Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2017. gada 16. maijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2011/16/ES – Administratīva sadarbība nodokļu jomā – 1. panta 1. punkts – 5. pants – Trešajai personai adresēts informācijas pieprasījums – Atteikums sniegt atbildi – Sankcija – Pieprasītās informācijas “prognozējamā svarīguma” jēdziens – Pieprasījuma saņēmējas iestādes veikta pārbaude – Tiesas veiktā pārbaude – Apjoms – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 51. pants – Savienības tiesību īstenošana – 47. pants – Tiesības efektīvi vērsties tiesā – Tiesas un trešās personas piekļuve pieprasījuma iesniedzējas iestādes adresētam informācijas pieprasījumam

Lieta C-682/15

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour administrative (Apelācijas instances administratīvā tiesa, Luksemburga) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 17. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 18. decembrī, tiesvedībā

Berlioz Investment Fund SA

pret

Directeur de l’administration des contributions directes.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks A. Ticano [A. Tizzano], palātu priekšsēdētāji M. Ilešičs [M. Ilešič], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], T. fon Danvics [T. von Danwitz], M. Bergere [M. Berger] un A. Prehala [A. Prechal], tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Toadere [C. Toader], M. Safjans [M. Safjan], D. Švābi [D. Šváby], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] (referents), K. Vajda [C. Vajda] un S. Rodins [S. Rodin],

ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretāre V. Džakobo-Peironela [V. Giacobbo-Peyronnel], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 8. novembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Berlioz Investment Fund SA vārdā – J. P. Drescher, advokāts,

–        Luksemburgas valdības vārdā – A. Germeaux un D. Holderer, pārstāvji, kam palīdz P. E. Partsch un T. Evans, advokāti,

–        Beļģijas valdības vārdā – J.-C. Halleux un M. Jacobs, pārstāvji,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze, pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – sākotnēji – S. Ghiandoni, pārstāve, vēlāk – E. de Moustier, pārstāve,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz P. Garofoli, avvocato dello Stato,

–        Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–        Somijas valdības vārdā – S. Hartikainen, pārstāvis,

–        Eiropas Komisijas vārdā – R. Lyal, J.-F. Brakeland, H. Krämer un W. Roels, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 10. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvas 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV 2011, L 64, 1. lpp.), 1. panta 1. punktu un 5. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Berlioz Investment Fund SA (turpmāk tekstā – “Berlioz”) un directeur de l'administration des contributions directes (Tiešo nodokļu pārvaldes direktors) (Luksemburga) par finansiālo sankciju, ko minētais direktors tai ir piemērojis tādēļ, ka tā ir atteikusies sniegt atbildi uz informācijas pieprasījumu saistībā ar informācijas apmaiņu ar Francijas nodokļu administrāciju.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Harta

3        Hartas 47. pantā “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

[..]”

 Direktīva 2011/16

4        Direktīvas 2011/16 preambulas 1., 2., 6.–9. un 19. apsvērumā ir paredzēts:

“(1)      [..] Ievērojami pieaugot nodokļu maksātāju mobilitātei, pārrobežu darījumu skaitam un finanšu instrumentu internacionalizācijai, dalībvalstīm ir arvien grūtāk pienācīgi novērtēt maksājamās nodokļu summas. Šī pieaugošā problēma ietekmē nodokļu sistēmu darbību un izraisa nodokļu dubultu uzlikšanu, kas savukārt veicina krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas [..].

(2)      [..] Lai pārvarētu šīs situācijas negatīvo ietekmi, noteikti jāattīsta jauna administratīva sadarbība starp dalībvalstu nodokļu pārvaldēm. Vajadzīgi instrumenti, kas varētu radīt uzticību starp dalībvalstīm, paredzot vienādus noteikumus, pienākumus un tiesības visām dalībvalstīm.

[..]

(6)      [..] Tāpēc uzskatāms, ka šī jaunā direktīva ir piemērots instruments efektīvas administratīvās sadarbības nodrošināšanai.

(7)      Šīs direktīvas pamatā ir [Padomes 1977. gada 19. decembra] Direktīvā 77/799/EEK [par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (OV 1977, L 336, 15. lpp.)] sasniegtais, tomēr tajā ir paredzēti skaidrāki un precīzāki noteikumi, ar ko vajadzības gadījumā reglamentē dalībvalstu administratīvo sadarbību, lai panāktu dalībvalstu plašāku administratīvu sadarbību, jo īpaši saistībā ar informācijas apmaiņu. [..]

(8)      [..] būtu jāparedz plašāka tiešas saziņas izmantošana starp dienestiem, lai sadarbība kļūtu efektīvāka un ātrāka. [..]

(9)      Dalībvalstīm pēc citu dalībvalstu lūguma par konkrētiem gadījumiem būtu jāveic informācijas apmaiņa, kā arī vajadzīgās procedūras, lai iegūtu šādu informāciju. “Prognozējamā svarīguma” norma ir paredzēta, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku informācijas apmaiņu nodokļu jomā, vienlaikus precizējot, ka dalībvalstīm nav atļauts veikt t. s. pierādījumu meklēšanu pēc nejaušības principa (“fishing expeditions”) vai pieprasīt informāciju, kas, visticamāk, nav saistīta ar attiecīgā nodokļu maksātāja nodokļu jautājumiem. Lai gan šīs direktīvas 20. pantā ir paredzētas procedūras prasības, minētās procedūras ir jāinterpretē brīvi, lai netraucētu efektīvu informācijas apmaiņu.

[..]

(19)      Situācijas, kurās pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts var atteikties sniegt informāciju, būtu skaidri jānosaka un jāierobežo, ņemot vērā konkrētas aizsargājamas privātas intereses un sabiedrības intereses.”

5        Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā paredz noteikumus un kārtību, kādā dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai apmainītos ar informāciju, kas ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un īstenotu minēto dalībvalstu valsts tiesību aktus, kas attiecas uz 2. pantā minētajiem nodokļiem.”

6        Šīs direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma paziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei jebkuru 1. panta 1. punktā minēto informāciju, kas ir tās rīcībā vai ko tā iegūst administratīvā procedūrā.”

7        Minētās direktīvas 16. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Uz informāciju, kas jebkādā veidā paziņota starp dalībvalstīm saskaņā ar šo direktīvu, attiecas dienesta noslēpuma pienākums, un tai noteikta tāda pati aizsardzība kā līdzīgai informācijai tās dalībvalsts tiesību aktos, kura to saņēmusi. [..]

[..]”

8        Tās pašas direktīvas 17. pantā “Ierobežojumi” ir noteikts:

“1.      Vienas dalībvalsts pieprasījuma saņēmēja iestāde sniedz citas dalībvalsts pieprasījuma iesniedzējai iestādei 5. pantā minēto informāciju ar noteikumu, ka pieprasījuma iesniedzēja iestāde pilnībā izmantojusi parastos informācijas avotus, kurus tā attiecīgajos apstākļos būtu varējusi izmantot, lai iegūtu pieprasīto informāciju, neapdraudot vēlamo mērķu sasniegšanu.

2.      Šī direktīva pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij neuzliek par pienākumu veikt pārbaudes vai paziņot informāciju, ja šādas pārbaudes veikšana vai pieprasītās informācijas ievākšana pašas vajadzībām būtu pretrunā ar tās tiesību aktiem.

3.      Pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde var atteikties sniegt informāciju, ja pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts juridisku iemeslu dēļ nespēj sniegt līdzīgu informāciju.

4.      Var atteikties sniegt informāciju, ja tas izraisītu komercnoslēpuma, rūpnieciska vai dienesta noslēpuma vai komercprocesa atklāšanu vai ja informācijas atklāšana būtu pretrunā sabiedriskajai kārtībai.

5.      Pieprasījuma saņēmēja iestāde informē pieprasījuma iesniedzēju iestādi par informācijas pieprasījuma atteikuma iemesliem.”

9        Direktīvas 2011/16 18. pantā “Pienākumi” ir paredzēts:

“1.      Ja dalībvalsts pieprasa informāciju saskaņā ar šo direktīvu, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts izmanto tās informācijas vākšanas pasākumus, lai iegūtu pieprasīto informāciju, pat ja minētai dalībvalstij šāda informācija, iespējams, nav nepieciešama pašas nodokļu vajadzībām. Minētais pienākums neskar 17. panta 2., 3. un 4. punktu, ko nekādā veidā nevar interpretēt kā tādu, kas pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ļautu atteikties sniegt informāciju tikai tāpēc, ka informācija nav vajadzīga tās iekšējām interesēm.

