BG
ES
CS
DA
DE
ET
EL
EN
FR
HR
IT
LV
LT
HU
MT
NL
PL
PT
RO
SK
SL
FI
SVInfo
- Referral date: 28-06-2016
- Show case reference
- Opinion date: 26-07-2017
- Ruling date: 15-03-2018
- AG: Mengozzi
References in this case
Highlight in text
GoPagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2018. gada 15. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos – Tiešie nodokļi – Dzīvesvietas maiņa no dalībvalsts uz Šveici – Nerealizētā kapitāla pieauguma no būtiskām līdzdalībām izcelsmes dalībvalstī reģistrētas sabiedrības pamatkapitālā aplikšana ar nodokli šādas maiņas gadījumā – Nolīguma piemērošanas joma
Lieta C-355/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Valsts padome, Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 23. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 28. jūnijā, tiesvedībā
Christian Picart
pret
Ministre des Finances et des Comptes publics.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] (referents), Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāts: P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre: V. Džakobo-Peironnela [V. Giacobbo-Peyronnel], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 16. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– C. Picart vārdā – P.-J. Douvier un A. d’Aubigny, avocats,
– Francijas valdības vārdā – D. Colas un E. de Moustier, pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un R. Kanitz, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – N. Gossement un M. Šimerdová, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 26. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā (OV 2002, L 114, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “NPBP”).
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp C. Picart un ministre des Finances et des Comptes publics [valsts finanšu un budžeta ministrs] par lēmumu, ar kuru Francijas nodokļu administrācija, pirmkārt, pārskatīja nerealizētā kapitāla pieauguma no būtiskām līdzdalībām Francijā reģistrētu sabiedrību kapitālā, kuru turētājs C. Picart bija un kurus viņš bija deklarējis, pārceļot savu [nodokļu] rezidenci no viņa izcelsmes valsts uz Šveici, un, otrkārt, aprēķināja C. Picart ienākuma nodokļa papildu maksājumus un sociālās iemaksas kopā ar soda naudu.
Atbilstošās tiesību normas
NPBP
3 Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis, no vienas puses, un Šveices Konfederācija, no otras puses, 1999. gada 21. jūnijā parakstīja septiņus nolīgumus, tostarp NPBP. Ar Padomes un Komisijas Lēmumu 2002/309/EK, Euratom (2002. gada 4. aprīlis) (OV 2002, L 114, 1. lpp.) šie septiņi nolīgumi Kopienas vārdā tika apstiprināti un stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā.
4 NPBP 16. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Ciktāl šā nolīguma piemērošana ietver Kopienas tiesību jēdzienus, līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai ņem vērā attiecīgo Eiropas Kopienu Tiesas praksi. Pēc minētā datuma uz Tiesas praksi vērš arī Šveices uzmanību. Lai nodrošinātu pienācīgu šā nolīguma darbību, Apvienotā komiteja pēc kādas Līgumslēdzējas puses pieprasījuma nosaka saistības, ko paredz šāda Tiesas prakse.”
5 NPBP I pielikuma III nodaļa ir veltīta “pašnodarbinātām personām”. Šī pielikuma 12. pants “Noteikumi par uzturēšanos” ir formulēts šādi:
“1. Līgumslēdzējas puses valstspiederīgais, kurš vēlas veikt uzņēmējdarbību kādas citas Līgumslēdzējas puses teritorijā, lai darbotos kā pašnodarbinātais (turpmāk “pašnodarbināta persona”), saņem uzturēšanās atļauju, kas derīga vismaz piecus gadus pēc tās izdošanas dienas ar noteikumu, ka tas iesniedz valsts kompetentajām iestādēm pierādījumus par to, ka ir reģistrējis savu uzņēmējdarbību vai vēlas to darīt.
2. Uzturēšanās atļauju pagarina automātiski vismaz uz pieciem gadiem ar noteikumu, ka pašnodarbināta persona iesniedz pierādījumu kompetentajām iestādēm par to, ka tā kā pašnodarbinātais veic saimniecisko darbību.
[..]”
6 Minētā pielikuma 13. panta “Pašnodarbināti pārrobežu darba ņēmēji” 1. punktā ir noteikts:
“1. Pašnodarbināts pārrobežu darba ņēmējs ir Līgumslēdzējas puses valstspiederīgais, kura dzīvesvieta ir Līgumslēdzējas puses teritorijā un kurš darbojas kā pašnodarbinātais otras Līgumslēdzējas puses teritorijā, parasti atgriežoties savā dzīvesvietā katru dienu vai vismaz vienreiz nedēļā.”
