BG
ES
CS
DA
DE
ET
EL
EN
FR
HR
IT
LV
LT
HU
MT
NL
PL
PT
RO
SK
SL
FI
SVInfo
- Referral date: 23-08-2018
- Show case reference
- Opinion date: 14-11-2019
- Ruling date: 06-05-2020
- AG: Kokott
References in this case
Highlight in text
GoPagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2020. gada 7. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – 44. pants – Īstenošanas regula (ES) Nr. 282/2011 – 11. panta 1. punkts – Pakalpojumu sniegšana – Nodokļu piesaistes vieta – “Pastāvīgās iestādes” jēdziens – PVN maksātājs – Trešās valsts sabiedrības meitasuzņēmums, kas atrodas kādā dalībvalstī
Lietā C-547/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā, Polija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 6. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 23. augustā, tiesvedībā
Dong Yang Electronics sp. z o.o.
pret
Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], E. Juhāss [E. Juhász] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič] un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 5. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Dong Yang Electronics sp. z o.o. vārdā – M. Goj un T. Dziadura, kā arī I. Rymanowska un D. Pokrop, doradcy podatkowi,
– Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu vārdā – M. Kowalewska un J. Grzebyk, kā arī B. Kołodziej un T. Wojciechowski,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un A. Kramarczyk-Szaładzińska, pārstāvji,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – F. Shibli un D. Thorneloe, kā arī J. Kraehling, pārstāvji, kuriem palīdz R. Hill, barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Siekierzyńska un N. Gossement, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2019. gada 14. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2008/8/EK (2008. gada 12. februāris) (OV 2008, L 44, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/112”), 44. pantu un Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 282/2011 (2011. gada 15. marts), ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112 (OV 2011, L 77, 1. lpp.), 11. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Dong Yang Electronics sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “Dong Yang”) un Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu (Nodokļu administrācijas palātas direktors Vroclavā, Polija) par pēdējā minētā lēmumu tai nosūtīt paziņojumu par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) korekciju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Brīvās tirdzniecības nolīgums
3 Brīvās tirdzniecības nolīguma starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Korejas Republiku, no otras puses, kas Savienības vārdā apstiprināts ar Padomes 2010. gada 16. septembra Lēmumu 2011/265/ES (OV 2011, L 127, 1. lpp.), 7.A.2. pielikumā iekļautās tabulas otrajā slejā “Uzņēmējdarbības veidi” ir noteikts:
“PL: izņemot finanšu pakalpojumus, saistību nav attiecībā uz filiālēm. Korejas ieguldītāji var uzņemties un veikt saimniecisku darbību tikai komandītsabiedrības, akciju komandītsabiedrības, ierobežotas atbildības sabiedrības un akciju sabiedrības (juridisko pakalpojumu gadījumā tikai reģistrētas sabiedrības vai komandītsabiedrības) veidā.”
Direktīva 2006/112
4 Direktīvas 2006/112 V sadaļas “To darījumu vieta, par kuriem uzliek nodokli” 3. nodaļā “Pakalpojumu sniegšanas vieta” ir ietverts šīs direktīvas 44. pants, kurā ir noteikts:
“Pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam, kas darbojas kā tāds, ir vieta, kura ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātāja pastāvīgās iestādes vietā, kas nav viņa saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgas iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur nodokļa maksātājam, kas saņem šos pakalpojumus, ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.”
Īstenošanas regula Nr. 282/2011
5 Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. pantā ir paredzēts:
“1. Piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 44. pantu, “pastāvīgās iestādes vieta” ir jebkura vieta, kas nav šīs regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, ko raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj saņemt un izmantot pakalpojumus, kuri sniegti tās pašas vajadzībām.
[..]
3. PVN identifikācijas numurs pats par sevi nav pietiekams pamats uzskatīt, ka nodokļa maksātājam ir pastāvīgās iestādes vieta.”
6 Šīs regulas 22. pantā ir noteikts:
“1. Lai noteiktu pakalpojumu saņēmēja pastāvīgo iestādi, kurai tiek sniegts pakalpojums, pakalpojumu sniedzējs pārbauda sniegtā pakalpojuma veidu un izmantojumu.
Ja sniegtā pakalpojuma veids un izmantojums viņam neļauj identificēt pastāvīgo iestādi, kurai pakalpojums tiek sniegts, pakalpojumu sniedzējs, nosakot minēto pastāvīgo iestādi, pievērš īpašu uzmanību tam, vai līgumā, pasūtījuma veidlapā un PVN identifikācijas numurā, ko ir piešķīrusi pakalpojumu saņēmēja dalībvalsts un ko viņam ir paziņojis pakalpojumu saņēmējs, kā pakalpojumu saņēmējs ir norādīta pastāvīgā iestāde un vai pastāvīgā iestāde ir struktūra, kas maksā par pakalpojumu.