2.      Šīs direktīvas 17. panta 2. un 4. punktu nekādā veidā nevar interpretēt kā tādu, kas dalībvalsts pieprasījuma saņēmējai iestādei ļautu atteikties sniegt informāciju tikai tāpēc, ka šī informācija ir bankas, citas finanšu iestādes, pārstāvja vai personas, kas darbojas kā aģents vai fiduciārs, rīcībā, vai tāpēc, ka informācija ir saistīta ar kādas personas īpašumtiesību interesēm.

[..]”

10      Direktīvas 2011/16 20. panta 1. punktā attiecībā uz informācijas pieprasījumiem un administratīvo procedūru pieprasījumiem saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu ir paredzēts pēc iespējas izmantot Komisijas apstiprinātu veidlapu. Šī 20. panta 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Panta 1. punktā minētajā standarta veidlapā iekļauj vismaz šādu informāciju, ko sniedz pieprasījuma iesniedzēja iestāde:

a)      tās personas identitāte, par kuru veicama pārbaude vai izmeklēšana;

b)      nodokļu mērķis, kuram informācija tiek pieprasīta.

Pieprasījuma iesniedzēja iestāde var tiktāl, ciktāl zināms, un saskaņā ar attīstību starptautiskā mērogā sniegt jebkuras personas vārdu un adresi, kuras īpašumā varētu būt pieprasītā informācija, kā arī jebkādas ziņas, kas pieprasījuma iesniedzējai iestādei varētu atvieglot informācijas iegūšanu.”

11      Direktīvas 2011/16 22. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai:

[..]

c)      nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto administratīvās sadarbības pasākumu nevainojamu darbību.”

 Luksemburgas tiesības

 Loi du 29 mars 2013 [2013. gada 29. marta likums]

12      Direktīva 2011/16 Luksemburgas tiesībās tika transponēta ar loi du 29 mars 2013portant transposition de la directive 2011/16 et portant 1) modification de la loi générale des impôts, 2) abrogation de la loi modifiée du 15 mars 1979 concernant l’assistance administrative internationale en matière d’impôts directs [2013. gada 29. marta Likums par Direktīvas 2011/16 transponēšanu un ar ko 1) groza Vispārējo nodokļu likumu, 2) atceļ 1979. gada 15. marta Grozīto likumu par starptautisko administratīvo palīdzību tiešo nodokļu jomā] (Mémorial A 2013, 756. lpp.; turpmāk tekstā – “2013. gada 29. marta likums”).

13      2013. gada 29. marta likuma 6. pantā ir paredzēts:

“Pieprasījuma saņēmēja iestāde Luksemburgā pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma paziņo tai informāciju, kas ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un piemērotu pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts iekšējos tiesību aktus saistībā ar 1. pantā minētajiem nodokļiem un nodevām, kura ir tās rīcībā vai kuru tā iegūst administratīvās izmeklēšanas rezultātā.”

14      2013. gada 29. marta likuma 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pieprasījuma saņēmēja iestāde Luksemburgā veic 6. pantā minētos paziņojumus iespējami ātrā termiņā un, vēlākais, sešu mēnešu laikā, sākot no pieprasījuma saņemšanas dienas. Tomēr, kad attiecīgā informācija jau ir pieprasījuma saņēmējas iestādes Luksemburgā rīcībā, paziņojumi tiek veikti divu mēnešu laikā no šīs dienas.”

 Loi du 25 novembre 2014 [2014. gada 25. novembra likums]

15      Loi du 25 novembre 2014 prévoyant la procédure applicable à l’échange de renseignements sur demande en matière fiscale et modifiant la loi du 31 mars 2010 portant approbation des conventions fiscales et prévoyant la procédure y applicable en matière d’échange de renseignements sur demande (2014. gada 25. novembra Likums, ar ko paredz informācijas apmaiņai pēc pieprasījuma nodokļu jomā piemērojamo procedūru un groza 2010. gada 31. marta likumu, ar kuru apstiprina nodokļu konvencijas un paredz tajās piemērojamo procedūru informācijas apmaiņas pēc pieprasījuma jomā) (Mémorial A 2014, 4170. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada 25. novembra likums”), ir iekļautas šādas tiesību normas.

16      2014. gada 25. novembra likuma 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šo likumu no tā spēkā stāšanās brīža piemēro pieprasījumiem par informācijas apmaiņu, kuri iesniegti nodokļu jomā un kurus iesniegusi pieprasījuma iesniedzējas valsts kompetentā iestāde saskaņā ar:

[..]

4)      [2013. gada 29. marta likumu] par administratīvo sadarbību nodokļu jomā;

[..]”

17      2014. gada 25. novembra likuma 2. pantā ir paredzēts:

“1.      Nodokļu administrācijas var pieprasīt jebkādu informāciju, kura ir vajadzīga, lai piemērotu informācijas apmaiņu, kas paredzēta konvencijās un likumos, no šīs informācijas turētāja.

2.      Informācijas turētājam ir jāsniedz visa pieprasītā informācija precīzi un bez grozījumiem mēneša laikā no lēmuma par rīkojuma sniegt pieprasīto informāciju paziņošanas. Šis pienākums ietver tādu negrozītu dokumentu nodošanu, uz kuriem šī informācija ir balstīta.

[..]”

18      Atbilstoši 2014. gada 25. novembra likuma 3. pantam:

“1.      Kompetentā nodokļu administrācija pārbauda informācijas apmaiņas pieprasījuma formālu atbilstību. Informācijas apmaiņas pieprasījums ir formāli atbilstīgs, ja tajā ir norāde uz juridisko pamatu un kompetento iestādi, kura iesniegusi šo pieprasījumu, kā arī citas konvencijās un likumos paredzētās norādes.

[..]

3.      Ja kompetentās nodokļu administrācijas rīcībā nav pieprasītās informācijas, kompetentās nodokļu administrācijas direktors vai viņa pārstāvis ar ierakstītu vēstuli paziņo informācijas turētājam savu lēmumu par rīkojumu sniegt pieprasīto informāciju. Lēmuma paziņošana pieprasītās informācijas turētājam nozīmē paziņošanu jebkurai citai tajā minētajai personai.

4.      Informācijas apmaiņas pieprasījums nevar tikt izpausts. Lēmumā par rīkojuma izdošanu ir ietvertas vienīgi norādes, kuras ir vajadzīgas, lai informācijas turētājs varētu identificēt pieprasīto informāciju.

[..]”

19      2014. gada 25. novembra likuma 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja pieprasīto informāciju nesniedz mēneša laikā kopš lēmuma par rīkojumu sniegt pieprasīto informāciju paziņošanas, informācijas turētājam var tikt uzlikts administratīvs sods nodokļu jomā līdz EUR 250 000 apmērā. Šo apmēru nosaka kompetentās nodokļu administrācijas direktors vai viņa pārstāvis.”

20      2014. gada 25. novembra likuma 6. pantā ir paredzēts:

“1.      Informācijas apmaiņas pieprasījumi un lēmumi par rīkojuma izdošanu, kas minēti 3. panta 1. un 3. punktā, nav apstrīdami.

2.      Par 5. pantā minētajiem lēmumiem informācijas turētājs var celt prasību par lēmumu grozīšanu tribunal administratif [Pirmās instances administratīvajā tiesā]. Šī prasība ir jāceļ viena mēneša laikā no lēmuma paziņošanas pieprasītās informācijas turētājam. Prasībai ir apturoša iedarbība. [..]

Par tribunal administratif [Pirmās instances administratīvās tiesas] lēmumiem var iesniegt apelācijas sūdzību Cour administrative [Apelācijas instances administratīvajā tiesā]. Apelācija ir jāiesniedz 15 dienu laikā no brīža, kad kanceleja ir paziņojusi spriedumu. [..] Cour administrative lēmumu pieņem viena mēneša laikā, kuru sāk skaitīt no atbildes raksta iesniegšanas brīža vai no brīža, kad beidzas šī procesuālā raksta iesniegšanas termiņš.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

21      Berlioz ir atbilstoši Luksemburgas tiesībām dibināta société anonyme [akciju sabiedrība], kura saņēma dividendes, ko tai maksāja tās meitasuzņēmums – atbilstoši Francijas tiesībām dibināta société par actions simplifiée [vienkāršota akciju sabiedrība] Cofima, izmantodama atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā.

