Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2019. gada 23. janvārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme – Ienākuma nodokļi – Sociālā nodrošinājuma iemaksas – Darba ņēmējs, kas kalendārā gada laikā ir pametis dalībvalsti, kurā viņš ir bijis nodarbināts – Prorata temporis noteikuma piemērošana iemaksu samazinājumam

Lietā C-272/17

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 12. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 18. maijā, tiesvedībā

K. M. Zyla

pret

Staatssecretaris van Financiën,

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda desmitās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] un E. Levits (referents),

ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess-Bordona [M. Campos Sánchez-Bordona],

sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 30. maija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        K. M. Zyla vārdā – S. C. W. Douma, profesors,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. L. Noort un M. K. Bulterman, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un M. Kellerbauer, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 11. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 45. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp K. M. Zyla un Staatssecretaris van Financiën (Valsts sekretārs finanšu lietās, Nīderlande) par to, kā noteikt prorata temporis samazinājuma apmēru saistībā ar sociālā nodrošinājuma iemaksām, kas pirmajai minētajai ir jāveic.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 

3        Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums OV 2004, L 200, 1. lpp.) 3. panta 1. punktu:

“Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

a)      slimības pabalsti;

b)      maternitātes un līdzvērtīgi paternitātes pabalsti;

c)      invaliditātes pabalsti;

d)      vecuma pabalsti;

[..].”

4        Šīs regulas 4. pantā ir paredzēts:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību [akti] paredz tās piederīgajiem.”

5        Minētās regulas 5. panta a) punkts ir formulēts šādi:

“Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, ņemot vērā izklāstītos īpašos īstenošanas noteikumus, piemēro šādus noteikumus:

a)      ja saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma pabalstu un citu ienākumu saņemšanai ir zināmas tiesiskās sekas, minēto tiesību aktu attiecīgie noteikumi attiecas arī uz tādu līdzvērtīgu pabalstu saņemšanu, kas iegūti saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, vai uz ienākumiem, kas gūti citā dalībvalstī.”

6        Regulas Nr. 883/2004 II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” ir ietverts 11. pants, kurā ir noteikts:

“1.      Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

[..]

3.      Ievērojot 12.–16. pantu:

a)      persona, kas veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā kādā dalībvalstī, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem;

[..]

e)      katra persona, uz ko neattiecas a)–d) apakšpunkts, ir pakļauta dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem [..].”

 Nīderlandes tiesības

7        Saskaņā ar Wet op de inkomstenbelasting 2001 (2001. gada Likums par ienākuma nodokli) 8.1. pantu ienākuma nodokli un sociālā nodrošinājuma iemaksas nodokļu iestādes saņem, ieturot salikto nodokli, kā tas ir noteikts šajā pantā. “Saliktā nodokļa” kopējā summa, kas personai ir jāmaksā, tiek iegūta, saskaitot ienākuma nodokli par ienākumiem no darba un citiem avotiem – piemēram, mājokļa un uzkrājumiem – un sociālās iemaksas. Minētajā pantā ir paredzēts, ka “saliktā nodokļa” likme ir tā, kas izriet no pirmajai daļai piemērojamās nodokļa likmes un piemērojamo iemaksu likmju summas. Šajā likumā ir arī paredzēts, ka šo “salikto nodokli” var samazināt, kur “saliktā nodokļa samazinājums” šī paša panta izpratnē ir ienākumu nodokļa samazinājuma kopējā summa, tai pieskaitot sociālajām iemaksām piemēroto samazinājumu.

8        Saskaņā ar 2001. gada Likuma par ienākuma nodokli 8.10. pantu “vispārējo samazinājumu” var saņemt ikviens nodokļa maksātājs. 2013. gadā tas bija 2001 EUR.

9        Sociālā nodrošinājuma iemaksas ir regulētas Algemene Ouderdomswet (Likums par vecuma pensijas vispārīgo sistēmu), Algemene nabestaandenwet (Likums par pārdzīvojušo laulāto vispārējo apdrošināšanu) un Algemene Wet Bijzondere Ziektekosten (Likums par īpašu medicīnas izdevumu segšanas vispārīgo sistēmu). Par visās trīs sistēmās apdrošinātām personām uzskata Nīderlandes rezidentus, kā arī nerezidentus, kuri maksā ienākuma nodokli sakarā ar nodarbinātību šajā dalībvalstī.

