BG
ES
CS
DA
DE
ET
EL
EN
FR
HR
IT
LV
LT
HU
MT
NL
PL
PT
RO
SK
SL
FI
SVInfo
- Referral date: 24-04-2018
- Show case reference
- Ruling date: 28-02-2019
- AG: Bot
References in this case
Highlight in text
GoPagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2019. gada 28. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Sestā direktīva 77/388/EEK – Atbrīvojums – 13. panta B daļas b) punkts – Nekustamā īpašuma iznomāšanas un izīrēšana – Jēdziens – Līgums par lauku saimniecības īpašumu, uz kuriem atrodas vīnogulāji, nodošanu
Lietā C-278/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 14. martā un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 24. aprīlī, tiesvedībā
Manuel Jorge Sequeira Mesquita
pret
Fazenda Pública,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen] (referents), tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts: Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un R. Campos Laires, P. Barros da Costa un M. J. Marques, pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – P. Costa de Oliveira un L. Lozano Palacios, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 13. panta B daļas b) punktu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Manuel Jorge Sequeira Mesquita un Fazenda Pública (Valsts kase, Portugāle) par atgādinājumu saistībā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas maksājams par 2002. gadu un attiecas uz lauku saimniecības īpašumu, uz kuriem atrodas vīnogulāji, nodošanas līgumu, kurš noslēgts ar Sociedade Agrícola e Comercial dos Vinhos Vale da Corça Lda.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Sestās direktīvas 2. pantā, kas ietilpa tās II sadaļā “Darbības joma”, bija noteikts:
“[PVN] jāmaksā:
1. Par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.
[..]”
4 Saskaņā ar Sestās direktīvas 5. panta 8. punkta noteikumiem:
“Ja visus aktīvus vai to daļu nodod par atlīdzību vai bez tās vai kā iemaksu uzņēmējsabiedrībā, dalībvalstis var uzskatīt, ka nav notikusi preču piegāde, un šādā gadījumā saņēmēju uzskata par atdevēja tiesību pārņēmēju. Attiecīgos gadījumos dalībvalstis var veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu konkurences traucējumus, ja saņēmējs nav pilnībā pakļauts nodoklim.”
5 Sestās direktīvas 13. panta “Atbrīvojumi valsts teritorijā” B daļā “Citi atbrīvojumi” bija paredzēts:
“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:
[..]
b) nekustamā īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu, izņemot:
1. Izmitināšanu, kā tā definēta dalībvalstu likumos, viesnīcu nozarē vai līdzīgas funkcijas nozarēs, ieskaitot izmitināšanu tūristu nometnēs vai zemes gabalos, kas izveidoti par nometnes vietām;
2. Telpu un zemes gabalu izīrēšanu transportlīdzekļu novietošanai;
3. Pastāvīgi uzstādītu iekārtu un mehānismu izīrēšanu;
4. Seifu īri.
Dalībvalstis var piemērot papildu izņēmumus šā atbrīvojuma darbības jomai;
[..].”
6 Sestā direktīva kopš 2007. gada 1. janvāra ir atcelta un aizstāta ar Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.). Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta saturs ir pārņemts gandrīz identiski Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta l) apakšpunktā un 2. punktā.
Portugāles tiesības
7 Código do Imposto sobre o Valor Acrescentado (Pievienotās vērtības nodokļa kodekss, turpmāk tekstā – “CIVA”) 9. pantā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, bija noteikts:
“No nodokļa atbrīvo:
[..]
30) nekustamā īpašuma izīrēšanu. Šis atbrīvojums neattiecas uz:
a) izmitināšanas pakalpojumu sniegšanu viesnīcu nozarē vai citās nozarēs ar līdzīgām funkcijām, ieskaitot izmitināšanu tūristu nometnēs;
b) telpu vai zemes gabalu izīrēšanu transportlīdzekļu savākšanai vai novietošanai;
c) pastāvīgi uzstādītu iekārtu un citu mehānismu izīrēšanu, kā arī jebkāda cita nekustamā īpašuma iznomāšanu, kuras pamatā ir tirdzniecības vai rūpniecības uzņēmuma nodošana izmantošanai pret atlīdzību;
d) seifu izīrēšanu;
e) telpu izīrēšanu izstādēm vai reklāmai.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
8 Prasītājs pamatlietā ir Adelino Gonçalves Mesquita atstātā mantojuma masas pārvaldītājs. [Adelino Gonçalves Mesquita] bija noslēdzis līgumu ar Sociedade Agrícola e Comercial dos Vinhos Vale da Corça, sabiedrību, kas veic darbību vīnkopības nozarē. Ar šo līgumu A. Gonçalves Mesquita par avansā pārskaitītu naudas summu nodeva tam piederošos lauku saimniecības īpašumus, uz kuriem atrodas vīnogulāji. Minētais līgums tika noslēgts uz gadu un bija automātiski pagarināms uz tādu pašu laikposmu līdz brīdim, kad viena no līgumslēdzējām pusēm to izbeidz.