22      2014. gada 3. decembrī Francijas nodokļu administrācija, šaubīdamās par to, vai Cofima izmantotais atbrīvojums atbilst Francijas tiesībās izvirzītajiem nosacījumiem, iesniedza Luksemburgas nodokļu administrācijai informācijas pieprasījumu par Berlioz, konkrēti atbilstoši Direktīvai 2011/16.

23      Pēc šī lūguma administration des contributions directes direktors 2015. gada 16. martā pieņēma lēmumu, kurā norādīja, ka Francijas nodokļu iestādes pārbauda Cofima nodokļu situāciju un tām ir nepieciešama informācija, lai varētu lemt par nodokļu piemērošanu ienākumu gūšanas vietā attiecībā uz dividendēm, ko Cofima bija izmaksājusi Berlioz. Šajā lēmumā viņš, pamatojoties uz 2014. gada 25. novembra likuma 2. panta 2. punktu, lika Berlioz sniegt viņam noteiktu informācijas daudzumu, it īpaši lūdzot tai atbildēt:

–        vai sabiedrības faktiskās vadības sēdeklis atrodas Luksemburgā un kādas ir tā galvenās iezīmes, šī sēdekļa apraksts, sabiedrības biroja platība, tai piederošais materiālais un informātikas aprīkojums, telpu nomas līguma kopija, atrašanās vietas adrese, iesniedzot apliecinošus dokumentus;

–        sniegt sabiedrības darbinieku sarakstu ar darba pienākumiem, ko viņi pilda sabiedrībā, un norādīt darbiniekus, kas ir saistīti ar sabiedrības juridisko adresi;

–        vai sabiedrība izmanto darbaspēku Luksemburgā;

–        vai starp Berlioz un Cofima pastāv līgums, un apstiprinošas atbildes gadījumā sniegt līguma kopiju;

–        norādīt, vai sabiedrībai pieder daļas citās sabiedrībās un kā šīs daļas ir tikušas finansētas, iesniedzot apliecinošus dokumentus;

–        norādīt sabiedrības akcionāru vārdus un uzvārdus, un adreses, kā arī katram akcionāram piederošo kapitāldaļu apmēru un akciju procentuālo apmēru katram akcionāram, un

–        norādīt summu, par kādu Cofima vērtspapīri bija ieskaitīti Berlioz aktīvos pirms Cofima kopsapulces 2012. gada 7. martā, un sniegt informāciju par Cofima vērtspapīru ievadīto vērtību aktīvos 2002. gada 5. decembrī un 2003. gada 31. oktobrī veikto ieguldījumu laikā un 2007. gada 2. oktobrī veiktās iegādes laikā.

24      2015. gada 21. aprīlī Berlioz norādīja, ka atbildēšot uz 2015. gada 16. marta lēmumu par rīkojuma izdošanu, izņemot tās akcionāru vārdu un uzvārdu, un adrešu, katram akcionāram piederošo kapitāldaļu apmēra un akciju procentuālā apmēra katram akcionāram paziņošanu, pamatojoties uz to, ka šī informācija neesot prognozējami svarīga Direktīvas 2011/16 izpratnē, lai izvērtētu, vai dividenžu izmaksām, kuras veicis tās meitasuzņēmums, bija jāpiemēro nodokļi ienākumu gūšanas vietā, kas bija Francijas nodokļu administrācijas īstenotās pārbaudes priekšmets.

25      Ar 2015. gada 18. maija lēmumu administration des contributions directes direktors, pamatojoties uz 2014. gada 25. novembra likuma 5. panta 1. punktu, uzlika Berlioz administratīvu naudas sodu EUR 250 000 apmērā tādēļ, ka Berlioz bija atteikusies sniegt šo informāciju.

26      2015. gada 18. jūnijā Berlioz cēla prasību tribunal administratif (Pirmās instances administratīvā tiesa, Luksemburga) par administration des contributions directes direktora lēmumu, ar kuru Berlioz ir piemērota šī sankcija, lūdzot minētajai tiesai pārbaudīt 2015. gada 16. marta lēmuma par rīkojuma izdošanu pamatotību.

27      Ar 2015. gada 13. augusta spriedumu tribunal administratif (Pirmās instances administratīvā tiesa) nosprieda, ka galvenā prasība par lēmuma grozīšanu ir daļēji pamatota, un samazināja naudas sodu līdz EUR 150 000, bet noraidīja prasību pārējā daļā, turklāt norādot, ka nav jālemj par pakārtoto prasību atcelt lēmumu.

28      Ar 2015. gada 31. augusta apelācijas sūdzību Berlioz uzsāka apelācijas tiesvedību Cour administrative (Apelācijas instances administratīvā tiesa) (Luksemburga), apgalvojot, ka tribunal administratif (Pirmās instances administratīvā tiesa) ar 2014. gada 25. novembra likuma 6. panta 1. punktu pamatotais atteikums pārbaudīt 2015. gada 16. marta lēmuma par rīkojuma izdošanu pamatotību aizskar tās tiesības efektīvi vērsties tiesā, kādas ir nostiprinātas Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktā.

29      Cour administrative uzskatīja, ka varēja būt nepieciešams, konkrēti, ņemt vērā Hartas 47. pantu, kurā ir atspoguļotas ECPAK 6. panta 1. punktā minētās tiesības, un aicināja pamatlietas dalībniekus iesniegt tai apsvērumus šajā jautājumā.

30      Minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai tādai administrācijai pakļautai personai, kāda ir Berlioz, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ja tā nevar vismaz iebildes veidā likt pārbaudīt lēmuma par rīkojuma izdošanu, kas ir tai piemērotās sankcijas pamats, spēkā esamību. It īpaši tai nav skaidrs pieprasītās informācijas “prognozējamā svarīguma” jēdziens, kas minēts Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punktā, un apjoms pārbaudei, kāda pieprasījuma saņēmējas valsts nodokļu iestādēm un tiesu iestādēm šajā ziņā ir jāīsteno, neaizskarot šīs direktīvas mērķi.

31      Šādos apstākļos Cour administrative (Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai dalībvalsts īsteno Savienības tiesības un tādējādi padara Hartu piemērojamu saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu tādā gadījumā kā pamatlietā, tai attiecībā uz administrācijai pakļautu personu uzliekot finansiālu administratīvu sodu pēdējai minētajai pārmestās pienākumu neizpildes dēļ saistībā ar tās pienākumiem sadarboties, kuri izriet no valsts kompetentās iestādes pieņemta lēmuma par rīkojuma izdošanu, pamatojoties uz valsts procesuālajiem noteikumiem, kuri šajā ziņā ieviesti, šai dalībvalstij kā pieprasījuma saņemšanas valstij izpildot informācijas apmaiņas pieprasījumu, kuru iesniegusi cita dalībvalsts un kuru tā ir pamatojusi tostarp ar Direktīvas 2011/16 normām par informācijas apmaiņu pēc pieprasījuma?

2)      Vai tad, ja šajā lietā ir piemērojama Harta, administrācijai pakļauta persona var atsaukties uz Hartas 47. pantu, ja tā uzskata, ka ar tai uzlikto iepriekš paredzamo finansiālo administratīvo sodu tai ir pienākums sniegt informāciju, pieprasījuma saņemšanas valsts, kuras rezidente ir šī persona, kompetentajai iestādei izpildot citas dalībvalsts iesniegtu informācijas pieprasījumu, kurā nav norādīts nekāds pamatojums attiecībā uz reālo nodokļu mērķi, kas nozīmē, ka šajā lietā nav norādīts leģitīms mērķis, un kura mērķis ir iegūt informāciju, kura nav prognozējami svarīga konkrētajā aplikšanas ar nodokļiem gadījumā?