Ja saskaņā ar šā punkta pirmo un otro daļu nav iespējams noteikt pakalpojumu saņēmēja, kam tiek sniegts pakalpojums, pastāvīgo iestādi vai gadījumos, kad pakalpojumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2006/112/EK 44. pants, tiek sniegti nodokļa maksātājam saskaņā ar līgumu, kurā paredzēts sniegt vienu vai vairākus pakalpojumus, ko izmanto neidentificējamā un skaitliski neizsakāmā veidā, pakalpojumu sniedzējs var pamatoti uzskatīt, ka pakalpojumi ir sniegti pakalpojumu saņēmēja saimnieciskās darbības pastāvīgajā vietā.
2. Šā panta piemērošana neskar pakalpojumu saņēmēja pienākumus.”
Polijas tiesības
7 2004. gada 11. marta ustawa o podatku od towarów i usług (Likums par preču un pakalpojumu nodokli; 2011. gada Dz. U. Nr. 177, 1054. pozīcija) 28.b panta 1.–3. punktā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts:
“1. Ja pakalpojumi tiek sniegti nodokļa maksātājam, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur ir nodokļa maksātāja, kas ir pakalpojumu saņēmējs, saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, neskarot 2.–4. punktu un 28.e pantu, 28.f panta 1. un 1.a punktu, 28.g panta 1. punktu, 28.i pantu, 28.j panta 1. un 2. punktu un 28.n pantu.
2. Ja pakalpojumi tiek sniegti nodokļa maksātāja pastāvīgajai iestādei, kura atrodas vietā, kas nav tā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde.
3. Ja nodokļa maksātājam, kas ir pakalpojumu saņēmējs, nav pastāvīgās vietas vai pastāvīgās iestādes 2. punkta izpratnē, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur ir tā pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 Dong Yang, kas ir atbilstoši Polijas tiesībām dibināta sabiedrība, 2010. gada 27. oktobrī ar LG Display Co. Ltd (Korea) (turpmāk tekstā – “LG Koreja”), kas ir atbilstoši Korejas tiesībām dibināta sabiedrība, kura ir reģistrēta Seulā (Dienvidkoreja), noslēdza līgumu par pakalpojumu sniegšanu – iespiedshēmas plašu (printed circuit boards, turpmāk tekstā – “PCB”) montāžu no materiāliem un sastāvdaļām, kas bija “LG Koreja” īpašumā.
9 Materiāli un sastāvdaļas, kas ir vajadzīgi PCB izgatavošanai, tika atmuitoti un pēc tam piegādāti Dong Yang, un piegādi veica “LG Koreja” meitasuzņēmums – LG Display Polska sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “LG Polija”), kas ir atbilstoši Polijas tiesībām dibināta sabiedrība.
10 Dong Yang nodeva PCB “LG Polija”, kas, pamatojoties uz līgumu ar “LG Koreja”, šīs PCB izmantoja, lai ražotu TFT LCD moduļus. Šie moduļi, kas bija “LG Koreja” īpašums, tika piegādāti citai sabiedrībai – LG Display Germany GmbH.
11 “LG Polija” rīcībā ir atbilstoši ražošanas līdzekļi. Šai sabiedrībai un “LG Koreja” ir atsevišķi PVN maksātāja numuri.
12 Dong Yang par PCB montāžas pakalpojumiem “LG Koreja” izrakstīja rēķinus, uzskatot, ka tiem Polijas teritorijā nav piemērojams PVN.
13 “LG Koreja” apliecināja Dong Yang, ka tai nav pastāvīgās iestādes Polijā un ka tā Polijā nenodarbina darbiniekus un tai nav nekustamo īpašumu vai tehnisko resursu.
14 Nodokļu administrācijas palātas direktors Vroclavā uzskatīja, ka Dong Yang PCB montāžas pakalpojumus ir sniegusi Polijā, jo “LG Polija” ir “LG Koreja” pastāvīgā iestāde. Tādējādi 2017. gada 28. februārī minētais direktors pieprasīja Dong Yang samaksāt PVN, kas attiecas uz montāžas pakalpojumiem, kurus tā bija sniegusi 2012. gadā.