9 Atbilstoši ziņojumam par nodokļu pārbaudi par 2002. gadu minētais nodošanas darījums tika aplikts ar PVN. Atgādinājumos par šajā saistībā pieprasīto nodokli noteiktā kopējā summa bija 107 527,10 EUR, kurai pieskaitīti kompensācijas procenti.
10 Prasītājs pamatlietā cēla prasību par šiem atgādinājumiem par nodokli Tribunal Administrativo e Fiscal de Mirandela (Mirandelas Administratīvā un nodokļu lietu tiesa, Portugāle), atsaucoties uz atbrīvojumu no PVN, kurš paredzēts CIVA 9. panta 30. punktā. Tā kā šī prasība tika noraidīta, prasītājs pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Central Administrativo Norte (Ziemeļu Centrālā administratīvā tiesa, Portugāle), kas izdeva rīkojumu par kompetences neesamību un nodeva lietas materiālus Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle).
11 Šī pēdējā minētā tiesa norādīja, ka no Tiesas judikatūras, it īpaši no 2001. gada 4. oktobra sprieduma “Goed Wonen” (C-326/99, EU:C:2001:506) izriet, ka, pirmkārt, atbrīvojums no PVN par nekustamā īpašuma iznomāšanu un izīrēšanu, kas paredzēts Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā, kurš atbilst Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta l) apakšpunktam, attiecas uz darījumiem, ar ko nekustamā īpašuma īpašnieks par samaksu piešķir nomniekam uz noteiktu laiku tiesības izmantot šo nekustamo īpašumu kā īpašniekam un neļaut to darīt citām personām. Otrkārt, tā kā nekustamā īpašuma izīrēšana parasti ir relatīvi pasīva darbība, darījumi, kas ir saistīti ar aktīvāku šo īpašumu izmantošanu, esot izslēgti no šā atbrīvojuma piemērošanas jomas.
12 Ņemot vērā šo judikatūru, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai līgums par vīnogulāju saimniecības nodošanu uz gadu, kas automātiski ir pagarināms, ir nekustamo īpašumu iznomāšana vai izīrēšana minēto tiesību normu izpratnē.
13 Šādos apstākļos Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta l) apakšpunktā paredzētais nekustamā īpašuma iznomāšanas darījumu atbrīvojums no nodokļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šo atbrīvojumu piemēro tādam līgumam par lauku saimniecības īpašumu, uz kuriem atrodas vīnogulāji, nodošanu sabiedrībai, kas nodarbojas ar lauksaimnieciskām darbībām, kurš ir noslēgts uz vienu gadu un ir automātiski pagarināms uz tādu pašu laikposmu un saskaņā ar kuru katra gada beigās ir jāmaksā nomas maksa?”
Par prejudiciālo jautājumu
14 Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta l) apakšpunkts, kuru ir lūgts interpretēt uzdotajā jautājumā, pamatlietas faktu rašanās dienā vēl nebija stājies spēkā. Šādos apstākļos, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, šis jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā atbilstošās Sestās direktīvas normas.
15 Līdz ar to ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesa savā jautājumā būtībā vaicā, vai Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvojums no PVN saistībā ar nekustamo īpašumu iznomāšanu un izīrēšanu, kas paredzēts šajā tiesību normā, ir piemērojams tādam līgumam par lauku saimniecības īpašumu, uz kuriem atrodas vīnogulāji, nodošanu sabiedrībai, kas veic darbību vīnkopības nozarē, kurš noslēgts uz vienu gadu un ir automātiski pagarināms, un par to katra gada beigās tiek saņemta nomas maksa.