10      Wet financiering sociale verzekeringen (Likums par sociālā nodrošinājuma finansēšanu, turpmāk tekstā – “WFSV”) 9. pantā ir noteikts:

“Veicamās sociālā nodrošinājuma iemaksas ir tādas sociālā nodrošinājuma iemaksas, no kurām ir atskaitīts sociālā nodrošinājuma iemaksu, kas attiecīgajai personai ir jāmaksā, samazinājums.”

11      WFSV 12. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā ir noteikta sociālā nodrošinājuma iemaksu “vispārējā samazinājuma” kārtība. Šīs tiesību normas 3. punktā ir precizēts, ka tiesības uz šo samazinājumu ir ikvienam, kurš ir veicis iemaksas par visu kalendāro gadu.

12      Regeling Wet financiering sociale verzekeringen (Likuma par sociālā nodrošinājuma finansēšanu īstenošanas noteikumi, turpmāk tekstā – “īstenošanas noteikumi”) 2.6.a pantā ir paredzēts:

“Personām, kurām kalendārā gada laikā kāda iemesla dēļ, izņemot nāves iestāšanos, tikai daļu no gada ir jāveic iemaksas, WFSV 12. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minēto samazinājumu prorata temporis samazina proporcionāli laikam, kurā personai attiecīgajā kalendārajā gadā bija jāveic šīs iemaksas.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

13      K. M. Zyla, Polijas valstspiederīgā, veica algotu darbu Nīderlandē laikposmā no 2013. gada 1. janvāra līdz 21. jūnijam, un šajā periodā viņa bija Nīderlandes vispārējās sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībniece, tādēļ viņai bija jāveic ar to saistītās sociālās iemaksas. Pēc tam K. M. Zyla atgriezās Polijā, kur viņa apmetās uz dzīvi, un 2013. gadā vairs algotu darbu neveica.

14      Par 2013. gadā Nīderlandē veikto darbu K. M. Zyla guva ienākumus 9401 EUR apmērā. No tiem tika ieturēts algas nodoklis ienākumu gūšanas vietā 1399 EUR apmērā. Ieinteresētajai personai bija jāveic arī sociālā nodrošinājuma iemaksas 2928 EUR apmērā. Sagatavojot paziņojumu par nodokļiem par šo gadu, K. M. Zyla atbilstoši valsts tiesību normām kā Nīderlandes rezidente saņēma vispārējo nodokļa samazinājumu gan attiecībā uz ienākuma nodokļa summu, gan arī uz sociālā nodrošinājuma iemaksu summu. Šādi atbilstoši vispārējam samazinājumam tika piemērots ienākuma nodokļa un sociālā nodrošinājuma iemaksu summas samazinājums 1254 EUR apmērā, kā arī nodokļa samazinājums 840 EUR apmērā strādājošiem. Iesniedzējtiesa precizē, ka, tā kā no 2013. gada 22. jūnija K. M. Zyla vairs nebija jāveic sociālā nodrošinājuma iemaksas, nodokļu administrācija atbilstoši īstenošanas noteikumu 2.6.a pantam samazināja šo iemaksu vispārīgā samazinājuma daļu proporcionāli laikposmam, kad K. M. Zyla 2013. gadā bija jāveic obligātās sociālā nodrošinājuma iemaksas.