3)      Vai tad, ja šajā lietā ir piemērojama Harta, Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu prasa, ja vien ar Hartas 52. panta 1. punktu netiek pieļauti ierobežojumi, lai kompetentajai valsts tiesai būtu neierobežota kompetence un tādējādi tiesības pārbaudīt vismaz ar iebildes celšanas palīdzību dalībvalsts kompetentās iestādes pieņemta lēmuma par rīkojuma izdošanu spēkā esamību, izpildot informācijas pieprasījumu, kuru iesniegusi citas dalībvalsts kompetentā iestāde, tostarp pamatojoties uz Direktīvu 2011/16, prasībā, kuru cēlusi trešā persona, kura ir informācijas turētāja un šī lēmuma par rīkojuma izdošanu adresāte, un kura ir vērsta pret lēmumu par finansiāla administratīva soda uzlikšanu šai trešajai personai pārmestās pienākumu neizpildes dēļ saistībā ar tās pienākumu sadarboties, izpildot minēto pieprasījumu?

4)      Vai tad, ja šajā lietā ir piemērojama Harta, Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants, ņemot vērā, pirmkārt, līdzību ar prognozējama svarīguma standartu, kas paredzēts [Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO)] nodokļu paraugkonvencijā par ienākumiem un peļņu, un, otrkārt, LES 4. pantā ietverto lojālas sadarbības principu kopā ar Direktīvas 2011/16 mērķi, ir jāinterpretē tādējādi, ka vienas dalībvalsts pieprasītās informācijas no citas dalībvalsts prognozējamais svarīgums saistībā ar konkrēto aplikšanas ar nodokļiem gadījumu un norādīto ar nodokļiem saistīto mērķi ir nosacījums, kurš ir jāizpilda attiecībā uz informācijas pieprasījumu, lai pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei rastos pienākums to izpildīt un lai tās lēmums par rīkojuma izdošanu attiecībā uz trešo personu, informācijas turētāju, būtu leģitīms?

5)      Vai tad, ja šajā lietā ir piemērojama Harta, kopā piemērojamie Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants, kā arī Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts likuma normu, ar kuru vispārīgi tiek ierobežota valsts kompetentās iestādes, kura rīkojas kā pieprasījuma saņēmējas valsts iestāde, veiktā pārbaude par informācijas pieprasījuma spēkā esamību ar pārbaudi par formālu atbilstību, un ka valsts tiesai, izskatot tādu tajā celto prasību kā iepriekš trešajā jautājumā aprakstītā, ir pienākums pārbaudīt nosacījuma par pieprasītās informācijas prognozējamo svarīgumu izpildi visos aspektos, kuri attiecas uz saiknēm ar konkrēto lietā izskatāmo aplikšanas ar nodokļiem gadījumu, norādīto ar nodokļiem saistīto mērķi un Direktīvas 2011/16 17. panta ievērošanu?

6)      Vai tad, ja šajā lietā ir piemērojama Harta, ar Hartas 47. panta [otro daļu] tiek pieļauta tāda dalībvalsts likuma norma, ar kuru tiek izslēgta iespēja pieprasījuma saņemšanas valsts kompetentajai tiesai, izskatot tādu tajā celto prasību kā iepriekš trešajā jautājumā aprakstītā, iesniegt citas dalībvalsts kompetentās iestādes iesniegtu informācijas pieprasījumu, un vai ar to ir uzlikts pienākums iesniegt šo dokumentu kompetentajai valsts tiesai un piešķirt piekļuvi trešajai personai, informācijas turētājai, vai pat iesniegt šo dokumentu valsts tiesai, nepiešķirot piekļuvi trešajai personai, informācijas turētājai, tā konfidenciālā rakstura dēļ, ar nosacījumu, ka visām trešajai personai, informācijas turētājai, ar tās tiesību ierobežošanu radītajām neērtībām ir jābūt pietiekami kompensētām ar tiesvedību kompetentajā valsts tiesā?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

32      Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts īsteno Savienības tiesības šīs normas izpratnē un ka tādējādi Harta ir piemērojama, ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz finansiālu sankciju administrācijai pakļautai personai, kura atsakās sniegt informāciju, kad starp nodokļu iestādēm notiek informācijas apmaiņa, pamatojoties uz Direktīvu 2011/16.

33      Atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tās normas attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, kad tās īsteno Savienības tiesības. Tātad ir jānosaka, vai valsts pasākums, kurā ir paredzēta šāda sankcija, var tikt uzskatīts par Savienības tiesību īstenošanu.

34      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvā 2011/16 dalībvalstīm ir noteikti atsevišķi pienākumi. It īpaši šīs direktīvas 5. pantā ir paredzēts, ka pieprasījuma saņēmēja iestāde paziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei atsevišķu informāciju.

35      Turklāt atbilstoši Direktīvas 2011/16 18. pantam “Pienākumi” pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts izmanto tās informācijas vākšanas pasākumus, lai iegūtu pieprasīto informāciju.

36      Tāpat atbilstoši Direktīvas 2011/16 22. panta 1. punkta c) apakšpunktam dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto administratīvās sadarbības pasākumu nevainojamu darbību.

37      Tādējādi, pilnībā norādot uz informācijas vākšanas pasākumiem, kādi pastāv valsts tiesībās, Direktīvā 2011/16 dalībvalstīm ir prasīts veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai iegūtu pieprasīto informāciju, izpildot tās pienākumus informācijas apmaiņas jomā.

38      Jākonstatē, ka, lai garantētu šīs direktīvas lietderīgo iedarbību, šajos pasākumos ir jābūt ietvertiem tādiem pasākumiem, kāda ir finansiālā sankcija pamatlietā –, kuri nodrošina, ka administrācijai pakļautajai personai ir pietiekams pamudinājums atbildēt uz nodokļu iestāžu pieprasījumiem, un tādā veidā ļauj pieprasījuma saņēmējai iestādei izpildīt savus pienākumus attiecībā pret pieprasījuma iesniedzēju iestādi.

39      Apstāklis, ka Direktīvā 2011/16 nav skaidri paredzēts piemērot sankciju pasākumus, neliedz uzskatīt, ka tās ietilpst šīs direktīvas īstenošanā un tātad – Savienības tiesību piemērošanas jomā. “Informācijas vākšanas pasākumu” jēdziens minētās direktīvas 18. panta izpratnē un jēdziens “vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu administratīvās sadarbības pasākumu nevainojamu darbību” tās pašas direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē iekļauj šādus pasākumus.

40      Šajos apstākļos nav svarīgi, ka valsts tiesību norma, kas tiek izmantota par pamatu tādam sankcijas pasākumam, kāds ir piemērots Berlioz, ir ietverta likumā, kurš nav pieņemts, lai transponētu Direktīvu 2011/16, jo šīs valsts tiesību normas piemērošanas mērķis ir nodrošināt minētās direktīvas piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C-617/10, EU:C:2013:105, 28. punkts).

41      Tādēļ tādi valsts tiesību akti, kādi aplūkoti pamatlietā, kuros ir paredzēts sankcijas pasākums gadījumā, ja netiek atbildēts uz nodokļu iestādes pieprasījumu, kas ļauj nodokļu iestādei izpildīt Direktīvā 2011/16 paredzētos pienākumus, ir jāuzskata par tiesību aktiem, ar kuriem tiek īstenota šī direktīva.

42      Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts īsteno Savienības tiesības šīs normas izpratnē un ka tādējādi Harta ir piemērojama, ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz finansiālu sankciju administrācijai pakļautai personai, kura atsakās sniegt informāciju, kad starp nodokļu iestādēm notiek apmaiņa, pamatojoties uz Direktīvu 2011/16.

 Par otro jautājumu

43      Savā otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka administrācijai pakļauta persona, kurai ir piemērota finansiāla sankcija par to, ka tā nav izpildījusi administratīvu lēmumu, ar ko tai saistībā ar informācijas apmaiņu starp valstu nodokļu iestādēm atbilstoši Direktīvai 2011/16 ir uzdots sniegt informāciju, ir tiesīga apstrīdēt šī lēmuma likumību.

 Par tiesību celt prasību esamību, pamatojoties uz Hartas 47. pantu

44      Saskaņā ar Hartas 47. pantu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šīm tiesībām atbilst dalībvalstīm LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.

