Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2019. gada 19. decembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs – Direktīva 90/435/EEK – Nodokļu dubultas uzlikšanas novēršana – 4. panta 1. punkta pirmais ievilkums – Aizliegums aplikt ar nodokli saņemto peļņu – Meitasuzņēmuma izmaksāto dividenžu iekļaušana mātesuzņēmuma nodokļu bāzē – Izmaksāto dividenžu atskaitīšana no mātesuzņēmuma nodokļu bāzes un pārmaksas pārnešana uz nākamajiem taksācijas gadiem bez ierobežojuma laikā – Kārtība, kādā veicami nodokļu atskaitījumi no peļņas – Nodokļu priekšrocības zaudējums

Lietā C-389/18

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 26. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 13. jūnijā, tiesvedībā

Brussels Securities SA

pret

État belge,

TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents) un A. Kumins [A. Kumin],

ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],

sekretāre: V. Džakobo-Peironnela [V. Giacobbo-Peyronnel], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 4. aprīļa un 2019. gada 3. jūlija tiesas sēdes,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Brussels Securities SA vārdā – R. Forestini, avocat,

–        Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet, P. Cottin un J.-C. Halleux, pārstāvji, kā arī G. Vercauteren, eksperts,

–        Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un N. Gossement, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 5. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. panta 1. punktu Padomes Direktīvā 90/435/EEK (1990. gada 23. jūlijs) par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV 1990, L 225, 6. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2003/123/EK (2003. gada 22. decembris) (OV 2004, L 7, 41. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 90/435”).

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Brussels Securities SA un État belge [Beļģijas valsti] par kārtību, kādā no peļņas, kas apliekama ar nodokli, ir jāatrēķina atskaitāmie ienākumi.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 90/435 trešajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā spēkā esošie nodokļu noteikumi, kas regulē attiecības starp dažādu dalībvalstu mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras un parasti ir neizdevīgāki nekā tie noteikumi, ko piemēro vienas un tās pašas dalībvalsts mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem; tā kā šā iemesla dēļ dažādu dalībvalstu sabiedrību sadarbība ir nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar vienas dalībvalsts sabiedrību sadarbību; tā kā šim trūkumam ir jādara gals, ieviešot kopēju sistēmu, kas atvieglinātu sabiedrību grupēšanos [Kopienu mērogā]”.

4        Šīs direktīvas 4. pants ir formulēts šādi:

“1.      Ja mātesuzņēmums vai tā pastāvīgais uzņēmums, pamatojoties uz mātesuzņēmuma apvienību ar savu meitasuzņēmumu, saņem sadalīto peļņu, mātesuzņēmuma valsts un pastāvīgā uzņēmuma valsts, izņemot gadījumu, ja meitasuzņēmums ir likvidēts:

–        atturas tādai peļņai uzlikt nodokļus, vai

–        uzliek tādai peļņai nodokļus, atļaujot mātesuzņēmumam un pastāvīgajam uzņēmumam atskaitīt no maksājamās nodokļa summas to uzņēmuma peļņas nodokļa daļu, kas saistīta ar tādu peļņu un ko samaksājis meitasuzņēmums un zemākā līmeņa meitasuzņēmumi, saskaņā ar nosacījumu, ka katrā līmenī sabiedrība un tās zemākā līmeņa meitasuzņēmumi atbilst 2. un 3. pantā paredzētajām prasībām, līdz atbilstošā maksājamā nodokļa summas robežai.

[..]

2.      Katra dalībvalsts tomēr saglabā izvēles tiesības paredzēt, ka no mātesuzņēmuma peļņas, kam uzliek nodokli, nevar atskaitīt maksājumus, kas attiecas uz kapitāla daļu un zaudējumiem, ko rada meitasuzņēmuma peļņas sadalīšana. Ja vadības izmaksas, kas attiecas uz kapitāla daļu, šādā gadījumā ir noteiktas kā izmaksas ar parastu likmi, stabili noteiktā summa nevar pārsniegt 5 % no meitasuzņēmuma sadalītās peļņas.

[..]”

5        Direktīva 90/435 tika atcelta ar Padomes 2011. gada 30. novembra Direktīvu 2011/96/ES par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs (OV 2011, L 345, 8. lpp.), kas spēkā stājusies 2012. gada 18. janvārī. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu rašanās laiku, Direktīva 90/435 tiem ir piemērojama ratione temporis.

 Beļģijas tiesības

6        Code des impôts sur les revenus de 1992 [1992. gada Ienākuma nodokļa kodeksa], redakcijā, kas bija spēkā 2011. taksācijas gadā (turpmāk tekstā – “1992. gada CIR”), 202. pantā attiecībā uz galīgi ar nodokļiem apliekamu ienākumu sistēmu (turpmāk tekstā – “RDT”) ir paredzēts:

“1.      No taksācijas perioda peļņas tajā iekļautajā apmērā atskaita arī:

1°      dividendes, izņemot ienākumus, kas gūti, sabiedrībai cedējot savas akcijas vai kapitāla daļas vai pilnībā vai daļēji sadalot sabiedrības aktīvus;

[..]

