Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2018. gada 19. decembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – Īpašs režīms ceļojumu aģentūrām – Brīvdienu mājokļa, kas īrēts no citiem nodokļa maksātājiem, nodrošināšana – Papildpakalpojumi – Galvenā pakalpojuma vai papildpakalpojuma raksturs – Samazinātās nodokļa likmes – Izmitināšana, ko ceļojumu aģentūra veic savā vārdā

Lietā C-552/17

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 3. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 21. septembrī, tiesvedībā

Alpenchalets Resorts GmbH

pret

Finanzamt München Abteilung Körperschaften,

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: septītās palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], kas pilda ceturtās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], E. Juhāss [E. Juhász] (referents) un K. Vajda [C. Vajda],

ģenerāladvokāts: M. Bobeks [M. Bobek],

sekretārs: K. Malaceks [K. Malacek] administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 11. jūlija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Alpenchalets Resorts GmbH vārdā – M. Laukemann, Rechtsanwalt, un E. Meilinger,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un R. Kanitz, pārstāvji,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un M. Noort, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – L. Grønfeldt un B.-R. Killmann, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 5. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 98. panta 2. punkta pirmo daļu un 306. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā tiesvedību starp Alpenchalets Resorts GmbH (turpmāk tekstā – “Alpenchalets”) un Finanzamt München (Minhenes Finanšu pārvalde, Vācija) par nodokļu uzlikšanu brīvdienu mītņu nodrošināšanai.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Atbilstoši PVN direktīvas 98. panta 1. un 2. punktam, kas ietilpst tās VIII sadaļā “Likmes”, dalībvalstis var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes, un samazinātas likmes piemēro tikai tādu kategoriju preču piegādei vai tādu kategoriju pakalpojumu sniegšanai, kas minēti šīs direktīvas III pielikumā.

4        Minētajā III pielikumā ir iekļauts “To preču piegāžu un to pakalpojumu sniegšanas saraksts, kam var piemērot 98. pantā minētās samazinātās likmes”, kura 12. punktā ir paredzēts:

“izmitināšana, ko nodrošina viesnīcas un līdzīgi uzņēmumi, tostarp izmitināšana brīvdienās un vietu izīrēšana tūristu nometnēs un dzīvojamo piekabju stāvvietu izīrēšana;

[..]”.

5        PVN direktīvas XII sadaļas “Īpaši režīmi” 3. nodaļā “Īpašs režīms ceļojumu aģentūrām” ir ietverts 306. pants, kurā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis saskaņā ar šo nodaļu piemēro īpašu PVN režīmu ceļojumu aģentūru darījumiem, kurus ceļotāju labā tās veic pašas savā vārdā, bet izmanto citu nodokļa maksātāju preču piegādes un pakalpojumus, nodrošinot ceļošanas iespējas.

Šis īpašais režīms neattiecas uz ceļojumu aģentūrām, kad tās darbojas vienīgi kā starpnieki un uz kurām tās summas aprēķināšanai, kurai uzliek nodokli, attiecas 79. panta pirmās daļas c) punkts.

2.      Šajā nodaļā jēdziens “ceļojumu aģentūras” ietver ceļojumu rīkotājus.”

6        Šīs direktīvas 307. pantā ir paredzēts:

“Darījumus, kurus atbilstīgi 306. pantā paredzētajiem nosacījumiem veic ceļojumu aģentūra attiecībā uz ceļojumu, uzskata par vienu [vienotu] pakalpojumu, ko ceļojumu aģentūra sniedz ceļotājam.

Par šo vienu [vienoto] pakalpojumu sniegšanu nodokli uzliek dalībvalstī, kur ir ceļojumu aģentūras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta vai pastāvīga iestāde, no kuras ceļojumu aģentūra ir sniegusi pakalpojumu.”

7        Atbilstoši minētās direktīvas 308. pantam:

“Summa, kurai uzliek nodokli, un cena bez PVN 226. panta 8. punkta nozīmē attiecībā uz šo vienīgo ceļojumu aģentūras sniegto pakalpojumu ir ceļojumu aģentūras peļņas daļa, proti, starpība starp kopējo summu bez PVN, kuru maksā ceļotājs, un faktiskajām izmaksām, ko ceļojumu aģentūra maksā par citu nodokļa maksātāju veiktajām piegādēm un sniegtajiem pakalpojumiem, ja šie darījumi dod tiešu labumu ceļotājam.”