45      Vairākas valdības ir apgalvojušas, ka tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, “tiesības, kas garantētas Savienības tiesībās” Hartas 47. panta izpratnē nepastāvot, jo Direktīvā 2011/16 privātpersonām neesot piešķirtas nekādas tiesības. Pēc šo valdību uzskatiem, šī direktīva, tāpat kā Direktīva 77/799, ko Tiesa aplūkojusi 2013. gada 22. oktobra spriedumā Sabou (C-276/12, EU:C:2013:678), ir vērsta vienīgi uz informācijas apmaiņu starp nodokļu administrācijām un ar to tiesības ir piešķirtas tikai nodokļu administrācijām. Tādējādi tāda administrācijai pakļauta persona, kāda ir Berlioz, nevar apgalvot, pamatojoties uz Hartas 47. pantu, ka tai būtu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

46      Šajā ziņā Tiesa minētā sprieduma 30.–36. punktā ir atzinusi, ka ar Direktīvu 77/799, kuras mērķis ir reglamentēt sadarbību starp dalībvalstu nodokļu iestādēm, ir koordinēta informācijas nosūtīšana starp kompetentajām iestādēm, nosakot dalībvalstīm dažus pienākumus, bet nodokļu maksātājam nav piešķirtas konkrētas tiesības attiecībā uz tā dalību informācijas apmaiņas procedūrās starp šīm iestādēm. It īpaši šajā direktīvā šīm iestādēm nav paredzēts nekāds pienākums uzklausīt nodokļu maksātāju.

47      Attiecībā uz Direktīvu 2011/16 tās preambulas 7. apsvērumā ir paredzēts, ka tās pamatā ir Direktīvā 77/799 sasniegtais, un tajā ir paredzēti skaidrāki un precīzāki noteikumi, ar ko vajadzības gadījumā reglamentējama dalībvalstu administratīvā sadarbība, lai panāktu, ka šī sadarbība ir plašāka. Jākonstatē, ka tādā veidā Direktīvā 2011/16 ir izvirzīts Direktīvai 77/799, kas ar to ir aizstāta, analogs mērķis.

48      Tomēr šis apstāklis nenozīmē, ka administrācijai pakļauta persona tādā situācijā, kādā ir Berlioz, saskaņā ar Hartas 47. pantu nevar aizstāvēt savas intereses tiesā saistībā ar Direktīvas 2011/16 piemērošanu.

49      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentē Savienības tiesības, un ka šo tiesību piemērojamība nozīmē Hartā garantēto pamattiesību piemērojamību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C-617/10, EU:C:2013:105, 19.–21. punkts, kā arī 2013. gada 26. septembris, Texdata Software, C-418/11, EU:C:2013:588, 72. un 73. punkts).

50      Šajā gadījumā pamatlieta attiecas uz pasākumu, ar ko administrācijai pakļautai personai ir piemērota sankcija par to, ka tā nav izpildījusi lēmumu, ar ko tai ir uzdots sniegt pieprasījuma saņēmējai iestādei informāciju, kas ļautu tai izpildīt pieprasījumu, kuru pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir iesniegusi, pamatojoties, konkrēti, uz Direktīvu 2011/16. Tā kā šis sankcijas pasākums ir balstīts uz valsts tiesību normu, ar kuru, kā izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, no tā var secināt, ka Hartas normas, it īpaši tās 47. pants, ir piemērojamas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Texdata Software, C-418/11, EU:C:2013:588, 74.–77. punkts).

51      Konkrētāk, attiecībā uz prasību pēc Savienības tiesībās garantētām tiesībām Hartas 47. panta izpratnē ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru aizsardzība no patvaļīgas vai nesamērīgas publiskās varas iejaukšanās fizisku vai juridisku personu privātās darbības sfērā ir vispārējs Savienības tiesību princips (spriedums, 1989. gada 21. septembris, Hoechst/Komisija, 46/87 un 227/88, EU:C:1989:337, 19. punkts, un 2002. gada 22. oktobris, Roquette Frères, C-94/00, EU:C:2002:603, 27. punkts, kā arī rīkojums, 2005. gada 17. novembris, Minoan Lines/Komisija, C-121/04 P, nav publicēts, EU:C:2005:695, 30. punkts).

52      Tāda administrācijai pakļauta persona, kāda ir Berlioz, var atsaukties uz šo aizsardzību attiecībā pret tai nelabvēlīgu aktu, kādi ir pamatlietā aplūkotais rīkojums un sankcijas pasākums, jo šāda administrācijai pakļauta persona var izmantot tiesības, kas Hartas 47. panta izpratnē ir garantētas Savienības tiesībās, kuras nodrošina tai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

 Par tiesību celt prasību priekšmetu

53      Attiecībā uz sankcijas pasākumu ir jāpārbauda, vai tiesības pārsūdzēt šo pasākumu, kā ir paredzēts pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā, ir pietiekamas, lai administrācijai pakļauta persona varētu atsaukties uz tiesībām, kādas tai izriet no Hartas 47. panta, vai šajā pantā ir prasīts, lai tai šajā gadījumā būtu iespējams apstrīdēt lēmuma par rīkojuma izdošanu, ar ko ir pamatots sankcijas pasākums, likumību.

54      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesību efektīvas aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas šobrīd ir pausts Hartas 47. pantā. Ar minēto 47. pantu Savienības tiesībās tiek nodrošināta ar ECPAK 6. panta 1. punktu un 13. pantu piešķirtā aizsardzība. Tādēļ ir jāatsaucas vienīgi uz pirmo minēto tiesību normu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C-199/11, EU:C:2012:684, 46. un 47. punkts).

55      Attiecībā uz Hartas 47. panta otro daļu tajā ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā. Šo tiesību ievērošana nozīmē, ka administratīvas iestādes lēmumam, kas pats neatbilst nosacījumiem par neatkarību un objektivitāti, vēlāk tiek veikta pārbaude, kuru veic tiesu iestāde, kurai tostarp ir jābūt pilnvarām aplūkot visus atbilstošos jautājumus.

56      Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 80. punktā, valsts tiesai, kurā ir celta prasība attiecībā pret finansiāli administratīvo sankciju, kas administrācijai pakļautajai personai ir piemērota par lēmuma par rīkojuma izdošanu neizpildi, ir jāvar pārbaudīt šī lēmuma likumību, lai izpildītu Hartas 47. panta prasības.

57      Komisija norāda, ka, ja administrācijai pakļautajai personai tiktu atzītas tiesības celt prasību par šādu lēmumu par rīkojuma izdošanu, tad tai tiktu atzīts vairāk procesuālo tiesību nekā nodokļu maksātājam. Pēc Komisijas uzskatiem, no 2013. gada 22. oktobra sprieduma Sabou (C-276/12, EU:C:2013:678) 40. punkta izriet, ka nodokļu maksātājam adresēts informācijas pieprasījums, kas pieder izmeklēšanas posmam, kurā informācija tiek vākta, ir tikai sagatavojošs akts galīgajam lēmumam un tas nevar tikt apstrīdēts.

58      Tomēr ir jānošķir apstākļi, kādi ir pamatlietā, no apstākļiem lietā, kurā tika taisīts 2013. gada 22. oktobra spriedums Sabou (C-276/12, EU:C:2013:678). Pēdējā minētā lieta attiecās uz informācijas pieprasījumiem, ko vienas dalībvalsts nodokļu administrācija bija nosūtījusi citas dalībvalsts nodokļu administrācijai, un, it īpaši, uz nodokļu maksātāja, attiecībā uz kuru pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī notika izmeklēšana nodokļu jomā, tiesībām piedalīties procedūrā saistībā ar šiem pieprasījumiem. Tomēr informācijas pieprasījums nebija adresēts attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai, pretēji tam, kā pamatlietā ir gadījumā ar Berlioz. Tādējādi lietā, kas bija minētā sprieduma pamatā, Tiesai bija lūgts lemt par to, vai nodokļu maksātājam, uz kuru attiecas informācijas pieprasījumi starp valstu nodokļu administrācijām, bija tiesības tikt uzklausītam šajā procedūrā, nevis, kā šajā gadījumā – par to, vai pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts administrācijai pakļautajai personai ir tiesības celt prasību attiecībā pret sankcijas pasākumu, kas šai administrācijai pakļautajai personai ir piemērots par tāda lēmuma par rīkojuma izdošanu neizpildi, ko pieprasījuma iesniedzēja iestāde bija izdevusi pēc informācijas pieprasījuma, ko šai iestādei bija nosūtījusi pieprasījuma iesniedzēja iestāde.

59      Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka administrācijai pakļauta persona, kurai ir piemērota finansiāla sankcija par to, ka tā nav izpildījusi administratīvu lēmumu, ar ko tai saistībā ar informācijas apmaiņu starp valstu nodokļu iestādēm atbilstoši Direktīvai 2011/16 ir uzdots sniegt informāciju, ir tiesīga apstrīdēt šī lēmuma likumību.

