Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2018. gada 28. februārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – Priekšnodokļa atskaitīšana – 183. pants – Pārmaksātā PVN atmaksa – Novēlota atmaksa – Atbilstoši valsts tiesībām maksājamo nokavējuma procentu summa – Šīs summas samazināšana ar nodokļa maksātāju nesaistītu iemeslu dēļ – Pieļaujamība – Nodokļu neitralitāte – Tiesiskā noteiktība

Lieta C-387/16

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 5. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 12. jūlijā, tiesvedībā

Valstybinė mokesčių inspekcija prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos

pret

Nidera BV,

piedaloties:

Vilniaus apskrities valstybinė mokesčių inspekcija.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši K. Vajda [C. Vajda] (referents), E. Juhāss [E. Juhász], K. Jirimēe [K. Jürimäe] un K. Likurgs [C. Lycourgos],

ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],

sekretārs: R. Skjāno [R. Schiano], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 8. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Nidera BV vārdā – I. Misiūnas un V. Vičius, kā arī I. Pašvenskaitė, pārstāvji,

–        Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas, kā arī R. Butvydytė un R. Krasuckaitė, pārstāvji,

–        Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – L. Lozano Palacios un J. Jokubauskaitė, pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 5. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 183. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Valstybinė mokesčių inspekcija prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos (Lietuvas Republikas Finanšu ministrijas Valsts nodokļu inspekcija, turpmāk tekstā – “Valsts nodokļu inspekcija”) un Nidera BV par nokavējuma procentu summu, kas jāmaksā par novēlotu pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atmaksāšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        PVN direktīvas 183. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Ja kādam taksācijas periodam atskaitīšanas summa pārsniedz maksājamo PVN, dalībvalstis var saskaņā ar pašu pieņemtiem noteikumiem vai nu pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu, vai arī veikt atmaksāšanu.”

 Lietuvas tiesības

4        Lietuvos Respublikos pridėtinės vertės mokesčio įstatymas (Lietuvas Republikas Likums par pievienotās vērtības nodokli), tā 2002. gada 5. marta Likuma Nr. IX–751 redakcijā, 91. panta 10. punktā ir noteikts, ka pārmaksāts PVN ir jāatmaksā saskaņā ar kārtību un termiņos, kādi ir paredzēti Lietuvos Respublikos mokesčių administravimo įstatymas (Lietuvas Republikas Nodokļu administrēšanas likums).

5        Lietuvas Republikas Nodokļu administrēšanas likuma, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2007. gada 3. jūlija Likumu Nr. X–1249 (turpmāk tekstā – “Nodokļu administrēšanas likums”), 8. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Nodokļu administrēšanas vajadzībām, administrējot nodokļus, ir piemērojami saprātīguma un godīguma kritēriji.”

6        Saskaņā ar Nodokļu administrēšanas likuma 87. panta 5.–7. un 9. punktu:

“5.      Nodokļu maksātāja pārmaksātās nodokļa summas, kas ir atlikušas pēc šādu summu ieskaitīšanas nokavētajos nodokļu maksājumos, pēc nodokļu maksātāja lūguma tiek atmaksātas. [..]

6.      Nodokļu administrācijai atbilstoši kārtībai un termiņos, kādi ir paredzēti šajā likumā, ir tiesības pārbaudīt, vai nodokļu maksātāja pieteikums atmaksāt pārmaksāto nodokli ir pamatots. [..]

7.      [..] nodokļu administrācija atmaksā pārmaksāto nodokli nodokļu maksātājam, ievērojot šādu kārtību:

1)      pārmaksātais nodoklis ir atmaksājams 30 dienu laikā, sākot no rakstveida pieteikuma atmaksāt pārmaksāto nodokli saņemšanas. Gadījumā, ja nodokļu administrācija prasa nodokļu maksātājam iesniegt papildu dokumentus, minētais 30 dienu termiņš ir aprēķināms no nākamās dienas pēc šo dokumentu saņemšanas. [..] Šajā apakšpunktā paredzētie termiņi nav piemērojami šī punkta 2. apakšpunktā minētajos apstākļos;