15 Šajā lēmumā Nodokļu administrācijas palātas direktors Vroclavā norādīja, ka, pamatojoties uz “LG Koreja” izveidotajām līgumattiecībām, tā “LG Polija” izmanto kā savu pastāvīgo iestādi.
16 Viņš piebilda, ka Dong Yang bija nevis jāpaļaujas tikai uz “LG Koreja” paziņojumu, ka tai nav pastāvīgās iestādes Polijā, bet saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 22. pantu jāpārbauda, kas ir faktiskais tās sniegto pakalpojumu saņēmējs, un ka šāda pārbaude tai būtu ļāvusi secināt, ka šis saņēmējs patiesībā ir “LG Polija”.
17 Dong Yang vērsās Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā, Polija) ar prasību atcelt Nodokļu administrācijas palātas direktora Vroclavā lēmumu, tāpēc ka ar šo lēmumu esot pārkāpts Direktīvas 2006/112 44. pants, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 1. punkts un 21. un 22. pants.
18 Iesniedzējtiesa atsaucas uz 1985. gada 4. jūlija spriedumu Berkholz (168/84, EU:C:1985:299), 1996. gada 2. maija spriedumu Faaborg-Gelting Linien (C-231/94, EU:C:1996:184), 1997. gada 17. jūlija spriedumu ARO Lease (C-190/95, EU:C:1997:374) un 2014. gada 16. oktobra spriedumu Welmory (C-605/12, EU:C:2014:2298), kuri attiecas uz “pastāvīgās iestādes” jēdzienu šīs direktīvas 44. panta izpratnē. Tomēr tā uzskata, ka tajā izskatāmajam strīdam piemīt būtiskas faktiskas atšķirības. Tā kā “LG Koreja” juridiskā adrese ir trešajā valstī, šajā gadījumā Korejas Republikā, šai sabiedrībai nav LESD piešķirto brīvību un tā Polijas Republikā nevar brīvi veikt saimniecisko darbību.
19 Tā kā šādas darbības veikšana ir iespējama, tikai izmantojot meitasuzņēmumu, iesniedzējtiesa uzskata, ka sabiedrībai, kas ir dibināta trešajā valstī, vienmēr ir iespēja ietekmēt sava meitasuzņēmuma darbību un tādējādi izmantot tā resursus.
20 Tādējādi iesniedzējtiesa vaicā, vai un attiecīgā gadījumā kādos apstākļos pakalpojumu sniedzējam, it īpaši ņemot vērā pienākumus, kas tam ir saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 22. pantu, lai noteiktu vietu, kur tiek sniegti pakalpojumi, ir jāuzskata, ka meitasuzņēmums, kas Polijas teritorijā pieder kādai trešajā valstī dibinātai sabiedrībai, ir pastāvīgā iestāde.
21 Tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai pastāvīgās iestādes esamība var izrietēt no tā vien, ka pastāv meitasuzņēmums, vai arī pakalpojumu sniedzējam ir jāņem vērā līgumattiecības starp mātesuzņēmumu un šo meitasuzņēmumu. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka sadarbības līgumi starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu, pamatojoties uz kuriem Polijas nodokļu iestādes ir secinājušas, ka pastāv pastāvīgā iestāde, tika iesniegti nodokļu procedūrā, kas nav tā, kura ir izraisījusi pamatlietu, un nebija pieejami pakalpojumu sniedzējam, uz kuru attiecas pamatlieta.
22 Šādos apstākļos Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā), uzskatot par nepieciešamu saņemt Tiesas paskaidrojumus, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tikai no tā, ka sabiedrībai, kuras juridiskā adrese ir ārpus Eiropas Savienības teritorijas, ir meitasuzņēmums Polijas teritorijā, var secināt, ka tās pastāvīgās iestādes vieta ir Polijā Direktīvas 2006/112 [..] 44. panta un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 [..] 11. panta 1. punkta izpratnē?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai trešajai personai ir pienākums analizēt līgumattiecības starp sabiedrību, kuras juridiskā adrese ir ārpus Eiropas Savienības, un meitasuzņēmumu ar mērķi noskaidrot, vai pirmās sabiedrības pastāvīgās iestādes vieta ir Polijā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
23 Uzdodot abus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/112 44. pants, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 1. punkts un 22. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka faktu, ka dalībvalsts teritorijā pastāv trešajā valstī reģistrētas sabiedrības pastāvīgā iestāde, pakalpojumu sniedzējs var secināt no tā vien, ka šai sabiedrībai tajā pieder meitasuzņēmums, vai arī šim pakalpojumu sniedzējam šāda vērtējuma veikšanas nolūkā ir jānoskaidro abu uzņēmumu līgumattiecības.