2.      Ieņēmumus, kas minēti 1. punkta 1. un 2. apakšpunktā, izņemot gadījumus, kad pārmaksu rada 211. panta 2. punkta trešās daļas vai noteikumu ar līdzīgu iedarbību citā Eiropas Savienības dalībvalstī piemērošana, atskaita tikai tad, ja:

1°      šo dividenžu [ieņēmumu] piešķiršanas vai izmaksas dienā uzņēmumam, kas tās saņem, pieder vismaz 10 [%] daļu dividenžu izsniegušā uzņēmumā pamatkapitālā vai ieguldījuma vērtība tajā ir vismaz 2 500 000 EUR apmērā;

2°      šos ienākumus gūst no akcijām vai daļām, kas veido finanšu pamatlīdzekļus, attiecībā uz kuriem ir vai ir bijušas pilnas īpašumtiesības vismaz viena gada nepārtrauktā periodā.”

7        Saskaņā ar 1992. gada CIR 204. panta 1. punktu:

“Saskaņā ar 202. panta 1. punkta 1., 3. un 4. apakšpunktu atskaitāmie ienākumi ir uzskatāmi par iekļautiem taksācijas perioda peļņā līdz 95 % no iekasētās vai saņemtās summas, ko var palielināt, pieskaitot patieso vai fiktīvo vērtspapīru priekšnodokli, vai, attiecībā uz 202. panta 1. punkta 4. un 5. apakšpunktā minētajiem ienākumiem, samazināt par pārdevējam samaksātajiem procentiem, ja vērtspapīri ir iegādāti taksācijas periodā.”

8        1992. gada CIR 205. panta 2. un 3. punkts ir izteikti šādā redakcijā:

“2.      202. pantā paredzētais atskaitījums ir iespējams tikai no peļņas summas, kura gūta ar nodokli apliekamajā laika posmā un kura paliek pāri pēc 199. panta piemērošanas, un no kuras atskaitīti:

[..]

Pirmajā daļā uzskaitītie atskaitījumi nav piemērojami attiecībā uz 202. panta 1. punkta 1. un 3. apakšpunktā minētajiem ienākumiem, kurus izmaksājis vai piešķīris kādā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums.

Iepriekšējās daļas piemērošanas nolūkos ar meitasuzņēmumu saprot tādu meitasuzņēmumu, kāds ir definēts [Direktīvā 90/435].

3.      202. panta 1. punkta 1. un 3. apakšpunktā minētos ienākumus līdz 95 % apmēram, kurus izmaksājis vai piešķīris 2. punkta trešajā daļā minētais kādā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrēts meitasuzņēmums un kurus nav bijis iespējams atskaitīt, var pārnest uz vēlākiem taksācijas periodiem.”

9        1992. gada CIR 205.ter panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, lai noteiktu atskaitījumu par riska kapitālu (turpmāk tekstā – “DCR”) par taksācijas periodu, riska kapitāls, kas jāņem vērā, ievērojot šī panta 2.–7. punkta normas, atbilst sabiedrības pašu kapitāla summai iepriekšējā taksācijas perioda beigās, kas noteikta saskaņā ar tiesību aktiem par grāmatvedību un gada pārskatiem, kādi redzami bilancē. 1992. gada CIR 205.ter panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka pirmajā daļā noteikto riska kapitālu samazina par neto vērtību, no kuras aprēķina nodokļus, – iepriekšējā taksācijas perioda beigās pašu akcijām un daļām un finanšu pamatlīdzekļiem, kas sastāv no daļām un citām akcijām un vienībām, kā arī par neto vērtību, no kuras aprēķina nodokļus, – iepriekšējā taksācijas perioda beigās akcijām vai daļām, ko emitējušas ieguldījumu sabiedrības, kuru iespējamos ieņēmumus var atskaitīt no peļņas saskaņā ar 1992. gada CIR 202. un 203. pantu.

10      1992. gada CIR 205.ter panta 2.–7. punktā ir paredzēti gadījumi, kad pašu kapitāls ir jākoriģē, lai, pamatojoties uz to, varētu aprēķināt atskaitījuma par riska kapitālu apmēru.

11      1992. gada CIR 205.quinquies pantā ir paredzēts:

“Ja kādā taksācijas periodā, kad var veikt riska kapitāla atskaitījumu, nav peļņas vai peļņa nav pietiekama, par šo periodu nesaņemto atbrīvojumu var pakāpeniski pārnest uz nākamo septiņu taksācijas periodu peļņu.”

12      1992. gada CIR 206. panta 1. punktā, kas attiecas uz agrāko zaudējumu atskaitīšanu, ir noteikts, ka agrākie profesionālie zaudējumi secīgi tiek atskaitīti no profesionālās peļņas katrā no nākamajiem taksācijas periodiem.