2)      gadījumos, ja saistībā ar pieteikumu par pārmaksātā nodokļa atmaksu tiek veikta nodokļu revīzija, vai gadījumos, ja jautājumi saistībā ar pārmaksātā nodokļa atmaksu veido neatņemamu daļu no nodokļu administrācijas veiktās pārbaudes attiecībā uz nodokļu maksātāju, pārmaksātais nodoklis ir atmaksājams ne vēlāk kā 20 dienu laikā pēc nodokļu administrācijas lēmuma, kurā nodoklis un (vai) ar to saistītās summas ir aprēķinātas no jauna un nodokļu maksātājam ir uzdots tās samaksāt (vai, ja nav konstatēti pārkāpumi, – izziņas), paziņošanas nodokļu maksātājam.

[..]

9.      Ja nodokļu administrācija neatmaksā pārmaksāto nodokli šī panta 7. punktā noteiktajā termiņā, tai ir jāaprēķina nodokļu maksātājam maksājamie procenti līdz brīdim, kad tiek atmaksāts pārmaksātais nodoklis. Šo procentu likmei ir jābūt vienādai ar nokavējuma procentu likmi, kādu piemēro nokavētai nodokļa samaksai.”

7        Nodokļu administrēšanas likuma 99. pantā ir paredzēts:

“Finanšu ministrs nosaka nokavējuma procentu likmi un aprēķināšanas kārtību, ņemot vērā aplēsto pēdējo trīs mēnešu laikā Lietuvas izsolē emitēto valsts obligāciju gada vidējo procentu likmi. Nokavējuma procentu likme tiek iegūta, iepriekš minēto vidējo likmi palielinot par 10 procentu punktiem.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

8        Laikposmā no 2008. gada februāra līdz maijam Nidera, Nīderlandē reģistrēta sabiedrība, Lietuvā iepirka kviešus no lauksaimniecības produktu piegādātājiem. Atbilstoši šo piegādātāju rēķiniem kopējā samaksātā PVN summa bija 11 743 259 Lietuvas liti (LTL) (apmēram 3,4 miljoni euro). Šajā pašā laikposmā Nidera eksportēja šos kviešus uz trešajām valstīm, piemērojot Lietuvas tiesībās paredzēto 0 % PVN likmi.

9        2008. gada 12. augustā Nidera tika reģistrēta Lietuvā kā PVN maksātāja. Savā PVN deklarācijā par laikposmu no 2008. gada 12. līdz 31. augustam tā deklarēja minēto PVN priekšnodokļa summu un pieprasīja tās atmaksu.

10      Ar 2009. gada 19. marta lēmumu par pārbaudes akta apstiprināšanu Vilniaus apskrities valstybinė mokesčių inspekcija (Viļņas apriņķa nodokļu inspekcija, Lietuva) atteicās atmaksāt šo summu, jo attiecīgo kviešu piegādes laikā Nidera nebija reģistrējusies kā PVN maksātāja un tādēļ atbilstoši Lietuvas tiesību aktiem tai nebija tiesību atskaitīt PVN priekšnodokli.

11      Tomēr pēc 2010. gada 21. oktobra sprieduma NideraHandelscompagnie (C-385/09, EU:C:2010:627) Mokestinių ginčų komisija prie Lietuvos Respublikos vyriausybės (Lietuvas Republikas valdības Nodokļu strīdu komisija) ar 2010. gada 24. novembra lēmumu atzina, ka Nidera bija tiesības uz PVN priekšnodokļa atskaitīšanu, un izdeva rīkojumu nodokļu administrācijai atmaksāt tai attiecīgo summu. 2010. gada 22. decembrī Valsts nodokļu inspekcija atmaksāja Nidera pārmaksāto PVN, kura summa bija 11 743 259 LTL (apmēram 3,4 miljoni euro).

12      Pēc tam Nidera pieprasīja samaksāt procentus, kas tai pienācās sākotnējā atteikuma tai atmaksāt pārmaksāto PVN dēļ. 2011. gada 11. augustā Viļņas apriņķa nodokļu inspekcija pārskaitīja tai summu 214 902,27 LTL (apmēram 60 000 euro) apmērā kā procentus no šīs pārmaksātās summas par laikposmu no minētā sprieduma pasludināšanas datuma līdz minētās pārmaksātās summas atmaksāšanas dienai. Turpretī šī inspekcija atteicās samaksāt nokavējuma procentus par laikposmu pirms minētā sprieduma pasludināšanas. Ar 2013. gada 2. oktobra lēmumu Valsts nodokļu inspekcija atteicās apmierināt Nidera sūdzību par šo lēmumu.