8        PVN direktīvas 309. pantā ir noteikts:

“Ja darījumus, ko ceļojumu aģentūra uzticējusi citiem nodokļa maksātājiem, šīs personas veic ārpus [Savienības], ceļojumu aģentūras pakalpojumu sniegšanu saskaņā ar 153. pantu uzskata par atbrīvotu starpnieka darbību.

Ja šos darījumus veic gan [Savienībā], gan ārpus tās, atbrīvot var tikai to ceļojumu aģentūras pakalpojumu daļu, kura attiecas uz darījumiem ārpus [Savienības].”

9        PVN direktīvas 310. pantā ir paredzēts:

“PVN, ko citi nodokļa maksātāji iekasējuši no ceļojumu aģentūras par 307. pantā minētajiem darījumiem, kuri dod tiešu labumu ceļotājam, nav ne atskaitāms, ne atmaksājams nevienā dalībvalstī.”

 Vācijas tiesības

10      2005. gada 21. februāra Umsatzsteuergesetz (Apgrozījuma nodokļa likums) (BGBl. I, 386. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2009. gada 22. decembra likumu (BGBl. I, 3950. lpp.) (turpmāk tekstā – “PVN likums”) 12. pantā “Likmes” ir noteikts:

“1.      Nodokļa likme ir 19 % no nodokļa bāzes visiem ar nodokli apliekamajiem darījumiem (10. un 11. pants, 25. panta 3. punkts, kā arī 25.bis panta 3. un 4. punkts).

2.      Nodokļa likme ir samazināta līdz 7 % šādiem darījumiem:

[..]

11.      Dzīvojamo un guļamtelpu izīrēšana, ko uzņēmējs nodod rīcībā trešo personu īslaicīgai izmitināšanai, kā arī īslaicīga vietu izīrēšana kempingos. Pirmais teikums neattiecas uz pakalpojumiem, kuru tiešais mērķis nav izīrēšana, pat ja par šiem pakalpojumiem tiek maksāts ar atlīdzību par izīrēšanu.”

11      Šī paša likuma 25. pants “Nodokļu uzlikšana ceļojumu pakalpojumiem” ir formulēts šādi:

“1.      Turpmāk minētās tiesību normas attiecas uz tādiem uzņēmēja sniegtiem ceļojumu pakalpojumiem, kas nav paredzēti pakalpojuma saņēmēja uzņēmumam, ja uzņēmējs veic darījumus ar pakalpojuma saņēmēju savā vārdā un izmanto trešo personu sniegtus ceļojumu pakalpojumus. Uzņēmēja sniegtie pakalpojumi ir uzskatāmi par citiem pakalpojumiem. Ja uzņēmējs viena ceļojuma ietvaros sniedz pakalpojuma saņēmējam vairākus šāda veida pakalpojumus, tie ir uzskatāmi par vienotu citu pakalpojumu. Cita pakalpojuma sniegšanas vieta ir nosakāma atbilstoši 3.bis panta 1. punktam. Trešo personu sniegti ceļojumu pakalpojumi ir piegādes, kā arī citi pakalpojumi, ko sniedz trešās personas un ko ceļotājs saņem nekavējoties.

2.      Cits pakalpojums ir atbrīvots no nodokļiem, ja attiecīgie trešo personu pakalpojumi, kas ir attiecināti uz šīm personām, ir sniegti trešās valsts teritorijā. Uzņēmējam ir jāpierāda, ka atbrīvojuma no nodokļa nosacījums ir izpildīts. Bundesministerium der Finanzen (Federālā finanšu ministrija) ar Bundesrat (Federālā padome) piekrišanu var ar rīkojumu paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem uzņēmējam ir jāsniedz šie pierādījumi.