Francijas tiesību akti
7 Atbilstoši code général des impôts (Vispārējais nodokļu kodekss, turpmāk tekstā – “CGI”), tā redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī, 167.bis pantam:
“I. - 1. Nodokļu maksātājiem, kuru nodokļu rezidence ir bijusi Francijā vismaz sešus gadus pēdējo desmit gadu laikā, brīdī, kad viņi pārceļ savu dzīvesvietu ārpus Francijas, ir jāmaksā nodoklis par konstatēto kapitāla pieaugumu no līdzdalībām, kas minētas 150-0. A pantā un tiek turētas atbilstoši 164. B panta f) punkta nosacījumiem.
[..]
II. - 1. Nodokļa samaksu par konstatēto kapitāla pieaugumu var atlikt līdz attiecīgo tiesību uz kapitāldaļām nodošanai, atpirkšanai, izpirkšanai vai atcelšanai.
Samaksas atlikšanas priekšnosacījumi ir, ka nodokļu maksātājs ir deklarējis atbilstoši I [punktā] minētajiem nosacījumiem konstatētā kapitāla pieauguma apmēru, ir lūdzis atlikšanu, ir norīkojis Francijā dzīvojošu pārstāvi, kas ir pilnvarots saņemt paziņojumus par nodokļa bāzi, piedziņu un nodokļu strīdiem, un pirms savas pārcelšanās par piedziņu atbildīgajai amatpersonai ir iesniedzis atbilstošas garantijas, kas nodrošina parāda Valsts kasei atgūšanu.
[..]
2. Nodokļu maksātājiem, kuri ir ieguvuši tiesības atlikt nodokļa samaksu saskaņā ar šo pantu, ir jāiesniedz 170. panta 1. punktā paredzētā deklarācija. Šajā deklarācijā norāda kopējā atliktā nodokļa maksājuma summu, un tai pievieno nodokļu administrācijas sagatavotu tipveida apliecinājumu, kurā norāda uz konkrētajiem vērtspapīriem attiecināmo nodokļa apmēru, attiecībā uz kuru samaksas atlikšana nav pārtraukta, kā arī attiecīgā gadījumā atlikšanu pārtraucošā notikuma iemeslu un datumu.
[..]
Nodokļu maksātāja uz vietas samaksātais nodoklis, kas attiecas uz faktiski ārpus Francijas notikušu kapitāla pieaugumu, ir attiecināms uz Francijā aprēķināto ienākuma nodokli, ja tas ir salīdzināms ar šo nodokli.
4. Ja netiek iesniegta 2. [punktā] minētā deklarācija un apliecinājums vai pilnībā vai daļēji nav sniegtas ziņas, kurām tajos jābūt ietvertām, atliktā nodokļa samaksa ir veicama nekavējoties.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 C. Picart no Francijas pārcēlās dzīvot uz Šveici 2002. gadā. Šīs pārcelšanās datumā viņam bija būtiskas līdzdalības vairāku Francijas sabiedrību pamatkapitālā.
9 Šīs pārcelšanās laikā C. Picart atbilstoši CGI 167.bis pantam deklarēja nerealizētu kapitāla pieaugumu no šīm līdzdalībām un, lai varētu panākt ar to saistītās nodokļa samaksas atlikšanu, viņš norīkoja nodokļu pārstāvi Francijā un iesniedza bankas garantiju kā nodrošinājumu parāda Trésor français (Francijas Valsts kase) atgūšanai.
10 2005. gadā C. Picart atsavināja aplūkotās daļas, tādējādi pārtraucot minēto nodokļa samaksas atlikšanu. Izvērtējusi viņa personīgo nodokļu nomaksas stāvokli, Francijas nodokļu administrācija pārskatīja deklarētā kapitāla pieauguma apmēru un aprēķināja C. Picart papildus maksājamo ienākuma nodokli un sociālās iemaksas kopā ar soda naudu.
11 C. Picart iesniedza sūdzību, lai panāktu atbrīvošanu no šā papildus aprēķinātā nodokļa un šīs soda naudas samaksas. Tā kā nodokļu administrācija šo sūdzību noraidīja, C. Picart vērsās tribunal administratif de Montreuil (Monreijas Administratīvā tiesa, Francija), kurā viņš nesekmīgi apgalvoja, ka CGI 167.bis pants neesot saderīgs ar NPBP, ciktāl šajā nolīgumā ir garantēta brīvība veikt uzņēmējdarbību un ar to viņam esot ļauts reģistrēties Šveicē un veikt saimniecisko darbību kā pašnodarbinātajam, proti, pārvaldīt savas dažādās tiešās un netiešās līdzdalības vairākās viņa Francijā kontrolētajās sabiedrībās. Tā kā šī argumentācija turklāt netika atbalstīta arī apelācijā cour administrative d’appel de Versailles (Versaļas Administratīvā apelācijas tiesa, Francija), C. Picart iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État (Valsts padome, Francija).