13      Nidera cēla Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) prasību atcelt Valsts nodokļu inspekcijas lēmumu, kā arī grozīt Viļņas apriņķa nodokļu inspekcijas lēmumu, lūdzot likt tai izmaksāt kā procentus 3 864 706,66 LTL (apmēram 1,1 miljonu euro). Tā apgalvoja, ka procenti ir aprēķināmi no nodokļu pārbaudes sākuma datuma, proti, no 2008. gada 21. novembra, līdz pārmaksātā PVN atmaksāšanas datumam. Šī tiesa daļēji apmierināja Nidera prasību un piesprieda Viļņas apriņķa nodokļu inspekcijai tai pārskaitīt procentus par laikposmu no 2009. gada 17. februāra līdz minētajai atmaksāšanas dienai. Valsts nodokļu inspekcija par šo lēmumu iesniedzējtiesā iesniedza apelācijas sūdzību.

14      Šī tiesa norāda, ka tostarp no 2011. gada 12. maija sprieduma Enel Maritsa Iztok 3 (C-107/10, EU:C:2011:298) izriet, ka PVN direktīvas 183. pantam, lasot to saistībā ar nodokļu neitralitātes principu, ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pārmaksātā PVN atmaksāšanai paredzētais parastais termiņš, pēc kura beigām par atmaksājamo summu ir jāmaksā nokavējuma procenti, tiek pagarināts nodokļu revīzijas procedūras ierosināšanas gadījumā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tādēļ ir jāpieņem, ka Nidera maksājamie procenti ir jāaprēķina, sākot no tā termiņa beigām, kas ir paredzēts nevis Nodokļu administrēšanas likuma 87. panta 7. punkta 2. apakšpunktā, bet gan šā likuma 87. panta 7. punkta 1. apakšpunktā, proti, 30 dienu laikā no pieteikuma par pārmaksātā nodokļa atmaksāšanu saņemšanas dienas.

15      Tomēr iesniedzējtiesai rodas jautājums par valsts iestāžu, tostarp tiesu, kompetenci samazināt maksājamos procentus, atsaucoties uz pamatlietas īpašajiem apstākļiem. It īpaši šai tiesai ir šaubas, vai tai ir novērtējuma brīvība jautājumā par to, vai maksājamo procentu apmērs ir pamatots un taisnīgs, tostarp ņemot vērā šīs summas attiecību ar neatmaksāto pārmaksu, neatmaksāšanas ilgumu un iemeslus – šajā gadījumā: valsts tiesībās paredzētu aizliegumu atskaitīt PVN priekšnodokli personām, kas nav reģistrētas kā PVN maksātāji, – kā arī nodokļa maksātājam faktiski radušos zaudējumus.

16      Atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam 2013. gada 24. oktobra spriedums Rafinăria Steaua Română (C-431/12, EU:C:2013:686, 25. punkts) var liecināt par to, ka maksājamo procentu summa nevar tikt samazināta to apstākļu dēļ, kuri nav saistīti ar paša nodokļa maksātāja darbībām. Tomēr, ciktāl šo procentu mērķis ir kompensēt nodokļa maksātāja zaudējumus attiecīgo līdzekļu nepieejamības dēļ, šī tiesa uzskata, ka, ja līdzekļi nav pieejami ļoti ilgi, maksājamo procentu summa var būt nesamērīga salīdzinājumā ar faktiski radītajiem zaudējumiem un ka, piemērojot saprātīguma un taisnīguma kritērijus, kurus atbilstoši Nodokļu administrēšanas likuma 8. panta 3. punktam ievēro gan nodokļu administrācija, gan valsts tiesa, šī summa var tikt samazināta.