15      Tā kā prasība, kuru K. M. Zyla pret šo paziņojumu par nodokļiem bija cēlusi rechtbank Zeeland-West-Brabant (Zēlandes-Rietumbrabantes tiesa, Nīderlande) un kurā viņa norādīja, ka īstenošanas noteikumu 2.6.a pants novedot pie atšķirīgas attieksmes pret rezidentiem un nerezidentiem un tas esot šķērslis ar LESD 45. pantu garantētajai darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, tika noraidīta, viņa iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof’s-Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa, Nīderlande). Apelācijas tiesa arī noraidīja prasītājas pamatlietā prasījumus, pamatojot to šādi: tā kā K. M. Zyla Nīderlandē ir veikusi algotu darbu LESD 45. panta izpratnē tikai noteiktu laikposmu, viņa nevar pretendēt uz visu vispārējā samazinājuma daļas kopējo summu saistībā ar sociālā nodrošinājuma iemaksām. Apelācijas tiesa arī norāda, ka valsts tiesību akti, kuros ir paredzēts šis vispārējā samazinājuma summas ierobežojums, nerada nekādu atšķirīgu attieksmi, jo ar to piešķirto samazinājumu summa esot atkarīga no tā, vai valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā ir vai nav veiktas iemaksas, kā arī no tā, cik ilgi šādas iemaksas ir veiktas.

16      Izskatot ieinteresētās personas kasācijas sūdzību, Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) šaubās par K. M. Zyla piemērotā daļējā samazinājuma atbilstību Savienības tiesībām un it īpaši Tiesas judikatūrai.

17      Iesniedzējtiesa uzskata, ka LESD 45. pantu varētu interpretēt tādējādi, ka ar to netiek aizliegts piemērot sociālo iemaksu samazinājumu proporcionāli laikposmam, kurā nodokļa maksātājs ir veicis iemaksas, taču tajā pašā laikā jautā, vai darba ņēmējam, kas visus savus gada ienākumus ir guvis dalībvalstī, kurā viņš nedzīvo vai vairs nedzīvo, nebūtu tiesības uz visu sociālā nodrošinājuma iemaksu samazinājuma daļu, lai gan šis darba ņēmējs nav bijis šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieks visu gadu.

18      Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts regulējumu, atbilstoši kuram darba ņēmējs, kurš saskaņā ar [Padomes Regulu (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu (EK) Nr. 118/97 (1996. gada 2. decembris) (OV 1997, L 28, 1. lpp.),] vai attiecīgi Regulu Nr. 883/2004 tikai noteiktā kalendārā gada laikposmā ir šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieks, aprēķinot atbilstošās sociālās apdrošināšanas iemaksas, var izmantot tikai proporcionāli apdrošināšanas periodam aprēķinātu vispārējā iemaksu samazinājuma daļu, ja attiecīgais darba ņēmējs atlikušajā kalendārā gada laikā nav šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieks, šajā laikā dzīvo citā dalībvalstī un savus kopējos (vai gandrīz visus) gada ienākumus ir guvis tikai pirmajā minētajā dalībvalstī?”

 Par prejudiciālo jautājumu

19      Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru, aprēķinot darba ņēmējam maksājamo sociālā nodrošinājuma iemaksu summu, ir paredzēts, ka šo iemaksu samazinājums, uz kuru darba ņēmējam ir tiesības par kalendāro gadu, ir proporcionāls laikposmam, kādā šis darba ņēmējs ir bijis minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieks, šādi no gada samazinājuma izslēdzot tā daļu, kas ir proporcionāla laikposmam, kad šis darba ņēmējs nav bijis šīs sistēmas dalībnieks un ir dzīvojis citā dalībvalstī, neveicot tajā nekādu profesionālu darbību.

20      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jebkurš Eiropas Savienības valstspiederīgais, kurš neatkarīgi no savas dzīvesvietas un valstspiederības ir izmantojis tiesības uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un ir veicis profesionālu darbību citā dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, ietilpst LESD 45. panta piemērošanas jomā (spriedums, 2018. gada 7. marts, DW, C-651/16, EU:C:2018:162, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      No tā izriet, ka uz K. M. Zyla, Polijas valstspiederīgo, kura uzturējās Nīderlandē, lai no 2013. gada 1. janvāra līdz 21. jūnijam veiktu algotu darbu, attiecas LESD 45. panta piemērošanas joma.