13      Saskaņā ar 1992. gada CIR 207. pantu Karalis paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem veicami šī kodeksa 199.–206. pantā minētie atskaitījumi.

14      Arrêté royal du 27 août 1993 d’exécution CIR 1992 [Karaļa 1993. gada 27. augusta Dekrēts par 1992. gada CIR īstenošanu] (Moniteur belge, 1993. gada 13. septembris), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AR/CIR 1992”), 77. pantā ir paredzēts:

“1992. gada [CIR] 202.–205. pantā minētās summas, kas atskaitāmas kā galīgi ar nodokļiem apliktie ienākumi vai kā no nodokļa atbrīvoti ienākumi no kustamās mantas, tiek atskaitītas peļņas apjomā, kas paliek pāri pēc 76. panta piemērošanas; šis atskaitījums ir jāveic, ņemot vērā peļņas izcelsmi, un prioritārā kārtā no peļņas, kurā ietvertas šīs summas.”

15      Saskaņā ar AR/CIR 1992 77/1. pantu:

“1992. gada [CIR] 205. panta 1.–4. punktā paredzēto atskaitījumu par ienākumiem no patentiem atskaita peļņas apjomā, kas paliek pāri pēc 77. panta piemērošanas.”

16      AR/CIR 1992 77.bis pantā ir noteikts:

“1992. gada [CIR] 205.bis–205.septies pantā paredzētos [DCR] atskaita peļņas apjomā, kas paliek pāri pēc 77/1. panta piemērošanas”.

17      AR/CIR 1992 78. pantā ir paredzēts:

“Peļņu, kas noteikta saskaņā ar 74.–77.bis pantu, atskaita no 1992. gada [CIR] 206. pantā paredzētajiem saimnieciskās darbības zaudējumiem, kas ciesti iepriekšējos taksācijas periodos, ciktāl šie zaudējumi, kas noteikti saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem taksācijas periodos, uz kuriem tie attiecas, iepriekš nav bijuši atskaitāmi vai iepriekš nav segti ar peļņu, kas saskaņā ar līgumiem ir atbrīvota no nodokļiem, vai arī iepriekš nav tikuši sadalīti starp akcionāriem.

Šo atskaitījumu veic saskaņā ar 75. panta otrajā daļā paredzētajiem noteikumiem, vienlaikus atzīstot, ka zaudējumi, kas radušies valstīs, kurās peļņa saskaņā ar līgumiem ir atbrīvota no nodokļiem, tiek atskaitīti tikai tiktāl, cik tie pārsniedz peļņu, kas saskaņā ar līgumiem ir atbrīvota no nodokļiem.”

18      AR/CIR 1992 79. pantā ir noteikts:

“1992. gada [CIR] 68.–77. un 201. pantā paredzēto atskaitījumu par ieguldījumiem tālāk atskaita no Beļģijā gūtās peļņas summas, kāda paliek pāri pēc 78. panta piemērošanas.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

19      Brussels Securities, Beļģijā dibinātai sabiedrībai, ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis šajā dalībvalstī.

20      Nodokļu deklarācijā par 2011. taksācijas gadu Brussels Securities paziņoja, ka, nosakot nodokļu bāzi, tā vispirms bija veikusi DCR atskaitījumus un pēc tam atskaitījusi RDT. Tā arī apgalvoja, ka atskaitījumi būtu jāpārnes uz 2012. taksācijas gadu par summu 6 027 313,39 EUR attiecībā uz RDT, par summu 38 787 618,70 EUR attiecībā uz DCR un par summu 4 600 991,75 EUR attiecībā uz fiskālo deficītu.

21      Nodokļu iestāde 2013. gada 21. maija paziņojumā par pārskatīšanu informēja par savu nodomu pārskatīt DCR summu, ko varētu pārnest 2011. taksācijas gada sākumā un beigās, pamatojoties uz nodokļu atskaitījumu secību, kas paredzēta AR/CIR 1992 77.–79. pantā. Saskaņā ar šo kārtību vispirms no peļņas, kas apliekama ar nodokli, ir jāatskaita RDT, pēc tam DCR un visbeidzot – pārnesamie zaudējumi. Tā kā Brussels Securities nebija veikusi atskaitījumus minētajā secībā par 2005.–2011. taksācijas gadu, nodokļu iestāde uzskatīja, ka attiecībā uz RDT uz 2012. gadu nevar pārnest nekādu summu un ka attiecībā uz DCR summa būtu jāpalielina līdz 44 630 643,66 EUR. Pārnesamie zaudējumi tika saglabāti 4 600 991,75 EUR apmērā.

22      2013. gada 23. oktobrī nodokļu iestāde pieņēma lēmumu par aplikšanu ar nodokli, saglabājot savu nostāju, kāda izrietēja no 2013. gada 21. maija paziņojuma par pārskatīšanu.