17      Ņemot vērā PVN atmaksāšanas mērķus, tostarp mērķi nepakļaut nodokļa maksātāju nekādam finanšu riskam, iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka līdzekļu nepieejamības negatīvās finansiālās sekas var izpausties pēc šo līdzekļu atmaksāšanas. Līdz ar to, saistot maksājamos procentus ar faktiski nodokļa maksātājam radītajiem zaudējumiem, lai samazinātu šo procentu summu, netiek novērsti visi finansiālie riski un nodokļa maksātājs tiek nostādīts nelabvēlīgā situācijā, jo viņam ir jāpierāda radītie zaudējumi.

18      Šādos apstākļos Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [PVN direktīvas] 183. pants kopsakarā ar nodokļu neitralitātes principu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj samazināt procentus, kas atbilstoši valsts tiesībām parastos apstākļos ir maksājami par PVN pārmaksu (pārpalikumu), kura nav tikusi atmaksāta (ieskaitīta) noteiktajā termiņā, ja tie tiek samazināti tādu apstākļu dēļ, kuri nav saistīti ar nodokļa maksātāju, tādiem kā attiecība starp procentiem un noteiktajā termiņā neatmaksātās pārmaksas apmēru, laikposms, kurā pārmaksa netika atmaksāta, un neatmaksāšanas pamatā esošie iemesli, kā arī zaudējumi, kādi faktiski ir radušies nodokļa maksātājam?”

 Par prejudiciālo jautājumu

19      Ievadam ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izriet, ka pēc 2011. gada 12. maija sprieduma Enel Maritsa Iztok 3 (C-107/10, EU:C:2011:298) pasludināšanas iesniedzējtiesa nolēma, ka tās izskatāmajā strīdā Nidera maksājamie nokavējuma procenti ir jāaprēķina, pamatojoties uz atmaksāto PVN pārmaksas summu, sākot no Nodokļu administrēšanas likuma 87. panta 7. punkta 1. apakšpunktā paredzētā termiņa beigām, ko Nidera un Lietuvas valdība ir apstiprinājušas tiesas sēdē. Šī tiesa tātad jautā Tiesai nevis par datumu, no kura ir jāmaksā nokavējuma procenti, bet gan tikai par iespēju samazināt šo procentu summu.

20      Savā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 183. pants, lasot to kopā ar nodokļu neitralitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā to procentu summas samazināšana, kas parastos apstākļos ir maksājami atbilstoši valsts tiesībām par termiņā neatmaksāto PVN pārmaksu, tādu apstākļu dēļ, kuri nav atkarīgi no nodokļa maksātāja, tādiem kā šo procentu summas apmērs salīdzinājumā ar pārmaksātā PVN summu, neatmaksāšanas ilgums un iemesli, kā arī nodokļa maksātājam faktiski nodarītie zaudējumi.

21      Ir jāatgādina, ka, lai arī PVN direktīvas 183. pantā nav paredzēts ne pienākums maksāt procentus par pārmaksātā PVN atmaksājamo summu, ne arī datums, no kura šādi procenti ir jāmaksā, šis apstāklis pats par sevi neļauj secināt, ka šis pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu noteiktā kārtība attiecībā uz pārmaksātā PVN atmaksāšanu būtu atbrīvota no jebkādas pārbaudes par atbilstību Savienības tiesībām (spriedumi, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 27. un 28. punkts, kā arī 2017. gada 6. jūlijs, Glencore Agriculture Hungary, C-254/16, EU:C:2017:522, 18. punkts).

22      Pirmkārt, lai arī PVN direktīvas 183. pantā paredzēto tiesību uz pārmaksātā PVN atmaksāšanu īstenošana principā ir dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā, tomēr šo autonomiju ierobežo līdzvērtības un efektivitātes principi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 29. punkts; 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 27. punkts, kā arī 2013. gada 24. oktobris, Rafinăria Steaua Română, C-431/12, EU:C:2013:686, 20. punkts).

23      Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm, īstenojot tiesības uz pārmaksātā PVN atmaksu, kas izriet no PVN direktīvas 183. panta, kurš interpretēts saistībā ar PVN jomas kontekstu un vispārējiem principiem, ir jāievēro atsevišķi īpaši noteikumi (spriedumi, 2013. gada 24. oktobris, Rafinăria Steaua Română, C-431/12, EU:C:2013:686, 21. punkts, un 2017. gada 6. jūlijs, Glencore Agriculture Hungary, C-254/16, EU:C:2017:522, 19. punkts).