22      No Tiesas judikatūras arī izriet, ka visu LESD nosacījumu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot ES valstspiederīgo visa veida nodarbinātību visā Savienības teritorijā un aizliegt pasākumus, kas varētu radīt šiem valstspiederīgajiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt saimniecisko darbību citas dalībvalsts teritorijā (spriedums, 2018. gada 7. marts, DW, C-651/16, EU:C:2018:162, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Līdz ar to noteikumi, kuri traucē vai attur kādas dalībvalsts valstspiederīgo atstāt savu izcelsmes valsti un tādējādi īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir šīs brīvības ierobežojums, pat ja tie ir piemērojami neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju valstspiederības (spriedumi, 2006. gada 16. februāris, Rockler, C-137/04, EU:C:2006:106, 18. punkts, kā arī 2006. gada 16. februāris, Öberg, C-185/04, EU:C:2006:107, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Šajā ziņā ir jāatgādina – tāpat kā to savos rakstveida apsvērumos ir darījusi Nīderlandes valdība – ka LESD 45. pantā ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz ne vien tiešu diskrimināciju valstspiederības dēļ, bet arī jebkādas formas netiešu diskrimināciju, ar kuru, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski tiek radīts tāds pats rezultāts. Izņemot gadījumus, kad valsts tiesību norma ir objektīvi pamatota un ir samērīga ar sasniedzamo mērķi, kaut arī netieši piemērojama, ņemot vērā valstspiederību, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt migrējošos darba ņēmējus, salīdzinot ar attiecīgās valsts darba ņēmējiem, un ja tādējādi pirmajiem minētajiem var tikt radīta nelabvēlīgāka situācija (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken, C-514/12, EU:C:2013:799, 25. un 26. punkts).

25      Šajā gadījumā īstenošanas noteikumu 2.6.a pants vienādi ietekmē visas tās personas, kurām sociālā nodrošinājuma iemaksas nav bijušas jāveic kādu laiku kalendārajā gadā – neatkarīgi no to valstspiederības. Kā to secinājumu 47. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ar minēto tiesību normu tādējādi netiek iedibināta nekāda tieša diskriminācija valstspiederības dēļ.

26      Tomēr, lai pasākumu varētu atzīt par netieši diskriminējošu, nav nepieciešams, lai tas radītu labvēlīgāku stāvokli visiem valstspiederīgajiem vai radītu nelabvēlīgāku stāvokli tikai citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, izņemot vietējos valstspiederīgos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Larcher, C-523/13, EU:C:2014:2458, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt no šī sprieduma 22. un 23. punktā minētās judikatūras izriet, ka pat nediskriminējoši šķēršļi darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai principā ar LESD 45. pantu ir aizliegti.

27      Šajā gadījumā, lai noteiktu, vai minēto noteikumu 2.6.a pants ir netieši diskriminējošs pasākums vai šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, vispirms ir jānosaka šīs tiesību normas fiskālais vai sociālais raksturs, jo piemērojamās Savienības tiesību normas vienā un otrā gadījumā ir atšķirīgas.

28      Šajā ziņā ir jānorāda – kā tas tika konstatēts šī sprieduma 7. un 14. punktā – ka sociālā nodrošinājuma iemaksu samazinājums ir paredzēts tiesību aktos par ienākuma nodokļa noteikšanu, kurā ietilpst gan fizisku personu – kas ir šī nodokļa maksātājas – ienākuma nodokļa, gan arī sociālo iemaksu iekasēšana.

29      Savukārt, pat ja nodokļi un sociālā nodrošinājuma iemaksas tiek iekasētas kombinēti, nodokļu ieņēmumi tiek novirzīti kopējā valsts budžetā, toties ar ieņēmumiem no sociālā nodrošinājuma iemaksām tiek papildinātas tās apdrošināšanas kases, kurās attiecīgās iemaksas tiek veiktas. Iesniedzējtiesa precizē, ka samazinājuma sistēmā tiek nošķirta šī samazinājuma daļa, kas ir saistīta ar nodokļiem, un samazinājuma daļa, kura attiecas uz sociālā nodrošinājuma iemaksām. Tā piebilst, ka saskaņā ar WFSV 12. panta 1. punktu tiesības uz šo iemaksu samazinājuma daļu ir tikai tad, ja tiesību subjektam tās ir jāveic.