 Par ceturto jautājumu

60      Savā ceturtajā jautājumā, kas jāizskata pirms trešā jautājuma, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vienas dalībvalsts citai dalībvalstij pieprasītās informācijas “prognozējamais svarīgums” ir nosacījums, kuram informācijas pieprasījumam ir jāatbilst, lai pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij rastos pienākums to izpildīt, un tādējādi tam ir jāatbilst nosacījumam par šīs dalībvalsts izdota administrācijai pakļautajai personai adresēta lēmuma par rīkojuma izdošanu likumību.

61      Atbilstoši Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punktam par šīs direktīvas priekšmetu dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai apmainītos ar informāciju, kas ir “prognozējami svarīga” pieprasījuma iesniedzējai administrācijai, ņemot vērā dalībvalsts tiesību aktu nodokļu jomā normas, kuras attiecas uz šo administrāciju.

62      Direktīvas 2011/16 5. pantā ir norādīts uz šo informāciju, paredzot, ka pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma paziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei jebkuru norādītajā 1. panta 1. punktā minēto informāciju, kas ir tās rīcībā vai ko tā iegūst administratīvā procedūrā. Tādējādi šajā 5. pantā ir paredzēts pienākums pieprasījuma saņēmējai iestādei.

63      No šo tiesību normu formulējuma izriet, ka vārdi “prognozējami svarīga” ir pazīme, kādai pieprasītajai informācijai ir jāatbilst. Pieprasījuma saņēmējas iestādes pienākums sadarboties ar pieprasījuma iesniedzēju iestādi, kurš ir noteikts Direktīvas 2011/16 5. pantā, neattiecas uz tādas informācijas paziņošanu, kurai nav šādas pazīmes.

64      Tādējādi pieprasītās informācijas “prognozējamā svarīguma” pazīme ir nosacījums informācijas pieprasījumam.

65      Vēl ir jānosaka, kas un kā šo pazīmi izvērtē un vai administrācijai pakļautā persona, pie kuras pieprasījuma iesniedzēja iestāde vēršas, lai iegūtu pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasīto informāciju, var norādīt uz šīs pazīmes neesamību.

66      Šajā ziņā ir jāatsaucas uz Direktīvas 2011/16 preambulas 9. apsvēruma tekstu, saskaņā ar kuru “prognozējamā svarīguma” norma ir paredzēta, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku informācijas apmaiņu nodokļu jomā, vienlaikus precizējot, ka dalībvalstīm nav atļauts veikt t. s. pierādījumu “meklēšanu pēc nejaušības principa” (“fishing expeditions”) vai pieprasīt informāciju, kas, visticamāk, nav saistīta ar attiecīgā nodokļu maksātāja nodokļu jautājumiem.

67      Kā ir norādījušas vairākas valdības un Komisija, šis prognozējamā svarīguma jēdziens atspoguļo jēdzienu, kas ir lietots ESAO nodokļu paraugkonvencijas 26. pantā, gan 2009. gada 2. februāra Priekšlikuma Padomes Direktīvai par administratīvu sadarbību nodokļu jomā COM(2009) 29, galīgā redakcija, pamatojuma izklāstā, kura rezultātā tika pieņemta Direktīva 2011/16, lietoto jēdzienu līdzības, gan atsauces uz ESAO konvencijām dēļ. Saskaņā ar komentāriem par šo pantu, kurus ESAO Padome ir pieņēmusi 2012. gada 17. jūlijā, līgumslēdzējas valstis nedrīkst “doties zvejot informāciju” vai pieprasīt informāciju, kurai, visticamāk, nav nozīmes attiecīgā nodokļu maksātāja nodokļu jautājumu noskaidrošanā. Gluži pretēji, ir jābūt saprātīgai iespējamībai, ka pieprasītā informācija izrādīsies nozīmīga.

68      Prognozējamā svarīguma jēdziena mērķis, kas izriet no Direktīvas 2011/16 preambulas 9. apsvēruma, tādējādi ir ļaut pieprasījuma iesniedzējai iestādei iegūt jebkuru informāciju, kas tai šķiet pamatota tās izmeklēšanai, tomēr neļaujot nedz acīmredzami pārsniegt šīs izmeklēšanas ietvarus, nedz uzlikt pieprasījuma saņēmējai iestādei pārmērīgu slodzi.

69      Pieprasījuma iesniedzējai iestādei saistībā ar savu izmeklēšanu ir jāvar noteikt informāciju, ko tā uzskata par nepieciešamu saistībā ar tās valsts tiesībām, lai saskaņā ar Direktīvas 2011/16 preambulas 1. apsvērumu pareizi noteiktu iekasējamo nodokļu un nodevu apmēru.

70      Tātad tieši šai iestādei, kas ir izmeklēšanas, kuras dēļ ir iesniegts informācijas pieprasījums, vadītāja, atbilstoši lietas apstākļiem ir jāizvērtē pieprasītās informācijas prognozējamais svarīgums šai izmeklēšanai, atkarībā no procedūras gaitas un saskaņā ar Direktīvas 2011/16 17. panta 1. punktu pilnībā izmantojot parastos informācijas avotus, kurus tā būtu varējusi izmantot.

71      Ja pieprasījuma iesniedzējai iestādei šajā ziņā ir rīcības brīvība, tā tomēr nevar pieprasīt informāciju, kura nemaz nav svarīga attiecīgajai izmeklēšanai.

72      Šāds pieprasījums patiesībā neatbilstu Direktīvas 2011/16 1. un 5. pantam.

73      Attiecībā uz administrācijai pakļauto personu gadījumā, ja pieprasījuma saņēmēja iestāde tomēr vērstos pie šīs personas, attiecīgā gadījumā adresējot tai lēmumu par rīkojuma izdošanu, lai iegūtu pieprasīto informāciju, no atbildes uz otro jautājumu izriet, ka ir jāatzīst šīs personas tiesības tiesā norādīt uz minētā informācijas pieprasījuma neatbilstību Direktīvas 2011/16 5. pantam un lēmuma par rīkojuma izdošanu nelikumību, kas no tās izriet.

74      Tādējādi uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vienas dalībvalsts citai dalībvalstij pieprasītās informācijas “prognozējamais svarīgums” ir nosacījums, kuram informācijas pieprasījumam ir jāatbilst, lai pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij rastos pienākums to izpildīt, un tādējādi tam ir jāatbilst nosacījumam par šīs dalībvalsts izdota administrācijai pakļautai personai adresēta lēmuma par rīkojuma izdošanu un sankcijas pasākuma, kas tai piemērots par šī lēmuma neizpildi, likumību.

 Par trešo un piekto jautājumu

75      Ar trešo un piekto jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vaicā, pirmkārt, vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību, ko administrācijai pakļauta persona ir cēlusi par sankcijas pasākumu, kuru pieprasījuma saņēmēja iestāde tam ir piemērojusi par to, ka tā nav izpildījusi lēmumu par rīkojuma izdošanu, ko šī iestāde ir pieņēmusi pēc informācijas pieprasījuma, kuru pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir iesniegusi atbilstoši Direktīvai 2011/16, valsts tiesai ir neierobežota kompetence pārbaudīt šī lēmuma par rīkojuma izdošanu likumību. Otrkārt, tā vaicā, vai Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants, kā arī Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka pieprasījuma saņēmējas iestādes veiktā pārbaude attiecībā uz pieprasījuma iesniedzējas iestādes izdota informācijas pieprasījuma spēkā esamību aprobežotos ar šāda pieprasījuma formālo atbilstību, un ka tajos valsts tiesai saistībā ar šādu prasību ir likts pārbaudīt, vai prognozējamā svarīguma nosacījums ir izpildīts visos aspektos, tostarp saistībā ar Direktīvas 2011/16 17. pantu.

76      Pirmām kārtām, attiecībā uz pieprasījuma saņēmējas iestādes veiktu pārbaudi šī sprieduma 70. un 71. punktā ir uzsvērts, ka pieprasījuma iesniedzējai iestādei ir rīcības brīvība izvērtēt pieprasītās informācijas prognozējamo svarīgumu pieprasījuma saņēmējai iestādei, lai gan arī šīs pēdējās minētās iestādes veiktās pārbaudes apjoms ir tikpat ierobežots.

