Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

1.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 279/20

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2016. gada 26. maijā iesniedza Vestre Landsret (Dānija) – Z Denmark ApS/Skatteministeriet

(Lieta C-299/16)

(2016/C 279/28)

Tiesvedības valoda – dāņu

Iesniedzējtiesa

Vestre Landsret

Pamatlietas puses

Prasītāja: Z Denmark ApS

Atbildētāja: Skatteministeriet

Prejudiciālie jautājumi

1.

Vai Direktīvas 2003/49/EK (1) 1. panta 1. punkts, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 1. panta 4. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts rezidente uzņēmējsabiedrība, uz kuru attiecas šīs direktīvas 3. pants un kura tādos apstākļos kā šajā lietā saņem procentus no meitasuzņēmuma citā dalībvalstī, ir šo procentu “īpašuma beneficiārs” Direktīvas izpratnē?

1.1.

Vai jēdziens “īpašuma beneficiārs” Direktīvas 2003/49/EK 1. panta 1. punktā, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 1. panta 4. punktu, ir jāinterpretē saskaņā ar atbilstīgo jēdzienu ESAO 1977. gada Nodokļu paraugkonvencijas 11. pantā?

1.2.

Ja uz 1.1. jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai šis jēdziens ir jāinterpretē, ņemot vērā tikai komentāru par 1977. gada Nodokļu paraugkonvencijas 11. pantu (8. punkts), vai arī šajā interpretācijā var ņemt vērā turpmākos komentārus, tai skaitā 2003. gadā veiktos papildinājumus par “starpnieksabiedrībām” (8.1. punkts, tagad 10.1. punkts) un 2014. gadā veiktos papildinājumus par “līgumsaistībām vai juridiskām saistībām” (10.2. punkts)?

1.3.

Ja 2003. gada komentārus var ņemt vērā interpretācijā, tādā gadījumā, kāda nozīme vērtējumā, vai uzņēmējsabiedrība var netikt uzskatīta par “īpašuma beneficiāru” Direktīvas 2003/49/EK izpratnē, ir tam, ka attiecīgie procenti tiek iegrāmatoti pamatsummā (“kapitalizēti”), ka procentu saņēmējam ir bijušas līgumiskas vai juridiskas saistības nodot procentus citai personai un ka lielākā daļa personu, kuras valsts, kur procentu maksātājs ir rezidents, uzskata par procentu “īpašuma beneficiāriem”, ir rezidentes citās dalībvalstīs vai citās valstīs, ar kurām Dānija ir noslēgusi konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu tā, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem nebūtu pamata ieturēt nodokli ienākuma gūšanas vietā, ja šīs personas būtu aizdevējas un tādējādi būtu saņēmušas procentus tieši?

1.4.

Izvērtējot jautājumu par to, vai procentu saņēmējs ir jāuzskata par “īpašuma beneficiāru” šīs direktīvas izpratnē, kāda nozīme ir tam, ka iesniedzējtiesa pēc lietas faktisko apstākļu izvērtēšanas secina, ka saņēmējam (nepastāvot līgumiskām vai juridiskām saistībām saņemtos procentus nodot citai personai) nebija “pilnīgas” tiesības “izmantot un lietot” šos procentus, kā minēts 2014. gada komentāros par 1977. gada Nodokļu paraugkonvenciju?

2.

Vai priekšnoteikums tam, lai dalībvalsts atsauktos uz šīs direktīvas 5. panta 1. punktu par valstu noteikumu piemērošanu attiecībā uz krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu vai šīs direktīvas 5. panta 2. punktu ir fakts, ka attiecīgā dalībvalsts ir pieņēmusi konkrētu valsts noteikumu, ar kuru tiek īstenots šīs direktīvas 5. pants, vai ka valsts tiesību aktos ir ietverti vispārēji noteikumi vai principi par krāpšanu, ļaunprātīgu izmantošanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kurus var interpretēt saskaņā ar 5. pantu?

2.1.

Ja atbilde uz 2. jautājumu ir apstiprinoša, vai Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 2. panta 2. punkta d) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka ierobežots nodokļu maksāšanas pienākums par procentu ienākumiem neietver “procentus, kas netiek aplikti ar nodokļiem [..] saskaņā ar Direktīvu 2003/49/EK par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic asociēti uzņēmumi dažādās dalībvalstīs”, var uzskatīt par šīs direktīvas 5. pantā minēto īpašu valsts noteikumu?

3.

Vai noteikums konvencijā par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kas ir noslēgta starp divām dalībvalstīm un sagatavota atbilstoši ESAO Nodokļu paraugkonvencijai, saskaņā ar kuru procentu aplikšana ar nodokļiem ir atkarīga no tā, vai procentu saņēmējs ir uzskatāms par procentu īpašuma beneficiāru, ir līguma noteikums pret ļaunprātīgu izmantošanu, uz kuru attiecas šīs direktīvas 5. pants?