23      Tā kā sūdzība par šo lēmumu par aplikšanu ar nodokli tika noraidīta, Brussels Securities vērsās iesniedzējtiesā, tribunal de première instance francophone de Bruxelles [Briseles frankofonajā pirmās instances tiesā], ar prasību atcelt 2013. gada 21. maija paziņojumu par pārskatīšanu un 2013. gada 23. oktobra lēmumu par aplikšanu ar nodokli, kā arī ar prasību nospriest, ka RDT summas un RDT pārmaksas summas, tāpat kā DCR summas un DCR pārmaksas summas, uz kurām Brussels Securities ir tiesīga atsaukties, atbilst summām, kuras šī sabiedrība bija norādījusi nodokļu deklarācijā par 2011. taksācijas gadu.

24      Pēc Brussels Securities domām, nodokļu atskaitījumu secība, kāda ir paredzēta AR/CIR 1992 77.–79. pantā, nozīmētu, ka uzņēmums, kurš gūst labumu no RDT sistēmas, zaudētu nodokļu priekšrocības, ko veido DCR, līdz RDT summai, kuru tas var atskaitīt. Tādējādi valsts tiesiskais regulējums neatbilstot Direktīvas 90/435 4. pantam.

25      Iesniedzējtiesa jautā, vai, ņemot vērā nodokļu atskaitījumu secību, kas paredzēta AR/CIR 1992, un ņemot vērā tiesības uz DCR un tiesības atskaitīt agrāko zaudējumu atlikumu, atbrīvojuma no nodokļa sistēma, kas, pirmkārt, ietver meitasuzņēmuma sadalīto dividenžu iekļaušanu mātesuzņēmuma nodokļu bāzē un, otrkārt, šo dividenžu atskaitīšanu no šīs nodokļu bāzes līdz 95 % no tās summas, attiecībā uz RDT rada mātesuzņēmumam lielāku nodokļu slogu salīdzinājumā ar atbrīvojuma no nodokļa sistēmu, kurā meitasuzņēmuma piešķirtās dividendes tiek vienkārši izslēgtas no tā taksācijas gada peļņas, kurā tās tika saņemtas, tādējādi samazinot ar nodokli apliekamo bāzi un attiecīgā gadījumā palielinot tajā pašā apmērā pārnesamos nodokļu zaudējumus.

26      Šajā ziņā šī tiesa precizē, ka gadījumā, ja vienā no nākamajiem septiņiem taksācijas periodiem, kas minēti 1992. gada CIR 205.quinquies pantā, mātesuzņēmums sasniedz pozitīvu rezultātu, meitasuzņēmuma piešķirto dividenžu tūlītējas izslēgšanas sistēma novestu pie tā, ka vispirms tiktu atskaitīts DCR salīdzinājumā ar atgūstamo agrāko zaudējumu atlikumu, kam pieskaitīta no nodokļa atbrīvoto dividenžu summa, lai šo zaudējumu atlikums, kas jāpārnes uz nākamo taksācijas periodu, būtu lielāks nekā RDT atskaitīšanas sistēmā. Saskaņā ar šo sistēmu pārnestā RDT atlikums ir jāatskaita prioritārā kārtā salīdzinājumā ar pārnestā DCR atlikumu. Tādēļ, pēc šīs tiesas domām, pamatojoties uz nodokļu atskaitījumu veikšanas kartību, kas paredzēta pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā, RDT atskaitīšana var radīt lielāku nodokļu slogu, nekā tas būtu meitasuzņēmuma piešķirto dividenžu tūlītējas izslēgšanas sistēmā.

27      Šādos apstākļos tribunal de première instance francophone de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 90/435 4. pants kopsakarā ar citiem [Savienības tiesību] aktiem ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts iestādes regulējums kā 1992. gada CIR un AR/CIR 1992, redakcijās, kas piemērojamas 2011. taksācijas gadam, kurā ir noteikts, ka,

izvēloties atbrīvojuma no nodokļa sistēmu (atturēšanās aplikt ar nodokli sadalīto peļņu, ko ir guvis mātesuzņēmums, pamatojoties uz asociāciju ar savu meitasuzņēmumu), mātesuzņēmuma nodokļu bāzē vispirms ir jāiekļauj meitasuzņēmuma sadalītās dividendes un vēlāk no nodokļu bāzes jāatskaita 95 % no dividendēm kā [RDT],

