU:C:2007:343, 16. punkts; 2015. gada 22. oktobris, Hedqvist, C-264/14, EU:C:2015:718, 34. un 35. punkts, kā arī 2016. gada 25. februāris, Komisija/Nīderlande, C-22/15, nav publicēts, EU:C:2016:118, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      No Tiesas judikatūras arī izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo BFI, – prasība nodrošināt šajā 13. panta A daļas 1. punktā paredzētā atbrīvojumu no nodokļa vienādu piemērošanu nav absolūta. Lai gan minētajā pantā paredzētie atbrīvojumi ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN režīma piemērošanā dažādās dalībvalstīs, Eiropas Savienības likumdevējs var uzticēt dalībvalstīm noteikt dažus atbrīvojuma no nodokļa noteikumus (šajā ziņā skat. spriedumus, 1996. gada 28. marts, Gemeente Emmen, C-468/93, EU:C:1996:139, 25. punkts; 2006. gada 4. maijs, Abbey National, C-169/04, EU:C:2006:289, 38. un 39. punkts, kā arī 2015. gada 9. decembris, FiscaleEenheid X, C-595/13, EU:C:2015:801, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkta gramatisko interpretāciju apstiprina šīs direktīvas izstrādāšanas vēsture, kā arī Savienības likumdevēja izvirzītie mērķi.

20      Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis savu secinājumu 20. un 21. punktā, Savienības likumdevējs nav izvēlējies Eiropas Komisijas sākotnējo priekšlikumu, kurā ir ietverts no nodokļa atbrīvojamo kultūras pakalpojumu izsmeļošs uzskaitījums (skat. 1973. gada 20. jūnija priekšlikumu Padomes Sestajai direktīvai par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma: vienota aprēķinu bāze (COM(73) 950, galīgā redakcija)), bet, izmantojot frāzi “daži kultūras pakalpojumi”, izvēlējies tādu minētā atbrīvojuma no nodokļa redakciju, kas ļauj dalībvalstīm noteikt kultūras pakalpojumus, kurus tās atbrīvo no nodokļa.

21      Kā Komisija to ir uzsvērusi savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos, lai gan vēlāk tā piedāvāja aizstāt sākotnējo Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkta tekstu ar no nodokļa atbrīvoto kultūras pakalpojumu izsmeļošu uzskaitījumu (skat. 1984. gada 5. decembra priekšlikumu Padomes Deviņpadsmitajai direktīvai par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem, ar ko groza Direktīvu 77/388/EEK – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma (COM(84) 648, galīgā redakcija)), Savienības likumdevējs saglabāja šo sākotnējo tekstu, kas saskaņā ar analīzi, kura ir ietverta tās pirmajā 1983. gada 14. septembra ziņojumā Padomei par kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas piemērošanu, kas sniegts atbilstoši Sestās direktīvas 77/388 34. pantam (COM(83) 426, galīgā redakcija), ļauj katrai dalībvalstij pašai noteikt šī atbrīvojuma no nodokļa saturu.

22      Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 23. punktā, Savienības likumdevēja lēmumu dot dalībvalstīm rīcības brīvību noteikt no nodokļa atbrīvotos kultūras pakalpojumus var izskaidrot ar lielo kultūras tradīciju un reģionālā kultūras mantojuma daudzveidību Savienībā un dažkārt arī vienā un tajā pašā dalībvalstī.

23      Tādējādi ir jāuzskata, ka, atsaucoties uz “dažiem kultūras pakalpojumiem”, Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunktā nav prasīts no nodokļa atbrīvot visus kultūras pakalpojumus, kas nozīmē, ka dalībvalstis var no nodokļa atbrīvot “dažus” pakalpojumus, bet citiem var piemērot PVN.

24      Tā kā ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība noteikt no nodokļa atbrīvotos kultūras pakalpojumus, tā neatbilst nosacījumiem, kas izriet no šī sprieduma 14. punktā minētās judikatūras, lai uz to varētu tieši atsaukties valsts tiesās.

25      Šo secinājumu neatspēko apsvērumi, kas ir pausti 2005. gada 17. februāra sprieduma Linneweber un Akritidis (C-453/02 un C-462/02, EU:C:2005:92) 34.–37. punktā un 2007. gada 28. jūnija sprieduma JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies (C-363/05, EU:C:2007:391) 59.–61. punktā, saskaņā ar kuriem iespējama dalībvalstu rīcības brīvība nebūt neizslēdz attiecīgo atbrīvojumu no nodokļa tiešo iedarbību.

26      Kā Komisija ir norādījusi savos rakstveida apsvērumos, judikatūra, kas izriet no 2005. gada 17. februāra sprieduma Linneweber un Akritidis, (C-453/02 un C-462/02, EU:C:2005:92), attiecas uz dalībvalstu iespēju noteikt atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas nosacījumus, nevis uz rīcības brīvību, kura tām ļauj noteikt kāda atbrīvojuma no nodokļa piemērojamību, kas izriet no Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunktā ietvertās frāzes “daži kultūras pakalpojumi”.

27      Runājot par 2007. gada 28. jūnija spriedumu JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies (C-363/05, EU:C:2007:391), ir jānorāda, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkts atšķiras no atbrīvojuma no nodokļa, kas tiek aplūkots šajā lietā, jo tajā ir prasīts no nodokļa atbrīvot tikai “dažus” kultūras pakalpojumus.

28      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkts, kurā ir paredzēts no nodokļa atbrīvot “dažus kultūras pakalpojumus”, ir interpretējams tādējādi, ka tam nav tiešas iedarbības, kas nozīmē, ka, ja nav veikta tā transponēšana, publisko tiesību subjekts vai cita kultūras organizācija, ko ir atzinusi attiecīgā dalībvalsts un kas sniedz kultūras pakalpojumus, uz šo tiesību normu nevar atsaukties tieši.

 Par otro un trešo jautājumu

29      Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

30      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 13. panta A daļas 1. punkta n) apakšpunkts, kurā ir paredzēts no nodokļa atbrīvot “dažus kultūras pakalpojumus”, ir interpretējams tādējādi, ka tam nav tiešas iedarbības, kas nozīmē, ka, ja nav veikta tā transponēšana, publisko tiesību subjekts vai cita kultūras organizācija, ko ir atzinusi attiecīgā dalībvalsts un kas sniedz kultūras pakalpojumus, uz šo tiesību normu nevar atsaukties tieši.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.