77      Ņemot vērā Direktīvā 2011/16 noteikto sadarbības starp nodokļu iestādēm mehānismu, kurš, kā izriet no Direktīvas 2011/16 preambulas 2., 6. un 8. apsvēruma, ir balstīts uz noteikumiem, kuri paredzēti, lai radītu uzticību dalībvalstu vidū, kas ļautu efektīvi un ātri sadarboties, pieprasījuma saņēmējai iestādei principā ir jāuzticas pieprasījuma iesniedzējai iestādei un jāpieņem, ka informācijas pieprasījums, kas tai ir iesniegts, vienlaikus gan atbilst pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts tiesībām, gan ir nepieciešams tās veiktajā izmeklēšanā. Pieprasījuma saņēmējai iestādei parasti nav padziļinātu zināšanu par faktiskajiem apstākļiem un atbilstošajām tiesību normām, kas pastāv pieprasījuma iesniedzējā valstī, un nevar tikt prasīts, lai tai šādas zināšanas būtu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2000. gada 13. aprīlis, W.N., C-420/98, EU:C:2000:209, 18. punkts). Katrā ziņā pieprasījuma saņēmēja iestāde nevar pieprasījuma iesniedzējas iestādes vērtējumu aizstāt pati ar savu vērtējumu par pieprasītās informācijas iespējamo lietderību.

78      Tādējādi pieprasījuma saņēmējai iestādei tomēr ir jāpārbauda, vai nav tā, ka pieprasītajai informācijai nav nekāda prognozējamā svarīguma pieprasījuma iesniedzējas iestādes vadītajā izmeklēšanā.

79      Šajā ziņā, kā izriet no Direktīvas 2011/16 preambulas 9. apsvēruma, ir jāatsaucas uz tās 20. panta 2. punktu, kurā ir minēti atbilstošie apstākļi saistībā ar šo pārbaudi. To vidū ir, pirmkārt, informācija, kas ir jāsniedz pieprasījuma iesniedzējai iestādei, proti, tās personas identitāte, par kuru veicama pārbaude vai izmeklēšana, un nodokļu mērķis, kuram informācija tiek pieprasīta, un, otrkārt, attiecīgā gadījumā koordinātas jebkurai personai, kurai, domājams, ir pieprasītā informācija, kā arī jebkāda informācija, kas var pieprasījuma saņēmējai iestādei atvieglot informācijas savākšanu.

80      Lai pieprasījuma saņēmēja iestāde varētu veikt šī sprieduma 78. un 79. punktā minēto pārbaudi, pieprasījuma iesniedzējai iestādei ir jāsniedz atbilstošs pamatojums attiecībā uz pieprasītās informācijas mērķi saistībā ar nodokļu tiesvedību, kas tiek veikta pret informācijas pieprasījumā identificēto nodokļu maksātāju.

81      Vajadzības gadījumā pieprasījuma saņēmēja iestāde šīs pārbaudes nolūkos var lūgt pieprasījuma iesniedzējai iestādei saistībā ar administratīvo sadarbību, kas nodokļu jomā ieviesta ar Direktīvu 2011/16, papildu informāciju, kas ir nepieciešama, lai no tās viedokļa izslēgtu pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma acīmredzamu neesamību saistībā ar šī sprieduma 78. un 79. punktā minētajiem apstākļiem.

82      Tātad pieprasījuma saņēmējas iestādes veiktā pārbaude neaprobežojas ar īsu un formālu pārbaudi par informācijas pieprasījuma atbilstību saistībā ar minētajiem apstākļiem, bet tai arī ir jāļauj šai iestādei pārliecināties, ka nav tā, ka pieprasītajai informācijai nav nekāda prognozējamā svarīguma, ņemot vērā attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti un, iespējams, informētās trešās personas identitāti, kā arī attiecīgās nodokļu izmeklēšanas vajadzības.

83      Otrām kārtām, attiecībā uz pārbaudi, ko veic tiesa, kurā administrācijai pakļauta persona ir cēlusi prasību attiecībā pret sankciju, kura tai ir piemērota, pamatojoties uz lēmumu par rīkojuma izdošanu, kuru pieprasījuma saņēmēja iestāde ir pieņēmusi, lai izpildītu pieprasījuma iesniedzējas iestādes informācijas pieprasījumu, šī pārbaude var attiekties ne tikai uz minētās sankcijas samērīgumu un attiecīgā gadījumā izraisīt tās grozīšanu, bet, kā izriet no atbildes uz otro jautājumu, tā var attiekties arī uz minētā lēmuma likumību.

84      Šajā ziņā pārbaudes tiesā efektivitātei, kas garantēta Hartas 47. pantā, ir nepieciešams, lai pieprasījuma iesniedzējas iestādes sniegtais pamatojums ļautu valsts tiesai veikt informācijas pieprasījuma likumības pārbaudi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 4. jūnijs, ZZ, C-300/11, EU:C:2013:363, 53. punkts, un 2014. gada 23. oktobris, Unitrading, C-437/13, EU:C:2014:2318, 20. punkts).

85      Ņemot vērā to, kas šī sprieduma 70. un 71. punktā ir izklāstīts par rīcības brīvību, kāda ir pieprasījuma iesniedzējai iestādei, ir uzskatāms, ka ierobežojumi, kas piemērojami attiecībā uz pieprasījuma saņēmējas iestādes veiktu pārbaudi, tāpat attiecas uz tiesas veikto pārbaudi.

86      Tātad tiesai ir jāpārbauda vienīgi tas, lai lēmums par rīkojuma izdošanu būtu balstīts uz pieprasījuma iesniedzējas iestādes pietiekami pamatotu pieprasījumu attiecībā uz informāciju, par kuru nešķiet, ka tai acīmredzami nebūtu nekāda prognozējamā svarīguma, pirmkārt, ņemot vērā attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti un, iespējams, informētās trešās personas identitāti, un, otrkārt, attiecīgo ar nodokļiem saistīto mērķi.

87      Iesniedzējtiesa arī vaicā, vai tiesas veiktajai pārbaudei ir jāattiecas uz to, vai ir ievērotas Direktīvas 2011/16 17. panta normas, kurās ir paredzēti pieprasītās informācijas nosūtīšanas, ko veic dalībvalsts iestāde, ierobežojumi.

88      Šajā ziņā ir jānorāda, ka šīm normām, kas atsevišķos gadījumos varētu tikt ņemtas vērā, lai noteiktu informācijas pieprasījuma administrācijai pakļautai personai likumību, tomēr nav nozīmes, pārbaudot šīs informācijas prognozējamo svarīgumu. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un no Berlioz rakstveida un mutvārdu apsvērumiem, tās atteikšanās sniegt atsevišķu pieprasīto informāciju ir pamatota vienīgi ar to, ka šai informācijai, iespējams, nav prognozējamā svarīguma, nevis ar norādi uz “ierobežojumu” Direktīvas 2011/16 17. panta izpratnē.

89      Tādējādi uz trešo un piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārbaude, ko veic pieprasījuma saņēmēja iestāde, kad pieprasījuma iesniedzēja iestāde tai iesniedz informācijas pieprasījumu atbilstoši šai direktīvai, neaprobežojas ar šī pieprasījuma formālu atbilstību, bet tai ir jāļauj pieprasījuma saņēmējai iestādei pārliecināties, ka nav tā, ka pieprasītajai informācijai nebūtu nekāda prognozējamā svarīguma, ņemot vērā attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti un, iespējams, informētās trešās personas identitāti, kā arī attiecīgās nodokļu izmeklēšanas vajadzības. Tās pašas Direktīvas 2011/16 normas un Hartas 47. panta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību, ko administrācijai pakļauta persona ir cēlusi par sankcijas pasākumu, kuru pieprasījuma saņēmēja iestāde tai ir piemērojusi par to, ka tā nav izpildījusi lēmumu par rīkojuma izdošanu, ko šī iestāde ir pieņēmusi pēc informācijas pieprasījuma, kuru pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir iesniegusi atbilstoši Direktīvai 2011/16, valsts tiesai ir neierobežota kompetence pārbaudīt šī lēmuma par rīkojuma izdošanu likumību. Attiecībā uz nosacījumu par minētā lēmuma likumību, kas izriet no pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma, pārbaude tiesā aprobežojas ar pārbaudi par to, ka šāda svarīguma acīmredzami netrūkst.