16 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Sestās direktīvas 13. pantā paredzētie atbrīvojumi ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni (spriedumi, 2001. gada 4. oktobris, “Goed Wonen”, C-326/99, EU:C:2001:506, 47. punkts, un 2012. gada 15. novembris, Leichenich, C-532/11, EU:C:2012:720, 17. punkts).
17 Turklāt, lai arī minētie atbrīvojumi ir atkāpes no Sestās direktīvas 2. pantā paredzētā vispārējā principa, saskaņā ar kuru PVN ir jāmaksā par katru nodokļa maksātāja veiktu pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, un tādēļ ir jāinterpretē šauri, iznomāšanas vai izīrēšanas jēdziens šīs direktīvas 13. panta B daļas b) punktā ir plašāks nekā dažādās valstu tiesībās paredzētais (spriedums, 2001. gada 12. novembris, “Goed Wonen”, C-326/99, EU:C:2001:506, 46. un 49. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
18 Daudzos spriedumos Tiesa ir definējusi nekustamā īpašuma izīrēšanu šīs tiesību normas izpratnē kā tiesības, ko nekustamā īpašuma īpašnieks piešķir nomniekam par atlīdzību uz laiku, par ko tie ir vienojušies, – izmantot šo nekustamo īpašumu kā īpašniekam un neļaut to darīt citām personām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 4. oktobris, “Goed Wonen”, C-326/99, EU:C:2001:506, 55. punkts, un 2007. gada 6. decembris, Walderdorff, C-451/06, EU:C:2007:761, 17. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
19 Tiesa ir arī precizējusi, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā paredzētais atbrīvojums ir izskaidrojams ar to, ka nekustamo īpašumu izīrēšana, būdama saimnieciskā darbība, parasti ir relatīvi pasīva darbība, kas nerada būtisku pievienoto vērtību. Šāda darbība tātad ir jānošķir no citām darbībām, kurām vai nu ir rūpniecības un komerclietu raksturs, tādas kā tās, uz kurām attiecas šīs tiesību normas 1.–4. punktā paredzētie izņēmumi, vai arī to priekšmetu vairāk raksturo kāda pakalpojuma sniegšana nekā vienkārša īpašuma nodošana lietošanā, piemēram, tiesības izmantot golfa laukumu, tiesības par samaksu šķērsot tiltu vai arī tiesības izvietot cigarešu automātus komerciestādē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 4. oktobris, “Goed Wonen”, C-326/99, EU:C:2001:506, 52. un 53. punkts, kā arī 2004. gada 18. novembris, Temco Europe, C-284/03, EU:C:2004:730, 20. punkts).
20 No minētā izriet, ka nekustamā īpašuma iznomāšanas vai izīrēšanas pasīvais raksturs, ar ko ir pamatota šādu darījumu atbrīvošana no PVN atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktam, ir saistīts ar paša darījuma būtību, nevis ar veidu, kā nomnieks izmanto attiecīgo īpašumu.
21 Tādējādi, kā Tiesa jau ir nospriedusi, šis atbrīvojums nav piemērojams darbībai, kas ir saistīta ne tikai ar nekustamā īpašuma pasīvu nodošanu lietošanā, bet arī ar vairākām komerciālām darbībām, piemēram, ar pastāvīgu īpašuma daļas uzraudzību, pārvaldību un uzturēšanu, kā arī ar citu iekārtu nodrošināšanu tā, ka, nepastāvot izņēmuma apstākļiem, šā īpašuma izīrēšanu nevar uzskatīt par galveno sniegto pakalpojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 18. janvāris, Stockholm Lindöpark, C-150/99, EU:C:2001:34, 26. punkts).
22 Turpretī tas vien, ka nekustamā īpašuma nomnieks to izmanto komerciāliem nolūkiem atbilstoši nomas līgumam, neizslēdz to, ka šā īpašuma īpašniekam var būt piemērojams Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā paredzētais atbrīvojums no PVN (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Leichenich, C-532/11, EU:C:2012:720, 29. punkts).