3.      Cita pakalpojuma vērtība atbilst starpībai starp summu, ko pakalpojuma saņēmējs maksā, lai saņemtu pakalpojumu, un summu, ko uzņēmējs maksā par trešo personu ceļojumu pakalpojumiem. Apgrozījuma nodoklis neietilpst nodokļa bāzē. Uzņēmējs tā vietā, lai aprēķinātu nodokļa bāzi par katru pakalpojumu, var to aprēķināt vai nu par pakalpojumu grupām, vai par visiem finanšu gada laikā sniegtajiem pakalpojumiem.

4.      Atkāpjoties no 15. panta 1. punkta, uzņēmējs nav tiesīgs atskaitīt iepriekš samaksātās nodokļa summas, kas tā vārdā tam ir atsevišķi aprēķinātas par trešo personu ceļojumu pakalpojumiem, kā arī nodokļa summas, kuras ir jāmaksā atbilstoši 13.ter pantam. Attiecībā uz pārējo ir spēkā 15. pants.

[..]”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

12      Alpenchalets 2011. gadā īrēja mājokļus Vācijā, Austrijā un Itālijā no to īpašniekiem un pēc tam tos savā vārdā izīrēja individuāliem klientiem brīvdienu vajadzībām. Papildus izmitināšanai pakalpojumi ietvēra mītnes tīrīšanu, kā arī atsevišķos gadījumos – veļas mazgāšanas pakalpojumus un maizīšu piegādes pakalpojumus.

13      Alpenchalets aprēķināja PVN, pamatojoties uz savu peļņas normu, saskaņā ar PVN likuma 25. pantu, kura attiecas uz ceļojumu pakalpojumiem, un piemēroja nodokļa pamatlikmi. Vēlāk, ar 2013. gada 6. maija vēstuli tā lūdza grozīt tās paziņojumu par nodokli un piemērot samazināto PVN likmi atbilstoši PVN likuma 12. panta 2. punktam. Minhenes Finanšu pārvalde šo lūgumu noraidīja.

14      Alpenchalets cēla prasību Finanzgericht (Finanšu tiesa, Vācija), kura to noraidīja, pamatojoties uz to, ka nodokļa uzlikšanas sistēma attiecībā uz peļņas normu ir piemērojama attiecīgajiem ceļojumu pakalpojumiem atbilstoši PVN likuma 25. pantam un ka samazinātās nodokļa likmes piemērošana nav iespējama, jo ceļojumu pakalpojumu sniegšana šīs tiesību normas izpratnē nav minēta samazināto PVN likmju katalogā, kurš ietverts šī likuma 12. panta 2. punktā.

15      Apstrīdot šo nolēmumu, Alpenchalets vērsās Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija).

16      Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka no 1992. gada 12. novembra sprieduma Van Ginkel (C-163/91, EU:C:1992:435) izriet, ka īpašais režīms ceļojumu aģentūrām ir piemērojams attiecībā uz ceļojumu aģentūras pakalpojumiem, kuri ietver tikai izmitināšanu. Vienlaikus konstatējot, ka šis risinājums ir apstiprināts Tiesas vēlākajā judikatūrā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai minētais risinājums nebūtu jāpārskata, ņemot vērā 2007. gada 21. jūnija spriedumu Ludwig (C-453/05, EU:C:2007:369), kurā ir nošķirts pakalpojumu sniegšanas pamatpakalpojuma un papildpakalpojuma raksturs.

17      Otrkārt, saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli ir jāpārbauda, vai ir iespējams, ka tai iesniegtajā lietā tiek piemērota samazināta PVN likme, lai gan ceļojumu aģentūru darījumi PVN direktīvas 306. panta izpratnē ir par tādiem uzskatāmi un šajā statusā uz tiem neattiecas minētās direktīvas III pielikums. Pēc minētās tiesas uzskatiem, tā kā uz brīvdienu mītnes izīrēšanu ārpus īpašā režīma ceļojumu aģentūrām attiecas samazināta PVN likme, tad ir iespējams atzīt, ka šī pati samazinātā likme ir piemērojama līdzīgam pakalpojumam, uz kuru attiecas minētais īpašais režīms.