mātesuzņēmuma ienākuma nodokļa aprēķina bāzes noteikšanas nolūkā vienlaikus ir piemērojama šī Beļģijas [RDT] atskaitījuma sistēma un 1) tiesību normas par citu atskaitījumu, kas ir šajā tiesiskajā regulējumā paredzētais nodokļa atvieglojums [DCR], 2) tiesības atskaitīt atgūstamos agrākos zaudējumus, 3) tiesības pārnest uz nākamajiem taksācijas gadiem [RDT] pārpalikumu, [DCR] un atgūstamo agrāko zaudējumu summu, ja kādā no taksācijas gadiem to summa bijusi lielāka par ar nodokli apliekamo ienākumu summu, un 4) nodokļu uzlikšanas kārtība, saskaņā ar kuru šajos nākamajos taksācijas gados ir jāapliek ar nodokli visa ar nodokli apliekamā peļņa: sākumā pārnestie [RDT], pēc tam pārnestais [DCR] (kuru drīkst pārnest tikai “nākamos septiņus taksācijas periodus”) un, visbeidzot, atgūstamā agrāko zaudējumu summa,

par visu no meitasuzņēmuma saņemto dividenžu summu vai daļu no tās tiek samazināti zaudējumi, kurus sabiedrība būtu varējusi atskaitīt, ja dividendes tiktu vienkārši izslēgtas no tā taksācijas gada peļņas, kurā tā tika gūta (kā rezultātā šajā taksācijas gadā tiek samazināts ar nodokli apliekamais rezultāts un attiecīgā gadījumā tiek palielināti pārnesamie nodokļu zaudējumi), atšķirībā no gadījuma, ja tie tiktu atstāti šajā peļņā, vēlāk tiem piemērotu atbrīvojuma noteikumus un no nodokļa atbrīvotās summas pārnestu nepietiekamas peļņas dēļ,

proti, tiek samazināta to mātesuzņēmuma atgūstamo agrāko zaudējumu summa, kuri varētu rasties taksācijas gados, kas seko taksācijas gadam, kurā [RDT], [DCR] un atgūstamo agrāko zaudējumu summa pārsniedz ar nodokli apliekamās peļņas summu?”

 Tiesvedība Tiesā

28      Pirmā tiesas sēde notika 2019. gada 4. aprīlī. Pēc Tiesas locekļa, šajā gadījumā tiesneša referenta, aiziešanas un viņa aizstāšanas iztiesāšanas sastāvā ar citu tiesnesi, kā arī pēc jauna tiesneša referenta iecelšanas, otrā tiesas sēde notika 2019. gada 3. jūlijā. Abās tiesas sēdēs tika pārstāvētas vienas un tās pašas puses un ieinteresētās personas.

 Par prejudiciālo jautājumu

29      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka dividendes, ko mātesuzņēmums saņem no meitasuzņēmuma, vispirms ir jāiekļauj mātesuzņēmuma nodokļu bāzē, lai pēc tam varētu veikt atskaitījumu līdz 95 % no to summas, kuras pārsniegumu var pārnest uz nākamajiem finanšu gadiem bez ierobežojuma laikā, jo šim atskaitījumam ir prioritāte salīdzinājumā ar citu nodokļu atskaitījumu, kura pārnešana ir ierobežota laikā.

30      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 90/435 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja mātesuzņēmums vai tā pastāvīgais uzņēmums, pamatojoties uz mātesuzņēmuma asociāciju ar savu meitasuzņēmumu, saņem sadalīto peļņu, izņemot gadījumu, kad meitasuzņēmums tiek likvidēts, mātesuzņēmuma dalībvalsts un tā pastāvīgā uzņēmuma dalībvalsts vai nu atturas šādai peļņai uzlikt nodokļus, vai arī uzliek šādai peļņai nodokļus, atļaujot mātesuzņēmumam un pastāvīgajam uzņēmumam atskaitīt no maksājamās nodokļa summas to uzņēmumu ienākuma nodokļa daļu, kas ir saistīta ar minēto peļņu un ko ir samaksājis meitasuzņēmums un jebkurš zemākā līmeņa meitasuzņēmums ar nosacījumu, ka katrā līmenī uzņēmums un tā zemākā līmeņa meitasuzņēmums atbilst šīs direktīvas 2. un 3. pantā paredzētajām prasībām līdz atbilstošā maksājamā nodokļa summas robežai.

31      Tādējādi Direktīva 90/435 skaidri ļauj dalībvalstīm izvēlēties starp atbrīvojuma no nodokļa sistēmu un nodokļu atskaitīšanas sistēmu, kas attiecīgi ir paredzētas tās 4. panta 1. punkta pirmajā un otrajā ievilkumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 12. februāris, Cobelfret, C-138/07, EU:C:2009:82, 31. punkts).

32      Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto informāciju Beļģijas Karaliste ir izvēlējusies atbrīvojuma no nodokļa sistēmu, kas paredzēta Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā. Tāpēc uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā šo vienu noteikumu.

33      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka pienākums dalībvalstij, kura ir izvēlējusies sistēmu, kas paredzēta Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā, atturēties no nodokļa uzlikšanas peļņai, kuru ir saņēmis mātesuzņēmums, pamatojoties uz asociāciju ar savu meitasuzņēmumu, nav pakļauts nevienam nosacījumam un uz to tieši attiecas tikai šīs direktīvas šī paša panta 2. un 3. punkts, kā arī 1. panta 2. punkts (spriedums, 2009. gada 12. februāris, Cobelfret, C-138/07, EU:C:2009:82, 33. punkts).

