EU tax law WEB Volkswagen AG - C-533/16

–

Finančné riaditeľstvo Slovenskej republiky vārdā – F. Imrecze, pārstāvis,

–

Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Tokár un R. Lyal, kā arī M. Owsiany-Hornung, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 2008/8/EK (2008. gada 12. februāris) (OV 2008, L 44, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/112”), 167. pantu un 178. panta a) punktu, Padomes Direktīvu 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (OV 2008, L 44, 23. lpp.), un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantu, kā arī nodokļu neitralitātes un samērīguma principus.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Volkswagen AG un Finančné riaditeľstvo Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Finanšu direkcija) par daļēju šīs iestādes atteikumu atmaksāt pievienotās vērtības nodokli (PVN) noilguma termiņa iestāšanās dēļ.

3

Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 167. pantu “atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams”.

5

Minētās direktīvas 168. pantā ir noteikts:

“Ciktāl preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības tajā dalībvalstī, kurā viņš veic šos darījumus, atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs:

[..].”

6

Direktīvas 2006/112 169. pantā ir paredzēts:

“Papildus 168. pantā minētajai atskaitīšanai nodokļa maksātājam ir tiesības atskaitīt tajā minēto PVN, ciktāl preces un pakalpojumus izmanto šādiem nolūkiem:

[..].”

7

Šīs direktīvas 170. pants ir formulēts šādi:

“Nodokļa maksātājiem, kuri [..] Direktīvas 2008/9/EK 2. panta 1. punkta un 3. panta un šīs direktīvas 171. panta nozīmē neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā viņi iegādājas preces un saņem pakalpojumus vai veic preču importu, kam uzlikts PVN, ir tiesības uz nodokļa atmaksāšanu tiktāl, ciktāl preces vai pakalpojumus izmanto šādiem darījumiem:

[..].”

8

Saskaņā ar minētās direktīvas 171. panta 1. punktu:

“Nodokļa maksātājiem, kuri neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tie iegādājas preces un saņem pakalpojumus vai veic preču importu, kam uzlikts PVN, bet kuri veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, PVN atmaksā saskaņā ar Direktīvā 2008/9/EK paredzēto sīki izstrādāto īstenošanas kārtību.”

9

Direktīvas 2006/112 X sadaļa, kas attiecas uz atskaitīšanu, ietver 4. nodaļu “Noteikumi par atskaitīšanas tiesību īstenošanu”. Šīs direktīvas 178. pantā, kas ir ietverts šajā 4. nodaļā, ir paredzēts:

“Lai izmantotu atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam jāizpilda šādi nosacījumi:

[..].”

10

Saskaņā ar minētās direktīvas 179. panta pirmo daļu:

“Nodokļa maksātājs veic atskaitīšanu no kopējās PVN summas, kas jāmaksā par attiecīgo taksācijas periodu, atņemot kopējo PVN summu, par kuru tajā pašā laikposmā saskaņā ar 178. panta noteikumiem radušās un īstenotas atskaitīšanas tiesības.”

11

Šīs pašas direktīvas 180. pantā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodokļa maksātājam var ļaut veikt atskaitīšanu, kuru tas nav veicis saskaņā ar 178. un 179. pantu”.

12

Direktīvas 2006/112 182. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis paredz nosacījumus un sīki izstrādātus noteikumus 180. un 181. panta piemērošanai”.

13

Saskaņā ar šīs direktīvas 273. pantu:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

Pirmajā daļā paredzēto izvēles iespēju nevar izmantot tam, lai noteiktu citus ar rēķinu sagatavošanu saistītus pienākumus papildus tiem, kas noteikti 3. nodaļā.”

14

Direktīvas 2008/9 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā paredzēti sīki izstrādāti noteikumi [PVN] atmaksāšanai, kā paredzēts Direktīvas 2006/112/EK 170. pantā, tiem nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī un kas atbilst 3. panta nosacījumiem.”

15

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

16

Minētās direktīvas 3. pantā ir uzskaitīti nosacījumi, kam ir jābūt izpildītiem, lai tā būtu piemērojama nodokļa maksātājam, kurš neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī.

17

Saskaņā ar Direktīvas 2008/9 5. pantu:

“Katra dalībvalsts jebkuram nodokļa maksātājam, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī, atmaksā PVN, kas aprēķināts attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kurus tam piegādājis vai sniedzis cits nodokļa maksātājs šajā dalībvalstī, vai attiecībā uz preču importu šajā dalībvalstī, ciktāl šīs preces vai pakalpojumi izmantoti šādiem darījumiem:

[..]