23 Runājot par pamatlietu, ir jākonstatē, ka nešķiet, ka kāds apstrīdētu to, ka lauku saimniecības īpašumi, uz kuriem atrodas vīnogulāji, par kuru lauksaimniecisko izmantošanu ir noslēgts pamatlietā aplūkotais nodošanas līgums, ir nekustamie īpašumi Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta izpratnē. Šajā ziņā it īpaši attiecībā uz vīnogulājiem, kas šajos laukos ir iestādīti, ir jāatgādina, ka jēdziens “nekustamie īpašumi” nenozīmē, ka attiecīgajiem priekšmetiem būtu jābūt neatdalāmi iestrādātiem zemē. Pietiek, ja tie nav nedz kustami, nedz viegli pārvietojami (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 16. janvāris, Maierhofer, C-315/00, EU:C:2003:23, 32. un 33. punkts, kā arī 2012. gada 15. novembris, Leichenich, C-532/11, EU:C:2012:720, 23. punkts). Tā tas šķiet esam minēto vīnogulāju gadījumā, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
24 Tāpat ir jāuzskata, ka lauku saimniecības nodošanas līgums, tāds kā pamatlietā aplūkotais, ir uzskatāms par nekustamo īpašumu iznomāšanu vai izīrēšanu minētās tiesību normas izpratnē, kāda tā interpretēta šā sprieduma 18.–20. punktā. Proti, pirmkārt, runa ir par to, ka attiecīgo lauksaimniecības zemju īpašnieks tās par samaksu nodod cesionāram uz līgumā noteikto viena gada laikposmu, kas automātiski ir pagarināms. Otrkārt, lēmumā par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu nekas neliecina, ka papildus šai izīrēšanai īpašnieks cesionāram būtu sniedzis citus pakalpojumus, kam būtu bijis komercdarbību raksturs.
25 Konkrētāk, attiecībā uz iesniedzējtiesas jautājumu par pamatlietā aplūkotā nodošanas līguma ilgumu, kā arī uz tā pagarināšanas nosacījumiem ir jāatgādina, ka nomas ilgums pats par sevi nav noteicošais elements, kas ļauj līgumu kvalificēt par nekustamā īpašuma nomas līgumu Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta izpratnē, izņemot patentu līgumu ilgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 18. novembris, Temco Europe, C-284/03, EU:C:2004:730, 21. punkts un tajā minētā judikatūra). Katrā ziņā minētais ilgums un minētie pagarināšanas nosacījumi nevar tikt uzskatīti par nesaderīgiem ar iznomāšanu vai izīrēšanu šīs tiesību normas izpratnē.
26 Šā sprieduma 24. punktā minētie apsvērumi netiek atspēkoti ar Portugāles valdības rakstveida apsvērumos izvirzītajiem argumentiem.
27 Pirmām kārtām tas, ka pamatlietā aplūkoto nekustamo īpašumu cesionāram nav tādas pašas tiesības kā īpašniekam, tostarp tādēļ, ka tam nav atļauts aizstāt vīnogulājus ar citām kultūrām, bet tam tie ir jāturpina izmantot atbilstoši nodošanas līguma noteikumiem, neliedz šo līgumu iekļaut Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā paredzēto atbrīvoto darījumu piemērošanas jomā. Proti, kā izriet no šā sprieduma 18. punktā minētās judikatūras, ar šiem darījumiem nomniekam vai cesionāram tiek piešķirtas tiesības izmantot attiecīgo nekustamo īpašumu kā īpašniekam un neļaut to darīt citām personām. Ar tiem nomniekam netiek nodotas visas īpašnieka īpašumtiesības uz šo īpašumu.
28 Otrām kārtām nevar piekrist argumentam, ka pamatlietā aplūkotā nodošanas līguma priekšmeta tvērums būtu plašāks nekā šie darījumi, jo to veidojot visu lauku saimniecības īpašumu un attiecīgo tiesību uz lauksaimniecisku izmantošanu nodošana. Šajā kontekstā Portugāles valdība apgalvo, ka šis līgums izraisīja arī mantas un nemateriālo tiesību nodošanu, tādu kā juridiskas atļaujas stādīt vīnogulājus vīna ražošanai, minētās lauku saimniecības kapacitāti dot peļņu, kā arī uzņēmuma nosaukumu vai apzīmējumu.