24      Tādējādi, lai gan dalībvalstīm ir zināma brīvība paredzēt pārmaksāta PVN atmaksāšanas kārtību, šī kārtība nedrīkst apdraudēt nodokļu neitralitātes principu, pilnībā vai daļēji uzliekot nodokļa maksātājam šā nodokļa nastu. It īpaši šādai kārtībai ir jāļauj nodokļa maksātājam ar atbilstošiem nosacījumiem atgūt visu parādu, kas izriet no šī pārmaksātā PVN, un tas nozīmē, ka atmaksāšana ir jāveic saprātīgā termiņā un ka katrā ziņā pieņemtais atmaksāšanas veids nedrīkst nodokļa maksātājam radīt nekādu finanšu risku (spriedumi, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 33. punkts, un 2017. gada 6. jūlijs, Glencore Agriculture Hungary, C-254/16, EU:C:2017:522, 20. punkts).

25      Šajā saistībā, ja pārmaksātā PVN atmaksāšana nodokļa maksātājam notiek, pārsniedzot saprātīgu termiņu, PVN nodokļa sistēmas neitralitātes princips paredz, ka finansiālie zaudējumi, kas tādējādi ar attiecīgās naudas summas nepieejamību tiek radīti nodokļa maksātājam, tiek kompensēti, samaksājot nokavējuma procentus. Tā kā šis jautājums Savienības tiesībās nav reglamentēts, tad katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāparedz nosacījumi, kādos nokavējuma procenti ir maksājami, tostarp šo procentu likme un aprēķināšanas veids, tomēr ievērojot nodokļu neitralitātes principu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 33., 53. un 54. punkts; 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 27. punkts, kā arī 2013. gada 24. oktobris, Rafinăria Steaua Română, C-431/12, EU:C:2013:686, 22. un 23. punkts).

26      Runājot par pamatlietu, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Nodokļu administrēšanas likuma 87. panta 9. punktu maksājamo procentu likme novēlotas pārmaksātā PVN atmaksāšanas nodokļa maksātājam gadījumā ir vienāda ar nokavējuma procentu likmi, kas ir piemērojama nodokļa maksātājiem novēlotas nodokļa samaksas gadījumā. Piemērojot šā likuma 99. pantu, šī likme tiek iegūta, pēdējo trīs mēnešu laikā Lietuvas Republikas emitēto valsts obligāciju gada vidējo procentu likmi palielinot par 10 procentu punktiem.

27      Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja īpaši novēlotas pārmaksātā PVN atmaksāšanas dēļ līdzekļi ilgu laiku nav pieejami, šāda aprēķina rezultātā varētu rasties nodokļa maksātājam faktiski radītajiem zaudējumiem nesamērīga kompensācijas procentu summa. Tā norāda, ka šādos apstākļos saprātīguma un taisnīguma kritēriji atbilstoši Nodokļu administrēšanas likuma 8. panta 3. punktam gan nodokļu administrācijai, gan valsts tiesai ļauj samazināt šo summu to prejudiciālajā jautājumā minēto iemeslu dēļ, kuri nav saistīti ar nodokļa maksātāja rīcību. Tādējādi no Lietuvas valdības atbildes uz Tiesas tiesas sēdē uzdoto jautājumu izriet, ka līdz šim valsts tiesas nav veikušas šādu samazinājumu.

28      Runājot, pirmkārt, par samazinājumu parastos apstākļos atbilstoši valsts tiesību normām maksājamo procentu lielā apmēra dēļ, ņemot vērā PVN pārmaksas summu, kā secinājumu 35. punktā norādījis ģenerāladvokāts, šī procentu summa ir tikai atlīdzība par negūtajiem ienākumiem pamatsummas neatmaksāšanas ilguma dēļ. Līdz ar to minētās summas samazināšana tikai tādēļ, ka tā ir liela salīdzinājumā ar atmaksājamās pamatsummas apmēru, nozīmētu, ka nodokļa maksātājam rastos risks, ka nokavējuma procentu samaksa nesegs visu laikposmu, kurā atbilstoši šā sprieduma 24. un 25. punktā minētajai judikatūrai saskaņā ar nodokļu neitralitātes principu tas, ka attiecīgie naudas līdzekļi nav pieejami, ir jākompensē, samaksājot nokavējuma procentus.