4.

Vai dalībvalstij, kura nevēlas atzīt, ka uzņēmējsabiedrība citā dalībvalstī ir īpašuma beneficiārs, un apgalvo, ka uzņēmējsabiedrība citā dalībvalstī ir tā saucamā mākslīgā starpnieksabiedrība, saskaņā ar Direktīvu 2003/49/EK vai EK līguma 10. pantu ir pienākums paziņot, ko dalībvalsts šajā gadījumā uzskata par īpašuma beneficiāru?

5.

Ja procentu maksātājs ir rezidents vienā dalībvalstī, bet procentu saņēmējs ir rezidents citā dalībvalstī, un ja procentu saņēmēju pirmā dalībvalsts neuzskata par attiecīgo procentu “īpašuma beneficiāru” saskaņā ar Direktīvu 2003/49/EK un tādēļ tiek uzskatīts, ka tam ir ierobežots nodokļu maksāšanas pienākums par šiem procentiem šajā dalībvalstī, vai EK līguma 43. pantā, to lasot kopsakarā ar EK līguma 48. pantu, netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pirmā dalībvalsts, uzliekot nodokļus procentu saņēmējam, kas nav rezidents, neņem vērā izdevumus procentu izdevumu formā, kas procentu saņēmējam ir bijuši tādos apstākļos kā šajā lietā, savukārt procentu izdevumi parasti ir atskaitāmi saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem un tāpēc var tikt atskaitīti no procentu saņēmēja, kas ir rezidents, apliekamajiem ienākumiem?

6.

Ja tiek uzskatīts, ka uzņēmējsabiedrība, kura ir dalībvalsts rezidents (mātesuzņēmums), faktiski nav atbrīvota no nodokļa ienākuma gūšanas vietā saskaņā ar Direktīvu 2003/49/EK attiecībā uz procentu maksājumiem, kas ir saņemti no uzņēmējsabiedrības, kura ir citas dalībvalsts rezidents (meitasuzņēmuma), un tiek uzskatīts, ka pēdējās minētās dalībvalsts mātesuzņēmumam ir ierobežots nodokļu maksāšanas pienākums par šiem procentiem minētajā dalībvalstī, vai EK līguma 43. pants, to lasot kopsakarā ar EK līguma 48. pantu, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pēdējā minētā dalībvalsts pieprasa par nodokļa ieturēšanu ienākuma gūšanas vietā atbildīgajai uzņēmējsabiedrībai (meitasuzņēmumam) nokavētas ieturamā nodokļa samaksas gadījumā samaksāt nokavējuma procentus atbilstoši likmei, kas ir augstāka nekā nokavējuma procentu likme, ko dalībvalsts piemēro prasījumiem par uzņēmumu ienākuma nodokli (kurš attiecas arī uz ienākumiem no procentiem), kas ir vērsti pret uzņēmējsabiedrību, kura ir tās pašas dalībvalsts rezidents?

7.

Ja tiek uzskatīts, ka uzņēmējsabiedrība, kura ir dalībvalsts rezidents (mātesuzņēmums), faktiski nav atbrīvota no nodokļa ienākuma gūšanas vietā saskaņā ar Direktīvu 2003/49/EK par procentu maksājumiem, kas ir saņemti no uzņēmējsabiedrības, kura ir citas dalībvalsts rezidents (meitasuzņēmuma), un tiek uzskatīts, ka pēdējās minētās dalībvalsts mātesuzņēmums ir nodokļu maksātājs ar ierobežotu nodokļu maksāšanas pienākumu par šiem procentiem minētajā dalībvalstī, vai EK līguma 43. pants, to lasot kopsakarā ar EK līguma 48. pantu (pakārtoti, EK līguma 56. pantu), apskatot atsevišķi vai kopumā, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru:

7.1.

pēdējā no minētajām dalībvalstīm pieprasa, lai procentus maksājošā persona par procentiem ietur nodokli ienākuma gūšanas vietā, un liek šai personai uzņemties atbildību attiecībā pret iestādēm par ienākuma gūšanas vietā neieturēto nodokli, savukārt šāda pienākuma ieturēt nodokli ienākuma gūšanas vietā nav, ja procentu saņēmējs ir rezidents pēdējā no minētajām dalībvalstīm?

7.2.

mātesuzņēmumam pēdējā no minētajām dalībvalstīm nebūtu jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumi pirmo divu finanšu gadu laikā un būtu jāsāk maksāt uzņēmumu ienākuma nodoklis tikai daudz vēlāk nekā nodokļu maksāšanas termiņš ienākuma gūšanas vietā?

Eiropas Savienības Tiesa tiek lūgta atbildi uz 6. jautājumu iekļaut atbildē uz šo jautājumu.

(1)  Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīva 2003/49/EK par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic asociēti uzņēmumi dažādās dalībvalstīs (OV 2003, L 157, 49. lpp.).