12 Iesniedzējtiesa būtībā šaubās par to, vai tiesībām veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbinātai personai NPBP izpratnē ir tāda pati piemērošanas joma kā LESD 49. pantā dalībvalstu pilsoņiem garantētajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību un, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai tās piemērošanas nolūkā ir jāņem vērā no pēc šī nolīguma parakstīšanas datuma pasludinātā 2006. gada 7. septembra sprieduma lietā N (C-470/04, EU:C:2006:525) izrietošā judikatūra.
13 Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tiesības veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbinātajam, kā tās ir definētas [NPBP] 1. un 4. pantā un tā I pielikuma 12. pantā, var tikt uzskatītas par līdzvērtīgām brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kas LESD 49. pantā ir garantēta pašnodarbinātām personām?
2) Ja tā ir, vai, ņemot vērā [NPBP] 16. panta noteikumus, ir piemērojama no pēc šī nolīguma spēkā stāšanās pasludinātā 2006. gada 7. septembra sprieduma N (C-470/04, EU:C:2006:525) izrietošā judikatūra, ja dalībvalsts valstspiederīgais, kas ir pārcēlis savu dzīvesvietu uz Šveici, tikai patur līdzdalības, kas viņam piederējušas šīs dalībvalsts tiesību aktiem pakļautajās sabiedrībās un kas viņam devušas noteiktu ietekmi uz šo sabiedrību lēmumiem un ļāvušas noteikt to darbības, neapgalvojot, ka viņš Šveicē ir iecerējis strādāt kā pašnodarbinātais citādi nekā viņa valstspiederības dalībvalstī, kurā tā nodarbošanās bija šo līdzdalību pārvaldīšana?
3) Ja šīs tiesības nebūtu līdzvērtīgas brīvībai veikt uzņēmējdarbību, vai tās ir interpretējamas tāpat, kā Eiropas Savienības Tiesa ir interpretējusi brīvību veikt uzņēmējdarbību 2006. gada 7. septembra spriedumā N (C-470/04, EU:C:2006:525)?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
14 Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā NPBP noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādi valsts, kura ir šī nolīguma puse, tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, saskaņā ar kuriem, ja fiziska persona pārceļ savu dzīvesvietu no šīs valsts uz citu valsti, kas ir minētā nolīguma puse, vienlaikus saglabājot savu saimniecisko darbību pirmajā no šīm abām valstīm, ir paredzēts nekavējoties uzlikt nodokli nerealizētajam kapitāla pieaugumam no būtiskām līdzdalībām, kas bija minētās personas turējumā tādu sabiedrību kapitālā, kuru darbību reglamentē pirmās no minētajām dalībvalstīm tiesību akti pēc šīs dzīvesvietas maiņas, un maksājamā nodokļa samaksas atlikšana ir pieļauta vienīgi ar nosacījumu, ka ir izveidotas pietiekamas garantijas, lai nodrošinātu minētā nodokļa samaksu, lai gan personai, kuras turējumā arī ir šādas līdzdalības, bet kura turpina uzturēties pirmās no šīm dalībvalstīm teritorijā, nodoklis tiek noteikts tikai šo līdzdalību atsavināšanas brīdī.
15 C. Picart norāda, ka savu līdzdalību Francijā reģistrētās sabiedrībās pārvaldības darbība no Šveices ietilpst tiesībās kā pašnodarbinātajam veikt uzņēmējdarbību NPBP izpratnē, proti, tiesībās, uz kurām viņam būtu jāvar atsaukties arī attiecībā pret viņa izcelsmes valsti.
16 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka vienas līgumslēdzējas valsts pilsoņi – noteiktos apstākļos un ņemot vērā piemērojamos noteikumus – var atsaukties uz NPBP paredzētajām tiesībām ne tikai attiecībā uz valsti, uz kuru viņš ir izmantojis pārvietošanās brīvību, bet arī attiecībā uz savu valsti (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Ettwein, C-425/11, EU:C:2013:121, 33. punkts).
17 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tāda situācija, kādā ir C. Picart, izriet no jēdziena “pašnodarbinātās personas” ratione personae piemērošanas jomā NPBP izpratnē, un attiecīgajā gadījumā – vai šajā nolīgumā ir ietvertas tiesību normas, uz kurām C. Picart varētu atsaukties attiecībā pret savu izcelsmes valsti.