30      No tā izriet, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums attiecas uz iemaksām, kuras īpaši un tieši attiecas uz sociālā nodrošinājuma finansēšanu. Šim tiesiskajam regulējumam tādēļ ir tieša un pietiekami atbilstoša saikne ar tiesību aktiem, kuros ir noregulētas Regulas Nr. 883/2004 3. pantā uzskaitītās sociālā nodrošinājuma jomas, un līdz ar to tas ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, de Ruyter, C-623/13, EU:C:2015:123, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi pamatlieta attiecas uz iespējamo darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu, kas ir radīts ar sociāla rakstura pasākumu, kurš ir valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas neatņemama sastāvdaļa.

31      Šādos apstākļos no 1995. gada 14. februāra sprieduma Schumacker (C-279/93, EU:C:1995:31) un 2008. gada 16. oktobra sprieduma Renneberg (C-527/06, EU:C:2008:566), uz kuriem savos apsvērumos atsaucas K. M. Zyla, izrietošie judikatūras principi par ienākuma nodokļa maksāšanas nosacījumiem nav piemērojami pamatlietā aplūkotajā situācijā.

32      Šo secinājumu neatspēko iesniedzējtiesas uzsvērtais apstāklis, ka atskaitīšanas mehānisms ļauj sociālā nodrošinājuma iemaksu samazinājuma daļu pieskaitīt ienākuma nodoklim, pēdējo minēto samazinot tad, ja sociālā nodrošinājuma iemaksu summa ir mazāka par minētajām iemaksām piemērojamo samazinājumu.

33      Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībniekiem tikai retos gadījumos ir piešķirts nodokļa samazinājums sakarā ar sociālo apdrošināšanu, jo tikai tad, ja apdrošinātā persona nevar atskaitīt iemaksu samazinājumu no maksājamām iemaksām, tā var saņemt šādus nodokļa samazinājumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 8. septembris, Blanckaert, C-512/03, EU:C:2005:516, 47. punkts). No tā izriet, ka šī sprieduma 32. punktā identificētajai atskaitīšanai nav nekādas nozīmes attiecībā uz Nīderlandes tiesībās paredzētā sociālā nodrošinājuma iemaksu samazināšanas specifiku, kuras mērķis – kā secinājumu 56. punktā norāda ģenerāladvokāts – ir atvieglot ekonomisko slogu, ko darba ņēmējam rada minētās iemaksas.

34      Ņemot to vērā, no pastāvīgas judikatūras izriet – lai gan dalībvalstis principā saglabā pilnvaras noteikt piederības nosacījumus savām sociālā nodrošinājuma shēmām, tomēr tām, īstenojot šīs pilnvaras, ir jāievēro Savienības tiesību akti un tostarp LESD noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 13. jūlijs, Pöpperl, C-187/15, EU:C:2016:550, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Tā kā pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma ir piederīga Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmai, otrkārt, ir jānoskaidro, vai tā būtībā ir netiešs diskriminējošs pasākums vai šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai.

36      Šajā ziņā – kā jau norādīts šī sprieduma 30. punktā – K. M. Zyla situācija ietilpst ar Regulu Nr. 883/2004 regulēto sociālā nodrošinājuma koordinēšanas noteikumu piemērošanas jomā.