Neskarot 6. pantu, šajā direktīvā priekšnodokļa atmaksāšanas tiesības nosaka saskaņā ar Direktīvu 2006/112/EK, kā to piemēro atmaksas dalībvalstī.”

18

Direktīvas 2008/9 6. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Lai nodokļa maksātājs atbilstu atmaksāšanas priekšnosacījumiem atmaksas dalībvalstī, nodokļa maksātājam, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī, jāveic darījumi, kas dod atskaitīšanas tiesības dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību.”

19

Šīs direktīvas 28. panta 1. punktā ir precizēts, ka šīs direktīvas noteikumi ir piemērojami atmaksas pieteikumiem, kas ir iesniegti pēc 2009. gada 31. decembra.

20

Zákon č. 222/2004 Z.z. o dani z pridanej hodnoty (Likums Nr. 222/2004 par pievienotās vērtības nodokli), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 222/2004”), 49. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:

“(1)   Tiesības atskaitīt nodokli, ar ko apliktas preces vai pakalpojumi, nodokļu maksātājam rodas dienā, kad kļūst iekasējams nodoklis par minētajām precēm un pakalpojumiem.

(2)   Nodokļu maksātājs var no nodokļa, kas viņam jāmaksā, atskaitīt nodokli par precēm un pakalpojumiem, ko viņš izmanto preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai kā nodokļu maksātājs, ievērojot 3. un 7. punktā minētos izņēmumus. Nodokļu maksātājs var atskaitīt nodokli, ja

[..].”

21

Saskaņā ar šī likuma 51. panta 1. punktu:

“Nodokļu maksātājs var izmantot PVN atskaitīšanas tiesības saskaņā ar 49. pantu, ja:

[..].”

22

Minētā likuma 55.b panta 1. punktā ir noteikts:

“Pieteicējs īsteno nodokļa atmaksas tiesības, iesniedzot elektronisku nodokļa atmaksas pieteikumu tās dalībvalsts elektroniskajā portālā, kurā viņam ir birojs, saimnieciskās darbības vieta, uzņēmums, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta. Atmaksas pieteikumu iesniedz vēlākais līdz tā kalendārā gada 30. septembrim, kas seko atmaksas periodam. Daňový úrad Bratislava I (Bratislavas I Nodokļu birojs (Slovākija)) nekavējoties elektroniski paziņo pieteicējam par nodokļa atmaksas pieteikuma saņemšanas datumu.”

23

Likuma Nr. 222/2004 71. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“(1)   Šajā likumā

[..]

(2)   Par rēķinu uzskata arī visus dokumentus vai paziņojumus, ar kuriem groza sākotnējo rēķinu un kuri specifiski un nepārprotami attiecas uz to.”

24

Zákon č. 511/1992 Zb. o správe daní a poplatkov a o zmenách v sústave územných finančných orgánov (Likums Nr. 511/1992 par nodokļu administrāciju un citiem maksājumiem, un ar ko groza teritoriālo finanšu iestāžu organizāciju), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, 45. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja vien šajā likumā vai speciālā likumā nav paredzēts citādi, nevar tikt iekasēts nodoklis, nedz nodokļa starpība, nedz arī var tikt atzītas tiesības uz pārmaksātā PVN atmaksu un pat ne tiesības uz nodokļa atmaksu, ja ir pagājuši pieci gadi no tā gada beigām, kurā nodokļu maksātājam būtu bijusi jāiesniedz nodokļa deklarācija vai kāda cita deklarācija vai kad viņam bija pienākums samaksāt nodokli, neiesniedzot nodokļa deklarāciju vai PVN deklarāciju, vai kurā nodokļu maksātājam radās tiesības uz pārmaksātā PVN atmaksu vai tiesības uz nodokļa atmaksu [..].”

25

No 2004. līdz 2010. gadam Hella Leuchten-Systeme GmbH, Vācijā dibināta sabiedrība, kā arī Hella Slovakia Front Lighting s. r. o. un Hella Slovakia – Signal Lighting, Slovākijā dibinātas sabiedrības (turpmāk tekstā visas kopā – “sabiedrības Hella”), piegādāja Volkswagen AG, Vācijā dibinātai sabiedrībai, veidnes automašīnām paredzētu apgaismes iekārtu ražošanai. Šajā saistībā sabiedrības Hella sagatavoja rēķinus, neiekļaujot PVN, jo uzskatīja, ka runa ir nevis par preču piegādēm, bet gan par “finansiālu kompensāciju”, par kuru nav jāmaksā PVN.