18 Šajā ziņā ir jānorāda, ka NPBP I pielikuma III nodaļa, kas ir veltīta pašnodarbinātām personām, ietver 12. un 13. pantu, kuros ir definēta šī piemērošanas joma.
19 Atbilstoši šī pielikuma 12. panta 1. punktam par pašnodarbināto personu tiek uzskatīts līgumslēdzējas puses valstspiederīgais, kurš vēlas veikt uzņēmējdarbību kādas citas līgumslēdzējas puses teritorijā, lai darbotos kā pašnodarbinātais.
20 Savukārt minētā pielikuma 13. panta 1. punkts ir veltīts pašnodarbinātiem pārrobežu darba ņēmējiem, proti, līgumslēdzējas puses valstspiederīgajiem, kuru dzīvesvieta ir līgumslēdzējas puses teritorijā un kuri darbojas kā pašnodarbinātie otras līgumslēdzējas puses teritorijā, parasti atgriežoties savā dzīvesvietā katru dienu vai vismaz vienreiz nedēļā.
21 Pamatlietā, lai arī šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros nav jānosaka, vai tāda kapitāldaļu pārvaldības darbība kā pamatlietā aplūkotā ir darbība, ko veic pašnodarbinātais šī paša pielikuma 12. panta 1. punkta vai 13. panta 1. punkta izpratnē, ir jākonstatē, ka C. Picart situācija neizriet ne no vienas no šīm divām tiesību normām.
22 Proti, pirmkārt, kā tas izriet no NPBP I pielikuma 12. panta 1. punkta formulējuma, tiesības veikt uzņēmējdarbību šīs tiesību normas izpratnē ir paredzētas līgumslēdzējas puses valstspiederīgajiem – fiziskām personām –, kuri vēlas pārcelties uz citas līgumslēdzējas puses teritoriju, lai strādātu šajā teritorijā kā pašnodarbinātie.
23 Tādējādi, lai šī tiesību norma būtu piemērojama, attiecīgajai personai ir jāstrādā kā pašnodarbinātajai kādas citas līgumslēdzējas puses teritorijā, kas nav tā, kuras valstspiederīgā tā ir.
24 Izskatāmajā pamatlietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka C. Picart, Francijas valstspiederīgais, nevēlas veikt savu saimniecisko darbību Šveices Konfederācijas teritorijā, bet gan turpināt strādāt savas izcelsmes valsts teritorijā. No tā izriet, ka C. Picart situācija neietilpst NPBP I pielikuma 12. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
25 Otrkārt, no NPBP I pielikuma 13. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma attiecas uz tāda NPBP līgumslēdzējas puses valstspiederīgā situāciju, kura dzīvesvieta ir kādas šī nolīguma līgumslēdzējas puses teritorijā un kurš strādā kā pašnodarbināta persona otras līgumslēdzējas puses teritorijā, parasti atgriežoties savā dzīvesvietā katru dienu vai vismaz vienreiz nedēļā.
26 Runājot par šo tiesību normu, ir jāatgādina, ka Tiesa savā 2013. gada 28. februāra spriedumā lietā Ettwein (C-425/11, EU:C:2013:121, 34. un 35. punkts) ir uzskatījusi, ka tāda pāra situācija, kur abi ir pašnodarbinātās personas, kas ir pārcēlušies no to dzīvesvietas izcelsmes dalībvalstī uz Šveici, saglabājot savu uzņēmējdarbību šajā izcelsmes valstī, un kas atgriežas katru dienu no profesionālās darbības veikšanas vietas uz vietu, kur ir viņu dzīvesvieta, ietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā.
27 Izskatāmajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka – atšķirībā no pāra, kas ir pašnodarbinātās personas, – C. Picart paliek savas dzīvesvietas valsts teritorijā, proti, Šveices Konfederācijā, no kuras viņš vēlas veikt savu saimniecisko darbību savā izcelsmes valstī, un ka – pretēji tam, kas ir paredzēts NPBP I pielikuma 13. panta 1. punktā, – viņš katru dienu vai vismaz vienreiz nedēļā neceļo no savas saimnieciskās darbības veikšanas vietas uz savu dzīvesvietu. Līdz ar to tāda situācija, kādā ir C. Picart, nevar tikt uzskatīta par situāciju, kas būtu analoģiska tai, attiecībā uz kuru ir pasludināts 2013. gada 28. februāra spriedums lietā Ettwein (C-425/11, EU:C:2013:121). Līdz ar to tāda situācija, kādā ir C. Picart, neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.
28 No tā izriet, ka tāda situācija, kādā ir C. Picart, neizriet no jēdziena “pašnodarbinātās personas” ratione personae piemērošanas jomas NPBP izpratnē un līdz ar to viņš nevar atsaukties uz šo nolīgumu.