37      Jāatgādina – lai nodrošinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes pret šīm personām principu saskaņā ar dažādiem valsts tiesību aktiem, ar Regulu Nr. 1408/71 un pēc tam ar Regulu Nr. 883/2004 ir ieviesta koordinēšanas sistēma, kurā ir reglamentēts, kā ir jānosaka, kāds tiesību akts vai kādi tiesību akti ir piemērojami darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām, kas dažādos apstākļos izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties (spriedums, 2015. gada 26. februāris, de Ruyter, C-623/13, EU:C:2015:123, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Šīs kolīziju normu sistēmas pilnīgais raksturs liedz dalībvalsts likumdevējiem tiesības brīvi noteikt valsts tiesību aktu piemērošanas apjomu un nosacījumus attiecībā uz personām, kuras tiem pakļautas, un attiecībā uz teritoriju, kurā šo valsts tiesību aktu normas rada sekas (skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, de Ruyter, C-623/13, EU:C:2015:123, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Pamatlietā K. M. Zyla saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 11. panta 1. punktu un 3. punkta a) apakšpunktu laikposmā, kas atbilda viņas algotā darbā Nīderlandē nostrādātajam laikam, bija pakļauta šīs dalībvalsts tiesību aktiem, kā arī bija Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībniece. Šīs dalības dēļ K. M. Zyla par minēto laika periodu varēja saņemt samazinājumu attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksām. Savukārt, tā kā K. M. Zyla dalība Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā beidzās un līdz to arī pēc viņas aizbraukšanas no Nīderlandes un atgriešanās savā izcelsmes dalībvalstī iemaksas vairs nebija jāveic, viņa saskaņā ar īstenošanas noteikumu 2.6.a pantu vairs nevarēja pretendēt uz visu samazinājuma summu attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksām.

40      Tātad ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu atšķirīgā attieksme starp K. M. Zyla un personu, kura Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā ir apdrošināta visu kalendāro gadu, ir radīta tikai attiecībā uz 2013. gada otro pusi. Faktiski šādai personai, pat ja tā tieši tāpat kā K. M. Zyla šī gada otrajā pusē vairs negūst nekādus ienākumus, būtu bijušas tiesības saņemt pilnīgu iemaksu samazinājumu, kurš primāri tiek attiecināts uz šīm sociālā nodrošinājuma iemaksām un, pakārtoti, uz nodokļiem. Tas nozīmē, ka ar tādiem pašiem ienākumiem pilnīga samazinājuma par sociālā nodrošinājuma iemaksām piemērošana personai, kas Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā ir apdrošināta visu gadu, rada mazāku sociālu vai pat nodokļu slogu nekā personai, kuras apdrošināšanas laiks minētajā sistēmā izbeidzas, pirms ir noslēdzies šis gads.

41      Ņemot vērā Regulas Nr. 883/2004 11. panta 1. punktā ietverto noteikumu par tikai vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktu piemērošanu un minētā panta 3. punkta e) apakšpunktā ietverto noteikumu, saskaņā ar kuru persona, kas neveic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, ir pakļauta tikai dzīvesvietas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, uz personu no brīža, kad tā savu profesionālo darbību Nīderlandē ir izbeigusi un tur vairs nedzīvo, tādā situācijā kā K. M. Zyla vairs nevar attiekties šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma.

42      Kā to pamatoti secinājumu 63. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – no tā izriet, ka aplūkotā tiesiskā regulējuma specifikas kontekstā ir jākonstatē objektīva atšķirība starp tādas personas kā K. M. Zyla situāciju, kuras apdrošināšanas periods Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā konkrētajā gadā izbeidzās, un darba ņēmēju, kurš šajā sociālā nodrošinājuma sistēmā joprojām turpina būt apdrošināts visu to pašu gadu.

43      Tiesa arī ir nospriedusi, ka no valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas iekšējās loģikas izriet, ka iemaksu samazinājums ir piešķirams tikai to maksātājiem, proti, šīs sistēmas dalībniekiem (spriedums, 2005. gada 8. septembris, Blanckaert, C-512/03, EU:C:2005:516, 49. punkts).