29      Otrkārt, runājot par neatmaksāšanas ilgumu, no iepriekšējā punkta izriet, ka ar šo ilgumu pašu par sevi nevar būt attaisnots nokavējuma procentu samazinājums, jo tieši šo procentu summas mērķis ir kompensēt finansiālos zaudējumus, kas radušies nodokļa maksātājam šajā laikposmā. Turklāt iespēja samazināt maksājamos procentus neatmaksāšanas ilguma dēļ varētu izraisīt to, ka nodokļu iestādes nebūs motivētas pēc iespējas ātrāk atmaksāt pārmaksāto PVN, un tas – pretēji nodokļu neitralitātes principam – tāpat var radīt finanšu risku nodokļa maksātājam.

30      Vēl ir jāuzsver, ka ar nodokļu administrācijas atteikumu atmaksāt pārmaksāto PVN, ko pieprasījusi Nidera pirms 2010. gada 21. oktobra sprieduma Nidera Handelscompagnie (C-385/09, EU:C:2010:627) pasludināšanas, tāpat nevar attaisnot nokavējuma procentu summas samazināšanu. Proti, ir jāatgādina, ka Tiesas sniegtā Savienības tiesību normu interpretācija, īstenojot ar LESD 267. pantu piešķirto kompetenci, izskaidro un precizē šīs normas nozīmi un apjomu, kā tā ir vai bija jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās datuma (spriedumi, 1980. gada 27. marts, Denkavit italiana, 61/79, EU:C:1980:100, 16. punkts, kā arī 2015. gada 14. aprīlis, Manea, C-76/14, EU:C:2015:216, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Turklāt no nodokļa maksātāja viedokļa nav būtiskas atšķirības starp novēlotu atmaksu, kas notikusi pieteikuma administratīvas apstrādes termiņa pārsniegšanas dēļ, un tādu, kas notikusi, pamatojoties uz administratīviem aktiem, ar kuriem prettiesiski ir atteikta atmaksa un kas vēlāk ar Tiesas nolēmumu ir atcelti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Rafinăria Steaua Română, C-431/12, EU:C:2013:686, 25. punkts).

32      Treškārt, runājot par valsts tiesas iespēju samazināt atbilstoši valsts tiesību normām parastos apstākļos maksājamo procentu summu, lai ņemtu vērā konkrētajam nodokļa maksātājam faktiski nodarītos zaudējumus tādēļ, ka neatmaksāšanas laikposmā viņam tikusi liegta atmaksājamā PVN pārpalikuma summa, šāda iespēja nozīmē, ka nodokļa maksātājam būtu jāpierāda finansiālie zaudējumi, kas tam faktiski ir nodarīti tādēļ, ka šie līdzekļi viņam tikuši liegti.

33      Tomēr Lietuvas valdība apgalvo, pirmkārt, ka Nodokļu administrēšanas likuma 99. pantā noteiktā procentu likme ir paredzēta ne tikai tam, lai kompensētu nodokļa maksātājam nodarītos zaudējumus, bet tā – saistībā ar valsts obligāciju gada vidējās procentu likmes palielināšanu par 10 procentu punktiem – ietver arī sodu. Tā uzsver, ka saskaņā ar šā likuma 87. panta 9. punktu nodokļa maksātājam termiņā neatmaksātās PVN pārpalikuma dēļ maksājamo procentu likme atbilst nokavējuma procentu likmei, kas ir piemērojama nodokļa maksātājiem maksājamā nodokļa novēlotas samaksas gadījumā.

34      Otrkārt, minētajā 99. pantā noteiktā likme esot piemērojama tikai laikposmam no tāda nodokļu administrācijas vai – attiecīgajā gadījumā – tiesas lēmuma datuma, ar kuru ir konstatēts, ka pieprasījums veikt atmaksu ir pamatots, līdz datumam, kad pārmaksātais PVN pilnībā ir atmaksāts nodokļa maksātājam. Lietuvas valdība no tā secina, ka šīs likmes piemērošana laikposmam pirms šā lēmuma nozīmētu pārmērīgu kompensāciju par nodokļa maksātāja zaudējumiem, kuri radušies tādēļ, ka atmaksājamie līdzekļi nebija pieejami, kā rezultātā tas saņemtu nepamatotu priekšrocību.