26

2010. gadā sabiedrības Hella konstatēja, ka to izmantotā metode neatbilst Slovākijas tiesību aktiem. Līdz ar to tās sagatavoja rēķinus, norādot tajos PVN, kas Volkswagen ir jāmaksā par attiecīgo preču piegādēm saskaņā ar Likumu Nr. 222/2004, iesniedza papildu nodokļu deklarācijas par visiem gadiem no 2004. līdz 2010. gadam un valsts budžetā iemaksāja PVN.

27

2011. gada 1. jūlijāVolkswagen nosūtīja Bratislavas I Nodokļu birojam (Slovākija) pieteikumu par šīm piegādēm piemērotā PVN atmaksu.

28

Ar 2012. gada 3. aprīļa lēmumu šis nodokļu birojs daļēji apmierināja šo pieteikumu, liekot atmaksāt PVN 1536622,92 EUR apmērā, kas atbilst preču piegādēm, kuras veiktas 2007.–2010. gadā. Nodokļu birojs savukārt to noraidīja, ciktāl tas attiecās uz laikposmu no 2004. līdz 2006. gadam, jo bija beidzies Slovākijas tiesībās paredzētais piecu gadu noilguma termiņš. Nodokļu birojs šajā ziņā uzskatīja, ka tiesības uz PVN atmaksu bija radušās preču piegādes dienā, proti, kad PVN bija kļuvis iekasējams, līdz ar to Volkswagen atmaksas tiesības par laikposmu no 2004. līdz 2006. gadam bija beigušās atmaksas pieteikuma iesniegšanas dienā. Slovākijas Republikas Finanšu direkcija kā apelācijas instances iestāde šo lēmumu apstiprināja.

29

Volkswagen cēla prasību atcelt šo pēdējo minēto lēmumu Krajský súd v Bratislave (Bratislavas apgabaltiesa, Slovākija), kas to noraidīja.

30

Tad Volkswagen par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, norādot, ka valsts tiesību interpretācija par Likuma Nr. 511/1992, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, 45. panta 1. punktā paredzētā piecu gadu noilguma termiņa sākuma datuma noteikšanu neatbilst ne Savienības tiesībām, ne arī Tiesas judikatūrai, jo tiesības uz PVN atmaksu, kā uzskata Volkswagen, rodas tikai tad, kad preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana ir notikusi un kad piegādātājs ir piemērojis PVN, sagatavojot rēķinu. Tādējādi noilguma termiņš nevar sākties, ja nav izpildīti šie nosacījumi.

31

Tā kā ir jānovērtē Volkswagen argumentācijas pamatotība un tādējādi ir jānosaka piecu gadu termiņa, kurā nodokļa maksātāji pirms noilguma iestāšanās var pieprasīt atmaksāt iekasējamo PVN, sākuma diena, Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) vēlas noskaidrot savu nodokļu iestāžu prakses saderību ar Savienības tiesībām, atbilstoši kurai šo termiņu sāk skaitīt preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas, par ko ir jāmaksā PVN, dienā.

32

Šādos apstākļos Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Ar pirmo līdz ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tādos apstākļos kā pamatlietā, kad PVN tika iekļauts nodokļa maksātājam izrakstītajā rēķinā un tas to samaksāja vairākus gadus pēc attiecīgo preču piegādes, tiesības uz PVN atmaksu tiek atteiktas, jo minētajā tiesiskajā regulējumā paredzētais noilguma termiņš šo tiesību īstenošanai esot sācies piegādes dienā un esot beidzies pirms atmaksas pieteikuma iesniegšanas.

34

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2008/9 mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir paredzēt sīki izstrādātus noteikumus PVN atmaksāšanai, kā paredzēts Direktīvas 2006/112 170. pantā, tiem nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī un kas atbilst Direktīvas 2008/9 3. panta nosacījumiem.

35

Direktīvas 2008/9 mērķis tomēr nav paredzēt nosacījumus atmaksas tiesību īstenošanai, ne arī atmaksas tiesību apmēru. Šīs direktīvas 5. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka, neskarot tās 6. pantu, šajā direktīvā priekšnodokļa atmaksāšanas tiesības nosaka saskaņā ar Direktīvu 2006/112, kā to piemēro atmaksas dalībvalstī.