29 Visbeidzot, runājot par EKL 43. panta (tagad – LESD 49. pants) interpretāciju, kura izriet no 2006. gada 7. septembra sprieduma lietā N (C-470/04, EU:C:2006:525), pietiek atgādināt, ka, tā kā Šveices Konfederācija nav pievienojusies Savienības iekšējam tirgum, Savienības tiesību normu interpretāciju attiecībā uz šo tirgu nevar automātiski transponēt Nolīguma interpretācijā, izņemot skaidrus noteikumus, kas šajā sakarā paredzēti pašā Nolīgumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 12. novembris, Grimme, C-351/08, EU:C:2009:697, 29. punkts; 2010. gada 11. februāris, Fokus Invest, C-541/08, EU:C:2010:74, 28. punkts, kā arī 2010. gada 15. jūlijs, Hengartner un Gasser, C-70/09, EU:C:2010:430, 42. punkts).
30 NPBP šādi skaidri noteikumi nav paredzēti.
31 Turklāt EKL 43. panta (tagad – LESD 49. pants) interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi savā 2006. gada 7. septembra spriedumā lietā N (C-470/04, EU:C:2006:525), vēl jo mazāk var ietekmēt iepriekš izklāstītos apsvērumus par to, ka – atbilstoši no ģenerāladvokāta secinājumu 63. un nākamajiem punktiem izrietošajam – nedz šī panta formulējums, nedz piemērojamība nevar tikt pielīdzināta atbilstošo NPBP tiesību normu formulējumam un piemērojamībai.
32 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka, tā kā tāda situācija kā pamatlietā aplūkotā neizriet no jēdziena “pašnodarbinātās personas” ratione personae piemērošanas jomas NPBP izpratnē, šī nolīguma noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādi valsts, kura ir šī nolīguma puse, tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, saskaņā ar kuriem, ja fiziska persona pārceļ savu dzīvesvietu no šīs valsts uz citu valsti, kas ir minētā nolīguma puse, vienlaikus saglabājot savu saimniecisko darbību pirmajā no šīm abām valstīm, katru dienu vai vismaz reizi nedēļā neceļojot no savas saimnieciskās darbības veikšanas vietas uz savu dzīvesvietu, ir paredzēts nekavējoties uzlikt nodokli nerealizētajam kapitāla pieaugumam no būtiskām līdzdalībām, kas bija minētās personas turējumā tādu sabiedrību kapitālā, kuru darbību reglamentē pirmās no minētajām dalībvalstīm tiesību akti pēc šīs dzīvesvietas maiņas, un maksājamā nodokļa samaksas atlikšana ir pieļauta vienīgi ar nosacījumu, ka ir izveidotas pietiekamas garantijas, lai nodrošinātu minētā nodokļa samaksu, lai gan personai, kuras turējumā arī ir šādas līdzdalības, bet kura turpina uzturēties pirmās no šīm dalībvalstīm teritorijā, nodoklis tiek noteikts tikai šo līdzdalību atsavināšanas brīdī.
Par tiesāšanās izdevumiem
33 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Tā kā tāda situācija kā pamatlietā aplūkotā neizriet no jēdziena “pašnodarbinātās personas” ratione personae piemērošanas jomas Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā, izpratnē, šī nolīguma noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādi valsts, kura ir šī nolīguma puse, tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, saskaņā ar kuriem, ja fiziska persona pārceļ savu dzīvesvietu no šīs valsts uz citu valsti, kas ir minētā nolīguma puse, vienlaikus saglabājot savu saimniecisko darbību pirmajā no šīm abām valstīm, katru dienu vai vismaz reizi nedēļā neceļojot no savas saimnieciskās darbības veikšanas vietas uz savu dzīvesvietu, ir paredzēts nekavējoties uzlikt nodokli nerealizētajam kapitāla pieaugumam no būtiskām līdzdalībām, kas bija minētās personas turējumā tādu sabiedrību kapitālā, kuru darbību reglamentē pirmās no minētajām dalībvalstīm tiesību akti pēc šīs dzīvesvietas maiņas, un maksājamā nodokļa samaksas atlikšana ir pieļauta vienīgi ar nosacījumu, ka ir izveidotas pietiekamas garantijas, lai nodrošinātu minētā nodokļa samaksu, lai gan personai, kuras turējumā arī ir šādas līdzdalības, bet kura turpina uzturēties pirmās no šīm dalībvalstīm teritorijā, nodoklis tiek noteikts tikai šo līdzdalību atsavināšanas brīdī.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.