34      Tādēļ dalībvalstis nevar izmantot priekšrocības, kas izriet no minētās direktīvas 4. panta 1. punkta pirmā ievilkuma, ar nosacījumiem, kuri nav paredzēti šajā direktīvā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 12. februāris, Cobelfret, C-138/07, EU:C:2009:82, 34. un 36. punkts).

35      Turklāt no Direktīvas 90/435 trešā apsvēruma izriet, ka tās mērķis, ieviešot kopēju nodokļu sistēmu, ir darīt galu tam, ka dažādu dalībvalstu uzņēmumu sadarbība tiek nostādīta nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar vienas dalībvalsts uzņēmumu sadarbību, un tādējādi atvieglot uzņēmumu apvienošanos grupās Savienības mērogā. Tātad šī direktīva ir vērsta uz neitralitātes nodrošināšanu nodokļu jomā attiecībā uz meitasuzņēmuma, kas atrodas vienā dalībvalstī, peļņas sadali tās mātesuzņēmumam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī (spriedumi, 2009. gada 1. oktobris, Gaz de France – Berliner Investissement, C-247/08, EU:C:2009:600, 27. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2017. gada 8. marts, Wereldhave Belgium u.c., C-448/15, EU:C:2017:180, 25. punkts).

36      Lai nodrošinātu, ka meitasuzņēmums, kura juridiskā adrese atrodas vienā dalībvalstī, peļņas sadale citā dalībvalstī reģistrētam mātesuzņēmuma būtu neitrāla no nodokļu viedokļa, ar Direktīvu 90/435, tostarp ar tās 4. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā iekļauto normu, ir paredzēts novērst nodokļu dubulto ekonomisko uzlikšanu šādai peļņai, proti, novērst, ka sadalītajai peļņai vispirms tiek uzlikts nodoklis meitasuzņēmumā, un pēc tam – mātesuzņēmumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 3. aprīlis, Banque Fédérative du Crédit Mutuel, C-27/07, EU:C:2008:195, 24., 25. un 27. punkts, kā arī 2009. gada 12. februāris, Cobelfret, C-138/07, EU:C:2009:82, 29. un 30. punkts).

37      Tādēļ Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmais ievilkums aizliedz dalībvalstīm aplikt ar nodokļiem mātesuzņēmumu par meitasuzņēmuma sadalīto peļņu, nenošķirot, vai mātesuzņēmuma aplikšana ar nodokli ir šīs peļņas saņemšana vai tās pārdale (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. maijs, X, C-68/15, EU:C:2017:379, 79. punkts), un ka šis aizliegums attiecas arī uz valsts tiesisko regulējumu, kurš, lai arī mātesuzņēmuma saņemtās dividendes pašas par sevi neparedz aplikt ar nodokli, var radīt sekas, ka mātesuzņēmums tiek netieši aplikts ar nodokļiem no šīm dividendēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 12. februāris, Cobelfret, C-138/07, EU:C:2009:82, 40. punkts).

38      Šāds tiesiskais regulējums nav saderīgs ne ar Direktīvas 90/435 formulējumu, ne arī ar tās mērķiem un sistēmu, jo tas neļauj pilnībā sasniegt dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanas mērķi, kas paredzēts šīs direktīvas 4. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 12. februāris, Cobelfret, C-138/07, EU:C:2009:82, 41. un 45. punkts).

39      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Beļģijas nodokļu režīms attiecībā uz RDT, kurš bija spēkā 1992.–1998. taksācijas gadā, kas tika apskatīti lietā, kurā tika pieņemts 2009. gada 12. februāra spriedums Cobelfret (C-138/07, EU:C:2009:82), paredzēja, ka mātesuzņēmuma saņemtās dividendes tiek pievienotas tās nodokļu bāzei un ka pēc tam summa, kas atbilst 95 % no šīm dividendēm, tiek atskaitīta no šīs bāzes, bet tikai tiktāl, cik mātesuzņēmumam joprojām ir ar nodokli apliekamā peļņa un nav iespējas pārnest uz nākamajiem taksācijas gadiem to RDT daļu, kas nav tikusi atskaitīta. Tiesa šī sprieduma 37. un 39. punktā uzskatīja, ka tad, ja mātesuzņēmums attiecīgajā taksācijas periodā nav guvis citu ar nodokli apliekamu peļņu, šāda tiesiskā regulējuma rezultātā mātesuzņēmuma zaudējumi tiek samazināti līdz saņemto dividenžu summai un tiktāl, cik šis regulējums ir ļāvis pārnest zaudējumus uz nākamajiem fiskālajiem gadiem, tas nākamajos fiskālajos gados varētu palielināt mātesuzņēmuma nodokļa bāzi.