36

Tādējādi vienā dalībvalstī reģistrēta nodokļu maksātāja tiesības, ko reglamentē Direktīva 2008/9, saņemt citā dalībvalstī samaksātā PVN atmaksāšanu ir atkarīgas no viņam Direktīvā 2006/112 noteiktajām tiesībām atskaitīt PVN, kas ir samaksāts kā priekšnodoklis savā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 25. oktobris, Daimler un Widex, C-318/11 un C-319/11, EU:C:2012:666, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nodokļa maksātāju tiesības no maksājamā PVN atskaitīt PVN, kas tiem ir jāmaksā vai kas jau iepriekš kā priekšnodoklis ir samaksāts par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, ir ar Savienības tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatprincips (spriedums, 2016. gada 15. septembris, Senatex, C-518/14, EU:C:2016:691, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Atskaitīšanas un tādējādi atmaksāšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem, ja vien minētajām darbībām principā ir piemērojams PVN (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. septembris, Senatex, C-518/14, EU:C:2016:691, 27. punkts, un 2017. gada 21. septembris, SMS group, C-441/16, EU:C:2017:712, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Kā Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, Direktīvas 2006/112 167. un nākamajos pantos paredzētās tiesības uz nodokļa atskaitīšanu ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un tās principā nevar tikt ierobežotas. Šīs tiesības ir īstenojamas nekavējoties attiecībā uz visiem nodokļiem, kas piemēroti darījumiem, kuri ir tikuši veikti iepriekšējā posmā (spriedumi, 2016. gada 15. septembris, Senatex, C-518/14, EU:C:2016:691, 37. punkts, un 2017. gada 19. oktobris, Paper Consult, C-101/16, EU:C:2017:775, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Tomēr priekšnoteikums tiesībām atskaitīt PVN ir gan materiāltiesisko prasību vai nosacījumu, gan formālo prasību vai nosacījumu ievērošana (spriedums, 2017. gada 19. oktobris, Paper Consult, C-101/16, EU:C:2017:775, 38. punkts).

41

Attiecībā uz materiāltiesiskām prasībām vai nosacījumiem no Direktīvas 2006/112 168. panta a) punkta izriet, ka, lai ieinteresētā persona iegūtu tiesības atskaitīt nodokli, ir svarīgi, lai tā, pirmkārt, būtu “nodokļu maksātāja” minētās direktīvas izpratnē un, otrkārt, lai nodokļu maksātāja preces vai pakalpojumus, kas norādīti, lai pamatotu tiesības uz PVN atskaitīšanu, būtu iepriekš izmantojusi savām ar nodokli apliekamajām vajadzībām un lai iepriekš šīs preces būtu piegādājis vai pakalpojumus būtu sniedzis cits nodokļu maksātājs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. septembris, Senatex, C-518/14, EU:C:2016:691, 28. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2017. gada 19. oktobris, Paper Consult, C-101/16, EU:C:2017:775, 39. punkts).

42

Attiecībā uz tiesību uz PVN atskaitīšanu īstenošanas noteikumiem, kas ir pielīdzināmi formālām prasībām vai nosacījumiem, Direktīvas 2006/112 178. panta a) punktā ir paredzēts, ka nodokļa maksātājam ir jāsaglabā rēķins, kas izrakstīts saskaņā ar tās 220.–236. pantu un 238.–240. pantu (spriedums, 2017. gada 19. oktobris, Paper Consult, C-101/16, EU:C:2017:775, 40. punkts).

43

No iepriekš izklāstītā izriet, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 58. punktā, ka, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2006/112 167. pantu tiesības uz PVN atskaitīšanu rodas dienā, kad nodoklis kļūst iekasējams, minēto tiesību īstenošana saskaņā ar šīs direktīvas 178. pantu principā ir iespējama tikai, sākot no brīža, kad nodokļa maksātāja rīcībā ir rēķins (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Senatex, C-518/14, EU:C:2016:691, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Saskaņā ar Direktīvas 2006/112 167. pantu un 179. panta pirmo daļu PVN atskaitīšanas tiesības principā tiek īstenotas tajā pašā laikposmā, kurā tās ir radušās, proti, brīdī, kad nodoklis ir kļuvis iekasējams.