24 Direktīvas 2006/112 44. panta pirmajā teikumā ir noteikts, ka pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļu maksātājam, kas darbojas kā tāds, ir vieta, kura ir nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr šī panta otrajā teikumā ir paredzēts, ka tad, ja pakalpojumi tiek sniegti nodokļu maksātāja pastāvīgajai iestādei, kas atrodas vietā, kura nav tā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir šīs pastāvīgās iestādes atrašanās vieta.
25 Šajās tiesību normās ir noteikta pakalpojumu sniegšanas nodokļu piesaistes vieta, lai izvairītos, pirmkārt, no konfliktiem kompetences jomā, kas var izraisīt dubultu aplikšanu ar nodokļiem, un, otrkārt, no ienākumu neaplikšanas ar nodokļiem vispār (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, Welmory, C-605/12, EU:C:2014:2298, 42. punkts).
26 Tiesa jau ir atzinusi, ka tad, ja vispiemērotākā un tādējādi galvenā piesaistes vieta, lai noteiktu pakalpojumu sniegšanas vietu nodokļa uzlikšanas mērķiem, ir vieta, kur ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, nodokļa maksātāja pastāvīgās iestādes ņemšana vērā veido atkāpi no šī vispārējā noteikuma, ja vien ir izpildīti daži nosacījumi (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, Welmory, C-605/12, EU:C:2014:2298, 53. un 56. punkts).
27 Šajā ziņā, lai novērstu tādu apstākļu rašanos, kas var apdraudēt PVN kopējās sistēmas pienācīgu darbību, Savienības likumdevējs Direktīvas 2006/112 44. pantā ir paredzējis, ka tad, ja pakalpojums ir sniegts uzņēmumam/iestādei, kas var tikt kvalificēts kā nodokļa maksātāja pastāvīgā iestāde, ir jāuzskata, ka pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur šī pastāvīgā iestāde atrodas.
28 Runājot par to, vai pastāv “pastāvīgā iestāde” minētā 44. panta otrā teikuma izpratnē, ir jānorāda, ka šis jautājums ir jāizskata atkarībā no nodokļa maksātāja – pakalpojumu saņēmēja, kam pakalpojumi tiek sniegti (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, Welmory, C-605/12, EU:C:2014:2298, 57. punkts). Šajā ziņā saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. pantu “pastāvīgās iestādes vieta” ir jebkura vieta, kas nav šīs regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, kuru raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj saņemt un izmantot pakalpojumus, kuri sniegti tās pašas vajadzībām.
29 Protams, šajā ziņā ir jānorāda, ka šī sprieduma 3. punktā minētā Brīvās tirdzniecības nolīguma 7.A.2. pielikumā iekļautās tabulas otrajā slejā “Uzņēmējdarbības veidi” ir ietverta atruna attiecībā uz Polijas Republiku, saskaņā ar kuru Korejas ieguldītāji var uzņemties un veikt saimniecisku darbību Polijā tikai komandītsabiedrības, akciju komandītsabiedrības, ierobežotas atbildības sabiedrības un akciju sabiedrības veidā. Šī tiesību norma nepieļauj Korejas uzņēmumu iespēju saimniecisku darbību Polijā veikt tieši.
30 Tomēr nevar izslēgt, ka meitasuzņēmums, kas Dienvidkorejā dibinātam mātesuzņēmumam pieder, lai veiktu šādu darbību, var būt šī mātesuzņēmuma pastāvīgā iestāde Savienības dalībvalstī Direktīvas 2006/112 44. panta izpratnē, kas aplūkots kopā ar Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 1. punktu. Tādējādi iepriekšējā punktā minētā atruna neietekmē jēdziena “pastāvīgā iestāde” Direktīvas 2006/112 44. panta izpratnē interpretāciju.
31 Jāatgādina, ka ekonomiskās un komerciālās situācijas ņemšana vērā ir uzskatāma par pamatkritēriju kopējās PVN sistēmas piemērošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 2. maijs, Budimex, C-224/18, EU:C:2019:347, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi iestādes kā pastāvīgās iestādes kvalifikācija nevar būt atkarīga tikai no attiecīgās struktūras juridiskā statusa.
32 Šajā ziņā, lai gan ir iespējams, ka meitasuzņēmums ir tā mātesuzņēmuma pastāvīgā iestāde (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 20. februāris, DFDS, C-260/95, EU:C:1997:77, 25. un 26. punkts), šāda kvalifikācija ir atkarīga no Īstenošanas regulā Nr. 282/2011, it īpaši tās 11. pantā, paredzētajiem materiālajiem nosacījumiem, kas ir jānovērtē, ņemot vērā ekonomisko un komerciālo situāciju.