18      Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai pakalpojumam, kuru būtībā veido brīvdienu mītnes nodrošināšana un kurā pakalpojuma papildu elementi ir uzskatāmi tikai par pamatpakalpojuma papildpakalpojumu, atbilstoši 1992. gada 12. novembra spriedumam Van Ginkel (C-163/91, EU:C:1992:435) ir piemērojams īpašais režīms ceļojumu aģentūrām saskaņā ar [PVN direktīvas] 306. pantu?

2)      Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai līdztekus īpašajam režīmam ceļojumu aģentūrām saskaņā ar [PVN direktīvas] 306. pantu šim pakalpojumam papildus var būt piemērojama arī samazināta nodokļa likme par izmitināšanu brīvdienās [PVN direktīvas] 98. panta 2. punkta izpratnē saistībā ar šīs direktīvas III pielikuma 12. punktu?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

19      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 306.–310. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāpēc vien, ka ceļojumu aģentūra nodod rīcībā brīvdienu mājokli, kurš noīrēts no citiem nodokļa maksātājiem, vai ka šāds brīvdienu mājoklis tiek nodots rīcībā, vienlaikus sniedzot papildinošus papildpakalpojumus, uz šo pakalpojumu sniegšanu attiecas īpašais režīms ceļojumu aģentūrām.

20      Vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši PVN direktīvas 306. pantam šis īpašais režīms attiecas vienīgi uz gadījumiem, kad ceļojumu aģentūra ceļojuma organizēšanai izmanto preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanu, kas iegādāti no citiem nodokļa maksātājiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 25. oktobris, Kozak, C-557/11, EU:C:2012:672, 18. un 21. punkts).

21      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādas informācijas par to, vai īpašumu īpašnieki vai apsaimniekotāji, kuri ir izīrējuši brīvdienu mājokļus Alpenchalets, ir PVN maksātāji vai nav.

22      Tādējādi Tiesa var atbildēt uz pirmo jautājumu tikai ar nosacījumu, ka šiem īpašumu īpašniekiem vai apsaimniekotājiem ir “PVN maksātāju” statuss; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

23      Kā izriet no PVN direktīvas 306. panta formulējuma, kā arī Tiesas judikatūras, īpašais režīms ceļojumu aģentūrām ir piemērojams tikai gadījumā, kad aģentūra, nodrošinot ceļošanas iespējas, izmanto trešo personu preces un pakalpojumus, kas nozīmē, ka uz pašas aģentūras pakalpojumiem, proti, pakalpojumiem, kuri nav iegādāti no trešajām personām, bet kurus ir sniegusi pati aģentūra, šis režīms neattiecas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 25. oktobris, Kozak, C-557/11, EU:C:2012:672, 18., 21., 23. un 27. punkts).

24      Šajā saistībā noteikums par vienotu pakalpojumu, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa un kurš ir minēts 2007. gada 21. jūnija sprieduma Ludwig (C-453/05, EU:C:2007:369) 18. punktā, kas ir piemērojams PVN vispārējo tiesību jomā, nevar ietekmēt minētā jēdziena vērtējumu saistībā ar īpašo PVN režīmu, kas piemērojams ceļojumu aģentūru darījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 25. oktobris, Kozak, C-557/11, EU:C:2012:672, 24. punkts).

25      Attiecībā uz šī īpašā režīma piemērošanu brīvdienu mājokļa nodrošināšanas pakalpojumam, kurš iegādāts no trešās personas, kā norāda iesniedzējtiesa, ir jāatgādina, ka Tiesa 1992. gada 12. novembra sprieduma Van Ginkel (C-163/91, EU:C:1992:435) 23. un 24. punktā ir konstatējusi, ka uz pakalpojumu, kas ietver ceļojumu aģentūras veiktu izmitināšanu, var attiekties minētais īpašais režīms. Proti, lai apmierinātu klientu vajadzības, ceļojumu aģentūras piedāvā ļoti dažādas brīvdienu formulas un ceļojumus, kas ļauj ceļotājam ar viņa izvirzītiem nosacījumiem apvienot transporta pakalpojumus, izmitināšanas pakalpojumus un visu veidu pakalpojumus, ko var sniegt šie uzņēmumi. Ceļojumu aģentūras sniegto pakalpojumu izslēgšana no PVN direktīvas 306. panta piemērošanas jomas, pamatojoties vienīgi uz to, ka tie ietverot tikai izmitināšanu, radītu sarežģītu nodokļu režīmu, kurā PVN jomā piemērojamie noteikumi būtu atkarīgi no katram ceļotājam sniegto pakalpojumu sastāvdaļām. Šāds nodokļu režīms būtu pretrunā minētās direktīvas mērķiem.