29 Šajā saistībā ir jāatgādina, pirmkārt, ka, tā kā atbilstoši minētajam līgumam nodotie nekustamie īpašumi tika vienīgi izīrēti, nevis tika nodotas īpašumtiesības uz tiem, šāda nodošana neietver visu aktīvu nodošanu Sestās direktīvas 5. panta 8. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Mailat, C-17/18, EU:C:2018:1038, 22. un 23. punkts).
30 Otrkārt, Tiesa jau ir nospriedusi, ka viens vienotais pakalpojums pastāv it īpaši tad, ja divi vai vairāki elementi vai darbības, ko veicis nodokļu maksātājs, ir tik cieši saistīti, ka tie objektīvi veido vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, kura sadalīšana būtu mākslīga (spriedums, 2018. gada 19. decembris, Mailat, C-17/18, EU:C:2018:1038, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Tā kā pamatlietā aplūkotais nodošanas līgums – kā apgalvo Portugāles valdība – ne tikai attiecas uz minētajiem nekustamajiem īpašumiem, bet arī izraisa noteiktas mantas un nemateriālo tiesību nodošanu, pēdējie minētie nav nodalāmi no minēto nekustamo īpašumu nodošanas, bet ir to neatņemama sastāvdaļa, un tādēļ minētais nodošanas līgums ir vienīgais pakalpojums, kurā nekustamo īpašumu nodošana lietošanai ir galvenais pakalpojums. Šādos apstākļos šis līgums ir darījums, kas ietilpst Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta piemērošanas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Mailat, C-17/18, EU:C:2018:1038, 39.–41. punkts).
32 Turklāt, pat ja uzdotajā jautājumā nav konkrēti minēti no Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā paredzētā atbrīvojuma no PVN izslēdzamie elementi, kuri ir uzskaitīti šajā tiesību normā un kuri turklāt atbilst izslēgtajiem elementiem Direktīvas 2006/112 135. panta 2. punktā, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ir jākonstatē, ka nešķiet, ka attiecīgais darījums pamatlietā ietilptu kādā no šiem izslēgtajiem gadījumiem.
33 Konkrētāk, pastāvīgi uzstādītu iekārtu un citu mehānismu izīrēšanas izslēgšana Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta pirmās daļas 3. punktā, uz ko atsaukusies iesniedzējtiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvu daļā, kā arī Austrijas valdība – rakstveida apsvērumos, nav piemērojama, ņemot vērā faktus pamatlietā. Proti, pirmkārt, vīnogulāji nav kvalificējami kā iekārtas vai mehānismi. Otrkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka lauku saimniecības lauksaimnieciska izmantošana, uz ko attiecas pamatlietā aplūkotais nodošanas līgums, tiktu nodota kopā ar iekārtām, mehānismiem vai citiem komerciāliem vai rūpniecības īpašumiem. Šajā saistībā iesniedzējtiesa precizē, ka nav pierādīts, ka cesionāre sabiedrība papildus darbībai vīna ražošanas nozarē veiktu darbību arī vīnkopības nozarē.
34 Turklāt, lai arī Portugāles valdība atsaucas uz Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta otro daļu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir iespēja paredzēt papildu izņēmumus no minētajā 13. panta B daļas b) punktā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas jomas, tā nenorāda nevienu Portugāles tiesību normu, kurā būtu paredzēts šāds izņēmums, kurš būtu piemērojams attiecīgajam darījumam pamatlietā.
35 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums no PVN nekustamā īpašuma iznomāšanai un izīrēšanai ir piemērojams tādam līgumam par lauku saimniecības īpašumu, uz kuriem atrodas vīnogulāji, nodošanu sabiedrībai, kas veic darbību vīnkopības nozarē, kurš noslēgts uz vienu gadu un ir automātiski pagarināms, par to saņemot nomas maksu, kas pārskaitāma katra gada laikposma beigās.
Par tiesāšanās izdevumiem
36 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 13. panta B daļas b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums no PVN nekustamā īpašuma iznomāšanai un izīrēšanai ir piemērojams tādam līgumam par lauku saimniecības īpašumu, uz kuriem atrodas vīnogulāji, nodošanu sabiedrībai, kas veic darbību vīnkopības nozarē, kurš noslēgts uz vienu gadu un ir automātiski pagarināms, par to saņemot nomas maksu, kas pārskaitāma katra gada laikposma beigās.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – portugāļu.