33 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet – to, ka dalībvalsts teritorijā atrodas trešajā valstī dibinātas sabiedrības pastāvīgā iestāde, pakalpojumu sniedzējs nevar secināt no tā vien, ka šai sabiedrībai tajā ir meitasuzņēmums.
34 Runājot par to, vai attiecīgo pakalpojumu sniedzējam ir jāpārbauda minētās sabiedrības un tās meitasuzņēmuma līgumattiecības, lai noskaidrotu, vai pirmajai ir šāda pastāvīgā iestāde šajā dalībvalstī, ir jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa atsaucas uz Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 22. pantu.
35 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šajā 22. pantā ir paredzēta virkne kritēriju, kas šim pakalpojumu sniedzējam ir jāņem vērā, lai noteiktu pakalpojumu saņēmēja pastāvīgo iestādi. Vispirms runa ir par nodokļa maksātājam, kas ir pakalpojumu saņēmējs, sniegtā pakalpojuma veida un izmantojuma pārbaudi. Pēc tam, ja šī pārbaude neļauj identificēt šī pakalpojumu saņēmēja pastāvīgo iestādi, it īpaši ir jāpārbauda, vai līgumā, pasūtījuma veidlapā un PVN identifikācijas numurā, ko ir piešķīrusi pakalpojumu saņēmēja dalībvalsts un ko viņam ir paziņojis pakalpojumu saņēmējs, kā pakalpojumu saņēmējs ir norādīta pastāvīgā iestāde un vai pastāvīgā iestāde ir struktūra, kura maksā par pakalpojumu. Visbeidzot, ja abi iepriekš minētie kritēriji neļauj identificēt pakalpojumu saņēmēja pastāvīgo iestādi, pakalpojumu sniedzējs leģitīmi uzskata, ka pakalpojumi ir sniegti pakalpojumu saņēmēja saimnieciskās darbības pastāvīgajā vietā.
36 Tādējādi ir jākonstatē, kā to apgalvoja Polijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija, ka no minētā 22. panta neizriet, ka attiecīgo pakalpojumu sniedzējam ir jāpārbauda trešajā valstī dibinātas sabiedrības un tās meitasuzņēmuma, kas ir dibināts kādā dalībvalstī, līgumattiecības, lai noskaidrotu, vai pirmajai šajā dalībvalstī ir šāda pastāvīgā iestāde. It īpaši minētā panta 1. punkta otrā daļa attiecas uz pakalpojumu sniedzēja un nodokļa maksātāja, kas ir pakalpojumu saņēmējs, noslēgtu līgumu par pakalpojumu sniegšanu, nevis uz līgumattiecībām starp šo nodokļa maksātāju, kas ir pakalpojumu saņēmējs, un struktūru, kura attiecīgā gadījumā var tikt identificēta kā tā pastāvīgā iestāde.
37 Turklāt, kā ģenerāladvokāte to ir norādījusi secinājumu 73. un 74. punktā, pakalpojumu sniedzējam, pieprasot, lai tas noskaidrotu starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu pastāvošās līgumattiecības, lai gan šī informācija tam principā nav pieejama, nevar uzlikt pienākumus, kas ir uzlikti nodokļu iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, Altic, C-329/18, EU:C:2019:831, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 44. pants, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 1. punkts un 22. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka faktu, ka dalībvalsts teritorijā atrodas trešajā valstī dibinātas sabiedrības pastāvīgā iestāde, pakalpojumu sniedzējs nevar secināt no tā vien, ka šai sabiedrībai tajā ir meitasuzņēmums, un ka šim pakalpojumu sniedzējam šāda vērtējuma veikšanas nolūkā nav pienākuma noskaidrot abu uzņēmumu līgumattiecības.
Par tiesāšanās izdevumiem
39 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2008/8/EK (2008. gada 12. februāris), 44. pants, kā arī Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 282/2011 (2011. gada 15. marts), ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112, 11. panta 1. punkts un 22. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka faktu, ka dalībvalsts teritorijā atrodas trešajā valstī dibinātas sabiedrības pastāvīgā iestāde, pakalpojumu sniedzējs nevar secināt no tā vien, ka šai sabiedrībai tajā ir meitasuzņēmums, un ka šim pakalpojumu sniedzējam šāda vērtējuma veikšanas nolūkā nav pienākuma noskaidrot abu uzņēmumu līgumattiecības.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – poļu.