26      Vairākos Tiesas spriedumos ir apstiprināta šī judikatūra.

27      Lietā MyTravel (spriedums, 2005. gada 6. oktobris, C-291/03, EU:C:2005:591) ceļojumu aģentūra organizēja kompleksos brīvdienu ceļojumus, ietverot izmitināšanu un nodrošinot pašas sniegtus transporta pakalpojumus, tātad par saviem līdzekļiem. Kā izriet no minētā sprieduma 19. punkta, kompleksā ceļojuma cena bija jāsadala starp cenu, uz kuru attiecas īpašais režīms, un to pakalpojumu cenu, kuru sniedz paši. Veicot šo sadalīšanu, Tiesa ir atzinusi, ka īpašais režīms var attiekties vienīgi uz izmitināšanas pakalpojumiem.

28      No 2005. gada 13. oktobra sprieduma ISt (C-200/04, EU:C:2005:608) 29. punkta izriet, ka īpašais režīms ceļojumu aģentūrām attiecas uz saimnieciskās darbības subjektu, kurš saviem klientiem, kad tie samaksā maksu par komplekso pakalpojumu, piedāvā ne tikai ar valodu izglītību un audzināšanu saistītus pakalpojumus, kas tiek sniegti par paša līdzekļiem, bet arī pakalpojumus, kuri tiek iegādāti no citiem nodokļa maksātājiem, piemēram, pārvadājumus uz galamērķa valsti un/vai uzturēšanos tajā. Frāze “un/vai” liecina, ka kāds no šiem pakalpojumiem pats par sevi var būt pietiekams, lai būtu piemērojams minētais īpašais režīms.

29      2010. gada 9. decembra spriedumā Minerva Kulturreisen (C-31/10, EU:C:2010:762, 21. punkts) Tiesa ir atzinusi, ka Padomes Sestās direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.), 26. pantā – kura normas ir pārņemtas PVN direktīvas 306. pantā – minētais īpašais režīms attiecas ne uz katru ceļojumu aģentūras sniegtu pakalpojumu, kas saistīts ar ceļojumu, bet ceļojumu aģentūras veikta brīvdienu mītnes nodrošināšana ietilpst minētā 26. panta piemērošanas jomā, pat ja šis pakalpojums ietver tikai izmitināšanu, nevis pārvadāšanu.

30      2012. gada 1. marta rīkojums Star Coaches (C-220/11, EU:C:2012:120) neļauj izdarīt citādu secinājumu.

31      Pirmkārt, minētā rīkojuma 20. punktā Tiesa ir skaidri apstiprinājusi judikatūru, kas izriet no 1992. gada 12. novembra sprieduma Van Ginkel (C-163/91, EU:C:1992:435).

32      Otrkārt, Tiesa minētajā lietā ir vienīgi konstatējusi, ka uz saimnieciskās darbības subjekta sniegtiem transporta pakalpojumiem nevar attiekties PVN direktīvas 306. pants, ja tie tiek sniegti ar apakšuzņēmēja starpniecību nevis pašam ceļotājam, bet gan ceļojumu aģentūrām, un ja minētajam pārvadātājam nav nevienas citas pazīmes, kuras dēļ šie pakalpojumi varētu tikt pielīdzināti ceļojumu aģentūras vai ceļojumu rīkotāja pakalpojumiem.

33      Tā kā tikai brīvdienu mītņu nodrošināšana, ko veic ceļojumu aģentūra, ir pietiekama, lai tiktu piemērots PVN direktīvas 306.–310. pantā paredzētais īpašais režīms, citu preču piegāžu un pakalpojumu, kuri, iespējams, papildina šo mītņu nodrošināšanu, nozīmīgums nevar ietekmēt aplūkojamās situācijas juridisko kvalifikāciju, proti, to, ka uz šo situāciju attiecas īpašais režīms ceļojumu aģentūrām.