40      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pēc 2009. gada 12. februāra sprieduma Cobelfret (C-138/07, EU:C:2009:82) RDT režīms tika mainīts. Saskaņā ar 1992. gada CIR 205. panta 3. punktu to RDT daļu, kuru attiecīgajā taksācijas gadā nevar atskaitīt nepietiekamas peļņas dēļ, tagad var pārnest uz nākamajiem taksācijas gadiem. Turklāt šī pārnešana nav ierobežota laikā. Tāpēc šķiet, ka pārnesamo zaudējumu samazinājumu, kas saistīts ar dividenžu iekļaušanu mātesuzņēmuma nodokļu bāzē, tagad kompensē tādas pašas RDT summas pārnešana, kurai nav ierobežojuma laikā.

41      Tomēr no norādēm lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka saskaņā ar 1992. gada CIR noteikumiem pārnestie RDT ir prioritārā kārtībā jāatskaita no pozitīvajiem rezultātiem, ko mātesuzņēmums ir sasniedzis nākamajos taksācijas gados. Citus atskaitījumus, jo īpaši DCR un zaudējumu atskaitījumus, var veikt tikai tad, ja un ciktāl tas joprojām ir iespējams pēc RDT prioritārā atskaitījuma. Precīzāk, mātesuzņēmuma nodokļu bāzi nosaka, vispirms no tās peļņas atņemot pārnesto RDT, pēc tam, ja joprojām ir palikusi ar nodokli apliekamā peļņa, pārnesto DCR, ja vēl nav beidzies tā izmantošanas termiņš, un, visbeidzot, pārnestos zaudējumus.

42      Tādējādi RDT prioritārā atskaitīšana var samazināt vai pat dzēst nodokļu bāzi, kuras rezultātā nodokļu maksātājam pilnīgi vai daļēji var tikt liegtas citas nodokļu priekšrocības.

43      Lai arī saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kas piemērojami pamatlietā, zaudējumus var pārnest bez ierobežojuma laikā, DCR var pārnest tikai uz nākamajiem septiņiem taksācijas gadiem. Šādos apstākļos šī sprieduma 41. punktā aprakstītā atskaitīšanas secība var novest pie tā, ka tiek zaudētas tiesības izmantot pārnesto DCR līdz RDT summai, kas prioritāri tika atskaitīta no mātesuzņēmuma ar nodokli apliekamās peļņas.

44      Tomēr DCR, kas piešķirts uzņēmumam, kurš Beļģijā tiek aplikts ar uzņēmumu ienākuma nodokli, ir nodokļu priekšrocība, kā rezultātā tiek samazināta faktiskā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme, kura šādam uzņēmumam jāmaksā minētajā dalībvalstī (spriedums, 2019. gada 17. oktobris, Argenta Spaarbank, C-459/18, EU:C:2019:871, 37. punkts).

45      Tādējādi šķiet, ka RDT režīms, kas piemērojams saņemtajām dividendēm, apvienojumā ar valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto atskaitījumu secību, kā arī DCR izmantošanas iespējas ierobežojumu laikā, var radīt tādas sekas, ka dividenžu saņemšanas rezultātā mātesuzņēmums zaudē citu nodokļu priekšrocības, kas paredzētas valsts tiesiskajā regulējumā, un tāpēc tam tiek uzlikts lielāks nodokļu slogs nekā tas būtu, ja šis uzņēmums nebūtu saņēmis dividendes no sava nerezidenta meitasuzņēmuma vai ja, kā to norāda iesniedzējtiesa, dividendes tiktu vienkārši izslēgtas no mātesuzņēmuma nodokļu bāzes.

46      Šādos apstākļos pretēji Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmā ievilkuma mērķim šādu dividenžu saņemšana mātesuzņēmumam nav fiskāli neitrāla.

47      Beļģijas valdība Tiesā apgalvoja, ka ietekme uz mātesuzņēmuma nodokļu bāzi, kā aprakstīts šī sprieduma 42., 43. un 45. punktā, ir radusies vienīgi tādu faktoru dēļ, kuri nav saistīti ar dividenžu saņemšanu un uz kuriem neattiecas Direktīva 90/435, piemēram, nodokļu atskaitījumu veikšanas kartības vai DCR pārnešanas ierobežošanas laikā dēļ, uz ko attiecas tikai valsts tiesiskais regulējums.

48      Šajā ziņā, protams, ir taisnība, ka tad, ja Savienības līmenī nav saskaņošanas pasākumu, dalībvalstīm saskaņā ar dalībvalstu fiskālās autonomijas principu ir jānosaka secība, kādā atskaitījumus var piemērot mātesuzņēmuma nodokļu bāzei, un termiņi šādu priekšrocību pārnešanai. Tomēr šāda kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. marts, Jacob un Lennertz, C-174/18, EU:C:2019:205, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 15. jūlijs, Galeria Parque Nascente, C-438/18, nav publicēts, EU:C:2019:619, 50. punkts).