44      Turklāt – kā tas ir atgādināts šī sprieduma 22. punktā – visu Līguma normu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot Savienības valstspiederīgo visu veidu nodarbinātību visā Savienības teritorijā, un tajās ir aizliegti pasākumi, kas varētu radīt šiem valstspiederīgajiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt kādu darbību citas dalībvalsts teritorijā, kas nav viņu izcelsmes valsts. Šādā kontekstā dalībvalstu valstspiederīgajiem it īpaši ir ar LESD tieši piešķirtas tiesības atstāt savu izcelsmes dalībvalsti, lai dotos uz citas dalībvalsts teritoriju un tur uzturētos nolūkā tajā veikt kādu darbību (spriedums, 2017. gada 18. jūlijs, Erzberger, C-566/15, EU:C:2017:562, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Savukārt Savienības primārajās tiesībās darba ņēmējam nevar tikt garantēts, ka pārvietošanās uz citu dalībvalsti, kas nav tā izcelsmes dalībvalsts, ir neitrāla sociālā nodrošinājuma jomā, jo šāda pārvietošanās, ņemot vērā starp dalībvalstu sistēmām un tiesību aktiem pastāvošās atšķirības, katrā konkrētā gadījumā attiecīgajai personai var būt vairāk vai mazāk izdevīga vai neizdevīga sociālās aizsardzības ziņā (spriedums, 2017. gada 18. jūlijs, Erzberger, C-566/15, EU:C:2017:562, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Savienības tiesības garantē tikai to, lai darba ņēmēji, kuri dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes dalībvalsts, veic kādu darbību, būtu pakļauti vieniem un pašiem nosacījumiem kā šīs citas valsts darba ņēmēji.

46      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, īstenošanas noteikumu 2.6.a pantu nevar uzskatīt nedz par netieši diskriminējošu normu, nedz arī par šķērsli darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, kas ir aizliegts ar LESD 45. pantu.

47      Visbeidzot, atšķirībā no Eiropas Komisijas uzskata – šo vērtējumu neatspēko ne 1999. gada 26. janvāra spriedums Terhoeve (C-18/95, EU:C:1999:22), ne arī 1990. gada 8. maija spriedums Biehl (C-175/88, EU:C:1990:186).

48      Pirmais no šiem diviem spriedumiem bija par tāda darba ņēmēja sociālajām iemaksām, kurš vienkārši no savas izcelsmes dalībvalsts bija norīkots darbā un kurš tādējādi saskaņā ar Regulā Nr. 1408/71 paredzētajiem koordinācijas noteikumiem visā konkrētajā laikposmā turpināja būt apdrošināts minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, lai gan bija norīkots darbā citā dalībvalstī. Šāda situācija būtiski atšķiras no tādas, kurā – kā šajā gadījumā – darba ņēmējs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā vairs nav apdrošināts kopš brīža, kad viņš beidz savu profesionālo darbību un savu dzīvesvietu pārceļ uz citu dalībvalsti.

49      Attiecībā uz otro spriedumu – pietiek vien konstatēt, ka tajā aplūkotā atšķirīgā attieksme, kas nav šajā lietā aplūkotais gadījums, nebija saistīta ar valsts tiesisko regulējumu sociālā nodrošinājuma jomā un līdz ar to neietilpa sociālā tiesiskā regulējuma koordinēšanas sistēmā, kas paredzēta Regulā Nr. 1408/71, kura pēc tam tika aizstāta ar Regulu Nr. 883/2004.

50      Šajos apstākļos uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru, aprēķinot darba ņēmēja maksājamo sociālā nodrošinājuma iemaksu summu, ir paredzēts, ka šo iemaksu samazinājums, uz kuru darba ņēmējam ir tiesības par kalendāro gadu, ir proporcionāls laikposmam, kādā šis darba ņēmējs ir bijis minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieks, šādi no gada samazinājuma izslēdzot tā daļu, kas ir proporcionāla laikposmam, kad šis darba ņēmējs nav bijis šīs sistēmas dalībnieks un ir dzīvojis citā dalībvalstī, neveikdams tajā nekādu profesionālu darbību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

51      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru, aprēķinot darba ņēmēja maksājamo sociālā nodrošinājuma iemaksu summu, ir paredzēts, ka šo iemaksu samazinājums, uz kuru darba ņēmējam ir tiesības par kalendāro gadu, ir proporcionāls laikposmam, kādā šis darba ņēmējs ir bijis minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieks, šādi no gada samazinājuma izslēdzot tā daļu, kas ir proporcionāla laikposmam, kad šis darba ņēmējs nav bijis šīs sistēmas dalībnieks un ir dzīvojis citā dalībvalstī, neveikdams tajā nekādu profesionālu darbību.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – holandiešu.