34      Tādējādi attiecīgajā gadījumā, ņemot vērā judikatūru, kas izriet no 2007. gada 21. jūnija sprieduma Ludwig (C-453/05, EU:C:2007:369), nav nepieciešams pārbaudīt to, vai minētajām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanai, kas papildina mītņu nodrošināšanu, kuru veic ceļojumu aģentūra, ir pamatpakalpojuma vai papildpakalpojuma raksturs.

35      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 306.–310. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāpēc vien, ka ceļojumu aģentūra nodrošina brīvdienu mājokli, kurš noīrēts no citiem nodokļa maksātājiem, vai ka šāds brīvdienu mājoklis tiek nodrošināts, vienlaikus sniedzot papildinošus pakalpojumus, neatkarīgi no tā, cik nozīmīgi ir šie papildinošie pakalpojumi, katrs no minētajiem ir vienots pakalpojums, uz kuru attiecas īpašais režīms ceļojumu aģentūrām.

 Par otro jautājumu

36      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 98. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz ceļojumu aģentūru veiktu pakalpojumu sniegšanu, ko veido brīvdienu mītņu nodrošināšana, uz kuru attiecas 307. pants, var tikt attiecināta samazināta likme vai kāda no samazinātajām likmēm, kas minētas pirmajā norādītajā normā.

37      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pašu minētā 307. panta tekstu darījumus, kurus atbilstīgi norādītās direktīvas 306. pantā paredzētajiem nosacījumiem veic ceļojumu aģentūra attiecībā uz ceļojumu, nodokļu ziņā uzskata par vienotu pakalpojumu, ko ceļojumu aģentūra sniedz ceļotājam. No tā izriet – tā kā uz brīvdienu mītņu nodrošināšanas pakalpojumu attiecas īpašais režīms ceļojumu aģentūrām, tā nodokļu režīms atbilst nevis noteikumiem, kas piemērojami brīvdienu mītņu nodrošināšanai, bet gan nodokļu ziņā to reglamentē īpašais režīms, kurš PVN direktīvā noteikts vienotai pakalpojumu sniegšanai, ko veic ceļojumu aģentūra.

38      Turklāt ir jākonstatē, ka atbilstoši minētā 98. panta 2. punktam samazinātā likme var attiekties tikai uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst PVN direktīvas III pielikumā minētajās kategorijās.

39      Taču vienota pakalpojumu sniegšana, ko veic ceļojumu aģentūra norādītās direktīvas 307. panta izpratnē, tajā nav minēta.

40      Tātad PVN direktīvas 98. panta 2. punktā paredzētā samazinātā likme nav piemērojama brīvdienu mītņu nodrošināšanai, uz kuru attiecas īpašais režīms ceļojumu aģentūrām.

41      Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 98. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ceļojumu aģentūru veiktai pakalpojumu sniegšanai, ko veido brīvdienu mītņu nodrošināšana, uz kuru attiecas šīs direktīvas 307. pants, nevar tikt piemērota samazināta likme vai kāda no samazinātajām likmēm, kas minētas pirmajā norādītajā normā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

42      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1)      Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 306.–310. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāpēc vien, ka ceļojumu aģentūra nodrošina brīvdienu mājokli, kurš noīrēts no citiem nodokļa maksātājiem, vai ka šāds brīvdienu mājoklis tiek nodrošināts, vienlaikus sniedzot papildinošus pakalpojumus, neatkarīgi no tā, cik nozīmīgi ir šie papildinošie pakalpojumi, katrs no minētajiem ir vienots pakalpojums, uz kuru attiecas īpašais režīms ceļojumu aģentūrām.

2)      Direktīvas 2006/112 98. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ceļojumu aģentūru veiktai pakalpojumu sniegšanai, ko veido brīvdienu mītņu nodrošināšana, uz kuru attiecas šīs direktīvas 307. pants, nevar tikt piemērota samazināta likme vai kāda no samazinātajām likmēm, kas minētas pirmajā norādītajā normā.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – vācu.