 Par sesto jautājumu

90      Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot pārbaudi tiesā, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesai ir jābūt piekļuvei informācijas pieprasījumam, kuru pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir iesniegusi pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij, un vai šis dokuments ir jāpaziņo arī attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai pēdējā minētajā dalībvalstī, lai šīs personas lieta varētu tikt izskatīta taisnīgi, vai arī šai personai var tikt atteikts paziņot minēto dokumentu konfidencialitātes apsvērumu dēļ.

91      Šajā ziņā ir jānorāda, ka pārbaude par iespējamo pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma acīmredzamo neesamību ir jāveic saistībā ar minēto dokumentu.

92      Tādējādi, lai pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesa varētu veikt pārbaudi tiesā, tai ir jāspēj piekļūt informācijas pieprasījumam, ko pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir nosūtījusi pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij. Šajā ziņā minētā tiesa, ja nepieciešams, var lūgt pieprasījuma saņēmējai iestādei papildu informāciju, ko tā ir saņēmusi no pieprasījuma iesniedzējas iestādes un kas ir nepieciešama, lai no tās viedokļa izslēgtu pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma acīmredzamu neesamību.

93      Attiecībā uz to, vai administrācijai pakļautajai personai ir tiesības piekļūt informācijas pieprasījumam, ir jāņem vērā slepenība, kāda šim dokumentam ir saskaņā ar Direktīvas 2011/16 16. pantu.

94      Šī slepenība ir izskaidrojama ar diskrētumu, kāds pieprasījuma iesniedzējai iestādei parasti ir jāapliecina informācijas vākšanas posmā un kādu tā ir tiesīga sagaidīt no pieprasījuma saņēmējas iestādes, lai neapdraudētu savas izmeklēšanas efektivitāti.

95      Tādējādi informācijas pieprasījuma noslēpums saistībā ar izmeklēšanu var tikt attiecināts uz jebkuru personu.

96      Saistībā ar vēršanos tiesā ir jāatgādina, ka pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kas izriet no paša lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena, nozīmē, ka katrai pusei ir jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus prasījumus, tostarp iesniegt savus pierādījumus apstākļos, kas tai nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi (spriedums, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C-199/11, EU:C:2012:684, 71. punkts).

97      Tiesa arī ir atzinusi, ka tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības piekļūt lietas materiāliem, ir jāpārbauda atkarībā no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem, tostarp no attiecīgā akta būtības un apstākļiem, kādos tas ir pieņemts, kā arī no attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopuma (skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C-584/10 P, C-593/10 P un C-595/10 P, EU:C:2013:518, 102. punkts, kā arī 2013. gada 10. septembris, G. un R., C-383/13 PPU, EU:C:2013:533, 32. un 34. punkts).

98      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai tādai administrācijai pakļautai persona, kāda ir Berlioz, kura uzskata, ka informācija, kas tai ir pieprasīta ar rīkojumu, nav prognozējami svarīga, ir jābūt piekļuvei informācijas pieprasījumam, ko pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir nosūtījusi pieprasījuma saņēmējai iestādei, lai pilnībā aizstāvētu savas intereses tiesā.

99      Šajā ziņā no atbildes uz trešo un piekto jautājumu izriet, ka, lai konstatētu lēmuma par rīkojuma izdošanu, kas pamatots ar informācijas pieprasījumu, un par šī lēmuma neizpildi piemērotās sankcijas pasākuma nelikumību, ir nepieciešami, bet pietiekami pierādīt, ka visai pieprasītajai informācijai vai tās daļai acīmredzami trūkst prognozējamā svarīguma saistībā ar veikto izmeklēšanu, ņemot vērā attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti un pieprasītās informācijas nodokļu mērķi.

100    Tam ir nepieciešams, lai administrācijai pakļautajai personai, lai tās lieta tiktu izskatīta taisnīgi, saistībā ar nosacījumu par prognozējamo svarīgumu būtu piekļuve visam informācijas pieprasījumam. Pietiek, ka tai ir piekļuve minimālajai informācijai, kas minēta Direktīvas 2011/16 20. panta 2. punktā, proti, attiecīgā nodokļu maksātāja identitātei un nodokļu mērķim, kuram informācija tiek pieprasīta. Tomēr, ja pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesa uzskata, ka minētā minimālā informācija šajā ziņā nav pietiekama, un ja tā lūdz pieprasījuma saņēmējai iestādei papildu informāciju šī sprieduma 92. punktā minētajā izpratnē, tad šai tiesai ir pienākums sniegt attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai minēto papildu informāciju, pienācīgi ņemot vērā atsevišķu šīs informācijas daļu konfidencialitāti.

101    Tādējādi uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot pārbaudi tiesā, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesai ir jābūt piekļuvei informācijas pieprasījumam, kuru pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir iesniegusi pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij. Savukārt attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai nav tiesību piekļūt visam šim informācijas pieprasījumam, kas joprojām ir slepens dokuments saskaņā ar Direktīvas 2011/16 16. pantu. Lai pilnībā izskatītu tās lietu saistībā ar pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma neesamību, principā pietiek ar to, ka šai personai ir šīs direktīvas 20. panta 2. punktā minētā informācija.

 Par tiesāšanās izdevumiem

102    Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts īsteno Savienības tiesības šīs normas izpratnē un ka tādējādi Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir piemērojama, ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz finansiālu sankciju administrācijai pakļautai personai, kura atsakās sniegt informāciju, kad starp nodokļu iestādēm notiek apmaiņa, pamatojoties uz Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK;

2)      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka administrācijai pakļauta persona, kurai ir piemērota finansiāla sankcija par to, ka tā nav izpildījusi administratīvu lēmumu, ar ko tai saistībā ar informācijas apmaiņu starp valstu nodokļu iestādēm atbilstoši Direktīvai 2011/16 ir uzdots sniegt informāciju, ir tiesīga apstrīdēt šī lēmuma likumību;

3)      Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vienas dalībvalsts citai dalībvalstij pieprasītās informācijas “prognozējamais svarīgums” ir nosacījums, kuram informācijas pieprasījumam ir jāatbilst, lai pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij rastos pienākums to izpildīt, un tādējādi tam ir jāatbilst nosacījumam par šīs dalībvalsts izdota administrācijai pakļautai personai adresēta lēmuma par rīkojuma izdošanu un sankcijas pasākuma, kas tai piemērots par šī lēmuma neizpildi, likumību;

4)      Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārbaude, ko veic pieprasījuma saņēmēja iestāde, kad pieprasījuma iesniedzēja iestāde tai iesniedz informācijas pieprasījumu atbilstoši šai direktīvai, neaprobežojas ar šī pieprasījuma formālu atbilstību, bet tai ir jāļauj pieprasījuma saņēmējai iestādei pārliecināties, ka nav tā, ka pieprasītajai informācijai nebūtu nekāda prognozējamā svarīguma, ņemot vērā attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti un, iespējams, informētās trešās personas identitāti, kā arī attiecīgās nodokļu izmeklēšanas vajadzības. Tās pašas Direktīvas 2011/16 normas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību, ko administrācijai pakļauta persona ir cēlusi par sankcijas pasākumu, kuru pieprasījuma saņēmēja iestāde tai ir piemērojusi par to, ka tā nav izpildījusi lēmumu par rīkojuma izdošanu, ko šī iestāde ir pieņēmusi pēc informācijas pieprasījuma, kuru pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir iesniegusi atbilstoši Direktīvai 2011/16, valsts tiesai ir neierobežota kompetence pārbaudīt šī lēmuma par rīkojuma izdošanu likumību. Attiecībā uz nosacījumu par minētā lēmuma likumību, kas izriet no pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma, pārbaude tiesā aprobežojas ar pārbaudi par to, ka šāda svarīguma acīmredzami netrūkst;

5)      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot pārbaudi tiesā, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesai ir jābūt piekļuvei informācijas pieprasījumam, kuru pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir iesniegusi pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij. Savukārt attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai nav tiesību piekļūt visam šim informācijas pieprasījumam, kas joprojām ir slepens dokuments saskaņā ar Direktīvas 2011/16 16. pantu. Lai pilnībā izskatītu tās lietu saistībā ar pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma neesamību, principā pietiek ar to, ka šai personai ir šīs direktīvas 20. panta 2. punktā minētā informācija.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – franču.