35      Šajā saistībā ir jānorāda, ka Lietuvas valdības argumenti ir balstīti uz Lietuvas tiesību aktu lasījumu, kurš atšķiras no iesniedzējtiesas izklāstītā. Proti, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka attiecīgajiem nokavējuma procentiem pamatlietā būtu soda raksturs. Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 19. punktā, iesniedzējtiesa nolēma, ka datums, no kura sāk skaitīt šos procentus, ir jānosaka, piemērojot Nodokļu administrēšanas likuma 87. panta 7. punkta 1. apakšpunktu, kurā ir noteikts 30 dienu termiņš no pieteikuma par pārmaksātā nodokļa atmaksāšanu saņemšanas datuma, nevis no lēmuma par šo pieteikumu datuma. Tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus, un Tiesai uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, pamatojoties uz iesniedzējtiesas veiktu šo tiesību aktu interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 38. punkts).

36      Katrā ziņā, īstenojot šā sprieduma 23. punktā atgādināto brīvību noteikt pārmaksātās PVN summas atmaksas kārtību, dalībvalstīm, lai nodrošinātu kompensāciju ar noteikumiem, kuru izpildi nodokļu administrācija var viegli uzraudzīt un kontrolēt, ir tiesības paredzēt fiksētus nokavējuma procentus. Kā secinājumu 33. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ja dažos konkrētos gadījumos kompensācijas procentu summa pārsniedz nodokļa maksātājam faktiski radītos zaudējumus, tās ir tikai fiksētas atlīdzības sistēmas sekas, kas pēc būtības atspoguļo nevis faktiski radītos zaudējumus, bet zaudējumus, kas atbilstoši valsts likumdevēja vērtējumam nodokļa maksātājam var rasties. Atlīdzība procentu formā atkarībā no konkrētā gadījuma var būt augstāka vai zemāka par faktiskajiem zaudējumiem.

37      Līdz ar to, ja tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā aplūkotais ir paredzēta šādu fiksētu nokavējuma procentu samaksa, tajā nevar vienlaicīgi būt paredzēta iespēja izslēgt šādu nokavējuma procentu samaksu, kompensējot tikai faktiski radītos zaudējumus, pamatojoties uz saprātīguma un godīguma kritērijiem, kā to apgalvo Lietuvas valdība. Proti, šāds valsts tiesiskais regulējums nozīmētu, ka nodokļa maksātājs nevarētu paredzēt apstākļus, kādos viņš var saņemt fiksētu nokavējuma procentu samaksu, un tātad pielāgot savu darbību šādas samaksas saņemšanai. Tādējādi ir jākonstatē, ka šāds tiesiskais regulējums atbilstošos apstākļos neļauj nodokļa maksātājam atgūt visu parādu, kurš izriet no PVN pārmaksas, bez jebkāda finansiālā riska, kas ir pretēji nodokļu neitralitātes principam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 57. un 58. punkts).

38      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 183. pants, lasot to kopā ar nodokļu neitralitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā to procentu summas samazināšana, kas parastos apstākļos ir maksājami atbilstoši valsts tiesībām par termiņā neatmaksāto PVN pārmaksu, tādu apstākļu dēļ, kuri nav atkarīgi no nodokļa maksātāja, tādiem kā šo procentu summas apmērs salīdzinājumā ar pārmaksātā PVN summu, neatmaksāšanas ilgums un iemesli, kā arī nodokļa maksātājam faktiski nodarītie zaudējumi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

39      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 183. pants, lasot to kopā ar nodokļu neitralitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā to procentu summas samazināšana, kas parastos apstākļos ir maksājami atbilstoši valsts tiesībām par termiņā neatmaksāto pievienotās vērtības nodokļa pārmaksu, tādu apstākļu dēļ, kuri nav atkarīgi no nodokļa maksātāja, tādiem kā šo procentu summas apmērs salīdzinājumā ar pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa summu, neatmaksāšanas ilgums un iemesli, kā arī nodokļa maksātājam faktiski nodarītie zaudējumi.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – lietuviešu.