49      Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 32. punktā, transponējot Direktīvu 90/435, Beļģijas Karaliste izvēlējās atbrīvojuma no nodokļa sistēmu, kas paredzēta šīs direktīvas 4. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā, un ieviesa šo sistēmu, paredzot dividenžu iekļaušanu mātesuzņēmuma nodokļu bāzē un pēc tam atskaitīšanu no šīs bāzes, kā arī iespēju pārnest RDT uz nākamajiem taksācijas gadiem prioritārā atskaitījuma veikšanai. Tomēr šādai izvēlei obligāti ir nepieciešama mijiedarbība starp dividendēm un citām nodokļu bāzes daļām, piemēram, DCR. Šādos apstākļos šādas mijiedarbības sekām ir jābūt saderīgām ar Direktīvu 90/435 neatkarīgi no tā, ka nodokļu atskaitījumu secības noteikšana un DCR pārnešanas ierobežošana laikā ir tikai un vienīgi dalībvalsts kompetencē.

50      Turklāt nav atbilstošs Beļģijas valdības arguments, kuru tā ir izvirzījusi rakstveida apsvērumos un saskaņā ar kuru, pirmkārt, mātesuzņēmums netiek sistemātiski aplikts ar nodokli par dividendēm, ko tas saņem no sava meitasuzņēmuma, bet tikai gadījumā, ja tas nav varējis izmantot savas tiesības uz DCR septiņus gadus pēc kārtas, šajā laikposmā neesot pietiekamai peļņai, un, otrkārt, pat ja šāda aplikšana ar nodokli notiktu, tā neattiektos uz dividendēm kā tādām.

51      Kā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 82. punktā, kaut arī tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkojamais kaitīgā ietekme varētu rasties tikai atsevišķos gadījumos, nevis sistemātiski, tomēr ir skaidrs, ka šāds tiesiskais regulējums rada sekas, kas nav saderīgas ar Direktīvu 90/435.

52      Visbeidzot, Beļģijas valdība norāda, ka gadījumā, kad DCR iekasēšanas posmā joprojām ir peļņa, RDT jau ir bijis iespējams atskaitīt no mātesuzņēmuma peļņas, tāpēc meitas sabiedrības nerezidentes izsniegto dividenžu iepriekšēja iekļaušana tās nodokļu bāzē fiskālā ziņā tika pilnībā kompensēta ar summu, kas vienāda ar RDT atskaitījumu.

53      Tomēr šāda secinājuma mērķis ir tikai parādīt, ka dividendes kā tādas netika tieši apliktas ar nodokļiem. Tomēr, kā tika atgādināts šī sprieduma 33. un 37. punktā, ar Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkta pirmo ievilkumu tiek izslēgti jebkādi tiešie nodokļi, izņemot, ja to atļauj minētā panta 2. un 3. punkts, mātesuzņēmumam attiecībā uz meitasuzņēmuma sadalīto peļņu un situācijās, kas mātesuzņēmumam tiek netieši uzlikti nodokļi par dividendēm, kas saņemtas no meitasuzņēmuma. Kā tika precizēts šī sprieduma 45. un turpmākajos punktos, dividenžu saņemšana, piemērojot tādu nodokļu režīmu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, dažās situācijās var izraisīt nodokļu priekšrocības zaudēšanu, kas savukārt var radīt mātesuzņēmumam lielāku nodokļu logu nekā tas būtu bijis gadījumā, ja šādas dividendes būtu izslēgtas no tā nodokļu bāzes. Tā kā var tikt ietekmēts mātesuzņēmuma nodokļu slogs, jāatzīmē, ka tādējādi šis uzņēmums tiek netieši aplikts ar nodokli attiecībā uz dividendēm, kuras tas saņem no meitasuzņēmuma.

54      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 90/435 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka dividendes, ko mātesuzņēmums saņem no meitasuzņēmuma, vispirms ir jāiekļauj mātesuzņēmuma nodokļu bāzē, lai pēc tam varētu veikt atskaitījumu līdz 95 % no to summas, kuras pārsniegumu var pārnest uz nākamajiem finanšu gadiem bez ierobežojuma laikā, jo šim atskaitījumam ir prioritāte salīdzinājumā ar citu nodokļu atskaitījumu, kura pārnešana ir ierobežota laikā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

55      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 90/435/EEK (1990. gada 23. jūlijs) par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2003/123/EK (2003. gada 22. decembris), 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka dividendes, ko mātesuzņēmums saņem no meitasuzņēmuma, vispirms ir jāiekļauj mātesuzņēmuma nodokļu bāzē, lai pēc tam varētu veikt atskaitījumu līdz 95 % no to summas, kuras pārsniegumu var pārnest uz nākamajiem finanšu gadiem bez ierobežojuma laikā, jo šim atskaitījumam ir prioritāte salīdzinājumā ar citu nodokļu atskaitījumu, kura pārnešana ir ierobežota laikā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.