45

Taču saskaņā ar šīs direktīvas 180. un 182. punktu nodokļa maksātājam var ļaut veikt PVN atskaitīšanu, pat ja tas nav savas tiesības īstenojis laikposmā, kurā šīs tiesības ir radušās, tomēr ar nosacījumu, ka tiek ievēroti valstu tiesiskajos regulējumos paredzētie nosacījumi un noteikumi (spriedums, 2016. gada 28. jūlijs, Astone, C-332/15, EU:C:2016:614, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Tomēr iespēja īstenot PVN atskaitīšanas tiesības bez ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās noteiktības principam, kas prasa, lai nodokļa maksātāja nodokļu stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu administrāciju nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts (spriedums, 2016. gada 28. jūlijs, Astone, C-332/15, EU:C:2016:614, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Tiesa jau ir lēmusi, ka noilguma termiņu, kura iestāšanās rezultātā nepietiekami rūpīgs nodokļu maksātājs, kas nav prasījis atskaitīt priekšnodokli, tiktu sodīts, zaudējot PVN atskaitīšanas tiesības, nevar uzskatīt par nesaderīgu ar Direktīvas 2006/112 izveidoto sistēmu, ciktāl, pirmkārt, šis termiņš ir vienādi piemērojams gan līdzīgām tiesībām nodokļu jomā, kas ir pamatotas ar valsts tiesībām, gan līdzīgām tiesībām, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesībām (līdzvērtības princips), un, otrkārt, ka tas PVN atskaitīšanas tiesību īstenošanu nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (efektivitātes princips) (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Astone, C-332/15, EU:C:2016:614, 34. un 35. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

48

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2006/112 273. pantu dalībvalstis var paredzēt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu pareizu PVN iekasēšanu un novērstu krāpšanu. Cīņa pret krāpšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un iespējamiem pārkāpumiem ir ar šo direktīvu atzīts un veicināts mērķis. Taču pasākumi, kurus dalībvalstīm ir tiesības noteikt saskaņā ar tās 273. pantu, nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs šādu mērķu sasniegšanai. Tādējādi tie nedrīkst tikt izmantoti tādā veidā, ka tie sistemātiski apdraud PVN atskaitīšanas tiesības un tādējādi PVN neitralitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Astone, C-332/15, EU:C:2016:614, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

49

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka, lai gan attiecīgo preču piegāde tika veikta laikposmā no 2004. līdz 2010. gadam, sabiedrības Hella PVN korekciju veica tikai 2010. gadā, sagatavojot rēķinus, kuros ir iekļauts PVN, valsts kompetentajai iestādei iesniedzot papildu nodokļu deklarācijas un Valsts kasei samaksājot iekasējamo PVN summu. No tā arī izriet, ka krāpšanas nodokļu jomā vai PVN nesamaksāšanas risks bija izslēgts. Šādos apstākļos Volkswagen objektīvi nebija iespējas īstenot savas tiesības uz atmaksu pirms šīs korekcijas, jo pirms tam tai nebija rēķinu, ne arī tā zināja, ka ir jāmaksā PVN.

50

Tikai pēc šīs korekcijas tika izpildīti materiāltiesiskie un formālie nosacījumi, kas dod tiesības uz PVN atskaitīšanu, un Volkswagen tādējādi varēja lūgt to atbrīvot no maksājamā vai samaksātā PVN sloga saskaņā ar Direktīvu 2006/112 un nodokļu neitralitātes principu. Tādējādi, tā kā Volkswagen nav pierādījis rūpības neesamību un tā kā nav ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpnieciskas vienošanās ar sabiedrībām Hella, nebija likumīga pamata noilguma termiņu, kas esot sācies preču piegādes dienā un saistībā ar dažiem laikposmiem esot beidzies pirms šīs korekcijas, attiecināt uz tiesībām uz PVN atmaksu.

51

Līdz ar to uz pirmo līdz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, kuros nodokļu maksātājam izrakstītajā rēķinā ir iekļauts PVN un tas to ir samaksājis vairākus gadus pēc attiecīgo preču piegādes, tiesības uz PVN atmaksu tiek atteiktas, jo noilguma termiņš, kas minētajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts šo tiesību īstenošanai, esot sācies piegādes dienā un esot beidzies pirms atmaksas pieteikuma iesniegšanas.

52

Ņemot vērā uz pirmo līdz ceturto jautājumu sniegto atbildi, no kuras izriet, ka valsts tiesiskā regulējuma vai prakses atbilstība Savienības tiesībām tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, var tikt vērtēta, ņemot vērā Direktīvu 2006/112, uz piekto jautājumu nav jāatbild.

53

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, kuros nodokļu maksātājam izrakstītajā rēķinā ir iekļauts pievienotās vērtības nodoklis (PVN) un tas to ir samaksājis vairākus gadus pēc attiecīgo preču piegādes, tiesības uz PVN atmaksu tiek atteiktas, jo noilguma termiņš, kas minētajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts šo tiesību īstenošanai, esot sācies piegādes dienā un esot beidzies pirms atmaksas pieteikuma iesniegšanas.

[Paraksti]